RSS
 

Archive for the ‘Filmas’ Category

Filma “Ģēniji”

08 Jul

MV5BMjA3NTc1NzQ1N15BMl5BanBnXkFtZTgwNzgyNzEyNzE@._V1_SX1777_CR0,0,1777,998_AL_

Es parasti nemēdzu rakstīt par filmām, jo tām vienkārši veltu ļoti maz uzmanības un reti tādas skatos, par iešanu uz kino nemaz nerunājot, bet tā kā “Kino Citadele” mani uzaicināja vadīt nelielu pasākumu pirmizrāžu ciklā “Dāmām priekšroka”, nolēmu, ka noteikti gribu palikt arī uz pašu filmu un par to uzrakstīt.

“Ģēniji” ir izteikti literāra filma, kas balstīta patiesos notikumos. Stāsts ir par Hemingveja un Ficdžeralda laikabiedru Tomasu Vulfu un izdevniecības “Scribner” prominentāko redaktoru Maksvelu (Maksu) Perkinsu, kuram lielā mērā jāpateicas par to, ka Vulfa grafomāniskās tieksmes tika ierobežotas lasāmu grāmatu formātā.

Atzīstos, ka Vulfu līdz šim lasījusi neesmu vispār, bet filma mani ieintriģēja un jādomā, ka es kaut kad drīzumā iepirkšu viņa “Look Homeward, Angel”. Radās iespaids, ka viņa poētiskais skatījums uz dzīvi apvienojumā ar autobiogrāfiskām notīm varētu šo padarīt par interesantu grāmatu.

Lai arī man radās interese par pašu autoru, kurš ir aizvadījis īsu, spilgtu dzīvi, pati filma mani pārlieku neaizrāva, jo sižetiski tā ir visai pliekana. Protams, ir patīkami, ka pārmaiņas pēc kādā filmā centrālais stāsts nevijas ap romantiskām attiecībām, bet gan divu vīriešu tēva-dēla draudzību, kas rodas kopā strādājot pie grāmatas, tomēr kaut kas līdz galam te nebija riktīgi (un Bechdel testu šī filma arī neiztur). Galvenokārt kaitināja tas, ka Hemingveja un Ficdžeralda klātbūtne filmā ir pagalam aiz ausīm pievilkta un faktiski stāsta pavēstīšanai viņi tur vajadzīgi nebija. Visā filmā ir tikai viena aina, kur Ficdžeralds izdara kaut ko nozīmīgu sižetam, viss pārējais ir tikai skaļu vārdu piesaistīšanai un filma būtu daudz ieguvusi, ja tās autoriem nebūtu par katru cenu gribējies tanī iebāzt VIP rakstniekus.

Potenciālos skatītājus filma piesaista arī ar mega populāriem aktieriem un šis gājiens sevi attaisno mazliet labāk. Kolins Fērts Maksa lomā un Džūda Lovs Tomasa lomā ir teju izcili un viņi perfekti atklāj savu varoņu raksturus, tā vien šķiet, ka viņi šīs lomas nevis attēlo, bet gan dzīvo tajās. Hemingveja un Ficdžeralda lomas filmā ir tik epizodiskas un nenozīmīgas, ka tās vispār nav vērts pieminēt, bet nelielu vilšanos sagādā Nikola Kidmena, kurai nez kādu iemeslu dēļ uzticēts atveidot Tomasa precēto mīļāko, kura ir divu bērnu māte un 18 gadus vecāka par Tomasu. Šī histēriskā loma, kurai Kidmena izskatās un uzvedās krietni par jaunu, viņai absolūti nav padevusies un galīgi nepārliecina. Filmā bija arī visai grūti nojaust to, ka viņa par Tomasu ir krietni vecāka un atbalstījusi viņu finansiāli, jo arī šī sieviete filmā parādās visai epizodiski un neveiksmīgi – ļoti daudz kas no sižeta man salikās kopā tikai pēc filmas noskatīšanās, kad Vikipēdijā izlasīju Vulfa biogrāfiju, un tas nu nekādīgi nav labs rādītājs filmai.

Tomēr ir divas lietas, kas vismaz daļēji atsver iepriekšminētos trūkumus. Pirmais ir tas, ka filma burvīgi atklāj rakstnieka un redaktora attiecības un lieliski runā par redaktora lomu grāmatas tapšanā. Šī nav tēma, ko bieži redzam popkultūrā un ir patīkami ko tādu redzēt uz lielajiem ekrāniem. Otra lieta, kas manās acīs bieži glābj arī krietni vājākas filmas, ir absolūti brīnišķīgs vizuālais izpildījums. Visa filma ir ieturēta piezemēti pelēkos un brūņos toņos, dominē dūmakaina gaisma un operatora darbs ir fantastisks – daudz sastopami detaļu tuvplāni un man ārkārtīgi patīk filmā izmantotais stils ar paplūdušiem priekšplāniem. Pat, ja sižetiski filma mani neuzrunāja, es to vienalga lielā mērā izbaudīju tieši vizuālo risinājumu dēļ. Starp citu, ir vērts pievērst uzmanību Maksa cepurei – es visu filmu gaidīju, vai viņš to reiz noņems, jo arvien vairāk radās pārliecība, ka šī ir būtiska detaļa un patiesi nebiju maldījusies, jo tas brīdis, kad Makss beidzot cepuri noņem, saliek visus punktus uz I.

Vai es iesaku iet skatīties šo filmu? Nu, tas atkarīgs no katra paša vēlmēm. Ja gribas noskatīties vizuāli skaistu filmu un vienlaikus atpūsties, šī būs laba izvēle. Ja ir vēlme pēc kaut kā dziļi intelektuāla – meklējiet tālāk.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
1 Comment

Posted in Filmas

 

Filmas un grāmatas II. Esiet sveicinātas, skumjas.

24 Aug

Esiet sveicinātas, skumjas
Bonjour tristesse

“Esiet sveicinātas, skumjas” (Fransuāza Sagāna, izdevniecība Jumava) ir grāmata, kas viennozīmīgi ierindojas klasikas plauktos un must-read sarakstos. Manā gadījumā šī grāmata noteikti atrodama arī TOP 10 lasītāko un mīļāko grāmatu sarakstā- pēdējā reize, kad to pārlasīju, droši vien bija kāda piektā vai sestā. Un pēdējoreiz lasot (pirms pāris mēnešiem tas bija), starp grāmatas lapaspusēm atradu vilciena biļeti, kuru biju izmantojusi par grāmatzīmi. 2006. gada novembris, uz Vaivariem. Jā, esiet sveicinātas, skumjas.

Grāmatai piemīt kaut kas absolūti fascinējošs un dzīvs un itin nemaz nebūtu grūti noticēt, ka autore gluži vienkārši ir publicējusi savu dienasgrāmatu, aprakstot brīvdienas kopā ar tēvu un Annu, un Elsu, un Sirilu. Pie “Esiet sveicinātas, skumjas” es atgriežos bieži un tikpat bieži iesaku citiem, ja kāds taujā pēc gudras, vieglas un emocionālas grāmatas, kas pilna ar jaunību, vasaru, prieku un skumjām.

“Skumjas – šajā skaistajā un nopietnajā vārdā es vilcinos nosaukt svešādo sajūtu, kas pārņem mani tik klusi un neatlaidīgi. Tās ir tik sarežģītas, tik egoistiskas jūtas, ka man gandrīz kauns par tām, jo skumjas man vienmēr šķitušas godājamas. Es vēl nepazīstu skumjas, nē, bet apnicību, nožēlu, retāk sirdsapziņas pārmetumus – tos gan. Šodien pār mani nolaižas kaut kas satraucošs un maigs kā zīds un atšķir no pārējiem.”

Citāts no grāmatas

…un filma.
Bonjour tristesse (1958)

Diez vai es spētu šo filmu iedomāties vēl labāku un atbilstošāku grāmatai, kā tā jau ir, tur ir viss, kam jābūt no grāmatas- vieglums un skumjas, un noskaņa, un aktrisei šī loma piestāv gluži vai neticami, ne mirkli neliekot šaubīties, ka Džīna Seberga patiešām ir Sesila, kura tikai vēlējās turpināt to pašu vieglprātīgo dzīvi kopā ar tēvu.

Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti filma atbilst grāmatai un pat papildina to. Parasti filmas pēc grāmatām ir lielāka vai mazāka vilšanās, bet noteikti ne šoreiz. Tiesa gan, jāatzīst, ka manai sajūsmai varētu būt kas kopīgs ar to, ka man vispār patīk vecās filmas….

Jā, un diez vai es turpmāk grāmatu lasīšu bez dziesmas no filmas.

Joprojām turpinu sajūsmināties.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Filmas un grāmatas I. Neļauj man aiziet.

23 Aug

Mana dzīves lielākā mīlestība ir grāmatas un dažkārt ir tā, ka esmu atradusi vai man iedota tik laba grāmata, ka gribās padalīties, gribās vēl kādam atklāt to lielo, skaisto noslēpumu. Un tad piepeši gadās tā, ka es atklāju- pēc tās vai šitās grāmatas ir uzņemta arī filma (filmas, man parasti ir milzu atklājumi, ņemot vērā to, cik maz viņas esmu skatījusies un cik daudz satriecoši labas filmas vispār neesmu redzējusi).

Šinī ierakstā par vienu no grāmatām, kas atstājušas uz mani spēcīgu iespaidu, un filmu pēc tās motīviem.

Never let me go.
Neļauj man aiziet.

To, ka pēc grāmatas “Neļauj man aiziet” (Kadzuo Išiguro, izdevniecība AGB) motīviem ir uzņemta arī filma, es uzzināju pavisam nejauši, kad mana mīļotā Lindiņa man joka pēc atsūtīja saiti uz imdb sarakstu ar “most depressing movies” (sarakstu var atrast šeit, starp citu).

Grāmatas anotācija:

Ketija, Rūta un Tomijs uzauguši Heilšemā – idilliskā privātskolā, kas atrodas nomaļā Anglijas lauku nostūrī. Tās audzēkņi, rūpīgi pasargāti no ārpasaules, uzaug pārliecībā, ka viņi ir kaut kas īpašs, ka viņu labklājībai piemīt īpaša nozīme. Bet kāpēc viņi patiesībā tiek tur audzināti?

Tikai pēc daudziem gadiem Ketija, kurai nu jau ir trīsdesmit viens gads, ļaujas atmiņu nepārvaramajam vilinājumam, un lasītāju aizrauj saistošs vēstījums par to, kā Ketija, Rūta un Tomijs soli pa solim tuvojas patiesībai par savu šķietami saulaino bērnību – un arī nākotni.

Grāmata “Neļauj man aiziet” ir viena no tām, kuru izlasīju gandrīz pirms gada, bet joprojām nelaiž vaļā, laiku pa laikam prātā atkal un atkal iekrīt kāda epizode no grāmatas un liek aizdomāties. Grāmata par ētiku un cilvēka dzīves vērtību, tāpēc arī tik bieži jādomā par viņu, bet par spīti smagajai tēmai, uzrakstīta aizraujoši un lasījās ļoti viegli, šķiet bija viena no tām, ko piebeidzu vienas vai divu nakšu laikā.

Negribās neko stāstīt par grāmatas sižetu, jo visa grāmatas būtība slēpjas noslēpumā, kas lēnām tiek atšķetināts grāmatas gaitā un galu galā visu saliek pa plauktiņiem, un tieši tas, ka grāmatas sākumā nav skaidrs, kāpēc Heilšemas audzēkņi ir tik īpaši, ļauj viegli iejusties stāstā un skatīt to ar varoņu acīm nevis no malas.

Bez tā visa, ka grāmata ir ļoti laba, emocionāla un saistoša, šī ir arī viena no tām grāmatām, kurai ir ļoti, ļoti izdevies vāka noformējums:

Un mazliet par filmu.

Jāatzīst, ka filma man bija neliela vilšanās divu iemeslu dēļ: pirmkārt, filmā jau gandrīz pašā sākumā tiek izklāstīta visa stāsta atslēga, otrkārt, filmā ir izlaistas vairākas emocionāli nozīmīgas detaļas un epizodes. Jā, jā, es saprotu, ka filmā nevar ielikt visu, bet pāris lietas tur tomēr nopietni trūka.

No otras puses- vizuāli filma ļoti saskanēja ar to, kāda aina galvā veidojās, lasot grāmatu. Pelēkie toņi, ainavas un pat Rūtas izskats bija ļoti tuvu. Tik ļoti, ka skatoties filmu vairākas reizes pārdomāju, vai gadījumā filmu neesmu redzējusi jau iepriekš.

Ja grāmata vairāk aiz sevis atstāja ētiskas dabas pārdomas, par cilvēka dvēseli, par dzīvi, par jēgu, tad filma vairāk ir par attiecībām, par cilvēcību, bet tas itin nemaz nenozīmē, ka filma būtu viegla vai izklaidējoša, drīzāk jau tāda vizuāli  skaista drāma, pat traģēdija, bez liekām klišejām, ne velti es viņu atradu tajā most depressing movies sarakstā.

Starp citu, ja negribi zināt visu grāmatas un filmas saturu, nekādā gadījumā neskaties filmas treilerīti, kas ir īss konspekts par visiem notikumiem.

http://www.imdb.com/title/tt1334260/

Katrā ziņā es iesaku abus- gan filmu, gan grāmatu, nevaru tikai izlemt kādā secībā. No vienas puses, filma pēc grāmatas sagādāja nelielu vilšanos, no otras puses, ja filmu noskatās pirms grāmatas izlasīšanas, tad jau iepriekš ir zināms viss sižets, tā ka laikam jau es priecājos, ka man sanācis grāmatu izlasīt pirmo un pēc tam salīdzināt savus iespaidus ar filmu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote