Ir pagājusi pusotra nedēļa kopš Ķīpsalas grāmatu izstādes un es beidzot esmu attapusies no tā 3 dienu maratona un beidzot arī esmu sevi nosēdinājusi pie klaviatūras.
Es neatceros, kurā gadā bija pirmā reize, kad aizbraucu uz Ķīpsalas grāmatu izstādi, bet zinu, ka nu jau vismaz 5-6 gadus tas ir pasākums, kuru es garām nelaižu. Pēdējos 3 gadus izstādē esmu dzīvojusies visas 3 dienas kā Zvaigznes fotogrāfs, tad nu ir iespēja novērtēt, kas mainījies un kas katru gadu jauns, kas aizrauj, kas kaitina, kas atstāj vienaldzīgu.
Spīganas lasītava #8
Skaidra lieta, ka arī Spīganas lasītavā runāju par grāmatu izstādi, šoreiz raidījums sastāv no vairākām mazām intervijām. Ieva Melgalve stāsta to, ka uz izstādi ir vērts nākt mazo izdevniecību dēļ, Prometeja Andris runā par jaunumiem, Sintija Buhanovska no Zvaigznes ļoti simpātiski stāsta par interaktīvajiem materiāliem mācību procesā, Ints Valcis stāsta, ko iepircis utt.
Kultūras pasākumi
Es, protams, nebiju visos kultūras pasākumos, kas risinājās šogad Ķīpsalā, jo ne visi interesē un kaut kad man ir arī grāmatas jāpērk un Skrīveru saldējums jāēd (darbinieka priekšrocības – katru dienu var brīvi aizstaigāt līdz Skolas izstādei, kur nopērkams dievīgais Skrīveru mājas saldējums).
Man ļoti žēl, ka nogulēju tikšanos ar Noru Ikstenu, bet 3. dienas rītā es vairs nebiju pie pilnas apziņas un tā sanāca. Toties Sibilla jautri stāsta, ka šī pasākuma beigas lielākoties raisījušas līdzjūtību pret autori.
Speciāli gāju uz Silvijas Radzobes grāmatas atvēršanu un aizgāju precīzi tik aizkaitināta, kā biju iedomājusies – kamēr Radzobe profesionāli runā par teātri, es klausos ar milzīgu interesi, bet tikko kā sāk nākt ārā personīgie viedokļi, tā es mazliet vāros. Es šeit varētu sarakstīt veselu monologu ar atbildēm uz Radzobes izteikumiem, bet paliksim pie viena. Radzobe pozitīvi izteicās par Nastaševa izrādi “Melnā sperma”, bet pa vidu bija apmēram šāds teksts: “Man šķiet, ka “Melnā sperma” ir komēdija, bet jauniešiem tā ir pārākā drāma.” Te varētu veselu diskusiju aizsākt par žanriem, tomēr man šķiet, ka striktais komēdijas nodalījums no drāmas ir krietni novecojis. Īpaši jauniešu vidū šobrīd neviena drāma dzīvē nenotiek bez ironijas un sarkasma un humors ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā cīnīties ar risināmām un nerisināmām problēmām. Tas vien, ka izrāde ir smieklīga, vēl nenozīmē, ka tā nav drāma.
Vēl par šo pašu pasākumu – es gan nepaspēju saklausīt, kas ir sieviete, kas sarunājās ar Silviju Radzobi, bet no viņas nāca izteikums par to, ka mūsdienu jaunieši jau nespējot nekam veltīt uzmanību, tāpēc teātris ir tāds kā ir. (Uz citāta precizitāti nekādā gadījumā nepretendēju.) Man tomēr šķiet, ka cilvēkiem būtu pēdējais laiks saprast – ja vēlies, lai tevī klausās arī mērķauditorija x, nesauc šos cilvēkus par nespējīgiem. Tā dialogs veidots netiek un vispār šāda veida izteikumi tomēr liecina par runātāja nespēju vai nevēlēšanos iedziļināties citu cilvēku kultūrā/dzīvē un šādi stereotipiski izteikumi nevienam par labu nenāk, vismazāk jau pašam runātājam.
Lai kā tur būtu ar personīgajiem viedokļiem, biju nolēmusi, ka Radzobes grāmatu par jauno režiju es gribu nopirkt un izlasīt. Šī vēlme gan izgaisa, kad ieraudzīju grāmatas cenu (22 eiro). Nebija pārliecības, ka ar tādu summu gribu riskēt par kaut ko, kas man emocionāli varētu ļoti, ļoti nepatikt, tad nu gaidīšu šai grāmatai simpātiskāku cenu.
Vēl viens pasākums, uz kuru gāju speciāli, bija Gunta Bereļa vadītā diskusija ar tulkotājiem Daci Meieri un Denu Dimiņu. Vispār saruna bija interesanta un man vienmēr patīk klausīties labos tulkotājos, jo mani interesē šis process, bet man žēl, ka diskusijai par tulkošanu tika atvēlēta tik maza uzmanība, tā vietā vairāk runājot par 3 konkrētam grāmatām.
Bija arī pāris pasākumi, kas sagādāja patīkamu pārsteigumu.
Lūsinda Railija. Foto – Spīgana
Tikšanās ar īru rakstnieci Lūsindu Railiju bija brīnišķīga un Railija mani tā nošarmēja ar saviem stāstiem par vēsturiskā fona izpēti, ka es nolēmu dot viņas romāniem iespēju par spīti tam, ka es romantiskos romānus nelasu vispār.
Līdzīgi par grāmatu mani ieintriģēja Andris Bulis Rūmnieka un Miglas grāmatas “Debess aiztur elpu” atvēršanas svētkos. Nebiju plānojusi šo lasīt, bet Bulis bija tik efektīgi izvēlējies lasāmos fragmentus un tik aizrautīgi runāja par to, kā šī grāmata pretēji Greja 50 nokrāsām liek uz pieres izspiesties sviedriem, ka es grāmatu nolēmu kaut kad tomēr izlasīt.
Savukārt Ingunas Baueres grāmatas “Hernhūtiešu meitas” atvēršanas svētkus varētu likt par paraugu šāda veida pasākumiem – atraktīvs pasākums, kas vērsts uz īsto mērķauditoriju, piedalās aktieri un pati autore simpātiski stāsta par grāmatas tapšanas iemesliem. Šo gan es neplānoju lasīt, jo galīgi nav mans žanrs, bet tas neliedz novērtēt lieliski sarīkotu pasākumu.
Kas izstādē mainījies un ko Spīgana tur gribētu redzēt
Mainījies nav nekas.
Joprojām Ķīpsalas grāmatu izstāde ir tirgveidīgs pasākums uz kuru primāri nāk iepirkt grāmatas par labām cenām. Principā jau tas it kā nav nekas slikts, tomēr man ļoti gribētos grāmatu izstādi redzēt nevis kā tirgošanās iespēju, bet gan kā platformu literārām diskusijām, vietu, kur tikties grāmatu mīļotājiem.
Ir patīkami, ka šogad kultūras pasākumos laiks atvēlēts arī dokumentālai literatūrai, tomēr man šķiet, ka tieši kultūras pasākumi ir tie, kuriem prasās pēc pamatīgām pārmaiņām. Šobrīd tie ir tendēti ekskluzīvi uz grāmatu atvēršanas svētkiem un te nu ir problēma – grāmatas atvēršanas svētki piesaista tikai cilvēkus, kurus jau ir ieinteresējusi konkrētā grāmata, bet ir visai maza iespēja, ka atnāks kāds, kuru grāmata tikai varētu ieinteresēt. Attiecīgi rodas situācija, kurā kultūras pasākumus apmeklē visai vāji.
Atvēršanas svētku vietā es daudz labprātāk redzētu diskusijas un Ted tipa runas par tēmām, kas ir interesantas/problemātiskas/izglītojošas. Tulkotāju diskusija bija labs solis šinī virzienā, diemžēl līdz galam doma izpildīta netika.
Būtu tik lieliski kultūras stendā dzirdēt diskusijas par kritikas nepieciešamību, par jauno literātu attīstību, par redaktoru darbu, par izpēti, ko veic rakstnieki utt. Tieši tāpat varētu klausīties runas par dažādām aizraujošām tēmām un nebūt nav obligāti katram pasākumam atvēlēt veselu stundu. Daudzi runātāji varētu pavēstīt kaut ko jaunu un interesantu, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir jāaizpilda vesela stunda. Šādas diskusijas un runas arī varētu efektīvāk pievērst uzmanību konkrētām grāmatām, jo uz šādiem pasākumiem varētu nākt arī tie, kas līdz tam nav iedomājušies, ka tā vai cita grāmata varētu viņus interesēt.
Vēl gribētos, lai pasākumi neaprobežojas tikai ar oficiālo kultūras stendu. Jau pagājušajā gadā pavīdēja ideja par to, ka grāmatu izstādē varētu atvēlēt vietu blogeriem. Es iedomājos, ka varētu blogeriem iedot kādu mazu stūrīti, kur, piemēram, stundu vai divas var satikt kādu konkrētu blogeri, kurš ir sagatavojis sarakstu ar 10 izstādē nopērkamām grāmatām, kuras šis blogeris iesaka izlasīt. Apmeklētāji var iet pie blogera un parunāties par šīm izvēlētajām grāmatām, saprast, kas un kā. Tam, protams, nav jāizskatās precīzi tā, bet ideja man patīk.
Laba ideja būtu arī lasītāju diskusijas, kurām gan būtu nepieciešams kāds klusāks stūrītis. Piemēram, izstādes rīkotāji paziņo, ka tanī un tanī laikā var atnākt un parunāties par to vai citu iemīļotu grāmatu, pārspriest tās idejas vai vienkārši paspiegt sajūsmā. Nu, tāds pop-up grāmatu klubs.
Būtu brīnišķīgi arī turpināt jau šogad manīto iespēju stendos konkrēta laikā tikties ar grāmatu autoriem.
Vēl ļoti svarīga lieta, par kuru jau runāja Baltais runcis – informācijai par grāmatu izstādes programmu ir jābūt viegli un ērti pieejamai, lai jau iepriekš var kvalitatīvi ieplānot izstādes apmeklējumu.
Ja grāmatu izstāde veidotos par 3 dienu festivālu, kur tikties visiem, kas mīl grāmatas, varbūt arī izdotos izsvēpēt no turienes ezotēriku, kuras klātesamība ar katru gadu izstādē ir arvien uzbāzīgāka; arī bez desām, kristāliem un trauku mazgāšanas līdzekļiem es labprāt iztiktu.
Ko Spīgana nopirka grāmatu izstādē
Beidzot esmu nonākusi arī līdz lielību stūrītim. Šogad gan ļoti maz bija sajūta, ka ir kāda grāmata, kuru man vajag par spīti jebkam, vienīgais izņēmums bija “Zelta dēls”. Tā nu man visai veiksmīgi izdevās iekļauties izstādei atvēlētajā budžetā un laikam pat pāri palika, ko gan man tagad jau ir grūti (un bail) sarēķināt, jo bija daži stendi, kuros varēja maksāt ar karti.
Zelta dēls. Pīrss Brauns. Šī ir vienīgā no izstādē dabūtajām grāmatām, ko jau esmu paspējusi izlasīt. Līdz blogam gan grāmata vēl nav tikusi, jo beigas mani tā notrieca gar zemi, ka bail ķerties klāt runāšanai par šo grāmatu. Varu pateikt tikai, ka autors ir pelnījis gan medaļu, gan pa seju, un tas, ko “Zelta dēls” ar mani izdarīja ir atsevišķs stāsts.
Pilotnumurs. Umberto Eko. Man mājās vēl trūkst dažas Eko grāmatas un šo nopirku tieši izstādē, lai tanī dabūtu Meieres autogrāfu.
Kultūrnieze. Normunds Naumanis. Nezinu, vai nebiju pievērsusi uzmanību vai grāmata patiešām nebija pārdošanā pēdējos gados, bet šoreiz pirmo reizi Dienas stendā ieraudzīju Naumaņa grāmatu.
Kūrviesis. Hermanis Hese. Pret Hesi man vienkārši ir siltas jūtas par spīti tam, ka esmu lasījusi vien dažas grāmatas.
Ārstu romāns. Korhonens Riku. Izklausījās pēc simpātiskas grāmatas, kuru jau tā ka kādu laiku gribēju izlasīt un šoreiz tai bija lieliska cena – pusotrs eiro.
Neverwhere. Neil Gaiman. Geimens komentārus neprasa, ja neskaita to, ka grāmata maksāju vienu eiro.
Intrusion. Ken Macleod. Nekad neesmu par šādu dzirdējusi, bet izvilku no Rozes atradumu kastēm un pēc anotācijas izklausījās labi.
I am Malala. Malala Yousafzai. Šo būtu palaidusi garām, ja ne Oskars, kurš man palūdza nopirkt vienu eksemplāru priekš viņa. Cena smieklīga – pusotrs eiro.
A God in Ruins. Kate Atkinson. Dzīve pēc dzīves ir padarījusi mani par Atkinsones fani.
Par Rikikī piedzīvojumiem dārgāks bija tikai Eko, bet es padevos sentimentam un vienu no bērnības vislabākajām grāmatām nopirku par 7 eiro.
Humberto cirku, Ēnas paradīzē un Konektikutas jeņķi karaļa Artūra galmā jau esmu lasījusi, bet gribēju savā personīgajā kolekcijā. Regīnas Ezeras grāmatu gan vēl neesmu lasījusi. Šīs četras grāmatas atrastas grāmatu maiņas punktā.
Rozes skaistās un ilgotās. Juhanna Nilsone. Šo grāmatu man virtuāli iedāvināja Lasītāja, soloties, ka tā neesot nekāda lubene. Noticēju un devos iepirkt. Uz vietas stendā gan dotajā brīdī nebija, toties pārdevēja uzreiz to pasūtīja un jau tanī pašā pēcpusdienā grāmata man tika atvesta speciāli.
Bildes
Ja autorus publiski apsveic dzimšanas dienā, viņi sāk starot. 
Rakstniece Evija Gulbe. Foto – Spīgana.
Rūmnieks Hānbergam dāvina jauno grāmatu. Foto – Spīgana.
Foto – Spīgana.
Nezinu, vai es esmu vienīgā, kam tas kaķis izskatās appīpējies, bet bērniem traki patīk viņu mīļot. Foto – Spīgana.
Foto – Spīgana.
Foto – Spīgana.
Foto – Spīgana.
Šo skaistuli uz izstādi bija atvedusi Ulubele un tā ir brīnišķīga ideja. Iedomājieties, cik lieliski ir apskaut tādu mierīgu lācīti un pašņukstēt kažokā par to, ka kāroto grāmatu nevar dabūt. Foto – Spīgana.
Mākslinieks Mikus Duncis, kurš radījis grāmatā atrodamos komiksus
Kopbilde ar grāmatas vāka autori Unu Spektori, Dobiju un Katju 
