Grāmatu Spīgana par grāmatām

(Es atļaušos uzskatīt, ka Džeinas Eiras sižets ir visiem daudz maz zināms un šoreiz nenodarbošos ar grāmatas aprakstīšanu, tā vietā vairāk pievērsīšos manai personīgajai attieksmei pret varoņiem un grāmatas nozīmi. Protams, būs vesela kaudze maitekļu.)

Jau rakstot par grāmatu “The Eyre Affair” minēju, ka tā manī izraisīja vēlmi atkal izlasīt slaveno Džeinu Eiru, ko iepriekš biju lasījusi kaut kad pusaudža gados pēc kādas no neskaitāmo ekranizāciju noskatīšanās. Pie kam, Džeina Eira ir arī manā nu jau novārtā pamestajā 100 grāmatu projektā (kura dēļ vispār tapa šis blogs. Nu, vismaz daļēji).

Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka tagad man šī grāmata šķiet ārkārtīgi interesanta un nebūt ne pats garlaicības un puritānisma iemiesojums kā to atcerējos no pusaudža gadiem. Tiesa gan, Goodreads ir redzams, ka es tāda nebūt neesmu vienīgā un šī attieksmes maiņa parasti skaidrojama ar to, kas no šīs grāmatas tiek sagaidīts.

Kad pirmo reizi lasīju šo grāmatu, kas jau sen ir kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, man varēja būt apmēram 13 gadi un filmas iespaidā es gaidīju romantisku, mazliet vecmodīgu mīlas stāstu. Ak dies, kā es nogarlaikojos! Es nekādīgi nebiju spējīga saprast, kāpēc Džeina nevar pārkāpt tiem saviem stulbajiem principiem un kāpēc viņa kā tāds ēzelis skrien ar galvu sienā kaut kādu nebūt muļķīgu likumu dēļ. Un vēl tā puritāniskā attieksme pret visu! Nu nē, es nolēmu, ka šis ir gabals, kas paredzēts reliģiozam tantiņām un atvadījos no šī romāna uz visiem laikiem.

Bet izrādās, ka cilvēki pieaug un līdz ar pieaugšanu līdzi nāk visādas interesantas lietas – mazliet plašākas zināšanas par pasauli un tās vēsturi, mazliet lielāka nojēga par cilvēka vietu sabiedrībā un šīs vietas vēsturisko attīstību. Kopš padsmitnieka gadiem arī esmu izaugusi līdz liberālai domāšanai un spējai atkāpties no melnbaltā pasaules skatījuma, pa vidu iepludinot manu mīļāko krāsu – pelēko.

Tikai tagad es atklāju, ka Džeina Eira nebūt nav mīlas stāsts un uz to šādi skatīties nozīmē sev nozagt brīnišķīgu grāmatu. Tikai tagad es atklāju, ka Džeina patiesībā ir ārkārtīgi spēcīga sieviete ar uzskatiem, kas par gadsimtu apsteidz viņas laikabiedrus. Pie kam, labāk izprotot 19. gadsimta sabiedrības un dzīves uzbūvi, ir arī daudz vieglāk saprast Džeinu un atbalstīt viņas motīvus.

Manu galveno sašutumu pusaudža gados, protams, izraisīja Džeinas atteikšanās dzīvot kopā ar Ročesteru pēc tam, kad ir atklājusies Ročestera sievas eksistence. Es nekādīgi nevarēju saprast, kas gan tur slikts, galu galā pats Ročesters itin veiksmīgi pierāda to, ka viņa sieva ir būtībā neeksistējoša, pie kam neviens tāpat neko nezinās un viņi varēs laimīgi dzīvot savā nodabā. Tagad tieši otrādi – manuprāt, par Džeinu vispozitīvāk runā tieši viņas lēmums doties prom, tieši viņas spēja pastāvēt pašai par sevi un nepakļauties saldiem solījumiem. Īpaši apsveicams ir viņas veselais saprāts un spēja saprast, ka viņa kā mīļākā Ročesteram diez vai būs tik simpātiska kā sieva, pie kam Džeina ļoti labi saprot, cik ievainojamā pozīcija sevi nostādīs, piekrītot šim dzīves modelim. Jā, mūsdienās tas nebūtu nekas īpašs, bet galu galā – mūsdienās šāds stāsts vispār neeksistētu.

Kas mani gandrīz pārsteidza, ir tas, cik feministiska ir šī grāmata. Džeina brīvi pauž savus uzskatus par to, ka sievietes netiek pienācīgi novērtētas un ir nospiestas zem dažādiem muļķīgiem sabiedrības pieņēmumiem. Viņa nevairās teikt to, ko domā, un par to es viņu apbrīnoju. Džeina vispār ir lielisks feministes paraugs – viņa ir spējīga pastāvēt pati par sevi, viņas dzīves galvenais mērķis nav vīra atrašana, bet gan dzīve, kuru viņa atzīst par pareizu. Tomēr tas nepadara viņu par karojošu fūriju, tieši otrādi – viņa ir piezemēta un saprātīga. Savukārt tie brīži, kad grāmata kļūst melodramatiska, ir pilnībā piederīgi gotiskās literatūras tradīcijai.

Par Džeinu viss ir skaidrs, savukārt ar Ročesteru man klājās grūtāk un viņam viennozīmīgu raksturojumu, simpātijas vai antipātijas piekabināt man neizdodas.
No vienas puses ir skaidrs, ka jukušās sievas slēpšana bēniņos un centieni slepus apprecēties, nav gluži džentlmeņa cienīga rīcība. Bet no otras puses es nespēju pret viņu just nekādas antipātijas, jo viņš ir pilnībā sava laikmeta un sabiedrības upuris (brīžiem pat gribas teikt, ka lielākā mērā nekā Džeina). Ročesters nekādīgi nevar atkratīties no tās savas jukušās sievas, kuras vienīgais dzīves mērķis ir sadedzināt savu vīru, un man ir grūti vainot viņu par to, ka viņš no Bertas bēg un mēģina aizmirsties dažādos veidos.

Un te nu es nonāku pretrunā pati ar sevi – ja uz Džeinu es skatos apbrīnas pilnām acīm tieši laikmeta kontekstā, tad Ročesters manās acīs iegūst pagalam mūsdienīgu veidolu un man nenāk ne prāta viņu nosodīt par mīļākajām, braukāšanu apkārt un izklaidēšanos, jo tas šķiet pilnīgi normāli man kā 21. gadsimta iedzīvotājam. Faktiski tā laikam arī ir Džeinas un Ročestera lielākā nelaime – viņi ir piedzimuši vismaz gadsimtu par agru un ne viņu raksturi, ne uzskati neatbilst viņu laikmetam.

Starp citu, Ročesters manā galvā pat neierakstās kā īpaši neglīts varonis. Viņi tur var teikt, ko vien vēlas un stāstīt man cik grib, ka viņš neatbilstot skaistuma priekšrakstiem, bet, izlasot Ročestera aprakstu, man viņš neglābjami izklausās pēc pievilcīga vīrieša, bet jau atkal – viņš neatbilst sava laikmeta standartiem.
Nu nespēju es Ročesteru uztvert kā ļaundari, dariet ko gribiet, neatkarīgi no tā, vai viņu uzskatām par skaistu vai neglītu, vai pieņemam, ka viņš ir pārāk vecs vai nē (ņemot vērā to, ka morāli Džeina ir krietni vecāka par saviem 18-19 gadiem, man itin nemaz nešķiet briesmīga viņu vecuma starpība).

Lai vai kā tur būtu ar maniem uzskatiem par skaistumu, tomēr nevar noliegt, ka autore ir bijusi visai drosmīga, sarakstot grāmatu, kuras abi galvenie varoņi ir fiziski nepievilcīgi. Šarlote Brontē ir spējusi uzticēties sava lasītājai inteliģencei un spējai redzēt pāri sejas vaibstiem un klasiskiem profiliem. Mūsdienās Džeina gan jau beigās piedzīvotu maģiskās pārvērtības un no neglītā pīlēna pārvērstos par gulbi, bet Brontē nav laika nodarboties ar tādiem lētiem gājieniem, viņai ir svarīgākas lietas runājamas un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man šī grāmata šķiet tik simpātiska.

Un tad grāmatā ir varonis, kas man izteikti riebjas un tas ir Džeinas brālēns Džons. Skaidrs, ka viņš grāmatā ir ieviests kā Ročestera pretmets – Džons ir skaists kā grieķu dievs, viņš ir izglītots un apgarots un viņam dzīvē ir cēli mērķi. Džonam it kā būtu jāuzsver visi Ročestera trūkumi un 19. gadsimtā tas noteikti tā arī izklausītos, bet manā galvā Džons ir tikai un vienīgi despotisks nelietis, kas savā psihopātiskajā apsēstībā ar reliģiju un savu misijas apziņu ir zaudējis jebkuru cilvēcību, un ir gatavs iznīcināt jebkura cilvēka laimi, raksturu un veselo saprātu, ja vien ar to pietuvosies savai misijai. Uz mani Džons iedarbojās tieši pretēji it kā paredzētajam – jo vairāk grāmatā viņš parādījās, jo vairāk man patika Ročesters, kurš galu galā atbalsta brīvu cilvēka gribu un izvēli, kurš neuzstājas ar kategoriskām prasībām pret vienīgo pareizo dzīvošanas veidu, kurš spēj būt šarmants, smieties un izbaudīt dzīvi. Piedošanu, manās acīs Džons te zaudē vienos vārtos un viņam vienkārši nav izredžu.

Itin bieži Ročesteram tiek pārmests sarkasms un drūvēšanās par dzīvi, bet manā gadījumā tas tieši ir iemesls, lai man Ročesters patiktu vēl vairāk un caur to arī Džeina, jo viņa beidzot ir spējīga pienācīgi atbildēt uz to visu. Jā, mani kaitina tie mūžīgi saldi runājošie cilvēki, kuriem viss ir rozā, jauki un pūkaini, man daudz simpātiskāks šķiet Ročestera mēreni skarbais un atklātais stils, kur pirms došanās pie miera nerodas vēlme no ausīm cukuru izbērt.

Tā nu es sev beidzot esmu atklājusi Džeinu Eiru kā ārkārtīgi aizraujošu un pārdomu vērtu grāmatu, kā ļoti skaisti sarakstītu grāmatu, kurā pat apraksti un reliģiska rakstura pārspriedumi netraucē, par ko jūtos ļoti pateicīga grāmatai “The Eyre Affair” un lieliskajam cilvēkam, kas man to iedāvināja. Ļoti iespējams, ka pēc gadiem desmit es Džeinu Eiru pārlasīšu atkal un atkal atklāšu kaut ko jaunu, kaut ko kas grāmatā ir rodams tikai tad, kad lasītājam ir nepieciešamā pieredze. Un papildbonuss – es tagad esmu daudz maz atbrīvojusies no iespaida, ka visa šī laika literatūra ir bezdievīgi garlaicīga, droši vien pieķeršos arī citām māsu Brontē grāmatām un saņemšos arī Ostinas “Lepnumam un aizspriedumiem”.

“Džeina Eira” ir brīnišķīga gotiski mazliet melodramatiska grāmata ar kuru es lieliski pavadīju laiku. Iesaku lasīt arī citiem, ja vien tie citi ir daudz maz pieaugušā vecumā un interesējas par feminismu un tā vēsturi vai vienkārši vēlas pavadīt laiku ar skaistu grāmatu.

Citāti no grāmatas:

“..glancing around occasionally to make sure that nothing worse than myself haunted the shadowy room.”

“I do not think, sir, you have any right to command me, merely because you are older than I, or because you have seen more of the world than I have; your claim to superiority depends on the use you have made of your time and experience.”

“Women are supposed to be very calm generally: but women feel just as men feel; they need exercise for their faculties, and a field for their efforts, as much as their brothers do; they suffer from too rigid a restraint, to absolute a stagnation, precisely as men would suffer; and it is narrow-minded in their more privileged fellow-creatures to say that they ought to confine themselves to making puddings and knitting stockings, to playing on the piano and embroidering bags. It is thoughtless to condemn them, or laugh at them, if they seek to do more or learn more than custom has pronounced necessary for their sex.”

Vērtējums:
9/10

Šoreiz bija tā, ka, pirms sāku lasīt grāmatu, es absolūti neko nezināju par tās sižetu. Grāmata vienkārši bija mana 100-grāmatu-projekta sarakstā un es pirms lasīšanas diezgan apzināta centos izvairīties no jebkādas informācijas par to. Vienā brīdī, jau tuvojoties grāmatas vidum, gan neizturēju un iekš goodreads.com palūrēju sižeta aprakstu, jo sāka jau likties, ka tanī grāmatā nekad nekas nenotiks, izrādījās, ka būtu bijis jāpaciešas vien knapi 10 lapaspuses, lai sāktos īstā romāna darbība. Bet vispār man patīk šādi lasīt grāmatas- es zinu, ka vajadzētu būt labai (klasika, kā nekā), bet par sižetu neko nezinu un lasu absolūti bez ekspektācijām, un tad grāmata sagādā pārsteigumu. Biežāk šitā varētu.

Jauns, ar savas dzīves bezmērķīgumu un inertumu nomocīts alžīrietis- Merso kungs- tiek iejaukts sīkās vietējā sutenera intrigās, kas beidzas ar cilvēka nogalināšanu. Viņš tiek apcietināts un notiek absurds tiesas process, kura uzmanības lokā ir ne tik daudz slepkavība, kā paša rakstura nepilnības. (aizņēmos no grāmatas anotācijas)

Lai arī grāmata ir sarakstīta pirmajā personā, noskaņa ir ļoti atsvešināta, galvenais varonis uz savu dzīvi skatās kā svešinieks no malas, un pirmajā grāmatas pusē šķiet, ka grāmatā gandrīz nekas nenotiek. Galvenajam varonim nomirst māte, bet viņam būtībā vienalga, jo viņi jau sen atsvešinājušies. Merso iemīl skaistā Marija, bet viņam vienalga. Marija grib ar viņu precēties, bet viņam joprojām vienalga. Viņa „draugs” piekauj kārtējo mīļāko, bet Merso tikai vienaldzīgi noskatās. Gandrīz visas grāmatas garumā tā Merso vienaldzība nejēdzīgi kaitināja, viņš šķita gandrīz kā tāds dzīvs mironis, vai, ja vēlamies pieturēties pie grāmatas nosaukuma, svešinieks pats savā dzīvē.
Bet tad sekoja tas absurdais tiesas process, kurā Merso par vainīgu atzīst ne tik daudz viņa nodarījuma dēļ, bet gan attieksmes un rakstura dēļ. Prokuroram Merso šķiet amorāls un sabiedrībai nederīgs cilvēks, un prokurora uzskatus pat var saprast, jo Merso patiešām izturas neciešami vienaldzīgi un atsvešināti, tomēr grāmatas gaitā arvien spilgtāk iezīmējas tas, ka tā nav vienaldzība, bet gan atturība, iespējams pat kautrība. Un Merso vienkārši neredz jēgu notikušo skaidrot atkal un atkal, viņš neizprot to, ka ar patiesības pavēstīšanu mazliet citādā veidā, viņš būtu mīkstinājis savu sodu. Tiesas prāvā Merso nodod viņa paša raksturs. Galu galā sanāk, ka „par slepkavību apsūdzēto sodīs ar nāvi tikai tāpēc, ka viņš nav raudājis mātes bērēs”.
Godīgi sakot, uz grāmatas beigām es jau sāku žēlot Merso, viņš vairs nešķita vienaldzīgs, bet gan sabiedrības nesaprasts. Un tad pašās pēdējās lapaspusēs nāca doma, ka Merso jau nemaz nav vienaldzīgs vai inerts, viņš ir neparasti pragmatisks un racionāls cilvēks, kas dzīvi uzskata par gandrīz bezjēdzīgu padarīšanu, savukārt sabiedrība to nespēj ne saprast, ne pieņemt.

Kritiķi šo darbu bieži dēvē par vienu no lieliskākajiem eksistenciālisma paraugiem, tomēr pats Kamī savas dzīves laikā vienmēr strikti noraidīja viņam piekārto eksistenciālisma birku. Viņš pats apgalvoja, ka turoties pie absurdisma. Un, godīgi sakot, es neredzu iemeslu, lai šinī jautājumā nepiekristu autoram. Es gan tik smalki nepārzinu žanru viegli plūstošās robežas, tomēr, ja man jāvērtē šo darbu, es drīzāk saku, ka tas ir absurdismam un nevis eksistenciālismam piederīgs.

Starp citu, lasot šo grāmatu, man šķita interesanti tas, kā grāmatas, īpaši tad ja lasītas cieši viena pēc otras, sasaucas viena ar otru pat tad, ja tām ne sižetiski, ne žanriski nav ne mazākās līdzības. Piemēram, grāmatas sākumā man Merso šķita virspusēji līdzīgs Čārlijam no „Puķes Aldžernonam”- tā pati pasaules un sabiedrības neizpratne un nezināšana, tikai iemesli pilnīgi citi. Savukārt Merso izteiktā doma par to, ka visiem būtu pareizi viņu aizmirst tūlīt pēc nāves, uzreiz sasaucās ar 451 grādu pēc Fārenheita, kur cilvēki nevēlas sērot un mirušie tiek ātri sadedzināti, bet vēl ātrāk aizmirsti. It kā 3 absolūti atšķirīgas grāmatas, kurām īsti pat nekā kopīga nav, bet galvā veidojas ciešas asociācijas. Iespējams tāpēc, ka tik ļoti dzīvoju līdzi grāmatām un visus varoņus uztveru kā dzīvus.

Nobeigumam jāsaka, ka grāmata man patiesi patika, par spīti tam (vai varbūt tieši tāpēc), ka sākumā ārkārtīgi kaitināja. Grāmatā paustās idejas ir labas, dzīves un atsvešinātības atspoguļojums- lielisks. Un ir pilnīgi skaidrs, kāpēc šī grāmata ir iekļauta 100 must-read grāmatu sarakstā.

Vērtējums
9/10
(es pēdējā laikā nevaru saprast- es pārāk viegli dāļāju labus vērtējumus vai tomēr lasu tikai labas un izcilas grāmatas…)

Un vēl viena 100 grāmatu saraksta grāmata. Diezgan īpatnēji, bet šoreiz ir tā, ka par grāmatu lāga nav, ko teikt. Nav tā, ka nepatiktu un gluži vienaldzīgu jau nu arī neatstāja, bet drīzāk tā, ka- nu jā, ir laba grāmata, nu jā, klasika, bet vispār izlasīju, bija laba, noliku malā un aizmirsu. Un tā īsti pat iemeslu nemāku atrast, visticamāk jau, ka izlasīju neveiksmīgā brīdī, būs kādreiz jāpārlasa. Tāpēc arī šoreiz par grāmatu tāds slinkais ieraksta variants.

„«Lielisko Getsbiju» pieņemts dēvēt par diženo Amerikas romānu. Tas nozīmē, ka šis romāns ir dižens daiļliteratūras darbs, kurā tematizēts amerikāņu dzīvesveids, un ka Džeimss Gecs jeb Džejs Getsbijs ir dižens amerikāņu raksturs. Getsbijs ir amerikāņu self-made man, cilvēks, kurš pats sevi izveidojis, pareizāk sakot – kurš pats sevi izgudrojis. Viņš tic amerikāņu sapnim par veiksmi, viņš īsteno šo sapni; viņš iejauc šajā sapnī Dēziju; sapnis viņu pieviļ. Apzīmējums lieliskais iegūst ironisku nokrāsu.
1924. gadā, strādādams pie «Getsbija», Ficdžeralds rakstīja: «Romāna kodolu veido to ilūziju zaudējums, kuras spēj tik koši iekrāsot pasauli, ka cilvēkam ir vienalga – kamēr vien pastāv šis maģiskais mirdzums –, vai viņš redz lietas patiesajā gaismā, vai nepatiesajā.» Getsbijs nesamierinās ar laika gaitu. «– Vai tad pagātni nevar atkārtot? – viņš neticīgi pārvaicāja. – Protams, ka var!» Būtībā šis ir romāns par amerikāņu vēsturi, kur laika tēma saplūdusi ar ilgošanās tēmu.” (apraksts no izdevniecības AGB mājaslapas http://www.izdevnieciba.com/book.php?isbn=9984-663-85-X)

Mazliet ielūkoties tajā laikā, ko dēvē par Džeza laikmetu, iemest skatu bagātnieku izpriecās un vieglprātīgajā dzīvesveidā- jā, tas bija aizraujoši, bet neatstāja nekādu paliekošu iespaidu. Vienīgais, par ko man visu laiku jādomā- lasīju atsauksmes par šo grāmatu no lasītājiem un ar apbrīnojamu regularitāti uzdūros viedoklim, ka grāmatas varoņi ir stulbi un aprobežoti un ka grāmata taču nemaz neatspoguļo to laiku, jo redz minēti ir tikai bagātnieki.
Negribās piekrist ne vienam, ne otram viedoklim. Par cilvēku aprobežotību- jā, pirmajā brīdī tā patiešām šķiet, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka patiesībā tā ir tikai labi iestudēta, laikmeta uzspiesta maska- cilvēkiem jābūt jautriem, jādzīvo brīvi un priecīgi, sievietes ir skaistas dekorācijas, bet vīrieši- naudas mašīnas izklaidēm. Jā, nu neuzbāzās viņi nevienam ar intelektuālām sarunām, viņi baudīja dzīvi, radīja paši savu romantiku un savdabīgu bohēmu, kas vēl automātiski nepadara visus par muļķiem.
Šinī kontekstā atmiņā aizķērās viens Dēzijas citāts, ko viņa saka par savu meitu:
„I`m glad it`s a girl. And i hope she’ll be a fool- that`s the best thing a girl can be in this world, a beautiful little fool.”
Otrs minētais arguments, ka grāmata taču neatspoguļo to laiku, man vispār šķiet, teiksim, nepārdomāts. Tas vien, ka kāds romāns nav iekļāvis sevī visu konkrētā laika sabiedrību taču vēl nenozīmē, ka tajā neparādās laikmeta gars, noskaņa un tendences, nav jau visiem jābūt Balzakiem, lai drīkstētu apgalvot, ka ir uzrakstījuši par to vai citu laikmetu un ļāvuši lasītājam tajā ielūkoties.

Īsāk sakot- grāmata ir laba un lasīšanas vērta, bet par to jau neviens droši vien arī nešaubījās, tas, kādu iespaidu uz katru no lasītājiem tā atstāj, jau ir katra personīga darīšana. Mans secinājums ir, ka pieķēros šai grāmatai nepareizajā brīdī un kādreiz būs jāatkārto, pagaidām par pārējo klusēju.

Beidzot atkal esmu pievērsusies savam 100 grāmatu projektam un izlasījusi grāmatu no šī saraksta. Šoreiz- Stikla pērlīšu spēle.
Jāatzīst, ka šo grāmatu lasīju sev netipiski ilgi- apmēram 3 nedēļas (vājprātīgi ilgs laiks vienai grāmatai) un patiesībā šinī faktā vainojams ne tikai tas, ka nozuda krietna daļa laika, ko parasti atvēlu lasīšanai un pat ne tikai sliktais grāmatas izdevums (par to vēlāk), bet visdrīzāk jau tas, ka šī vienkārši nav no *ātrajām* grāmatām, kuru gribās izraut cauri vienas nakts laikā, šī ir tāda, kuru pastiept garumā un izbaudīt lēnām, nemaz jau nerunājot par to, ka tā ir tik intelektuāli un filozofiski piesātināta, ka ātri skrienot caur tekstu visticamāk lielu daļu no tā vienkārši palaistu garām. Tā nu labākajās dienās Stikla pērlīšu spēle gāja ar ātrumu 20 lapaspuses dienā (lai gan parasti minimālā norma man ir- vismaz 40), bet lielākoties jau nu krietni mazāk.

Hese Stikla pērlīšu spēli sāka rakstīt 1931. gadā, bet pabeidzis un izdevis 1943., 1946. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.
Grāmatas darbība risinās pāris gadsimtus tālā nākotnē (visos blogos latviešu valodā, ko esmu lasījusi par šo grāmatu, minēts, ka darbība risinoties 23. gadsimtā, wikipedia gan apgalvo, ka pats Hese darbību esot iztēlojies apmēram 25. gadsimtā, bet vispār jau tam nav absolūti nekādas nozīmes un, starp citu, šī grāmata noteikti nav ierindojama zinātniskās fantastikas kategorijā) Viduseriopas provincē Kastālijā, kas ir izveidojusies par atsevišķu pasauli izredzētajiem- rūpīgi izvēlētiem intelektuāļiem, kuri savu mūžu velta tikai un vienīgi garīgai dzīvei, veicot zinātnisku darbu un akurāti ievērojot visnotaļ askētisku dzīvesveidu, regulāri piekopjot meditācijas vingrinājumus. Kastālijā valda stingra hierarhija, nekad indivīds nevar būt augstāks par kopienu, par Ordeni un tieši šis ir iemesls, kāpēc lasītājiem tiek nodota Jozefa Knehta „biogrāfija”- stāsta galvenais varonis pēc dažu gadu pabūšanas augstā amatā atstāj Kastāliju, lai dzīvotu *parastajā* pasaulē, kur garīgai un intelektuālai dzīvei nav lielas nozīmes, kur valda naudas un varas kāre, kur valda cilvēcīgi instinkti. Protams, šis notikums kastāliešiem šķiet kaut kas ārkārtējs, jo, pirmkārt, Knehts vienmēr ir bijis *īsts Kastālietis*, visu mīlēts un cienīts cilvēks, paraugs citiem, otrkārt, Kastālijas vēsturē nav bijis precedenta, kad Ordeni pamestu tik augsta ranga persona.
Kastālijas lielākais dārgums ir stikla pērlīšu spēle. Nekur grāmatā nav aprakstīts precīzi kā tā tiek spēlēta un kā tas fiziski varētu izskatīties, bet galvenā doma ir apmēram tāda, ka jebkura zinātne vai estētiskā māksla var tikt sasaistīta ar kādu citu, tajās var tikt vilktas paralēles un ir tikai pašsaprotami šādas paralēles vilkt starp mūziku un matemātiku vai ķīniešu namiņu, piemēram (vispār šāds stikla pērlīšu spēles apraksts ir visīstākā zaimošana, man kauns, bet labāk neprotu). Šīs stikla pērlīšu spēles adepti ir Kastālijas elite, kuri bauda īpašu cieņu kastāliešu vidū.
Jāatzīst, ka pati ideja par šādu Kastāliju ir utopiska un, iespējams, pat mazliet absurda, bet teikšu atklāti- vilinoša. Iedomājieties- vesela valstiņa, kurā eksistē tikai intelektuāli cilvēki ar plašām zināšanām, nekādas tiekšanās pēc naudas vai mākslīgi radītas aristokrātijas. Eh.

„Stikla pērlīšu spēle” ne tuvu nav no vieglajām grāmatām un skaidrojošo vārdnīcu man nācās izmantot tik daudz kā vēl nekad dzīvē, bet lasīt šo grāmatu bija īsta bauda un pārmaiņas pēc ir patīkami just, ka smadzeņu šūnas arī kustās un pilda tām paredzētās funkcijas. Un, jā, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tad īsti šī ir viena no tām grāmatām, kas *būtu jāizlasa ikvienam*.

Vēl viens milzīgs šīs grāmatas pluss ir izcilais Ģirta Bļodnieka tulkojums- tur sastopami tādi vārdi, par kuru eksistenci vidējais latvietis visticamāk pat nenojauš un ir aizraujoši vērot, kā ir lietoti daudz un dažādi vecvārdi vai izmainītas vārdu formas. Reti gadās lasīt tik burvīgus tulkojumus tik bagātā un interesantā latviešu valodā.

Un nu vēl tikai viena darvas karote medus mucā- pabriesmīgais grāmatas izdevums. Pirms dažiem gadiem laikraksts Diena izdeva klasikas sēriju, kurā katru grāmatu varēja iegādāties kopā ar laikrakstu par gandrīz vai simbolisku naudas summu. Nu labi, es saprotu, nekādi dižie līdzekļi šo grāmatu izdošanai atvēlēti nav, visu vajag pēc iespējas lētāk, bet būsim godīgi- tam tomēr nevajadzētu automātiski izslēgt labu gaumi- pati grāmata ir iesieta tekstūras ziņā patīkamos vākos, bet tā gaišzilā krāsa- drausmīgi. Nemaz nerunājot par to, ka es nudien neesmu nekāds akurātais grāmatu lasītājs un manas grāmatas regulāri ir apbružātas, bet šis bija pirmais gadījums manā grāmattārpa karjerā, kad pirmo reizi lasot grāmatu, tā sāk plīst ārā no vākiem. Un, skatoties uz šo grāmatu supervākiem (nu, tie papīra papildus vāki, kas liekās apkārt grāmatas cietajiem vākiem), manas acis bija gatavas noasiņot. Bet nu labi, tā visa ir tikai kasīšanās, ļaunākais ar šo grāmatu bija sīkā druka. Un pat ne tik daudz sīkie burti, kas man nekad nav traucējuši, bet gan tas, ka starp rindiņām nav pienācīgas atstarpes, tāpēc, lasot grāmatu, acis lēkā pa rindiņām, neatrodot, kura tad īsti ir nākamā, tādā veidā radot milzu haosu lasīšanas procesā. Es pat teiktu, ka šis bija vēl viens nopietns iemesls, kāpēc lasījās tik lēni un ar piepūli. Un ko gan citu gaidīt no grāmatas, kas citos izdevumos nodrukāta apmēram uz 600 lapaspusēm, bet šeit- iespiesta 400 lpp.
Bet vispār jau var gadīties, ka es tikai kašķējos par lietām, kurām, iespējams, nevajadzētu pievērst tādu daudzumu uzmanības.

Īsāk sakot- grāmata, kuru iesaku izlasīt, negaidot vieglu, jauku un izklaidējošu lasāmvielu, bet gan īstu literatūras smagsvaru, kas liekams klasikas plauktiņā.

Es jau diezgan sen biju ieplānojusi izlasīt Hārperas Lī “Kas nogalina lakstīgalu”, tikai kaut kā sanāca atlikt arvien tālāk un tālāk, bet nu beidzot biju saņēmusies un izdomājusi, ka 2. grāmata no mana 100 grāmatu saraksta būs šī. Un tad nāca neliels pārsteigums. Es vienmēr esmu zinājusi, ka Rīgā labas grāmatas atrast ir grūtāk kā tam vajadzētu būt, bet līdz šim tā īsti nebija ienācis prātā, ka nevar nopirkt kaut ko no klasikas. Apskraidīju vairākas centra grāmatnīcas, visās saka vienu un to pašu- mums nav. Apskatās datorā- citās mūsu grāmatnīcās arī nav. Ne latviski, ne angliski. Galu galā mazliet saīgņojos un pasūtīju sev grāmatu no bookdepository.com, bet tā kā biju jau ietrāpījusi svētku pirkšanas vilnī, grāmata, protams, jāgaida salīdzinoši ilgāk kā parasti.
Pienāca vakars, kad attapos, ka iepriekšējo grāmatu esmu izlasījusi, jaunās vēl nav. Nu neko darīt, braucu uz Alfas grāmatnīcu, tur ļoti veiksmīgi iepirku sev vairākas klasikas grāmatas un laimīgi ķēros pie Mobija Dika. Izlasīju plus mīnus 60 lapaspuses un sapratu, ka galīgi neiet, nav pašlaik noskaņojuma tai grāmatai, un es nevaru lasīt grāmatu, kurai man dotajā brīdī nav noskaņojuma. Problēma problēmas galā.
Šinī brīdī mani ļoti veiksmīgi izglāba Toma Kreicberga tikko izdotā grāmata- “Dubultnieki un citi stāsti” (ja fantastika/fantāzija sirdij tuva, iesaku šo izlasīt). Un tad jau beidzot arī mana gaidītā “To Kill A Mockingbird” bija klāt.

“Kas nogalina lakstīgalu…” darbība risinās ap 1936. gadu, no 9-gadīgas meitenes skatupunkta, kuras tēvs, par spīti sabiedrības rasistiskajiem aizspriedumiem, piekrīt uzņemties kāda afroamerikāņa (kurš apsūdzēts par baltās sievietes izvarošanu) aizstāvību. Un tā grāmatā soli pa solim atklājas tā laika Amerikā tipiskas mazpilsētas sabiedrība, visi tā laika uzskati.
Interesanti tas, ka, lai arī tiesas prāva un nepatiesā apsūdzība kā tāda ir galvenā grāmatas tēma, pirmoreiz tā tiek pieminēta vien tad, kad trešdaļa grāmatas jau izlasīta, tāpēc brīžiem rodas sajūta, ka romānam ir tāds garš, garš ievads, kas gan savas funkcijas pilda godam- brīdī, kad lasītājs nonāk līdz tiesas prāvai, visi galvenie varoņi jau ir labi pazīstami un jautājumi par to, kāpēc kāds rīkojās kā nu rīkojās, nerodas un nav arī grūti atcerēties, kurš ir kurš, jo pie visiem jau pierasts.
Pēc noskaņas grāmata ir ļoti ideālistiska, mazliet naiva, bet tas lieliski sader kopā ar stāstu. Lasot atsauksmes, esmu manījusi gana lielu daļu lasītāju, kas uzskata, ka lai arī grāmata ir pret rasismu, nevienlīdzību un netaisnību, tomēr uzrakstīta vienpusēji, piemēram, nēģerus parādot kā cilvēkus bez savas gribas, nemitīgi paceļot vienu rasi augstāk par otru. Man personīgi tā nešķita, es drīzāk teiktu, ka autore grāmatā vienkārši ir izcēlusi to pasaules daļu, ko vēlējusies, un pārējo atstājusi ārpus grāmatas.

Grāmata nav pilnībā autobiogrāfiska, tomēr Hārpera Lī tajā ir ielikusi lielu daļu no sevis un savas bērnības, arī viņa tāpat kā grāmatas varone nebija meitene, kas sēdētu mājās un spēlētos ar lellēm, bet drīzāk gan uzvedās kā puika (kas, protams, tā laika Amerikas mazpilsētiņā nebija īpaši akceptējami), arī neizpratne par rasismu nāk no autores bērnības, arī Hārperas Lī tēvs bija viņas dzimtajā pilsētiņā atzīts un cienīts advokāts, savukārt uzvārdu Finčs viņai *aizņēmas* no savas mātes pirmslaulības uzvārda.
23 gadu vecumā Hārpera Lī pārcēlās uz Ņujorku, tur atkal satika savu bērnības draugu Trūmenu Kapoti (kurš iedvesmoja Hārperu Lī vienam no šīs grāmatas varoņiem) un sarakstīja dažus garos stāstus. 1956 gada novembrī viņa atrada sev aģentu un tā paša gada Ziemassvētkos saņēma no aģenta lielisku dāvanu- gada algu ar zīmīti, kurā teikt, ka viņai ir gads laika uzrakstīt romānu. 1959. gada vasarā Hārpera Lī pabeidza savu vienīgo romānu “To Kill A Mockingbird”, kas tika publicēts 1960. gadā un vēl pēc gada saņēma prestižo Pulicera balvu.
Pēc šīs grāmatas Hārpera Lī ir sarakstījusi vien pāris esejas un vairāk vai mazāk izvairījusies no publicitātes. Viņa gan bija iesākusi vēl vienu romānu- “The long goodbye”, pēc tam dokumentālu grāmatu par kādu Alabamas sērijveida slepkavu, bet nevienu no tām Hārpera Lī nepabeidza.

1962. gadā pēc grāmatas uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu (http://www.imdb.com/title/tt0056592/), ar kuru Hārpera Lī bija ļoti apmierināta, sakot, ka pēc viņas domām tas ir viens no labākajiem grāmatas tulkojumiem filmā, kas jebkad radīts.

Tiem, kas lasa grāmatas angļu valodā, šeit: http://www.lausd.k12.ca.us/Belmont_HS/tkm/ atrodams diezgan labs grūtāko vārdu un izteicienu skaidrojums.