Grāmatu Spīgana par grāmatām

Jaunā Mākslas detektīvu grāmata bija viena no tām, kuru ļoti, ļoti gaidīju – gan iepriekšējās grāmatas man ārkārtīgi patika, gan raidījumā Luīze intriģējoši stāstīja par jaunās grāmatas tematiku.

Tās gleznas ir viena viltīga padarīšana – ja jau reiz Teo un Poga var iekāpt gleznās, noteikti no tām kāds var arī izkāpt. Un tā nu mūsdienu Rīgā parādās kāds noslēpumains un plakans vīrs, kas biedē rīdziniekus. Bet Teo un Poga jau nebūs nekādi īsti detektīvi, ja tā vienkārši ļausies iebiedēties, un viņi nopietni ķeras klāt notikumu izmeklēšanai.

Tikko ka es grāmatu dabūju savās ķepiņās tā skrēju uz kafejnīcu, lai pagūtu izlasīt pirms norunātās tikšanās. Diez vai manu “Pumpkin Spice Latte” cienījamais mākslinieks atzītu par kaut ko dzeramu, tomēr grāmatas atmosfērai tā tīri labi piederējās un tā nu es tur tai kafejnīcā sēdēju ar platu smaidu pār visu seju, nevarot vien atrauties no grāmatas. Tas ir, ja neskaita to reizi, kad es aizrijos ar kafiju pie kādas kundzītes komentāra par Pelēko vīru – redziet, viņai jau neesot nekādu iebildumu, ka visādi plakani dīvaiņi dzīvo un cauri sienām staigā, bet lai tak ar savām dīvainībām citiem neuzbāžas! Un vēl es briesmīgi lepojos par to, ka man beigās izdevās atrast to nepareizo detaļu Čaka dzejolī ar pirmo piegājienu.

Ir sajūta, ka Luīze ar Mākslas detektīviem arvien rok dziļumā – ja iepriekšējās grāmatas bija vairāk veltītas vienai gleznai un notikumiem ap to, tad šinī grāmatā caur šo vienu izvēlēto gleznu atklājas vesela pasaule – gan Niklāva Strunkes raksturs, gan divdesmito gadu Rīga. Pat Čaks un Rainis grāmatā parādās. Tas iepriecina un jau atkal pierāda to, cik nozīmīga ir māksla. Tomēr viss šis bagātīgais materiāls joprojām ir pasniegts spridzīgā un dzīvā veidā, kas ne mirkli negarlaikos bērnus un liks smaidīt pieaugušajiem.

Un, protams, turpinu sajūsmināties arī par Elīnas Brasliņas ilustrācijām – tik dzīvīgas un dzirkstošas, gluži kā pats teksts. Lai arī šķita, ka šoreiz ir vairāk teksta un mazliet mazāk ilustrāciju, Luīze un Elīna tomēr joprojām ir brīnišķīgs tandēms, kas lutina lasītāju.

Īsāk sakot – jaunākā Mākslas detektīvu grāmata atkal ir tāda, par kuru var sajūsmā spiegt un sist ķepiņas, bet par kuru uzrakstīt grūti, jo grāmatā taču jau viss ir pateikts. Tā ka teciet vien uz Neputna grāmatnīcu un iepērciet sev šo jauko brīnumu.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Svešinieka atnākšana
Sērija: Mākslas detektīvi
Autors: Luīze Pastore
Ilustrators: Elīna Brasliņa
Izdevējs: Neputns
Lappušu skaits: 60
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934512674

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Zāle ir zaļāka tur, kur mūsu nav.

Nesen izdotās ziloņgrāmatas anotācija vēsta, ka šī būšot grāmata, kas pievilcīga ij lieliem, ij maziem, un autors pat papūlējies grāmatā vairākās vietās ievietot piezīmes pieaugušajiem, pirms tam piebilstot, ka bērniem šīs lasīt nevajag. Tas liek secināt, ka autors par savu mērķauditoriju izvēlējies bērnus, kuriem grāmatas vēl tiek lasītas priekšā, jo nav cita veida, kā likt bērnam (vai jebkuram lasītājam) izlaist atsevišķus fragmentus lasāmā teksta vidū. Turklāt nekā no bērniem slēpjama piezīmēs nav — tās nav nekas vairāk kā vien zīmītes no viena pieaugušā otram, kuru izlasīšana bērnam nekādu kaitējumu nenodarīs.

Ja mājās no laukiem atvestais skapis sāk aizdomīgi patīkami smaržot pēc pļavas un saldiem ziediem, nevajag garlaicīgi nolemt, ka tas vienkārši bēniņos pieņēmis lauku smaržas. Patiesībā šis skapis ir portāls uz paralēlo pasauli, kur ziloņi var laimē dziedāt un diet, jo citas pasaules nez kāpēc vienmēr ir labākas, smaržīgākas un visādi citādi patīkamākas, nekā mūsējā.

Arī mazā Marta netīšām atklāj šādu portālu un veikli iedraudzējas ar svešās pasaules ziloņiem un pat iemanās uz mūsu pasauli atnest īpaši smaržīgus ziedus, no kuru sēklām iznāk debišķīga piedeva ēdieniem — tik debišķīga, ka pēc ēšanas visi omulīgi aizmieg.

Kad sāku lasīt šo grāmatu, gribējās mazliet padusmoties par kārtējo Nārnijas pakaļdarinājumu, kur bērni caur skapi ielien citā pasaulē, bet šī līdzība turpat pie skapja arī beidzas. Tās vietā nāk citas problēmas, kuru ir tik daudz, ka lāga nesaproti, no kuras puses ķerties klāt.

Paši pirmie acīs krīt dīvainie vārdu izcēlumi – visas grāmatas garumā vārds “zilonis” nemainīgi tiek rakstīts lielajiem burtiem, un man tā arī neizdevās saprast, kāpēc. Sākumā minēju, ka tā varētu būt bērnu grāmatā visai iederīga asociācija “zilonis ir liels, tātad rakstāms ar lielajiem burtiem”, bet šo domu sagrauj atklājums, ka citas pasaules ziloņi patiesībā ir pavisam nelieli. Lielo burtu izmantošana ir populārs paņēmiens bērnu literatūrā; daļa rakstnieku to izmanto vairāk, citi — mazāk veiksmīgi, un diemžēl jāsaka, ka ziloņgrāmata iekrīt otrajā kategorijā. Šinī gadījumā lielo burtu izmantojums nevis izceļ kādu īpašu ideju vai uzfrišina tekstu, bet gan lauž stāstījumu, un lasītājs nemitīgi klūp pret tiem ziloņiem.

Kad beidzot ir aprasts ar ZILOŅIEM, neticību sāk radīt Martas un viņas abu māsu un mazā brālīša uzvedība. Proti, mani māc zināmas šaubas par to, vai mazie cilvēkbērni patiešām tik cītīgi un nepārtraukti domā par to, kā viņu prombūtne liks māmiņai satraukties. Pieaugušajiem, protams, šāds uzstādījums trakoti ietu pie sirds, bet mani tas nepārliecināja. Man ir grūti noticēt bērniem, kas ir iekūlušies jaunā, brīnišķīgā pasaulē, bet aizraujošu atklājumu vietā raujas atgriezties dzīvoklī, kurš pašiem sen jau esot apnicis. Turklāt bērni itin ātri noskaidro, ka, neatkarīgi no otrā pusē pavadītā laika, atgriežoties būs pagājis vien acumirklis — bet pat tas viņos nerosina interesi to izzināt plašāk. Diemžēl, tā kā šie garlaicīgie bērni ij nedomā jauno pasauli pētīt, arī lasītājs par to uzzina vien to, ka tur viss ir labi, skaisti un smaržīgi, visi dzīvo saskaņā ar lielo patiesību grāmatu, neviens nav ļauns un vispār — utopija.

Vislielākās problēmas man sagādāja šīs grāmatas monotonā moralizēšana: mūsu pasaulē viss ir slikti, cilvēki ir ļauni, ēd draņķus, piesmirdina gaisu un to visu tūlīt pat vajag pārtraukt. Protams, mācīt bērniem, ka svaigi dārzeņi ir garšīgāki par čipsiem, ir lieliska ideja, un ir vecāki, kam tas ne mazāk lieliski padodas, bet mani māc aizdomas, ka tas nenotiek, nemitīgi skandinot, ka čipsi un kola ir slikti un “fui–pē-kaka”. Viss grāmatas tonis ir viegli moralizējošs un nepamet sajūta, ka autors ir rakstījis grāmatu bērnu audzināšanai, nevis stāstu, kas viņus aizrautu un netieši aicinātu aizdomāties par citām svarīgām lietām un dzīves patiesībām. Nepatīk man grāmatas, kas par katru cenu cenšas lasītājam ar karotīti ieliet mutē savu patiesību, nu nepatīk. Tas ir bezjēdzīgi, zog lasīšanas prieku un nemudina lasītāju domāt patstāvīgi.

Tas pats attiecas uz piezīmēm pieaugušajiem. Laikam jau autora pasaulē pieaugušie eksistē tikai kā rūpju un pienākumu nomākti radījumi, kuri pārdomu procesus iedarbina tikai pēc pavēles “Laiks pārdomām!” Un, tā kā autoram nemitīgi šķiet, ka lasītājs ir pārāk dumjš, lai domu uztvertu no stāstā ierakstītā, viņš to visžēlīgi un vēl notrulinātākā formā atkārto piezīmēs pieaugušajiem. Lieki teikt, ka es par to nebiju sajūsmā.

Galvenokārt es šai ziloņstāstā esmu vīlusies tāpēc, ka tā pamatā ir laba ideja un autora pēcvārds liek domāt, ka patiesībā viņš bērnus saprot krietni labāk, nekā ir ļāvis nojaust šai grāmatā. Protams, bērniem vajag stāstīt par to, ka var dzīvot labāk un ka šo pasauli var padarīt par patīkamāku vietu, bet ir bezjēdzīgi to darīt ar didaktiskām grāmatiņām vai to visu klāstot monotoni pamācošā tonī. Grāmatu burvība slēpjas tieši tajā, ka caur izdomātiem stāstiem mēs nonākam pie secinājumiem un idejām, kas ir attiecināmi uz mums pašiem vai apkārtējo pasauli, un labas grāmatas tieši ar to ir labas, ka savu morāli lasītājam nevis uzspiež ar varu, bet gan ļauj katram pašam noiet pārdomu ceļu un atrast jēgu saviem spēkiem.

Sižets ļāva man izdarīt tikai vienu saturīgu secinājumu, un arī pie tā es nonāku ar ne tuvu ne pirmo grāmatu — utopijas man nepatīk. Riebjas. Uzdzen nelabumu. Visu savu dzīvi sēdēt smaržīgā pļavā un par vienīgo izklaidi dabūt aiziešanu līdz upei padzerties? Dzīvot pēc vienas vienīgās, pareizās grāmatas, kurā ir aprakstīti pareizie dzīves ceļi un izvēles? Izklausās neizturami un necilvēcīgi. Bet es jau vispār esmu tāds purva dīvainītis, kam arī šī pasaule šķiet gana skaista, laba un interesanta; un es labāk nemaz nesākšu runāt par tādām absurdām idejām kā “labāku pasauļu esamība/iespējamība automātiski nepadara mūsējo par sliktu” vai “pasauli var redzēt ne tikai melnbaltu”, jo tad ātri vien iztērētu visu interneta virtuālo rakstāmpapīru.

Grāmatu saņēmu no “Satori.lv”

Nosaukums: Stāsts par Citas Pasaules ZILOŅIEM

Autors: Ints Birzkops

Izdevējs: Jumava

Lappušu skaits: 136

Pirmizdevuma gads: 2015

ISBN: 9789934117848

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Pirms ķēros klāt Jura Zvirgzdiņa jaunākajai grāmatai “Lauvas rūciens”, rūpīgi sagriezu zemenes, aplēju ar pienu un omulīgi iekārtojos dīvānā, lai burvīgi pavadītu laiku ar skaistu grāmatu. Garšīgas lietas šai grāmatai piestāv, un pēc tās izlasīšanas pat rodas vēlme uzcept piparmētru kēksiņus, bet grāmatas baudīšana šoreiz jāsāk ar ilustrācijām.

Vispirms ir jāatver vāks, un tad grāmata jāapgriež otrādi – tā, lai būtu aplūkojams viss grāmatas ietvars kopā —, lai varētu priecāties par vareno lauvu, kas krāšņi izgūlusies pār abiem grāmatas vākiem, krēpēm pilnām ar ziediem un bitēm.

Kad vāki ir rūpīgi izpētīti, visas smalkās detaļas ieraudzītas, var doties tālāk — bet laiks lasīšanai joprojām nav pienācis, jo nu gribas priecēt acis pie lauvām-saulēm, kas ar dažādām sejas izteiksmēm aizpildījušas pirmo atvērumu. Vēlāk šīs lauvas kalpos arī par nodaļu noslēgumu vēstošām zīmēm.

Šāda kavēšanās pie lietuviešu mākslinieces Linas Dūdaites zīmējumiem nebūt nav laika atraušana pašam stāstam par lauvas rūcamo, tieši otrādi – jau pirmie zīmējumi rosina fantāziju un liek minēt, kā stāstā darbosies bites un kāpēc lauva ķepās tur tik apetītlīgu kēksiņu. Kāpēc uz vāka lauva ir tik varens un skaļš, bet grāmatas iekšpusē pagalam sašļucis? Šādi jautājumi un pārdomas būs īsti vietā stāsta lasīšanas procesā, jo, kā liecina grāmatas anotācija, šis ir neparasts gadījums — māksliniece ir nevis vienkārši ilustrējusi jau gatavu tekstu, bet gan aktīvi piedalījusies sižeta tapšanā.

Kad lasītājs ir kārtīgi apdomājis zīmētās lauvas un bites, ir laiks iepazīties ar stāsta galvenajiem varoņiem vai vismaz galvenajiem darītājiem, ja nu gadījumā par galveno varoni vēlētos uzskatīt lauvu. Uz skatuves iznāk Rasa, kura ir liela meitene, drīz viņai būs pieci gadi. Rasai uzticīgi seko Tobiass, kurš ir apbrīnojami saprātīgs un visnotaļ glīts rotaļu lācis. Uzrodas arī Zorro – šunelis, kurš vēl augs. Otrā plāna lomu tēlos māmiņa Laima, bet, diemžēl, viņa būs pārāk aizņemta, ilustrējot grāmatas, lai aktīvi piedalītos lauvas glābšanā.

Līdz lauvas glābšanai gan Rasa ar raibo kompāniju tik drīz vēl nemaz netiks, jo vispirms tiks pagalmā spēlēts futbols, būs kārtīgi jānomērās, jāēd brokastis, jāgarlaikojas un vēlāk jādomā par ciemakukuli lauvam.

Pieaugušajiem varbūt varētu šķist biedējoši tas, cik liela vaļa ir ļauta Rasai – tā kā māmiņa ir māksliniece, kas nopietni aizņemta darbos, Rasa sevi izklaidē pati un pati arī sevi pieskata. Māmiņa viņai pavisam droši atstāj naudu zoodārzam un saldējumam un Rasa tikpat droši dodas apciemot lauvu vai ķeras klāt kēksiņu cepšanai. Tomēr grāmatā tas itin nemaz nešķiet biedējoši, jo kā gan neuzticēties bērnam, kas ir gana attapīgs, lai zinātu, ka receptes izraksta dakteri, tātad arī nezināmo kēksiņu recepti var noskaidrot pie jaukās ģimenes dakteres? Un bērnam, kas knapi piecos gados prot rakstīt lielajiem burtiem un izlasīt māmiņas atstāto zīmīti, pavisam noteikti var uzticēties. Esmu dzīvē tādus sastapusi, tāpēc zinu, ko runāju.

Bērniem šī brīvība gan liksies krietni vien simpātiskāka, nekā varbūt viņu vecākiem, pie kam bērni šo brīvību lieti izmantos. Un tieši tāpēc, ka Rasai ir ļauts garlaikoties, viņa pamana, ka kaut kas nav kārtībā ar lauvu – no zoodārza stūra vairs neskan viņa varenais rūciens. Rasa, Tobiass un Zorro nolemj apciemot lauvu un noskaidrot, kas atgadījies un kā viņi varētu līdzēt. Situācija gan rādās gauži bēdīga – lauva ir pazaudējis savu rūcamo un nu skumīgi gaida brīdi, kad zoodārza direktors viņu norakstīs. Tas, protams, būtu briesmīgi bēdīgi, tāpēc mūsu draudzīgā trijotne nolemj atrast veidu, kā lauvam palīdzēt un dodas noturēt pavisam īstu sēdi, kurā tiek apspriestas rūcamā atgūšanas iespējas.

Pavisam neizskaidrojamā veidā es līdz šim nebiju pazīstama ar inteliģento lāci Tobiasu, bet pēc šīs grāmatas man ir skaidrs, ka šo pazīšanos vēlos turpināt un noteikti cītīgi ķeršos klāt Tobiasa piedzīvojumu izpētei, kuriem ir gana sena vēsture. Lācis Tobiass noteikti itin labi saprastos ar lāci Pūku un tā kā ar lāci Pūku mēs jau esam lieli draugi, jūtos tuva arī Tobiasam, kura klusā inteliģence un neuzbāzīgās idejas ir lielisks paraugs itin visiem.

Salīdzināt Milna kunga un Zvirgzdiņa kunga paveikto gribas ne tikai lāču dēļ – ir vēl citi iemesli, kāpēc “Lauvas rūciens” manā plauktā nonāks līdzās Vinnijam Pūkam, kas neapšaubāmi ir visu laiku vislabākā grāmata. Šīs grāmatas ir tikpat atšķirīgas, cik līdzīgas, jo lai arī vide, tēli un darbība ir pavisam cita, tomēr abas vieno vieglā noskaņa un skaistais bērnības naivums, kurā ar medus podu vai piparmētru kēksiņu var atrisināt visas pasaules problēmas, bet, ja nevar, tad tā nudien ir pagalam nopietna problēma. Manā pasaulē salīdzinājums ar Vinniju Pūku ir augstākais kompliments, ko vien grāmata ir spējīga izpelnīties, tad nu spriediet paši par to, cik lielā sajūsmā esmu par “Lauvas rūcienu”.

Lācim Tobiasam pieder grāmatas vislabākais citāts: “Bet es domāju, ka brīnumus vajag IEPRIEKŠ SAGATAVOT.”

Šo citātu tad arī varētu dēvēt par grāmatas galveno ideju – jā, brīnumi patiešām notiek, bet neba nu paši no sevis — brīnumiem ir nepieciešama palīdzīga roka to tapšanā, un jo īpaši veiksmīgi brīnumi rodas tad, ja ir izvēlēta pareizā atbalsta komanda. Labi strādā arī nekautrēšanās lūgt palīdzību un spēja saprast, ka vienatnē veikt lielus darbus var izrādīties grūti. Par laimi, Rasa, Tobiass un Zorro ir lieliska un attapīga komanda, kas nepadodas šķietamu grūtību priekšā un problēmas risina radoši. Pie kam, šajā procesā tiek pārvarētas arī vienas otras bailes – ziniet, nav nemaz tik viegli tā aiziet pie lielā, draudīgā sētas sargsuņa un pieklājīgi apvaicāties, vai viņš gadījumā nebūtu tik jauks un neaizdotu lauvam savu skaļo un briesmīgo rūcienu.

Un es te tā domāju, ka šī grāmata būs simpātiska gan puikām, gan meitenēm, jo Rasa itin nemaz neaizraujas ar kādām nebūt “meiteņu” lietām, viņa drošsirdīgi dodas piedzīvojumos un glābj tik lieliski lielus un varbūt mazliet briesmīgus dzīvniekus kā lauvas. Arī vecuma amplitūda, kurā šis stāsts šķitīs simpātisks, varētu būt visai plaša – lielie burti ļaus grāmatu lasīt tiem, kas jau spēruši pirmos soļus lasītprasmē, pie kam varēs droši atvilkt elpu pie ļoti skaistām un smalkām ilustrācijām. Ne mazāk stāsts noteikti ies pie sirds arī tiem, kas vēl bauda stāstu priekšā lasīšanu, kā arī bērniem, kas vismaz teorētiski jau skaitās pieauguši. Patiesībā vienīgais, par ko es varētu sūdzēties, ir tas, ka šī grāmata garšoja pēc vēl un man gribējās vairāk.

Vērtējums:
10/10

Grāmatu saņēmu Satori.lv redakcijas

Nosaukums: Lauvas rūciens
Autors: Juris Zvirgzdiņš
Izdevējs: Pētergailis
Lappušu skaits: 56
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789984333977

Foto: Spīgana

(Raksts tapis priekš Satori.lv pirms balvu pasniegšanas)

Šī gada 24. jūlijā jau 11. reizi tiks pasniegta Baltvilka balva bērnu literatūrā, ir zināmas arī balvai nominētās grāmatas — pavisam raiba kompānija. Man itin nemaz nav skaidrs, kā žūrija tiek galā ar skarbo uzdevumu no lielisku grāmatu plejādes izvēlēties to vienu vislabāko un īpašāko — man tas nu nekā neizdodas. Cik gan labi, ka es katru nomināciju varu mīlēt pa savam un parunāties par visām, bez būšanas spiestai izvēlēties vienu vienīgo. (Šeit gan rakstīju tikai par rakstniecībā nominētajām grāmatām, vēlāk pievienoju no delfiem kopētus tekstus par balvu saņēmējiem)

“Pazudušais pērtiķis” Luīze Pastore (“Neputns”)

Jaunajā “Mākslas detektīvu” sērijā autorei ir izdevies apbrīnojami gaumīgi sakausēt izklaidi ar mācīšanos, kas vien šo grāmatu padara atzinības vērtu. Pirmajā grāmatā “Pazudušais pērtiķis” lasītājs iepazīstas ar mūžam aktīvo Pogu, kurai vienmēr ir ko teikt, un kluso un apdomīgo Teo.

Autore saka, ka bērniem ir jāļauj garlaikoties, jo tikai tā viņi paši nonāks līdz idejām, kā sevi nodarbināt, un tieši to autore ļauj darīt arī saviem varoņiem — viņi garlaikoti sēž pie Rozentāla gleznas “Princese ar mērkaķi”, līdz pavisam nemanot sākas piedzīvojumi. Un piedzīvojumi nāk komplektā ar jaunām zināšanām – šinī grāmatā tiek uzzināts, kā ļaudis ballējās 20. gadsimta pašā sākumā, kā top gleznas un vēl daudz kas cits.

Šī būs īstā grāmata, ja ir vēlme jaunajā lasītājā raisīt interesi par latviešu mākslu.

“Neredzamais cilvēks” Luīze Pastore (“Neputns”)

“Mākslas detektīvu” otrajā grāmatā notikumi krietni uzņem apgriezienus un šoreiz mūsu detektīvu komanda Teo un Poga, kurai pievienojies resnais takšelis Komats, piedzīvojumus meklē pavisam mērķtiecīgi, ne vairs netīšām “izkrītot” cauri gleznai.

Šo grāmatu lasot es kļuvu mēreni zaļa no skaudības, jo es arī labprāt caur gleznu nonāktu pirmajā Mākslas Akadēmijas karnevālā. Šoreiz gan arī piedzīvojumi kļūst mazliet bailīgāki, jo, kā jau pie māksliniekiem un bohēmas, viss ir pagalam neprognozējami, un ej nu saproti, ar kādiem nolūkiem tie tukšie zābaki tev dzenas pakaļ! Viss tomēr atrisinās veiksmīgi un mūsu jaunie detektīvi jau atkal ir veiksmīgi pielikuši roku latviešu mākslas tapšanā.

Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā tika pasniegta Luīzei Pastorei par sērijas “Mākslas detektīvi” grāmatām “Pazudušais pērtiķis” un Neredzamais cilvēks” (Neputns, 2015) kuru spraigie sižeti un izteiksmīgā valoda aizrauj ar meklējumu garu, rosina iztēli un fantāziju, un pievērš bērnu uzmanību Latvijas vēstures un mākslas faktiem. /delfi.lv/

“Prezidents” Aino Pervika, tulkojusi Maima Grīnberga (“Liels un mazs”)

Bērniem itin bieži tiek uzdots liktenīgais jautājums: “Kas tu gribi būt, kad izaugsi liels?” Atbildes mēdz būt dažnedažādas, bet tās bieži ir kādas grandiozas profesijas, saistītas ar lieliem panākumiem un vēlmi sasniegt kaut ko brīnišķīgu.

Tomēr reti kurš dzīvē kļūst par to, ko sapņojis bērnībā, un arī Aino Pervikas radītais mazās valstiņas prezidents ir tieši šāds gadījums – viņš jau nemaz nplānoja kļūt par prezidentu, tā vienkārši sanāca. Izrādās, ka būt par prezidentu ir pagalam grūti: uz pili neļauj līdzi ņemt iemīļoto, no vectēva mantoto šūpuļkrēslu, un arī prezidenta šunelis tāds sētas krancis vien ir — pilī lāga neiederas un tāpēc ir slēpjams. Un pat ar jaudīgo auto prezidents pats tā nemaz nevar braukt.

Tomēr šis ir ļoti cilvēcīgs prezidents, kas asprātīgi tiek ārā no ķibelēm un liek padomāt par to, vai tik mēs neesam par daudz aizrāvušies ar dažādām jocīgām idejām par reprezentabilitāti un to, kādam obligāti, obligāti ir jābūt valsts prezidentam. Varbūt nemaz nebūtu tik slikti par prezidentu dabūt tādu cilvēku, kas kopā ar mazbērnu brauc ragaviņās un kura labākais draugs ir parasts sētas krancis, nevis smalks šķirnes suns. Jo, redziet, arī diplomātiskās problēmas šis prezidents risina tieši tikpat cilvēcīgi un iejūtīgi.

Starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā šā gada starptautiskie laureāti ir Igaunijas rakstniece Aino Pervika (Aino Pervik), bet balvu par viņas stāstu grāmatas “Prezidents” (liels un mazs, 2015) izcilo tulkojumu, iedzīvinot cilvēcisko prezidenta tēlu latviešu valodā, saņēma Maima Grīnberga. /delfi.lv/

“Nenotikušais atklājums” Mārtiņš Zutis (“Liels un mazs”)

Grāmata, kas bērniem līdzēs apgūt skaitļus, savukārt pieaugušo sejās ieviesīs platu jo platu smaidu.

Dabas zinātnieks Kārlis Darviņš mazliet vinnijpūkiskā manierē mēģina atklāt pēdu nospiedumu skaita augšanas noslēpumu un pa ceļam izvirza dažādas teorijas par mēnessērdzīgiem papagaiļiem un trim klibiem suņiem. Kā jau vēsta nosaukums, pats Kārlis pie atrisinājuma gan nenonāk — autors atklājēja prieku ir atstājis lasītājam.

Mārtiņš Zutis ir ne tikai teksta, bet arī ilustrāciju autors, un šī lomu apvienošana ir radījusi grāmatu, kurā teksts ar ilustrācijām sadzīvo roku rokā. Iepriecina arī autora spēja atkāpties no mūžam krāsainā bērnu grāmatas formāta, dodot vaļu ļoti gaumīgām un varbūt pat abstraktām ilustrācijām pelēkos toņos, kurās uzsvars ir likts uz vissvarīgāko – skaitīšanu. Pie kājām, kuru skaits aug galvu reibinošos ātrumos, sakabinātas dzeltenas zīmītes, kas kalpo kā skaitļu rādītājs.

Ar šādu brīnišķīgu palīgu var ne tikai skaitļus apgūt, bet arī grāmatas iemīlēt.

VAS “Latvijas valsts meža” balvu “Jaunaudze” par debiju bērnu literatūrā saņēma Mārtiņš Zutis par grāmatu “Nenotikušais atklājums” (liels un mazs, 2015), kurā mākslinieks vienpersoniski radījis valdzinošu grāmatas tēlu – saturu, ilustrācijas un dizainu, piedāvājot iedvesmojošu paraugu bilžu grāmatai, kurā notiek intelektuāla dauzīšanās. /delfi.lv/

“Oliņš Boliņš sēž uz soliņa” Ieva Samauska (“Zvaigzne ABC”)

Aizrautīgs un rotaļīgs dzejoļu krājums, kas izraujams cauri vienā elpas vilcienā. Galvenajās lomās uzstājas tādi pazīstami tēli kā Oliņš Boliņš, Džimpiņa Rimpiņa, Kājiņš Vējiņš un Bums. Šī raibum raibā ģimene dodas dažnedažādos jautros piedzīvojumos, kuru tematika arī šķiet pazīstama — daudzos dzejoļos autore asprātīgi apspēlējusi klasiskās skaitāmpantu tēmas, iedvešot tiem jaunu elpu un nozīmi.

Šī ir grāmata, kas paredzēta baudīšanai kopā ar smiekliem un dauzīšanos, jo kompānijā ar Oliņu Boliņu nu gan nekad nav garlaicīgi.

“Bulta, Zvaigzne un Laī” Ieva Melgalve (“Zvaigzne ABC”)

Ieva Melgalve ar savu debiju bērnu literatūrā ir uzstādījusi augstu latiņu nākotnes bērnu romāniem fantāzijas žanrā, un atliek vien cerēt, ka viņai būs arī ne mazāk spējīgi sekotāji.

Grāmata pievēršas laikam, kad pasaulē valda vācēju-mednieku dzīves modelis, bet dzīvi, kas jau tāpat nav vienkārša, vēl vairāk sarežģī nepieciešamība sadzīvot ar laumām. Šīs gan nav nekādas jaukās laumiņas, kas rātni ierodas izpildīt trīs vēlēšanās, bet nav arī pagalam riebīgas būtnes, kuru vienīgais nolūks būtu ļaunums. Laumas šeit ir neizprotamas būtnes ar neizprotamiem motīviem, mazliet biedējošas, mazliet valdzinošas.

Šī arī nav nekāda uķi-puķi mīļā bērnu grāmatiņa, kur viss ir skaisti un rožaini. Nebūt nē. Un tieši tas arī ir Ievas lielākais trumpis — viņa neuzskata bērnus par trausliem, dumjiem radījumiem, kurus par katru cenu jāsargā pat no vissīkājaiem realitātes ērkšķiem; tā vietā viņa bērniem piedāvā iespēju izpētīt pasauli tādu, kāda tā ir, un savu spēju robežās pašiem tikt galā ar grūtībām.

Mana intervija ar Ievu Melgalvi, kas tapa pēc šīs grāmatas izlasīšanas.

“Kristofers un Ēnu Ordenis” Arno Jundze (“Zvaigzne ABC”)

Klasisks pusaudžu dēku romāns, kas būs izcili piemērots tiem, kas sper pirmos soļus fantastikas žanra apgūšanā.

Jundzem ir veiksmīgi izdevies vienā grāmatā iekļaut gan pieaugšanas stāstu, gan piedzīvojumu romānu, un tieši šī piedzīvojumu piesaiste mums visiem zināmajai ikdienai ir grāmatas lielākā veiksme.

Kristofers un Katrīna ir parasti klasesbiedri. Nu, vismaz viņiem tā šķiet, līdz brīdim, kad viņi tiek ierauti noslēpumainajā Ēnu Ordenī, kas sargā senu un nezināmu civilizāciju noslēpumus. Kā jau īstenam piedzīvojumu romānam pienākas, ir arī ļaundari, kuru nelietīgie nodomi ir neapšaubāmi nelietīgi, savukārt Kristoferam un Katrīnai nākas visas problēmas risināt ar pusaudžiem raksturīgo apķērību un pārgalvību.

Par lielu plusu var nodēvēt autora centienus visu, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās maģisks, skaidrot ar mūsdienu zinātnes palīdzību, pie kam atzīstot arī to, ka neba nu viss mums ir zināms.

“Vai otrā grupa mani dzird?” Inga Gaile (“Liels un mazs”)

Grāmatas vāks vēsta, ka šie ir dzejoļi, kas paredzēti visai ģimenei, un grāmatas saturs tieši to arī piedāvā. Visu vecumu ģimenes locekļi šeit atradīs kaut ko sev, un autorei ir neticami veiksmīgi izdevies tvert gan bērna, gan pieaugušā skatījumu uz dzīvi.

Ļoti cilvēcīgā veidā dzejoļi runā par to, kas ir ģimene un cik dažāda tā var būt; te sastopamas gan filozofiskas pārdomas, gan jautri piedzīvojumi, pie kam ilustratore atstājusi vietu arī pašu lasītāju radošajām izpausmēm, ļaujot piedalīties grāmatas veidošanā.

Inga Gaile savā dzejoļu krājumā nerada kādu mākslīgu, cukurotu realitāti, kurā visi ir pareizi, laimīgi un tikumīgi; tās vietā ir reālā dzīve kā vieta, kur iespējams skaisti dzīvot — neapšaubāmi lieliska pieeja bērnu literatūrai.

Pirms dažām nedēļām jau skaļi izpriecājos par to, ka biju Mākslas detektīvu atvēršanas pasākumā un nu pienācis laiks tāpat skaļi papriecāties par pašām grāmatām. Šoreiz vienā ierakstā par divām uzreiz, jo īpaši atdalīt viņas nemaz neprasās.

Tātad.
Teo un Poga ir bērni, kuru piedzīvojumus apskaustu jebkurš kārtīgs mākslas mīļotājs, jo viņiem mistiskā kārtā izdodas nonākt otrpus gleznām.

Teo ir tāds racionāls puika, kuram patīk visu apdomāt un kārtīgi izskaitļot, diemžēl parasti viņam to darīt neizdodas, jo vienmēr-pa-gaisu-Poga rīkojas ātri un neaprēķināmi. Pie kam, Poga ir arī pati sabiedrības dvēsele un viņai atšķirībā no Teo itin nemaz nav iebildumu ballītēs aprunāties ar svešiem cilvēkiem un skaļi paust dažādus viedokļus. Vēl Pogai ir resns takšelis Komats, kurš esot īstens medību suns un sadzīšot pēdas jebkam.

Par šo visnotaļ kolorīto un simpātisko kompāniju šobrīd ir tapušas divas grāmatas: “Pazudušais pērtiķis” un “Neredzamais cilvēks”. Abu grāmatu autore ir Luīze Pastore, kura brīnišķīgi pierāda to, ka aiz pieauguša cilvēka fasādes itin viegli var slēpties ziņkārīgs bērns, pie kam grāmatas papildina brīnumaini skaisti un detalizēti Elīnas Brasliņas zīmējumi – šai grāmatās ne tikai tekstu var ar baudu izlasīt, bet arī katru lapaspusi pie sienas ierāmēt.

Grāmatā “Pazudušais pērtiķis” Teo un Poga iepazīstas viens ar otru un lasītājiem un iekuļas pagalam brīnišķīgā piedzīvojumā. Jaungada naktī Poga pamana, ka slavenajā Rozentāla gleznā “Princese ar pērtiķi” pērtiķītis kustas un nevis vienkārši kustas, bet gan iemanās pavisam aizmukt no gleznas. Dzenoties pakaļ pērtiķītim, Teo un Poga nonāk 1913. gadā, kur iepazīstas ar pašu Rozentālu, nokļūst fantastiskā Jaungada ballē un izglābj latviešu mākslas nākotni.

Savukārt “Neredzamajā cilvēkā” piedzīvojumi vairs nav gluži tik nejauši un negaidīti, drīzāk jau Teo, Poga un Komats paši tos nomedī Mākslas muzejā. Šoreiz viņi ielec Kārļa Padega zīmējumā “Zābaki un suns” un caur to iekuļas pašā pirmajā Mākslas akadēmijas karnevālā (jūs nevarat pat iedomāties, cik zaļa aiz skaudības es kļuvu). Šeit visu prieku draud izjaukt bīstama paskata zābaki vai drīzāk Neredzamais Cilvēks zābakos un mūsu jaunajiem detektīviem atkal nākas glābt visu pasākumu.

Bez tā, ka šīs grāmatas ir aizraujošas, skaistas un visādi citādi burvīgas, tām ir arī milzīga pievienotā vērtība – tās bērnos izraisīs interesi par latviešu mākslu un pie viena arī iemācīs šo to jaunu. Piemēram, es biju pagalam pārsteigta uzzinot, ka Rozentāls savai gleznai “Princese ar pērtiķi” izīrēja mērkaķīti no kāda leijerkastnieka. Pats fakts kā tāds varbūt nebūtu tik pārsteidzošs, ja ne summa, ko Rozentāls maksāja par iespēju gleznot pērtiķi – rublis dienā. Rublis dienā 1913. gadā! Tā taču bija vesela bagātība un pilnīgi neaptverama summa. Grāmatās šādi fakti ir ievijušies vairāki un grāmatas beigās ir izlasāms īss apraksts gan par gleznu, gan tās autoru. Savukārt to, kas tā īsti zināms nav, Luīze veikli piefantazē klāt un rezultātā atklājas visādi brīnumi.

Šīs nu reiz ir grāmatas, ko es ļoti silti iesaku lasīt gan maziem, gan ne tik maziem un es nevaru vien sagaidīt, kad būs pieejamas pārējās apsolītās sērijas grāmatas. Man gan nav pa rokai neviena bērna, uz kā notestēt Mākslas detektīvu grāmatas, bet es esmu pārliecināta, ka vismaz man bērnībā tādas būtu dikti, dikti gājušas pie sirds, jo tur ir viss, kas tādam bērnam vajadzīgs – ij aizraujoši piedzīvojumi, ij krāsainas un skaistas bildes, ij neuzbāzīga izglītošana.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Pazudušais pērtiķis; Neredzamais cilvēks
Autors: Luīze Pastore
Mākslinieks: Elīna Brasliņa
Izdevējs: Neputns
Lappušu skaits: 60
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934512506; 9789934512513