RSS
 

Archive for the ‘Grāmatas’ Category

How to Stop Time. Matt Haig

11 Apr

Pavisam netīšām tviterī uzdūros lieliskam tvītam par to, ka arī vīrieši raud (ja kādam šķiet, ka šī ir izdomāta problēma, palasiet atbildes uz to tvītu). Piesekoju autoram, pēc kāda laika atklāju, ka viņš ir rakstnieks. Viņa grāmatas apraksts piesaistīja, ķēros klāt un pavisam ātri šis nejaušais tvitera atklājums izvērtās par absolūti brīnišķīgu un poētisku piedzīvojumu grāmatas formā.

Tom Hazard ir 439 gadus vecs vīrietis, kurš izskatās tā uz gadiem 40. Viņš nav nemirstīgs, viņam nepiemīt superspējas un principā viņš ir parasts cilvēks, ja neskaita to, ka kopš 11 gadu vecuma viņš noveco apmēram 12 reizes lēnāk nekā citi. Dzimis laikos, kad tautas populārākā izklaide bija raganu medības, Toms ātri apjauš, ka normāla dzīve viņam nespīd un tā vietā lai aizvadītu laimīgu dzīvi ar mīļoto Rozu, Toms ir spiests ik pa pāris gadiem pilnībā mainīt savu dzīvi. Tiesa gan, ar laiku atklājas, ka Toms nav vienīgais ilgdzīvotājs, un eksistē pat vesela kopiena – Albatrosu asociācija – kuras dalībnieki visi kā viens ir ilgdzīvotāji un kuras galvenais uzdevums ir sargāt ilgdzīvotāju noslēpumu.

Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu lasījusi tik poētisku, tik skaisti plūstošu fantāzijas grāmatu. Šis stāsts mani apbūra no pirmajiem teikumiem, es pilnībā pārcēlos uz dzīvi tanī un labprāt būtu visai grāmatai cauri izbūrusies vienā elpas vilcienā, izbaudot katru vārdu. Šoreiz sižetam nav milzīgi liela nozīme un grāmata vairāk ir vēstījums par cilvēku tendenci nemācīties no savām kļūdām un baidīties no visa svešādā, par cilvēku nepārspējamo muļķību ienīst un mēģināt iznīcināt visu, kas izskatās, domā vai dzīvo kaut drusku atšķirīgi. Šis ir arī izcils vēstījums par vientulību atrodoties starp cilvēkiem un mēģinājums saprast, ko tieši iesākt ar cilvēcisku pieredzi.

Visas grāmatas garumā man ļoti mulsināja Albatrosu asociācija un tās vadītājs Heinrihs, un man totāli nebija skaidrs, kāpēc ilgdzīvotāji tik maz veido kontaktu savā starpā; tā vietā visa asociācijas darbība notiek tikai caur Heinrihu. Kāpēc šie cilvēki, kas jūtas tik vientuļi starp parastiem cilvēkiem, neveido ģimenes ar citiem, kas dzīvos tikpat ilgi? Mērenu neizpratni radīja arī jautājums par to, kāpēc Albatrosiem arī 21. gadsimtā ir jāslēpj sava eksistence, turpinot pieturēties pie likuma, ka katrus 8 gadus sava dzīve jāmaina? Nebiju tālu līdz tam, ka teju jau sāktu dusmoties uz autoru par šiem faktiem, tomēr atklājās, ka grāmatas lielais fināls ir paredzēts tieši šo jautājumu risināšanai un galu galā grāmatas morāle lielā mērā ir atkarīga tieši no atbildēm, ko varoņi atrod, lai atbildētu šos mulsinošos jautājumus.

Matt Haig vispār pasaulē ir pazīstams kā rakstnieks, kas daudz runā par cilvēku psihisko veselību, par depresiju, par dažādiem mentāliem traucējumiem, un autora dziļā izpratne par to visu ir izteikti jūtama arī šinī stāstā. Neviena rīcība, neviena doma šeit nav ielikta bez kāda dziļāka psiholoģiska pamatojuma un autors nekautrējas stāstā iepīt arī tēmas, par kuram mūsdienu sabiedrībā joprojām runājam nelabprāt.

Kas vēl pievilcīgi – atšķirībā no spīdīgiem vampīriem, albatrosi neaizvada savu dzīvi nemitīgi tēlojot vidusskolas audzēkņus. Protams, slepenības dēļ viņi nevar nākt klajā ar lieliem atklājumiem vai ko tamlīdzīgu, bet viņi vismaz turpina izglītot sevi, viņi lieliski izprot pasauli un patiesībā vēlas to padarīt labāku. Nu, vismaz Toms noteikti to vēlas un savu iespēju robežās arī dara.

Papildus visam šī grāmata nedaudz pieskaras arī idejām par to, kā pasaule mainītos, ja cilvēki dzīvotu ilgāk. Vai mēs vairāk uzņemtos atbildību par savas rīcības sekām? Mazāk iznīcinātu pasauli, kurā dzīvojam? Mācītos no savas un citu pieredzes? Būtu empātiskāki? Atbildes uz šiem jautājumiem ir pieejamas dažādas, bet grāmatā piedāvātā versija ir – jā un nē. Protams. Ticami, ka izglītības rezultētā un dzīvojot ar apziņu, ka pašiem būs jādzīvo ar sekām, nevis kaut kādam mistiskām nākamajām paaudzēm, tiešām cilvēki par savas darbības sekām domātu vairāk, bet viss līdz šim zināmais par cilvēka dabu neliecina par to, ka ilgdzīvošana vienādi pozitīvi ietekmētu visus cilvēkus un tāpat eksistētu tie, kuriem svarīgi ir tikai viņi paši un pārējie ir vien līdzeklis savu mērķu sasniegšanai.

Es pavisam noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt visiem, kurus aizrauj poētiskas grāmatas par cilvēka dabu, visiem, kas par interesantu uzskata iespēju paraudzīties uz cilvēka dabu caur jauna stāsta šķautni.

Vērtējums:
10/10

Citāti no grāmatas:

The key to happiness wasn’t being yourself, because what did that even mean? Everyone had many selves. No. The key to happiness is finding the lie that suits you best.”

Human beings, as a rule, simply don’t accept things that don’t fit their worldview.”

A monster who meets a miracle would see a monster’.”

Nosaukums: How to Stop Time
Autors: Matt Haig
Lappušu skaits: 325
Pirmizdevuma gads: 2017

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss.

23 Feb

Nezinu, vai tas ir dīvaini vai nē, bet visgrūtāk man ir rakstīt par tām grāmatām, kas man patikušas visvairāk, un tā grāmatu aprakstu tapšana velkas arvien garāka un garāka līdz gribas sev iespert. “Ogļu kalna bibliotēka” vispār bija īpatnējs gadījums – kad sāku lasīt, man šķita, ka šī varētu būt viena no 2017. gada labākajām grāmatām, bet tad tiku līdz vietai, kas kaut kur ieķērās, gandrīz mēnesi šo grāmatu turēju malā un tad pieķēros atkal, lai izlasītu teju vienā piegājienā. Rezultātā es īsti nevarētu apgalvot, ka šī bija izcila grāmata, bet man tomēr sasodīti patika.

Vispār jau Karolīna tā kā būtu normāls cilvēks – viņa prot sarunāties ar parastajiem mirstīgajiem, viņa ēd un dzer, un viņa pat zina, kā lietojams telefons. Un viņā vienmēr staigā apģērbusies cilvēku drēbēs. Protams, grūti gan ignorēt faktu, ka viņa dzīvo Bibliotēkā, kurā laiks rit pavisam citādi, kādu reizi nomirst Tēva uzraudzībā un tiek atdzīvināta un citus šādus sīkumus. Toties Karolīnai ir plāns. Līdz pēdējai detaļai nostrādats plāns, kurā taču totāli nekas nevar noiet greizi.

Sākumā, lasot šo grāmatu, pārņem visaptveroša wtf sajūta un totāli nav skaidrs, kas ir tas, ko es tikko izlasīju un kāpēc. Drusku ir arī sajūta, ka grāmatai vispār nav sižeta, un notiek randomizēta slaktēšana slaktēšanas pēc. Nevarētu teikt, ka vēlāk kaut kas paliek saprotamāks, bet vismaz ir skaidrs, ka tur ir sava sistēma un patiesībā viss ir ļoti pārdomāts, tikai nevienam nav laika ķēpāties un to visu skaidrot cilvēkiem. Nogalināšana, protams, šai grāmatā nestājas ne mirkli un lasot ir sajūta, ka no grāmatas asinis šļakstās sejā un ir drusku jāpiesargās ar tām neaizrīties.

Principā šo grāmatu gribas salīdzināt ar skandināvu mitoloģiju – parastajiem mirstīgajiem nav lemts redzēt visu šo sistēmu, bet ir ļauts attālināti aplūkot dieveklību dzīves un izlikties, ka mēs tās saprotam. Un īpaši mani sajūsmina tas, ka patiesībā jau arī Bibliotēkas iedzīvotāji nav visvareni un nemaz tik labi šo pasauli nepārzina, jo neba jau viņi to radīja. Kad grāmatklubā apspriedām šo grāmatu, man ļoti patika Mārtiņa teiktais, ka galvenā varone Karolīna patiesībā nav grāmatas tēls, bet gan apstāklis, kas nosaka darbību. Un nevar taču uz tornado apvainoties par to, ka tas ir kādai mājai jumtu norāvis. Līdzīgi ar Karolīnu – viņa, protams, cenšas darīt to labāko un principā pat laiku pa laikam piedomā par cilvēku labsajūtu, bet nav viņas spēkos nolaisties līdz cilvēku līmenim un saprast viņu niecīgās domas. Līdzīgi ir arī ar pārējiem Bibliotēkas bērniem – nudien nevar gaidīt to, ka viņi būs spējīgi apgūt visas absurdās cilvēku sagudrotās sociālās normas un, piemēram, tērpties atbilstoši dzimumam vai laikmetam.

Lai arī Bibliotēkas bērni (lai nebūtu pārpratumu – tie ir pieauguši cilvēki) nav tie mīlamākie tēli, tas tomēr netraucē grāmatu baudīt, jo ir absolūti skaidrs, ka viņi ir aizgājuši pārāk tālu no savas cilvēciskās pagātnes, lai būtu mums izprotami. Daudz vairāk mani kaitināja tas, ka autoram nu par katru cenu bija vajadzējis šinī grāmatā iebāzt arī amerikāņus, kuri piedevām vēl lielākoties ir stulbi kā zābaki. Tieši pirmā reize, kur parādās cilvēki parastie, arī bija vieta, kur es grāmatu nometu malā, par spīti tam, ka iepriekš biju tanī pilnībā iegrimusi. Lai arī teorētiski es saprotu, kāpēc Karolīnai ir nepieciešams izmantot cilvēkus, un viena otra epizode ar amerikāņiem pat bija brīnišķīga, mani tomēr drusku sadusmoja šī atraušanās no šizofrēniskās Bibliotēkas pasaules, lai pievērstos kaut kādiem tur cilvēkiem, kas tāpat neko nesaprot. Un laikam jau īsti līdz galam arī nenoticēju tam, ka Karolīna savu lielo plānu nebūtu varējusi iznest cauri bez ķēpāšanās ar mirstīgajiem.

Un tomēr par spīti manam aizkaitinājumam par amerikāņu kariķētu ievilkšanu stāstā, es tiešām izbaudīju šo grāmatu. Man sen nebija gadījies lasīt kaut ko tik ģeniāli šizofrēnisku, kaut ko, kas tik brīnišķīgi pastaipītu manas smadzenes, un radītu sajūtu, ka beidzot ir izlasīts kaut kas jauns un svaigs par spīti visām līdzībām ar skandināvu mitoloģiju un vēl šo to. Vai es šo grāmatu iesaku lasīt? Jā, pavisam noteikti, ja vien nav bail no asinīm piesūcinātām grāmatas lappusēm un stāsta, kuru nav vēlams mēģināt uztvert racionāli. Ai, un grāmatas atrisinājums vispār ir tik ģeniāli brīnišķīgs, ka tā vien dēļ ir vērts šim stāstam izrakties cauri.

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Sist sievietes ir slikti, bet vīriešus – labi

29 Jan

Manas izbrīnā sarauktās uzacis draud strauji aizbraukt no manas sejas, jo nebeidz pārsteigt cilvēku spējas, iedvesma un izdoma nodarboties ar sociālo māņaktīvismu un šoreiz tak kāds ir ķēries klāt literatūrai.

Soctīklos man uzskrēja virsū ziņa par to, ka Lielbritānijā izveidota speciāla literārā balva kriminālromāniem, kuros vispār nav vardarbības pret sievieti. Sākumā nodomāju, ka šis ir kārtējais dzeltenais virsraksts, bet izrādās nekā – viss ir tieši kā aprakstīts.

Un tad nu man rodas jautājums: kāpēc vardarbība pret sievieti ir slikta, bet pret vīrieti laba?

Nezinu, protams, kā notiks romānu izvērtēšana balvai, bet manā galvā tas izskatās apmēram šādi: “Tā, dāmas, mana asistente nav gulējusi pēdējās 5 nedēļas un ir visos romānos atzīmējusi katru vietu, kas traktējama kā vardarbība. Ķeramies klāt analīzei! Pirmais romāns. Tā, ļaundaris nogalina piecus gadus vecu puiku, 10 lappuses vēlāk iegrūž dunci vēderā sirmam zinātņu profesoram (tā tam perdelim vajadzēja!), bla, bla, bla, romāns noslēdzas ar to, ka tiek nodedzināta elitāra zēnu internātskola. Nu ko lai saka… Izcili! Domāju, ka balvu dosim šim. Ā, redzu, ka daudzas komisijā ir balsojušas par romānu x; es, protams, novērtēju tā literāro kvalitāti un esmu patīkami pārsteigta par galveno varoni vīrieti, kas sevi identificē kā feministu, bet diemžēl jāatgādina, ka šinī romānā ir traģiska aina, kur ļaundaris bēgšanas laikā ar dūri brutāli iesit pa seju sievietei policistei. Mēs taču nevēlamies veicināt šādu šausmu izplatību. Šo romānu svītrojam un visām feministu organizācijām izsūtām ieteikumu boikotēt šo rakstnieci.”

Protams, šī ir tikai viena balva un autori paši brīvi var izvēlēties, ko un kā rakstīt, bet tas nemaina faktu, ka šāda pieeja problēmu risināšanai ir problemātiska.

Pirmkārt, arī reālajā dzīvē sievietes cieš no vardarbības neproporcionāli salīdzinājumā ar vīriešiem un mēģinājums šo vardarbību vienkārši neatspoguļot literatūrā nekā problēmu nerisina un par to pat nerunā; tieši otrādi – tas ir mēģinājums problēmu veikli paslaucīt zem tepiķa un izlikties, ka neko neredzam. Nezinu nevienu pašu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu vēl vairāk pieglazētas, neko neizsakošas grāmatas.

Otrkārt, šāda pieeja automātiski nozīmē to, ka apbalvotajās grāmatās sievietes nebūs galvenās varones. Nu, vismaz jācer, ka balvas iniciatori neiedomājās sižetu no sērijas “Eu, veči, ziepes, atceļam visu operāciju! Tikko uzzināju, ka mūs vajā detektīvi sieviete! Mēs taču nedrīkstam viņai darīt pāri, nav jau vīrietis!”. Galu galā man nav skaidrs, ar ko tāda Līsbeta Salandere, kas cieš pamatīgi, bet pati arī risina problēmas un sadod pa pakaļu ļaunajiem tēliem, ir tik slikta. Un vai tad mēs te visu laiku necīnāmies par to, lai sievietes vairāk parādītos literatūrā kā spēcīgi tēli? Ej nu saproti šito…

Treškārt, lai arī statistika pārliecinoši rāda to, ka vardarbības upuri lielākoties ir sievietes, šī statistika nepiedāvā skaidrojumu, kāpēc tas tā ir. Šobrīd daudziem mīļākais jājamzirdziņš ir doma, ka sievietes cieš no vardarbības tāpēc, ka viņas ir sievietes, savukārt visi varmākas gribot darīt pāri tieši sievietēm. Man nav informācijas, ar ko šo ideju pārliecinoši apstrīdēt, tomēr man šī doma šķiet drusku dīvaina. Daudz ticamāka man šķiet versija, ka varmākas par saviem upuriem izvēlas vājākos un neaizsargātos. Protams, mūsu sugā realitāte ir tāda, ka daudz biežāk fiziski vājākas ir sievietes, bet tas nemaina faktu, ka apgalvojumi “varmākas par upuriem izvēlas vājākos” un “varmākas par upuriem izvēlas sievietes” ir divas dažādas lietas. Un es neesmu pārliecināta, ka bļaušana par nabaga neaizsargātajām sievietēm kaut kā risina problēmu, īpaši, ja šī problēma savā saknē ir citāda, nekā esam te kolektīvi iztēlojušies.

Tā jaunā idiotiskā balva, protams, ir sīks piliens jūrā un ir visai ticams, ka no tās nekāds dižais ļaunums necelsies (ja vien par visa ļaunuma sakni neuzskatām grāmatas, kurās sievietes ir vāji, margināli tēli), bet mani mulsina šī vispārējā pieeja problēmu risināšanai, mēģinot problēmas neredzēt un par tām nerunāt. Un vēl vairāk mani kaitina mēģinājumi šitās draņķības iedabūt literatūrā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Virtuālās blogeru Ziemassvētku dāvanas 2017.

26 Dec

Mana visvisvismīļākā Ziemassvētku tradīcija ir blogeru virtuālā apdāvināšanās, katru gadu ar nepacietību gaidu, ko citi iedāvās man un diezgan agri sāku domāt par to, kuru grāmatu kuram iedāvāt, kas būs piestāvīgāk un kas kuru vairāk interesēs. Un šogad es pat biju labs bērns un esmu izlasījusi visu, visu, ko man iedāvāja pagājušajā gadā (kuš, tas, ka neviena grāmata nenonāca līdz blogam neskaitās, gads vēl nav galā).

