RSS
 

Author Archive

Neliels ceļvedis par tēmu “Un ko man tagad lasīt?!”

19 Jun

Man vienmēr ir patikušas visādas infografikas, diagrammas utt. Un es piederu tiem cilvēkiem, kas itin bieži apjūk- “Un ko nu es tagad tā kā gribētu lasīt, ko a?”. Manu problēmu gan pašlaik risina centieni turēties pie tām grāmatām, kas mājās skumji stāv nelasītas, jo nupat to skaits draud pārsniegt trīs ciparu atzīmi.

Un tomēr- re ku tāds smuks grafisks ceļvedis par to, ko varētu ieteikt lasīt. Nav jau nekas unikāls un pa internetu klejo jau kādu laiku, bet man vienalga gribējās padalīties.

Aizņēmos no Ms. Marii “grāmatplaukta” šeit: http://gramatas.wordpress.com/2012/06/12/ko-lasit-sovasar/#comment-631

 

 

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

The Old Man and the Sea. Ernest Hemingway

19 Jun

Pirms dažiem mēnešiem internetā klejoja saraksts ar 20 pasaulē skaistākajām grāmatnīcām (http://www.flavorwire.com/254434/the-20-most-beautiful-bookstores-in-the-world), ne visas man šķiet patiešām skaistas, bet mani nenoliedzami pievilka „Shakespeare & Company” Parīzē un tā uzreiz ierindojās manā personīgajā must-visit sarakstā. Nu, un tad pāris mēnešus vēlāk man mazliet pamainījās, vai pareizāk sakot, palielinājās ceļojumu plāni un nu iznāca tā, ka pēc Beļģijas došos tālāk uz Francijas dienvidiem. Ap šo brīdi tad arī radās doma pa vidu uz dažām dienām „ieskriet” Parīzē. Protams, pabiju gan Luvrā, gan Versaļas pilī, bet Shakespeare& Company grāmatnīca vienalga bija primārais iemesls manai piestāšanai Parīzē. Nu lūk, bet ja jau reiz es biju tur, man obligāti vajadzēja arī iepirkt kādu Hemingveja grāmatu, tā nu man tagad mājās ir Hemingveja grāmata, kuras iekšlapas rotā minētās grāmatnīcas zīmogs.
Šeit (http://en.wikipedia.org/wiki/Shakespeare_and_Company_(bookstore)) var palasīt arī par grāmatnīcas vēsturi.

The Old Man and the Sea ir vienkāršs un spēcīgs, īss romāns par vecu zvejnieku Kubā, kuru jau 84 dienas pametusi laime un viņš nav noķēris nevienu pašu zivi. Tomēr vecais vīrs nepadodas liktenim un ir uzticīgs savai cerībai, un 85. dienā dodas zvejot krietni tālāk jūrā kā parasti. Viņam izdodas noķert milzīgu zivi, ar kuru cīņa notiek krietnu laiku, tomēr tas vēl nenozīmē, ka nu viss ir laimīgi atrisinājies.
Bet šī nebūtu tik lieliska grāmata, ja galvenais tajā būtu episkas zvejas apraksts, šis ir stāsts par varonību, cerību, cieņu pret sevi un dzīvi. Galu galā- vecais vīrs ir monumentāls tēls, gandrīz vai saucams par paraugvīrieti savā ziņā.
Stāsts ir skaists, aizraujošs un mazliet smeldzīgs, tāds, kuru ir bauda lasīt tieši tās vienkāršības dēļ. The Old Man and the Sea ir no tām grāmatām, kas „būtu obligāti jāizlasa ikvienam” un vispār būtu jāiekļauj vidusskolas obligātajā literatūrā… (Vidusskolniekiem īpaši patiktu tāpēc, ka izlasāma ļoti ātri- vienas dienas laikā )

Katru reizi, kad es izlasu kādu grāmatu es pēc tam palasos atsauksmes internetos, visbiežāk goodreads.com un šoreiz mani mazliet pat pārsteidza kāda lieta- cik šausmīgi daudz cilvēku mēģina šinī stāstā saskatīt kaut kādus apslēptus simbolus un tad, kad viņiem pastāsta, ka Hemingvejs visticamāk šajā darbā nav iekļāvis nevienu milzīgi simbolisku nozīmi, jūtās ļoti vīlušies un nu sāk skaļi klāstīt, ka šī grāmata tādā gadījumā ir pilnīgs mēsls. Nē, nu nopietni, kāpēc visās grāmatās ir jābūt apslēptajai jēgai? Apslēpta jēga tak nav vienīgais literāra darba vērtības kritērijs. Man šitie cilvēki vienmēr atgādina ne pārāk inteliģentu literatūras skolotāju bez mazākās nojausmas, kas ir iztēle un kā tā lietojama.

Šī nav gluži no biezajām grāmatām, no kuras var izrakstīt miljonu citātu tā, lai tie neizklausītos pēc banāliem Koelju izteikumiem, bet viens gan man no šīs grāmatas aizķērās prātā:”

Let him think I am more man than I am and I will be so.

The Old Man and the Sea ir grāmata, ko es kādreiz noteikti pārlasīšu vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz. Un vēlreiz.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

1Q84. 2. daļa. Haruki Murakami

19 Jun

Man paveicās, ka manā īpašumā bija ne tikai Zvaigznes latviski izdotā 1., bet uzreiz arī 2. daļa, jo tikko kā izlasīju 1. daļas pēdējo lapaspusi, tā uzreiz ķēros pie 2. daļas , gluži tā it kā es vienkārši pāršķirtu lapaspusi uz nākamo nodaļu, kas pēc būtības arī ir taisnība. Ne velti ārzemēs bieži vien visas trīs daļas izdod vienā grāmatā.

Otrā daļa, protams, turpina stāstu par Aomami un Tengo, un jo tālāk es lasīju šo grāmatu, jo vairāk man sāka šķist, ka viņi ir vienas personības divas daļas, tik līdzīgi tie ir savās izpausmēs un darbībās un, lai vēl vairāk uzsvērtu šo efektu, Murakami vietām abus varoņus pat aprakstījis gandrīz identiskiem teikumiem.
Un vēl- jo tālāk, jo trakāk. Vislabākais vārds, kas man nāk prātā, šīs grāmatas apzīmēšanai ir- creepy. Notikumi uzņem apgriezienus un ved arvien tuvāk virpuļa centram, un vienlaicīgi kļūst arvien pievilcīgāki un atbaidošāki. Iespējams, tieši tāpēc man šī grāmata tik ļoti patīk.

Otrajā daļā Tengo un Aomame jau apzinās to, ka viņiem jāatrod vienam otru, to, ka visa šī jaunā pasaule ir virpulis, kas riņķo ap viņu pievilkšanās spēku, un tieši tāpat šinī riņķa dejā tiek ievilkts arī lasītājs, es nespēju vien sagaidīt, kad viņi beidzot satiksies, bet otrā daļa beidzās uz lielas jautājuma zīmes, un, lai arī man ir savas teorijas par to, kam tālāk būtu jānotiek, man nav ne jausmas, kura tad nu ir īstā, jo no Murakami jau viskautko var sagaidīt.
Vairāk arī jūtams tas, ka Tengo un Aomame vairs nedzīvo tajā 1984. gada pasaulē, bet „vilciens nemanot ir nomainījis sliedes” un nu viņi ir 1Q84. gadā. Pie viena arī radās apjausma, ka ne velti Murakami šai grāmatai ir izvēlējies tieši Janāčeka Sinfonietu (http://youtu.be/gbncXDimwbQ)- šī skaņdarba noskaņa, ritms, kāpinājumi un kritumi ir perfekti atbilstoši romāna darbībai.

Ja pirmā daļa bija tāds liels grāmatas ievads, tad otrā daļa viennozīmīgi ir iztirzājums, kas beidzas tieši stāsta augstākajā, interesantākajā punktā. Pēc šīs ciesties un gaidīt trešo grāmatu varētu būt īsts pārbaudījums…

Jebkurā gadījumā- šī ir grāmata, ko drošu sirdi iesaku lasīt, man personiski tā ļoti patika un aizrāva.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

1Q84. 1. daļa. Haruki Murakami.

19 Jun

Katru reizi, kad es paņemu rokās Murakami grāmatu, es nešaubos, ka tūlīt izbaudīšu lielisku grāmatu, un līdz šim man nav nācies vilties. Zvaigznes izdoto 1Q84 gan kaut kā atliku un atliku uz vēlāku laiku, jo gana nesen jau biju lasījusi „Kafka liedagā” un man netīk dažādas Murakami grāmatas jaukt kopā, bet tad es izlasīju žurnālā IR interviju ar Murakami un ilgāk jau nu vairs nebija iespējams noturēties.

Grāmata „sākas” ar Leoša Janāčeka Sinfonietu. Vispār, lasot šo grāmatu, es ieteiktu Sinfonietu arī noklausīties (http://youtu.be/gbncXDimwbQ), tas uzreiz piešķir grāmatai pavisam citu atmosfēru un ticamību, galu galā- tā ir visas grāmatas galvenā tēma.
Aomame taksometrā brauc uz ļoti svarīgu „biznesa tikšanos”, bet tas nav nekāds parastais taksometrs- tā šoferis savu darbu uztver nopietni un taksometrs ir neticami ērts un tajā ierīkota ekselenta skaņas sistēma. Kamēr Aomame ir iesprūdusi sastrēgumā, taksometra radio sāk spēlēt Janāčeka Sinfonietu un no šī brīža Aomames dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.
Tengo ir matemātikas skolotājs, kuram matemātika ir visas dzīves kaislība, bet bez tā viņš arī raksta. Līdz šim gan viņam nav izdevies neko publicēt, bet tas nenozīmē, ka viņš ir slikts rakstnieks, vienkārši viņa brīdis vēl nav pienācis. Un, kad viņš piekrīt pārrakstīt Fukaeras fantastisko romānu „Gaisa kūniņa”, tieši šis romāns aizvedīs Tengo dzīvi pavisam citā virzienā.

1Q84 ir kārtējais Murakami meistardarbs, tas, ko angliski sauc par page turner. Es šinī grāmatā iegrimu un nespēju apstāties, līdz nebiju tikusi līdz pēdējai lapaspusei, katru reizi, kad es lasīju grāmatu, es pilnībā aizmirsu, ka man apkārt ir simtiem cilvēku un kur es vispār atrodos (kas dotajā situācijā bija milzīgs un ļoti pozitīvs ieguvums).
Murakami varoņi, kā jau vienmēr, ir neparasti- Aomame ir īpatnējākā, tiešākā un interesantākā sieviete, ar kuru man gadījies sastapties visā savas lasīšanas karjeras laikā, savukārt Tengo grauj jebkurus tradicionālos priekšstatus par to, kāds ir japānis vai vīrietis vispār.
Šī grāmata atšķiras no pārējām Murakami grāmatām, bet tādas jau tās ir visas, Murakami nekad neraksta divas grāmatas, kas līdzinātos viena otrai noskaņas vai stila, vai uzbūves ziņā, tomēr arī šī (tāpat kā pārējās) ir ieturēta īsti Murakamiskā stilā. Man īpaši patīk tas, ka Murakami grāmatās nekad nav daudz varoņu, ja kāds cilvēks grāmatā parādās tātad tam tur ir arī jābūt un viņam stāsta attīstībā būs gana nozīmīga loma.

Es par šo grāmatu biju neizsakāmā sajūsmā un principā tai ir tikai viens nozīmīgs mīnuss- katra grāmata nav grāmata pati par sevi, bet tikai vienas lielākas grāmatas daļa. Kad beidzās pirmā grāmata, es paliku ar sajūtu, ka stāsts ir tikai tikko knapi sācies, man pirmā daļa šķita tikai kā pagarāks ievads, tā ka iesaku uzreiz pirkt visas daļas. Un man tagad ir milzīgā dilemma- gaidīt, kad Zvaigzne izdos arī 3. daļu latviski vai tomēr nespīdzināt sevi un izlasīt jau tagad angliski…

Ak jā, un vēl man šausmīgi gribētos izlasīt to grāmatu- „Gaisa kūniņa”, kas ir viens no šī stāsta centrālajiem tēliem. Iedomājos, cik burvīgi būtu, ja tā būtu nākamā grāmata, ko Murakami sarakstītu…..

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

1Q84. 1. daļa. Haruki Murakami.

19 Jun

Katru reizi, kad es paņemu rokās Murakami grāmatu, es nešaubos, ka tūlīt izbaudīšu lielisku grāmatu, un līdz šim man nav nācies vilties. Zvaigznes izdoto 1Q84 gan kaut kā atliku un atliku uz vēlāku laiku, jo gana nesen jau biju lasījusi „Kafka liedagā” un man netīk dažādas Murakami grāmatas jaukt kopā, bet tad es izlasīju žurnālā IR interviju ar Murakami un ilgāk jau nu vairs nebija iespējams noturēties.

Grāmata „sākas” ar Leoša Janāčeka Sinfonietu. Vispār, lasot šo grāmatu, es ieteiktu Sinfonietu arī noklausīties (http://youtu.be/gbncXDimwbQ), tas uzreiz piešķir grāmatai pavisam citu atmosfēru un ticamību, galu galā- tā ir visas grāmatas galvenā tēma.
Aomame taksometrā brauc uz ļoti svarīgu „biznesa tikšanos”, bet tas nav nekāds parastais taksometrs- tā šoferis savu darbu uztver nopietni un taksometrs ir neticami ērts un tajā ierīkota ekselenta skaņas sistēma. Kamēr Aomame ir iesprūdusi sastrēgumā, taksometra radio sāk spēlēt Janāčeka Sinfonietu un no šī brīža Aomames dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.
Tengo ir matemātikas skolotājs, kuram matemātika ir visas dzīves kaislība, bet bez tā viņš arī raksta. Līdz šim gan viņam nav izdevies neko publicēt, bet tas nenozīmē, ka viņš ir slikts rakstnieks, vienkārši viņa brīdis vēl nav pienācis. Un, kad viņš piekrīt pārrakstīt Fukaeras fantastisko romānu „Gaisa kūniņa”, tieši šis romāns aizvedīs Tengo dzīvi pavisam citā virzienā.

1Q84 ir kārtējais Murakami meistardarbs, tas, ko angliski sauc par page turner. Es šinī grāmatā iegrimu un nespēju apstāties, līdz nebiju tikusi līdz pēdējai lapaspusei, katru reizi, kad es lasīju grāmatu, es pilnībā aizmirsu, ka man apkārt ir simtiem cilvēku un kur es vispār atrodos (kas dotajā situācijā bija milzīgs un ļoti pozitīvs ieguvums).
Murakami varoņi, kā jau vienmēr, ir neparasti- Aomame ir īpatnējākā, tiešākā un interesantākā sieviete, ar kuru man gadījies sastapties visā savas lasīšanas karjeras laikā, savukārt Tengo grauj jebkurus tradicionālos priekšstatus par to, kāds ir japānis vai vīrietis vispār.
Šī grāmata atšķiras no pārējām Murakami grāmatām, bet tādas jau tās ir visas, Murakami nekad neraksta divas grāmatas, kas līdzinātos viena otrai noskaņas vai stila, vai uzbūves ziņā, tomēr arī šī (tāpat kā pārējās) ir ieturēta īsti Murakamiskā stilā. Man īpaši patīk tas, ka Murakami grāmatās nekad nav daudz varoņu, ja kāds cilvēks grāmatā parādās tātad tam tur ir arī jābūt un viņam stāsta attīstībā būs gana nozīmīga loma.

Es par šo grāmatu biju neizsakāmā sajūsmā un principā tai ir tikai viens nozīmīgs mīnuss- katra grāmata nav grāmata pati par sevi, bet tikai vienas lielākas grāmatas daļa. Kad beidzās pirmā grāmata, es paliku ar sajūtu, ka stāsts ir tikai tikko knapi sācies, man pirmā daļa šķita tikai kā pagarāks ievads, tā ka iesaku uzreiz pirkt visas daļas. Un man tagad ir milzīgā dilemma- gaidīt, kad Zvaigzne izdos arī 3. daļu latviski vai tomēr nespīdzināt sevi un izlasīt jau tagad angliski…

Ak jā, un vēl man šausmīgi gribētos izlasīt to grāmatu- „Gaisa kūniņa”, kas ir viens no šī stāsta centrālajiem tēliem. Iedomājos, cik burvīgi būtu, ja tā būtu nākamā grāmata, ko Murakami sarakstītu…..

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Eric. Terry Pratchett

18 Jun

Manā dzīvē pirmo reizi pienāca gadījums, kad es kādu grāmatu izvēlējos pēc tās apjoma. Nē, nu labi, pirmais kritērijs bija- gribu atkal lasīt kaut ko no Discworld, bet principā vienkārši izvēlējos visīsāko Discworld grāmatu, kas man tanī mirklī bija pieejama. Situācija, protams, vienkārša- man ceļā (lai beidzot tiktu mājās) jāpavada apmēram 15-16 stundas, iepriekšējo grāmatu esmu pabeigusi vakarā pirms izbraukšanas, bet n-tās stundas ātrvilcienos un lidmašīnā nav nekāda izklaide, ja nav grāmatas, ko lasīt. Vēlams vieglas grāmatas, jo garastāvoklis tā jau zem nulles par idiotisko franču dzelzceļa interneta mājaslapu, kas man laupīja 3 stundas miega un zināmu naudas summu.
Bet neba nu par to ir stāsts.

Tātad. „Eric” ir tāda mazliet netipiska Discworld sērijas grāmata, bet man neizdodas tā precīzi vārdos noformulēt, ar ko tad tieši tā atšķiras no pārējām, ko esmu lasījusi. Laikam jau ar to, ka šī ir vairāk tā kā parodija, bet līdz šim biju saskārusies tikai ar satīrisko Prečeta versiju.
Parodija lielākoties par pasaules lielākajiem mītiem- šinī grāmatā sastopama gan elle, kas kļuvusi vēl ellīgāka un briesmīgāka (īsāk sakot- birokrātiskāka) kā jebkad, gan Trojas karš ar visu Helēnu, kas desmit kara gados kļuvusi par apvēlušos sievišķi ar 7 bērniem, gan pasaules radīšana, kad vēl nav nekā un tad rodas kaut kas. Asprātīgi un smieklīgi, kā jau vienmēr, man jau sāk aptrūkties jaunu un jaunu apzīmējumu Prečeta grāmatām katram bloga ierakstam.

Un, kā jau ierasts, arī šinī Prečeta grāmatā atrodamas vairākas filozofiskas domas, kas aizķeras galvā.
Vispār, mani bloga ieraksti par Prečetu pamazām pārvēršas īsā, īsā sižeta vai idejas aprakstā un tad garum garos citātu kalnos, bet es patiešām, patiešām tur nekā nespēju līdzēt…

Nu tad- turpinājumā tas, kas man no šīs grāmatas šķita izrakstīšanas vērts:

Interestingly enough, the gods of the Disc have never bothered much about judging the souls of the dead, and so people only go to hell if that’s where they deserve to go. Which they won’t do if they don’t know about it. This explains why it is important to shoot missionaries on sight.

After all, the whole point of the wish business was to see to it that what the client got was exactly what he asked for and exactly what he didn’t really want.

Uz mājām ceļoju kopā ar māsu, šis vienbalsīgi tika atzīts par mums piemērotāko citātu, kas jebkad literatūrā piedzīvots:

“You didn’t have to kick me!” “You’re quite right. It was an entirely voluntary act on my part.”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Sauja pīšļu. Īvlins Vo.

18 Jun

Pie šīs grāmatas es nonācu ļoti vienkārši- izlasīju visnotaļ ieintriģējošu rakstu Satori. (http://www.satori.lv/raksts/4374/Dzentlmenis_ar_aza_kaju). Un pēc šī raksta man uzreiz, uzreiz gribējās ķerties pie šīs grāmatas, kas piedevām vēl ir izdota skaistajā Zelta klasikas (šinī gadījumā izdevniecība Zvaigzne) sērijā.
Gan brīdinu uzreiz- Satori raksts ir ierakstāms zem visīstākā „Spoiler alert!”, bet šķiet, ka par šo grāmatu savādāk nemaz nevar uzrakstīt. Ja nu tomēr gribās saglabāt intrigu un svētlaimīgu neziņu par grāmatas beigām, iesaku uz linka neklikšķināt un arī šo bloga ierakstu tālāk nelasīt. J

30.-40. gadu nogarlaikotā britu aristokrātija, nebeidzami lenči, tenkas, dejas un viesības, un nekā patiešām paliekoša. Nu, tāda dzīve, kas izslīd caur pirkstiem un neatstāj nekādas pēdas, it kā nekas nemaz nebūtu bijis. Apmēram tādas izjūtas rada puse no grāmatas. Otra puse ir smeldzīgāka, mazliet skarbāka un krietni, krietni aizraujošāka. Bet par visu pēc kārtas.
Tonijs Lāsts (pie viena arī autora alter-ego) ir angļu muižnieks, kurš mantojumā saņēmis savu dievināto Hetonu. Diemžēl mantojuma nodoklī izkūp lielākā daļa Tonija ienākumu un patiesībā Tonijs Lāsts būtu saucams par ne pārāk bagātu cilvēku. Drīzāk jau tā kā uz nabaga pusi, bet no savas dzimtas mājas viņš neatteiksies ne par kādu cenu un nekādā gadījumā. Bet Tonijs ar savu dzīvi ir pilnībā apmierināts un viņam šī ir vislabākā dzīve, ko vien var iedomāties.
Un tad ir Brenda. Tonija skaistā sieva (kuras prototipam kalpojusi paša Īvlina Vo bijusī sieva), kas ir nogarlaikojusies līdz tam, ka apvārdo vīru un viņš galu galā atļauj viņai īrēt maziņu, maziņu dzīvoklīti Londonā un studēt tautsaimniecību. Bet vispār Brenda pa to laiku sev Londonā ievieš mīļāko- Džonu Bīveru.
Džons Bīvers savukārt ir sabiedrībā tāds, nu, ne visai ieredzēts, jo redz- vīrietis jau veselus 25 gadus vecs, bet joprojām dzīvo savas apsviedīgās māmiņas paspārnē, jo tā, protams, ir izdevīgāk. Un vispār jau nu vajadzētu tā kā iegādāt sievu, bet ar naudiņām jau tā pašvaki, tāpēc jātēmē uz kādu krietni vien turīgāku lēdiju, un šeit nu Brenda ir tieši laikā. Pati jau nu gan nebūs tik turīga, lai būtu tādam Bīveram pa prātam, bet toties smalkajās aristokrātijas ballēs un lenčos gan viņu varēs iedabūt un tad jau varētu atrasties arī kāda krietni bagātāka lēdija, kura ir tik izmisusi, ka būtu gatava precēt pat Bīveru.
Ko Brenda tai Bīverā atradusi? Nu diez vai viņa pati to vispār zina, bet pat dēkains romāniņš ar Bīveru ir krietni labāks par garlaicīgo Hetonu.
Un tā nu Tonijs neko nenojauš, bet Londonas smalkā sabiedrība jau burbuļo par Brendas sānsoli, līdz Hetonā notiek traģisks negadījums- medībās mirst Brendas un Tonija vienīgais dēls un piepeši Brendai ir absurds attaisnojums pieprasīt šķiršanos un skaļi un atklāti paziņot, ka mīl Džonu Bīveru.
Lūk, šinī mirklī grāmata jau kļūst ļoti interesanta, jo Tonijs piepeši iespītējas pret Brendas sīkajām, aizvainojošajām un visnotaļ nepatiesajām intrigām un izlemj doties prom. Un tā nu Tonijs Lāsts dodas ekspedīcijā uz Brazīliju, kur nonāk kāda dīvaiņa varā, kas pats ir analfabēts, bet tas neliedz viņam būt par lielu Dikensa cienītāju un nu Tonijam savas dienas ir jāvada skaļi lasot Dikensu.

Teiksim tā… man par šo grāmatu ir mazliet dalītas domas. Ir nenoliedzami tas, ka Vo ir smalkas satīras meistars un aristokrātijas attēlojums ir gluži vai nepārspējams un gala rezultāts ir neatvairāmi burvīgs savā riebīgumā. Un arī sižets ir lielisks- klasiskais mīlas trīsstūris, vīrs, kurš neko nenojauš, sieva ar savām intrigām un trešais, kam būtībā interesē tikai nauda, un tad vēl tam klāt nāk aizraujošas beigas, kas tā skumji sajūsmina. Un varoņi. Nu varoņi gluži kā dzīvi, jo īpaši jau mazais Džons, nav jau nemaz tik bieži nopietnā literatūrā sastopami tiešām labi tēloti bērni, kas izklausās pēc bērniem, nevis pieaugušo radītām marionetēm, kuras atspoguļo pieaugušo izpratni par to, kādam ir jābūt bērnam, bet ne tuvu ne to, ko par šo jautājumu domā paši bērni.

Tas, kas mani attur no šīs grāmatas ierindošanas starp maniem favorītiem ir- autora stils. It kā lasās viegli un raiti, valoda bagāta, bet tie mūžīgie dialogi…. Nu goda vārds, brīžiem jau kļūst grūti izsekot, kurš teica ko un tas radīja manā galvā nopietnu apjukumu. Bet man jau laikam vispār ir manāmi aizspriedumi pret lielu daudzumu dialogu, lugas man galīgi neiet pie sirds, tā ka jāsecina, ka vaina nekādā gadījumā nav vis Vo kunga daiļradē, bet gan manā ietiepībā un aizspriedumainajā galviņā. Tā lūk.

Kopumā- man patika un jo tuvāk beigām, jo labāk kļuva. Ar Vonnegūtu gan es šo vienā plauktiņā neliktu, lai arī satīra par sabiedrību šiem džentlmeņiem it kā pat būtu kopīga.

Starp citu, par tām beigām- man šķiet ļoti interesanti, ka šis ir romāns ar diviem dažādiem noslēgumiem. Latviešu lasītājiem ir laimējies un mēs esam tikuši pie oriģinālajām beigām, kur Tonijs paliek iesprostots Brazīlijā, lai visu dzīvi pavadītu, skaļi lasot Dikensu. Bet Vo šādu stāstu (nu, par to Brazīliju un Dikensu) bija paspējis uzrakstīt jau pirms šī romāna un autortiesības uz šo stāstu jau piederēja laikrakstam, tāpēc Vo uzrakstīja vēl otras beigas- kur Tonijs tomēr veiksmīgi atgriežas Anglijā un atjauno attiecības ar savu sievu.

7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Lielās mājas mazā saimniece. Džeks Londons.

15 Jun

Jāatzīst, ka pēdējā laikā klasiķus lasu nepiedienīgi maz. Nu, katrā ziņā vidusskolas laikā tieši klasiku lasīju krietni vairāk un tas ne tuvu nebija obligātās literatūras nopelns.
Tomēr pašlaik ir vēlme atgriezties vai, teiksim, vairāk pievērsties klasiķiem, tāpēc pārlasīju grāmatu, kas man pusaudža vecumā šausmīgi, šausmīgi patika, gribējās salīdzināt, kādas tad būs emocijas par šo grāmatu tagad, gandrīz 10 gadus vēlāk. Un, pārsteidzoši vai varbūt tomēr nē, bet man šī grāmata joprojām patika tikpat ļoti. Šis tas no sižeta jau bija piemirsies, to varēja ar lielu baudu lasīt kā pirmo reizi, bet spilgtākās vietas, protams, atcerējos pat ļoti labi, tās gribējās izgaršot vēlreiz.
„Lielās mājas mazā saimniece” varbūt arī nav Londona visslavenākā grāmata, bet tā ir noteikti tā, kas man palikusi atmiņā vislabāk un man tādam pusaugu skuķītim pēc šīs gribējās vēl ko lasīt no Londona. Nevarētu gan teikt, ka es to daudz arī darīju, bet šis noteikti bija labs sākums Londona iepazīšanai un atklāšanai, ka viņš neraksta tikai par Londonu. Nu labi, līdz grāmatas izlasīšanai man tas tā kā jau bija skaidrs, bet agrākā bērnībā, kad burtoju vārdus uz grāmatu muguriņām, man bija radies pavisam noteikts priekšstats, ka cilvēks ar uzvārdu Londons noteikti pat nedrīkst uzdrošināties rakstīt par kādu citu tematu.

Grāmatas sižetam par pamatu ir klasisks mīlas trīsstūris, kas tēlots ticams un ar teicami izstrādātām detaļām, ne mirkli man neradās šaubas, ka tā tas viss arī notika. Tipiski Londonam, galvenie varoņi ir augstas morāles un ētikas paraugi, izcili cilvēki, kuri nekad nenolaistos līdz zemiskām intrigām, bet gan visus sarežģījumus risina cieņpilni un ar augstu paceltu galvu.
Diks ir liela un veiksmīga rančo īpašnieks, kurš šo lielo saimniecību pārvalda pats ar izciliem panākumiem.
Paola ir Dika dievinātā sieva, augumā neliela sieviete, bet vienmēr un visur sabiedrības dvēsele, neparasta sieviete, gan pārgalvīga, gan jautra, gan mīloša sieva. Viņā iemīlas katrs vīrietis, kas pavada viņas tuvumā kaut nedaudz laika, un Diks vienmēr ir lepojies ar to un vienmēr bijis pārliecināts par savu sievu.
Evans Grenbijs ir sens Dika draugs, kas dzīvē piedzīvojis ne mazāk kā Diks un nu ir ielūgts viesoties „Lielajā mājā”, kur pamazām atklās, ka nespēj pretoties Paolas burvībai, savukārt Paolai pirmo reizi mūžā gadīsies, ka viņu spēj aizraut vēl kāds vīrietis, ne tikai Diks.

Lai arī grāmata būtībā ir par Paolu, viņa stāstā parādās tikai tad, kad grāmata jau pusē, pirmā puse ir veltīta Dika jaunības dienu aprakstam, viņa piedzīvojumiem un bez šī garā ievada stāsts arī nebūtu uztverams vai vismaz tas rādītos citā nokrāsā, jo tieši tas, ka lasītājs jau labi pazīst Diku, pirms tiek ierauts notikumu virpulī, šiem notikumiem saliek pareizos akcentus un pilnībā atklāj to, cik situācija patiesībā ir sarežģīta un traģiska.

Grāmata kopumā ir skaista, diezgan romantiska, pilna ar krāšņiem aprakstiem un smalkām detaļām, un piedevām vēl bez tā, ka sižets ir aizraujošs, tā vēl arī kalpo kā labs tā laika sabiedrības spogulis.
Man vispār šķiet interesanti lasīt tieši tās grāmatas, kurās ir jūtama senāku laiku sadzīve, domāšanas veids, cilvēku uzskati par pasauli, jo tas viss ir tik ļoti atšķirīgs no mūsdienām.

„Lielās mājas mazā saimniece” joprojām ir grāmata, kas ierindojās starp manām favorītēm un es to noteikti iesaku, ja ir vēlme izlasīt ne pārāk garu, mazliet romantisku, bet ne salkanu, lielisku grāmatu.

7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Tales of the unexpected. Roald Dahl.

14 Jun

Viena no manas bērnības mīļajām grāmatām bija “Matilde”, vēl šodien to labi atceros, bet es nekad nebiju papūlējusies noskaidrot, vai Dāls ir sarakstījis vēl ko bez jau minētās Matildes. Bērnībā tāpēc, ka iespējas bija ierobežotas un toreiz tāpat vēl angliski neko nebūtu varējusi izlasīt, piekam bērnībā manā galvā vēl nebija izveidojies koncepts par saikni starp labām grāmatām un to autoriem, nebija vēl doma, ka “šis autors uzrakstīja šito labo grāmatu, visticamāk, ka viņam ir vēl kas labs uzrakstījies”. Savukārt pieaugušā vecumā, kad grāmatas meklēju vairāk vai mazāk apzināti un pēc man vien zināmiem mistiskiem principiem, nebija ienācis prātā pārbaudīt, ko tad tas Dāls vēl tādu labu uzražojis, jo viņa vārds nesaraujami bija sasaistījies ar bērnu literatūru. Ak vai, cik muļķīgi.

Bet par laimi man ir ieradums, ierodoties pie draugiem, visnotaļ ātri izpētīt viņu grāmatplaukta saturu. Un tā nu gadījās, ka viesojoties Beļģijā, es visnotaļ nekavējoties atklāju plauktu, kas pilns ar Dāla grāmatām. Kad pačīkstēju namatēvam, ka nemaz nezināju, ka Dāls sarakstījis vēl ko bez Matildes, šausmās tika saķerta galva un šis robs manā izglītībā steidzami labots un tā nu es tiku pie Dāla īso stāstu krājuma izlasīšanas. Un labi, ka tā, jo tas nopietni bija mana laika vērts.

Grāmatā ir apkopoti 16 viegli plūstoši stāsti, kas pilni smalkām detaļām un aprakstiem, bet ne tā, lai nogurdinātu lasītāju. Stāstu sižeti ir dīvaini un lielākoties pat absurdi un tieši tāpēc tik lieliski un piedevām vēl ticami. Kā jau nosaukums mums saka priekšā- katrā stāstā ir sagaidāms kāds pagrieziena punkts, kam būtu jābūt negaidītam un jāaizved stāstu negaidītā virzienā. Ar to pārsteiguma momentu un negaidīto pavērsienu gan dažos stāstos ir kā ir un ne reizi vien stāsts atrisinājās un pat pavērsās tieši tā, kā biju prognozējusi, bet kā jau vienmēr, tas absolūti nemazināja lasīšanas prieku. Sen nebija gadījies lasīt grāmatu, kurā man gribas lekt pāri teikumiem, lai tikai ātrāk uzzinātu, kas nu notiks tālāk un ar ko tad tas viss beigsies.

Vēl viens liels grāmatas pluss- katrs stāsts ir pilnībā pabeigts un tiem nav nepieciešami ne turpinājumi, ne komentāri, principā sajūta bija kā lasot 16 īsas grāmatas.

Tie, kas ir redzējuši filmu “4 rooms” saskatīs sižetisku līdzību ar Dāla stāstu “Man of the South” un nebūs kļūdījušies, jo filmā “4 rooms” tiek izspēlēta epizode ar derībām, kuru uzstādījums ir vienkāršs- ja viens no vīriešiem spēs 10 reizes pēc kārtas aizdegt savas zippo šķiltavas, tad balvā iegūs otra vīrieša automašīnu. Ja nespēs- viņam tiks nocirsts kreisās rokas mazais pirksts. Tarantino šai epizodei bija iedvesmojies no Hičkoka seriāla “Presents”, kura vienā sērijā tiek izspēlētas tieši šādas pašas derības. Savukārt Hičkoks šo epizodi ir paņēmis no jau minētā Dāla stāsta.

Jāatzīst, ka grāmatā vietām jūtami diezgan homofobiski izteicieni un visnotaļ nievājoša attieksme pret sievietes lomu sabiedrībā, bet laikam jau tas četrdesmitajiem gadiem tomēr ir piedodams. Un tomēr- mūsdienās brīžiem ir jocīgi lasīt tādas frāzes kā “Mrs. Foster was and always have been a good and loving wife, for over 30 years she had served him loyally and well.” Sieva kalpojusi vīram uzticami un labi. Nu ja.

Bet vispār jau tieši šīs detaļas padara Dāla stāstus par lielisku tā laika sabiedrības un domāšanas veida atspoguļojumu un autora priekšstati par to, kādam ir jabūt negrozāmajam pasaules iekārtojumam visticamāk būtu piedēvējami jebkuram tā laika vīrietim. Jo vīrietim ir jābūt stabilam un, protams, vīrietis ir ģimenes galva bez jebkādām ierunām. Sieviete turpretī ir nestabila un histēriska būtne, kuras veselajam saprātam nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties un vīrietim sievieti ir kārtīgi jātur grožos.

Nu… vai arī Dāls ir bijis liels sieviešu nīdējs. Vai arī tas viss bija jauztver, kā pārspīlējumi un ironija. Ja nu tā, tad jūts vainīga.

Bet lai nu paliek mierā visas tās uzskatu padarīšanas, jo grāmata ir lieliska, nebija neviena stāsta, kas liktu žāvāties un vēlēties, kaut tas sasodītais gabals beidzot beigtos, piekam visai grāmatai cauri vijās zināms melnā humora piesitiens, kas padara stāstus ne vien interesantus, bet arī asprātīgus un brīžiem pat jautrus. Un visi stāsti ievelk sevī, jo lasītājs katru reizi zina, ka gaidāms kāds pavērsiens un mēģinājums uzminēt, kas tad nu tas būs šoreiz, tikai vēl vairāk uzkurina interesi par pašu stāstu.

Nu ko, izskatās, ka jāsāk vien meklēt vēl kādu Dāla grāmatu, ar ko papildināt manu personīgo grāmatu kolekciju.

 

8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

The Truth. Terry Pratchett

14 Jun

Nespēju iedomāties neko labāku, ko lasīt garos ceļojumu pārbraucienos kā Prečetu, tāpēc, kad pirms trim nedēļām sēdos lidmašīnā, bija pilnīgi skaidrs, ka par pirmo ceļojuma grāmatu automātiski kļūs kaut kas no Discworld sērijas. Vienīgā nelaime tāda, ka stjuarti parasti nav īpaši sajūsmā par pasažieriem, kas lidojuma laikā skaļi ķiķina.
(bloga ierakstā, kā vienmēr, latviski lietoju tikai tos vārdus, kurus pirms manis kāds jau ir pacenties latviskot, sevī vārdu latviskošanas dzirksti sajutusi vēl neesmu)

Viljams gauži netīšām ir kļuvis par Ankh-Morpork pirmās avīzes redaktoru un vēl nejaušāk arī par žurnālistu-detektīvu. Un ne tikai, jo Ankh-Morpork Times ir absolūti pirmais laikraksts, kas jebkad piedzīvojis dienasgaismu visā Discworld.
Un, kas sākās ar dīvainas formas dārzeņu aprakstu, tas galu galā kļūs par ievērojamu politisku spēku pilsētā vai vismaz spēku, kas ietekmēs politiskās intrigas, kas savukārt, protams, nozīmē to, ka kādam šī avīze nu itin nemaz nebūs pa prātam un Viljamam būs jātiek galā ar ne vieniem vien draudiem viņa dzīvībai.

Prečets ir Prečets un šķiet, ka viņam ir pa spēkam jebkuru tematu apspēlēt raksturīgajā britu humorā un diez vai ir vērts atkārtoti klāstīt to, cik lielā sajūsmā esmu par viņa grāmatām. O, bet es esmu un kā vēl…
Prečeta grāmatās vienmēr ir sastopama pa interesantai idejai, šoreiz par vārdu nozīmi un to, kā cilveki tos nonivelē. Jo patiešām- ja vispirms ar iespiedmašīnas burtiem iespiež maģijas rokasgramatu, bet pēc tam- ceļojuma norādes, kas gan to var zināt, kā beigsies šis ceļojums. :) Tiesa gan, šis nekādā gadījumā nav attiecināms uz pašu Prečetu, jo viņa valoda ir ļoti skaista un bagātīga un man ne reizi vien (vispār biežāk kā man būtu labpaticies) nācās ķerties pie Kindles skaidrojošās vārdnīcas.
Turpinājumā citāti, kas man šķita izrakstīšanas vērti tā vai cita iemesla dēļ. Iespējams (bet tikai iespējams), ka es te būšu mazliet aizrāvusies ar citātu daudzumu, bet es tur neko nespēju līdzēt….

The world is made up of four elements: Earth, Air, Fire and Water. This is a fact well known even to Corporal Nobbs. It’s also wrong. There’s a fifth element, and generally it’s called Surprise.

Nākamais ir tik tuvu patiesībai, ka būtu kauns šo izlaist. 😀

Ankh-Morpork people considered that spelling was a sort of optional extra. They believed in it in the same way they believed in punctuation; it didn’t matter where you put it so long as it was there.

[..]him to hallucinate that he was completely sane* [* This is a very common hallucination, shared by most people.]

Un vēl jau vampīrs- avīzes fotogrāfs, kas manu fotogrāfa sirdi sildīja nu bezgala un precīzāku definīcuju vārdam “fotogrāfs” es nudien nekad neesmu dzirdējusi.

‘You know zat another term for an iconographer would be “photographer”? From the old word photus in Latation, vhich means–‘ ‘ “To prance around like a pillock ordering everyone about as if you owned the place”,’

Dzīvojot kopā ar juristu, šis iegūst pavisam reālus apmērus:

‘Aren’t you even letting a lawyer see him?’ ‘I think his lordship is in enough trouble already, lad.’

The right to free speech is a fine old Ankh-Morpork tradition.’ ‘Good heavens, is it?’ ‘Yes, my lord.’ ‘How did that one survive?’

Īsāk sakot- kārtējā Prečeta grāmata, par kuru es biju stāvā sajūsmā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote