RSS
 

Search results for ‘XX gadsimts’

Stikli. Inga Gaile.

20 Jun

Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.

Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.

Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.

Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.

Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.

Vērtejums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.

Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mātes piens. Nora Ikstena

03 Dec

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Sērijai “Mēs. XX gadsimts” nupat pievienojusies jauna grāmata – Noras Ikstenas romāns “Mātes piens”. Lai arī sērijā šobrīd iznākušas piecas grāmatas, jaunais romāns ir sērijas devītā grāmata, kuras darbība notiek 20. gadsimta 60.–80. gados.

Viņas ir trīs – meita, māte un mātes māte. Viena asins un vieni gēni, bet tik dažādas pasaules, ka to satikšanās ir teju neiespējama. Meita piedzima mātei, kas negribēja dzīvot, tāpēc viņa meitai pēc dzimšanas liedza savu pienu, lai tā neiezīž šo negribu un destrukciju. Savukārt māte piedzima mātes mātei, kuras vienīgā doma bija: “Izdzīvot!”, tāpēc mātes liktenis sākās ar slēpšanos pagrabā, caurumotā koferī, kamēr tēvs no krievu zaldātiem bezjēdzīgi savu eglīšu jaunaudzi aizstāvēja.

Autore intervijās neslēpj – šis romāns ir rakstīts no viņas dzīves, tomēr tas nav nedz autobiogrāfisks, nedz dokumentāls vēstījums. Arī personvārdu šai romānā nav, jo vārdi “māte” un “meita” izsaka vairāk par jebkuru vecāku doto vārdu, tie ir saprotami visiem un viegli pieņemami. Romāns sarakstīts pirmajā personā, un vēstītājas pamīšus ir māte un meita, turklāt mātes un meitas “nodaļas” atdalītas visai neitrāli, tomēr lasītāja apziņā tās nekad nesajūk, jo tik dažādajām sievietēm ir katrai sava balss, tās lasītājam skaidri sadzirdamas un viegli atšķiramas.

Lai patiesi saprastu vēsturi, lai spētu to izdzīvot, ar faktiem un gada skaitļiem vien ir krietni par maz. Ir nepieciešami personīgi stāsti, kas ievelk sevī un ļauj lasītājam nevis vienkārši uzzināt, bet arī patiesi ieraudzīt. Man ir ļoti paveicies – es Padomju Savienībā neesmu dzīvojusi nevienu pašu dienu. Tomēr par šo traģiski padumjo laiku esmu dzirdējusi, lasījusi un taujājusi ļoti daudz; mani interesē, kā bija dzīvot laikā, kas manā galvā nesaraujami saistās ar neaptveramām, absurdām šausmām. Tik absurdu vēstures posmu prātā ir grūti uzburt, bet tādas grāmatas kā “Mātes piens” palīdz redzēt un pastarpināti izdzīvot to, ko, jācer, nekad neredzēšu dzīvē.

“Mātes piens” ir tik spilgts un piesātināts romāns, ka es tiešām redzēju rindas pēc “izmestajām” desām, pareizā laikraksta lasīšanu un mokošās šaubas – nosūdzēt vai ne? Vai pateikt tam briesmīgajam vīrietim direktores kabinetā, ka skolotājs lasīja aizliegtu dzeju? Vai pastāstīt, ka skolotājs izdarīja kaut ko tik nepiedodamu kā skolēnu aizvešana uz baznīcas drupām? Vai riskēt ar savu nākotni, lai iestātos par saviem ideāliem? Kā īsti būt – kā kāmim būrī vai kā mātei, kas cīnījās pēc brīvības, bet to tā arī nesasniedza?

Līdzīgi kā māte meitu uz skolas karnevālu pārvērš par divdabi, tā arī padomju laiku domāšana ir divdabis, šis duālisms un mūžīgais pretnostatījums precīzi un neatvairāmi atklājas Noras Ikstenas jaunajā grāmatā. Padomju vara pret individuālo gribu, skaļi izteiktais pret nodomāto, vēlamais pret esošo. Tomēr šis divdabis slēpjas ne jau tikai padomju laikos, tas romāna līnijās atklājas atkal un atkal – alkas pēc dzīves pret negribu dzīvot, meita pret māti, rūpes pret vienaldzību. Tāpat atklājas arī šo pretstatu savstarpējais pievilkšanās spēks. Plaisa starp mātes un meitas dzīvēm ir tik milzīga, ka šķiet neiespējami to šķērsot, jo īpaši tāpēc, ka gājēja ir tikai viena – meita. Mātei šī dzīve nešķita simpātiska jau laikos, kad viņa bija daudzsološa medicīnas studente un jaunā ārste, bet vēlāk – kad par politisku pārkāpumu viņa tiek atstumta no zinātnes un dzīvo sava veida trimdā – vēlme turēties pie dzīves ir pazudusi vispār, un meitas rūpes ir vienīgais, kas mātes dzīvi turpina vilkt uz priekšu.

Divdabis slēpjas arī pašā romāna tematikā – stāsts vēsta par absurdajiem un traģiskajiem padomju laikiem, kas noēd cilvēku, par laikiem, kuros individualitāte ir lielākais grēks, tomēr vienlaikus šis stāsts rāda arī to, ka ārējie apstākļi nevar pilnībā diktēt cilvēkam, kas viņš ir. Skaidrs, ka padomju laiki (un jebkuri citi vēstures notikumi) cilvēkos atstāj dziļus, neizdzēšamus nospiedumus, tomēr ne jau padomju vara vainojama pie tā, ka mātei nepiemīt alkas dzīvot. Tieši tāpat viņa negribētu dzīvot arī citā laikmetā, tikpat viņa pēc brīvības cīnītos, arī nedzīvojot Padomju Savienībā, jo ir cilvēki, kurus smacē pati dzīve, un ne jau laikmeta vai valdības maiņa tur ko var līdzēt.

Tikpat interesants divdabis ierausies arī cīņās pēc personīgās brīvības – no vienas puses, tiekšanās pēc brīvības nav nekas nosodāms un personīgā brīvība ir viena no cilvēkam visnozīmīgākajām lietām, tomēr šai brīvībai ir arī otra – egoistiskā – puse, kas dažkārt itin viegli var nostumt malā bērnus, ģimeni, darbu vai jebko citu, kas traucē vai tikai šķietami traucē personīgajai brīvības izjūtai.

Autore savā romānā cenšas atrast atbildi uz jautājumiem, kas arī viņas pašas dzīvē ir bijuši neizprotami, – kā cilvēks var negribēt dzīvot? Un kā to var negribēt ārsts, cilvēks, kurš burtiski stāvējis klāt dzīvības radīšanai? Kā cilvēki, kas saistīti tik ciešām radniecības saitēm, var būt tik atšķirīgi? Romānā un, visticamāk, arī dzīvē uz šiem jautājumiem atbildes rast nav iespējams, tomēr šī grāmata lasītājam nodod spēcīgu – ja arī neviendabīgu – vēstījumu. It kā romāns ir neliela apjoma, bet tas ir tik dziļš, piesātināts un pašpietiekams, ka gribas autorei uzsaukt klusu “Bravo!” – klusu tāpēc, ka skaļas lietas šai grāmatai nepiestāv.

Pati autore saka – varbūt būtu vajadzējis šo romānu uzrakstīt vienā piegājienā, neatejot no datora –, un lasītājs to sajūt. Man gribējās grāmatu izraut cauri vienā elpas vilcienā, nepiecelties, kamēr neesmu izlasījusi pēdējās rindiņas, un es jutos pagalam neapmierināta ar nepieciešamību salauzīt romāna lasīšanu vairākos gabalos, jo Ikstenas teksts plūst tik viegli, bez mazākās aizķeršanās, bez lielām krācēm, ka šķiet teju vai noziedzīgi romānā iestarpināt mākslīgas pauzes, kurās nākas atgriezties šajā realitātē un laiktelpā.

Vēl ilgi pēc izlasīšanas “Mātes piens” nelaiž vaļā, un gandrīz rodas vēlme autorei rakstīt dusmīgu e-pastu, vainot viņu pie šī smeldzīgā noskaņojuma, pieprasīt, lai beidzot atlaiž no sava stāsta vai vismaz pamāca, ko tad man tagad ar sevi – tādu absurdā vēsturē un skumjās nogrimušu – iesākt.

Sērija “Mēs. XX gadsimts” strauji kļūst par nozīmīgu punktu mūsdienu latviešu literatūrā, un Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” tai ir brīnišķīgs papildinājums. Šis ir dziļš, piesātināts un iejūtīgs romāns, kuru izlasīt noteikti ir vērts ikvienam.

Nosaukums: Mātes piens
Autors: Nora Ikstena
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts.
Izdevējs: Dienas grāmata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934546013

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Vārdiem nebija vietas. Guntis Berelis

28 Jul

Pie šīs grāmatas es tiku pagalam simpātiskā veidā – uz Bereļa dzimšanas dienu bija saorganizēta akcija, iekš kuras las.am varēja iepirkt visas Bereļa e-grāmatas par puscenu, pie kam pirmie grāmatas “Vārdiem nebija vietas” pircēji saņēma arī fizisko grāmatu ar pateicību no autora. Par ko pateicība? Protams, par to, ka autoram dzimšanas dienā esi sagādājis lielisku dāvanu – nopircis viņa grāmatu.
Es būtu bezgala laimīga, ja šādu praksi ieviestu visas Latvijas izdevniecības – autora dzimšanas dienā viņa grāmatām atlaide un lasītāji viņu apsveic, iepērkot grāmatas. Skan bezgala lieliski un utopiski.

Kamēr pati lasīju papīra grāmatu, māsai nosūtīju elektronisko versiju, paskaidrojot vien tik daudz, ka “galvenais varonis ir prasts strādnieks, kas iztaisās par mēmu, jo citādīgi nedabon nopisties ar šmarēm.” Vēlāk secināju, ka šāds apraksts ir nepilnīgs, tomēr dod vismaz aptuvenu ieskatu tanī, kas no grāmatas sagaidāms.

Grāmatas darbība risinās 1913. – 1916. gadā ar ieskatiem piektā gada revolūcijā. Galvenais varonis ir Tušs – blandoņa ar zelta rokām, salabos jebko, ja vien neskaita pārīti ielauztu galvaskausu.
Kad iepazīstamies ar Tušu, viņš sāk strādāt pie filmas uzņemšanas kā galdnieks/dekorāciju meistars un lai arī vēlāk Tuša ceļš ar kino vairs lāga nav saistīts, grāmata pati par sevi visai atgādina mēmā kino laikmetu, galvā pat ainas no šīs grāmatas melnbaltas zīmējas.

Berelis ir izvēlējies neapšaubāmi drosmīgu piegājienu savai grāmatai. Pirmkārt, Tušs ir tāds zemisks mērglis, ka nelabi metas. Otrkārt, latviešu literatūrā parasti ir pieņemts vaidēt par to, cik viss bija slikti un kā letiņus apbižoja, nevis rakstīt par tām sabiedrības padibenēm, kas uz citu ciešanu rēķina iedzīvojas vai vismaz gūst baudu.

Šī nav nekāda pielaķēta un iestīvināta grāmata, tieši otrādi – Berelis ar galvu pa priekšu ir meties iekšā strādnieka dzīvē un domās, to visu neiedomājami spilgtā veidā nododot arī lasītājam. Bereļa spēcīgākais ierocis šeit ir valoda – grāmata ir sarakstīta tā, kā 20. gadsimta sākumā varēja runāt tāds prasts, neizglītots strādnieks, un tieši valodas pielietojums ir tik neatkārtojami skaists, ka sajūsmā gribas spiegt, bet nav laika atrauties no grāmatas. Ja kāds vēl ir dumji iedomājies, ka latviešu valoda ir pliekana un nabadzīga, lai ar steigu izlasa šo grāmatu.

Uz grāmatas beigām man Tušu gribējās saukt par maniaku vai ko tamlīdzīgu, bet, lasot recenzijas, atklāju, ka Rukšāne ir atradusi Tušam krietni precīzāku apzīmējumu – urla. Tušs ir patiesi pretīgs tipāžs, kura vienīgās vēlmes šai dzīvē ir dedzināt, ēst, pisties, uzpīpot un tieši šādā secībā. Tāda smalka lieta ka empātija Tušam pat tuvumā nav stāvējusi un viņa dzīves uzskati liek riebumā raukt degunu. Pagalam nepievilcīga aina, vai ne? Bet Berelis ne pirmo dienu ar pīpi uz jumta, skaidrs taču, ka (gandrīz) neviens nelasīs grāmatu, ja galvenais varonis izrādīsies esam pretīgs, tāpēc vismaz sākotnēji par Tušu rodas kaut kādā mērā simpātisks priekšstats – viņš ir tāds čalis ar zelta rokām, kas var visu salabot, atsacīšanās no vārdiem arī šķiet simpātiska vai vismaz eksotiska un viņa piezemētais skatījums uz dzīvi vismaz sākotnēji pievelk. Un tikai grāmatas gaitā lasītājs attopas, ka ir lielākā vai mazākā mērā pieķēries nemīlamam kretīnam, kuram droši vien bēniņos ar viss nav kārtībā. Un tā nu Berelis savu lasītāju atstāj nelielā izmisumā un neizpratnē, ko tad lai iesāk ar visu šito ķēpu – varonis ir neapšaubāmi nosodāms un tiesājams, bet kā tiesāsi cilvēku, kam esi kaut nedaudz pieķeries? Šādu meistarību varoņu būvēšanā kurš katrs rakstnieks vis neizrāda.

Ja man vajadzētu īsi šo grāmatu raksturot vai ar kaut ko salīdzināt, es teiktu, ka šis ir bukovskisks gabals, kam Kings ir piešāvis garšvielas. Kreptīgs parastas dzīves apraksts ar vietumis uzpeldošiem psiholoģisko šausmu elementiem. Ak jā, un es atkal pārliecinājos, ka man ir neatkārtojams talants pie grāmatu šķebinošākajām vietām nonākt tieši laikā, kad ēdu. Šinī grāmatā tādas patiesi šķebinošas vietas ir divas un loģiski, ka abas izlasīju tieši pusdienu laikā, jo pēc pirmajām pusdienām man vēl nepieleca, ka šī grāmata ar ēšanu kopā neštimmē.

Un nē, tās pretīgās vietas nebija detalizēti aprakstītā pornofilmas skatīšanās vai Tuša fantāzijas (ak dies, nu kurš gan to visu nav redzējis), grāmatā seko krietni vien baisākas ainas, kas raisa cilvēciskas šausmas un liek nodrebēt, iedomājoties, kam gan jānotiek kādā prātā, lai šādas lietas pasāktu.
Starp citu, ja visa grāmata mani sajūsmināja, tad tai pronofilmai gan gribējās piekasīties un ne jau tāpēc, ka man pret pornogrāfiju būtu aizspriedumi, bet gan tāpēc, ka tā filma šķita pārāk moderna un mūsdienīga. Es gan neesmu nekāds pornogrāfijas vēstures eksperts, bet man ir aizdomas, ka 1913. gadā tik atklātas filmas neviens vēl lāga neražoja un par pornogrāfiju drīzāk tika uzskatīts striptīzs un tamlīdzīgi. (Rediģēts: Komentāros vairāki cilvēki, tai skaitā pats autors, labo šo manu maldīšanos.)

Bet lai nu paliek pornogrāfija, “Vārdiem nebija vietas” ir viena kreptīga grāmata ar makten smeķīgu valodu un ir ļoti iespējams, ka šī grāmata ir labākais, kas ar latviešu literatūru pēdējā laikā ir noticis. Ja jau letiņi bliež augšā šitādas grāmatas, tad tai mūsu literatūrai ir nākotne.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Vārdiem nebija vietas
Autors: Guntis Berelis
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #2
Izdevējs: Dienas Grāmata
Lappušu skaits: 253
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789984887876

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote