Grāmatu Spīgana par grāmatām

Kino ikdienā nav mans lauciņš un tās retās filmas, ko skatos, es parasti izbaudu mājās dīvānā, bet pagājušajā nedēļā es nevarēju atteikt piedāvājumam noskatīties jaunu filmu par Selindžeru pirms tā Latvijā parādās uz lielajiem ekrāniem.

“Aiz kraujas rudzu laukā” nav Selindžera slavenākās grāmatas ekranizējums, bet gan biogrāfisks stāsts par pašu Selindžeru, par to kā tapa “Uz kraujas rudzu laukā”, kā Selindžers pēc 2. Pasaules kara cīnījās ar kara atstātajām psiholoģiskajām sekām un kāpēc milzīgu dzīves daļu izvēlējās pavadīt vientulībā un slēpjoties no saviem faniem.

Uzreiz atzīstos, ka lai arī esmu lasījusi “Uz kraujas rudzu laukā”, par pašu Selindžeru es pirms filmas neko daudz nezināju un 2010. gadā, kad pasauli pāršalca vēsts, ka Selindžers ir miris, piederēju pie tiem cilvēkiem, kas par to, ka Selindžers vispār bija dzīvs, uzzināja pēc viņa nāves. Faktiski viss viņa dzīvesstāsts man bija svaigs un nezināms un te nu filma savu uzdevumu veica godam – es jūtos krietni labāk iepazinusi slaveno rakstnieku un nu ar drusku citu skatu lūkojos uz viņa sarakstīto.

Pati filma bija simpātiska. To caurstrāvo absolūti neatvairāms sarkasms un brīnišķīgas vārdu spēles, aktieri savu uzdevumu veic godam un vizuāli viss veikums ir pat ļoti baudāms, īpaši jau izmantotās krāsu gammas, kas spilgti iezīmē un atšķir vienu attēloto periodu no cita. Es nevarētu apgalvot, ka filma ir ģeniāla vai izcila, bet tā ir visnotaļ kvalitatīva, drusku izglītojoša izklaide, kas būtu rekomendējama gan “Uz kraujas rudzu laukā” lielākajiem faniem, gan tiem, kas šo literāro meistardarbu vēl nav iepazinuši. Domāju, ka ar savu sarkasmu un mēreni vieglo dabu filma uzrunās arī pusaudžus un varbūt pat liks kādam vēlēties izlasīt kaut ko no Selindžera sarakstītā. Katrā ziņā, es no kinoteātra zāles izgāju precīzi ar sajūtu, ka tagad noteikti gribu pārlasīt “Uz kraujas rudzu laukā”.

Īpaši šo filmu gribas slavēt par to, ka autori ir perfekti noķēruši to sajūtu, kas sabiedrībā valdīja, kad iznāca “Uz kraujas rudzu laukā”. Selindžers perfekti iezīmē to lūzuma punktu pēc 2. Pasaules kara, kad jaunatne ir zaudējusi ticību pasaulei un dzīvo ar palielu bezjēdzības izjūtu, savukārt vecākā paaudze vēl nezina, ka pasaule ir salūzusi. Ar fantastisko sarkasmu un ironisko skatu uz dzīvi, filma brīnišķīgi noķer tās izjūtas, kādās jaunieši dzīvoja tad un dzīvo tagad, parādot arī kādu lomu tā visa izpaušanā spēlē Selindžers.

Vai es šo filmu rekomendēju? Jā, noteikti, bet ar dažiem nosacījumiem: 1) filmu skatīties ir vērts tikai tiem, kas saprot angļu valodu un spēs iztikt bez subtitriem, jo tulkojums latviešu valodā bija neaptverami jēls; 2) no šīs filmas nevajag gaidīt kaut ko ģeniālu. Šī ir lieliska filma, ar kuru iepazīt Selindžeru un patīkami pavadīt laiku. Ne vairāk un ne mazāk.

Vērtējums:
7/10

Es parasti nemēdzu rakstīt par filmām, jo tām vienkārši veltu ļoti maz uzmanības un reti tādas skatos, par iešanu uz kino nemaz nerunājot, bet tā kā “Kino Citadele” mani uzaicināja vadīt nelielu pasākumu pirmizrāžu ciklā “Dāmām priekšroka”, nolēmu, ka noteikti gribu palikt arī uz pašu filmu un par to uzrakstīt.

“Ģēniji” ir izteikti literāra filma, kas balstīta patiesos notikumos. Stāsts ir par Hemingveja un Ficdžeralda laikabiedru Tomasu Vulfu un izdevniecības “Scribner” prominentāko redaktoru Maksvelu (Maksu) Perkinsu, kuram lielā mērā jāpateicas par to, ka Vulfa grafomāniskās tieksmes tika ierobežotas lasāmu grāmatu formātā.

Atzīstos, ka Vulfu līdz šim lasījusi neesmu vispār, bet filma mani ieintriģēja un jādomā, ka es kaut kad drīzumā iepirkšu viņa “Look Homeward, Angel”. Radās iespaids, ka viņa poētiskais skatījums uz dzīvi apvienojumā ar autobiogrāfiskām notīm varētu šo padarīt par interesantu grāmatu.

Lai arī man radās interese par pašu autoru, kurš ir aizvadījis īsu, spilgtu dzīvi, pati filma mani pārlieku neaizrāva, jo sižetiski tā ir visai pliekana. Protams, ir patīkami, ka pārmaiņas pēc kādā filmā centrālais stāsts nevijas ap romantiskām attiecībām, bet gan divu vīriešu tēva-dēla draudzību, kas rodas kopā strādājot pie grāmatas, tomēr kaut kas līdz galam te nebija riktīgi (un Bechdel testu šī filma arī neiztur). Galvenokārt kaitināja tas, ka Hemingveja un Ficdžeralda klātbūtne filmā ir pagalam aiz ausīm pievilkta un faktiski stāsta pavēstīšanai viņi tur vajadzīgi nebija. Visā filmā ir tikai viena aina, kur Ficdžeralds izdara kaut ko nozīmīgu sižetam, viss pārējais ir tikai skaļu vārdu piesaistīšanai un filma būtu daudz ieguvusi, ja tās autoriem nebūtu par katru cenu gribējies tanī iebāzt VIP rakstniekus.

Potenciālos skatītājus filma piesaista arī ar mega populāriem aktieriem un šis gājiens sevi attaisno mazliet labāk. Kolins Fērts Maksa lomā un Džūda Lovs Tomasa lomā ir teju izcili un viņi perfekti atklāj savu varoņu raksturus, tā vien šķiet, ka viņi šīs lomas nevis attēlo, bet gan dzīvo tajās. Hemingveja un Ficdžeralda lomas filmā ir tik epizodiskas un nenozīmīgas, ka tās vispār nav vērts pieminēt, bet nelielu vilšanos sagādā Nikola Kidmena, kurai nez kādu iemeslu dēļ uzticēts atveidot Tomasa precēto mīļāko, kura ir divu bērnu māte un 18 gadus vecāka par Tomasu. Šī histēriskā loma, kurai Kidmena izskatās un uzvedās krietni par jaunu, viņai absolūti nav padevusies un galīgi nepārliecina. Filmā bija arī visai grūti nojaust to, ka viņa par Tomasu ir krietni vecāka un atbalstījusi viņu finansiāli, jo arī šī sieviete filmā parādās visai epizodiski un neveiksmīgi – ļoti daudz kas no sižeta man salikās kopā tikai pēc filmas noskatīšanās, kad Vikipēdijā izlasīju Vulfa biogrāfiju, un tas nu nekādīgi nav labs rādītājs filmai.

Tomēr ir divas lietas, kas vismaz daļēji atsver iepriekšminētos trūkumus. Pirmais ir tas, ka filma burvīgi atklāj rakstnieka un redaktora attiecības un lieliski runā par redaktora lomu grāmatas tapšanā. Šī nav tēma, ko bieži redzam popkultūrā un ir patīkami ko tādu redzēt uz lielajiem ekrāniem. Otra lieta, kas manās acīs bieži glābj arī krietni vājākas filmas, ir absolūti brīnišķīgs vizuālais izpildījums. Visa filma ir ieturēta piezemēti pelēkos un brūņos toņos, dominē dūmakaina gaisma un operatora darbs ir fantastisks – daudz sastopami detaļu tuvplāni un man ārkārtīgi patīk filmā izmantotais stils ar paplūdušiem priekšplāniem. Pat, ja sižetiski filma mani neuzrunāja, es to vienalga lielā mērā izbaudīju tieši vizuālo risinājumu dēļ. Starp citu, ir vērts pievērst uzmanību Maksa cepurei – es visu filmu gaidīju, vai viņš to reiz noņems, jo arvien vairāk radās pārliecība, ka šī ir būtiska detaļa un patiesi nebiju maldījusies, jo tas brīdis, kad Makss beidzot cepuri noņem, saliek visus punktus uz I.

Vai es iesaku iet skatīties šo filmu? Nu, tas atkarīgs no katra paša vēlmēm. Ja gribas noskatīties vizuāli skaistu filmu un vienlaikus atpūsties, šī būs laba izvēle. Ja ir vēlme pēc kaut kā dziļi intelektuāla – meklējiet tālāk.

Vērtējums:
7/10