Citus gadus ir bijis grūti izvēlēties, jo šķiet, ka trūkst dāvināmo grāmatu, bet šogad ir citādi – ir vairākas grāmatas, kuras gribas iedāvāt daudziem lasītājiem, vēl vesels bars visu to labāko jau izlasījuši un tad ir kādas trīs grāmatas, kuras, manuprāt, vispār būtu jālasa katram šīs zemeslodes iedzīvotajam, un es visā tai lielisko grāmatu jūklī esmu totāli apjukusi, bet nu lai iet un ņemiet par labu.

Alfabēta secībā:

Andris no maisa izvelk “Shades of Grey” by Jasper Fforde. Grāmatai nav ne mazākās saistības ar sūdīgu erotiku, goda vārds. Šis ir lielisks, asprātīgs un saturīgs distopijas gabals, kuru es trakoti izbaudīju.

Asmo ir mūžīgās dāvinātāju galvassāpes (sorry), jo ko lai uzdāvina cilvēkam, kas ir izlasījis visu, ko ir vērts lasīt? Te talkā nāk Goodreads un pačukst priekšā, ka Asmo vēl nav lasījis (laikam, cerams) fantāzijas/fantastikas klasiku – Anne McCaffrey sēriju par pūķu planētu Pern. Neesmu pārliecināta, ka ir vērts lasīt visu sēriju (man pietieka ar 12 grāmatām), un arī secību var izvēlēties dažādi, bet es iesaku sākt ar Dragonrides of Pern triloģiju (pirmā grāmata attiecīgi: Dragonflight).

Bārbala ir vēl viens ciets rieksts ar izcilu gaumi, bet Tavā virzienā ceļo mana šī gada absolūti mīļākā sērija: “Mistborn” by Brandon Sanderson. Domāju un ceru, ka būs tieši Tavā gaumē, jo šī bija dziļa, pārdomāta un ļoti baudāma literatūra.

Dainim man šogad padomā asprātīgs jauniešu romāns, kas smalki pasmīn par jauniešu romānu klišejām un apdomā to, kas notiek ar tiem cilvēkiem, kam nākas dzīvot līdzās grāmatu galvenajiem varoņiem. The Rest of Us Just Live Here by Patrick Ness.

Es lasu skaistais Instagram konts ar mini recenzijām ir viens no maniem šī gada mīļākajiem atklājumiem. Nezinu personu, kas aiz šī burvīguma slēpjas, bet domāju, ka Tev patiks un piestāvēs The Lies of Locke Lamora by Scott Lynch grāmata, kas ir tikpat krāšņa, kā Tavas bildes.

Lasītājai šoreiz skandināviski padrūms, šķetināms psihloģiskais romāns: Khemiri Jūnasa Hasena “Viss, ko es neatceros”. Es biju sajūsmā, ceru, ka Tevi ar aizraus līdzīgi.

Man šķiet, ka Līgai simpātiski šķiet vikingi, tāpēc Tev lai tiek viena sērija, kur viņi nav attēloti kā memmesdēliņi, kas baigi cenšas ievērot kristiešu pasaules sociālās normas. The Saxon Stories by Bernard Cornwell. Ak jā – labākā daļa ir tā, ka šī sērija ir balstīta patiesos vēstures notikumos.

Mairitai man gribētos iedāvāt to pašu, ko viņā iedāvāja man, bet tas jau nokavēts, tāpēc Tev lai tiek Johannas Sinisalo “Saules kodols”. Pati esmu tikai tikko sākusi, bet jau ir skaidrs, ka būs lieliski un arī atsauksmes ir neierasti glaimojošas.

Norellei no manis šoreiz grāmata, par kuru es tā arī nesapratu – man patika vai nē. Literāri īpaši baudāma nebija, toties ideja absolūti izcila, ceru, ka Tev negribēsies mest pret sienu. If I Stay by Gayle Forman (otro daļu lasīt neiesaku, starp citu)

Sibillai man kaut kā katru gadu niez nagi iedāvināt kaut ko no populārzinātniskās literatūras un tā kā pēdējā laikā bieži esam tikušās suņu paklausības rallijos, Tavā virzienā ceļo lieliska grāmata par to, kā cilvēki tika pie suņiem, kāpēc suņi nav vilki, un par to, cik attīstīta ir suņu emocionālā inteliģence. Bez lieka patosa, bet ar mīlestību pret suņiem: In Defence of Dogs by John Bradshaw.

Savukārt beigām esmu pietaupījusi vienu no šī gada izcilākajām grāmatām, kuru manuprāt būtu jālasa absolūti visiem, tāpēc iedāvinu to ikvienam blogerim un mana bloga lasītājam: Children of Time by Adrian Tchaikovsky. Absolūti izcils gabals par civilizācijas attīstību, dzimumu vienlīdzību (totāli ne tā, kā jūs gaidījāt) un to, cik stulbi ir iznīcināt pašiem sevi. Īpašas cerības lieku uz tiem lasītājiem, kas vienlaikus arī izdevēji – mums patiešām šo vajag latviski, lūdzu.

Priecīgus svētkus un lai labi lasās!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Gentleman bastard. Scott Lynch

14 Nov

maxresdefault (1)

Man vienmēr ir šķitis sarežģīti rakstīt recenzijas par katru sērijas grāmatu atsevišķi, īpaši jau gadījumos, kad sēriju izlasu vienā piegājienā, tāpēc turpmāk ticami par sērijām rakstīšu vienotas recenzijas.
Gentleman bastard” sērijas pirmo grāmatu “The Lies of Locke Lamora” man vīrs centās iebarot jau sen, bet vienmēr kaut kas cits šīs grāmatas lasīšanu aizbīdīja tālāk, līdz beidzot septembrī nolēmu šo noklausīties audiogrāmatas formātā un biju stāvā sajūsmā.

Ģeniālais zaglis Locke Lamora savu aso prātu un aktiera spējas ir attīstījis neba aiz labas dzīves un jau savos pirmajos dzīves gados bāreņa lomā iemācījies izdzīvot bīstamajā Kamoras pilsētā, veikli tukšojot turīgākas kabatas.
Lamoras dzīve strauji iet uz augšu, kad despotiskais bērnu bandu līderis pārlieku izmanīgo Lamoru notirgo advancētākam krāpniekam – viltus priesterim, kas savā paspārnē audzina jaunu zagļu bandu “Gentleman bastards”.

Skots Linčs ar šo savu debijas romānu momentā iekaroja manu sirdi un liels bija mans izmisums, kad izrādījās, ka Goodreads mani ir apmānījis – sērijas ceturtā grāmata patiesībā vēl nemaz nav izdota un man nācās samierināties ar pirmajām trim, bet nu arī tās pašas ir īsts saldais ēdiens fantāzijas žanra cienītājiem un jo īpaši tiem, kam iet pie sirds pārgudrie varoņi, kas mūžīgi iekuļas ķezās sava milzīgā ego dēļ, un pēc tam paši velk sevi aiz ausīm ārā. Kaut kādā mērā Lamora atgādina Kvoutu, kas, protams, man viņu padara vēl simpātiskāku, tikai Lamoras talants ir spēja ielekt jebkādā lomā, atšķirībā no Kvouta mūziķa dotībām.

Vispār ir kārdinājums salīdzināt abas sērijas, jo Gentleman bastard un Vēja vārda sērijās ir zināmas līdzības un noskaņa, bet īpaši ar šo aizrauties es negribu, jo salīdzinājums nāks krietni par sliktu Skota Linča radītajai sērijai, kas gan man ārprātīgi patika, bet tomēr tanī trūkst Rotfusa spējas vērpt valodu un stāsta dziļuma.

Metot pie malas nevajadzīgu salīdzinājumus, varu tikai atkārtoties un teikt, ka stāsts par Lamoru mani bezgala savaldzināja un tanī ir principā viss, ko meklēju grāmatās: lieliski izstrādāti varoņi, kas sērijas gaitā aug un attīstās; fantastiska pasaule, ar kuru lasītājs tiek iepazīstināts pamazām atklājot tās krāšņumu un piedomāšanu pie detaļām; burvīga humora izjūta; absolūti vietā izmantota lamāšanās, kas lieliski uzfrišina tekstu; sižeti, kas pārlieku neatkārtojas un bezdievīgi neizsmeļ sevi. Pie kam, pirmā sērijas grāmata ir spējīga funkcionēt pati par sevi, tā nebeidzas ar idiotisku sižeta uzkāršanos gaisā un “tu neticēsi kas notika tālāk” tipa uzvedinājumiem, un jau pirmajā grāmatā lasītājam ir gana daudz informācijas par Lamoras tagadni un pagātni, lai stāstā nebūtu melno caurumu.

Kas patīkami – arī sērijas turpinājumi latiņu notur un varbūt pat paceļ augstāk, pie kam nākamās grāmatas ne tikai turpina tagadnes stāstu, bet arī ļauj arvien labāk izprast Lamoru un viņa biedrus, īpaši jau Lamoras dīvainās attiecības ar Sabethu, kura pirms Lamoras ierašanās bija bastardu “smadzenes”. Par pašu Sabethu gan trešajā grāmatā es biju mēreni vīlusies – biju gaidījusi Lamoras līmeņa tēlu, kas būs tikpat pievilcīgs, bet dabūju tikai čupiņu emocionālu personības traucējumu, kuri gan saliekas kopā interesantā tēlā, bet es nekā nespēju just līdzi jaunkundzes izdomātajām ciešanām. Toties sērijas otrā grāmata brīnišķīgi pārkāpj visus stereotipus par to, ka galvenajam varonim vienmēr un visur ir jābūt lieliskākajam, gudrākajam un visur jāuzvar. Tieši pretēji – Skots Linčs vēsā miera atļaujas savu varoni parādīt kā absolūtu vraku, savākties nespējīgu cilvēku, un vēl piedevām iemet viņu pavisam tizlās situācijās, kurām nav nekādu veiksmīgu risinājumu un atliek vien izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko.

Par sēriju kopumā jāsaka, ka varbūt gluži intelektuālos dziļumus meklēt te nevajadzētu, bet šīs ir lieliski sarakstītas grāmatas, kuras noteikti izbaudīs žanra piekritēji, un varbūt šis arī būtu labs punkts, kurā uzsākt savu ceļu pie fantāzijas lasīšanas ikdienā.

Vērtējums:
8/10 (lasīšanas laikā būtu devusi 9 balles, bet divus mēnešus pēc lasīšanas emocijas tomēr drusku nosēdušās)

Nosaukums: The Lies of Locke Lamora; Red Seas Under Red Skies; The Republic of Thieves
Sērija: Gentleman Bastard
Autors: Scott Lynch
Audiogrāmatu ierunājis: Michael Page
Lappušu skaits: 722; 558; 650
Pirmizdevuma gads: 2006; 2007; 2017

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

02 Nov

Eivas skumjas es patiesībā izlasīju pagājušajā gadā, bet atstāju šo grāmatu karājamies gaisā, Goodreads ātri uzdrukājot vien piebildi, ka par šo grāmatu uzrakstīšu tad, kad būšu izdomājusi, par ko tā ir. Aizvakar man laipni piebakstīja un pajautāja, vai es beidzot esmu izdomājusi. Pēc nelielas apdomāšanās secināju, ka galīgi neko neesmu izdomājusi, bet varbūt šai grāmatai tas nemaz nav tik būtiski, jo Eivas stāsts atstāja tik spēcīgu un maģisku pēcgaršu, ka jūtos par to spējīga uzrakstīt arī gadu pēc paša notikuma.

Grāmata vēsta par ģimenes četrām paaudzēm, kuras vieno kopīga tradīcija – nelaimīga iemīlēšanās. Un ja nu tomēr pie apvāršņa parādās kāds sakarīgāks kandidāts, tad šo eksemplāru pavisam noteikti vajadzētu ignorēt. Bet ar iemīlēšanos te nekas nesākas un nebeidzas, stāsts ir arī par vecmāmiņu, kas pamazām kļūst caurspīdīga, par māsu, kas pārvēršas par putniņu, par Eivu, kas piedzimst ar spārniem.

Kad man lūdz nosaukt manu mīļāko grāmatu žanru, es bez minstināšanās vienmēr šai godā ieceļu maģisko reālismu, skumji piebilstot, ka diemžēl Latvijā šī brīnišķīgā žanra bums nu jau krietnus gadus kā ir beidzies un neviens vairs lāga neko tādu netulko, sastopami vien reti izņēmumi. Par laimi Prometejs ar Eivas grāmatu ir drusku atkāpies no sava ierastā ampluā un ir pagādājis mums pavisam īstu un neapšaubāmi maģisku maģisko reālismu.

Kā jau bieži šai žanrā novērojams, Eivas skumjās galvenais nav ne sižets, ne varoņi, bet gan noskaņa un sajūtas, kādas raisās lasītājā. Šī ir grāmata, ko varētu dēvēt par novembrim piederīgu – piemērota tam laikam, kad viss šķiet pelēks un pasaulei pāri klājas nebeidzama dūmaka, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viss būtu neglīts. Eivas stāsts patiesībā ir ļoti skaists, tur nu autore nav samelojusies, izvēloties grāmatas nosaukumu. Stāsts ir arī bezgala gaisīgs un viegls kā putna spārnu nests, tas nevēlas nomākt lasītāju vai pazudināties depresijas purvos, nē, te skaistais un skumjais ir rodams perfektā balansā.

Un tomēr domas atkal un atkal atgriežas pie sākotnēji uzstādītā jautājuma – par ko tad ir šis stāsts? Grāmatas sižets šeit piedāvā veselu plejādi atbilžu: tas varētu būt par to, vai tiešām tik ļoti jāsargā savus bērnus no viņiem pašiem un apkārtējās pasaules; varbūt par to, kā sākam neredzēt tos cilvēkus, pie kuriem jau esam pieraduši diendienā dzīvojot līdzās; diez vai šis stāsts vēlējās pavēstīt, ka viss, kas tavā dzīvē ir nepieciešams, ir maģiska konditoreja, bet ja nu tomēr? Es nezinu, nudien nezinu, toties esmu cieši pārliecināta, ka šai grāmatai nav vienas pareizās atbildes – tā pielāgojas katra lasītāja vajadzībām, sajūtām un vēlmēm, tieši tā, kā jau lielisks maģiskais reālisms to vienmēr dara.

Šobrīd ir lielisks laiks Eivas grāmatu izlasīt visiem tiem, kas vēl nav paspējuši; mans logs tieši šobrīd rāda to absolūti klasisko novembra ainavu, kas tik lieliski papildinās maģisko reālismu, un es silti rekomendēju ļauties šai sajūtai kopā ar Lezlijas Voltones liegi skaisto grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas
Autors: Lezlija Voltone
Tulkotājs: Evita Bekmane
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 264
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934553035

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Novembrī jālasa latvieši

01 Nov

_MG_7708-blog

Novembris ir izcili piemērots laiks tam, lai ieritinātos klubkrēslā zem segas un veltītu laiku grāmatām, jo īpaši – latviešu grāmatām.

Jau ceturto gadu novembra sākumā visus aicinu uz man mīļu akciju – novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu. Noteikumi nav sarežģīti – atrodam vienu latviešu grāmatu, ko vēlamies izlasīt un ķeramies tik klāt. Viss. Tieši tik vienkārši. Nav nepieciešams ar to dalīties sociālajos tīklos (lai gan jāatzīst, ka tas krietni palīdzētu literatūrai vispār), nav jāatskaitās, tikai jāizlasa.

Kāds ir mans mērķis uz šo aicinot? Pirmkārt, man šķiet, ka latviešu literatūras lasīšana ir lielisks veids kā svinēt novembri un Latvijas neatkarību. Mums ir skaista valoda un lieliski rakstnieki, kas prot to likt lietā, un šis ir lielisks brīdis to atcerēties. Otrkārt, daudziem skolas laiku obligātā literatūra ir apziņā atstājusi tādas rētas, ka joprojām šķiet, ka latvieši raksta vienas vienīgas gaudu dziesmas par skumīgām reņģēm. Bet tā nav! Man gribētos, lai vairāk cilvēku atklāj to, cik netaisns ir šis priekšstats.

Līdz šim es katru gadu esmu dalījusies arī ar grāmatu ieteikumiem, bet atzīstos, ka šogad man ar grāmatu lasīšanu ir vedies tā čābīgi un neesmu izlasījusi tik daudz un to visu, ko gribētos, tāpēc šogad dalos nevis ar labām grāmatām, ko jau esmu izlasījusi, bet gan idejām, ko man pašai gribētos šomēnes izlasīt. (Es, protams, neceru uz visa šī saraksta izlasīšanu, bet izlēmusi par labu vienai grāmatai arī vēl neesmu.)

Piena ceļa dvēseles. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti. Šo es lasu šobrīd un Zvaigznes fantāzijas un fantastikas konkursa rezultāts ir grāmata, ko es vienmēr gaidu ar lielu nepacietību.

Sarkanais dzīvsudrabs. Arno Jundze. Sērija “Mēs. XX gadsimts” vispār ir kaut kas brīnišķīgs un Jundze par deviņdesmitajiem gadiem raksta lieliski.

Oki doki! jeb Kad mēs augām. Dzintars Tilaks. Šis izklausās pēc vieglas, un cerams jautras lasāmvielas. Kopš izlasīju Tilaka grāmatu par pazudušo kaķi (“Čomiņš”) domāju, ka gribu no šī autora izlasīt vēl kaut ko.

Paisums. Inga Ābele. Jo “Klūgu mūks” uz mani atstāja tādu iespaidu, ka gribu šo autori lasīt vēl.

Duna. Inga Ābele. Vēl viena “Mēs. XX gadsimts” grāmata un vēl viena, ko sarakstījusi Inga Ābele.

Melu meistars. Baiba Zīle. Par šo grāmatu zinu ļoti maz, bet dzirdētais mani ir krietni ieintriģējis.

Šis saraksts, protams, nekādā veidā neatspoguļo visas tās lieliskās latviešu grāmatas, ko būtu iespējams šobrīd izlasīt, bet varbūt šis apkopojums vēl kādam bez manis palīdzēs izvēlēties lasāmvielu novembrim.

Latvieti, izlasi novembrī latviešu grāmatu!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Children of Time. Adrian Tchaikovsky

09 Aug

Šai grāmatai es uzdūros netīšām – ieraudzīju Signes tvītu par skaitīt protošiem zirnekļiem un saintriģējos. Sagādāju audiogrāmatu, daudz nedomājot ķēros klāt un nu šķiet, ka manā personīgajā “šogad labākā izlasītā grāmata” konkursā nupat Mistborn ir uzradusies pamatīga konkurence, jo šis nu bija kaut kas brīnišķīgs.

Par dieva sindroma trūkumu cilvēce tā kā nekad nav varējusi sūdzēties un kaut kādā nākotnē, kur tehnoloģijas ļauj paveikt brīnumu/briesmu lietas, cilvēkiem arvien vairāk šķiet, ka viņiem vajadzētu kontrolēt dabu. Cik tas ir labi vai slikti lai spriež izmirstošā cilvēku suga, kas paši sev atņēmuši mājas – Zeme ir neapdzīvojama un cilvēces pēdējās driskas meklē sev jaunu mājvietu.
Tikmēr uz kādas citas, teraformētas planētas zirnekļiem varētu būt cits viedoklis par cilvēka darbību, jo tieši greizi aizgājis cilvēku projekts ļauj zirnekļiem attīstīties par inteliģentiem radījumiem, kas apzinās sevi un spēj izveidot augsti attīstītu civilizāciju.
Bet ko tad, ja nu uz šo zirnekļu planētu pretendē arī atlikusī cilvēku saujiņa?

Beidzot, beidzot es esmu uzdūrusies grāmatai, kur cilvēki nav krutie varoņi, kur pasauli glābj cita suga, kur viss nav pašsaprotami, kur varoņiem ir jāpakustina smadzenes, lai risinātu problēmas! Es pat īsti nezinu, kādos vārdos lai ietērpju savu sajūsmu, bet nu grāmata, kas apskata dažādas iespējas par to, kā var attīstīties komunikācija par pamatu ņemot dažādas sugas, kas neuzskata cilvēkus par visuma centru, kas vienaldzīgi pasper malā cilvēku iedomību, tā ir lieliska grāmata.

Milzīga uzmanība grāmatā ir pievērsta ekosistēmām un evolūcijai, dažādiem veidiem kā sugas risina problēmas un konfliktus, aiz tā visa gaumīgi uz paplātes pasniedzot fundamentālu jautājumu – vai cilvēks tiešām ir labākais, kas varētu notikt ar visumu? Atbilde, protams, nebūt nav viennozīmīga, bet autora literāra meistarība ir neapšaubāma. Man, cilvēkam, kam izteikti riebjas zirnekļi, iepārdot ideju, ka zirnekļi patiesībā ir foršāka civilizācija par cilvēkiem? Visu cieņu.

Teju vai jādomā, ka pats autors vai viņa senči būs bijuši piederīgi kādām citām civilizācijām, jo tik oriģinālu un svaigu skatījumu uz Zemes galu, cilvēces attīstību un konfliktu risinājumu man sen nebija nācies lasīt. Galvenā konflikta atrisinājums beigās vispār lasītāju atstāj uz pauzes par spīti tam, ka jau biju pārliecināta – šī nu reiz nav grāmata, kurā viss beigsies mums tik ierastajā veidā.

Un vēl tāda neliela nianse – šis nav prasts kosmosa apšaudīšanās romāns, kurā izdzīvo krutākie roboti. Nē, nē, dārgie, šis ir romāns, kas pilns ar idejām par emancipāciju (Go, #TeamFabian!), vienlīdzību, cilvēcību, empātiju un visām tām lieliskajām lietām, kuras gribētu redzēt mūsu sabiedrībā. Ja man lūgtu īsi definēt grāmatas galveno ideju es teiktu, ka tā ir sekojoša: “Kā tu vari būt cilvēks, ja otrā cilvēkā neredzi cilvēku?”

Īsāk sakot – jums ir jāizlasa šī grāmata! Ja tuvākajā laikā redzēsiet Spīganu maniakāli skraidot pa ielām un uzbāžoties svešiniekiem ar grāmatu, ziniet, ka tā ticami ir “Children of Time”.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Children of Time
Autors: Adrian Tchaikovsky
Lappušu skaits: 600
Pirmizdevuma gads: 2015

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Zen. Maksanss Fermīns

09 May

Ar Fermīna grāmatām es esmu pazīstama jau sen, par ko paldies jāsaka manai māsai. Iespējams bez viņas nemaz nebūtu atklājusi šo brīnišķīgo franču rakstnieku, kuram raksturīgi īsi, lakoniski un ļoti eleganti romāni par sevis meklējumiem un to, cik lielu nozīmi mūsu dzīvēs piešķiram simboliem un abstraktām idejām. Arī “Zen” nav vis kārtējā ezotērikas, pašpalīdzības vai didaktiskā grāmatele, kā to varbūt varētu spriest pēc nosaukuma, bet gan elegants klusuma romāns.

Zen” ir stāsts par kaligrāfijas meistaru Kuro un viņa mācekli Junu, par dzīvi, kas piepildīta ar klusumu, mākslu, par dienām, kas aizrit vienkāršā harmonijā.

Fermīns vispār neaizraujas ar samežģītiem sižetiem un plašiem aprakstiem, tā vietā rakstot lakoniski un neizcakoti, vienkāršiem teikumiem, īsām nodaļām. Tomēr kopiespaids ir grandiozs un pilnasinīgs, daži izmeklēti vārdi lasītāja galvā rada spilgtākas ainas, nekā vienas otras citas grāmatas 50 lappuses.

Zen” varbūt nav mana mīļākā Fermīna grāmata (par “Opiju” un “Bitenieku” man ir krietni siltākas atmiņas), tomēr es šo romānu ļoti izbaudīju un veiksmīgā kārtā izlasīju tieši piemērotā laikā, kad man bija iespēja un vēlme sēdēt klusumā un meditatīvi iegrimt grāmatā, lai to izlasītu vienā piegājienā. Arī grāmatas galvenā dilemma – kaisle pret harmoniju – nav man gluži aktuāla, tomēr tas neliedz ielūkoties citās dzīvēs un kultūrās un saprast, ka citi dzīvo citādi.

Lai arī romāns nudien ir pagalam īss, tas tomēr ir gana piesātināts, lai pēc pēdējās lappuses aizvēršanas nepaliktu mazuma piegarša. Joprojām nespēju aptvert, kā autoram ir izdevies tik klusu un liegu stāstu tomēr padarīt krāšņu un intensīvu, tomēr tas viss grāmatas lappusēs ir atrodams un sadzīvo lieliskā harmonijā.

Patiesībā mans vienīgais lielais iebildums šīs grāmatas kontekstā ir grāmatas nekvalitatīvais vizuālais noformējums. Grāmatai, kurā runā par mākslas pilnību un to, cik nozīmīgs ir katrs otas pieskāriens papīram, uz vāka uzlikt neprasmīgi palielinātu, pikseļainu virsrakstu un starp nodaļām ielikt nevērīgi uzvilktus hieroglifus, ir vienkārši nepiedienīgi. Par šo īpaši žēl tāpēc, ka sākotnējā dizaina ideja ir bijusi ļoti laba – minimālismā ieturēts melnbalts vāks ar kontrastējošiem sarkaniem akcentiem šai grāmatai lieliski piestāv un šis romāns varēja kļūt par izcilu paraugu tam, kā īsti ir jāizskatās grāmatai.

Vērtējums:
8/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Zen
Autors: Maksanss Fermīns
Tulkotājs: Ilze Fogele
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 128
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934065798

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Visuma vērpēji. Artūrs Bērziņš

13 Apr

Par to, ka māksliniekam Artūram Bērziņam būs grāmata, es zināju jau kādu laiku iepriekš un ziņkārība par to, kas tad šis būs par zvēru, bija jau tad. Skaidra lieta, ka tas nebūs kaut kas parasts, un tā arī ir – Bērziņa romāns ierindojams reti sastopamajā weird fiction žanrā, un grāmata ir neapšaubāmi dīvaina. Vai “dīvaina” ir labi vai slikti – tas savukārt jau atkarīgs no lasītāja.

Karlīnas dzīve rit kā ierasts – tikko veiksmīgi nokārtota sesija, vecāki ierasti sēž pie seriāliem, vectētiņš ierasti burkšķ par meiteņu nepiedienīgo apģērbu un Karlīna dodas uz klubu nosvinēt sesijas beigas. Bet visam pa vidu uzrodas Rihards, kura stāsti par paralēlām pasaulēm, dīvainām laiktelpām, iztīrītām atmiņām un Vērpējiem, kas izsūc cilvēku smadzenes, itin nemaz neierakstās normālības rāmjos, tieši tāpat kā sekojošie notikumi nekā nav uzskatāmi par pierastiem un ikdienišķiem.

Visuma vērpēji” ir grāmata, kurai jātuvojas ar atvērtām smadzenēm, un tās lasīšanai jāieslēdz zināms pusapziņas stāvoklis, kas ļauj izlasīto tekstu pārgremot par kaut ko saprotamu. Loģika un vēss aprēķins šai grāmatai nederēs, šķietami nav arī vajadzības sev mēģināt izskaidrot katru uz papīra nodrukāto frāzi. Ja izdosies saglabāt smadzenes viegli peldošā stāvoklī, šī grāmata būs baudāma un izgaršojama. Ja nē… Nu tad tas viss izklausīsies pēc pamatīga sviesta ar tarakānu piejaukumu.

Arī pats autors ar skaidrojumiem nekā neaizraujas, sak, pats lasītājs taču ir gana inteliģents cilvēks, lai viss nebūtu ar karotīti jāielej mutē. Īsais romāns ir pieblīvēts ar popkultūras un filozofijas atsaucēm, arī pasauļu skaidrojumi nāk no augstajiem plauktiņiem un principā nekas te nav vienkārši. Un nekas arī netiek skaidrots. Ja lasītājs saprata, ļoti labi. Ja nesaprata – vienmēr paliek iespēja sevi izglītot. Man gribētos, lai vairāk autoru iemācītos neauklēties ar saviem lasītājiem, par šo žetons Bērziņam.

Izteikti jūtams, ka autors ir mākslinieks – grāmata ir vizuāli piesātināta un tās lasīšana iztēlē zīmē spilgtas bildes, kurām ne vienmēr ir saistība ar mums pieejamo realitāti. Arī valoda mani ievilka – grāmatā daudz izmantots latviešu slengs un lielākoties veiksmīgi, kas kaut drusku piezemēja šo grāmatu un atgrieza visu pasākumu mūsu laiktelpā. Jā, jā, nu bija pāris neveiklas vietiņas, kur runāto tekstu nebija izdevies pārnest uz rakstīto, bet ko padarīsi.

Vienīgais, kas mani tomēr nomāca, ir tas, ka grāmatas sižets ir visnotaļ prasts un simtreiz pārmalts. Protams, varētu jau runāt par to, ka šādām grāmatām sižets ir mazsvarīgs un principā varētu pat neeksistēt, bet tomēr – ja jau autors raksta smalki, tad gribas arī smalku sižetu. Un es tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc uz grāmatas vāka lepni gozējas zīme “18+”. Bija jau tur pārītis lamu vārdu un varbūt viens vai divi zīmējumi balansēja uz tikumības robežas, bet, godīgi sakot, mani nepameta sajūta, ka šis ir vairāk reklāmas triks.

Vai es grāmatu kādam ieteiktu lasīt? Dies pasarg, nē! Vai es grāmatu izbaudīju? Protams! Bet šeit jāņem vērā, ka daudziem ar šo romānu galīgi nebūs pa ceļam un es neriskētu noteikt, kuram šis pasākums izklausīsies pēc sviesta kvadrātā, bet kurš aizlidos grāmatai līdzi. Un vienmēr jau pastāv risks uzrauties uz lasītāju, kuram viss pieniņš jau izsūkts, tur bez variantiem.

Vērtējums:
8/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Visuma vērpēji
Autors: Artūrs Bērziņš
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 224
Pirmizdevuma gads: 2017
ISBN: 9789934065620

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote