RSS
 

Archive for the ‘100-grāmatu-projekts’ Category

Jane Eyre. Charlotte Brontë

04 Jun

(Es atļaušos uzskatīt, ka Džeinas Eiras sižets ir visiem daudz maz zināms un šoreiz nenodarbošos ar grāmatas aprakstīšanu, tā vietā vairāk pievērsīšos manai personīgajai attieksmei pret varoņiem un grāmatas nozīmi. Protams, būs vesela kaudze maitekļu.)

Jau rakstot par grāmatu “The Eyre Affair” minēju, ka tā manī izraisīja vēlmi atkal izlasīt slaveno Džeinu Eiru, ko iepriekš biju lasījusi kaut kad pusaudža gados pēc kādas no neskaitāmo ekranizāciju noskatīšanās. Pie kam, Džeina Eira ir arī manā nu jau novārtā pamestajā 100 grāmatu projektā (kura dēļ vispār tapa šis blogs. Nu, vismaz daļēji).

Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka tagad man šī grāmata šķiet ārkārtīgi interesanta un nebūt ne pats garlaicības un puritānisma iemiesojums kā to atcerējos no pusaudža gadiem. Tiesa gan, Goodreads ir redzams, ka es tāda nebūt neesmu vienīgā un šī attieksmes maiņa parasti skaidrojama ar to, kas no šīs grāmatas tiek sagaidīts.

Kad pirmo reizi lasīju šo grāmatu, kas jau sen ir kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, man varēja būt apmēram 13 gadi un filmas iespaidā es gaidīju romantisku, mazliet vecmodīgu mīlas stāstu. Ak dies, kā es nogarlaikojos! Es nekādīgi nebiju spējīga saprast, kāpēc Džeina nevar pārkāpt tiem saviem stulbajiem principiem un kāpēc viņa kā tāds ēzelis skrien ar galvu sienā kaut kādu nebūt muļķīgu likumu dēļ. Un vēl tā puritāniskā attieksme pret visu! Nu nē, es nolēmu, ka šis ir gabals, kas paredzēts reliģiozam tantiņām un atvadījos no šī romāna uz visiem laikiem.

Bet izrādās, ka cilvēki pieaug un līdz ar pieaugšanu līdzi nāk visādas interesantas lietas – mazliet plašākas zināšanas par pasauli un tās vēsturi, mazliet lielāka nojēga par cilvēka vietu sabiedrībā un šīs vietas vēsturisko attīstību. Kopš padsmitnieka gadiem arī esmu izaugusi līdz liberālai domāšanai un spējai atkāpties no melnbaltā pasaules skatījuma, pa vidu iepludinot manu mīļāko krāsu – pelēko.

Tikai tagad es atklāju, ka Džeina Eira nebūt nav mīlas stāsts un uz to šādi skatīties nozīmē sev nozagt brīnišķīgu grāmatu. Tikai tagad es atklāju, ka Džeina patiesībā ir ārkārtīgi spēcīga sieviete ar uzskatiem, kas par gadsimtu apsteidz viņas laikabiedrus. Pie kam, labāk izprotot 19. gadsimta sabiedrības un dzīves uzbūvi, ir arī daudz vieglāk saprast Džeinu un atbalstīt viņas motīvus.

Manu galveno sašutumu pusaudža gados, protams, izraisīja Džeinas atteikšanās dzīvot kopā ar Ročesteru pēc tam, kad ir atklājusies Ročestera sievas eksistence. Es nekādīgi nevarēju saprast, kas gan tur slikts, galu galā pats Ročesters itin veiksmīgi pierāda to, ka viņa sieva ir būtībā neeksistējoša, pie kam neviens tāpat neko nezinās un viņi varēs laimīgi dzīvot savā nodabā. Tagad tieši otrādi – manuprāt, par Džeinu vispozitīvāk runā tieši viņas lēmums doties prom, tieši viņas spēja pastāvēt pašai par sevi un nepakļauties saldiem solījumiem. Īpaši apsveicams ir viņas veselais saprāts un spēja saprast, ka viņa kā mīļākā Ročesteram diez vai būs tik simpātiska kā sieva, pie kam Džeina ļoti labi saprot, cik ievainojamā pozīcija sevi nostādīs, piekrītot šim dzīves modelim. Jā, mūsdienās tas nebūtu nekas īpašs, bet galu galā – mūsdienās šāds stāsts vispār neeksistētu.

Kas mani gandrīz pārsteidza, ir tas, cik feministiska ir šī grāmata. Džeina brīvi pauž savus uzskatus par to, ka sievietes netiek pienācīgi novērtētas un ir nospiestas zem dažādiem muļķīgiem sabiedrības pieņēmumiem. Viņa nevairās teikt to, ko domā, un par to es viņu apbrīnoju. Džeina vispār ir lielisks feministes paraugs – viņa ir spējīga pastāvēt pati par sevi, viņas dzīves galvenais mērķis nav vīra atrašana, bet gan dzīve, kuru viņa atzīst par pareizu. Tomēr tas nepadara viņu par karojošu fūriju, tieši otrādi – viņa ir piezemēta un saprātīga. Savukārt tie brīži, kad grāmata kļūst melodramatiska, ir pilnībā piederīgi gotiskās literatūras tradīcijai.

Par Džeinu viss ir skaidrs, savukārt ar Ročesteru man klājās grūtāk un viņam viennozīmīgu raksturojumu, simpātijas vai antipātijas piekabināt man neizdodas.
No vienas puses ir skaidrs, ka jukušās sievas slēpšana bēniņos un centieni slepus apprecēties, nav gluži džentlmeņa cienīga rīcība. Bet no otras puses es nespēju pret viņu just nekādas antipātijas, jo viņš ir pilnībā sava laikmeta un sabiedrības upuris (brīžiem pat gribas teikt, ka lielākā mērā nekā Džeina). Ročesters nekādīgi nevar atkratīties no tās savas jukušās sievas, kuras vienīgais dzīves mērķis ir sadedzināt savu vīru, un man ir grūti vainot viņu par to, ka viņš no Bertas bēg un mēģina aizmirsties dažādos veidos.

Un te nu es nonāku pretrunā pati ar sevi – ja uz Džeinu es skatos apbrīnas pilnām acīm tieši laikmeta kontekstā, tad Ročesters manās acīs iegūst pagalam mūsdienīgu veidolu un man nenāk ne prāta viņu nosodīt par mīļākajām, braukāšanu apkārt un izklaidēšanos, jo tas šķiet pilnīgi normāli man kā 21. gadsimta iedzīvotājam. Faktiski tā laikam arī ir Džeinas un Ročestera lielākā nelaime – viņi ir piedzimuši vismaz gadsimtu par agru un ne viņu raksturi, ne uzskati neatbilst viņu laikmetam.

Starp citu, Ročesters manā galvā pat neierakstās kā īpaši neglīts varonis. Viņi tur var teikt, ko vien vēlas un stāstīt man cik grib, ka viņš neatbilstot skaistuma priekšrakstiem, bet, izlasot Ročestera aprakstu, man viņš neglābjami izklausās pēc pievilcīga vīrieša, bet jau atkal – viņš neatbilst sava laikmeta standartiem.
Nu nespēju es Ročesteru uztvert kā ļaundari, dariet ko gribiet, neatkarīgi no tā, vai viņu uzskatām par skaistu vai neglītu, vai pieņemam, ka viņš ir pārāk vecs vai nē (ņemot vērā to, ka morāli Džeina ir krietni vecāka par saviem 18-19 gadiem, man itin nemaz nešķiet briesmīga viņu vecuma starpība).

Lai vai kā tur būtu ar maniem uzskatiem par skaistumu, tomēr nevar noliegt, ka autore ir bijusi visai drosmīga, sarakstot grāmatu, kuras abi galvenie varoņi ir fiziski nepievilcīgi. Šarlote Brontē ir spējusi uzticēties sava lasītājai inteliģencei un spējai redzēt pāri sejas vaibstiem un klasiskiem profiliem. Mūsdienās Džeina gan jau beigās piedzīvotu maģiskās pārvērtības un no neglītā pīlēna pārvērstos par gulbi, bet Brontē nav laika nodarboties ar tādiem lētiem gājieniem, viņai ir svarīgākas lietas runājamas un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man šī grāmata šķiet tik simpātiska.

Un tad grāmatā ir varonis, kas man izteikti riebjas un tas ir Džeinas brālēns Džons. Skaidrs, ka viņš grāmatā ir ieviests kā Ročestera pretmets – Džons ir skaists kā grieķu dievs, viņš ir izglītots un apgarots un viņam dzīvē ir cēli mērķi. Džonam it kā būtu jāuzsver visi Ročestera trūkumi un 19. gadsimtā tas noteikti tā arī izklausītos, bet manā galvā Džons ir tikai un vienīgi despotisks nelietis, kas savā psihopātiskajā apsēstībā ar reliģiju un savu misijas apziņu ir zaudējis jebkuru cilvēcību, un ir gatavs iznīcināt jebkura cilvēka laimi, raksturu un veselo saprātu, ja vien ar to pietuvosies savai misijai. Uz mani Džons iedarbojās tieši pretēji it kā paredzētajam – jo vairāk grāmatā viņš parādījās, jo vairāk man patika Ročesters, kurš galu galā atbalsta brīvu cilvēka gribu un izvēli, kurš neuzstājas ar kategoriskām prasībām pret vienīgo pareizo dzīvošanas veidu, kurš spēj būt šarmants, smieties un izbaudīt dzīvi. Piedošanu, manās acīs Džons te zaudē vienos vārtos un viņam vienkārši nav izredžu.

Itin bieži Ročesteram tiek pārmests sarkasms un drūvēšanās par dzīvi, bet manā gadījumā tas tieši ir iemesls, lai man Ročesters patiktu vēl vairāk un caur to arī Džeina, jo viņa beidzot ir spējīga pienācīgi atbildēt uz to visu. Jā, mani kaitina tie mūžīgi saldi runājošie cilvēki, kuriem viss ir rozā, jauki un pūkaini, man daudz simpātiskāks šķiet Ročestera mēreni skarbais un atklātais stils, kur pirms došanās pie miera nerodas vēlme no ausīm cukuru izbērt.

Tā nu es sev beidzot esmu atklājusi Džeinu Eiru kā ārkārtīgi aizraujošu un pārdomu vērtu grāmatu, kā ļoti skaisti sarakstītu grāmatu, kurā pat apraksti un reliģiska rakstura pārspriedumi netraucē, par ko jūtos ļoti pateicīga grāmatai “The Eyre Affair” un lieliskajam cilvēkam, kas man to iedāvināja. Ļoti iespējams, ka pēc gadiem desmit es Džeinu Eiru pārlasīšu atkal un atkal atklāšu kaut ko jaunu, kaut ko kas grāmatā ir rodams tikai tad, kad lasītājam ir nepieciešamā pieredze. Un papildbonuss – es tagad esmu daudz maz atbrīvojusies no iespaida, ka visa šī laika literatūra ir bezdievīgi garlaicīga, droši vien pieķeršos arī citām māsu Brontē grāmatām un saņemšos arī Ostinas “Lepnumam un aizspriedumiem”.

Džeina Eira” ir brīnišķīga gotiski mazliet melodramatiska grāmata ar kuru es lieliski pavadīju laiku. Iesaku lasīt arī citiem, ja vien tie citi ir daudz maz pieaugušā vecumā un interesējas par feminismu un tā vēsturi vai vienkārši vēlas pavadīt laiku ar skaistu grāmatu.

Citāti no grāmatas:

..glancing around occasionally to make sure that nothing worse than myself haunted the shadowy room.”

“I do not think, sir, you have any right to command me, merely because you are older than I, or because you have seen more of the world than I have; your claim to superiority depends on the use you have made of your time and experience.”

“Women are supposed to be very calm generally: but women feel just as men feel; they need exercise for their faculties, and a field for their efforts, as much as their brothers do; they suffer from too rigid a restraint, to absolute a stagnation, precisely as men would suffer; and it is narrow-minded in their more privileged fellow-creatures to say that they ought to confine themselves to making puddings and knitting stockings, to playing on the piano and embroidering bags. It is thoughtless to condemn them, or laugh at them, if they seek to do more or learn more than custom has pronounced necessary for their sex.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Hitchiker`s Guide to the Galaxy (#1-#5). Douglas Adams

18 Feb

Kopš pirmās reizes, kad Galaktikas ceļvedi stopētājiem izlasīju latviski (tulkojums ir labs un kvalitatīvs, starp citu), tā ir ieņēmusi stabilu vietu manu mīļāko grāmatu topa augšgalā, un man jau labu laiku bija vēlme to pārlasīt, jo īpaši tāpēc, ka latviski biju lasījusi tikai 4 daļas, bet ir vēl arī piektā, ko autors gan sarakstīja krietni vēlāk un kuras kvalitāte tiek pamatīgi apšaubīta (šim viedoklim gan nespēju piekrist). Pie kam, „The Hitchiker`s Guide to the Galaxy” ir arī manā 100 grāmatu projekta sarakstā.
Šoreiz es grāmatu klausījos angliski un izvēle par labu audiogrāmatai šoreiz bija fantastiska, jo grāmatas ierunājis ir pats autors, kas klausīšanos padara īpaši interesantu, jo autors labāk par jebkuru citu zina, kā jāskan katram dialogam, kur tekstā liekams uzsvars un tamlīdzīgi. Patiesībā, Adamss savas grāmatas ir ierunājis tik mākslinieciski un izjusti, ka brīžiem tas jau kļuva kaitinoši, piemēram, brīžos, kad viņš piepeši sāk kliegt, jo varonis tekstā kliedz, vai kaitinošā robota balstiņā dziedāt muļķīgu dziesmiņu. Viens ir lasīt par to, kā robots kaitina galvenos varoņus, pavisam kas cits- tikt pašai kaitinātai. Bet tā ir tikai tāda čīkstēšana, jo teksts ierunāts patiešām lieliski un ar lielu meistarību, kas grāmatai piešķīra pavisam jaunu garšu.

Artūrs Dents ir pavisam parasts un neievērojams cilvēks, kura dzīve kļūst pavisam neparasta un neprognozējama brīdī, kad birokrātiskie vogoni iznīcina Zemi un Arturs kļūst par vienu no diviem cilvēkiem, kam no Zemes izdevies aizlaisties. Visums ir plašs un pilns ar brīnumainām dīvainībām, sākot ar durvīm, kuras jūtas laimīgas jums atvērties, un beidzot ar depresijas māktu robotu. Nemaz nerunājot par restorānu visuma galā vai iemesliem, kāpēc vispār tika uzbūvēta Zeme.

Grāmatas mani sajūsmināja tikpat ļoti kā pirmajā reizē, kad tās lasīju un es šīs ārkārtīgi asprātīgās un smieklīgās grāmatas noteikti pārlasīšu vēl un vēl. Interesanti arī, ka es samērā detalizēti atcerējos pirmo grāmatu, bet atlikušās neatcerējos praktiski nemaz, tikai dažus spilgtākus notikumus vai ainas, bet kopējo sižetu- ni un ni. Tā nu sanāca, ka ne tikai piekto grāmatu lasīju pirmo reizi, bet būtībā arī otro, trešo un ceturto lasīju gluži tā, it kā iepriekš tās nekad nebūtu redzējusi.
Bieži esmu sastapusies ar viedokli, ka šī sērija ar katru nākamo grāmatu kļūst arvien sliktāka, bet arī šim viedoklim es nekādīgi nespēju piekrist, jo man lieliskas šķiet visas sērijas grāmatas (jā, arī piektā) un lai arī pirmās grāmatas ģenialitāti pārējā sērija īsti nepārspēj, mana otra mīļākā grāmata no šīs sērijas noteikti ir ceturtā.

Es pat nezinu, kā šo grāmatu sēriju aprakstīt, jo nekas, ko es varētu pateikt, ne tuvu nelīdzināsies pašu grāmatu burvīgumam. Šīs ir asprātīgas un humorpilnas grāmatas, kas uz dzīvi un cilvēkiem skatās ar neparastu vieglumu un ironiju. Autoram ir izdevies cilvēkus attēlot visā mūsu „krāšņumā” un sabiedrību atklāt tieši tādu, kāda tā ir. Un šī ir tā grāmata, kurā mani absolūti netraucēja mērens sižeta trūkums. Ja pirmajā grāmatā visi notikumi ved uz kaut kādu noteiktu mērķi un attīsta sižetu, tad pārējās grāmatās notikumi pamazām kļūst nesaistītāki un attālinātāki viens no otra, bet tas mani absolūti nespēja satraukt, jo es biju pārāk aizrāvusies ar smiešanos un sajūsmināšanos par dažādām pasaulēm un dažādu dzīves fenomenu skaidrojumu. Un pēc tā, kā Adamss apraksta lidošanu, man lūzt sirds, ka nevaru to izmēģināt pati. Un par lidošanu runājot- šinī sērijā gan laikam atrodams literatūras visu laiku visromantiskākais sekss.

(Šinī rindkopā sekos būs spoileri)
Un tomēr par spīti manai sajūsmai, es tomēr nespēju autoram piedot to, kā viņš pabeidza sēriju. Iznīcināt Zemi?! Nu nopietni? Tas bija tik ļoti pretrunā ar visas sērijas noskaņu un notikumu virzību, ka es tam vienkārši nespēju noticēt. Radās sajūta, ka autors vairs īsti nezināja, ko ar visu to pasākumu iesākt un nobeidza sēriju tā, lai nekad nerastos kārdinājums to atkal turpināt, bet es tomēr būtu cerējusi uz elegantāku risinājumu un sērijā būtu iederējies arī atvērtais nobeigums. Ak jā, un vēl es autoram nespēju piedot to, ka viņš lasītājiem tā arī nepastāstīja, kas notika ar Fenčērču, jo viņa bija viens no sērijas labākajiem tēliem.

Es nezinu, kādos veidos vēl izpaust savu sajūsmu par šo grāmatu sēriju, varu tikai droši apgalvot, ka šīs ir grāmatas, kuras noteikti ir vērts lasīt, ka es to darīšu vēl un vēl un ka šī ir žanra klasika. Īpaši patiks tiem, kuri labprāt pasmejas par sevi un cilvēci kopumā, un spēj novērtēt kvalitatīvu cilvēku atspulgu greizajos spoguļos. Šīs ir grāmatas ar fantastisku valodu, ritmu un izdomu. Vai es jau teicu, ka tās mani sajūsmina?

Citāti no grāmatas:

„It is well known fact that those people who most want to rule people, are ipso facto those least suited to do it. Everyone who is capable of getting themselves made president should on no account be allowed to do the job.”

„It is folly to say you know what is happening to other people. Only they know if they exist; they have their own universes of their eyes and ears.”

„My doctor says that I have a malformed public duty gland and a natural deficience in moral fiber and that I`m therefore excused from saving universes.”

„He knew instinctively who it was or at least knew who it was he wanted to be and once you know what it is you want to be, true instinct is a very useful device for enabling you to know that it is.”

Vērtējums:
42

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The War of the Worlds. H. G. Wells

06 Jan

30. decembrī es biju nonākusi milzīgas dilemmas priekšā. Gada laikā biju izlasījusi 79 grāmatas un nu bija jāizvēlas- žigli izlasīt kādu īsu grāmatu, lai gadu piebeigtu ar glītu grāmatu skaitli (jā, jā, man patīk smuki skaitlīši), vai tomēr pēdējā brīdī aiz astes ķert solījumu, ko biju devusi sev gada sākumā- beidzot izlasīt grāmatu krievu valodā. Smukie skaitlīši un slinkums uzvarēja, mājās apstaigāju grāmatu plauktus un apstājos pie zinātniskās fantastikas klasikas- The War of the Worlds. Ar šo grāmatu pie viena sašāvu visādus zaķus- gadu nobeidzu ar 80 izlasītām grāmatām, beidzot atkal pieķēros kādai no 100 grāmatu projekta grāmatām, beidzot izlasīju kaut ko no klasikas un pie viena samazināju mājās esošo nelasīto grāmatu skaitu. Visnotaļ veiksmīgs gada noslēgums.

19. gadsimta beigas, cilvēki visnotaļ apmierināti vada savas dienas, aizņemti ar savām sīkajām ķibelītēm, un savā augstprātībā nemaz nenojauš, ka viņu pasaules valdnieku statuss ir nopietni apdraudēts.
Pa to laiku Marsa iemītnieki ir Zemi nolūkojuši par savu jauno mājvietu, jo Marss ir kļuvis pagalam neapdzīvojams, un uz Zemi atsūta pavisam nelielu armiju, kuras uzdevums ir atbrīvot marsiešiem viņu jauno planētu.

Pirmo reizi es par šo grāmatu nopietni ieinteresējos kino vēstures lekcijā, kad pasniedzēja mums pastāstīja, kā 1935. gadā (46 gadus pēc grāmatas sarakstīšanas) Orsona Velsa “The War of the Worlds” radio adaptācija sabiedrībā izraisīja paniku, jo daudzi iedzīvotāji pavisam nopietni noticēja, ka uzbrūk marsieši. Galvā atzīmēju, ka šo būtu jāizlasa un uz kādu laiku aizmirsu. Tad es šo grāmatu ieraudzīju Rozes grāmatnīcā par absolūti smieklīgu cenu, nopirku, noliku mājās un atkal aizmirsu. Aizmirsu galvenokārt tāpēc, ka man bija mazliet bail no vairāk kā gadsimtu vecas zinātniskās fantastikas par marsiešu uzbrukumu, šķita, ka būs briesmīgi vecmodīgi, ka garlaikošos un tamlīdzīgas muļķības.
Galvenais pārsteigums man par šo grāmatu bija- cik tā ir apbrīnojami mūsdienīga. Nepārspīlējot varu apgalvot, ka šo pašu grāmatu mierīgi varētu sarakstīt arī mūsdienās, tā absolūti nelasījās kā 19. gadsimta literatūra. Var tikai apbrīnot, cik daudz progresīvas lietas autors ir iedabūjis savā grāmatā, ņemot vērā to, ka tanī laikā viņam nebija, kur pasmelties iedvesmu un idejas šim žanram, jo tas praktiski vēl neeksistēja. Marsiešiem ir apbrīnojami spēcīgi ieroči, kuru līdziniekus cilvēce ir piedzīvojusi krietni vēlākos gados, paši marsieši nebūt nav humanoīdi, bet gan evolucionējušas būtnes, kuras būtībā sastāv no smadzenēm, pie kam- viņiem nav dzimumu. Marsieši spēj uzbūvēt mākslīgo intelektu un apbrīnojamas mašīnas, viņi spēj pat lidot. Kā gan nabaga cilvēciņiem cīnīties pret tādu pārspēku?
Grāmatā ir nopietni jūtams tas, ka zinātniskā fantastika vēl nav sevi pieteikusi, un autors savas grāmatas struktūru ir aizņēmies no pavisam citām grāmatām- no kara literatūras. Marsiešu iebrukums netiek attēlots no kāda varoņa skatu punkta, kas aktīvi cīnās pret marsiešiem, bet gan ir parasta cilvēka stāsts, kas no marsiešiem bēg un dara visu iespējamo, lai tikai tiktu tālāk prom no monstriem. Attiecīgi grāmatas pirmajā daļā lasītājs marsiešus praktiski neredz, ir sākotnējā pašpārliecinātība par to, ka marsieši cilvēkiem neko nevar padarīt, ziņkārība, un tad pēc pirmā uzbrukuma masu histērijas, bēgšana, īsāk sakot- viss kā īstā kara romānā no parasta iedzīvotāja skatu punkta. Otrajā daļā gan galvenais varonis nonāk tuvu marsiešiem un tad tiek nopietni aprakstīts gan marsiešu izskats, gan paradumi. Beigās bija arī interesantas idejas par cilvēci un viens samērā utopisks tomēr aizraujošs piedāvājums, kā cilvēkiem sadzīvot ar marsiešiem uz vienas planētas.
Marsiešu uzbrukums Zemei grāmatā ir risināts visnotaļ saprātīgi un ticami, pēc labākajiem zinātniskās fantastikas principiem. Arī visa stāsta atrisinājums bija visnotaļ ticams un loģisks. Patiesībā- tik loģisks, ka es jau grāmatas sākumā visu laiku jautāju- bet kāpēc nenotiek šitā? Notika, tikai pēc kāda laiciņa.

Sākumā lasītājam dota arī iespēja mazliet uzjautrināties par britiem, kuriem uzbrūk marsieši, bet viņi svētdienas drānās sēž mājās un dzer tēju.
Lasot grāmatu, es no vienas puses priecājos par to, ka pārmaiņas pēc viss nenotiek Amerikā, bet gan Londonā, tomēr šis apstāklis mani arī mazliet mulsināja- kāpēc tad marsiešu uzbrūk tikai Londonai, nevis visai pasaulei? Uz šo jautājumus lielisku atbildi sniedza Azimovs grāmatas pēcvārdā- viņš uzskata, ka marsieši ir metafora pašiem britiem un Britu Impērijai. Galu galā- paši briti jau arī nedomāja par vietējiem iedzīvotājiem, kad sagrāba svešas zemes, un rūpējās tikai par savām ērtībām un vajadzībām, vietējos iedzīvotājus uzskatot vien par parazītiem līdzīgiem traucēkļiem. Un arī Britu Impērijas tehnoloģiskā attīstība bija krietni straujāka, attiecīgi pret citiem pasaules iedzīvotājiem viņi brīžiem varēja arī būt tādi marsieši.
Vispār tas Azimova pēcvārds bija ļoti labs un vietā, tur pastāstīts gan tas, cik daudz zinātnei 19. gadsimtā bija zināms par Marsu, gan tas, kāpēc vispār bija iespējams nonākt līdz domai par marsiešiem un kas varēja būt par pamudinājumu sarakstīt grāmatu, kas tiek uzskatīta par pasaulē pirmo starppasauļu karu romānu.
Starp citu, man interesanti bija apsmadzeņot domu par to, vai mūsdienu zinātniskā fantastika gadījumā neizskatītos pavisam savādāk, ja Velss šo grāmatu nebūtu sarakstījis kā metaforu. Ja Velsa grāmatā marsieši būtu uzbrukuši visai pasaulei (vai kaut vai visai Eiropai), vai mūsdienās citplanētiešu uzbrukumi literatūrā un kino joprojām koncentrētos tikai Amerikā vai tomēr būtu vairāk izkaisīti pa visu pasauli?

Šī bija ļoti laba un aizraujoša grāmata, katrā ziņā es visnotaļ priecājos, ka to beidzot esmu izlasījusi. Šo noteikti vajadzētu izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, bet domāju, ka patiks arī tiem, kas ar šo žanru pārāk neaizraujas. Domāju, ka interesanti būs arī kara romānu cienītājiem- pavērot kā šo žanru var iegriezt citās sliedēs.

Vertējums
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Svešinieks. Albērs Kamī

31 Dec

Šoreiz bija tā, ka, pirms sāku lasīt grāmatu, es absolūti neko nezināju par tās sižetu. Grāmata vienkārši bija mana 100-grāmatu-projekta sarakstā un es pirms lasīšanas diezgan apzināta centos izvairīties no jebkādas informācijas par to. Vienā brīdī, jau tuvojoties grāmatas vidum, gan neizturēju un iekš goodreads.com palūrēju sižeta aprakstu, jo sāka jau likties, ka tanī grāmatā nekad nekas nenotiks, izrādījās, ka būtu bijis jāpaciešas vien knapi 10 lapaspuses, lai sāktos īstā romāna darbība. Bet vispār man patīk šādi lasīt grāmatas- es zinu, ka vajadzētu būt labai (klasika, kā nekā), bet par sižetu neko nezinu un lasu absolūti bez ekspektācijām, un tad grāmata sagādā pārsteigumu. Biežāk šitā varētu.

Jauns, ar savas dzīves bezmērķīgumu un inertumu nomocīts alžīrietis- Merso kungs- tiek iejaukts sīkās vietējā sutenera intrigās, kas beidzas ar cilvēka nogalināšanu. Viņš tiek apcietināts un notiek absurds tiesas process, kura uzmanības lokā ir ne tik daudz slepkavība, kā paša rakstura nepilnības. (aizņēmos no grāmatas anotācijas)

Lai arī grāmata ir sarakstīta pirmajā personā, noskaņa ir ļoti atsvešināta, galvenais varonis uz savu dzīvi skatās kā svešinieks no malas, un pirmajā grāmatas pusē šķiet, ka grāmatā gandrīz nekas nenotiek. Galvenajam varonim nomirst māte, bet viņam būtībā vienalga, jo viņi jau sen atsvešinājušies. Merso iemīl skaistā Marija, bet viņam vienalga. Marija grib ar viņu precēties, bet viņam joprojām vienalga. Viņa „draugs” piekauj kārtējo mīļāko, bet Merso tikai vienaldzīgi noskatās. Gandrīz visas grāmatas garumā tā Merso vienaldzība nejēdzīgi kaitināja, viņš šķita gandrīz kā tāds dzīvs mironis, vai, ja vēlamies pieturēties pie grāmatas nosaukuma, svešinieks pats savā dzīvē.
Bet tad sekoja tas absurdais tiesas process, kurā Merso par vainīgu atzīst ne tik daudz viņa nodarījuma dēļ, bet gan attieksmes un rakstura dēļ. Prokuroram Merso šķiet amorāls un sabiedrībai nederīgs cilvēks, un prokurora uzskatus pat var saprast, jo Merso patiešām izturas neciešami vienaldzīgi un atsvešināti, tomēr grāmatas gaitā arvien spilgtāk iezīmējas tas, ka tā nav vienaldzība, bet gan atturība, iespējams pat kautrība. Un Merso vienkārši neredz jēgu notikušo skaidrot atkal un atkal, viņš neizprot to, ka ar patiesības pavēstīšanu mazliet citādā veidā, viņš būtu mīkstinājis savu sodu. Tiesas prāvā Merso nodod viņa paša raksturs. Galu galā sanāk, ka „par slepkavību apsūdzēto sodīs ar nāvi tikai tāpēc, ka viņš nav raudājis mātes bērēs”.
Godīgi sakot, uz grāmatas beigām es jau sāku žēlot Merso, viņš vairs nešķita vienaldzīgs, bet gan sabiedrības nesaprasts. Un tad pašās pēdējās lapaspusēs nāca doma, ka Merso jau nemaz nav vienaldzīgs vai inerts, viņš ir neparasti pragmatisks un racionāls cilvēks, kas dzīvi uzskata par gandrīz bezjēdzīgu padarīšanu, savukārt sabiedrība to nespēj ne saprast, ne pieņemt.

Kritiķi šo darbu bieži dēvē par vienu no lieliskākajiem eksistenciālisma paraugiem, tomēr pats Kamī savas dzīves laikā vienmēr strikti noraidīja viņam piekārto eksistenciālisma birku. Viņš pats apgalvoja, ka turoties pie absurdisma. Un, godīgi sakot, es neredzu iemeslu, lai šinī jautājumā nepiekristu autoram. Es gan tik smalki nepārzinu žanru viegli plūstošās robežas, tomēr, ja man jāvērtē šo darbu, es drīzāk saku, ka tas ir absurdismam un nevis eksistenciālismam piederīgs.

Starp citu, lasot šo grāmatu, man šķita interesanti tas, kā grāmatas, īpaši tad ja lasītas cieši viena pēc otras, sasaucas viena ar otru pat tad, ja tām ne sižetiski, ne žanriski nav ne mazākās līdzības. Piemēram, grāmatas sākumā man Merso šķita virspusēji līdzīgs Čārlijam no „Puķes Aldžernonam”- tā pati pasaules un sabiedrības neizpratne un nezināšana, tikai iemesli pilnīgi citi. Savukārt Merso izteiktā doma par to, ka visiem būtu pareizi viņu aizmirst tūlīt pēc nāves, uzreiz sasaucās ar 451 grādu pēc Fārenheita, kur cilvēki nevēlas sērot un mirušie tiek ātri sadedzināti, bet vēl ātrāk aizmirsti. It kā 3 absolūti atšķirīgas grāmatas, kurām īsti pat nekā kopīga nav, bet galvā veidojas ciešas asociācijas. Iespējams tāpēc, ka tik ļoti dzīvoju līdzi grāmatām un visus varoņus uztveru kā dzīvus.

Nobeigumam jāsaka, ka grāmata man patiesi patika, par spīti tam (vai varbūt tieši tāpēc), ka sākumā ārkārtīgi kaitināja. Grāmatā paustās idejas ir labas, dzīves un atsvešinātības atspoguļojums- lielisks. Un ir pilnīgi skaidrs, kāpēc šī grāmata ir iekļauta 100 must-read grāmatu sarakstā.

Vērtējums
9/10
(es pēdējā laikā nevaru saprast- es pārāk viegli dāļāju labus vērtējumus vai tomēr lasu tikai labas un izcilas grāmatas…)

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Gulivera ceļojumi. Džonetens Svifts

12 Sep

Šoreiz man tā pavisam neplānoti sanāca izlasīt vēl vienu grāmatu no mana 100 grāmatu projekta. Godīgi sakot, kad izvilku no plaukta Gulivera ceļojumus, biju jau piemirsusi, ka arī šī grāmata ir tajā sarakstā, un patiesībā jau bija paredzēts lasīt ko pavisam citu, bet tas 59. gada pabružātais izdevums ar apdzeltējušām lapām izskatījās tik neatvairāmi kārdinošs, ka es padevos. Man patiesībā žēl, ka vairs netaisa tādus cietos vākus grāmatām, kā senāk- tādus ar audumu apvilktus (neesmu pārliecināta par tehniskām detaļām, bet pēc pieskāriena un faktūras šķiet, kas tas ir speciāls audums), man tie šķiet bezgala patīkami un jauki. Bet par Gulivera ceļojumiem- līdz šim tas bija robs manā izglītībā- bērnībā tos lasījusi nebiju un žēl, ka tā, man noteikti būtu paticis.
Tiesa gan, es absolūti neesmu gatava piekrist viedoklim, ka Gulivera ceļojumi ir bērnu grāmata. Nu galīgi un nemaz nav! Protams, bērniem tā liksies kā jauka pasaciņa par punduriem un milžiem, bet patiesībā šī grāmata ir spēcīga vēsturiska satīra un pats autors jau to rakstīšanas brīdī arī neslēpa. Tajos laikos gan tā bija satīra par tagadni, bet mums nu jau tā ir pasena vēsture, veseli 300 gadi pagājuši. Bet atgriežoties pie tā iedalījuma bērnu grāmatas- ja jau Gulivera ceļojumus klasificē kā bērnu grāmatas, tad taču visa fantastika/fantāzija ir tīrā bērnu literatūra, jo arī tur tak darbojas mūsu pasaulē neeksistējoši tēli, kas varbūt izklausās kā no pasākām izkāpuši. Muļķības kaut kādas.

Vēl kāda lieta, ko es biju palaidusi garām- eksistē 4, nevis 2 Gulivera ceļojumi. Gulivers nokļuva ne tikai Liliputijā un Brobdingnegā (milžu zemē), bet arī Laputā, kas ir lidojoša sala, un no tās vēl dažās zemēs, un Hoihnhnmu zemē. Un galu galā vissvarīgākais tomēr ir pēdējais ceļojums- Gulivera piedzīvojumi Hoihnhnmu zemē, uz to grāmatā likts vieslielākais uzsvars, tas aprakstīts visdetalizētāk un visvairāk ietekmēja Guliveru. Tāpēc mani mazliet pārsteidz tas, ka lielākoties popularizē viedokli, ka Gulivera ceļojumi ir tikai divi.
Tātad, pirmajā ceļojumā Gulivers nokļūst Liliputijā, kuras iedzīvotāji ir tik maziņi, ka vairāki tādi var bez problēmām satilpināties uz Gulivera plaukstas. Apraksts grāmatas beigās apgalvo, ka Liliputija ir Anglijas miniatūra, tad nu būsim arī tam ticēt. Un patiešām- autors asprātīgi izzobo tā laika politisko sistēmu un sadzīvi. Un vēl karš par to, ar kuru galu ola jāsasit- ar plato vai tievo- ir absolūti lielisks.
Nav pagājis ilgs laiks, kopš Gulivers atgriezies mājās no saviem piedzīvojumiem Liliputijā un jau atkal piedzīvojumu alkas liek viņam doties ceļā. Šoreiz neveiksmes rezultātā Gulivers nokļūst Brobdingnegā, kurā nu Gulivers ir mainītā situācijā- Liliputijā viņš bija cilvēks kalns, bet šeit milži ir visi citi un liliputs ir viņš pats. Šeit milži viņu izmanto kā savdabīgu cirku- kukainis, kas prot runāt! Arī šeit turpinās asprātīgā satīra par cilvēkiem un viņu domāšanu, parādās arī domas par to, cik viss ir relatīvs un sāk parādīties pirmās moralizēšanas iezīmes, kas uz beigām sāks ienākt stāstā nospiedošā daudzumā.
Trešais ceļojums ir visraibākais un tajā Gulivers nonāk vairākās zemēs, pirms viņam izdodas sveikam un veselam atgriezties mājās. Vispirms Gulivers nonāk uz lidojošas salas- Laputas, kuru apdzīvo pavisam dīvaini ļautiņi- profesori, kuri visu laiku pavada tikai un vienīgi domājot par matemātiku un mūziku. Viņu prāts ir tik nodarbināts ar pārdomām, ka viņi nav spējīgi pamanīt neko no tā, kas notiek apkārt un viņiem nepieciešami speciāli kalpi, kas profesoriem uzsit pa ausīm, ja kāds to uzrunā. Guliveram šai salā ātri vien apnīk, jo vienīgie cilvēki, ar kuriem ir iespējams saprātīgi aprunāties ir kalpi un sievietes, tāpēc Gulivers no Laputas nokāpj uz Balnibarbiju, kas ir šai salai pakļauta karaliste. Šeit lasītājs tiek iepazīstināts ar visu laiku jocīgāko un nejēdzīgāko universitāti pasaulē, bet nevarētu gan apgalvot, ka kaut kas no šī stāsta būtu pārmērīgi pārspīlēts, ja salīdzina ar mūsu reālajām universitātēm.
Ceturtais ceļojums ir visīpatnējākais un izšķirošs turpmākajai Gulivera dzīvei un viņa raksturam. Hoihnhnmu zemē viss ir ačgārni- šeit augsti attīstītā dzīvnieku suga ir hoihnhnmi jeb mūsu valodā- zirgi, bet radījumi, kas līdzinās cilvēkiem- jehūzi, ir garīgi neattīstīti un tiek izmantoti kā darba dzīvnieki, kas ar saviem paradumiem izraisa neizmērojamu pretīgumu. Šinī daļā lasītāju sagaida milzīgs daudzums moralizēšanas, jo hoihnhnmi ir garīgi augstu attīstītas būtnes ar nevainojamu morālo stāju. Gulivers tik ļoti sajūsminās par šo tikumisko dzīvi, ka nolemj visu atlikušo mūžu nodzīvot pie hoihnhnmiem, tomēr liktenis ir lēmis citādi un pēc 3 gadu svētlaimīgas dzīves Gulivers no šīs zemes tiek izraidīts, jo pārāk līdzinās riebīgajiem jehūziem. Gulivers ir tik ļoti pielāgojies šai dzīvei, ka nu viņam cilvēki ir kļuvuši nepanesami pretīgi un atgriešanās Anglijā viņam ir milzīgs trieciens, jo viņš nekad vairs nevēlētos dzīvot starp ienīstajiem jehūziem. Principā varētu teikt, ka no cilvēku skatu punkta Gulivers atgriežas mājās pilnīgi sajucis prātā.

Visi stāsti ir rakstīti ceļojumu aprakstu stilā- tajos ir tikai izklāstīti fakti, novērojumi un dažādas morālas dabas pārdomas, bet tas viss ir rakstīts vienkāršā valodā, bez jebkādiem izpušķojumiem. Kā jau Gulivers pats uzsver- pēc atgriešanās no Hoihnhnmu zemes viņam meli un nepatiesība šķiet riebīgi un nu viņš runā tikai un vienīgi tīru patiesību, tāpēc viņš nevar atļauties kaut ko savos stāstos piepušķot vai izteikties nedaudz tēlaināk.
Mūsdienās arī mazliet neierasti tas, ka pirms katras nodaļas šakuma ir dots neliels konspēkts par notikumiem, kas lasītāju sagaida šinī nodaļā.
Pēdējā daļa lielākoties sastāv no moralizēšanas un cilvēku rakstura noniecināšanas tādā mērā, ka jau sāka palikt grūti to lasīt, tomēr bija interesanti, īpaši tad, ja šo romānu uztver kā vēsturisku, kā aprakstu par 18. gadsimta pašu, pašu sākumu. Jo interesantāk šo grāmatu būs lasīt cilvēkiem, kas spēj uztvert sarkasmu milzīgos daudzumos un lasīt starp rindiņām.
Gulivera ceļojumi uzskatāmi parāda arī domu par to, ka brīdī, kad pārstājam ierastās lietas un lietu kārtību uztvert par pašsaprotamu, daudzas no tām sāk izskatīties neticami nejēdzīgas un ačgārnas, un neloģiskas, un nesaprātīgas. Gulivera ceļojumi uz zemēm, kur mīt pavisam citādāki ļaudis, ir perfekts uzskates līdzeklis tam, ka lielākā daļa mūsu dzīvesveida un pasaules uzskatu ir tikai pieraduma, nevis loģikas diktēti.

Vispār es priecājos par to, ka beidzot esmu izlasījusi Gulivera ceļojumus, tā ir patiešām interesanta lasāmviela, jo īpaši tāpēc, ka man patīk lasīt par vēsturi šādā formā- kā daiļliteratūru. Par cilvēkiem un viņu paražām šādā veidā var uzzināt krietni vien viarāk kā lasot vēstures grāmatas. Vēstījuma stils gan man bija mazliet par sausu, lai grāmata būtu patiešām baudāma, bet tas stils un autora valoda jau piederas pie lietas. Starp citu, sākotnēji Svifts Gulivera ceļojumus bija iecerējis kā parodiju par ceļojumu aprakstiem, kas tajā laikā bija ārkārtīgi populāri un pilni ar izdomātām vai pārspīlētām detaļām. Tomēr rakstot Svifts aptvēra šīs grāmatas patieso potenciālu, tāpēc galu galā tā izvērtās pamatīgā satīrā par cilvēkiem un viņu dabu.

Nobeigumam pāris citāti:

“Vai šie nožēlojamie jehūzi iedrošinās mani uzskatīt par tik pagrimušu, ka aizstāvēšu savu patiesību?”

“Sieviešu untumus neierobežo ne klimats, ne tautība un tie ir vienveidīgīgāki nekā varētu domāt.”

“Saprāts nevaldīja politisko projektētāju skolā. .. Šie nelaimīgie cilvēki ieteica projektus, kas pārliecinātu valdniekus izvēlēties sev tādus mīluļus, kuriem būtu liela gudrība, spējas un tikumi; pēc šā projekta ministri jāmāca rūpēties par sabiedrības labklājību .. izprast viņu patiesās intereses .. un minētas vēl citas mežonīgas un neiespējamas fantāzijas.”

Vērtējums
6/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pusnakts bērni. Salmans Rušdi.

29 Aug

Nav tā, ka es būtu atmetusi domu par savu 100 grāmatu projektu, tik vien kā secināju, ka tās grāmatas nevar raut cauri vienu pēc otras, starp tām vajag atelpu un galu galā, ir jau arī citas grāmatas, ko briesmīgi gribās izlasīt, tāpēc pa to sarakstu bīdos pa maziem solīšiem. Rušdi gan nevarētu saukt par mazu solīti, bet drīzāk par milzu labirintu, bet lai nu kā- te nu es esmu, izlasījusi vēl vienu grāmatu no 100.
Ziniet, ir tādas grāmatas, par kurām grūti rakstīt. Un Rušdi jau lasīt mēdz būt grūti, kur nu vēl pārgremot bloga lasītājam kaut cik baudāmā formā, bet šķiet, ka man nav citas izvēles.

Pusnakts bērni ir daudzslāņaina, daudzšķautņaina Indijas ģimenes sāga, kas ieturēta absolūtā haosā, bet arī perfektā ritmā. Šis grāmatas neatkārtojamais haoss piešķir tai maģiskā reālisma auru, kas grāmatas gaitā arvien vairāk pieņemas spēkā.
Galvenais varonis ir Salīms, viens no Pusnakts bērniem, grāmata ir kā viņa biogrāfija, viņš steidzas izstāstīt savu stāstu, saglabāt to pirms savas nāves, kura, kā nojaušams, ir tuvu. Pusnakts bērni ir ļoti īpaši- viņi ir dzimuši vienā stundā ar Indiju un katram no viņiem piemīt maģiskas vai vismaz ļoti īpašas spējas, bet Salīms ir visspēcīgākais no viņiem, viņš arī kļūst par šo pusnakts bērnu neviennozīmīgi atzīto vadoni.
Visas grāmatas gaitā Salīma dzimta ir nemitīgā, nepārtrauktā, neizjaucamā simbiozē ar valstiski nozīmīgiem notikumiem un nekad līdz galam tā arī nav skaidrs, kura kuru atbalso- ģimene valsti vai valsts ģimeni.
Salīms pie lasītāja vēršas tieši, nepastarpināti un atklāti, viņa stils ir spontāns un samežģīts, kā jau cilvēkam, kas steidz citiem pavēstīt savu stāstu, kamēr vēl nav par vēlu, un tas viss lasītājam rada nepārspējamu klātbūtnes sajūtu.

Rušdi ir nepārspējams meistars, ja runājam par vārdu, teikumu, izteikumu melodiju. Katrs uzsvars, akords, visi kāpumi un kritumi ir tieši savās vietās, ne soli pa labi vai kreisi. Tā vien šķiet, ka Rušdi grāmatu nevis raksta, bet komponē, ieved tajā galveno tēmu un tad ķircina lasītāju atkāpjoties no tās cik vien bieži iespējams tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viss ir saistīts un nekas nav mazsvarīgs. Un bez tā, ka grāmata jau tā ir aizraujoša, tā ir līdz malām piepildīta ar vizuāli ārkārtīgi krāšņām ainām. Šī grāmata ir spējīga novest ārprātā un padarīt cilvēku pilnīgi traku, ap pēdējām 100 lapaspusēm man bija skaidrs, ka vai nu es piebeigšu to grāmatu vai viņa piebeigs mani, citu variantu vairs nebija.
Lai arī izmēru ziņā grāmata nav nemaz tik liela, tomēr svars un lappušu skaits ir ievērojams. Un tai ir arī, ko turēt- tur iekšā ir vismaz visa Indija, ja ne krietni vairāk, bet noteikti ne mazāk. Ne velti Salīms saka- „lai izprastu šo stāstu, jums būs jānorij visa pasaule”, un tas ne sekundi nav melots. Grāmata ir groteska pat brīžos, kad ir skaista. Un, ja nu kādu mirkli nespēj būt groteska, tad vismaz paradoksu pilna gan. Negaidiet no šī briesmoņa vieglu lasāmvielu, gatavojieties kaujai.

Kā jau jebkura šāda apjoma un sižeta grāmata, arī šī neizbēgami nonāca līdz punktam, kurā stāsta saturu veido lielākoties politika un tieši šinī brīdī jau tā lēnie lasīšanas tempi nokritās līdz neiedomājami lēniem (~5-10 lapaspuses dienā), jo jau ikdienā politika nav mans iemīļotākais lauciņš un tā nespēj ilgstoši saistīt manu uzmanību, kur nu vēl absolūti sveša, Indijas-Pakistānas politika, par kuru manas zināšanas līdzinās absolūtai nullei. Nezināmi notikumi, neko neizsakoši vārdi un svešādas tradīcijas- tas nebūt neveicināja ātrākus lasīšanas tempus. Bet nepārprotiet mani- garlaicīgi nebija nekad.

Rušdi vispār ir tāds ļoti īpašs rakstnieks un visas viņa grāmatas ir neatkārtojamas un lieliskas, bet jāpiebilst vēl, ka šī ir novērtēta kā viņa vislabākā grāmata- tā ir saņēmusi ne tikai prestižo Bukera balvu, bet arī Bukera Bukeru, kas nozīmē, ka no grāmatām, kurām 25 gadu laikā ir piešķirta Bukera balva, tika izvēlēta viena- vislabākā.
Jāatzīst arī, ka Rušdi ir ārkārtīgi piesātināts un man ar viņu parasti ir tā, ka izlasu vienu Rušdi grāmatu un tad ir sasniegts pietiekams Rušdi līmenis asinīs, lai mierīgi varētu dzīvot vēl gadu.

Noslēgumam daži citāti, kas man šķita izrakstīšanas vērti.

Vispirms jau par grāmatas stilu:

„Atmiņu patiesību, jo atmiņai tā ir pašai savējā. Tā izvēlas, izsvītro, izmaina, pārspīlē, samazina, glorificē un arīdzan nozākā, bet beigu beigās tā rada pati savu realitāti, savu viendabīgo, bet parasti secīgo versiju par notikumiem, un neviens cilvēks, būdams pie pilna prāta, nekad neuzticēsies kāda cita versijai vairāk nekā savējai.”

Viena no grāmatas domām ir par to, kas notiek ar cilvēkiem, uz kuriem tiek liktas pārmērīgi lielas cerības, kas nospiež un smacē:

”Man jau bija licies, ka manā ģimenē valdīja skaļi neizteikta ticība labiem uzņēmējdarbības principiem; viņi cerēja saņemt to, ko ieguldīja manī. Bērniem tika ēdiens jumts virs galvas kabatas nauda garas brīvdienas un mīlestība, tas viss it kā par velti, un vairums mazo muļķīšu nospriež, ka tā ir sava veida kompensācija par piedzimšanu.”

„Vai redzat viņu, jūs mežoņi? Tas tur vīrs nes civilizāciju! Un izrādiet viņam cieņu: viņam ir zobens!”

„Sēro par dzīvajiem. Mirušajiem ir viņu kampara dārzi.”

Vērtējums
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Great Gatsby. F. Scott Fitzgerald

13 Mar

Un vēl viena 100 grāmatu saraksta grāmata. Diezgan īpatnēji, bet šoreiz ir tā, ka par grāmatu lāga nav, ko teikt. Nav tā, ka nepatiktu un gluži vienaldzīgu jau nu arī neatstāja, bet drīzāk tā, ka- nu jā, ir laba grāmata, nu jā, klasika, bet vispār izlasīju, bija laba, noliku malā un aizmirsu. Un tā īsti pat iemeslu nemāku atrast, visticamāk jau, ka izlasīju neveiksmīgā brīdī, būs kādreiz jāpārlasa. Tāpēc arī šoreiz par grāmatu tāds slinkais ieraksta variants.

„«Lielisko Getsbiju» pieņemts dēvēt par diženo Amerikas romānu. Tas nozīmē, ka šis romāns ir dižens daiļliteratūras darbs, kurā tematizēts amerikāņu dzīvesveids, un ka Džeimss Gecs jeb Džejs Getsbijs ir dižens amerikāņu raksturs. Getsbijs ir amerikāņu self-made man, cilvēks, kurš pats sevi izveidojis, pareizāk sakot – kurš pats sevi izgudrojis. Viņš tic amerikāņu sapnim par veiksmi, viņš īsteno šo sapni; viņš iejauc šajā sapnī Dēziju; sapnis viņu pieviļ. Apzīmējums lieliskais iegūst ironisku nokrāsu.
1924. gadā, strādādams pie «Getsbija», Ficdžeralds rakstīja: «Romāna kodolu veido to ilūziju zaudējums, kuras spēj tik koši iekrāsot pasauli, ka cilvēkam ir vienalga – kamēr vien pastāv šis maģiskais mirdzums –, vai viņš redz lietas patiesajā gaismā, vai nepatiesajā.» Getsbijs nesamierinās ar laika gaitu. «– Vai tad pagātni nevar atkārtot? – viņš neticīgi pārvaicāja. – Protams, ka var!» Būtībā šis ir romāns par amerikāņu vēsturi, kur laika tēma saplūdusi ar ilgošanās tēmu.” (apraksts no izdevniecības AGB mājaslapas http://www.izdevnieciba.com/book.php?isbn=9984-663-85-X)

Mazliet ielūkoties tajā laikā, ko dēvē par Džeza laikmetu, iemest skatu bagātnieku izpriecās un vieglprātīgajā dzīvesveidā- jā, tas bija aizraujoši, bet neatstāja nekādu paliekošu iespaidu. Vienīgais, par ko man visu laiku jādomā- lasīju atsauksmes par šo grāmatu no lasītājiem un ar apbrīnojamu regularitāti uzdūros viedoklim, ka grāmatas varoņi ir stulbi un aprobežoti un ka grāmata taču nemaz neatspoguļo to laiku, jo redz minēti ir tikai bagātnieki.
Negribās piekrist ne vienam, ne otram viedoklim. Par cilvēku aprobežotību- jā, pirmajā brīdī tā patiešām šķiet, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka patiesībā tā ir tikai labi iestudēta, laikmeta uzspiesta maska- cilvēkiem jābūt jautriem, jādzīvo brīvi un priecīgi, sievietes ir skaistas dekorācijas, bet vīrieši- naudas mašīnas izklaidēm. Jā, nu neuzbāzās viņi nevienam ar intelektuālām sarunām, viņi baudīja dzīvi, radīja paši savu romantiku un savdabīgu bohēmu, kas vēl automātiski nepadara visus par muļķiem.
Šinī kontekstā atmiņā aizķērās viens Dēzijas citāts, ko viņa saka par savu meitu:
„I`m glad it`s a girl. And i hope she’ll be a fool- that`s the best thing a girl can be in this world, a beautiful little fool.”
Otrs minētais arguments, ka grāmata taču neatspoguļo to laiku, man vispār šķiet, teiksim, nepārdomāts. Tas vien, ka kāds romāns nav iekļāvis sevī visu konkrētā laika sabiedrību taču vēl nenozīmē, ka tajā neparādās laikmeta gars, noskaņa un tendences, nav jau visiem jābūt Balzakiem, lai drīkstētu apgalvot, ka ir uzrakstījuši par to vai citu laikmetu un ļāvuši lasītājam tajā ielūkoties.

Īsāk sakot- grāmata ir laba un lasīšanas vērta, bet par to jau neviens droši vien arī nešaubījās, tas, kādu iespaidu uz katru no lasītājiem tā atstāj, jau ir katra personīga darīšana. Mans secinājums ir, ka pieķēros šai grāmatai nepareizajā brīdī un kādreiz būs jāatkārto, pagaidām par pārējo klusēju.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Stikla pērlīšu spēle. Hermanis Hese

27 Feb

Beidzot atkal esmu pievērsusies savam 100 grāmatu projektam un izlasījusi grāmatu no šī saraksta. Šoreiz- Stikla pērlīšu spēle.
Jāatzīst, ka šo grāmatu lasīju sev netipiski ilgi- apmēram 3 nedēļas (vājprātīgi ilgs laiks vienai grāmatai) un patiesībā šinī faktā vainojams ne tikai tas, ka nozuda krietna daļa laika, ko parasti atvēlu lasīšanai un pat ne tikai sliktais grāmatas izdevums (par to vēlāk), bet visdrīzāk jau tas, ka šī vienkārši nav no *ātrajām* grāmatām, kuru gribās izraut cauri vienas nakts laikā, šī ir tāda, kuru pastiept garumā un izbaudīt lēnām, nemaz jau nerunājot par to, ka tā ir tik intelektuāli un filozofiski piesātināta, ka ātri skrienot caur tekstu visticamāk lielu daļu no tā vienkārši palaistu garām. Tā nu labākajās dienās Stikla pērlīšu spēle gāja ar ātrumu 20 lapaspuses dienā (lai gan parasti minimālā norma man ir- vismaz 40), bet lielākoties jau nu krietni mazāk.

Hese Stikla pērlīšu spēli sāka rakstīt 1931. gadā, bet pabeidzis un izdevis 1943., 1946. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.
Grāmatas darbība risinās pāris gadsimtus tālā nākotnē (visos blogos latviešu valodā, ko esmu lasījusi par šo grāmatu, minēts, ka darbība risinoties 23. gadsimtā, wikipedia gan apgalvo, ka pats Hese darbību esot iztēlojies apmēram 25. gadsimtā, bet vispār jau tam nav absolūti nekādas nozīmes un, starp citu, šī grāmata noteikti nav ierindojama zinātniskās fantastikas kategorijā) Viduseriopas provincē Kastālijā, kas ir izveidojusies par atsevišķu pasauli izredzētajiem- rūpīgi izvēlētiem intelektuāļiem, kuri savu mūžu velta tikai un vienīgi garīgai dzīvei, veicot zinātnisku darbu un akurāti ievērojot visnotaļ askētisku dzīvesveidu, regulāri piekopjot meditācijas vingrinājumus. Kastālijā valda stingra hierarhija, nekad indivīds nevar būt augstāks par kopienu, par Ordeni un tieši šis ir iemesls, kāpēc lasītājiem tiek nodota Jozefa Knehta „biogrāfija”- stāsta galvenais varonis pēc dažu gadu pabūšanas augstā amatā atstāj Kastāliju, lai dzīvotu *parastajā* pasaulē, kur garīgai un intelektuālai dzīvei nav lielas nozīmes, kur valda naudas un varas kāre, kur valda cilvēcīgi instinkti. Protams, šis notikums kastāliešiem šķiet kaut kas ārkārtējs, jo, pirmkārt, Knehts vienmēr ir bijis *īsts Kastālietis*, visu mīlēts un cienīts cilvēks, paraugs citiem, otrkārt, Kastālijas vēsturē nav bijis precedenta, kad Ordeni pamestu tik augsta ranga persona.
Kastālijas lielākais dārgums ir stikla pērlīšu spēle. Nekur grāmatā nav aprakstīts precīzi kā tā tiek spēlēta un kā tas fiziski varētu izskatīties, bet galvenā doma ir apmēram tāda, ka jebkura zinātne vai estētiskā māksla var tikt sasaistīta ar kādu citu, tajās var tikt vilktas paralēles un ir tikai pašsaprotami šādas paralēles vilkt starp mūziku un matemātiku vai ķīniešu namiņu, piemēram (vispār šāds stikla pērlīšu spēles apraksts ir visīstākā zaimošana, man kauns, bet labāk neprotu). Šīs stikla pērlīšu spēles adepti ir Kastālijas elite, kuri bauda īpašu cieņu kastāliešu vidū.
Jāatzīst, ka pati ideja par šādu Kastāliju ir utopiska un, iespējams, pat mazliet absurda, bet teikšu atklāti- vilinoša. Iedomājieties- vesela valstiņa, kurā eksistē tikai intelektuāli cilvēki ar plašām zināšanām, nekādas tiekšanās pēc naudas vai mākslīgi radītas aristokrātijas. Eh.

„Stikla pērlīšu spēle” ne tuvu nav no vieglajām grāmatām un skaidrojošo vārdnīcu man nācās izmantot tik daudz kā vēl nekad dzīvē, bet lasīt šo grāmatu bija īsta bauda un pārmaiņas pēc ir patīkami just, ka smadzeņu šūnas arī kustās un pilda tām paredzētās funkcijas. Un, jā, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tad īsti šī ir viena no tām grāmatām, kas *būtu jāizlasa ikvienam*.

Vēl viens milzīgs šīs grāmatas pluss ir izcilais Ģirta Bļodnieka tulkojums- tur sastopami tādi vārdi, par kuru eksistenci vidējais latvietis visticamāk pat nenojauš un ir aizraujoši vērot, kā ir lietoti daudz un dažādi vecvārdi vai izmainītas vārdu formas. Reti gadās lasīt tik burvīgus tulkojumus tik bagātā un interesantā latviešu valodā.

Un nu vēl tikai viena darvas karote medus mucā- pabriesmīgais grāmatas izdevums. Pirms dažiem gadiem laikraksts Diena izdeva klasikas sēriju, kurā katru grāmatu varēja iegādāties kopā ar laikrakstu par gandrīz vai simbolisku naudas summu. Nu labi, es saprotu, nekādi dižie līdzekļi šo grāmatu izdošanai atvēlēti nav, visu vajag pēc iespējas lētāk, bet būsim godīgi- tam tomēr nevajadzētu automātiski izslēgt labu gaumi- pati grāmata ir iesieta tekstūras ziņā patīkamos vākos, bet tā gaišzilā krāsa- drausmīgi. Nemaz nerunājot par to, ka es nudien neesmu nekāds akurātais grāmatu lasītājs un manas grāmatas regulāri ir apbružātas, bet šis bija pirmais gadījums manā grāmattārpa karjerā, kad pirmo reizi lasot grāmatu, tā sāk plīst ārā no vākiem. Un, skatoties uz šo grāmatu supervākiem (nu, tie papīra papildus vāki, kas liekās apkārt grāmatas cietajiem vākiem), manas acis bija gatavas noasiņot. Bet nu labi, tā visa ir tikai kasīšanās, ļaunākais ar šo grāmatu bija sīkā druka. Un pat ne tik daudz sīkie burti, kas man nekad nav traucējuši, bet gan tas, ka starp rindiņām nav pienācīgas atstarpes, tāpēc, lasot grāmatu, acis lēkā pa rindiņām, neatrodot, kura tad īsti ir nākamā, tādā veidā radot milzu haosu lasīšanas procesā. Es pat teiktu, ka šis bija vēl viens nopietns iemesls, kāpēc lasījās tik lēni un ar piepūli. Un ko gan citu gaidīt no grāmatas, kas citos izdevumos nodrukāta apmēram uz 600 lapaspusēm, bet šeit- iespiesta 400 lpp.
Bet vispār jau var gadīties, ka es tikai kašķējos par lietām, kurām, iespējams, nevajadzētu pievērst tādu daudzumu uzmanības.

Īsāk sakot- grāmata, kuru iesaku izlasīt, negaidot vieglu, jauku un izklaidējošu lasāmvielu, bet gan īstu literatūras smagsvaru, kas liekams klasikas plauktiņā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
Comments Off on Stikla pērlīšu spēle. Hermanis Hese

Posted in 100-grāmatu-projekts, Grāmatas, Klasika

 

“To Kill A Mockingbird” Harper Lee

27 Dec

Es jau diezgan sen biju ieplānojusi izlasīt Hārperas Lī “Kas nogalina lakstīgalu”, tikai kaut kā sanāca atlikt arvien tālāk un tālāk, bet nu beidzot biju saņēmusies un izdomājusi, ka 2. grāmata no mana 100 grāmatu saraksta būs šī. Un tad nāca neliels pārsteigums. Es vienmēr esmu zinājusi, ka Rīgā labas grāmatas atrast ir grūtāk kā tam vajadzētu būt, bet līdz šim tā īsti nebija ienācis prātā, ka nevar nopirkt kaut ko no klasikas. Apskraidīju vairākas centra grāmatnīcas, visās saka vienu un to pašu- mums nav. Apskatās datorā- citās mūsu grāmatnīcās arī nav. Ne latviski, ne angliski. Galu galā mazliet saīgņojos un pasūtīju sev grāmatu no bookdepository.com, bet tā kā biju jau ietrāpījusi svētku pirkšanas vilnī, grāmata, protams, jāgaida salīdzinoši ilgāk kā parasti.
Pienāca vakars, kad attapos, ka iepriekšējo grāmatu esmu izlasījusi, jaunās vēl nav. Nu neko darīt, braucu uz Alfas grāmatnīcu, tur ļoti veiksmīgi iepirku sev vairākas klasikas grāmatas un laimīgi ķēros pie Mobija Dika. Izlasīju plus mīnus 60 lapaspuses un sapratu, ka galīgi neiet, nav pašlaik noskaņojuma tai grāmatai, un es nevaru lasīt grāmatu, kurai man dotajā brīdī nav noskaņojuma. Problēma problēmas galā.
Šinī brīdī mani ļoti veiksmīgi izglāba Toma Kreicberga tikko izdotā grāmata- “Dubultnieki un citi stāsti” (ja fantastika/fantāzija sirdij tuva, iesaku šo izlasīt). Un tad jau beidzot arī mana gaidītā “To Kill A Mockingbird” bija klāt.

“Kas nogalina lakstīgalu…” darbība risinās ap 1936. gadu, no 9-gadīgas meitenes skatupunkta, kuras tēvs, par spīti sabiedrības rasistiskajiem aizspriedumiem, piekrīt uzņemties kāda afroamerikāņa (kurš apsūdzēts par baltās sievietes izvarošanu) aizstāvību. Un tā grāmatā soli pa solim atklājas tā laika Amerikā tipiskas mazpilsētas sabiedrība, visi tā laika uzskati.
Interesanti tas, ka, lai arī tiesas prāva un nepatiesā apsūdzība kā tāda ir galvenā grāmatas tēma, pirmoreiz tā tiek pieminēta vien tad, kad trešdaļa grāmatas jau izlasīta, tāpēc brīžiem rodas sajūta, ka romānam ir tāds garš, garš ievads, kas gan savas funkcijas pilda godam- brīdī, kad lasītājs nonāk līdz tiesas prāvai, visi galvenie varoņi jau ir labi pazīstami un jautājumi par to, kāpēc kāds rīkojās kā nu rīkojās, nerodas un nav arī grūti atcerēties, kurš ir kurš, jo pie visiem jau pierasts.
Pēc noskaņas grāmata ir ļoti ideālistiska, mazliet naiva, bet tas lieliski sader kopā ar stāstu. Lasot atsauksmes, esmu manījusi gana lielu daļu lasītāju, kas uzskata, ka lai arī grāmata ir pret rasismu, nevienlīdzību un netaisnību, tomēr uzrakstīta vienpusēji, piemēram, nēģerus parādot kā cilvēkus bez savas gribas, nemitīgi paceļot vienu rasi augstāk par otru. Man personīgi tā nešķita, es drīzāk teiktu, ka autore grāmatā vienkārši ir izcēlusi to pasaules daļu, ko vēlējusies, un pārējo atstājusi ārpus grāmatas.

Grāmata nav pilnībā autobiogrāfiska, tomēr Hārpera Lī tajā ir ielikusi lielu daļu no sevis un savas bērnības, arī viņa tāpat kā grāmatas varone nebija meitene, kas sēdētu mājās un spēlētos ar lellēm, bet drīzāk gan uzvedās kā puika (kas, protams, tā laika Amerikas mazpilsētiņā nebija īpaši akceptējami), arī neizpratne par rasismu nāk no autores bērnības, arī Hārperas Lī tēvs bija viņas dzimtajā pilsētiņā atzīts un cienīts advokāts, savukārt uzvārdu Finčs viņai *aizņēmas* no savas mātes pirmslaulības uzvārda.
23 gadu vecumā Hārpera Lī pārcēlās uz Ņujorku, tur atkal satika savu bērnības draugu Trūmenu Kapoti (kurš iedvesmoja Hārperu Lī vienam no šīs grāmatas varoņiem) un sarakstīja dažus garos stāstus. 1956 gada novembrī viņa atrada sev aģentu un tā paša gada Ziemassvētkos saņēma no aģenta lielisku dāvanu- gada algu ar zīmīti, kurā teikt, ka viņai ir gads laika uzrakstīt romānu. 1959. gada vasarā Hārpera Lī pabeidza savu vienīgo romānu “To Kill A Mockingbird”, kas tika publicēts 1960. gadā un vēl pēc gada saņēma prestižo Pulicera balvu.
Pēc šīs grāmatas Hārpera Lī ir sarakstījusi vien pāris esejas un vairāk vai mazāk izvairījusies no publicitātes. Viņa gan bija iesākusi vēl vienu romānu- “The long goodbye”, pēc tam dokumentālu grāmatu par kādu Alabamas sērijveida slepkavu, bet nevienu no tām Hārpera Lī nepabeidza.

1962. gadā pēc grāmatas uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu (http://www.imdb.com/title/tt0056592/), ar kuru Hārpera Lī bija ļoti apmierināta, sakot, ka pēc viņas domām tas ir viens no labākajiem grāmatas tulkojumiem filmā, kas jebkad radīts.

Tiem, kas lasa grāmatas angļu valodā, šeit: http://www.lausd.k12.ca.us/Belmont_HS/tkm/ atrodams diezgan labs grūtāko vārdu un izteicienu skaidrojums.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Unbearable Lightness of Being, Milan Kundera

13 Dec

Unbearable lightness of being

Ar šo grāmatu viss sākās tā- noskatījāmies ar draugiem filmu “The Unbearable Lightness of Being” (http://www.imdb.com/title/tt0096332/), bet filma tāda nu… slikta jau tā kā nebija, bet kaut kas nav, ir sajūta, ka kaut kas tur netika līdz galam pateikts un vispār šis tas nesaprotams. Sameklēju imdb to filmu, skatos- ahā, filma uzņemta pēc grāmatas (pirms tam par šo grāmatu nez kāpēc pat dzirdējusi nebiju), palasīju intelektuālos interneta komentārus un sapratu, ka mana nožēlojamā eksistence ir kļuvusi vēl bezjēdzīgāka, jo esmu noskatījusies šo pretīgo filmu pirms grāmatas izlasīšanas. Nu, ko darīt, ar steigu jāpasūta grāmatu un jālasa tik nost.

Grāmata ir par četru cilvēku dzīvi 70-o gadu Čehijā, īsu mirkli arī Šveicē, par šo cilvēku ikdienu, dzīves pavērsieniem, bet lielākoties- par viņu dzīves uzskatiem. Tomass ir izskatīgs un atzīts ārsts, brunču mednieks un zvērināts vecpuisis līdz brīdim, kad, viņam par lielu pārsteigumu, viņa dzīvē parādās Terēza, kura visas grāmatas gaitā ir līdz nelabumam greizsirdīga uz Tomasa mīļākajām. Sabīna ir Tomasa mīļākā un labākais draugs, gleznotāja, ar tam laikam diezgan neparastiem uzskatiem. Franczs ir Sabīnas mīļākais, kura dzīve viņa galvā turpina griezties ap Sabīnu arī pēc tam, kad Sabīna no viņa dzīves ir negaidīti aizgājusi.
Izklausās pēc lētas lubenes? Ha. Nekā nebija, pat ne tuvu tam.
Īpašu šo grāmatu padara tas, ka (ja grāmatu nedala pa nodaļām) to varētu sadalīt trīs daļās- stāsta līnija, filozofija un autora piezīmes vai skaidrojumi. Un visas šīs trīs daļas savijas vienā aizraujošā romānā, kas rada pilnīgu iespaidu par grāmatas varoņiem un diezgan daudz pastāsta arī par pašu autoru. Jā, grāmata ir ar filozofisku ievirzi, katra nodaļa sākas ar pāris lapaspušu apcerējumiem par filozofijas jautājumiem, kas pēc tam parādās arī sižetā, un šī filozofija tad arī ir vissvarīgākā sastāvdaļa.

Daudziem varētu traucēt “autora mūžīgā iejaukšanās” un patiesībā jau man arī parasti nepatīk grāmatas, kurās autors visu pastāsta priekšā un parāda uz pirkstiem, bet šis nav tas gadījums. Tieši otrādi- bez šīs autora iejaukšanās grāmata zaudē savu jēgu un būtību un lielākoties tas ir arī iemesls, kāpēc filma pēc šīs grāmatas ir pilnīga izgāšanās- jo tajā trūkst paša galvenā, ar pliku sižetu vien šeit nepietiek.
Lasīt šo grāmatu bija apmēram kā galvā skatīties teātra izrādi vai filmu, kuru režisors laiku pa laikam piepeši aptur un komentē varoņu darbības, sajūtas vai atklāj mazliet no viņu pagātnes, lai kļūtu skaidrs tas, kāpēc viņi rīkojas tieši tā un ne citādāk, un rīkojas viņi laiku pa laikam patiešām jocīgi. Sajūta kā ieskatīties teātra aizkulisēs vai filmas uzņemšanas laukumā.
Piekam, grāmata ir lieliski uzrakstīta un itin bieži galvā rada ļoti spēcīgus vizuālus iespaidus, acu priekšā peld skats, kā Terēza guļot ir sažņaugusi Tomasa roku vai kā Sabīna kaila, tikai ar vectēva cepuri galvā, stāv spoguļa priekšā blakus Tomasam un vēl un vēl un vēl.

Šī noteikti ir grāmata, kuru es ielieku savā personīgajā favorītu plauktiņā, kuru kaut kad pārlasīšu vēl un vēl.

Grāmata ir tulkota arī latviešu valodā (“Nepanesamais esības vieglums” Milans Kundera) un parasti tiek atzīta par autora labāko un viszināmāko grāmatu.

Pats Kundera 1975. gadā emigrēja uz Franciju un 1981. gadā kļuva par Francijas pilsoni. Šis fakts pats par sevi nav nekas neparasts, ņemot vērā to, ka Čehiju okupēja Padomju Savienība, daudz interesantāk šķiet tas, ka no 1993. gada Kundera savus romānus rakstīja franciski un publiski paziņoja, ka sevi uzskata par franču rakstnieku un lūdz savus darbus klasificēt un kritizēt kā franču literatūru. Autors pat attiecās ierasties uz konferenci Prāgā, kas veltīta viņa daiļradei tieši tādēļ, ka nevēlas, lai viņu kāds uzskatītu par čehu rakstnieku.

Atgriežoties pie filmas- pats autors to atzina par tik neveiksmīgu viņa grāmatas atainojumu, ka vēlākos grāmatas izdevumos čehu valodā ir atzīmējis, ka filmai ir visai maz sakara ar grāmatu, kā arī pēc šīs filmas ne reizi nav pieļāvis šīs vai jebkuras citas savas grāmatas ekranizējumu. Un vispār jau saprotams, kāpēc tā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote