RSS
 

Archive for the ‘Bērnu literatūra’ Category

Mazie troļļi un lielie plūdi. Tūve Jansone

28 Apr

Es beidzot izlasīju pirmo Muminu grāmatu un tagad es zinu, kā ir iemīlēties no pirmā acu skatiena.
Es gan vienmēr esmu zinājusi, ka Mumini man noteikti patiks, bet kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ nevienu Muminu grāmatu līdz šim lasījusi nebiju, bet nu nolēmu, ka šī muļķība ir jālabo, un esmu sākusi iepazīšanos ar Muminiem.


(Vispār internetos ir atrodamas daudzas Tūves Jansones bildes, bet šī mani kaut kā ļoti uzrunāja.)

“Mazie troļļi un lielie plūdi” nav visslavenākā Muminu grāmata, tomēr tieši šeit sākas brīnišķīgais piedzīvojums. Tūve Jansone šo grāmatu sarakstīja 1945. gadā, jo 2. Pasaules karš viņu bija padarījis depresīvu un viņa vēlējās radīt kaut ko naivu un tīru, kas autorei irbrīnišķīgi izdevies. Lai arī mūsdienās Tūvi Jansoni vairāk atpazīst kā rakstnieci, viņa pati sevi vienādā mērā uzskatīja par rakstnieci un mākslinieci- bez Muminiem viņa ir radījusi arī citu grāmatu ilustrācijas.

Man personīgi šķiet, ka autorei daudz tuvāka gan būs bijusi māksla, jo viņas Muminu zīmējumi ir neaprakstāmi brīnišķīgi- tik smalki un it kā bērnišķīgi, bet vienlaikus dziļi un aizkustinoši. Es laikam gan vairāk laika pavadīju pētot ilustrācijas, nekā lasot pašu tekstu un tieši zīmējumi ir tie, kas šo grāmatu padara maģisku.
Teksta šai grāmatiņā nav daudz un izlasīt to var stundas laikā, bet tas nekādā mērā nemazina šīs grāmatas pievilcību, lai arī, protams, man būtu gribējies šobrīnumaino piedzīvojumu pastiept garāku. Bet ir jau vēl pārējā Muminu sērija un visdrīzākajā laikā es noteikti ļaušos arī pārējo grāmatu valdzinājumam.

Noskaņas ziņā Muminus mazliet gribas salīdzināt ar Vinniju Pūku- tas pats gaišais vieglums un nevainība, lasot abas šīs grāmatas tā vien gribas smaidīt.
Un Tūve Jansone rada tik pievilcīgus tēlus! Tulpīte ar dzirksteļojošajiem, zilajiem matiem un Muminmamma, kurai, protams, negaršo šokolāde, ja tā ir pēdējā, kas sadalāma starp trollīti Muminu un Mazo dzīvnieciņu, un Mumintētis, kas dodas meklēt piedzīvojumus, bet galu galā ir vien tāds nelaimīgs trollītis Mumins, kas plūdu laikā sēž visaugstākajā kokā un gaida, kad viņu izglābs. Viņi visi ir tik pievilcīgi un viegli iemīļojami, ka grāmatas beigās ir grūti no viņiem šķirties.

Vai es jau teicu, cik ārprātīgi mani sajūsmināja šī grāmata?
Mumini gan jebkurā gadījumā ir klasika un nevienam bērnam šai platuma grādos nevajadzētu uzaugt, neiepazinušam Muminus vārdos un zīmējumos. Bet Spīgana jau tāds bērns vien ir. Un tagad Spīgana apmierināti murrā un nemaz nedomā atgriezties šinī realitātē, pārāk jau vilinoša tā Muminu pasaule.

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatiņu ar milzu apmierinātību sejā no Grāmatu Bingo svītroju lauciņu “The first book by a favorite author”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ada un peles rēgs. Kriss Ridels

12 Feb

Man laiku pa laikam ļoti patīk palasīties bērnu grāmatas un mani īpaši iepriecina skaistas, asprātīgas un visādi citādi brīnišķīgas bērnu grāmatas. Zvaigznes nesen izdotā “Ada un peles rēgs” viennozīmīgi pieder šai kategorijai.

Ada Gota dzīvo milzīgajā Drūmasu pilī ar savu noslēgto tēvu, kurš uzskata, ka bērniem jābūt dzirdamiem, nevis redzamiem, un liek Adai valkāt lamzacīgus zābakus, lai pa gabalu varētu viņu dzirdēt un no savas meitas noslēpties. Vēl pilī ir bars ar kalpotājiem un dažādi aizraujoši spoki un rēgi, bet Adai nav neviena, ar ko kopā veikt milzīgās pils izpētes darbus. Tas gan mainās brīdī, kad viņas istabā uzrodas peles rēgs Išmaels.

Es šinī grāmatā sajūsminājos par tik daudz lietām, ka pat nezinu, no kura gala visam tam jaukumam ķerties klāt.
Vispirms laikam jāsaka, ka es par šo grāmatu būtu sajūsminājusies arī bērnībā, jo man vienmēr vismīļākās grāmatas ir bijušas tās, kurās bērni dodas aizraujošos izpētes piedzīvojumos un vispār es bērnībā sapņoju, ka, kad būšu liela, dzīvošu lielā, lielā senlaicīgā pilī un savas dienas pavadīšu izpētot šo pili (un tās bibliotēku). Adai šī iespēja ir dota katru dienu- viņa taču dzīvo pilī un dzīvot pilī, neatklājot tās noslēpumus, būtu tīrais kauns.
Arī grāmatas noformējums un ilustrācijas sajūsmina- es droši vien pavadīju vairāk laika, pētot zīmējumus, nekā lasot grāmatas tekstu. Un katra nodaļa sākas ar īpaši izzīmētu pirmo burtu (ak, man vienmēr viņi ir patikuši) un te nu latviešu mākslinieks ir kārtīgi pacenties un burti kopējā noskaņā iekļaujas burvīgi.
Garlaicīgi nebūs arī pieaugušajiem, kuriem šī grāmata būs jālasa priekšā savām atvasēm, jo grāmatā itin bieži uzpeld asprātīgas atsauces uz reālām vai literārām personām, arī teksts kopumā negarlaiko par spīti tam, ka (kā jau bērnu grāmatā) ir samērā vienkāršs.
Un tā gotiskā romantika… Un es nemaz nesākšu runāt par pārējiem tēliem, kas sajūsmina- zēns ar hameleona sindromu, skursteņslaukis-izgudrotājs, guvernante-duelante, rēgs, kas noteiktās dienās šļūc pa galveno kāpņu margām, un vel daudzi, daudzi citi. Šinī grāmatā nav nekā, ko nemīlēt.

Mani jau vispār sajūsmina meiteņu grāmatas, kas nav bārbijiskas un kur meitenes dodas lieliskos piedzīvojumos, un, ja tā padomā, diez vai šo vispār var saukt par meiteņu grāmatu, tā vienkārši ir burvīga bērnu grāmata ar meiteni galvenajā lomā.
Šī ir grāmata, ko es lasīju ar sajūsmu un tikpat lielu sajūsmu būtu lasījusi arī bērnībā, šādu grāmatu vispār būtu prieks dot bērniem lasīt. Noteikti iesaku visiem lielākiem un mazākiem bērniem, kuriem patīk izpētīt milzīgas pilis, novērst sazvērestības un aplūkot brīnišķīgas ilustrācijas.

Vērtējums:
9/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book with a mystery”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Hobbit. J. R. R. Tolkien

24 Jan

Manā literārajā izglītībā ir tik milzīgs robs, ka to uzzinot īsti grāmatu cilvēki krīt gar zemi- es līdz šim (nu labi, pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem) nebiju lasījusi neko no Tolkīna. Visu laiku jau gribējās izlasīt un tā, bet atcerējos, ka bērnībā uz Hobitu nepavilkos un šķita, ka to noliku malā pēc desmit lapaspusēm, savukārt Gredzenu pavēlnieku mēģināju lasīt vecumā, kad tas vēl bija par sarežģītu. Un tad man piedāvājās uzdāvināt brīnišķīgu kolekcionāru izdevumu visai sērijai un, protams, es uzreiz piekritu. Auduma vāki, burvīgi vāka dizaini un Tolkīna zīmējumi, ko nu vēl vairāk vēlēties.
Pagaidām gan esmu izlasījusi tikai Hobitu, bet drīzumā noteikti ķeršos klāt arī Gredzenu pavēlniekam. Starp citu, lasot Hobitu, mani sagaidīja pārsteigums- es vairākas vietas grāmatas vidū atcerējos tik precīzi, ka šķiet- es tomēr būšu lasījusi Hobitu un pilnībā to aizmirsusi. Dīvaini.

