Grāmatu Spīgana par grāmatām

Manas izbrīnā sarauktās uzacis draud strauji aizbraukt no manas sejas, jo nebeidz pārsteigt cilvēku spējas, iedvesma un izdoma nodarboties ar sociālo māņaktīvismu un šoreiz tak kāds ir ķēries klāt literatūrai.

Soctīklos man uzskrēja virsū ziņa par to, ka Lielbritānijā izveidota speciāla literārā balva kriminālromāniem, kuros vispār nav vardarbības pret sievieti. Sākumā nodomāju, ka šis ir kārtējais dzeltenais virsraksts, bet izrādās nekā – viss ir tieši kā aprakstīts.

Un tad nu man rodas jautājums: kāpēc vardarbība pret sievieti ir slikta, bet pret vīrieti laba?

Nezinu, protams, kā notiks romānu izvērtēšana balvai, bet manā galvā tas izskatās apmēram šādi: “Tā, dāmas, mana asistente nav gulējusi pēdējās 5 nedēļas un ir visos romānos atzīmējusi katru vietu, kas traktējama kā vardarbība. Ķeramies klāt analīzei! Pirmais romāns. Tā, ļaundaris nogalina piecus gadus vecu puiku, 10 lappuses vēlāk iegrūž dunci vēderā sirmam zinātņu profesoram (tā tam perdelim vajadzēja!), bla, bla, bla, romāns noslēdzas ar to, ka tiek nodedzināta elitāra zēnu internātskola. Nu ko lai saka… Izcili! Domāju, ka balvu dosim šim. Ā, redzu, ka daudzas komisijā ir balsojušas par romānu x; es, protams, novērtēju tā literāro kvalitāti un esmu patīkami pārsteigta par galveno varoni vīrieti, kas sevi identificē kā feministu, bet diemžēl jāatgādina, ka šinī romānā ir traģiska aina, kur ļaundaris bēgšanas laikā ar dūri brutāli iesit pa seju sievietei policistei. Mēs taču nevēlamies veicināt šādu šausmu izplatību. Šo romānu svītrojam un visām feministu organizācijām izsūtām ieteikumu boikotēt šo rakstnieci.”

Protams, šī ir tikai viena balva un autori paši brīvi var izvēlēties, ko un kā rakstīt, bet tas nemaina faktu, ka šāda pieeja problēmu risināšanai ir problemātiska.

Pirmkārt, arī reālajā dzīvē sievietes cieš no vardarbības neproporcionāli salīdzinājumā ar vīriešiem un mēģinājums šo vardarbību vienkārši neatspoguļot literatūrā nekā problēmu nerisina un par to pat nerunā; tieši otrādi – tas ir mēģinājums problēmu veikli paslaucīt zem tepiķa un izlikties, ka neko neredzam. Nezinu nevienu pašu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu vēl vairāk pieglazētas, neko neizsakošas grāmatas.

Otrkārt, šāda pieeja automātiski nozīmē to, ka apbalvotajās grāmatās sievietes nebūs galvenās varones. Nu, vismaz jācer, ka balvas iniciatori neiedomājās sižetu no sērijas “Eu, veči, ziepes, atceļam visu operāciju! Tikko uzzināju, ka mūs vajā detektīvi sieviete! Mēs taču nedrīkstam viņai darīt pāri, nav jau vīrietis!”. Galu galā man nav skaidrs, ar ko tāda Līsbeta Salandere, kas cieš pamatīgi, bet pati arī risina problēmas un sadod pa pakaļu ļaunajiem tēliem, ir tik slikta. Un vai tad mēs te visu laiku necīnāmies par to, lai sievietes vairāk parādītos literatūrā kā spēcīgi tēli? Ej nu saproti šito…

Treškārt, lai arī statistika pārliecinoši rāda to, ka vardarbības upuri lielākoties ir sievietes, šī statistika nepiedāvā skaidrojumu, kāpēc tas tā ir. Šobrīd daudziem mīļākais jājamzirdziņš ir doma, ka sievietes cieš no vardarbības tāpēc, ka viņas ir sievietes, savukārt visi varmākas gribot darīt pāri tieši sievietēm. Man nav informācijas, ar ko šo ideju pārliecinoši apstrīdēt, tomēr man šī doma šķiet drusku dīvaina. Daudz ticamāka man šķiet versija, ka varmākas par saviem upuriem izvēlas vājākos un neaizsargātos. Protams, mūsu sugā realitāte ir tāda, ka daudz biežāk fiziski vājākas ir sievietes, bet tas nemaina faktu, ka apgalvojumi “varmākas par upuriem izvēlas vājākos” un “varmākas par upuriem izvēlas sievietes” ir divas dažādas lietas. Un es neesmu pārliecināta, ka bļaušana par nabaga neaizsargātajām sievietēm kaut kā risina problēmu, īpaši, ja šī problēma savā saknē ir citāda, nekā esam te kolektīvi iztēlojušies.

Tā jaunā idiotiskā balva, protams, ir sīks piliens jūrā un ir visai ticams, ka no tās nekāds dižais ļaunums necelsies (ja vien par visa ļaunuma sakni neuzskatām grāmatas, kurās sievietes ir vāji, margināli tēli), bet mani mulsina šī vispārējā pieeja problēmu risināšanai, mēģinot problēmas neredzēt un par tām nerunāt. Un vēl vairāk mani kaitina mēģinājumi šitās draņķības iedabūt literatūrā.

Pagājušā gada nogalē mēs ar māsu piedāvājām lasīšanas izaicinājumu, kurā katrs varēja izvēlēties savām spējām atbilstošu grāmatu daudzumu, ko izlasīt šinī gadā. Ap šī gada novembri man sāka šķist, ka savas 75 grāmatas šogad neizlasīšu, bet gada beigās sanāca mazliet saraut un esmu izaicinājumu pabeigusi ar nelielu uzviju- 80 grāmatām.
Šinī ierakstā par gada spilgtākajām grāmatām, par to, kā man gāja ar izaicinājumu, un mazliet par nākamā gada plāniem.

Jāsāk laikam ar to, ka šis man ir bijis visnotaļ ražīgs grāmatu gads vairākos jautājumos. Pirmkārt, šogad ir sanācis pievērsties apjomīgākām grāmatām- 9 grāmatas ar vairāk kā 500 lapaspusēm, no kurām 4- ar vairāk kā 700 lapaspusēm. 9 un 4 it kā nešķiet pārāk lieli skaitļi, bet 9 grāmatas galu galā ir jau mazliet vairāk kā 10% no visām gada grāmatām un arī sajūtu ziņā tieši biezākās grāmatas šogad bija vienas no visspilgtākajām. Pie viena salīdzināju arī kopējo lapaspušu skaitu ar 2012. gadu- 2012. gadā izlasīju 66 grāmatas, kurām kopā bija 20178 lapaspuses. Šogad brīdī, kad biju pabeigusi 66. šī gada grāmatu piefiksēju, ka esmu izlasījusi jau 23087 lapaspuses, kas vien liecina par to, ka šogad topā ir bijušas apjomīgākas grāmatas. Šogad kopā izlasītas 26952 lapaspuses, kas priekš manis šķiet pavisam jauks rādītājs.
Ja parasti ir tā, ka katru gadu izlasu apmēram 2 grāmatas, kas iekļūst manu mīļāko grāmatu sarakstā, tad šogad šis skaitlis ir krietni pieaudzis uz 6 grāmatām, kas ir visnotaļ iespaidīgi un zināmā mērā pārsteidzoši.
Šī gada mīļākās grāmatas (secībai nav nozīmes; linki ved uz maniem aprakstiem):

Vēja vārda pirmā un otrā daļa– absolūti burvīgas un šarmanti biezas fantāzijas grāmatas, kurās perfekti atainota viena no manām dzīves pamatdomām.

Nams, kurā…– grāmata kā tarakānu daudzuma galvā mērītājs. Kamēr neesi uz viena viļņa ar šo daudzslāņaino grāmatu, Tev tā nepatiks. Vistuvākā ideālajai grāmatai, ko šogad esmu lasījusi.
Grāmatu zagle– neparasts un aizraujošs stāsts, kas pamatīgi aizkustināja.
Nakts cirks– maģijai vistuvākā lieta, ko jelkad esmu turējusi rokās. Biju stāvā sajūsmā.
The Diving-Bell and the Butterfly– neaizmirstams stāsts par dzīves neparedzamību un to, kā nesalūzt zem problēmu svara.

Bez klāt nākušajām favorīt-grāmatām šogad bija vairākas spilgtas grāmatas, kuras dziļi iespiedušās atmiņā un kuras noteikti iesaku citiem.
             

Šogad diemžēl esmu arī palaidusies slinkumā un pie bloga aprakstiem vēl nav tikušas vairākas ļoti labas grāmatas. Kopumā neaprakstītas ir palikušas apmēram 20 grāmatas (te gan jāņem vērā, ka 7 pieder Nārnijas hronikām un tām tāpat tiks tikai viens apraksts), tāpēc viens no manām Jaunā Gada solījumiem ir nākamgad laboties un ne tikai parādus vairs censties netaisīt, bet arī aprakstīt visas šogad neaprakstītās grāmatas.
Par solījumiem runājot- kad uzliku sev šī gada izaicinājumu, biju domājusi, ka nākamajos gados pamazām celšu izlasāmo grāmatu skaitu un uz 2014. gadu biju paredzējusi 80 vai 85 grāmatas, bet šogad es secināju, ka to es nedarīšu vis, jo lai arī man izdevās izlasīt 80 grāmatas, tomēr 75 grāmatas gadā ir mans optimālais lasīšanas ātrums un diez ko vairāk man izlasīt neizdosies. Jau šogad pāris reizes pieķēru sevi pie murgainas domas, ka lasot šādos tempos, es izaicinājumu nepabeigšu (šī doma gan ātri tika izsvēpēta no galvas). Brīžiem sāka šķist, ka šāds izaicinājums man daļēji laupa lasīšanas prieku, jo es sāku pārāk daudz domāt par to, ka man jāpaspēj izlasīt tik un tik grāmatu, ka nevaru atļauties nelasīt, ka kādā brīdī labāk izvēlēties īsāku, nevis garāku grāmatu. Arī no šīm izjūtām ātri atkratījos, tomēr secinājums paliek- vairāk es pavilkt nevaru un nevajag. No šī tad izriet arī divi nākamā gada solījumi:
1) es nespiedīšu sevi lasīt tad, kad negribas un drīzāk saglabāšu lasīšanas prieku un nepabeigšu izaicinājumu, nekā sabojāšu sev grāmatas, jo no tā taču nebūtu nekādas jēgas;
2) uz 2014. gadu atkal sev uzlieku 75 grāmatu izaicinājumu.
Kādu brīdi biju domājusi apņemties lasīt vairāk klasiku un vairāk latviešu literatūru, bet izskatās, ka man no šādiem plāniem nav nekāda labuma (ko spilgti pierāda bremzējošie 100 grāmatu un Bukera balvu projekti).

Secinājums- šogad esmu izlasījusi milzum daudz lieliskas grāmatas, esmu iemācījusies šo to jaunu par sevi un saviem lasīšanas paradumiem, un nākamgad galvenokārt plānoju vienkārši vairāk izbaudīt grāmatas, kas droši vien nozīmē, ka vairāk atgriezīšos pie man tik ļoti mīļā maģiskā reālisma.

Priekā!