RSS
 

How to Stop Time. Matt Haig

11 Apr

Pavisam netīšām tviterī uzdūros lieliskam tvītam par to, ka arī vīrieši raud (ja kādam šķiet, ka šī ir izdomāta problēma, palasiet atbildes uz to tvītu). Piesekoju autoram, pēc kāda laika atklāju, ka viņš ir rakstnieks. Viņa grāmatas apraksts piesaistīja, ķēros klāt un pavisam ātri šis nejaušais tvitera atklājums izvērtās par absolūti brīnišķīgu un poētisku piedzīvojumu grāmatas formā.

Tom Hazard ir 439 gadus vecs vīrietis, kurš izskatās tā uz gadiem 40. Viņš nav nemirstīgs, viņam nepiemīt superspējas un principā viņš ir parasts cilvēks, ja neskaita to, ka kopš 11 gadu vecuma viņš noveco apmēram 12 reizes lēnāk nekā citi. Dzimis laikos, kad tautas populārākā izklaide bija raganu medības, Toms ātri apjauš, ka normāla dzīve viņam nespīd un tā vietā lai aizvadītu laimīgu dzīvi ar mīļoto Rozu, Toms ir spiests ik pa pāris gadiem pilnībā mainīt savu dzīvi. Tiesa gan, ar laiku atklājas, ka Toms nav vienīgais ilgdzīvotājs, un eksistē pat vesela kopiena – Albatrosu asociācija – kuras dalībnieki visi kā viens ir ilgdzīvotāji un kuras galvenais uzdevums ir sargāt ilgdzīvotāju noslēpumu.

Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu lasījusi tik poētisku, tik skaisti plūstošu fantāzijas grāmatu. Šis stāsts mani apbūra no pirmajiem teikumiem, es pilnībā pārcēlos uz dzīvi tanī un labprāt būtu visai grāmatai cauri izbūrusies vienā elpas vilcienā, izbaudot katru vārdu. Šoreiz sižetam nav milzīgi liela nozīme un grāmata vairāk ir vēstījums par cilvēku tendenci nemācīties no savām kļūdām un baidīties no visa svešādā, par cilvēku nepārspējamo muļķību ienīst un mēģināt iznīcināt visu, kas izskatās, domā vai dzīvo kaut drusku atšķirīgi. Šis ir arī izcils vēstījums par vientulību atrodoties starp cilvēkiem un mēģinājums saprast, ko tieši iesākt ar cilvēcisku pieredzi.

Visas grāmatas garumā man ļoti mulsināja Albatrosu asociācija un tās vadītājs Heinrihs, un man totāli nebija skaidrs, kāpēc ilgdzīvotāji tik maz veido kontaktu savā starpā; tā vietā visa asociācijas darbība notiek tikai caur Heinrihu. Kāpēc šie cilvēki, kas jūtas tik vientuļi starp parastiem cilvēkiem, neveido ģimenes ar citiem, kas dzīvos tikpat ilgi? Mērenu neizpratni radīja arī jautājums par to, kāpēc Albatrosiem arī 21. gadsimtā ir jāslēpj sava eksistence, turpinot pieturēties pie likuma, ka katrus 8 gadus sava dzīve jāmaina? Nebiju tālu līdz tam, ka teju jau sāktu dusmoties uz autoru par šiem faktiem, tomēr atklājās, ka grāmatas lielais fināls ir paredzēts tieši šo jautājumu risināšanai un galu galā grāmatas morāle lielā mērā ir atkarīga tieši no atbildēm, ko varoņi atrod, lai atbildētu šos mulsinošos jautājumus.

Matt Haig vispār pasaulē ir pazīstams kā rakstnieks, kas daudz runā par cilvēku psihisko veselību, par depresiju, par dažādiem mentāliem traucējumiem, un autora dziļā izpratne par to visu ir izteikti jūtama arī šinī stāstā. Neviena rīcība, neviena doma šeit nav ielikta bez kāda dziļāka psiholoģiska pamatojuma un autors nekautrējas stāstā iepīt arī tēmas, par kuram mūsdienu sabiedrībā joprojām runājam nelabprāt.

Kas vēl pievilcīgi – atšķirībā no spīdīgiem vampīriem, albatrosi neaizvada savu dzīvi nemitīgi tēlojot vidusskolas audzēkņus. Protams, slepenības dēļ viņi nevar nākt klajā ar lieliem atklājumiem vai ko tamlīdzīgu, bet viņi vismaz turpina izglītot sevi, viņi lieliski izprot pasauli un patiesībā vēlas to padarīt labāku. Nu, vismaz Toms noteikti to vēlas un savu iespēju robežās arī dara.

Papildus visam šī grāmata nedaudz pieskaras arī idejām par to, kā pasaule mainītos, ja cilvēki dzīvotu ilgāk. Vai mēs vairāk uzņemtos atbildību par savas rīcības sekām? Mazāk iznīcinātu pasauli, kurā dzīvojam? Mācītos no savas un citu pieredzes? Būtu empātiskāki? Atbildes uz šiem jautājumiem ir pieejamas dažādas, bet grāmatā piedāvātā versija ir – jā un nē. Protams. Ticami, ka izglītības rezultētā un dzīvojot ar apziņu, ka pašiem būs jādzīvo ar sekām, nevis kaut kādam mistiskām nākamajām paaudzēm, tiešām cilvēki par savas darbības sekām domātu vairāk, bet viss līdz šim zināmais par cilvēka dabu neliecina par to, ka ilgdzīvošana vienādi pozitīvi ietekmētu visus cilvēkus un tāpat eksistētu tie, kuriem svarīgi ir tikai viņi paši un pārējie ir vien līdzeklis savu mērķu sasniegšanai.

Es pavisam noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt visiem, kurus aizrauj poētiskas grāmatas par cilvēka dabu, visiem, kas par interesantu uzskata iespēju paraudzīties uz cilvēka dabu caur jauna stāsta šķautni.

Vērtējums:
10/10

Citāti no grāmatas:

The key to happiness wasn’t being yourself, because what did that even mean? Everyone had many selves. No. The key to happiness is finding the lie that suits you best.”

Human beings, as a rule, simply don’t accept things that don’t fit their worldview.”

A monster who meets a miracle would see a monster’.”

Nosaukums: How to Stop Time
Autors: Matt Haig
Lappušu skaits: 325
Pirmizdevuma gads: 2017

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Andris

    11th April 2018 at 2:11 pm

    Izklausās pēc “Kalnieša” prīkvela :)

     
  2. itpeople

    30th August 2018 at 7:06 pm

    Izlasīju visu rakstu, radās liela interese par šo grāmatu!