Manas izbrīnā sarauktās uzacis draud strauji aizbraukt no manas sejas, jo nebeidz pārsteigt cilvēku spējas, iedvesma un izdoma nodarboties ar sociālo māņaktīvismu un šoreiz tak kāds ir ķēries klāt literatūrai.
Soctīklos man uzskrēja virsū ziņa par to, ka Lielbritānijā izveidota speciāla literārā balva kriminālromāniem, kuros vispār nav vardarbības pret sievieti. Sākumā nodomāju, ka šis ir kārtējais dzeltenais virsraksts, bet izrādās nekā – viss ir tieši kā aprakstīts.
Un tad nu man rodas jautājums: kāpēc vardarbība pret sievieti ir slikta, bet pret vīrieti laba?
Nezinu, protams, kā notiks romānu izvērtēšana balvai, bet manā galvā tas izskatās apmēram šādi: “Tā, dāmas, mana asistente nav gulējusi pēdējās 5 nedēļas un ir visos romānos atzīmējusi katru vietu, kas traktējama kā vardarbība. Ķeramies klāt analīzei! Pirmais romāns. Tā, ļaundaris nogalina piecus gadus vecu puiku, 10 lappuses vēlāk iegrūž dunci vēderā sirmam zinātņu profesoram (tā tam perdelim vajadzēja!), bla, bla, bla, romāns noslēdzas ar to, ka tiek nodedzināta elitāra zēnu internātskola. Nu ko lai saka… Izcili! Domāju, ka balvu dosim šim. Ā, redzu, ka daudzas komisijā ir balsojušas par romānu x; es, protams, novērtēju tā literāro kvalitāti un esmu patīkami pārsteigta par galveno varoni vīrieti, kas sevi identificē kā feministu, bet diemžēl jāatgādina, ka šinī romānā ir traģiska aina, kur ļaundaris bēgšanas laikā ar dūri brutāli iesit pa seju sievietei policistei. Mēs taču nevēlamies veicināt šādu šausmu izplatību. Šo romānu svītrojam un visām feministu organizācijām izsūtām ieteikumu boikotēt šo rakstnieci.”
Protams, šī ir tikai viena balva un autori paši brīvi var izvēlēties, ko un kā rakstīt, bet tas nemaina faktu, ka šāda pieeja problēmu risināšanai ir problemātiska.
Pirmkārt, arī reālajā dzīvē sievietes cieš no vardarbības neproporcionāli salīdzinājumā ar vīriešiem un mēģinājums šo vardarbību vienkārši neatspoguļot literatūrā nekā problēmu nerisina un par to pat nerunā; tieši otrādi – tas ir mēģinājums problēmu veikli paslaucīt zem tepiķa un izlikties, ka neko neredzam. Nezinu nevienu pašu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu vēl vairāk pieglazētas, neko neizsakošas grāmatas.
Otrkārt, šāda pieeja automātiski nozīmē to, ka apbalvotajās grāmatās sievietes nebūs galvenās varones. Nu, vismaz jācer, ka balvas iniciatori neiedomājās sižetu no sērijas “Eu, veči, ziepes, atceļam visu operāciju! Tikko uzzināju, ka mūs vajā detektīvi sieviete! Mēs taču nedrīkstam viņai darīt pāri, nav jau vīrietis!”. Galu galā man nav skaidrs, ar ko tāda Līsbeta Salandere, kas cieš pamatīgi, bet pati arī risina problēmas un sadod pa pakaļu ļaunajiem tēliem, ir tik slikta. Un vai tad mēs te visu laiku necīnāmies par to, lai sievietes vairāk parādītos literatūrā kā spēcīgi tēli? Ej nu saproti šito…
Treškārt, lai arī statistika pārliecinoši rāda to, ka vardarbības upuri lielākoties ir sievietes, šī statistika nepiedāvā skaidrojumu, kāpēc tas tā ir. Šobrīd daudziem mīļākais jājamzirdziņš ir doma, ka sievietes cieš no vardarbības tāpēc, ka viņas ir sievietes, savukārt visi varmākas gribot darīt pāri tieši sievietēm. Man nav informācijas, ar ko šo ideju pārliecinoši apstrīdēt, tomēr man šī doma šķiet drusku dīvaina. Daudz ticamāka man šķiet versija, ka varmākas par saviem upuriem izvēlas vājākos un neaizsargātos. Protams, mūsu sugā realitāte ir tāda, ka daudz biežāk fiziski vājākas ir sievietes, bet tas nemaina faktu, ka apgalvojumi “varmākas par upuriem izvēlas vājākos” un “varmākas par upuriem izvēlas sievietes” ir divas dažādas lietas. Un es neesmu pārliecināta, ka bļaušana par nabaga neaizsargātajām sievietēm kaut kā risina problēmu, īpaši, ja šī problēma savā saknē ir citāda, nekā esam te kolektīvi iztēlojušies.
Tā jaunā idiotiskā balva, protams, ir sīks piliens jūrā un ir visai ticams, ka no tās nekāds dižais ļaunums necelsies (ja vien par visa ļaunuma sakni neuzskatām grāmatas, kurās sievietes ir vāji, margināli tēli), bet mani mulsina šī vispārējā pieeja problēmu risināšanai, mēģinot problēmas neredzēt un par tām nerunāt. Un vēl vairāk mani kaitina mēģinājumi šitās draņķības iedabūt literatūrā.