RSS
 

Archive for the ‘Grāmatas’ Category

Laiks dāvanām

25 Dec

Foto: Spīgana

Viena no manām visu laiku mīļākajām akcijām ir tā, kur grāmatblogeri virtuāli apmainās ar dāvanām un ko gan citu dāvinās, ja ne grāmatas? Šī ir mana priecīgā akcija ne tikai tāpēc, ka man iedāvina lieliskas idejas lasīšanai (Asmo un Lasītājas grāmatas jau esmu paspējusi pasūtīt), bet arī tāpēc, ka šis ir lielisks vingrinājums pašai – padomāt par to, kādas grāmatas kuram piestāvētu.

Man vispār šķiet, ka grāmata ir pasaulē lieliskākā dāvana, un es diezgan azartiski ķeros pie prātošanas katru reizi, kad man draugi apjautājas, kādu grāmatu labāk iedāvāt tādam un šitādam cilvēkam ar lūk tādām interesēm. Šogad blogeru dāvanas gan man sagādāja vairāk rūpju, nekā citus gadus, jo šogad esmu lasījusi tik maz kā nekad un rakstījusi vēl mazāk, tomēr dāvanas atradās – dažas uzreiz, dažas pēc ilgākas izpētes. Un lai neapvainojas tie, kam šogad dāvana no manis nav tikusi – manās mājās valda likums, ka labāk ir nedāvināt neko, nekā dāvināt kaut ko ķeksīša pēc.

Visvieglāk man šogad klājās ar Mairitas dāvanu: viņa man pagājušajā gadā iedāvāja “Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas”, un šīs gramatas lasīšana manī uzjundīja atmiņas par Erika Fosnesa Hansena romānu “Sieviete lauva. To tad arī lieku zem eglītes Mairitai un ceru, ka patiks.

Arī Dainim grāmata atnāca uzreiz. Dainim patiks (cerams) jauniešu romāns, kas lieliski atkāpies no stereotipiskām dzimumlomām un rāda homoseksualitāti ikdienišķā gaismā, pie viena atmetot arī vienu otru idiotisku pusaudžu romānu konstrukciju. Es Holly Black grāmatā “The Darkest Part of the Forest” iemīlējos ļoti ātri un šī tad lai arī tiek Dainim dāvanā.

Es zinu, ka Bārbalu interesē Armēnija un nav nekāds noslēpums viņas interese par šausmu literatūru, tāpēc šoreiz Bārbalai dāvanu maisā noslēpusies Amerikas armēņa biogrāfija par to, kā viņš atšķetina savu armēņu ģimeni un uzzina faktus par armēņu genocīdu. Peter Balakian grāmata “Black Dog of Fate” ir šausminošs gabals, tomēr tā ir arī grāmata, kas dod lielisku ieskatu armēņu ģimenes dinamikā.

Savukārt Ints ir viens sarežģīts tipiņš, kuram izdomāt dāvanu ir ellīgi sarežģīti, jo nepamet sajūta, ka Ints visu jau paspējis izlasīt. Tāpēc es šmaucos. Aplūkoju Inta “to-read” listi iekš Goodreads un izvēlējos iedāvāt grāmatu, par kuru visvairak gribas dzirdēt atsauksmi, jo pati vēl lasījusi neesmu. Int, es ceru, ka Nic Kelman grāmata “How to Pass as Human” būs laba un baudāma.

Pie viena Goodreads man pačukstēja, ka Andris vēl nav lasījis lielisko Ann Leckie romānu “Ancillary Justice” un man šķiet, ka 2017. gads būs lielisks laiks, lai šo labotu.

Lasītājas gaumē man dažkārt ir grūti trāpīt, tomēr ceru, ka Jonathan Safran Foer aizkustinošais un drusku humorīgais romāns “Extremely Loud and Incredibly Close” būs lieliska lasāmviela ne tikai man.

Ar Sibillu mēs virtuāli drusku padiskutējām par antropoloģijas (bez)jēgu un man visu laiku ir gribējies atrast kādu labu antropoloģijas grāmatu, kas mainītu Sibillas aizdomīgo skatījumu uz šo jomu, bet diemžēl jāatzīstas, ka manas zināšanas antropoloģijas literatūrā ir krietni vājākas, nekā man gribētos, tāpēc es ķēros pie internetos pieejamās informācijas izpētes un riskēju Sibillai iedāvāt grāmatu, ko pati vēl lasījusi neesmu: Philippe Bourgois “In Search of Respect”.

Lai labs lasāmlaiks!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

28 Nov

Līdz šim rakstnieks Toms Kreicbergs ir guvis ievērību kā fantastikas literatūras autors. Taču viņa jaunākajā darbā no fantastikas nav ne miņas – tas vienā stāstā apvieno paša autora pieredzēto darbā Volstrītā ar ģimenes stāstiem par savulaik gūto pieredzi izsūtījumā Sibīrijā.

Grāmatas varonis Pēteris Ostbergs ir jauns latvietis, kurš tikko sācis darbu Ņujorkas finanšu sirdī Volstrītā laikā, kad pasauli satricina krīze. Tomēr vairāk par labi apmaksāto karjeru Pēteri aizrauj doma par mākslu, un no darba brīvajā laikā viņš zīmē komiksu, kurā ataino vecmāmiņas Lauras jaunības gadus un izsūtīšanu uz Sibīriju. Abu latviešu stāsti romānā savijas apļa kompozīcijā, papildina viens otru un attēlo to, kā mūsdienu pasaulē (un arī 40. gados) jūtas jauns cilvēks.

Sākumā lasītājs varētu justies sašutis – kā rakstnieks atļaujas salīdzināt traģiskos Sibīrijas notikumus ar mūsdienu «ekonomiskajiem bēgļiem»?! Taču šīs izjūtas ātri gaist, jo Kreicbergs pret vecmāmiņas Lauras dzīvesstāstu, kas iesākas neatkarīgajā Latvijā un traģisku notikumu dēļ aizved līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem, izturas ar mīlestību un pietāti. Autora mērķis nav salīdzināt abu jauno varoņu dzīves, bet gan mēģināt izprast, kā latvieši, kuri, tāpat kā Pēteris, dzimuši pēc vai neilgi pirms Padomju Savienības sabrukuma, savā pasaules skatījumā apvieno moderno pasauli ar mūsu tautas vēsturi. Šis ir viens no grāmatas aspektiem, kas sajūsmina visvairāk. Līdz šim visai maz ir runāts par to, kā mūsu paaudze izprot Sibīrijas notikumus un kā tos ieliek pasaules kontekstā; un Kreicbergam ir lieliski izdevies notvert sajūtu, ka noteikti nevēlamies aizmirst traģisko pagātni, tomēr arī negribam ļaut tai vilkties mums līdzi kā smagai nastai, kas neļauj dzīvot ar domu par nākotni.

Autors negaužas par «bāreņu tautu», arī nevienkāršo vēsturiskos notikumus; viņaprāt, cilvēki nav slikti savas tautības dēļ (piemēram, epizodē, kur Lauras ģimenei naktī liek savākt mantas, lai vestu uz staciju, tieši jauns krievu zaldāts ar varu sabāž mātes koferī ziemas mēteļus), bet mēģina saprast un identificēties ar savas tautas vēsturi un tās «sekām» mūsdienu pasaulē. Beidzot mums ir viena latviešu grāmata, kas tieši vai netieši visus krievus nesauc par okupantiem un cūkām; arī intervijā rakstnieks uzsver, ka pārlieku bieži tautības jautājumus skatām ļoti vienpusīgi. Ir patiesi patīkami redzēt grāmatu, kurā problēmas netiek nonivelētas līdz vienai “patiesībai” un tiek pieļauta doma, ka arī mēs paši esam pieļāvuši labi daudz kļūdas.

Lai arī šīs grāmatas kontekstā lielākoties saruna risinās ap Sibīrijas stāstu, romāna mugurkaulu veido autora paša gūtā pieredze Volstrītā, un galvenokārt aprakstīti Pētera piedzīvojumi ASV – gan saspringtais un intrigu pilnais darbs bankā, gan romantiski piedzīvojumi un attiecības. Lai arī šis romāns nav tiešā veidā autobiogrāfisks, ir lieliski jūtams, ka autors grāmatā ir ielicis milzīgu devu no personiski piedzīvotā.

Romānā bieži lietoti visai tehniski finanšu pasaules termini, bet romāns joprojām ir viegli lasāms. Pēteris Ostbergs nav nekāds sausiņš, kuru interesē tikai karjera Volstrītā; romānā sastopam gan kubieti Kristīnu, kurā puisis ir iemīlējies, gan iepazīstam Pētera krievu-latviešu ģimeni Rīgā. Autors spilgti atklāj sava varoņa plašo emociju gammu – no ambiciozas vēlmes sevi pierādīt pasaulei līdz sāpīgām ilgām pēc mājām, pa vidu vēl ievijot mākslinieka radošās mokas. Lopu ekspresis ir aizraujoša grāmata, kuru noteikti ir vērts lasīt gan emocionālā dziļuma, gan raitā sižeta dēļ. Katrā ziņā romāns neliks garlaikoties.

Vērtējums:
9/10


Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Lopu ekspresis
Autors: Toms Kreicbergs
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 336
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934056925

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mājas bez durvīm. Ieva Melgalve

24 Nov

“Mirušie nepiedod” turpinājums bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām un tā ne mazākajā mēra neliek vilties, jo beidzot lasītājam ir iespēja pamatīgak iepazīt autores fantastiski uzbūvēto pasauli – tieši pasaules un tās maģijas tuvāka izpēte man ļoti pietrūka sērijas pirmajā grāmatā. Nevajadzētu gan satraukties tiem, kas iepriekšējo grāmatu nav lasījuši – “Mājas bez durvīm” būs lieliski lasāma arī kā atsevišķa grāmata, kas saprotama arī nezinot pirmās grāmatas sižetu. Šet laikam vietā ir atzīties, ka es patiesībā “Mirušie nepiedod” sižetu atceros sasodīti vāji, atmiņā ir iespiedusies tikai sajūta, kas pārņēma lasot grāmatu un vēlme ko vairāk uzzināt par Vegas pasauli. Tagad domāju, ka gribēšu grāmatu “Mirušie nepiedod” pārlasīt vēlreiz, bet kas to lai zina, kad es līdz tam nonākšu, ja nemitīgi tiek izdotas jaunas lieliskas grāmatas.

Vegai ir īpašs talants vienmēr atrasties visu dīvaino notikumu centrā un vēl tikt turētai aizdomās par tiem, un nav nekāds pārsteigums, ka laikā, kad Grāā kāds ir sācis nogalināt jaunas burves, aizdomas krīt tieši uz svešzemnieci Vegu, kuras sociālo spēju neesamība nepalīdz viņai radīt labāku priekšstatu par sevi.

Ja pirmajā grāmatā man Vega šķita ļoti simpātiska jauna burve un kaut kādā mērā viņā redzēju sevi, tad šinī grāmatā Vega ir kļuvusi par samērā čīkstošu radījumu, kas nekā nespēj tikt vaļā no pašas radītās noslēgtības un nemitīgi par to cieš. Tas gan nekādā veidā netraucē lasīt grāmatu, jo Vega ir ļoti dzīva varone un ir ļoti viegli viņas vietā iedomāties reālus cilvēkus, kas savu dzīvi veido tieši šādā veidā. Brīžiem gribas Vegu kārtīgi sapurināt un iestāstīt viņai, ka visa pasaule nav gluži viņai nodarījusi pāri un ka kāda drusciņa atvērtības pret citiem viņai lieti noderētu, bet vispār jau ir atsvaidzinoši lasīt gramatu, kuras galvenā varone nav super mīlama un lieliska, pie kam Vegas aizsargmehānismi ir ļoti ticami un arī mūsu pasaulē cilvēki mēdz šādi reaģēt uz pagātnes traumām un pāridarījumiem. Un būsim godīgi – to Vegai netrūkst.

Vēl interesantāku grāmatas lasīšanu padara tas, ka lai arī lasītājam tiek dota iespēja iepazīt stāsta pasauli un maģiju, nepamet sajūta, ka šai pasaulē dzīvojošie burvji (par parastajiem cilvēkiem vispār nerunājot) savu maģiju vispār nepazīst. Viņi iemācās veikt kaut kādas konkrētas darbības, viņi lieliski prot aizmālēt acis vienkāršajiem ļautiņiem, bet pašiem burvjiem nav dziļas izpratnes par maģijas uzbūvi. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo šai samērā brutālajā pasaulē, kas balstās uz citu cilvēku manipulāciju, maģija ir apbrīnojami liega un netverama, balstīta emocijās, empātijā un cilvēciskajās saiknēs. Faktiski burvji šeit ir drīzāk apdāvināti psihologi, kas labprāt atsakās no zināmām ētikas normām, lai ērti parakņātos citu cilvēku galvās. Un tas man šo grāmatu padara tikai un vienīgi vēl simpātiskāku, jo mani vienmēr ir interesējis tas, kā cilvēki piedzīvo pasauli, kā to uztver un saprot un ar to šai grāmatā var iepazīties daudz un pamatīgi.

Ieva raksta it kā piezemēti un vienkārši, bet grāmatu caurstrāvo burvīga humora izjūta, un viņas grāmatas šķiet pieejamas ikvienam – grāmata kā draudzīga saruna starp autoru un lasītāju. Un šāda viegluma sajūta literatūrā nemaz tik bieži nav sastopama, nemaz tik bieži man galvā nerosās doma, ka tieši tā jau tas viss arī varētu būt. Pie kam, Ievas grāmatas vienmēr ir lasāmas vairakos līmeņos un tā arī šoreiz – “Mājas bez durvīm” lieliski lasīsies kā fantāzijas piedzīvojumu romāns, bet tikpat labi to var lasīt arī kā simboliem pieblīvētu metaforu par mūsu pasauli un cilvēka nepieciešamību iekļauties sabiedrībā.

Trīs gadu gaidīšana uz šo grāmatu noteikti ir sevi attaisnojusi un es “Mājas bez durvīm” izlasīju ar lielu sajūsmu un tagad ar nepacietību gaidu, kad no Ievas saņemsim nākamo grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājas bez durvīm
Sērija: Mirušie nepiedod
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934064197

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ledus apelsīns. Dace Vīgante

04 Nov

Par Daces Vīgantes debijas grāmatu es biju dzirdējusijau kādu laiku pirms tās iznākšanas, jo Ieva Melgalve man bija piedziedājusi pilnas ausis, ka tā nu reiz ir grāmata, kuru man izlasīt vajag obligāti. Ievas gaumei es uzticos un iepriekš biju sastapusi pa kādam Daces Vīgantes stāstam iekš Satori, tāpēc skaidra lieta, ka noteikti lasīšu. Un tad vēl grāmata tika izdota ar ļoti uzrunājošu vāku un vispār jau arī nosaukums ļoti intriģējošs. Ķēros klāt un šī nu reiz bija grāmata, kas ļāva izrauties no atkal ieilgušas lasīšanas krīzes.

“Ledus apelsīns” ir stāstu krājums par klusējošiem cilvēkiem, kas ieslēgušies sevī un ir pārliecināti, ka viņu sāpi jau gan neviens nesapratīs. Un tā kā darbība lielākoties risinās padumjajos laikos, lielā mēra jau nesaprot ar. Tomēr centrālā tēma šai grāmatā ir nevis nebeidzamas ciešanas un gaušanās, bet gan autores milzīgā vēlme ieraudzīt katra stāsta abas puses un nemeklēt vienīgo “pareizo” patiesību.

Sākot lasīt grāmatu gan gribas mazliet sarūgtināti nopūsties – nu atkal jau par padumjajiem laikiem un to kā mēs visi ciešam. Un galu galā viena lieliska Nora Ikstena mums jau ir, otru nevajag, paldies. Bet uzreiz varu nomierināt – Dace Vīgante nav otra Nora Ikstena un lai arī fonā ir padumjie laiki, stāsts šoreiz ir cits.

Vīgante raksta niansēti un iejūtīgi, nepamet sajūta, ka autore lieliski pazīst cilvēkus un ir gatava viņos klausīties. Savukārt stāsti veido vienotu kompozīciju un viegli lasāmi kopā kā viens darbs, nevis atsevišķi radīti gabali. Un kopumā grāmatas tonis nav depresīvs vai gaudulīgs – autorei piemīt smalka humora izjūta, kas padara stāstus nedaudz vieglākus, tomēr visvairāk lasītājam palīdz tas, ka autore patiesi nav koncentrējusies uz dažādām šausmām, bet gan cilvēcisko konfliktu, kas faktiski varētu rasties jebkuros laikos. Jā, atzīstos, ka pie pirmā stāsta man bija jāraud, bet es neko nevaru padarīt, ja kāds raksta tik dzīvi, ka es nespēju no tā stāsta tikt ārā un pilnībā nostājos literāro varoņu vietās.

Visvairāk tomēr iepriecina tas, ka stāstu konflikti ir apskatīti daudzpusīgi un tie vienmēr tiek parādīti no visu iesaistīto pušu skatupunktiem. Šī pieeja rada daudzšķautņainus stāstus, kuros lasītājs var brīvi izvēlēties savu pozīciju – gan iejusties kādā no tēliem, gan palikt par neatkarīgu novērotāju, kurš redz, ka īstenā patiesība nav nevienā pusē. Neatkarīga novērotāja pozīcija ļauj arī saskatīt to, cik liela daļa strīdu rodas tikai tāpēc, ka neesam mācījušies runāt par lietām, neesam mācījušies iejūtīgi atrisināt konfliktus un atzīt, ka neesam visas pasaules upuri. Grāmatas nosaukums ir lieliska metafora grāmatas tēliem – visi šie cilvēki ir sevī noslēgušies, izstaro aukstumu un tikai autores iejūtīgā, tomēr uzstājīgā konfliktu pētīšana ļauj aizrakties aiz tēlu “mizas” un saprast, kas tad reiz tur notiek.

Stāstu baudīšanai lieliski palīdz arī autores valoda – viņas stāstos nav sastopamas krāšņas metaforas un poētiski apraksti, tā vietā Dace Vīgante raksta tieši un precīzi, nesakot neko lieku, neizcakinot un neizpušķojot ikdienišķas lietas. Ir ļoti viegli identificēties ar šiem stāstiem, jo varoņi šeit runā kā normāli cilvēki, iekšējie monologi risinās tieši tā kā parastiem cilvēkiem un vispār stāstos nav nekā lieka.

Katrā ziņā es šo grāmatu silti iesaku lasīt, nebaidoties no tā, ka jau atkal un atkal runājam par padumjajiem laikiem. Mani šī gramata kaut nedaudz izrāva no gramatu lasīšanas apātijas un atkal radīja vēlmi lasīt vairāk un es joprojām nevaru beigt sajūsmināties par daudzpusīgu grāmatu, kurā neeksistē pareizās patiesības.
Starp citu, tieši šobrīd “Ledus apelsīns” ir arī radio 5 mēneša grāmata, kas nozīmē, ka ir iespēja ne tikai gūt baudu no gramatas izlasīšanas, bet arī tikt pie kādas balvas, ja saņemas un uzraksta kaut nelielu recenziju un nosūta to radio.

Vērtējums:
9/10

P.S. – Dace Vīgante septembrī viesojās manā raidījumā, interviju noskatīties var te:

Nosaukums: Ledus apelsīns
Autors: Dace Vīgante
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 174
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934062124

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Novembrī jālasa latvieši

02 Nov

Foto: Spīgana

Novembris ir skaists laiks, kad viss ietērpjas neiedomājami daudzveidīgos pelēkos toņos un slēpjas dūmakainos rītos. Vismaz man novembris ir skaists laiks. Savukārt tiem, kam tas pelēkais aiz loga riebj, tiek dota brīnišķīga iespēja dzīvi padarīt gaišāku un svinēt Latvijas svētkus, kurus joprojām nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamiem.

Rudens ir arī lielisks laiks grāmatu lasīšanai. Pirms dažiem gadiem es nolēmu, ka pietiek čīkstēt par to, ka latviešu literatūra ir tāda vai šitāda, ka pienācis laiks to beidzot iepazīt, nevis dzīvot stereotipos par mūžīgo gaudu dziesmu. Un es esmu atklājusi veselu brīnumainu pasauli, esmu iepazinusi fantastiskus rakstniekus un lieliskas grāmatas, kas uz visiem laikiem ir mainījušas manas domas par latviešu literatūru.

Jau dažus gadus es novembrī aicinu citus man pievienoties šai atklājumā un novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu. Aicinājuma noteikumi joprojām ir vienkāršāki par vienkāršu – ir tikai jāizlasa vismaz viena latviesu grāmata. Un viss. Par to nav nekur jāatskaitās, nav skaļi jādeklarē, ka piedalies akcijā. Protams, par grāmatām runāt vienmēr ir lieliski, bet tas nav obligāti.

Šogad man ar apņemšanos vairak lasīt latviešu literatūru ir veicies tik labi kā nekad, jo šogad esam sagaidījuši veselu birumu lielisku latviešu grāmatu un par izvēles trūkumu sūdzēties noteikti nevar. Un es ne tikai aicinu citus lasīt latviešu literatūru, esmu gatava arī dalīties ar saviem šī gada atklājumiem. Turpinājumā saraksts ar grāmatām, kuras silti iesaku izlasīt. (Mana otrā šī mēneša apņemšanās ir par šīm grāmatām beidzot sarakstīt recenzijas.)

“Lopu ekspresis” Toms Kreicbergs – pēdējo mēnešu top grāmata, kuru vajadzētu lasīt visiem. Bez gaudām un žēlošanās par Sibīriju un aizraujoši par Volstrītu, bez aizspriedumiem par krieviem, un ar stāstu, kas neļaus no grāmatas atrauties.
“Mēness teatris” Ieva Melgalve – diezgan droši var apgalvot, ka šī gramata ir latviešu spēcīgākais fantastikas romāns. Perfekti izstrādata pasaule, interesanti varoņi un dziļš, aizraujošs stāsts.
“Stikli” Inga Gaile – griezīga grāmata, kas iedur dziļi sirdī un neļauj aizmirst stāstu.
“Klūgu mūks” Inga Ābele – šī gan nav pavisam svaiga grāmata, tomēr brīžiem šķiet, ka tā nav saņēmusi pienācīgu uzmanību. Fantastiski skaista valoda un brīnumains stāsts, kas sevī apvieno interesantus dzīvesstāstus un Latvijas vēsturi. Garlaicīgi nebūs.
“Ledus apelsīns” Dace Vīgante – stāstu krājums, kurā izteikti jūtama autores vēlme iedziļināties dažādos viedokļos, nevis atrast vienīgo patiesību. Man pie šīs gramatas bija jāraud, bet tas nav obligāti.
“Trakie veči” Pauls Bankovskis – grāmatas nosaukumā principā ir pateikts viss, kas par grāmatu būtu jāzina. Šim stāstu krajumam vēlams tuvoties ar atvērtu prātu.
“Mājas bez durvīm” Ieva Melgalve – viena no šī gada gaidītākajām grāmatām. Esmu tikusi tikai līdz pusei, bet noteikti iesaku lasīt arī tiem, kas nav lasījuši sērijas pirmo daļu. Vēl viena brīnišķīga pasaule un izjusti ikdienišķs stāsta pasniegšanas veids. Es esmu sajūsmā.
“Latviešu šausmu stāsti” apkopojusi Bārbala Simsone – vēl neesmu izlasījusi, ķeršos klāt uzreiz pēc Ievas grāmatas, tomēr tas, ko es no šīs grāmatas esmu dzirdējusi ir lieliski.
“Jelgava 94″ Jānis Joņevs – šis nu galīgi nav nekas svaigs un pārsteidzošs, bet grāmatu sarakstā ievietoju tāpēc, ka šogad tai iznāca brīnišķīga audioversija, kas mani absolūti apbūra.

Ieteikumi bērniem:
“Sāļās pankūkas” Māris Rungulis – ļoti simpātisks stāsts par diviem bērniem un aizraujošu piedzīvojumu, kas sevī iekļauj laivu, vientuļu salu un aizdomīgu māju. Un tas, ko Elīnas Brasliņas ilustrācijas dara ar šo tekstu, ir vienkārši fantastiski.
“Čomiņš” Dzintars Tilaks – beidzot viena grāmata par dzīvniekiem, kas nemēģina dzīvniekus pielīdzināt cilvēkiem. Kaķis šinī gramatā ir kaķis ar visām viņam piemītošajām īpašībām un tas stāstu padara tikai un vienīgi vēl aizraujošāku.
“Operācija “Maska”” Luīze Pastore – jaunākā Mākslas detektīvu grāmata. Vai gan vēl ir nepieciešami paskaidrojumi?
“Pastaiga mirušo pilsētā” Māris Rungulis – vēl viena gramata, kuru neesmu paspējusi izlasīt, bet izskatās daudzsološi un Kristiana Brektes ilustrācijas vien ir ko vērtas.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Grāmatas “Lopu ekspresis” atvēršanas svētki

24 Aug

Toma Kreicberga “Lopu ekspresis” ir grāmata, kuras iznākšanu es nepacietīgi gaidīju jau labu laiku un apsolos par to beidzot uzrakstīt arī blogā, savukārt 3. septembrī mana recenzija par šo grāmatu būs lasāma žurnālā IR. Tā kā es grāmatu jau biju lasījusi, skaidra lieta, ka grāmatas atvēršanas svētkus arī nelaidu garām.

Šķiet, ka līdz šim vēl nebiju redzējusi tik plaši apmeklētus gramatas atvēršanas svētkus un pārmaiņas pēc arī auditorijai bija jautājumi autoram. Par jautājumu kvalitāti gan es klusēju, bet nu katram jau sava sāpe.

Foto: Spīgana

 

01_MG_9272 02_MG_9185

Grāmatas autors Toms Kreicbergs03_MG_9009

Izdevniecības vadītāja Vija Kilbloka ar lielu sajūsmu runāja par grāmatas burvīgajām ilustrācijām04_MG_9123

Kinorežisore Dzintra Geka05_MG_9171

Es vienmēr ar sajūsmu klausos to, kā autori lasa paši savas grāmatas, gribētos, lai to darītu vairāk.
06_MG_8983 07_MG_9089 08_MG_9221 09_MG_9200 10_MG_9240

Vakara mazā zvaigzne – Dobija11_MG_9436Mākslinieks Mikus Duncis, kurš radījis grāmatā atrodamos komiksus
12_MG_9404 13_MG_9282

Kā var zināt, ka pasākums ir labi reklamēts un apmeklēts? Protams, tādējādi, ka ir ieradies party bomzis.14_MG_9062 15_MG_9262 16_MG_9269 17_MG_9427Kopbilde ar grāmatas vāka autori Unu Spektori, Dobiju un Katju :)

 

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Harry Potter and the Cursed Child. J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne

01 Aug

Jaunā Poterluga neapšaubāmi ir šīgada gaidītākā grāmata un ļoti strauji kļūst arī par gada lasītāko un apspriestāko grāmatu. Ir pagājusi tkai viena diena kopš grāmatas iznākšanas, bet viedokļu jau ir miljons un tie ir pagalam atšķirīgi. Pagaidām galvenokārt jūtu zināmu neapmierinātību un vilšanos grāmatā, bet uzreiz varu atklāt, ka es piederu pretējai nometnei – man jaunā luga patika un šķiet esam cienījams papildinājums Potera kanonam. Lasot jauno grāmatu, es uz mirkli atgriezos pagātnē, kur nebija iespējams aiziet gulēt, jo rokās nonākusi jauna Potergrāmata, tai pagātnē, kur es pie grāmatām mēdzu bieži raudāt, kur nejutu vajadzību grāmatas analizēt no a līdz z.

Šinī ierakstā es izvairīšos no lielajiem maitekļiem, bet jāsaprot, ka pavisam bez maitekļiem šīs grāmatas kontekstā iztikt nav iespējams, jo grāmata faktiski sākas ar milzu maitekli. Es vienkārši pieņemšu, ka cilvēki, kas vēlas aklo randiņu ar grāmatu, nelasa šo recenziju, savukārt pārējiem lasītājiem, kuriem nav iebildumu zināt sižetu lielos vilcienos, šeit atrasties ir droši.

Neviens nekad nav apšaubījis to, ka Harija Potera nākotnes ģimenei dzīve nebūs viegla, jo visiem visur vilksies pakaļ slavenā Puisēna-kurš-izdzīvoja ēna. Visiem vienmēr šķitīs, ka tieši viņi zina, kā Poteram tagad būtu jādzīvo, Cūkkārpā Harija bērni nemitīgi tiks salīdzināti ar slaveno papucīti un mierīga dzīve te nevienam nedraud.
No trim Poteru bērniem visgrūtāk klājas Albus (ko arī varēja gaidīt, ja nabaga bērnam ieliek TĀDU vārdu), jo viņš visvairāk atšķiras no Harija, un arī pašam Harijam nav viegli izprast savu dēlu. Saspīlējums ģimenē tikai aug un viss uzsprāgst brīdī, kad Albus nolemj labot tēva pieļautās kļūdas.

Nav neekāds noslēpums, ka man riebjas lasīt lugas un pat Poters nespēj šo jautājumu glābt – šis stāsts daudz veiksmīgāk strādātu prozas formātā, nevis kā luga. Lugas nav paredzētas to lasīšanai (lai piedod man Šekspīrs) un papīrā tās zaudē svarīgu dimensiju, kļūst pliekanākas un tukšākas. Formāts bija viena no galvenajām lietām, kas šo grāmatu gremdē, jo īpaši tāpēc, ka stāsta uzsvars ir likts nevis uz notikumiem, bet gan to kā varoņi to uztver un kā tiek galā ar savām emocijām. Faktiski šinī stāstā nav jaunu notikumu, mēs saņemam veco notikumu pārstāstu jaunā gaismā.

Pati doma par to, ka tiek no jauna pārskatīti kanona notikumi, mani patiesībā pat sajūsmināja, jo šī grāmata beidzot ir atkratījusies no naivi melnbaltā pasaules skatījuma, kas man mēreni traucē kanonā. Šeit vairs nav labie un sliktie varoņi, vairs nav pareizā un nepareizā rīcība, grifindori vairs nav drosmīgie, bet slīdeņi ļaunie. Beidzot Harija Potera pasaule atklājas kā niansēta realitāte, kurā nekas nav viennozīmīgs, un par to es esmu stāvā sajūsmā. Pie kam, varoņi ir kļuvuši ticamāki, daudzšķautņaināki, pat Harijs vairs nav viennozīmīgi labais varonis, tā vietā autori beidzot atzīst viņa rakstura vājās puses un daļu laika grāmatā Hariju redzam kā antivaroni. Būsim reāli – Harijs ir nekam nederīgs tēvs un viņš vispār nav spējīgs mācīties no savas pieredzes; tikko kā Harijam nav draugu atbalsta, tā viņš sabrūk un visu salaiž grīstē. Šāds pieaudzis Harijs ir ļoti ticams un atbilstošs tam, ko redzējām jau kanonā un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka grāmata nekrīt kārdinājumā uztaisīt cukurotu pasaulīti ar sentimentālu stāstiņu, tā vietā piedāvājot daudz reālāku versiju.

Harijs gan šeit nav galvenais varonis un visa uzmannība pienākas Harija dēlam Albus un viņa labākajam draugam – Scorpius Malfoy. Abi puikas ir burvīgi varoņi ar dzīvu raksturu, bet, kas vēl labāk, viņi nav nekādi supervaroņi, viņi nav populāri, viņi nav supergudri, viņi nav atlētiski. Abi puikas ir parasti pusaudži ar parastām burvju problēmām. Un vai es jau teicu, ka tieši šis piezemētais skatījums uz realitāti mani sajūsmina?

Ja jaunais pasaules veidols mani iepriecina, tad sižets krietni mazāk. Man patika emocionālais atskats, kas bija ļoti vietā, un man nav iebildumu pret to, ka nesaņemam jaunus notikumus, jo man Poters nav grāmata, ko lasīt notikumu dēļ, bet man ļoti nepatika robi laika ceļošanas loģikā un tādu te ir gana, lai tie pamaitātu lasīšanas prieku. Visvairāk sāp tas, ka šos robus būtu bijis viegli aizlāpīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis. Tomēr vairāk par loģikas robiem man joprojām traucē stāsta formāts. Luga vispār nav piemērota tam, lai precīzi atklātu dziļas emocijas un niansētas pārdomas, jo šīs lietas gandrīz nekad neatklājas dialogos, bet gan iekšējos monologos vai varoņu darbības aprakstos. Faktiski ar to, ka šis stāsts tiek prezentēts lugas veidolā, Roulinga sevi aplaupa un liedz iespēju pilnvērtīgi izspēlēt stāsta lielāko trumpi – jauno, niansēto skatījumu uz pasauli.

Luga uzliek arī citus ierobežojumus – mēs šeit neredzam abus pārējos Poteru bērnus, praktiski neeksistē Vīzliji (izņemot Džinniju un Ronu, protams), ļoti minimāli redzam Cūkkārpas dzīvi. Lugā vienkārši nav iespējams iekļaut tik daudz varoņu un to izdarīt kvalitatīvi, labai lugai ir nepieciešams fokusēties uz vienu vienīgo stāstu, atmetot jebkādas blakus lietas, bet Poterfaniem tas nepatīk, jo Potera burvība lielā mērā slēpjas pasaules maģijā, nevis stāstos par draudzību, lai cik arī labi šie stāsti nebūtu.

Kopsummā es tomēr esmu apmierināta. Īsti nezinu, ko es gaidīju no šīs lugas, bet faktiski tā pārspēja visas manas cerības un es palieku pie savas pārliecības, ka šis ir Potera kanona cienīgs turpinājums, kas krietni paceļ latiņu pasaules un varoņu uzbūvei. Jā, šī grāmata nav izcila, bet es arī negaidīju, ka autori mēģinās atdarināt kanonu, un jaunās grāmatas lielākais pluss ir svaigais skatījums uz pasauli, iešana pret Potera pasaules stereotipiem, kā arī tas, ka stāsts ir krietni izaudzis un kļuvis niansētāks. Jā, varētu piekasīties sižetam, bet man tas nešķiet tik svarīgi un lugas lasīšanu nebojāja.

Galvenokārt man šķiet, ka lasītāji izdarīs sev milzīgu pakalpojumu, ja grāmatu atvērs bez milzīgām ekspektācijām un atcerēsies, ka Potera kanons ir pamata septiņas grāmatas, šī luga jau ir kaut kas cits un nav nekādas vajadzības mēģināt no Roulingas izspiest jaunu Potera grāmatu. Poters un Roulinga ir izauguši un tas dod iespēju lasītājiem jaunajā stāstā baudīt nobriedušāku skatījumu, šo iespēju tad arī vajadzētu izmantot.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Harry Potter and the Cursed Child
Autori: J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne
Izdevējs: Little Brown
Lappušu skaits: 343
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780751565355

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

A God in Ruins. Kate Atkinson

05 Jul

Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” ir grāmata, kas man spilgti jo spilgti iespiedusies atmiņā un autores spēja meistarīgi vērpt skaistus stāstus ap bezdibenīgi dziļām idejām mani fascinē, tāpēc nolēmu, ka no Atkinsones vajag lasīt vēl kaut ko. “A God in Ruins” iepirku Ķīpsalas grāmatu izstādē un nemaz neiedziļinājos, par ko ir grāmata, ar autores vārdu jau pietika. Ak, cik milzīga bija mana sajūsma, kad, sākot lasīt grāmatu, atklāju, ka “ruins” ir kompanjongrāmata “dzīvei”! Protams, tādai grāmatai kā “Dzīve pēc dzīves” nevar būt ne turpinājums, ne grāmata “pirms tam”, tā vietā ir grāmata par Ursulas jaunāko brāli Tediju un viņa dzīvi, un šis romāns ir lasāms kā atsevišķa grāmata, kuras saprašanai nav nepieciešams izlasīt “Dzīvi pēc dzīves” (lai arī es silti iesaku tomēr izlasīt).

Tedijs Tods 2. Pasaules kara laikā ir slavens bumbvedēja pilots, kura neticamā veiksme izdzīvošanā skaļi viņam iet pa priekšu. Laikā, kad Tedijs met bumbas virsū vāciešiem un vairs netic nākotnei, viņš pat iedomāties nevar, ka dzīves sarežģītākā un grūtāk pārvaramā daļa sāksies tikai pēc kara.

Lai arī liela daļa grāmatas ir veltīta Tedija piedzīvojumiem kara laikā, šī tomēr nav gluži dēvējama par kara grāmatu un vairāk pievēršas cilvēka bezjēdzības izjūtai un nespējai atrast īsto vietu šai dzīvē. Pats Tedijs ir visai interesants tēls – viņš it kā ir simpātisks veiksminieks ar pragmatisku domāšanu un praktisku skatu uz dzīvi, tomēr uz grāmatas beigām man viņš sāka nepatikt, jo kaut kā visās viņa izvēlēs ir nojaušams zināms gļēvums un tukša slīdēšana līdzi dzīvei, kuru viņš nemaz negrib ietekmēt. Tedijs nav Stounera gadījums, kad viņam nebūtu izvēles vai būtu jāsamierinās ar sabiedrības uzspiestām izvēlēm; nē, Tedijs savas izvēles izdara pats un lielā mērā apzinās to, ka peld pa straumi un saprot, ka nebūt neizvēlas lietas, kas viņu padarīs laimīgu. No otras puses grāmatas vēstījums galvenokārt ir par to, kā un cik daudzveidīgi cilvēki sevi sagrauj, tāpēc Tedija tēls šeit ir ļoti iederīgs un ne pārāk kaitinošs.

Dzīve pēc dzīves” noslēdzās ar zināmām aizdomām, ka Tedijs zina par Ursulas atkārtotajām dzīvēm, radot sajūtu, ka varbūt arī Tedijs pats tādas izdzīvo, pasauli ietekmējot līdzīgi kā Ursula, un biju cerējusi, ka šī grāmata sniegs atbildi aizdomām, bet nekas tamlīdzīgs šeit nenotiek un patiesībā man tā arī visas grāmatas laikā neizdevās viennozīmīgi pārliecināties par to, vai aprakstīta dzīve ir viena un tā pati vai tomēr fragmenti no dažādām dzīvēm. Tā kā sižets netiek risināts lineāri, bet gan mētājas starp pagātni, tagadni un nākotni, vispār rodas iespaids par fragmentāru dzīvi, kuru apdzīvo dažādi Tediji, kuri viens otru lāga nepazīst. Autores pašas izteikumi gan liecina par to, ka šī grāmata ir iecerēta kā vienas dzīves apraksts, savukārt pārējais būs bijusi mana wishful thinking.

Šinī grāmatā es atkal atklāju to, ka Atkinsone ir teju ģeniāla rakstniece ar spēcīgu balsi un idejām. Ne tikai viņa ieurbjas lasītāja sirds dziļumos, autore to dara arī bezgala skaisti, liekot lasītajam padoties visu perfekti piemeklēto vārdu priekšā, neļaujot atrauties no vārdu melodijas un burvīgās stāstīšanas manieres. Lai arī sižetiski “Dzīve pēc dzīves” man šķita labāka, “A God in Ruins” joprojām ir ļoti īpaša grāmata, kas nemanot ievelk sevī un lasītāju prasmīgi aizved no sajūtas, ka “te jau nekā nav” līdz atklāsmei, ka esi paspējis pārdomāt visu civilizācijas būtību, peldot līdzi Atkinsones vārdiem.

Vērtējums:
9/10

Nosaukums: A God in Ruins
Autors: Kate Atkinson
Izdevējs: Black Swan
Lappušu skaits: 560
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9781784161156

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Pasaules acs. Roberts Džordans.

04 Jul

Vai es jau kādreiz esmu teikusi, cik ļoti man patīk izdevniecības, kuras ļauj blogeriem grāmatas lasīt pirms to izdošanas? Ja nu gadījumā neesmu – tad patīk. Ļoti patīk. Tieši tādā veidā tiku arī pie grāmatas “Pasaules acs”, par kuru iepriekš neko nezināju, bet izrādās, ka šī skaitās fantāzijas klasika.

Šī nezināšana gan man sāpīgi atspēlējās – sākumā nolēmu, ka elektroniski man pietiks ar pirmajām 5 nodaļām un pārējo lasīšu papīrā. Ak vai. Otrās dienas pusnaktī attapos nolādot visus melndraugus manā galvā, kas tur iedēstījuši šo domu, jo pirmās nodaļas, protams, beigušās, bet pārējās grāmatas nav! Nācās gaidīt visu nakti, kamēr izdevniecības meitenes mani laipni apgādāja ar nākamo devu. Un jāatzīst, ka diezgan līdzīgas izjūtas pārņēma arī grāmatas pašās beigās – uzreiz gribējās ķerties otrajai sērijas grāmatai.

Miegainajā Emondārē gada lielākais notikums parasti ir pavasara svētki Beltains un arī šogad aitu gana dēls Rands negaida neko citu lai arī par varoņu cienīgiem piedzīvojumiem ir sapņojis vienmēr. Bet laikmeti mainās un laika rats griežas pēc savas patikas un tā vien šķiet, ka šogad Emondārē ir iegāzies pats notikumu centrs un Randa sapnis par piedzīvojumiem draud piepildīties.

Grāmatas lasīšanas procesā derīgi atcerēties arī to, ka grāmata sarakstīta 90. gadu pašā sākumā, attiecīgi daudz kas grāmatā strādā pēc tā laika literatūras likumiem. Vēl man sāk šķist, ka 90. gadu sākumā būs bijis ārkārtīgi populāri aizrauties ar vilkiem – gan Džordanam, gan Martinam ļoti gājuši pie sirds un grāmatās ieņem svarīgu lomu.

Romāna sižets ir visai iepriekšparedzams un vienkāršs, bet to nevarētu teikt par pasaules uzbūvi un stāstīšanas manieri. Autoram trakoti patīk divas lietas: apmetņi un gari apraksti. Apmetņi spēlē lielu lomu teju vai katrā aprakstā un katram sevi cienošam grāmatas varonim pienākas pa apmetnim, pie kam tie mēdz uzvesties kā nu pašiem tīk un baiskungu gadījumā nepakļauties fizikas likumiem. Savukārt garie apraksti šinī grāmatā ir pārsteidzoši patīkami un lasīšanu nevis bremzē, bet gan ātrāk dzen uz priekšu. Šādu parādību līdz šim literatūrā vēl nebiju sastapusi.

Lai arī lasīšanas process vedās necerēti ātri, autors ar savu stāstu nekur nesteidzas un viss šeit tiek aprakstīts lēni un pamatīgi, nopietni iedziļinoties pasaules uzbūvē, varoņu psiholoģijā un tumsas/gaismas attiecībās. Ja tā ļoti kritiski palūkojas, pirmajā grāmatā nemaz tik daudz notikumu nav un laiks tiek aizvadīts lasītājam skaidrojot laika rata filozofiju, bet autors jāuzteic par to, ka pirmā grāmata ir lasāma atsevišķi kā pabeigta grāmata, kuras sižets beigās neuzkaras gaisā, bet viss tiek nopietni atrisināts. Tas gan nekādā veidā nemaina faktu, ka es ārkārtīgi gribu lasīt arī nākamās sērijas grāmatas, jo piedzīvojumi solās būt aizraujoši. Tiesa gan romānā ir sastopamas pārāk daudz veiksmīgās sakritības manai gaumei un nepamet sajūta, ka nemitīgi no krūmiem tiek izripinātas klavieres, bet pasaules iekšējā loģika šādu sižeta vērpšanu attaisno un vispār jau autors visai labi pamato, kāpēc Randam un viņa draugiem viss tā veicas. [Maitekļa briesmas!] Tomēr par spīti tam, ka stāsta atrisinājums to visu attaisno, man šķiet mēreni krāpnieciski izveidot galveno varoni ap kuru griežas visa pasaule – ar šamo jau pēc definīcijas nekas nevar notikt un kaut kā pārāk viegli viņš visam tiek cauri. [/Maitekļa briesmas]

Priekš 90. gadu fantāzijas šinī grāmatā ir arī dzimumu vienlīdzība pārsteidzošos apjomos – lai arī ikdienā šīs pasaules sievietes ir tieši tik beztiesīgas kā jau pieņemts viduslaiku tipa pasaulē, galveno varoņu lokā tomēr ir trīs raksturā ļoti spēcīgas sievietes, kuras nav nemitīgi jāglābj un kuras pašas ar sevi itin labi tiek galā un vēl vairāk – glābj citus.

Grāmatai vērtēju ar 8/10 – romāna lasīšana bija ātra un aizraujoša, piedzīvojumus gribas turpināt, bet iepriekšparedzams sižets un neiedvesmojoša valoda mazliet bremzē sajūsmu par “Pasaules aci”.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Pasaules acs
Autors: Roberts Džordans
Sērija: Laika rats
Tulkotājs: Ingus Josts, Vanda Tomaševiča
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 799
Pirmizdevuma gads: 1990
ISBN: 9789934044038

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Stikli. Inga Gaile.

20 Jun

Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.

Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.

Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.

Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.

Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.

Vērtejums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.

Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote