RSS
 

Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss.

23 Feb

Nezinu, vai tas ir dīvaini vai nē, bet visgrūtāk man ir rakstīt par tām grāmatām, kas man patikušas visvairāk, un tā grāmatu aprakstu tapšana velkas arvien garāka un garāka līdz gribas sev iespert. “Ogļu kalna bibliotēka” vispār bija īpatnējs gadījums – kad sāku lasīt, man šķita, ka šī varētu būt viena no 2017. gada labākajām grāmatām, bet tad tiku līdz vietai, kas kaut kur ieķērās, gandrīz mēnesi šo grāmatu turēju malā un tad pieķēros atkal, lai izlasītu teju vienā piegājienā. Rezultātā es īsti nevarētu apgalvot, ka šī bija izcila grāmata, bet man tomēr sasodīti patika.

Vispār jau Karolīna tā kā būtu normāls cilvēks – viņa prot sarunāties ar parastajiem mirstīgajiem, viņa ēd un dzer, un viņa pat zina, kā lietojams telefons. Un viņā vienmēr staigā apģērbusies cilvēku drēbēs. Protams, grūti gan ignorēt faktu, ka viņa dzīvo Bibliotēkā, kurā laiks rit pavisam citādi, kādu reizi nomirst Tēva uzraudzībā un tiek atdzīvināta un citus šādus sīkumus. Toties Karolīnai ir plāns. Līdz pēdējai detaļai nostrādats plāns, kurā taču totāli nekas nevar noiet greizi.

Sākumā, lasot šo grāmatu, pārņem visaptveroša wtf sajūta un totāli nav skaidrs, kas ir tas, ko es tikko izlasīju un kāpēc. Drusku ir arī sajūta, ka grāmatai vispār nav sižeta, un notiek randomizēta slaktēšana slaktēšanas pēc. Nevarētu teikt, ka vēlāk kaut kas paliek saprotamāks, bet vismaz ir skaidrs, ka tur ir sava sistēma un patiesībā viss ir ļoti pārdomāts, tikai nevienam nav laika ķēpāties un to visu skaidrot cilvēkiem. Nogalināšana, protams, šai grāmatā nestājas ne mirkli un lasot ir sajūta, ka no grāmatas asinis šļakstās sejā un ir drusku jāpiesargās ar tām neaizrīties.

Principā šo grāmatu gribas salīdzināt ar skandināvu mitoloģiju – parastajiem mirstīgajiem nav lemts redzēt visu šo sistēmu, bet ir ļauts attālināti aplūkot dieveklību dzīves un izlikties, ka mēs tās saprotam. Un īpaši mani sajūsmina tas, ka patiesībā jau arī Bibliotēkas iedzīvotāji nav visvareni un nemaz tik labi šo pasauli nepārzina, jo neba jau viņi to radīja. Kad grāmatklubā apspriedām šo grāmatu, man ļoti patika Mārtiņa teiktais, ka galvenā varone Karolīna patiesībā nav grāmatas tēls, bet gan apstāklis, kas nosaka darbību. Un nevar taču uz tornado apvainoties par to, ka tas ir kādai mājai jumtu norāvis. Līdzīgi ar Karolīnu – viņa, protams, cenšas darīt to labāko un principā pat laiku pa laikam piedomā par cilvēku labsajūtu, bet nav viņas spēkos nolaisties līdz cilvēku līmenim un saprast viņu niecīgās domas. Līdzīgi ir arī ar pārējiem Bibliotēkas bērniem – nudien nevar gaidīt to, ka viņi būs spējīgi apgūt visas absurdās cilvēku sagudrotās sociālās normas un, piemēram, tērpties atbilstoši dzimumam vai laikmetam.

Lai arī Bibliotēkas bērni (lai nebūtu pārpratumu – tie ir pieauguši cilvēki) nav tie mīlamākie tēli, tas tomēr netraucē grāmatu baudīt, jo ir absolūti skaidrs, ka viņi ir aizgājuši pārāk tālu no savas cilvēciskās pagātnes, lai būtu mums izprotami. Daudz vairāk mani kaitināja tas, ka autoram nu par katru cenu bija vajadzējis šinī grāmatā iebāzt arī amerikāņus, kuri piedevām vēl lielākoties ir stulbi kā zābaki. Tieši pirmā reize, kur parādās cilvēki parastie, arī bija vieta, kur es grāmatu nometu malā, par spīti tam, ka iepriekš biju tanī pilnībā iegrimusi. Lai arī teorētiski es saprotu, kāpēc Karolīnai ir nepieciešams izmantot cilvēkus, un viena otra epizode ar amerikāņiem pat bija brīnišķīga, mani tomēr drusku sadusmoja šī atraušanās no šizofrēniskās Bibliotēkas pasaules, lai pievērstos kaut kādiem tur cilvēkiem, kas tāpat neko nesaprot. Un laikam jau īsti līdz galam arī nenoticēju tam, ka Karolīna savu lielo plānu nebūtu varējusi iznest cauri bez ķēpāšanās ar mirstīgajiem.

Un tomēr par spīti manam aizkaitinājumam par amerikāņu kariķētu ievilkšanu stāstā, es tiešām izbaudīju šo grāmatu. Man sen nebija gadījies lasīt kaut ko tik ģeniāli šizofrēnisku, kaut ko, kas tik brīnišķīgi pastaipītu manas smadzenes, un radītu sajūtu, ka beidzot ir izlasīts kaut kas jauns un svaigs par spīti visām līdzībām ar skandināvu mitoloģiju un vēl šo to. Vai es šo grāmatu iesaku lasīt? Jā, pavisam noteikti, ja vien nav bail no asinīm piesūcinātām grāmatas lappusēm un stāsta, kuru nav vēlams mēģināt uztvert racionāli. Ai, un grāmatas atrisinājums vispār ir tik ģeniāli brīnišķīgs, ka tā vien dēļ ir vērts šim stāstam izrakties cauri.

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply