RSS
 

Archive for the ‘Dzīve’ Category

Māsas Spektores izaicina grāmatu lasītājus

09 Jan

Ofijas oriģinālteksts

Spīgana šogad apņēmās izlasīt 75 grāmatas. Ofēlija parasti ar jaungada solījumiem neaizraujas, taču nekādā gadījumā nevēlās palikt kaunā un apņēmās izlasīt 76 grāmatas. Jebšu, ja vēlamies būt pavisam precīzi – par vienu grāmatu vairāk nekā Spīgana (arī gadījumā, ja Spī izlasa vairāk par paredzētajām 75).
Šādiem nolūkiem lielisks ir goodreads “2013 Reading Challenge” widget, kas ļauj ievadīt, cik grāmatas vēlieties izlasīt un pēc tā, ko ievadiet goodreads izrēķina cik jau esiet izlasījuši, cik labi laika ziņā tas saskan ar plānu un cik procenti no plāna jau ir izlasīti. Piemīlīgs widget, par kura eksistenci es no sirds priecājos – varu skaisti redzēt kā Spī sēž un ēd putekļus, gauži raudot.
Lai nu kā, šī lasīšanas izaicinājuma mērķis nav gluži vienkārši pierādīt, ka es lasu vairāk nekā Spīgana (tas ir viegli saprotams arī tāpat). Mērķis ir saņemties un pasekot līdzi, cik daudz es izlasu, mazāk laika pavadīt esot zaļai, apaļai un ripināmai (lasīt – gurķojoties) un vairāk laika pavadīt darot to, ko no sirds mīlu – lasot. Mana šī gada apņemšanās ir atklāt 76 jaunas pasaules, priecāties, dzīvot, smieties, mīlēt un raudāt grāmatu lapaspusēs. Iespējams uzrakstīt kādu grāmatas aprakstu, taču tas nav solījums.
Es vēlos jūs aicināt līdzi šajā ceļojumā. Izdomājiet, cik daudzas grāmatas jūs varētu mierīgi, izbaudot izlasīt gada laikā (tās var būt arī trīs), izveidojiet sev goodreads widget un apņemieties gada laikā izlasīt tieši tik daudz grāmatas. Vai varbūt nedaudz vairāk. Tie var būt pavisam plāniņi krimiķi un pasaku grāmatas, vai nopietni un smagi klasiķu darbi – tas nav svarīgi. Svarīgs ir ceļojums no grāmatas vāka uz vāku un fakts, ka jūs šo ceļu veicat arī brīdī, kad obligātā literatūra ir izbeigusies.
Un pavisam iespējams, tu gluži vienkārši vēlies izbeigt manu pašapmierināto burbuļošanu un izlasīt 77 grāmatas, jebšu par vienu vairāk nekā Ofija. Par to es būšu tikai laimīga. Ja fakts, ka es lasu un runāju par lasīšanu liek kādam citam lasīt vairāk, mans iekšējais pingvīns ir laimīgs.
Mans goodreads widget atrodas bloga sānmalā, kurā variet apskatīt manu progresu un apdomāt, vai nevajag atrast ko smagu, ar ko man iemest, brīžos kad nedaudz atpalieku.

Spīganas komentārs

Es nekad neesmu aizrāvusies ar aizvadītā gada apskatiem un jaungada apņemšanās man vispār šķiet bezjēdzīga padarīšana, bet tā nu mūsu kultūrā ir iegājies, ka gads ir tāds pietiekoši nopietns laika posms, lai veltītu pārdomas šinī laikā paveiktajam un sev solītos nākamgad paveikt vismaz tikpat vai varbūt vairāk.
Vienīgā lieta, kas līdzinās apņemšanās pasākumam (bet vispār jau tā vairāk ir statistikas vākšana), ko šogad (tāpat kā pagājušogad) esmu fiksējusi ir- gada laikā izlasīt vismaz 75 grāmatas. Pagājušajā gadā man tas neizdevās un līdz mērķim pietrūka 9 grāmatas. Ir aizdomas, ka arī šogad neizdosies, jo Stradiņi neizbēgami aprij manu laiku, bet esmu gatava cīnīties ar šo trīsgalvaino pūķi un viņa baisajiem nodomiem.
Un tagad, Spīgana un Ofija, zināmas arī kā māsas Spektores jeb māsas psihopātiskās-lasītājas, piedāvā lasīšanas izaicinājumam piedalīties arī citiem. Palasot citu blogeru gada apskatus saprotu, ka manas 75 grāmatas pret viņiem ir tāds pavisam, pavisam niecīgs skaitlītis, tāpēc noteikti būs daudz to, kas mūs ar Ofiju mierīgi pārspēs. Un tomēr- lai padarītu šito padarīšanu vēl mazliet aizraujošāku (es gan nezinu, kad var būt vēl aizraujošāks par grāmatu lasīšanu, bet nepiekasīsimies), māsas Spektores aicina citus piedalīties lasīšanas maratonā visa gada garumā un, ļoti iespējams, azartiski pārspēt viņas abas uzreiz.
Arī es pievienoju savam blogam goodreads widgetu, kurā tieši pašlaik ir redzams tas, ka jau tagad atpalieku no nepieciešamā lasīšanas tempa, lai piepildītu 75 grāmatu latiņu, bet ko darīt, dons Kihots ir apjomīga grāmata.
Tos, kas vēlas piedalīties mūsu maratonā, lūdzu jebkādā veidā (blogā, e-pastā, mutiski, bet tikai ne telefoniski) pieteikties Spīganai vai Ofijai, lai mēs zinām, kas ir tie grāmatu mīlētāji, kas lasa „kopā ar mums”.

Par skaistu un grāmatainu gadu.
Priekā!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas dzīve grāmatās

05 Nov

Dainis un Līva ļoti laipni man devuši iespēju gari un plaši izrunāties par sevi un es, protams, nespēju pretoties šai iespējai. Tātad- jūsu uzmanībai Spīganas dzīve grāmatās. Par garo ierakstu neatvainojos, bet katrā ziņā iekārtojieties ērtāk.

NOTEIKUMI:

  • pavisam īsi iepazīstini ar sevi
  • atbildi uz pieciem jautājumiem
  • mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

 

Mana dzīve grāmatās
Grāmatas ir mana reliģija, fotogrāfija– dzīves pārliecība.
Man ir fobija, kas izpaužas bailēs iziet no mājām bez grāmatas. Pilnīgi nopietni, es nespēju no mājām iziet bez grāmatas un, ja izskatās, ka pašlaik lasītā grāmata dienas laikā varētu izbeigties, tad somā drošības pēc likšu arī otru grāmatu. Reiz, kad man nācās 9 stundas nosēdēt Mažeiķos un visu laiku pavadīt mašīnā, jo nebija nekā labāka, ko darīt (Mažeiķi ir neticami garlaicīga pilsēta…), es biju pateicīga visiem literatūras dieviem, ka man līdzi bija rezerves grāmata. Es arī nekad negribētu piedzīvot dienu, kad kāds traks miljonārs man pienāktu uz ielas un būtu gatavs novēlēt visus savs miljonus man ar vienu nosacījumu- ka man tanī brīdī līdzi būs grāmata.

Dažkārt man cilvēki ar skaudību mēdz teikt, ka es jau ātri lasot un man esot daudz laika lasīšanai. Patiesība ir pavisam cita- es lasu ļoti lēni, bet intensīvi. Un laika man arī nav vairāk kā citiem, man ir prioritātes.

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).

Dainis mani reiz ļoti pareizi novērtēja- literatūra Spīganai plūst asinīs. Manā ģimenē lasa visi un bērnībā man ar māsu daudz lasīja priekšā, tas bija svētais pienākums, ko tēvs neuzticēja nevienam citam. Mana bērnības mīļākā grāmata ir arī joprojām mīļākā grāmata- Vinnijs Pūks un es to pārlasu vismaz reizi gadā.
Bet atgriežoties pie ģimenes gāmatu lasīšanas paradumiem, jāmin divas spilgtākās izpausmes:
Mans vectēvs ir dzimis mazā lauku miestiņā un pirmsskolas vecumā viņš gāja ganos. Vectēvam bija vecāks brālis, kas tanī laikā jau mācījās skolā un mans vectēvs pa kluso “aizņēmās” brāļa skolas grāmatas, ņēma tās līdzi ganos un pirms skolas iemācījās gan kārtīgi lasīt, gan rēķināt 3. klases līmenī tikai no šīm grāmatām. Manam vectēvam mājās joprojām ir apjomīga bilbiotēka, par kuras satura iegūšanu savā īpašumā mēs ar māsu nereti mēdzam izkauties. Pamiers šinī jautājumā nav iedomājams.
Un tad otrs smagais gadījums ir mana mazā māsa, kura pa nez kuru laiku ir paspējusi iesoļot pieaugušo kārtā. Mums ar viņu ir sacensības, par to, kurai vairāk grāmatas. Pagaidām viņa mani uzvar ar ievērojamu pārspēku- viņai mājās ir divreiz vairāk grāmatu kā man un tas ir vēl šo to “otršķirīgu” neieskaitot. Manā labā gan runā fakts, ka viņai bija ievērojams handikaps, jo, kad es pirms pāris gadiem izvācos no mājām, līdzi paņēmu tikai Vinniju Pūku un nevienu citu grāmatu. Attiecīgi viņai palika mūsu kopīgās grāmatas, bet tās, kas ir mājās man ir tikai tās, ko pati esmu gādājusi. Māsas ieteikumiem literārajā jomā uzticos vienmēr un līdz šim viņa ne reizi nav kļūdījusies.
Vēl mana māsa reiz salauza atslēgas kaulu, lasot grāmatu. Un tas nav izdomāts fakts. Mums bērnībā vasaras bija jāpavada laukos, un katru dienu mēs nodarbojāmies ar vienu un to pašu- rāpāmies kokos un tur lasījām grāmatas. (Mēs abas protam uzrāpties kokā ar vienu vai divām grāmatām un vēl pietiekošu devu našķu, lai pietiktu pāris stundām.) Nu lūk, tā nu vienreiz mana māsa bija uzrāpusies kokā pēc lietus, nezinot, ka tanī dienā tam ir apzāģēti daži zari. Kad viņa kāpa lejā, joprojām ar vienu aci lasot grāmatu, viņa uzkāpa uz viena no šiem neesošajiem zariem, paslīdēja un nokrita no koka. Un voila- lauzts atslēgas kauls, lasot grāmatu, gatavs.

2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Jāatbild godīgi, ka neatceros un ir arī grūti novilkt robežu dažām grāmatām- tā ir pieaugušo grāmata vai nav?
Apmēram 10-11 vecumā izlasīju Verna “Kapteiņa Granta bērni”, varbūt šī varētu skaitīties, jo es to īpaši neuztveru par bērnu grāmatu.
Nākamais, kas nāk prātā, ir “Dekamerons”, kuru izlasīju apmēram 13 gadu vecumā un biju ļoti sajūsmināta.
Patiesībā man nekad tā īsti nav eksistējuši tādi sadalījumi bērnu un pieaugušo grāmatās. Atceros, ka 4. klasē biju ļoti pārsteigta, kad skolas bibliotekāre man atteicās dot grāmatu “Vasaras māsas”, jo tā nebija piemērota manam vecumam. Protams, grāmatu ar citu pieaugušo palīdzību es no bibliotēkas dabūju un biju visai vīlusies, jo nekā tāda tur nebija…

3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Arī grūti atbildams jautājums divu iemeslu dēļ- pirmkārt, es tiem 20 gadiem esmu tikko knapi pāri tikusi, otrkārt, kaut kā nav tā, ka kāda grāmata jelkad būtu jūtami ietekmējusi manu domāšanu. Es visas grāmatas izdzīvoju kā reālu dzīvi un tās parasti sajaucas kopā ar reālās dzīves atmiņām, tāpēc ietekmē nemanāmi un nedaudz katru reizi. Jebkura izlasīta grāmata vienkārši ierakstās personīgajā pieredzē.
Vistuvākā atbilde gan tomēr varētu būt “Lolita”, bet ne tiešā veidā. Kad pirmo reizi lasīju Lolitu, man bija 16 gadu un kāds draugs to pamanījis burtiski aizliedza man to lasīt, jo tā grāmata esot perversa un mani slikti ietekmēšot. Tā caur Lolitu es iemācījos divas lietas: a) cilvēki ir neticami aprobežoti; b) sapratu, ka arī pieaugušo pasaulē eksistē cilvēki, kas nelasa un nesaprot grāmatas.

4a. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā?

Atkal nevaru nosaukt vienu mīļāko grāmatu, bet pēdējo 5 gadu laikā ir bijuši 2 ļoti lieli un labi atklājumi literatūras pasaulē.
Pirmais- man atklāja Prečetu un Prečets ir viena no labākajām lietām, kas ar mani jebkad grāmatu valstībā ir notikusi. Ar Prečetu es atklāju, ka grāmatas spēj būt patiešām smieklīgas un asprātīgas, tādas, kas spēj likt skaļi smieties. Pirms Prečeta nevienam tas nebija izdevies.
Otrs- Humberta pastāvēšanas laikā man parādīja sēriju “Vēja suņa klasika”. Principā tā ir sērija, no kuras esmu ar mieru lasīt jebkuru grāmatu un zinu, ka nebūšu vīlusies. Šinī sērijā ir arī viena no manām mīļākajām grāmatām “Galaktikas ceļvedis stopētājiem” un tās turpinājumi.

4b. Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Tieši grāmatu lasīšanas paradumus blogs nav iespaidojis, toties tam ir bijusi milzīga ietekme citos jautājumos. Pēc vidusskolas pabeigšanas vairs nebija bijusi vajadzība pēc apjomīgu sacerējumu rakstīšanas un kaut kādā brīdī pagājušajā gadā es sajutu, ka vairs nespēju izteikties garāk par Twittera 140 zīmēm. Sāku rakstīt blogu, sākumā katru rakstu pirms publicēšanas devu pārlasīt citiem, bet tagad jau beidzot jūtos šeit brīvi un gana pārliecināta par sevi. Nu jau laikam braucu otrā galējībā- vairs nerakstu tik lakoniski, kā varbūt vajadzētu.
Grāmatu lasīšanu tiešāk tas ietekmējis tā, ka tagad grāmatas atcerēties ir vieglāk, jo esmu par tām izveidojusi loģisku stāstījumu, kas ietērpts vārdos, nevis kaut kur eksistē emocijās. Vēl es tagad rakstu piezīmes, lasot grāmatas, jo citādāk rakstīšanas brīdī aizmirstu daudz ko no tā, ko gribas pateikt par grāmatu. Biežāk arī mājās pārrunāju grāmatas, ja dārgais ir tās lasījis vai stāstu par tām, ja nav, šādas diskusijas vienmēr ļauj uz grāmatu paskatīties no cita skatu punkta un labāk uzrakstīt bloga ierakstu par grāmatu.

5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Nezinu, vai tas skaitās, bet varētu minēt, ka man patīk lasīt erotisko literatūru. Tiesa gan, tā lasās tik fragmentāri, ka līdz blogam īsti nenonāk. Pašlaik lasu A. Raisas triloģijas “Sleeping beauty” pēdējo daļu. Neesmu gan lasījusi slavenās piecdesmit pelēkās nokrāsas, bet man ir aizdomas, ka tās var nervozi pastāvēt maliņā pret visām Raisas fantāzijām.
Par pārsteigšanu… Nu nezinu, vai tas kādu var īpaši pārsteigt, bet esmu izlasījusi visas Twilight sērijas grāmatas un nevienai no grāmatām neveltīju vairāk kā vienu nakti par spīti tam, ka mani tās grāmatas īpaši nesajūsmināja. Tas vairāk ir tāds gadījums, kad grāmata lasās nenormāli ātros tempos un vienkārši urda ziņkārība par to, ar ko tad tas viss beigsies.

Stafeti tālāk gribēju nodot Asmodeus, jo viņa blogs bija pirmais literatūras blogs, ko sāku lasīt un tieši šis blogs mani uzvedināja uz domām par grāmatu aprakstīšanu savā blogā, bet redz, viņš jau paspēja, tāpēc stafeti nododu interesantajam divu rindkopu blogam un Mārcim, jo Mārcis manī atjauno ticību mūsdienu jauniešiem, jo viņam ir tikai 15 gadi un viņš lasa lielisku literatūru, un raksta labus aprakstus.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas dzīve grāmatās

05 Nov

Dainis un Līva ļoti laipni man devuši iespēju gari un plaši izrunāties par sevi un es, protams, nespēju pretoties šai iespējai. Tātad- jūsu uzmanībai Spīganas dzīve grāmatās. Par garo ierakstu neatvainojos, bet katrā ziņā iekārtojieties ērtāk.

NOTEIKUMI:

  • pavisam īsi iepazīstini ar sevi
  • atbildi uz pieciem jautājumiem
  • mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

 

Mana dzīve grāmatās
Grāmatas ir mana reliģija, fotogrāfija– dzīves pārliecība.
Man ir fobija, kas izpaužas bailēs iziet no mājām bez grāmatas. Pilnīgi nopietni, es nespēju no mājām iziet bez grāmatas un, ja izskatās, ka pašlaik lasītā grāmata dienas laikā varētu izbeigties, tad somā drošības pēc likšu arī otru grāmatu. Reiz, kad man nācās 9 stundas nosēdēt Mažeiķos un visu laiku pavadīt mašīnā, jo nebija nekā labāka, ko darīt (Mažeiķi ir neticami garlaicīga pilsēta…), es biju pateicīga visiem literatūras dieviem, ka man līdzi bija rezerves grāmata. Es arī nekad negribētu piedzīvot dienu, kad kāds traks miljonārs man pienāktu uz ielas un būtu gatavs novēlēt visus savs miljonus man ar vienu nosacījumu- ka man tanī brīdī līdzi būs grāmata.

Dažkārt man cilvēki ar skaudību mēdz teikt, ka es jau ātri lasot un man esot daudz laika lasīšanai. Patiesība ir pavisam cita- es lasu ļoti lēni, bet intensīvi. Un laika man arī nav vairāk kā citiem, man ir prioritātes.

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).

Dainis mani reiz ļoti pareizi novērtēja- literatūra Spīganai plūst asinīs. Manā ģimenē lasa visi un bērnībā man ar māsu daudz lasīja priekšā, tas bija svētais pienākums, ko tēvs neuzticēja nevienam citam. Mana bērnības mīļākā grāmata ir arī joprojām mīļākā grāmata- Vinnijs Pūks un es to pārlasu vismaz reizi gadā.
Bet atgriežoties pie ģimenes gāmatu lasīšanas paradumiem, jāmin divas spilgtākās izpausmes:
Mans vectēvs ir dzimis mazā lauku miestiņā un pirmsskolas vecumā viņš gāja ganos. Vectēvam bija vecāks brālis, kas tanī laikā jau mācījās skolā un mans vectēvs pa kluso “aizņēmās” brāļa skolas grāmatas, ņēma tās līdzi ganos un pirms skolas iemācījās gan kārtīgi lasīt, gan rēķināt 3. klases līmenī tikai no šīm grāmatām. Manam vectēvam mājās joprojām ir apjomīga bilbiotēka, par kuras satura iegūšanu savā īpašumā mēs ar māsu nereti mēdzam izkauties. Pamiers šinī jautājumā nav iedomājams.
Un tad otrs smagais gadījums ir mana mazā māsa, kura pa nez kuru laiku ir paspējusi iesoļot pieaugušo kārtā. Mums ar viņu ir sacensības, par to, kurai vairāk grāmatas. Pagaidām viņa mani uzvar ar ievērojamu pārspēku- viņai mājās ir divreiz vairāk grāmatu kā man un tas ir vēl šo to “otršķirīgu” neieskaitot. Manā labā gan runā fakts, ka viņai bija ievērojams handikaps, jo, kad es pirms pāris gadiem izvācos no mājām, līdzi paņēmu tikai Vinniju Pūku un nevienu citu grāmatu. Attiecīgi viņai palika mūsu kopīgās grāmatas, bet tās, kas ir mājās man ir tikai tās, ko pati esmu gādājusi. Māsas ieteikumiem literārajā jomā uzticos vienmēr un līdz šim viņa ne reizi nav kļūdījusies.
Vēl mana māsa reiz salauza atslēgas kaulu, lasot grāmatu. Un tas nav izdomāts fakts. Mums bērnībā vasaras bija jāpavada laukos, un katru dienu mēs nodarbojāmies ar vienu un to pašu- rāpāmies kokos un tur lasījām grāmatas. (Mēs abas protam uzrāpties kokā ar vienu vai divām grāmatām un vēl pietiekošu devu našķu, lai pietiktu pāris stundām.) Nu lūk, tā nu vienreiz mana māsa bija uzrāpusies kokā pēc lietus, nezinot, ka tanī dienā tam ir apzāģēti daži zari. Kad viņa kāpa lejā, joprojām ar vienu aci lasot grāmatu, viņa uzkāpa uz viena no šiem neesošajiem zariem, paslīdēja un nokrita no koka. Un voila- lauzts atslēgas kauls, lasot grāmatu, gatavs.

2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Jāatbild godīgi, ka neatceros un ir arī grūti novilkt robežu dažām grāmatām- tā ir pieaugušo grāmata vai nav?
Apmēram 10-11 vecumā izlasīju Verna “Kapteiņa Granta bērni”, varbūt šī varētu skaitīties, jo es to īpaši neuztveru par bērnu grāmatu.
Nākamais, kas nāk prātā, ir “Dekamerons”, kuru izlasīju apmēram 13 gadu vecumā un biju ļoti sajūsmināta.
Patiesībā man nekad tā īsti nav eksistējuši tādi sadalījumi bērnu un pieaugušo grāmatās. Atceros, ka 4. klasē biju ļoti pārsteigta, kad skolas bibliotekāre man atteicās dot grāmatu “Vasaras māsas”, jo tā nebija piemērota manam vecumam. Protams, grāmatu ar citu pieaugušo palīdzību es no bibliotēkas dabūju un biju visai vīlusies, jo nekā tāda tur nebija…

3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Arī grūti atbildams jautājums divu iemeslu dēļ- pirmkārt, es tiem 20 gadiem esmu tikko knapi pāri tikusi, otrkārt, kaut kā nav tā, ka kāda grāmata jelkad būtu jūtami ietekmējusi manu domāšanu. Es visas grāmatas izdzīvoju kā reālu dzīvi un tās parasti sajaucas kopā ar reālās dzīves atmiņām, tāpēc ietekmē nemanāmi un nedaudz katru reizi. Jebkura izlasīta grāmata vienkārši ierakstās personīgajā pieredzē.
Vistuvākā atbilde gan tomēr varētu būt “Lolita”, bet ne tiešā veidā. Kad pirmo reizi lasīju Lolitu, man bija 16 gadu un kāds draugs to pamanījis burtiski aizliedza man to lasīt, jo tā grāmata esot perversa un mani slikti ietekmēšot. Tā caur Lolitu es iemācījos divas lietas: a) cilvēki ir neticami aprobežoti; b) sapratu, ka arī pieaugušo pasaulē eksistē cilvēki, kas nelasa un nesaprot grāmatas.

4a. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā?

Atkal nevaru nosaukt vienu mīļāko grāmatu, bet pēdējo 5 gadu laikā ir bijuši 2 ļoti lieli un labi atklājumi literatūras pasaulē.
Pirmais- man atklāja Prečetu un Prečets ir viena no labākajām lietām, kas ar mani jebkad grāmatu valstībā ir notikusi. Ar Prečetu es atklāju, ka grāmatas spēj būt patiešām smieklīgas un asprātīgas, tādas, kas spēj likt skaļi smieties. Pirms Prečeta nevienam tas nebija izdevies.
Otrs- Humberta pastāvēšanas laikā man parādīja sēriju “Vēja suņa klasika”. Principā tā ir sērija, no kuras esmu ar mieru lasīt jebkuru grāmatu un zinu, ka nebūšu vīlusies. Šinī sērijā ir arī viena no manām mīļākajām grāmatām “Galaktikas ceļvedis stopētājiem” un tās turpinājumi.

4b. Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Tieši grāmatu lasīšanas paradumus blogs nav iespaidojis, toties tam ir bijusi milzīga ietekme citos jautājumos. Pēc vidusskolas pabeigšanas vairs nebija bijusi vajadzība pēc apjomīgu sacerējumu rakstīšanas un kaut kādā brīdī pagājušajā gadā es sajutu, ka vairs nespēju izteikties garāk par Twittera 140 zīmēm. Sāku rakstīt blogu, sākumā katru rakstu pirms publicēšanas devu pārlasīt citiem, bet tagad jau beidzot jūtos šeit brīvi un gana pārliecināta par sevi. Nu jau laikam braucu otrā galējībā- vairs nerakstu tik lakoniski, kā varbūt vajadzētu.
Grāmatu lasīšanu tiešāk tas ietekmējis tā, ka tagad grāmatas atcerēties ir vieglāk, jo esmu par tām izveidojusi loģisku stāstījumu, kas ietērpts vārdos, nevis kaut kur eksistē emocijās. Vēl es tagad rakstu piezīmes, lasot grāmatas, jo citādāk rakstīšanas brīdī aizmirstu daudz ko no tā, ko gribas pateikt par grāmatu. Biežāk arī mājās pārrunāju grāmatas, ja dārgais ir tās lasījis vai stāstu par tām, ja nav, šādas diskusijas vienmēr ļauj uz grāmatu paskatīties no cita skatu punkta un labāk uzrakstīt bloga ierakstu par grāmatu.

5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Nezinu, vai tas skaitās, bet varētu minēt, ka man patīk lasīt erotisko literatūru. Tiesa gan, tā lasās tik fragmentāri, ka līdz blogam īsti nenonāk. Pašlaik lasu A. Raisas triloģijas “Sleeping beauty” pēdējo daļu. Neesmu gan lasījusi slavenās piecdesmit pelēkās nokrāsas, bet man ir aizdomas, ka tās var nervozi pastāvēt maliņā pret visām Raisas fantāzijām.
Par pārsteigšanu… Nu nezinu, vai tas kādu var īpaši pārsteigt, bet esmu izlasījusi visas Twilight sērijas grāmatas un nevienai no grāmatām neveltīju vairāk kā vienu nakti par spīti tam, ka mani tās grāmatas īpaši nesajūsmināja. Tas vairāk ir tāds gadījums, kad grāmata lasās nenormāli ātros tempos un vienkārši urda ziņkārība par to, ar ko tad tas viss beigsies.

Stafeti tālāk gribēju nodot Asmodeus, jo viņa blogs bija pirmais literatūras blogs, ko sāku lasīt un tieši šis blogs mani uzvedināja uz domām par grāmatu aprakstīšanu savā blogā, bet redz, viņš jau paspēja, tāpēc stafeti nododu interesantajam divu rindkopu blogam un Mārcim, jo Mārcis manī atjauno ticību mūsdienu jauniešiem, jo viņam ir tikai 15 gadi un viņš lasa lielisku literatūru, un raksta labus aprakstus.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Lidmašīnu revolūcija.

16 Jan

Es stāvēju mammas dzīvoklī Pļavniekos, vienkārši stāvēju istabas vidū, bez jebkāda mērķa, domām, apmēram tā, kā videospēles varoni spēles sākumā varētu ievietot telpā.

Piepeši manu uzmanību pievērsa dīvainas skaņas aiz loga- daži klusināti sprādzieni, arvien skaļāka motora dunoņa. Neparastas tāpēc, ka nāca no nepareizās puses- no gaisa, kaut kur tālumā virs ēkām, nevis no ielas līmeņa, kā tām pienāktos. Un tās bija skaļas, aiz aizvērtiem logiem taču parasti ielas trokšņus šeit dzirdēt nevar.

Es vēros ārā pa logu, joprojām stāvot istabas vidū, un beidzot ieraudzīju cēloni- neredzētu, neierastu ainu, kurai negribēju ticēt, nevar taču noticēt, ka Tavas acis lūkojas uz milzīgu baltu lidmašīnu, kas agresīvi lido pār dzīvojamām ēkām, tāds milzīgs, balts kaut kas pāri pelēcībai un ikdienībai. Šķiet, lidmašīna sajuta manu skatienu un bailes un nupat vēlas man personīgi apliecināt- jā, tas pavisam noteikti var notikt ar Tevi. Patiesību sakot, tieši pašlaik notiek, ne tikai var notikt kaut kādā nereālā nākotnē.

Līdz šim lidmašīna bija lidojusi paralēli manam logam, bet nu asā leņķī pagriezās pret mani un laidās straujā pikējumā tā, lai lidmašīnas deguns iedurtos precīzi manā logā un es to kārtīgi varētu aplūkot pēdējos mirkļos pirms nāves, jo man taču patīk lidmašīnas, man noteikti ir jāgrib to pēdējā mirklī apskaut.

Un tad viss pazuda, tikai bezgalīgs melnums, melns ekrāns kā Trīra Melanholijā.

Es pamodos.

Nolāpītā motora skaņa nekur nebija pazudusi, tikai nu nāca no pareizās puses- ielas, un, protams, es nestāvēju mammas dzīvoklī. Nē, es pavisam normāli pamodos gultā un blenzu griestos, domājot, ka kaut kur tur, lejā, tās mašīnas, kas rada motora troksni, šoferim taču vajadzēja tai durvis arī atvērt un aizcirst, lai to iedarbinātu, gan jau tie tad arī bija tie sprādziena trokšņi. Atviegloti konstatēju, ka ir gana agrs, lai es varētu vēl pagulēt, un viegli ieslīdēju miegā, iegrimstot sapnī, par kuru biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir realitāte un nu nekādā veidā tas nevarētu būt sapnis.

Gulēju gultā un draugiem atstāstīju sapni par lidmašīnas uzbrukumu, vēlreiz to detaļās atcerējos, tikai šoreiz tas beidzās nevis ar klusumu un melno ekrānu, bet manu ķermeni, kas kopā ar lidmašīnu liesmojot gāzās lejā no septītā stāva. Vairs nebija bail, tikai domāju par to, ka šai filmai nu reiz ir lieliski specefekti un perfekts operatora darbs. Izstāstīju sapni un patiešām aizbraucu uz Pļavniekiem, pie mammas, lai paņemtu kaut kādas savas mantas, viņai par sapni neko nepastāstīju un devos atpakaļ uz sabiedrisko transportu.

Biju atnākusi jau līdz Saharova ielai, gribēju ieskriet vietējā Maximā pēc kādiem našķiem un tikai tad pamanīju, ka uz ielām ir uzstādīti milzīgi ekrāni. Līdz šim nebiju tos ievērojusi, jo tie bija nedzīvi un neko nerādīja, taču nu visi kā viens ieslēdzās un sāka ņirbināt skatus ar visas pasaules pilsētām, un notikums visur bija viens un tas pats- lidmašīnas iegāžas dzīvojamajos rajonos, aizraujot sev līdzi daudzstāvu ēkas, kas sadrūp kā spēļu namiņi, būvēti no lego, un domino kauliņu efektā aizrauj līdzi pārējās ēkas.

Neviens nespēja justies pārsteigts, kad virs mazliet attālākām mājām arī Pļavniekos parādījās lidmašīna un precīzi tāpat iegāzās dzīvojamo ēku pudurī, iznīcinot visu savā ceļā. Neviens neskrēja, nebija panikas, tikai milzīga, neizmērojama nolemtības sajūta, tikai daži cilvēki apstājās ielas vidū. Droši vien tur tikko sagruva viņu mājas un vairs nebija, kur iet, tāpēc bezmērķīgi stāvēja ielas vidū un lūkojās dūmos, kas cēlās no gruvešiem.

Miljoniem asarām notecējušu seju- gan ekrānos, gan man blakus uz ielas, joprojām nekādas histērijas, tikai asaras, kas straumēm līst pāri vaigiem, bezcerība un nolemtība. Un nebija jau vērts kaut kur skriet, cilvēki mehāniski turpināja iesāktās darbības. Es vēl palūkojos uz savu saraudāto seju no malas un nodomāju, diez vai šādā brīdī būtu piedienīgi iet sev pirkt šokolādi, bet vispār taču jau ir vienalga, gan jau pēdējos dzīves mirkļus vari pavadīt arī stāvot rindā pie Maximas kasēm un pērkot šokolādi.

Šinī brīdī skanēja modinātājs un nekad dzīvē man šī skaņa nav likusies skaistāka un pievilcīgāka kā šorīt. Tikai tā sasodītā nolemtības sajūta nav pametusi arī pēc pamošanās, nelīdz ne karsta duša, ne brokastis, ne tas, ka jau pienākusi pēcpusdiena. Sēž kaut kur galvas stūrī un lēnām grauž.

Un es tikai lamāju savas smadzenes par to, ko šoreiz sastrādājušas. Varēja taču sapņot par mirušiem tauriņiem, kā vakar pirms miega lasītajā grāmatā, nevis noslaucīt pilsētas un sevi no zemes virsas vienā sasodītā lidmašīnu revolūcijā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Trollis Latvijas Pasts

19 Dec

Šodien kārtējo reizi paciemojos viesmīlīgajā iestādē, kas sevi lepni nosaukuši par Latvijas Pastu, un beidzot saņēmos uzdrukāt vienu mazu blogierakstiņu par 2 pēdējām reizēm, kad ir nācies saskarties ar Latvijas lielāko trolli.

1.

Atsūta man draudzene no ārzemēm paciņu, ceļoja diezgan ilgi, bet ne par to stāsts. Saņemu pastkastītē uzaicinājmu un sāku saprast, ka nupat būs ziepes… Jo draudzene aiz ieraduma paciņu nosūtījusi Spīganai, nevis tā kā ar oficiālo vārdu, uzvārdu. Oh well, ejam uz pastu, redzēsim kā nu būs, jo cerība jau vēl ir- tā kā man paciņas pienāk daudzmaz regulāri, mani pastā jau pazīst un uz to lapu ar uzaicinājumu pat neskatās, dod paciņas vienkārši tāpat, tikai uzmet acis paciņas numuram, tā nu ceru, ka šoreiz tas arī varētu tā notikt.
Kā tad, tā gribējās muļķim saules lēkta…. Iedodu pasta darbiniecei to savu uzaicinājumu, gaidu, ko nu teiks. Pēc pāris sekundēm attopos, ka uz mani jau bļauj par to, ka es te viņas darbu traucējot ar savām muļķībām un vispār- lai izņemtu paciņu, kas adresēta firmai, vajag pilnvaru, vācies prom un nāc atpakaļ ar pilnvaru! Zinu jau, ka ar šiem kašķēties nav vērts, mēģinu joprojām mierīgi izskaidrot radušos situāciju, tas, protams, tikai pielej eļļu ugunij un man jau lasa lekciju par mūsdienu bērniem, kuri nejēdz neko citu kā tikai sēdēt savos interneta čatos ar saviem debīlajiem nikneimiem. Uh ah.
Labi, ir skaidrs, ka savu paciņu šādā veidā dabūt nevaru, sāku jautāt, kā tad man to situāciju atrisināt. Atbilde- “Lai sūtītājs nāk raksta iesniegumu par adresāta maiņu!”. Facepalm. Bāaah, paciņa ir no Beļģijas atsūtīta, kā viņa tagad nāks un to sasodīto iesniegumu rakstīs? Uz šo pasta darbiniece mazliet samulst un paziņo, ka nu tad pasts man laipni piekāpsies un sūtītājs savu iesniegumu drīkst nosūtīt pa faksu. Piedodiet, es nepārklausījos? Pa faksu? Kur mūsdienās normālam cilvēkam ir fakss pieejams? Pārjautāju, vai tiešām nu nekādīgi savādāk nevar, piemēram, e-pastu nosūtīt? Uz mani skatās kā uz pēdējo idiotu, kas tikko nokāpis no koka, un ņemās nu man skaidrot, ka “viņi taču nevar pārbaudīt, kas īsti ir sūtījis to pastu! Es te negribu savu darbu zaudēt tikai dēļ viltus e-pastiem!”. Labi, labi, es sapratu, faksu jūs pārbaudīt variet, e-pastu nē, gan jau nu izdomāsim, kā pie tā faksa tikt. Iedod viņa man faksa numuru un paziņo, ka nu jau es tā kā par daudz viņai darbu būšu traucējusi. Ok, dodos prom.
Nosūtu ziņu draudzenei, tā un šitā, lūdzu nosūti faksu. Viņai pašai fakss pieejams nav, vīram darbā ir, bet Beļģijā tieši visiem brīvdiena, nosūtīt tikai pirmdien varēs. Labi, gaidu.
Pienāk pirmdiena, man draudzene atraksta un saka, ka fakss neiet, met atpakaļ atbildi, ka nav saņemts, bet nu var gadīties, ka problēma ir viņu galā, sarunājam, ka faksu mēģināšu nosūtīt es tepat no Rīgas, redzēsim, kas nu būs.
Izdomāju, kur es varētu tikt pie faksa, nosūtu. Rezultāts tāds pats- neesot nosūtīts. Nu pagaidām man cita risinājuma nav, pa ceļam uz mājām ieskrienu pastā, jautāju, vai viņi faksu saņēmuši. Nē, nekā neesot bijis jau vairākas dienas (jocīgi gan), palūdzu, lai man vēlreiz iedod to numuru, meģināšu vēl.
Nu mēģināju jau ar, no vēl 3 dažādiem faksa aparātiem, katru reizi atbilde viena un tā pati- fakss nav nosūtīts. Ai, nu i velns ar to faksu, ņemu to iesniegumu un nesu tāpat uz pastu. Saku, tā un šitā- jums nestrādā fakss. Saņemu naidīgu atbildi, ka nē, fakss gan strādājot, bet neviens viņiem faksus nesūtot. Nu nu…. Bet savu paciņu es gribu. Pasta darbiniece atkal skatās uz mani lielām acīm un skaidro par firmām un pilnvarām. Izstāstu situāciju vēlreiz, izskatās jau, ka mani tulīt atkal metīs ārā, bet šoreiz man paveicies vien ar to, ka esmu saņēmusi jau nākamo paciņu no grāmatu veikala un to paciņu viņai man ir jādod, tur viss kārtībā. Blakus telpā satikusi nodaļas vadītāju, kas iznāk pie manis un noklausās visu stāstu vēlreiz, uzmet acis tam iesniegumam, liek man nozvērēties, ka tā ir pēdējā reize, kad saņemšu paciņu ne uz sava vārda (jā, jā, viss labi, tikai kā tas ir no manis atkarīgs? Klusēju, protams), nokopē manu autovadītāja apliecību un iedod man paciņu.
Victory!

Nu vispār jau es saprotu, ka šinī gadījumā pasts teorētiski ne pie kā nav vainīgs, bet tā birokrātija un vēl viņu nestrādājošais fakss, kas noteikti strādājot… Nu nezinu, nezinu.

2.
Šodien pastkastītē saņemu paziņojumu par sengaidītu paciņu, priecīga dodos uz savu pasta nodaļu, tur neliela rinda, stāvu gaidu.
Tieši pirms manis rindā tantiņa, kurai rokās ievēroju dīvainu “uzaicinājumu”, nu neesmu nekad tādu redzējusi, bet nu mazums kas… Pienāk šīs sievietes rinda, dodas pie kases, jautā tur darbiniecei, kas tas par uzaicinājumu. Darbiniece paņem rokās un saka: “Ā, nu ziniet, mums te šefs veic aptauju klientiem, šī ir anketa, jums jāapstiprina, ka saņēmāt vēstuli no Krievijas 8. decembrī.” (Wait, what?) Tantiņa ar samgu nopūtu: “Nu to vēstuli jau es saņēmu gan, bet vai tad man šitā dēļ bija pāri puspilsētai šitādā laikā pie jums jābrauc?”. Un šinī brīdī pasta darbiniece nabaga tantiņai sāk piedāvāt sērkociņus vai smaržīgās ziepes nopirkt, lai nu nebūtu tā, ka galīgi bezjēdzīgi tantiņa atbraukusi. Un tā nabaga cilvēks, negribēdams būt nepieklājīgs, stāv pie kases un klausās, kā viņai piedāvā visas iespējamās pasta preces un tik nemitīgi atkārto, ka nē, viņai jau viss esot. Prom tika pēc 5 minūšu šāda veida sarunas.
WTF? Pirmkārt, kas tā par mistisku aptauju, kuras dēļ cilvēkam ir jādodās uz pastu? Otrkārt, vai Latvijas Pasts tagad mārketingu no Drogām mācās? Varbūt jums sērkociņus vēl vajag? Nē? Bet smaržīgās ziepes? Nu bet kā tad jūs tā, iesiet prom neko nenopirkusi?
Facepalm.
Nemaz nerunājot par rindu, kas veidojās šīs “sarunas” laikā.

P.S.- man pēdējā gada laikā arvien biežāk ienāk prātā, vai es vienīgā to esmu pamanījusi, bet Latvijas Pastam tāda interesanta izpratne par datumiem… Es savu pastkastīti pārbaudu divreiz dienā, ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem, tas nozīmē, ka manā pastkastītē nekādā veidā divas dienas nevar nostāvēt paziņojums par paciņu, bet nezkāpēc pēdējā gada laikā diezgan regulāri esmu saņēmusi paziņojumus, kas datēti kā iemesti manā paskastītē 2 dienas pirms to izņemu, uz paciņas zīmogs ar tādu pašu datumu kā uz paziņojuma. Mistika vai tomēr Latvijas Pastam uz Ziemassvētkiem kalendāru jādāvina?
Nav jau tā, ka man tas ikdienā briesmīgi traucētu, bet ir gadījies visādi. Nu, piemēram, kāpēc man policijai un apdrošinātājiem jāskaidro, ka nevis es esmu stulba, bet gan Latvijas Pasts, kas vienu vēstuli Rīgas robežās sūta 12 dienas?

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
12 Comments

Posted in Dzīve