Hobitu Tolkīns izdeva 1937. gadā un hobita, 13 rūķu un viedā burvja piedzīvojumi uzreiz iekaroja lasītāju simpātijas. Un tas viss sākās ar vienu rindiņu: “In a hole in the ground there lived a hobbit.”, ko Tolkīns uzskribelēja uz lapas malas, neko īpašu par to nedomājot. Šī viena frāze kādu laiku tā arī palika neaiztikta, bet pamazām Tolkīns no tās izaudzēja stāstu, ko sākumā lasīja saviem bērniem.

Es bieži esmu teikusi, ka bērnu grāmatu lielākā problēma ir ucināšanās ar bērniem vai, vēl ļaunāk, bērnu uzskatīšana par idiotiem. Tolkīns ar tādām muļķībām neaizraujas un Hobits ir patiesi labs stāsts, kas aizrauj gan bērnus, gan pieaugušos. Hobits gan nav nekāds episko piedzīvojumu stāsts, grāmata ir lēna un aprakstīta tiek katra diena, Hobits ir tāda grāmata, kuru lasot pavisam viegli iedomāties, ka sēdi pie kamīna un vectēvs, lēni kūpinot pīpi, bērniem stāsta stāstu par to kā rūķi gāja savu zeltu atgūt.
Ja no bērnības man par Hobitu nekādas labās atmiņas nebija palikušas, tad tagad gan es par to biju sajūsmā. Patiesībā tik lielā sajūsmā, ka biju pat piemirsusi blociņā rakstīt piezīmes, esmu tur ieskribelējusi tikai vienu citātu. Šo pierakstu neesamība man šobrīd absolūti nepalīdz uzrakstīt kaut ko sakarīgu par šo lielisko grāmatu, kuru aprakstīt jau tā ir grūti- tā ir tik lieliska, tik pašpietiekama, ka īsti vairs nav ko piebilst.
Lieliski stāsti vienmēr ir ne tikai aizraujoši un patīkami, lieliskos stāstos vienmēr ir apslēpta kāda doma, kaut kas, ko banāli varētu nodēvēt par mācību lasītājiem. Hobits lasās kā aizraujošs piedzīvojumu stāsts, tomēr tas nav viss, šinī grāmatā ir apslēptas gan domas par drosmi un draudzību, gan filozofiskas domas par dzīvi kā tādu. Un vislabākais ir tas, ka šīs mācības nav uzkrītošas, tās neuzbāžas lasītājam, viņas vienkārši tur ir un katra lasītāja paša ziņā ir tas, cik daudz no grāmatas paņemt.
Un grāmatas varoņi ir vienkārši lieliski- Bilbo ārkārtīgais cilvēciskums un sākotnējā nevēlēšanās nekur doties, Gendalfa rāmā humora izjūta un pārliecība, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek, rūķu kāre pēc zelta, vēlme atgūt to, kas viņiem likumīgi pieder, tas viss kopā sajūsmina, rada dzīvus tēlus un krāsainu stāstu. Starp citu, interesanti, ka Bilbo, par spīti tam, ka esmu redzējusi Gredzenu pavēlnieka filmas, manā galvā izskatījās mazliet savādāk. Parasti ir tā, ka, ja filma redzēta pirms grāmatas, tad grāmatas varoņi automātiski pieņem filmas izskatu, bet ar Bilbo un zināmā mērā arī elfiem man tā nenotika, kas mani mazliet pārsteidza. Savukārt par rūķiem man jāatzīst, ka es visus 13 tomēr atšķirt nespēju. Varbūt neuzmanīgi lasīju, bet tomēr man skaidri stāstā iezīmējās tikai daži- Torins, jo viņš ir galvenais, Kili un Fili, jo viņi ir visjaunākie un aktīvākie, Bomburs, jo resnākais, neveiklākais un vēl ievēlās upē. Pārējie kaut kā saplūda vienā masā un es īsti nejutu viņu atšķirības, man drīzāk rūķi uztvērās kā viens kopīgs tēls.

Hobits ir dzīva, aizraujoša un brīnišķīga grāmata un man patiešām žēl, ka man tā nezkāpēc bērnībā nepatika, toties ir sajūsma par to, ka beidzot esmu to izlasījusi. Galu galā- es jau pati esmu tāds hobits, kas sēž savā alā, ēd kūciņas un ārā dodas tikai tad, kad kāds izvelk no migas, tāpēc ar Bilbo es sadzīvoju lieliski un man bija mazliet žēl, ka stāsts jau beidzies.

Citāts no grāmatas:

“[Hobbits] have no use for adventures. Nasty, disturbing, uncomfortable things! Make you late for dinner! Can`t think what anybody sees in them.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Lūka un dzīvības uguns. Salmans Rušdi

13 Jan

Es jau reiz teicu, ka Rušdi var lasīt apmēram reizi gadā un, lūk, jauns gads klāt un laiks jaunai Rušdi grāmatai, un Atēna tieši tikko izdevusi Rušdi grāmatu, kas līdz šim latviski sastopama nebija- “Lūka un dzīvības uguns”.
1990. gadā Rušdi sarakstīja savu otro grāmatu “Harūns un stāstu jūra”, kuru veltīja savam vecākajam dēlam, jo puika bija sūdzējies, ka tēvs nerakstot grāmatas bērniem. Un tad 20 gadus vēlāk Rušdi uzraksta grāmatu arī savam jaunākajam dēlam- “Lūka un dzīvības uguns”. Katram bērnam tādu tēvu…

Ir netipiski skaista un zvaigžņota nakts, kad Lūkas mīļotais tēvs iekrīt dziļā miegā, no kura nekā nav pamodināms. Sērojot par tēva miegu un baidoties no viņa zaudēšanas pavisam, Lūka netīšām “ieklūp” burvju pasaulē, kas izrādās esam videospēle, un nu Lūkas galvenais uzdevums ir nočiept Dzīvības Uguni, kas pamodinās viņa tēvu.

Es šad tad mēdzu sūdzēties, ka bērnu grāmatu autori laikam gan bērnus uzskata par pilnīgiem idiotiem, kuriem jāraksta bēbīšu valodiņā un notikumiem jāiekļaujas stingri morāles normās, un vispār bērnu literatūrai jābūt tādai, lai vecāki varētu atviegloti nopūsties un laimīgi pakavēties nevainīgās bērnības atmiņās, jo viņiem pašiem sen jau ir piemirsies, ka būt par bērnu nekad nav bijis vienkārši. Rušdi šo grēku savā grāmatā nav ielaidis un šī nu reiz bija bērnu grāmata, ko lasīju ar patiesu aizrautību un prieku. Grāmatas valoda ir sulīga (kādam aizspriedumainam cilvēkam varētu pat likties, ka pārāk sulīga), teksts ir brīvi plūstošs un vijīgs, stāsts aizraujošs un notikumi asprātīgi. Kā jau Rušdi grāmatām pierasts- arī šī ir ļoti blīva grāmata, sākumā tik blīva, ka ne adatu cauri neizdurt, un tā ir līdz plīšanai piebāzta ar atsaucēm uz stāstiem, pasakām, mitoloģiju, filmām un, protams, videospēlēm, un piedevām vēl bagātīgi sapiparota ar dažādām metaforām un analoģijām.
Grāmatas gaitā gan teksts mazliet atslābst un dod vietu nebeidzamai darbīgu notikumu virknei, kas patiesi atgādina kādu lekšanas, skriešanas un mīklu minēšanas videospēli. Un skatījums uz videospēlēm šinī grāmatā ir patiesi lielisks- ne miņas no daudzviet sastopamā snobisma, ka videospēles jau esot tikai tāda bezjēdzīga laika nosišana, tieši otrādi- šeit Lūkas videospēļu prasmes glābj viņa ģimeni no traģēdijas.
Arī uzbūvētā pasaule lieliski turas kopā un sajūsmina lasītāju- šeit nekas nenotiek bez iemesla, visi maģijas un videospēļu likumi ir savās vietās, nekādas atlaides nevienam dotas netiek, arī visa stāsta atrisinājums ieturēts labākajās tradīcijās un ir visnotaļ asprātīgs. Brīžiem gan bija grūti sekot šķietami nebeidzamajam dievu uzskaitījumam no visas pasaules mitoloģijām un tā vien gribējās tos sarakstus noīsināt, tomēr ir arī saprotams, kāpēc tie ir grāmatā atrodami, un jāatzīst, ka arī šīs nebeidzamās dievu plejādes piešķīra kādu garšas niansi šim burvīgajam stāstam.
Man laikam būtu gribējies, lai tā videospēles daļa nav tik ļoti akšionīga, bet gan tuvāka ierasti rušdijiskajam maģiskajam reālismam, tomēr nedrīkst aizmirst, ka šī ir bērnu grāmata un kā tāda arī jālasa. Katrā ziņā grāmatas sākumā lasītājs jau ir dabūjis krietnu devu Rušdi, tālāk tad var arī mazliet izklaidēties.

Nezinu, vai visiem vecākiem patiks šāda bērnu grāmata, tomēr domāju, ka vairākums bērnu gan varētu būt sajūsmā un noteikti patiks arī tiem pieaugušajiem, kuri uz grāmatām nelūkojas caur aizspriedumu miglu. Šī nu reiz ir tā grāmata, kurā kaut ko sev atradīs gan bērni, gan pieaugušie un visi jutīsies visnotaļ iepriecināti.
Tomēr, ja Rušdi vēl iepazīts nav, es neieteiktu sākt ar šo grāmatu, jo šis tomēr nav gluži tas Rušdi, ko esam pieraduši lasīt, sākot ar šo grāmatu, varētu rasties mēreni greizs priekšstats par šo ģeniālo autoru.

Citāti no grāmatas:

“Tikai stāsts? Neticu pats savām ausīm. Nevar būt, ka tu, jaunais niecība,izteici tik muļķīgu piezīmi.”

“..cilvēks ir stāstu stāstītājs dzīvnieks un stāsti ir viņa identitāte, viņa jēga un viņa dzīvības asinis.”

“”Nekad” ir garš vārds.”

“Burvestības izgaist no Visuma. Mēs vairs neesam īpaši vajadzīgi vai vismaz tā jūs visi ar savu Augsto Izšķirtspēju un Zemajām Prasībām domājat.”

“Parasta dzīve? Šajā ģimenē mēs zinām, ka nekā tamlīdzīga nav.”

Vērtējums:
9/10

 

P.S.- ar šo grāmatu savā grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A book with non-human characters”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Christmas Mystery. Jostein Gaarder

29 Dec

Jau uzreiz, kad manā īpašumā nonāca šī grāmata, es izlēmu tās lasīšanu atstāt Ziemassvētkiem, jo kad gan būtu vēl piemērotāks laiks lasīt par Ziemassvētku mistērijām, ja ne Ziemassvētkos? Žēl tikai, ka uzreiz neiemetu acis grāmatā un arī nevienu aprakstu neizlasīju, jo palaidu garām to, ka grāmata sākas 1. decembrī un patiesībā būtu jālasa kā adventes kalendārs. Es izlasīju praktiski vienā piegājienā un jāatzīst, ka tas grāmatai par labu nenāca, šī ir tieši tāda grāmata, kas jālasa pa vienai nodaļai katru dienu līdz pat Ziemassvētkiem.

Joahims (Joachim?) ir mazs zēns, kurš kopā ar Papu ir nopircis pavisam īpašu adventes kalendāru- pirmkārt, tas ir maģisks, otrkārt, tanī ir ieslēpts stāsts, katru dienu pa smalki aprakstītai lapai, treškārt, šķiet, ka adventes kalendārs ir izgatavots mājās un visas aizdomas krīt uz noslēpumaino puķu tirgotāju Džonu.
Katru rītu Joahims atver vienu adventes kalendāra lodziņu un katru reizi no tā izkrīt daudzkārt salocīta, blīvi aprkastīta lapa. Šīs lapas vēsta stāstu par mazu meitenīti- Elizabeti (vai varbūt Elisabeti) Hansenu- kuras acu priekšā rotaļlietu veikalā atdzīvojas jēriņš. Šim jēriņam Elisabete skrien pakaļ un atklājas, ka viņa ir nonākusi pagalam jocīgā ceļojumā- viņa ar visu raibo kompāniju (jēriņam un Elisabetei pievienojas avju gani, enģeļi un trīs gudrie) dodas uz Bētlemi. Bet viņi ceļo ne tikai ģeogrāfiski, bet arī laikā, jo kompānijai ir jāpaspēj ierasties Bētlemē uz brīdi, kad piedzims Jēzus. Adventes kalendāra lapas tad nu stāsta par to, kā kompānijai sokas ceļojumā.
Savukārt Joahims paralēli stāsta lasīšanai atklāj, ka viņa pilsētā pirms daudziem, daudziem gadiem patiešām pazuda maza meitenīte vārdā Elisabete un sāk prātot, vai tiešām tā būtu tikai sakritība.

Pirmais, ko gribās par šo grāmatu teikt ir- tā ir romantiski vecmodīga un īsti Ziemassvētkiem piemērota grāmata. Ja šo grāmatu lasītu pareizi, kā adventes kalendāru, tā spētu uzburt brīnišķīgu Ziemassvētku noskaņu. Un ši noteikti būtu tāda grāmata, ko pirms Ziemassvētkiem varētu lasīt priekšā bērniem- nodaļas ir salīdzinoši īsas un rakstītas jau no bērna skatupunkta, savukārt piedzīvojums gana aizraujošs.
Manuprāt, galvenais ir nepieļaut to kļūdu, kuru pieļāvu es- nelasīt šo grāmatu vienā piegājienā. To ir jāizbauda lēnām un jāļauj sevī augt satrauktām gaidām pēc nākamās nodaļas un noslēpuma atrisinājuma. Izlasot vienā piegājienā, grāmata zaudēja daļu savas burvības un bija uzkrītoša autora tendence atkārtoties, kas rodas no tā, ka katru nodaļu ir jāiesāk un jānobeidz zināmā mērā kā atsevišķu stāstu. Un šo grāmatu noteikti ir jālasa ar nekritisku prātu, jo mazliet nesakarīgu vietu ir daudz, kā jau bērnu grāmatā, kurai sveši pieaugušo pasaules garlaicīgie likumi.

Jāatzīst, ka, izlasot grāmatu līdz beigām, es biju mēreni vīlusies, jo pirmā nodaļa solīja krietni vien aizraujošākus piedzīvojumus, nekā pēcāk parādījās grāmatā un arī virsstāsta atrisinājums bija visnotaļ paredzams, kā arī sākumā nebiju gaidījusi, ka grāmatā būs tik daudz reliģijas. Un tomēr par spīti tam visam, es plānoju nākamgad šo grāmatu lasīt atkal un tad to darīt pareizi. Domāju, ka īpaši šo grāmatu pārlasīt vērts ir dēļ tās vecmodīgās, romantiskās un ģimeniskās noskaņas, šī grāmata patiešām spētu sagādāt Ziemassvētku sajūtu.
Ceru, ka arī kāda latviešu izdevniecība saņemsies izdot šo grāmatu latviski.

Lai arī neesmu nevienas reliģijas piekritēja, no grāmatas gribējās izrakstīt citātu, kas lieliski raksturotu jebkuru reliģiju:

„..many things have been done in the name of Jesus, that heaven is not very happy about..”

Vērtējums
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Christmas Mystery. Jostein Gaarder

29 Dec

Jau uzreiz, kad manā īpašumā nonāca šī grāmata, es izlēmu tās lasīšanu atstāt Ziemassvētkiem, jo kad gan būtu vēl piemērotāks laiks lasīt par Ziemassvētku mistērijām, ja ne Ziemassvētkos? Žēl tikai, ka uzreiz neiemetu acis grāmatā un arī nevienu aprakstu neizlasīju, jo palaidu garām to, ka grāmata sākas 1. decembrī un patiesībā būtu jālasa kā adventes kalendārs. Es izlasīju praktiski vienā piegājienā un jāatzīst, ka tas grāmatai par labu nenāca, šī ir tieši tāda grāmata, kas jālasa pa vienai nodaļai katru dienu līdz pat Ziemassvētkiem.

Joahims (Joachim?) ir mazs zēns, kurš kopā ar Papu ir nopircis pavisam īpašu adventes kalendāru- pirmkārt, tas ir maģisks, otrkārt, tanī ir ieslēpts stāsts, katru dienu pa smalki aprakstītai lapai, treškārt, šķiet, ka adventes kalendārs ir izgatavots mājās un visas aizdomas krīt uz noslēpumaino puķu tirgotāju Džonu.
Katru rītu Joahims atver vienu adventes kalendāra lodziņu un katru reizi no tā izkrīt daudzkārt salocīta, blīvi aprkastīta lapa. Šīs lapas vēsta stāstu par mazu meitenīti- Elizabeti (vai varbūt Elisabeti) Hansenu- kuras acu priekšā rotaļlietu veikalā atdzīvojas jēriņš. Šim jēriņam Elisabete skrien pakaļ un atklājas, ka viņa ir nonākusi pagalam jocīgā ceļojumā- viņa ar visu raibo kompāniju (jēriņam un Elisabetei pievienojas avju gani, enģeļi un trīs gudrie) dodas uz Bētlemi. Bet viņi ceļo ne tikai ģeogrāfiski, bet arī laikā, jo kompānijai ir jāpaspēj ierasties Bētlemē uz brīdi, kad piedzims Jēzus. Adventes kalendāra lapas tad nu stāsta par to, kā kompānijai sokas ceļojumā.
Savukārt Joahims paralēli stāsta lasīšanai atklāj, ka viņa pilsētā pirms daudziem, daudziem gadiem patiešām pazuda maza meitenīte vārdā Elisabete un sāk prātot, vai tiešām tā būtu tikai sakritība.

Pirmais, ko gribās par šo grāmatu teikt ir- tā ir romantiski vecmodīga un īsti Ziemassvētkiem piemērota grāmata. Ja šo grāmatu lasītu pareizi, kā adventes kalendāru, tā spētu uzburt brīnišķīgu Ziemassvētku noskaņu. Un ši noteikti būtu tāda grāmata, ko pirms Ziemassvētkiem varētu lasīt priekšā bērniem- nodaļas ir salīdzinoši īsas un rakstītas jau no bērna skatupunkta, savukārt piedzīvojums gana aizraujošs.
Manuprāt, galvenais ir nepieļaut to kļūdu, kuru pieļāvu es- nelasīt šo grāmatu vienā piegājienā. To ir jāizbauda lēnām un jāļauj sevī augt satrauktām gaidām pēc nākamās nodaļas un noslēpuma atrisinājuma. Izlasot vienā piegājienā, grāmata zaudēja daļu savas burvības un bija uzkrītoša autora tendence atkārtoties, kas rodas no tā, ka katru nodaļu ir jāiesāk un jānobeidz zināmā mērā kā atsevišķu stāstu. Un šo grāmatu noteikti ir jālasa ar nekritisku prātu, jo mazliet nesakarīgu vietu ir daudz, kā jau bērnu grāmatā, kurai sveši pieaugušo pasaules garlaicīgie likumi.

Jāatzīst, ka, izlasot grāmatu līdz beigām, es biju mēreni vīlusies, jo pirmā nodaļa solīja krietni vien aizraujošākus piedzīvojumus, nekā pēcāk parādījās grāmatā un arī virsstāsta atrisinājums bija visnotaļ paredzams, kā arī sākumā nebiju gaidījusi, ka grāmatā būs tik daudz reliģijas. Un tomēr par spīti tam visam, es plānoju nākamgad šo grāmatu lasīt atkal un tad to darīt pareizi. Domāju, ka īpaši šo grāmatu pārlasīt vērts ir dēļ tās vecmodīgās, romantiskās un ģimeniskās noskaņas, šī grāmata patiešām spētu sagādāt Ziemassvētku sajūtu.
Ceru, ka arī kāda latviešu izdevniecība saņemsies izdot šo grāmatu latviski.

Lai arī neesmu nevienas reliģijas piekritēja, no grāmatas gribējās izrakstīt citātu, kas lieliski raksturotu jebkuru reliģiju:

„..many things have been done in the name of Jesus, that heaven is not very happy about..”

Vērtējums
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Brāļi Lauvassirdis. Astrīda Lindgrēne

22 Nov

Šogad pirmo reizi sanāca pabūt Stokholmā un attiecīgi arī Stokholmas labākajā vietā- Lindgrēnes muzejā. Teikt, ka es par to biju stāvā sajūsmā, nozīmētu nepateikt neko, bet ne par to stāsts. Lindgrēnes muzejā mani sagaidīja mērens pārsteigums un atklāsme, ka Brāļus Lauvassirdis taču sarakstījusi Lindgrēne, nevis Andersens. Un nemaz nesmejaties. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka bērnībā izlasīju visas Lindgrēnes grāmatas, kas tulkotas latviski, un tās bija pirmās grāmatas, ko pati ņēmu no bibliotēkas, bet par Brāļiem Lauvassirdīm man atmiņā bija noglabājušās tik smeldzīgi skumjas atmiņas, ka biju pilnīgi pārliecināta, ka tās ir piederīgas Andersenam, nevis jaukajai Lindgrēnei. Nu redz, izrādījās, ka esmu smagi kļūdījusies un nolēmu Brāļus Lauvassirdis izlasīt vēlreiz.
Starp citu, lasīju burvīgu Zvaigznes izdevumu no sērijas “Lasītprieks” un lasot priecājos par smukajām ilustrācijām. Man vispār patīk, ka mūsdienās joprojām izdod grāmatas ar oriģinālajām ilustrācijām.

Kārlis Lauvassirds ir mazs, slims zēns, kura lielākais elks un labākais draugs ir viņa skaistais, gudrais un visādi citādi brīnišķīgais vecākais brālis Jonatans. Kad mājā izceļas ugunsgrēks Jonatans drošsirdīgi glābj mazo brāli no liesmām un ar Kārli uz muguras metas ārā pa trešā stāva logu, pieliekot punktu savai īsajai dzīvei (un pēc tam vesels bars cinisku tantiņu iet pie brāļu mātes vaidēt par to, kāpēc tieši tam jaukajam puikam vajadzēja mirt, bet tam slimīgajam dzīvot). Tomēr tieši šeit stāsts tikai sākas, jo brāļi norunājuši tikties teiksmu un ugunskuru zemē Nangijālā, kur viss ir iespējams.
Kad arī Kārlis seko Jonatanam, viņš atklāj, ka Nangijāla tiešām ir neaprakstāmi burvīga vieta, tomēr dzīvi tur aptumšo ļaunais Tengīls, kas nežēlīgi paverdzinājis kaimiņu Ērkšķrozīšu ieleju. Brāļi Lauvassirdis ar gudrību un neaprakstāmu drošsirdību cīnās pret Tengīlu un galu galā viņu arī uzveic.

Tagad pēc pārlasīšanas man šī grāmata vairs nešķiet tik traģiska un skumja kā likās bērnībā, drīzāk tāda patiešām skaista pasaka par drošsirdību, visu labo un brāļu mīlestību. Droši vien bērna acīm tas viss šķita krietni traģiskāk, jo abi brāļi taču mirst, un miršana taču ir skumja padarīšana. Bet patiesībā nāves tēma šinī grāmatā nemaz nav vissvarīgākā, lai arī bērnībā šī bija pirmā grāmata, kas runāja par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves un cik nu atceros, tās idejas man bērnībā šķita ļoti mierinošas.
Un vispār šī ir tāda grāmata, ko arī pieaugušie var lasīt, ne tikai bērni, vismaz man bija ļoti interesanti to izlasīt vēlreiz, jo īpaši tāpēc, ka sižetu atcerējos maz, atmiņā bija palicis tikai tas skumjais iespaids, un tā man gribējās ātrāk izlasīt un uzzināt, ar ko tas tas beigsies un kas notiks.

Es priecājos, ka atkal izlasīju šo brīnišķīgo grāmatu un apsveru domu kaut kad pārlasīt vēl šo to no bērnības grāmatām, jo tas ir patiesi aizraujoši.

Vērtējums
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote