Kino ikdienā nav mans lauciņš un tās retās filmas, ko skatos, es parasti izbaudu mājās dīvānā, bet pagājušajā nedēļā es nevarēju atteikt piedāvājumam noskatīties jaunu filmu par Selindžeru pirms tā Latvijā parādās uz lielajiem ekrāniem.
“Aiz kraujas rudzu laukā” nav Selindžera slavenākās grāmatas ekranizējums, bet gan biogrāfisks stāsts par pašu Selindžeru, par to kā tapa “Uz kraujas rudzu laukā”, kā Selindžers pēc 2. Pasaules kara cīnījās ar kara atstātajām psiholoģiskajām sekām un kāpēc milzīgu dzīves daļu izvēlējās pavadīt vientulībā un slēpjoties no saviem faniem.
Uzreiz atzīstos, ka lai arī esmu lasījusi “Uz kraujas rudzu laukā”, par pašu Selindžeru es pirms filmas neko daudz nezināju un 2010. gadā, kad pasauli pāršalca vēsts, ka Selindžers ir miris, piederēju pie tiem cilvēkiem, kas par to, ka Selindžers vispār bija dzīvs, uzzināja pēc viņa nāves. Faktiski viss viņa dzīvesstāsts man bija svaigs un nezināms un te nu filma savu uzdevumu veica godam – es jūtos krietni labāk iepazinusi slaveno rakstnieku un nu ar drusku citu skatu lūkojos uz viņa sarakstīto.
Pati filma bija simpātiska. To caurstrāvo absolūti neatvairāms sarkasms un brīnišķīgas vārdu spēles, aktieri savu uzdevumu veic godam un vizuāli viss veikums ir pat ļoti baudāms, īpaši jau izmantotās krāsu gammas, kas spilgti iezīmē un atšķir vienu attēloto periodu no cita. Es nevarētu apgalvot, ka filma ir ģeniāla vai izcila, bet tā ir visnotaļ kvalitatīva, drusku izglītojoša izklaide, kas būtu rekomendējama gan “Uz kraujas rudzu laukā” lielākajiem faniem, gan tiem, kas šo literāro meistardarbu vēl nav iepazinuši. Domāju, ka ar savu sarkasmu un mēreni vieglo dabu filma uzrunās arī pusaudžus un varbūt pat liks kādam vēlēties izlasīt kaut ko no Selindžera sarakstītā. Katrā ziņā, es no kinoteātra zāles izgāju precīzi ar sajūtu, ka tagad noteikti gribu pārlasīt “Uz kraujas rudzu laukā”.
Īpaši šo filmu gribas slavēt par to, ka autori ir perfekti noķēruši to sajūtu, kas sabiedrībā valdīja, kad iznāca “Uz kraujas rudzu laukā”. Selindžers perfekti iezīmē to lūzuma punktu pēc 2. Pasaules kara, kad jaunatne ir zaudējusi ticību pasaulei un dzīvo ar palielu bezjēdzības izjūtu, savukārt vecākā paaudze vēl nezina, ka pasaule ir salūzusi. Ar fantastisko sarkasmu un ironisko skatu uz dzīvi, filma brīnišķīgi noķer tās izjūtas, kādās jaunieši dzīvoja tad un dzīvo tagad, parādot arī kādu lomu tā visa izpaušanā spēlē Selindžers.
Vai es šo filmu rekomendēju? Jā, noteikti, bet ar dažiem nosacījumiem: 1) filmu skatīties ir vērts tikai tiem, kas saprot angļu valodu un spēs iztikt bez subtitriem, jo tulkojums latviešu valodā bija neaptverami jēls; 2) no šīs filmas nevajag gaidīt kaut ko ģeniālu. Šī ir lieliska filma, ar kuru iepazīt Selindžeru un patīkami pavadīt laiku. Ne vairāk un ne mazāk.
Vērtējums:
7/10