RSS
 

Archive for the ‘Dzīve’ Category

2015 bija tā.

02 Jan

Tā kā 1. janvārī abas ar Mio bijām aizņemtas ar mētāšanos dīvānā, kopsavilkums top tikai tagad.

 

Ir tā, ka 2015. ir bijis reti episks gads un man bail pat iedomāties, kas tieši man būtu jānostrādā šogad, lai turpinātu to pozitīvo līkni uz augšu, bet par to es padomāšu rīt. Vai aizparīt. Vai varbūt kaut kādā nenosakāmā nākotnē, jo šogad tak pati stāstīju, ka dzīvi pārlieku ieplānot nav veselīgi. Pie tā tad arī paliksim.

Šis gads iezīmējās ar lielām pārmaiņām kā personīgajā dzīvē, tā manā grāmatu dzīvē, kuru nu jau zināmā mērā varētu dēvēt par manu profesionālo dzīvi. Lielie notikumi varbūt nav pārlieku daudzskaitlīgi, bet to apjoms un iespaids ir tāds, ka joprojām grūti visu aptvert.

Personīgajā dzīvē lielie notikumi ir divi (un tie visai dabiski izrietēja viens no otra) – beidzot es vairs nepārvākšos reizi pusgadā un nu man ir patiesi pastāvīga dzīvesvieta un gada beigās mūsmājās ieļepatoja arī kucēns (jeb mans alternatīvais grāmatu kaķis) Mio. Gadu noslēdzu ar ļoti skaistu ceļojumu uz Prāgu (par to vēl parunāsim manā fotoblogā) un brīnišķīgu spontāno lēmumu mājās atgriezties tieši uz jaungada svinībām.

_MG_0446

Savukārt grāmatu dzīvē to episko notikumu ir jau krietni vairāk. Pirmais gada lielais notikums bija brauciens uz Berlīni, lai satiktu Patriku Rotfusu, un, atskatoties uz 2015. gadu, šķiet, ka tieši šī saņemšanās uzdeva toni visam atlikušajam gadam, jo līdz gada beigām jau biju paspējusi sākt runāt radio, rakstīt žurnālam Ir, rakstīt portālam satori.lv, intervēt un bildēt Džefu Kinniju, runāt Lietuviešu vidusskolas sarunu vakarā “Katls” un vispār iesaistīties visādās grāmatu lietās, kurām turpinājums un, protams, arī izaugsme ir gaidāma šogad.

Foto: Una Spektore

Pa vidu visādām lielām lietām mazliet cieta gada lasīšanas izaicinājums – šogad līdz 100 grāmatām nedavilku, 2015. noslēdzās ar 94 izlasītām grāmatām (27968 lpp), bet es nedomāju, ka tā būtu lieta, par ko sūdzēties, jo 94 grāmatas gadā tomēr ir visai cienījams skaitlis (jā, nu kurš tad sunim asti cels, ja ne pats). Starp citu, mērķi sasniegt neizdvās droši vien tāpēc, ka gada beigās iesprūda audiogrāmatu lasīšana – pēdejo audiogrāmatu izlasīju septembra sākumā, pēc tam klusums.

Par pārējiem izaicinājumiem runājot: latviešu literatūras izaicinājums izpildīts ar uzviju – biju plānojusi izlasīt visamz vienu latviešu grāmatu mēnesī, izlasīju 18. Arī vēlme vismaz reizi mēnesī iet uz teātri tika veiksmīgi izpildīta skaitliski (jūlijs un decembris gan no teātriešanas izkrita) – šogad manā kontā 13 izrādes. Galīgi izgāzās vēlme lasīt krievu valodā – šogad galu galā izlasīju precīzi nevienu grāmatu krievu valodā (vienu atstāju pusratā, otru pabeidzu latviešu valodā, jo vajadzēja lasīt ātri, pārējās 4 pat nesāku).

 

Kā jau iegājies manos kopsavilkumos, sāksim ar teātri. 2015. gadā izcilam teātrim bija vārds un uzvārds – Dainis Grūbe. “Visas viņas grāmatas” un “Equus” bija izrādes, uz kurām gaidīt nācās labi daudz mēnešus, jo es nebiju vienīgā, kuru šīs izrāds noblieza gar zemi. Iespaidīgi, vienkārši iespaidīgi. Bija arī citas labas izrādes, bet nekas no tā visa ne tuvu nestāv abām izrādēm ar Grūbi.

Foto: Spīgana

Grāmatu pasaulē mans šīgada labais atklājums ir latvišu literatūra. Latviešus gan lasīju arī iepriekš, bet šogad ir izlasītas īpaši labas latviešu literatūras grāmatas. Īpaši izcelt gribas 5:

 

“Mēness teātris” Ieva Melgalve – brīnišķīgs fantastikas eksemplārs ar fantastiski uzbūvētu pasauli, no kuras dabiski izriet sižets. Lasiet šo, dārgie, lasiet, tur atrodams tāds ideju dziļums, ka šo nedrīkst nelasīt.

“Vārdiem nebija vietas” Guntis Berelis – viena kreptīga grāmata ar smeķīgu valodu, pilnīgi bez jebkāda pielaķējuma. Melni un spēcīgi.

“Mātes piens” Nora Ikstena – grāmata, kas izraisa aizdomīgu kamolu kaklā un vēlmi autorei dusmīgi pajautāt, ko lai ar sevi vispār iesāk pēc tādas grāmatas.

“Klūgu mūks” Inga Ābele – blīva, krāšņa, piesātināta grāmata par atsevišķiem likteņiem un to ietekmi uz pasaules likteni.

Mākslas detektīvu sērija, Luīze Pastore – spridzīgs stāsts, kas ievelk, un atbilstīgi dzīvas ilustrācijas. Spīgana-bērniņš sajūsmā sit ķepiņas.

 

Brīnišķīgi atradumi šogad bija arī ārzemju literatūrā (uzskaitījuma secībai nav nozīmes):

 

“Kalpones stāsts” Mārgareta Atvuda – grāmata, kas jāizlasa visiem (un pēc tam jāpadomā, vai tiešām gribam ļaut tiem tur mūs čakarēt ar kaut kādiem tikumības likumiem)

“Šie mirkļi” Herbjorga Vasmu” – skarba, atkailināta un intīma grāmata, kas skaudri griež sirdī. (Par šo grāmatu mazliet lepnums, jo netīšām nonācu tai uz vāka)

“Fun Home” Alison Bechdel – komikss, kas uzskatāmi pierāda to, ka komiksi nav tikai nenopietna literatūra

“Burvji” Levs Grosmans – bidzot kāds izdarīja to, ko jau sen gaidījām – uzrakstīja grāmatu par maģiju, kas nav pielaizīta, pa to, kā maģija vien neglābs tavu dzīvi, par to, kā dzīvo pusaudži, kad tikuši prom no vecāku uzraudzības. Ļoti netradicionāli un iespaidīgi.

“Dārgā dzīve” Alise Manro – grāmata it kā ne par ko, tomēr tik lielā mērā par dzīvi. Grāmata, kas prasa lielu lasītāja iedziļināšanos.

“Sarkanā sacelšanās” Pīrss Brauns – viens lielisks action gabals, kas aiz spraigas darbības slēpj dziļu domu.

“The Sleeper and the Spindle” Neil Gaiman, Chris Riddell – brīnišķīgi melna versija par klasisko dusošās princeses pasaku un fantastiskas ilustrācijas.

“Among Others” Jo Walton – brīnišķīga grāmata visādiem dīvaiņiem, kas prot uz pasauli skatīties no dažādiem skatu punktiem. Par maģiju, bet varbūt tomēr par bēgšanu no dzīves.

“The Dark Tower” sērija, Stephen King – dīvains gadījums, kurā visas sērijas vērtība ir lielāka, nekā tās atsevišķo grāmatu kopsumma. Iespaidīgi uzbūvēta pasaule, dziļš stāsts un episks ceļojums.

“Dzīve pēc dzīves” Keita Atkinsone – burvīga stāsta ideja un lieliski sarakstīta grāmata. Pamatdomai var piekrist vai nepiekrist, tomēr grāmatu lasīt būs bauda.

 

Un ko tad 2016. gadā? Nekāds konkrēts lasīšanas plāns man nav (ir gan dažas grāmatas, ko ļoti, ļoti gaidu), arī visādas apņemšanās man gadumijā nav raksturīgas, bet vispār man šķita, ka 2015. gada lasīšanas izaicinājums bija labs (un nekas, ka lāga neizdevās izpildīt), to tad plānoju arī atkārtot:
 

  • 100 grāmatas gadā

 

  • Vismaz 1 latviešu grāmata mēnesī

 

  • 6 grāmatas krievu valodā

 

P.S. – neesmu aizmirsusi arī blogeru Ziemassvētku dāvanas, bet par tām parunāsim armēņu Ziemassvētkos.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Kāds katlam sakars ar maģiju?

20 Nov

Īsā atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu – šoreiz “Katlā” Spīgana runās par vienīgo maģiju pasaulē (par ko gan citu?).

Katls” ir tāda brīnišķīga iniciatīva, kuras ietvaros tiek organizēti sarunu vakari. Uz katru no šiem vakariem uzaicina 6 runātājus, kuri katrs sagatavo 15 minūšu garu runu par to, kā dzīvot atbilstoši savām vēlmēm un ieskatiem, kā sasniegt kaut ko vairāk un kā atkratīties no muļķīgiem stereotipiem.

Vislabākais ir tas, ka šie runātāji ir pavisam parasti cilvēki, kas vienkārši ar savu dzīvi dara interesantas lietas; šeit nemētājas ar banālām un “iedvesmojošām” frāzēm un uzskatāmi rāda to, ka uz dzīvi var lūkoties ļoti daudzveidīgi.

Šis būs trešais Katla vārīšanās vakars. Diemžēl pašu pirmo vakaru es palaidu garām, jo tolaik par tādu nezināju, bet uz iepriekšējo pasākumu gan biju un biju stāvā sajūsmā par to ideju dziļumu, kas šādā pasākumā atrodams. Viens stāsta par to, kāpēc jāiemācās pabūt vienatnē ar sevi, otrs runā, kā cīnīties ar nezālēm savā galvā, vēl kāds par interesantiem ceļiem, kā veidot savu sapņu karjeru. Daļu no runām var noklausīties šeit, žēl tikai, ka tur nav tieši tās runas, kuru es citiem visvairāk gribēju parādīt.

Principā varētu teikt, ka šī pasākuma mērķauditorija ir vidusskolēni un pirmo kursu studenti, tomēr arī pārējiem būs interesanti paklausīties, ko tad citi iesāk ar savām dzīvēm un kā atrod veidus no dzīves paņemt vairāk.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Šodien ir brīnišķīgo cilvēku diena.

19 Aug

Bez citām dīvainām lietam, ko kolekcionēju, manā galvā glabājas arī nelielu dzīves fragmentiņu izlase, kurā nonāk amizanti, mīļi, jocīgi, stulbi vai kā citādi uzmanību piesaistoši dzīves mirkļi, kuri kādā no smadzeņu plauktiņiem ir noglabāti miniatūru stāstu veidā.
Šodien šim arhīvam pievienoju trīs unikālus eksemplārus, kuros galveno lomu spēlē brīnišķīgie cilvēki mums apkārt.

Eksponāts A.
Šis, emmm…., džentlmenis labākajos gados bija saguris pēc ilgstošas staigāšanas, tāpēc uzskatīja par savu pienākumu parūpēties par nogurušām pēdām, tās sabiedriskajā autobusā izvelkot no apaviem un laiski uzslienot uz pretējā sēdekļa. Tā kā ceļš vēlāk būs arī jāturpina, šis džentlmenis nolēma pie viena arī nogriezt uz pēdām izveidojušās tulznas.

Eksponāts B.
Vienīgā brīvā sēžamvieta tai pašā autobusā atradās blakus kādam jaunēklim, kura dzīvība bija atkarīga no tā, cik aktīvi viņš būs spējīgs komentēt drauga telefonsarunu. Vienīgā neērtība – draugs sēž aiz muguras, bet lielai apņēmībai tas netraucē un jaunēklis veikli apmeta roku ap mana krēsla atzveltni un, sāniski pagriezies, lūkoja iespraukties sarunā. Noprotams, ka jaunēklis par tādām lietām kā dezodorants vai citu cilvēku personīga telpa nav dzirdējis, ierosinu šīs divas lietas iekļaut skolas mācību programmā līdz ar tikumības iezubrīšanu nākotnes gaišajos prātos.

Eksponāts C.
Trīs jaunavas vecumā ap mazpadsmit vakara pastaigas laikā beidzot atklāja lielisku izklaidi un nolēma, ka priekšā ejošā Spīgana būtu lielisks mērķis, pa kuru mest ar zaļiem āboliem. Protams, pirms šādām izklaidēm meitenes būtu varējušas patrenēties mešanas tehnikā un precizitātē, jo tie āboli lidoja cītīgi, bet kaut kā apkaunojoši neprecīzi.
Starp citu, žēl ka valodas barjera liedza noskaidrot kādu mani interesējošu jautājumu – vai viņas katru vakaru iet pastaigāties ar zaļiem āboliem cerībā, ka atradīsies kāds bezdvēseles mērķis, vai tomēr šī bija veiksmīga sagadīšanās?

Bet, atmetot neauglīgus prātuļojumus par cilvēkiem, kuriem dzīvojam līdzās, mana šodienas labākā doma bija no zobārsta mājās doties kājām. Nu, no tām lieliskajām domām par kurām tarakāni galvā aplaudē kājās stāvot un fotogrāfa sirds no sajūsmas apmet pāris kūleņus.
To 9 kilometru laikā līdz mājām varēja saskatīties glīšas gaismas un tik skaistus skatus, ka tie tā labprātīgi nemaz negribēja kamerā līst. Un vēl pa ceļam var netīšām atklāt, ka mazliet nekurienes vidū (Liepājas 76) atrodas kafejnīca “Bulka”, kurā izsalkušiem garāmgājējiem dod gardas maizes, maizītes, cepumus, mafinus, kūkas un mīlīgu interjeru.

Foto: Spīgana

Foto: Spīgana
Foto: Spīgana

Foto: Spīgana

Foto: Spīgana

Saldus sapņus, murmuļi!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Reklāmas pauze

10 Oct

http://blog.spigana.com/
Es reiz saņēmu burvīgu komplimentu- cilvēks īsti nevarēja izlemt, kas viņam tīk labāk- Spīganas grāmatu apraksti vai Spīganas bildes, žēl tikai, ka tās Spīganas bildes nekur lāga nepublicējas.

Bet tagad tā lieta beidzot ir labota un Spīgana beidzot, beidzot ir izveidojusi savu fotoblogu.

Lai jums nebūtu jālūkojas garlaicīgā, tukšā lapā, kurā reiz kaut kas būs, blogā visai random secībā saliku senākas un ne tik senas bildes, un esmu apņēmības pilna turpmāk blogu visai regulāri papildināt ar jaunākajiem veikumiem.

Laipni lūgti Spīganas foto blogā!
http://blog.spigana.com

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Kas Spīganai somā?

28 Apr

Dainis uz Latvijas blogiem atnesis akciju, kas man vienmēr šķitusi ļoti simpātiska- parādi, kas Tavā somā! Man kā ziņkārīgam stāstu mīļotājam šis pasākums dikti patīk, jo somas saturs par tās īpašnieku var pastāstīt visnotaļ daudz un vienmēr ir interesanti mazliet ielūrēt citu blogeru dzīvē.

Ar somām gan man ir sarežģīti, jo viņu ir daudz un es tās mainu teju vai katru dienu. Manu mīļoto fotosomu ar Vinniju Pūku gan nācās atmest, jo vai nu fotoaparātam vai telefonam nāktos palikt aiz kadra. Un vispār jau manu somu pamatsaturs praktiski nemainās un galu galā nolēmu apskatei izlikt jaunāko guvumu, pie kam šo somu pēdējo nedēļu laikā esmu ekspluatējusi visvairāk, pat uz Tallinu paguvu aizvilkt līdzi.

_MG_6672

Varu nomierināt dzīvnieku aizstāvjus- kaķis ikdienā neietilpst manas somas saturā, bet Meja ne par ko nebija ar mieru doties prom no fotosesijas laukuma un es jau sen esmu apjautusi, ka karot ar kaķi nav nekāds prāta darbs.
Pati soma gan ir diezgan neveiksmīgs pirkums, jo ir neērta un tā kā visas mantas stāv kopā ar skrituļslidām, viss dikti ātri nosmērējas, tā nu plānoju kaut kad drīzā nākotnē apgreidoties uz mugursomu, bet pagaidām jāiztiek kā ir.

_MG_6712

Skrituļslidas ir mans pēdējā laika lielākais un brīnišķīgākais pirkums, par ko priecājos gandrīz katru dienu un Uzvaras parkā esmu biežs viesis. Kā redzams, esmu arī apzinīgs bērns un cītīgi velku aizsargus. Par spīti vispārējai smīkņāšanai, no ceļu (un citiem) aizsargiem atteikties negrasos un patiesībā jau aizsargi kustības nekādā veidā neierobežo.
Atkarībā no tā, kas man tobrīd ir kājās, somā atrodas vai nu slidas vai kurpes, bet bildē iekļuva abas.

_MG_6679

Svētā četrotne. Grāmata, maks, telefons un atslēgas ir lietas, bez kurām no mājām neizeju un vienīgās lietas, kuru dēļ varu atgriezties mājās, ja ir piemirsies paņemt līdzi.
Maks ir pasens pirkums Kiprā un toreiz šķita, ka nu gan esmu pārtērējusies, bet man viņš iepatikās no pirmā acu skata un ir godīgi kalpojis nu jau krietnu laiku. Pamazām gan sāku lūkoties pēc aizstājēja, bet neko atradusi neesmu un tā nu šis joprojām ir mans uzticamais kompanjons.
Savukārt atslēgu piekariņš par godu manai apsēstībai ar tauriņiem tika iepirkts nesenā vizītē Tartū. Man vispār patīk praktiski suvenīri un es ikdienā lietoju diezgan daudz lietas, kas ir iepirktas tieši ceļojumu laikā.

_MG_6683

Lai varētu uzrakstīt aprakstus par grāmatām, veicu pierakstus grāmatu lasīšanas laikā, izrakstu arī citātus, tāpēc manās somās vienmēr ir atrodamas pildspalvas (pie kam, tikai viena tipa- resnas melnas tintes pildspalvas) un blociņi. Grāmatu pierakstiem paredzētais ir blociņš pa labi, ļoti jauks roku darinājums, ko atradu Tartu. Savukārt otrs blociņš ir mana dienasgrāmata, ko rakstu franču valodā. Dienasgrāmatas rakstīšana gan nav man raksturīga nodarbe un šo uzturu tikai valodas mācīšanās nolūkā (ļoti efektīvi, starp citu), ceru, ka kādreiz varēšu tur ierakstīt arī ko vairāk par īsām, banālām frāzēm.
Lieta, kas izskatās pēc pokera čipa, ir USB atmiņa un lielākoties tanī glabājas studiju darbi.

_MG_6685

Tā kā bērnībā ar grāmatu lasīšanu veiksmīgi iemanījos sabojāt redzi, nākas nēsāt brilles, kuras lielākoties gan aizstāju ar kontaktlēcām, līdzi nēsāju arī acu pilienus.
Saulesbrilles gan tiek mainītas reizi sezonā, jo briesmīgi ātri nobružājas.

_MG_6695

Es pati sev nekad nebūtu pirkusi šādu sarkanu maciņu, bet tā kā tas reiz atnāca sūtījumā kopā ar auskariem, aši izdomāju tam pielietojumu- glabāju tanī matu sprādzītes un matugumijas. Tā kā ikdienā matus nēsāju sapītus bizēs un saspraustus, visnotaļ noderīga lieta.

_MG_6699

Es ienīstu nēsāt apkārt plastmasas maisiņus, tāpēc neparedzētu pirkumu gadījumiem man somā parasti stāv arī auduma maisiņš. Šis konkrētais bija jauks pirkums Parīzē, bet to itin bieži aizstāj arī Jāņa Rozes grāmatnīcu maisiņi.
Man vienmēr ir briesmīgi patikušas pastkartes, es pat sūtu sev pastkarti no katras vietas, kur aizbraucu. Nesen beidzot piereģistrējos arī Postcrossing, šim notikumam par godu arī iepirku bariņu ar glītām pastkartēm.
Žurnāls IR gan parasti vairāk laika pavada mājās uz ēdamgalda, nekā manā somā, bet šoreiz bija iegadījies somā, pie kam man ārkārtīgi patīk šī numura vāks.

_MG_6706

Protams, jebkurā somā uzkrājas arī kultūrslānis. Šī soma gan ir jauna un neko daudz tur neatrast, bet pāris krāmi atradās gan- Tallinas karte, uz kuras izpalīdzīgs viesnīcas darbinieks sarakstījis, ar kādu sabiedrisko transportu man jābrauc, kā arī pāris iepirkumu saraksti, kas tiek uzskribelēti uz pirmā papīra gabala, kas pagadās pa rokai.

Kas nav Spīganas somā?

Man šķiet, ka par cilvēku diezgan daudz pastāsta arī tas, kas somā nav atrodams. Manā gadījumā prātā nāk trīs lietas: dekoratīvā kosmētika, jo to nelietoju jau gadiem ilgi; austiņas, jo ikdienā patīk dzīvot klusumā un mūziku neklausos, pie kam austiņas apvienojumā ar skrituļslidām ir katastrofāla parādība, bet man mana dzīve un visi locekļi pagaidām patīk to esošajā formā; manā somā neatrast arī kārtību, jo tas vienkārši nav Spīganas dabā.

Stafeti tālāk nododu Stellai (lieliska jaunpienācēja grāmatu blogos, starp citu), Ofijai un Asmo.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Astoņdesmit grāmatās pa 2013. gadu

31 Dec

Pagājušā gada nogalē mēs ar māsu piedāvājām lasīšanas izaicinājumu, kurā katrs varēja izvēlēties savām spējām atbilstošu grāmatu daudzumu, ko izlasīt šinī gadā. Ap šī gada novembri man sāka šķist, ka savas 75 grāmatas šogad neizlasīšu, bet gada beigās sanāca mazliet saraut un esmu izaicinājumu pabeigusi ar nelielu uzviju- 80 grāmatām.
Šinī ierakstā par gada spilgtākajām grāmatām, par to, kā man gāja ar izaicinājumu, un mazliet par nākamā gada plāniem.

Jāsāk laikam ar to, ka šis man ir bijis visnotaļ ražīgs grāmatu gads vairākos jautājumos. Pirmkārt, šogad ir sanācis pievērsties apjomīgākām grāmatām- 9 grāmatas ar vairāk kā 500 lapaspusēm, no kurām 4- ar vairāk kā 700 lapaspusēm. 9 un 4 it kā nešķiet pārāk lieli skaitļi, bet 9 grāmatas galu galā ir jau mazliet vairāk kā 10% no visām gada grāmatām un arī sajūtu ziņā tieši biezākās grāmatas šogad bija vienas no visspilgtākajām. Pie viena salīdzināju arī kopējo lapaspušu skaitu ar 2012. gadu- 2012. gadā izlasīju 66 grāmatas, kurām kopā bija 20178 lapaspuses. Šogad brīdī, kad biju pabeigusi 66. šī gada grāmatu piefiksēju, ka esmu izlasījusi jau 23087 lapaspuses, kas vien liecina par to, ka šogad topā ir bijušas apjomīgākas grāmatas. Šogad kopā izlasītas 26952 lapaspuses, kas priekš manis šķiet pavisam jauks rādītājs.
Ja parasti ir tā, ka katru gadu izlasu apmēram 2 grāmatas, kas iekļūst manu mīļāko grāmatu sarakstā, tad šogad šis skaitlis ir krietni pieaudzis uz 6 grāmatām, kas ir visnotaļ iespaidīgi un zināmā mērā pārsteidzoši.
Šī gada mīļākās grāmatas (secībai nav nozīmes; linki ved uz maniem aprakstiem):


Vēja vārda pirmā un otrā daļa– absolūti burvīgas un šarmanti biezas fantāzijas grāmatas, kurās perfekti atainota viena no manām dzīves pamatdomām.

Nams, kurā…– grāmata kā tarakānu daudzuma galvā mērītājs. Kamēr neesi uz viena viļņa ar šo daudzslāņaino grāmatu, Tev tā nepatiks. Vistuvākā ideālajai grāmatai, ko šogad esmu lasījusi.
Grāmatu zagle– neparasts un aizraujošs stāsts, kas pamatīgi aizkustināja.
Nakts cirks– maģijai vistuvākā lieta, ko jelkad esmu turējusi rokās. Biju stāvā sajūsmā.
The Diving-Bell and the Butterfly– neaizmirstams stāsts par dzīves neparedzamību un to, kā nesalūzt zem problēmu svara.

Bez klāt nākušajām favorīt-grāmatām šogad bija vairākas spilgtas grāmatas, kuras dziļi iespiedušās atmiņā un kuras noteikti iesaku citiem.
             

Šogad diemžēl esmu arī palaidusies slinkumā un pie bloga aprakstiem vēl nav tikušas vairākas ļoti labas grāmatas. Kopumā neaprakstītas ir palikušas apmēram 20 grāmatas (te gan jāņem vērā, ka 7 pieder Nārnijas hronikām un tām tāpat tiks tikai viens apraksts), tāpēc viens no manām Jaunā Gada solījumiem ir nākamgad laboties un ne tikai parādus vairs censties netaisīt, bet arī aprakstīt visas šogad neaprakstītās grāmatas.
Par solījumiem runājot- kad uzliku sev šī gada izaicinājumu, biju domājusi, ka nākamajos gados pamazām celšu izlasāmo grāmatu skaitu un uz 2014. gadu biju paredzējusi 80 vai 85 grāmatas, bet šogad es secināju, ka to es nedarīšu vis, jo lai arī man izdevās izlasīt 80 grāmatas, tomēr 75 grāmatas gadā ir mans optimālais lasīšanas ātrums un diez ko vairāk man izlasīt neizdosies. Jau šogad pāris reizes pieķēru sevi pie murgainas domas, ka lasot šādos tempos, es izaicinājumu nepabeigšu (šī doma gan ātri tika izsvēpēta no galvas). Brīžiem sāka šķist, ka šāds izaicinājums man daļēji laupa lasīšanas prieku, jo es sāku pārāk daudz domāt par to, ka man jāpaspēj izlasīt tik un tik grāmatu, ka nevaru atļauties nelasīt, ka kādā brīdī labāk izvēlēties īsāku, nevis garāku grāmatu. Arī no šīm izjūtām ātri atkratījos, tomēr secinājums paliek- vairāk es pavilkt nevaru un nevajag. No šī tad izriet arī divi nākamā gada solījumi:
1) es nespiedīšu sevi lasīt tad, kad negribas un drīzāk saglabāšu lasīšanas prieku un nepabeigšu izaicinājumu, nekā sabojāšu sev grāmatas, jo no tā taču nebūtu nekādas jēgas;
2) uz 2014. gadu atkal sev uzlieku 75 grāmatu izaicinājumu.
Kādu brīdi biju domājusi apņemties lasīt vairāk klasiku un vairāk latviešu literatūru, bet izskatās, ka man no šādiem plāniem nav nekāda labuma (ko spilgti pierāda bremzējošie 100 grāmatu un Bukera balvu projekti).

Secinājums- šogad esmu izlasījusi milzum daudz lieliskas grāmatas, esmu iemācījusies šo to jaunu par sevi un saviem lasīšanas paradumiem, un nākamgad galvenokārt plānoju vienkārši vairāk izbaudīt grāmatas, kas droši vien nozīmē, ka vairāk atgriezīšos pie man tik ļoti mīļā maģiskā reālisma.

Priekā!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Par to kā un kāpēc Spīgana lasa un vai lasīšana tiešām ir dārgs hobijs

20 Nov

Sibilla pagājušajā nedēļā publicēja interesantu ierakstu par saviem lasīšanas ieradumiem, kas manī uzjundīja veco ziņkārību- kā tad citi lasītāji lasa? Kur dabū grāmatas? Kāpēc? Kā? Twitter diskusijā secinājām, ka šāda ziņkārība piemīt ne man vienīgajai un ka vispār būtu interesanti uzzināt vairāk par citu blogeru lasīšanas ieradumiem. Tad nu lūk- ar savu personisko piemēru (jo man vienkārši vajag legālu iemeslu, lai muldētu) ceru pamudināt arī citus grāmatu blogerus ļaut ziņkārīgajiem ielūkoties savos lasīšanas paradumos.

Vispirms- īsi par to, kāpēc Spīgana vispār lasa.
Redziet, Spīganai diemžēl ir gadījies piedzimt vientiešu pasaulē, kur vismaz pagaidām vēl nedarbojas zižļi vai telepātija, teleportēšanās vēl nav atklāta un lietu īstie vārdi cilvēcei ir zuduši, tāpēc vienīgā pieejamā maģija ir grāmatas. Un dzīve bez maģijas ir ārprātīgi garlaicīga, tāpēc Spīgana grāmatas ir pacēlusi personīgās reliģijas līmenī un izmisīgi pie tām turas. Viss vienkārši.

Kur Spīgana dabon grāmatas un cik naudiņas tam tērē mēnesī.
Uz šo jautājumu atbildēt jau grūtāk un atbilde vispār ir jādala divās daļās, jo nu jau krietnu laiku esmu piekritusi laipnam izdevniecību sadarbības piedāvājumam- es no Zvaigznes un Jāņa Rozes izdevniecībām saņemu grāmatas bez maksas par to, ka rakstu par tām savā blogā. Attiecīgi šeit rodas milzīgs ietaupījums naudas izteiksmē.
Pirms izdevniecības man laipni piešķīra grāmatas, es tās pirku. Grāmatas dāvināja (par to, kāpēc pagātnes formā- vēlāk) man reti, jo ir grūti izsecināt, kas man patiks un vai grāmata jau nav manā īpašumā, savukārt bibliotēkas es neapmeklēju vispār, jo es esmu tāds grāmatu kāmītis- ja es grāmatu izlasīju, es gribu to redzēt savā plauktā. Toties es bieži apmeklēju vietas, kur var iegādāties lietotas grāmatas, jo tur nu patiešām var atrast īstas pērles. Summa, ko es sev mēnesī biju atvēlējusi grāmatām bija 30 ls un tā regulāri tika pārsniegta. Precīzus skaitļus saukt grūti, bet šķiet, ka cipars regulāri sasniedza un pārsniedza 50 ls, kas no mana budžeta bija ievērojama daļa un bieži tika atvilkta citiem izdevumiem. Retu reizi ir gadījies notērēt arī pēdējo pārtikas naudu un pārtikt no rīsiem un grāmatām.
Tomēr es joprojām neuzskatu, ka tērēju grāmatām pārāk daudz naudas un ka lasīšana ir dārga. Galu galā- ja nu man galīgi, galīgi nebūtu naudas, es vienmēr varētu iegriezties kādā bibliotēkā vai grāmatas aizņemties no paziņām, vai iegūt grāmatas lasīšanai kādā no citiem miljons pieejamajiem veidiem. Lasīt vai nelasīt jau būtībā nav jautājums par finansiālajām iespējām, bet gan mūsu pašu izvēlēm un prioritātēm.
Varētu padomāt, ka tagad Spīgana vairs grāmatas nepērk vispār, ja jau tās piešķir bez maksas, tomēr tā nu gluži nav. Es joprojām pērku grāmatas, tikai tagad tā ir krietni nekonkrētāka summa un lielākoties grāmatas angļu valodā. Pie kam, nu manā dzīvē ir arī cilvēks, kas ar pārsteidzošu precizitāti prot noteikt, kuras grāmatas man patiks un bieži tās pērk man tikai tāpēc, ka man patiks, negaidot kādus īpašus svētkus. Un, protams, es nevaru aizbraukt pat ļoti īsā ceļojumā, nenopērkot tur grāmatas (jo grāmatas ir vislabākie suvenīri). Nu, piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē Tartu mēs divatā iegādājāmies 7 jaunas grāmatas (jo tur ir lieliski, lieliski grāmatu veikali ar burvīgu piedāvājumu).
Patiesībā vislielākā problēma ir nevis kā nopirkt visas grāmatas, ko gribas, bet gan kā viņas visas paspēt izlasīt. No visām grāmatām, kas man mājās stāv, apmēram trešdaļa ir nelasīta un man no tām vien pietiktu lasāmvielas pusotram gadam.

Kad un kā Spīgana lasa?
Spīgana lasa visur. Vienmēr. Es nekad neizeju no mājām bez grāmatas un rokassomiņas pērku tikai pēc viena principa- vai tur ielīdīs pieklājīga lieluma grāmata? Pašlaik lasāmo grāmatu staipu līdzi arī tad, ja tā sver teju vai pusotru kilogramu un ir tūkstoš lapaspuses bieza. Vislabākais lasīšanas laiks ir sabiedriskajā transportā un vakaros pirms iemigšanas, bet tie nav vienīgie. Piemēram, universitātē gandrīz visos kursos man ir obligātais apmeklējums, bet ne visas no tām lekcijām es esmu spējīga klausīties. Ja man lekcijā ir garlaicīgi, es lasu. Ja starp lekcijām ir 3 stundu logs, es lasu. Ja man ir jāgaida rindā pie zobārsta es lasu. Grāmatas ir burvīga portatīva izklaide, kas pieejama visur.
Ir man arī lasīšanas ieradumi, par kuriem citi brīnās. Piemēram, man ļoti patīk vakaros lasīt bāros. Nu iedomājaties- Tavs mīļākais bārs, skan lielisks klasiskais roks, Tu dzer savu rumu un lasi Hemingveju. Tam visam piemīt neatvairāms šarms un tas ir viens no maniem mīļākajiem laika pavadīšanas veidiem.

Cik daudz Spīgana lasa?

Šī man ir sāpīgā tēma, jo vispār es lasu ļoti lēni- katru vārdu galvā izrunājot. Tā nu šo lēnumu nākas kompensēt ar intensīvu lasīšanu. Gadā vidēji izlasu 70-75 grāmatas (uz citu blogeru fona tas ir pavisam maz) un apmēram 100 lpp dienā, bet tās lapaspuses ir pavisam nenosakāms lielums, jo lapaspušu un fontu izmēri ir dažādi un ari grāmatas ir dažādas- ir lēnās, ir ātrās grāmatas.
Lēnās lasīšanas dēļ diezgan rūpīgi izvērtēju, ko lasīt un ko ne, ka arī necenšos par katru cenu pabeigt grāmatu, kas man nepatīk.

Valodas un žanri.
Pagaidām lasu tikai divās valodās- latviešu un angļu un proporcija ir apmēram pusi uz pusi- apmēram 50% latviešu un 50% angļu. Ir gan plāns tuvākā un tālākā nākotnē lasāmajām valodām pievienot vēl divas- krievu un franču, bet tie ir tādi neskaidri plāni.
Mans viennozīmīgi mīļākais žanrs ir maģiskais reālisms un vislabprātāk lasu to, bet tā kā ar fantāzijas un fantastikas žanru tiku iepazīstināta tikai pirms diviem gadiem, tad šobrīd visvairāk sanāk pievērsties tieši tam, jo jāatgūst taču iekavētais.
Bet vispār īpaši pa žanriem grāmatas nešķiroju, vienīgi sanāk tā, ka krietni vairāk lasu daiļliteratūru, bet no lubenēm cenšos izvairīties. Tomēr ar literāro snobismu nenodarbojos un šķībi neskatos uz cilvēkiem, kas lasa man nepievilcīgus žanrus.

Papīrs vai e-grāmatas?
Par šo jautājumu es atsakos iesaistīties diskusijā, tomēr savu viedokli īsi aprakstīt varu. Man viss ir ļoti vienkārši- grāmata ir grāmata neatkarīgi no tās formāta un mēs jau nelasām tinti vai pikseļus, bet gan vārdus un domas. Tā kā saturā atšķirības nav, tad paliek tikai emocionālie un racionālie iemesli. Man personīgi patīk grāmatas turēt plauktā, piebāzt māju pilnu ar grāmatām, man patīk pieskarties papīram, es dievinu grāmatu smaržu, man patīk ielocīt lapaspušu malas, lai atzīmētu labākās vietas un es noteikti izvēlos papīra grāmatas pār e-grāmatām. Tomēr man mājās ir Kindle un es to ņemu līdzi garākos ceļojumos, kuros nebraucu ar mašīnu, bet ikdienā Kindli izmantoju universitātes materiālu lasīšanai, jo printēt tos būtu vienkārši idiotiski. Telefonā vai datorā gan nekad nelasu, jo ekrāni, kas izstaro gaismu lasīšanu padara ļoti apgrūtinošu un nebaudāmu. Esmu secinājusi, ka man neder arī audiogrāmatas, par ko man mazliet žēl, jo tās varētu apvienot ar citām nodarbēm (bet es nevaru, diemžēl).

Ko es ar to gribēju teikt?
Pirmkārt, lasīšana nav dārgs hobijs. Tas, vai cilvēki lasa ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņu prioritātēm un izvēlēm.
Otrkārt, bija patīkami ilgi, gari un plaši pavārīties pašai par sevi.
Treškārt, mani tiešām, tiešām ļoti interesē citu cilvēku lasīšanas paradumi un es labprāt par tiem lasītu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Grāmatu cilvēki #2

18 Apr

Grāmatu cilvēku Spīganas fotogrāfijās kļūst arvien vairāk un nu var publicēt otro porciju bilžu.
Idejas kļūst arvien interesantākas un trakākas, un Spīgana joprojām cer uz jauniem dalībniekiem, jo projektu ir plāntos vēl turpināt un turpināt, un turpināt… Un šinī sakarā man ir lūgums- man projektā gribētos iekļaut ne tikai jauniešus, bet arī bērnus un vecākus cilvēkus, tāpēc, ja Tavi bērni, vecāki vai vecvecāki ir kaislīgi lasītāji un būtu ar mieru bildēties projektam- būšu pateicīga, ja nodosi viņiem informāciju par projektu.
Un beidzot Grāmatu cilvēkiem ir arī atsevišķa galerija manā mājaslapā, kuru turpmāk papildināšu ar jaunajām bildēm, savukārt blogā tikai reizi pa reizei nopublicēšu jaunāko fotogrāfiju apkopojumu.


Kristiāna (16), skolniece. Henrika Ibsena “Brands”. Lasīšana cilvēku padara gudrāku, interesantāku un skaistāku. Bet galvenokārt tas vienkārši ir patīkami.


Ieva (29), copywriter. Džons un Stasija Eldredži “Valdzinošās”. Grāmatas lasa tāpēc, ka tās rada filmas galvā, mūziku ausīs un tūlītēju laimi dvēselei. Izklausās pēc narkotikām un ir vēl labāk.


Andris (22), students. “The Scarlet Citadel” Robert E. Howard. Lasa, jo patīk, jo grāmatas ir logi uz citām pasaulēm.


Una (45), fotogrāfe, datorgrafiķe. Džordžs R. R. Martins “Karaļu cīņa”. Lasa, lai atslēgtos no ikdienas, nesaprot, kā vispār dzīvot bez grāmatu lasīšanas. (Savukārt kaķene Tokija grāmatu lasīšanu uzskata par lielisku pasākumu, kad beidzot mājās ir miers un var pagulēt.)


Andrejs (69), astrofizikas doktors, zinātnieks, pētnieks. Mīlenbaha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīca. Par lasīšanas iemeslu nosauc ziņkārību.


Līva (23), studente, žurnāliste. Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita”. Lasa tāpēc, ka literatūra ļauj ne vien bagātināties ar zināšanām, padarīt savu valodas krājumu pilnīgāku un aizmirsties no ikdienas realitātes nedienām, bet arī izdzīvot savā vienā dzīvē tūkstošiem citu dzīvju. “Lasītājs nodzīvo tūkstoš dzīves pirms nomirst. Cilvēks, kurš nelasa, izdzīvo tikai vienu.” /Džords R.R. Mārtins, “Deja ar pūķiem”/


Frederika (25), māksliniece, dizainere, dejošanas pasniedzēja. Pārlasa Lavkrafta stāstus. Lasīšana palīdz izdzīvot tūkstošiem dzīvju. Katram darbam ir sava neatkārtojama atmosfēra. Reizēm tā iedvesmo. Un, protams, literatūrā var atrast tiešām vērtīgas atziņas.


Mārtiņš (28), programmētājs. Klausās Azimova “David Starr, Space Ranger” audiogrāmatas veidā. Grāmatas lasa, jo tās vienlaikus izklaidē un izglīto (kas arī ir labākais iespējamais izglītības veids).


Sandra (27), programmētāja un racionāliste. Kā audiogrāmatu klausās Greg Egan “Diaspora”. Lasa tāpēc, ka tas ļauj redzēt citu cilvēku domas, iekļūt viņu ādās, un reizēm saprast viņus.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Grāmatu cilvēki

10 Apr

Pirms neilga laika šeit izmisīgi meklēju grāmatmīļus, kuri būtu gatavi pie manis bildēties. Atzīstos, ka tik milzīgu atsaucību gaidījusi pat sapņos nebiju un biju patīkami pārsteigta par to, cik daudzi grāmatu cilvēki gribētu sevi redzēt manās bildēs.
Un beidzot šīs fotogrāfijas ir nonākušas arī līdz manam blogam, publiskai apskatei un nelielai atskaitei par projekta 1. daļu.
Kāpēc 1. daļu? A tāpēc, ka esmu nolēmusi projektu turpināt, kas nozīmē to, ka tomēr varēšu sabildēt visus tos, kuriem man nācās atteikt. Un vispār sabildēt vēl daudz, daudz lasītmīļus, jo izrādās, ka mūsu ir diezgan daudz. Kāpēc izlēmu turpināt? Pirmām kārtām jau tāpēc, ka man patika, es iepazinos ar foršiem grāmatu cilvēkiem un labi pavadīju laiku, bildējot šim projektam. Otrs iemesls gan mazliet piezemētāks- izrādās, ka arī uz eksāmenu man ir jāiesniedz fotosērija, tad nu esmu nolēmusi iesniegt paplašinātu šo pašu grāmatu cilvēku fotosēriju.
Šoreiz noteikumi, lai pieteiktos mana grāmatu cilvēku projektam ir vienkārši- Tu esi cilvēks, kam patīk lasīt un Tu lasi interesantās vietās. Un, protams, Tu esi ar mieru bildēties pie manis un Tev nav iebildumu, ka šīs fotogrāfijas tiks publicētas. (Un, ja būsi gatavs izģērbties, Spīgana būs vienkārši sajūsmā) Jā, un šim projektam ir noņemti 2 muļķīgie ierobežojumi- noteikums, ka piedalīties drīkst tikai svešie, kā arī laika ierobežojums (man ir vēlme šo projektu izstiept ļoti, ļoti garu). Kaut kad vēlāk šim projektam izveidošu arī speciālu galeriju savā mājaslapā.
Visiem tiem, kuriem atteicu, centīšos uzrakstīt e-pastus un uzaicināt bildēties, tomēr, ja nu Tu šādu e-pastu nesaņem, nekautrējies man uzrakstīt vēlreiz, jo Spīgana ir izklaidīga, bet viņas e-pasta kastītē valda haoss, tur viegli kāds pieteikums var nozust.

Gaidu pieteikumus uz spigana@spigana.com un beidzot atrādu pirmās bildes.


Elvīra (24), par savu nodarbošanos saka: “Sapņotājs un pašvaldības darbonis nekustamo īpašumu jomā.”, uz jautājumu, kāpēc vispār lasa, atbild, citējot Murakami: “If you can’t understand it without an explanation, you can’t understand it with an explanation”.


Ieva (25), neatkarīgā žurnāliste. Pašlaik lasa Remarka “Ēnas paradīzē”, grāmatas lasa tāpēc, ka jau kopš bērnības tās šķitušas maģiskas.


Indra (26), politiskā teorētiķe. Umberto Eko “Fuko svārsts”. Grāmatas lasa tāpēc, ka nekas cits tik ļoti nespēj ievilkt sevī, savā maģijā.


Renāte (18), skolniece. “Fifty Shades of Grey”. Grāmatas lasa, lai atslēgtos no ikdienas, bagātinātu valodu un kustinātu pelēkās šūniņas.


Madara (17), skolniece. Nesaprot, kā var nelasīt, grāmatu lasīšana ir tūkstoš dzīvju izdzīvošana. Saka, ka atbildēt uz jautājumu “Kāpēc Tu lasi?” ir tikpat neiespējami kā atbildēt uz jautājumu “Kāpēc Tu dzīvo?”


Billijs (24), fotogrāfs. Lasa Stīvena Kinga “11/22/63″. Billijs sevi par grāmatu tārpu nesauc, tomēr ikdienā sanāk daudz laika pavadīt ceļā, tāpēc, lai nebūtu garlaicīgi, savā iPad lasa grāmatas.


Madara (21), “bez 5 minūtēm univeristātes absolvente” un bibliotekāre. Lasa Ievas Brices grāmatu “Krista”. Lasīšana Madarai ir ne tikai brīvā laika pavadīšanas veids un sevis pilnveidošana, bet arī cita realitāte, kurā var pabūt divatā tikai un vienīgi ar grāmatu un sevi.


Lauma (21), studē un māca angļu valodu pirmsskolas vecuma bērniem. George R.R. Martin “A Clash of Kings”. Grāmatas Laumai ir tuvākais iespējamais mēģinājums saprast, kas notiek citu cilvēku pasaulēs. Grāmatas dod iespēju ļaut sev noticēt tam, kam gribas noticēt, un izdarīt to sociāli pieņemamā veidā – bez sajukšanas prātā.


Gints (25), redaktors, programmētājs, fotogrāfijā lasa savus dzejoļus. Vispār grāmatas lasa tāpēc, ka savādāk būtu neiedomājami garlaicīgi.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Grāmatu cilvēki

10 Apr

Pirms neilga laika šeit izmisīgi meklēju grāmatmīļus, kuri būtu gatavi pie manis bildēties. Atzīstos, ka tik milzīgu atsaucību gaidījusi pat sapņos nebiju un biju patīkami pārsteigta par to, cik daudzi grāmatu cilvēki gribētu sevi redzēt manās bildēs.
Un beidzot šīs fotogrāfijas ir nonākušas arī līdz manam blogam, publiskai apskatei un nelielai atskaitei par projekta 1. daļu.
Kāpēc 1. daļu? A tāpēc, ka esmu nolēmusi projektu turpināt, kas nozīmē to, ka tomēr varēšu sabildēt visus tos, kuriem man nācās atteikt. Un vispār sabildēt vēl daudz, daudz lasītmīļus, jo izrādās, ka mūsu ir diezgan daudz. Kāpēc izlēmu turpināt? Pirmām kārtām jau tāpēc, ka man patika, es iepazinos ar foršiem grāmatu cilvēkiem un labi pavadīju laiku, bildējot šim projektam. Otrs iemesls gan mazliet piezemētāks- izrādās, ka arī uz eksāmenu man ir jāiesniedz fotosērija, tad nu esmu nolēmusi iesniegt paplašinātu šo pašu grāmatu cilvēku fotosēriju.
Šoreiz noteikumi, lai pieteiktos mana grāmatu cilvēku projektam ir vienkārši- Tu esi cilvēks, kam patīk lasīt un Tu lasi interesantās vietās. Un, protams, Tu esi ar mieru bildēties pie manis un Tev nav iebildumu, ka šīs fotogrāfijas tiks publicētas. (Un, ja būsi gatavs izģērbties, Spīgana būs vienkārši sajūsmā) Jā, un šim projektam ir noņemti 2 muļķīgie ierobežojumi- noteikums, ka piedalīties drīkst tikai svešie, kā arī laika ierobežojums (man ir vēlme šo projektu izstiept ļoti, ļoti garu). Kaut kad vēlāk šim projektam izveidošu arī speciālu galeriju savā mājaslapā.
Visiem tiem, kuriem atteicu, centīšos uzrakstīt e-pastus un uzaicināt bildēties, tomēr, ja nu Tu šādu e-pastu nesaņem, nekautrējies man uzrakstīt vēlreiz, jo Spīgana ir izklaidīga, bet viņas e-pasta kastītē valda haoss, tur viegli kāds pieteikums var nozust.

Gaidu pieteikumus uz spigana@spigana.com un beidzot atrādu pirmās bildes.


Elvīra (24), par savu nodarbošanos saka: “Sapņotājs un pašvaldības darbonis nekustamo īpašumu jomā.”, uz jautājumu, kāpēc vispār lasa, atbild, citējot Murakami: “If you can’t understand it without an explanation, you can’t understand it with an explanation”.


Ieva (25), neatkarīgā žurnāliste. Pašlaik lasa Remarka “Ēnas paradīzē”, grāmatas lasa tāpēc, ka jau kopš bērnības tās šķitušas maģiskas.


Indra (26), politiskā teorētiķe. Umberto Eko “Fuko svārsts”. Grāmatas lasa tāpēc, ka nekas cits tik ļoti nespēj ievilkt sevī, savā maģijā.


Renāte (18), skolniece. “Fifty Shades of Grey”. Grāmatas lasa, lai atslēgtos no ikdienas, bagātinātu valodu un kustinātu pelēkās šūniņas.


Madara (17), skolniece. Nesaprot, kā var nelasīt, grāmatu lasīšana ir tūkstoš dzīvju izdzīvošana. Saka, ka atbildēt uz jautājumu “Kāpēc Tu lasi?” ir tikpat neiespējami kā atbildēt uz jautājumu “Kāpēc Tu dzīvo?”


Billijs (24), fotogrāfs. Lasa Stīvena Kinga “11/22/63″. Billijs sevi par grāmatu tārpu nesauc, tomēr ikdienā sanāk daudz laika pavadīt ceļā, tāpēc, lai nebūtu garlaicīgi, savā iPad lasa grāmatas.


Madara (21), “bez 5 minūtēm univeristātes absolvente” un bibliotekāre. Lasa Ievas Brices grāmatu “Krista”. Lasīšana Madarai ir ne tikai brīvā laika pavadīšanas veids un sevis pilnveidošana, bet arī cita realitāte, kurā var pabūt divatā tikai un vienīgi ar grāmatu un sevi.


Lauma (21), studē un māca angļu valodu pirmsskolas vecuma bērniem. George R.R. Martin “A Clash of Kings”. Grāmatas Laumai ir tuvākais iespējamais mēģinājums saprast, kas notiek citu cilvēku pasaulēs. Grāmatas dod iespēju ļaut sev noticēt tam, kam gribas noticēt, un izdarīt to sociāli pieņemamā veidā – bez sajukšanas prātā.


Gints (25), redaktors, programmētājs, fotogrāfijā lasa savus dzejoļus. Vispār grāmatas lasa tāpēc, ka savādāk būtu neiedomājami garlaicīgi.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote