RSS
 

Archive for the ‘Biogrāfija’ Category

A Work In Progress. Connor Franta

20 Jul

Es izlasīju 22 gadus veca youtube dzīvesstila vlogera autobiogrāfiju. Bija tieši tā, kā izklausās, un es patiešām nezinu, ko gan es gaidīju.
Pareizāk sakot, es zinu, uz ko es naivi cerēju, bet… Par šo grāmatu es uzzināju Daiņa blogā un pēc tam uzmetu tai acis iekš Goodreads, un radās iespaids, ka šī būs dizainiski perfekta grāmata par čalīti, kas cīnās ar dzimumu stereotipiem, sabiedrības spiedienu un tā tālāk. Īsāk sakot – cerēju, ka beidzot kāds ir uzrakstījis grāmatu par to, ka vīriešiem feminisms ir nepieciešams ne mazāk kā sievietēm.
Nekā.

Tātad, Connor Franta ir 22 gadus vecs jaunēklis un kaut kāds briesmīgi slavens youtube vlogeris, kura fanu pulks ir mērāms miljonos. Nekad iepriekš par viņu nebiju dzirdējusi.

Nav nekāds pārsteigums, bet – 22 gadu vecumā vienkārši ir krietni par agru vispār sākt domāt par autobiogrāfijas rakstīšanu. It kā ir interesanti lasīt kā tāds vienkāršs puika izsitas līdz kaut kādam zvaigznes statusam, jo īpaši tāpēc, ka Konors ir samērā intraverts cilvēks, kuram nepatīk atrasties liela pūļa uzmanības centrā (šeit atklājas interesants mūsdienu paradokss – cilvēks var justies bezgala muļķīgi, ja uz viņu dzīvē skatās simtiem cilvēku, bet tanī pašā laikā var mierīgi mājās ierakstīt video, kuru noskatīsies 4 miljoni, jo ir iespējams video izrediģēt un dzīvajā šos skatītājus nemaz neredzi). Tā kā tik lielas dzīves pieredzes, lai kaut ko reālu stāstītu savā autobiogrāfijā, Konoram nav, viņš izlīdzas ar miljons banālām atklāsmēm, līdz kurām jau sen ir nonācis katrs sevi cienošs pieaugušais. Jā, Konor, visiem sen ir skaidrs, ka draugu jēga slēpjas kvalitātē, nevis kvantitātē. Jā, Konor, cilvēki ir iemācījušies, ka ir veselīgi laiku pa laikam teikt “nē”. Jā, Konor, būt vienatnē ir patīkami. Ak dies, nu nopietni, lasīt visas šitās klišejas bija neizsakāmi mokoši. Jā, jā, es zinu, kā šīs patiesības norauj jumtu brīdī, kad tu pats līdz kaut kam tādam aizdomājies, bet tas nenozīmē, ka es to visu gribu lasīt atkal un atkal, un atkal. Konoram patiešām būtu vajadzējis savu domu par autobiogrāfiju nogrūst kādā tumšā, tumšā atvilktnē, no kuras to izcelt pēc gadiem 40. Lūk, tad šī būtu ģeniāla grāmata.

Sāpīgi ir tas, ka Konoram patiesībā būtu, ko teikt pasaulei un viņš varētu uzrakstīt ļoti spēcīgu grāmatu, ja ne tik daudz koncentrētos uz banālām atklāsmēm, tā vietā grāmatu veltot stāstam par to, kā viņam bija bail izrādīt interesi par mākslu, jo tas neatbilst dzimumu stereotipiem un priekšstatam par to, kā ir jāuzvedas čalim. Viņam būtu vajadzējis daudz vairāk uzmanības veltīt tam, kā viņš pat pats sev nebija spējīgs atzīt to, ka ir gejs un kā viņš pēc tam baidījās to atklāt savai ģimenei un draugiem. Daudz lielāku uzmanību būtu pelnījusi ģimenes un draugu iejūtīgā attieksme pret Konora paziņojumu un tas, kā Konora bailes izrādījās veltas. Šāds stāsts būtu bijis ļoti vērtīgs, jo varbūt iedrošinātu arī citus neslēpties un nebaidīties, jo ir ļoti iespējams, ka šausmu stāsti par padzīšanu no ģimenes un vardarbību nemaz nav tik populāri, kā mediji liek mums domāt. Konora stāsts par pieņemšanu un iecietību ir pelnījis tikpat daudz uzmanības kā visi tie, kas cietuši pazemojumus, jo tieši Konora stāsts ir tas, kas varētu iedrošināt un iedvesmot.

Bet tam visam Konors velta vien garāmejošu nodaļu, neiedziļinoties detaļās un atkal atgriežoties pie savam naivajām atklāsmēm, ticot, ka tās kādu iedvesmos.

Jau sākumā minēju, ka šo grāmatu lasīt vēlējos arī tāpēc, ka man tika solīts perfekts dizains un neatkārtojamas fotogrāfijas. Šinī punktā vīlos mazliet mazāk, tomēr vilšanās mani sagaidīja šā vai tā. Jā, dizains gan ir labs un nostrādāts, un man patika, bet tās bildes… Nu nav te nekā izcila, tādi ikdienas instagrami vien ir. Jā, vietumis skaisti sagrupēti un Konora ēdienbildes varbūt ir pussoli augstāk par ierastajiem instagramiem, bet joprojām nekā izcila. Lielākā daļa Konora bilžu mani nomācoši garlaikoja un grāmata neko nezaudētu, ja no tās izmestu vismaz pusi no Konora bildēm. Es patiešām no šīs grāmatas bildēm biju gaidījusi ko vairāk par ģimenes snapšotiem un slikti nobildētām margrietiņām.

Ja man tik loti nepatika/riebās/garlaikoja kāpēc es vispār līdz galam lasīju to grāmatu? Galvenokārt tāpēc, ka grāmata ir apjomā neliela un cerēju, ka uz beigām tur izlīdīs kaut kas no solītā, bet vispār arī tāpēc, ka Konora rakstīšanas stils ir ārkārtīgi pievilcīgs. Viņš raksta tā, kā mana paaudze runā, viņa stils ir asprātīgs, viegls, brīvs un čomisks (ak dies, kāds tā vispār saka?). Lai nu ko bet nespēju izteikties gan šim jaunēklim pārmest nekāda gadījumā nevar un pagaidām šis atklātais veids, kādā Konors uzrunā savu lasītāju apvienojumā ar labi nostrādātu dizainu ir grāmatas spēcīgākās puses. Jācer, ka kādreiz Konoram izdosies radīt arī pievilcīgu saturu, ne tikai formu, jo vismaz šobrīd Konora idejas ir nomācoši naivas un neizturami garlaikojošas.

Vai es iesaku šo lasīt? Nē, nekāda gadījumā. Nu labi, vispār ir divi izņēmumi – šo var droši lasīt, ja esi Konora fans, vai arī tad, ja tev ir 13 gadu un neesi lasījis neko nopietnāku par interneta forumiem. Vispār… Man ir aizdomas, ka šīs divas grupas lielā mērā pārklājas.

Īsāk sakot – kārtējā pusaudžu grāmata, kuras mērķauditorijā es neietilpstu. Šomēnes esmu lasījusi aizdomīgi daudz šādu literatūru.

Vērtējums:
4/10

P.S. – vai kāds man negrib maksāt astronomiski lielu naudu par to, ka es rakstu blogu? Esmu atvērta piedāvājumiem.

Nosaukums: A Work In Progress
Autors: Connor Franta
Izdevējs: Atria/Keyword Press
Lappušu skaits: 212
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9781476791616

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Trīs zvaigznes. Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

10 Jun

Man vienmēr ir patikušas biogrāfijas romānu veidā, tādas, kur neviens neraksta “tādā un tādā gadā viņš pabeidza skolu, tādā un tādā gadā uztaisīja šito pieminekli”, bet gan kur ir varoņi, kas runā, strādā un dzīvo. Tieši šādas biogrāfijas man vislabāk paliek atmiņā un sniedz pilnīgāku ieskatu apskatāmās personas dzīvē.

“Trīs zvaigznes” ir Kārļa Zāles biogrāfija, kas aptver laikaposmu no viņa studiju gadiem līdz nāves mirklim. Lasītājs Kārli Zāli iepazīst kā ļoti spēcīgu mākslinieku, kam neviens šķērslis nav par grūtu savu darbu radīšanai, viņš spēj karot gan ar nebeidzamu birokrātiju un sabiedrības ķengām, gan savu veselību, un pa vidu vēl uzdzīvot jautrā bohēmā.

Galvenais, kas par šo grāmatu ir jāsaka- tā ir sarakstīta fantastiski, brīnišķīgi skaistā un dzīvā valodā. Valoda un izteiksmes stils lasītāju iemet tā laika noskaņā, liek just laikmeta elpu un domāšanas veidu. Autoriem ir izdevies šo grāmatu tik brangi sarakstīt, ka šķiet- lasītājs pats dzird visu, kas tiek teikts, te katrs vārds ir izgaršojams un izbaudāms.
Man bija ļoti interesanti vairāk uzzināt par latviešu slaveno tēlnieku, jo jāatzīst, ka neko daudz par viņa dzīvi un darba tapšanu es nezināju. Un te ir tik daudz, ko uzzināt! Es, piemēram, nezināju ne to, ka Zāle Brīvības piemineklī ir iekļāvis savu pašportretu, ne to, ka Zāle patiesībā ir pseidonīms- viņa īstais uzvārds bija Zālītis. Un tagad šķiet tik dīvaini lasīt kā latviešu lielākais svētums- Brīvības piemineklis- tika tapšanas procesā nomelnots, kā pret to vērsās un cīnījās, var tikai apbrīnot Kārļa Zāles izturību un spēju palikt pie sava, novest savu ideju līdz galam.

Man gan bija žēl, ka autori Kārli Zāli ir attēlojuši visai vienpusēji- grāmatā ir perfekti jūtamas viņa milzīgās darbaspējas un neatlaidība, bet es šai grāmatai nespēju atrast emocionālu piesaisti, jo Zāles raksturs tā pa īstam atklāts netiek. Grāmatai cauri vijas nojausma par to, cik ļoti viņš mīl savu ģimeni un ir aizrāvies ar mākslas filozofiju, bet tas viss ir nobīdīts malā, un šķiet, ka lasītājs iepazīst nevis pašu Kārli Zāli, bet gan viņa darbu. Man būtu gribējies vairāk emocionālo pusi, jo mākslinieku gadījumā tas daudz atklāj par viņu darbiem.
Par spīti grāmatas raitajai valodai un ritējumam man grāmata lasījās lēni, vai pareizāk sakot- dīvaini. Grāmatas pirmo pusi es muļļāju kādu pusotru mēnesi, palasīju pa vienai nodaļai un liku nost, ilgstoši pie tās pieķerties nevarēju. Savukārt pēdējās divsimt lapaspuses piepeši izrāvu cauri viena vakara laikā. Nezinu, kas tieši pie vainas- greizs noskaņojums vai nepareizās mēness fāzes- bet viena no problēmām varētu būt grāmatas pieblīvējums ar it kā pašsaprotamiem tēliem. Grāmatā nemitīgi tiek nosaukti nebeidzami latviešu mākslinieku, politiķu un literātu vārdi un uzvārdi, kas īpaši paskaidroti netiek, tiek pieņemts, ka kārtīgs latviešu lasītājs jau pats viņus visus zina un pazīst. Bet es nezinu un jutos dumja. Patiesībā grāmatas pilnīgai izbaudīšanai būtu nepieciešamas apjomīgas kultūrvēstures zināšanas par konkrēto laika posmu, bet kaut kā jau galā izkūlos.

“Trīs zvaigznes” ir brīnišķīga un īsti latviska grāmata, kas ir saņēmusi nepelnīti maz uzmanības. Šo grāmatu noteikti vajadzētu izlasīt visiem, kas interesējas par Latvijas kultūrvēsturi un Latvijas spilgtākajām personībām, jo šī grāmata sniedz burvīgu ieskatu gan apskatītajā laikmetā, gan Kārļa Zāles izcilajā darbā.

Vērtējums:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book with a number in the title”
P.S.2- vai kāds man, lūdzu, var pastāstīt, kas ir tas gardais Rucavas rausis, ko Zāles māte gatavo un kur tādam atrast recepti? Ja man neviens neatzīsies, man nāksies rakstīt dusmīgu e-pastu autoriem un recepti pieprasīt no viņiem.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Karstā ziema. Kaspars Misiņš

16 May

Kaspara, Unas un Viestura veloceļojumam pa Indiju es visai pavirši sekoju jau no pirmajiem soļiem, jo jau sen atpakaļ biju piesekojusi Kaspara twitter profilam. Tiesa gan, viņu blogu ierakstus lasījusi nebiju nevienu pašu. Kad Kaspars paziņoja, ka ir pats saviem spēkiem publicējis e-grāmatu par viņu ceļojumu, es jutos mazliet ieientriģēta par spīti tam, ka ceļojumu apraksti absolūti nav mans žanrs. Mana interese gan tobrīd apstājās pie grāmatas cenas- 10 eiro. Secināju, ka tik ļoti grāmata mani neinteresē, pie kam bija aizdomas, ka man tā nemaz nepatiks. Bet tad Kaspars grāmatu blogeriem piesūtīja īpaši glītu atlaidi un tad nu gan es vairs nešaubījos par to, ka grāmatu jāpērk uzreiz un jāķeras tik klāt, jo summa bija gana neliela, lai to noziedotu nelielam literāram eksperimentam.

Kaspars, Una un Viesturs ir trīs latvieši, kas met pie malas drūmo ikdienu, pārdod visu lieko un nolemj ar velosipēdiem šķērsot Indiju. Un dara viņi to absolūti burvīgā veidā- ar brīnišķīgu vieglumu, bez īpaši konkrētiem plāniem, vienkārši brauc un bauda dzīvi. Kā joko paši ceļojuma varoņi: “Maršruts? Kas tas tāds?”

Tieši viņu attieksme pret šo ceļojumu bija tā, kas mani pamudināja lasīt šo grāmatu- es jau zināju, ka te nebūs nekāda pseidofilozofija un sevis meklēšana teiksmainajā Indijā un man nebūs jālasa Zuargusa tipa sviests. Šeit cilvēki izvēlējušies Indiju praktisku apsvērumu dēļ- tur ir lēti un tur ir silts. Iepriecināja arī vēsturisko faktu iztrūkums šinī grāmatā, jo es esmu tas briesmīgais cilvēks, kuru vairāk interesē tas, kas redzams, sagaršojams un sataustāms, nevis tas, kas tur noticis pirms pāris gadsimtiem.
Kad sāku lasīt grāmatu, jutos pārsteigta. Ar 100 eiro vērtu dampi pāri pusindijai? Es jau alkatīgi saberzēju savas drāmas alkstošās roķeles un iekārtojos ērtāk uz sirdi plosošiem aprakstiem par velosipēdu ķibelēm, kas ik uz soļa draud izjaukt ceļotāju plānus. Ne jau tāpēc, ka man būtu ļauna acs uz Kasparu, kārtīgai grāmatai vienkārši ir nepieciešami konflikti un sižeta saasinājumi, nopietnas tehniskās ķibeles tam būtu lielisks pamats. Bet tie sasodītie velosipēdi lika man vilties- kā nelūzt, tā nelūzt, laiku pa laikam tik atmet man kādu mazu tehnisku ķibelīti, kuras diemžēl nav gana dramatiskas, lai apdraudētu visu plānu, un tiek risinātas ar to pašu apbrīnojamo vieglumu, ar kādu ceļotāji vispār pieiet šim pasākumam.
Nu neko, ja velosipēdi mani ir pievīluši, gaidu dramatiskas Indijas ainas ar necilvēcīgiem apstākļiem. Bet rietumnieciskais snobs manī atkal dabū krietni trūkties- izrādās, ka Indija ne tikai var nebūt katastrofāli bīstama vieta, bet piedevām tur vēl atrodas arī superlabi ceļi.
Savu drāmu tā arī nedabūju, kas, protams, iepriecina no cilvēcīgā viedokļa.

Diemžēl ar foršo ceļojuma ideju un paša ceļojuma izpildījumu lasītāja prieks arī beidzas. Lai arī piekrītu Asmo, ka uzreiz ir jāsaprot, ka no šīs grāmatas nekādu dižo mākslu vai literāro līmeni gaidīt nevajag, es tomēr lielākoties lasīju grāmatu ar šim bloga ierakstam līdzīgām domām (nu, ja nu vienīgi mazliet maigākā formā).
“Karsto ziemu” ir grūti nosaukt par grāmatu, tas ir vairāk tāds neapstrādāts un nepieradināts garš bloga ieraksts, grāmatas izstrādājums tā teikt.
Pirmkārt, krietni klibo autora valoda un stils. Protams, ir patīkami lasīt grāmatu, kas rada sajūtu, ka nekas tur nav piepušķots un var nodomāt- nu ja, tā taču cilvēki runā, tomēr kas der sarunvalodai un pat bloga ierakstam, neder grāmatai. Vietām teikumu konstrukcijas ir ārprātīgi neveiklas un pāris vietās bija pat grūti saprast, ko tad Kaspars tur tikko mēģināja pateikt.
Otrkārt, man ļoti, ļoti pietrūka ceļojuma emocionālās un kolorītās puses. Šoreiz apraksts ir sanācis vairāk tehnisks- kādi ceļi, kas noticis ar velosipēdu, cik kilometri nomīti. Indijas daba un redzētās ainas tiek pieminētas tikai garāmejot, bet es jūtos mazliet aplaupīta.

Vispār man Kasparam būtu daži ieteikumi turpmākai literārai darbībai (par spīti kritikai, ceru, ka plinte krūmos vēl gluži nelidos, kā jau visiem zināms- pirmie slīcēni jākucina).
1. Grāmatu vajag rediģēt. Pašam savas kļūdas un neloģismus pamanīt ir grūti, tāpēc rediģēt grāmatu vajadzētu dot kādam citam. Protams, atrast labu redaktoru arī ir māksla un būtu žēl, ja rediģēšanas gaitā izzustu ceļojuma vieglā un pirmatnējā garša, bet rediģēt vajag, citādi tas lasāmais sanāk tāds nebaudāms.
2. Ir jāsaprot, kāpēc grāmata vispār tiek rakstīta. Ar tehniskiem aprakstiem un ceļotājiem noderīgām lietām pietiek bloga ierakstam, bet grāmatai ar to ir krietni par īsu, grāmatai vajag arī emocionālo pusi, kaut ko personīgu, kaut kādus iespaidus.
3. Jāatceras, ka lasītājs nav redzējis to, ko ir redzējis autors. Ja grāmatā ieraksta, ka tur vai tur bija elpu aizraujošs skats vai ka tika novērots kaut kas neparasts, nepietiek ar to, ka tā arī pasaka- šite bija smuki, a šitais bija interesanti. To visu vajag aprakstīt, nodot lasītājam, lai tak pats izfunktierē, ka tas tiešām bija iespaidīgi.
4. 10 eiro par pašpublicētu e-grāmatu ir krietni sālīti un neadekvāti, jo īpaši šādā kvalitātē.
5. Ir lietas, kas būs interesantas tuviniekiem un draugiem, bet lasītājam neko neizsaka. Īpaši grāmatas ievadā bija jūtamas vairākas liekas detaļas, no kurām vajadzēja atbrīvoties. Arī ceļotāju dialogi lielākoties šķita no grāmatas izmetami.

Es ilgi šaubījos par to, kādu vērtējumu gribu dot šai grāmatai- 4 vai 5 balles, bet beigās nosvēros uz 5 ballēm no 10, jo ceļojums tomēr bija ļoti simpātisks un aizraujošs (un es pati nekad dzīvē ne uz ko tādu neparakstītos) un vispār ir jūtams, ka Kasparam ir iekšā rakstīt, vietām apraksti bija pavisam jauki un interesanti, man arī grāmatas nosaukums šķiet ļoti simpātisks. Es ceru, ka kādreiz šis ceļojums pārvērtīsies īstā ceļojuma grāmatā un tad es to ļoti labprāt izlasīšu.

P.S.- ar šo no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book written by someone under thirty”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Caliph’s House: A Year in Casablanca. Tahir Shah

07 May

Pirms gada es izlasīju šī autora otro Marokas grāmatu „In Arabian Nights”, kas mani neprātīgi sajūsmināja. Pirmā un otrā grāmata ir lasāmas atsevišķi un to secībai nav īpašas nozīmes, tāpēc sižeta ziņā es neko nezaudēju pirmo grāmatu izlasot pēc otrās, bet „In Arabian Nights” mani aizrāva tik ļoti, ka man bija skaidrs- ir jālasa arī pirmo daļu.

„The Caliph`s House” ir autobiogrāfisks vēstījums par to, kā Tahir Shah piepilda savu sapni un no Lielbritānijas ar visu ģimeni pārceļas uz dzīvi Marokā. Ar Maroku viņu saista spilgtas bērnības atmiņas, jo viņa tēvs visu ģimeni mēdza vest ceļojumos uz Maroku, kas bija reālākā iespēja bērnus iepazīstināt ar viņu senču kultūru- Tahir tēvs nāk no Afganistānas.
Autoram izdodas nopirkt māju Kasablankas graustu rajonā, māju, kas nav nekāds grausts, bet gan teju vai milzīga pils, un šai mājai komplektā līdzi nāk arī trīs sargātāji un pāris miljoni problēmu. Galvenā problēma, protams, ir pielāgoties jaunajai kultūrai- lai arī ne Tahir, ne viņa sieva Rachana, kas ir indiete, nav gluži eiropieši, tomēr Lielbritānijā ir dzīvojuši gana ilgi, lai būtu grūti sadzīvot ar marokāņu nesteidzīgo filozofiju un mūžīgi nepabeigtajiem darbiem, kā arī ar dziļo ticību jinns, kas ietekmē teju vai katru soli.
Tomēr pamazām mājas remonts kustas uz priekšu, ģimene iejūtas Marokas kultūrā un par spīti visām šaubām, šķiet, ka tomēr sapni par dzīvi Marokā izdosies piepildīt un tas būs tieši tik skaisti, kā iedomāts.

Jāsaka, ka pēc otrās grāmatas es šinī biju mazliet vīlusies- biju gaidījusi kaut ko tikpat maģisku un elpu aizraujošu, bet īsti nesagaidīju. Problēma galvenokārt slēpās tanī, ka otrajā grāmatā autors jau ir iedzīvojies Marokā, viņš pats ir gandrīz marokānis, viņš spēj pieņemt Marokas māņticīgo kultūru, bet šinī grāmatā viņš tai vēl pretojas un uz Maroku lūkojas svešinieka acīm, neļaujas ievilkties Marokas dzīves ritmā. Arī maģijas šai grāmatai mazliet pietrūka- otrā grāmata vairāk koncentrējas uz stāstiem un sevis meklēšanu, savukārt šī vairāk piekārtota praktiskām lietām.
Bet neļaujiet manai čīkstēšanai jūs maldināt- šī ir burvīga grāmata pat tad, ja īsti neatbilst gaidītajam. Autors sniedz apburošu ieskatu Marokas kutūrā un dzīvesveidā caur eiropieša skatu un dara to tik skaisti un pārliecinoši, ka, lasot šo grāmatu, šķiet, ka uzvēdī Marokas smarža.
Grāmatā ir sarakstīta ārkārtīgi skaistā valodā un ieturēta gaisīgi vieglā tonī. Visas nepatikšanas ir apejamas, par visām ķibelēm var pasmieties un dzīve joprojām ir skaista.
Bet Maroka jau vispār ir vieta, kurā nevar neiemīlēties no pirmā acu skatiena, kas vairākkārt tiek atkārtots arī grāmatā- ja vienreiz esi iemīlējis Maroku, tā nekad Tevi nelaidīs vaļā.

Ja man būtu šī grāmata jāsalīdzina ar kaut ko citu no lasītā, es teiktu, ka šis ir Šantarāms bez pseidofilozofijas, kas sarakstīts ar Hoseinī stāstnieka talantu. Tas, protams, nav pārāk precīzi un šīs grāmatas ir visnotaļ atšķirīgas, tomēr līdzības ir manāmas, jo īpaši ar Hoseinī maģisko valodu un skaistajiem stāstiem.

Viegla, brīnišķīgi skaista un aizraujoša grāmata ar Marokas smaržu- tā varētu šo grāmatu raksturot. Noteikti iesaku izlasīt visiem, kuri sapņo par dzīvi eksotiskās kultūrās un tiem, kas iemīlējušies Marokā.

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Princeses bērnība. Helēna Dāle

15 Apr

Atklāti sakot, grāmatu ar šādu nosaukumu un vāku es pati nebūtu ņēmusies lasīt, bet tā kā Atēnas Andris mani pārliecināja, ka man patikšot, ņēmu un izlasīju ar. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka šī ir skandināvu autores grāmata, bet šo maldīgo domu laboju jau pirmajās grāmatas lapaspusēs- nekā, grāmata ir latviešu autores radīta, kas iepriecina, jo grāmata bija laba un dzīvespriecīga.

Lila nav nekāda parastā meitene, tas nu ir skaidrs. Pirmkārt, viņa nevar izlemt, kāds vārds viņai labāk piederētos. Vai dzīve būtu citāda, ja viņa būtu Ingeborga vai Lilita? Kas gan to lai zina, bet ir skaidrs, ka vārdos mājo spēks. Lai nu kurš, bet Laurijas princese Pona Kaīkaī gan jau nu to zina.
Lilai ir arī neparasti mūsdienīga mamma- īsta dāma, kas tomēr Lilai ļauj pilnīgi brīvu vaļu, jo talantu iegrožot nevajag. Un Lila jau arī neiegrožo, viņa ir īsts pašpuika un pret pieaugušo muļķīgajiem likumiem īpašu cieņu neizjūt. Kā saka pati Lila: “Man nepatīk iet skolā, patīk līķi un paklausība neiederas manā ikdienā.”
Grāmatu papildina pašas Helēnas Dāles bērnības un jaunības fotoportreti, kas vēl vairāk paspilgtina Lilas duālo dabu- ārēji taču šķiet tāda kārtīga, paklausīga (un garlaicīga) meitene, bet iekšā mutuļo dzīve un vēlme atklāt visu pasauli.

Romāns sarakstīts mazliet neierastā formā- miniatūrās. Katru notikumu, katru domu attēlo neliels stāstiņš un tie kopā veido lielāku kopainu par Lilas dzīvi, kas rit skarbajā pēckara laikā, kad šim aktīvajam bērnam nākas iemācīties pirmo Padomju bausli: “Klusēt!”. Lasot grāmatu, šķiet, ka tā ir autobiogrāfija, bet pilnībā pārliecināta es par to gan neesmu, jo par pašu Helēnu Dāli nekur informāciju neatrodu.
Tomēr stāstījums ir tik ekspresīvs un dzīvs, ka pārāk lielas šaubas mani nemaz nemāc. Un galu galā- nav jau arī nekādas nozīmes tam, vai tā ir autobiogrāfija vai nav. Stāstījums rit kā domu plūdums- tas apraujas un pārlec pāri teikumiem, un izsaukuma zīme noteikti ir autores mīļākā pieturzīme. Lila lasītājam kļūst pavisam tuva un pazīstama, viņas domas simpātiskas un domu gājiens aizraujošs, savukārt viņas pirmā lielā iemīlēšanās patiesi aizkustina. Lilai piemīt apbrīnojams iekšējais spēks un apņēmība panākt savu un aiz pašpuiciskās izturēšanās slēpjas ārkārtīgi inteliģenta un jūtīga būtne. Arī savu nabadzību Lila uztver pavisam viegli un nepiespiesti un padomju okupācijas fons grāmatā ieskanas pavisam minimāli, galvenokārt dodot vietu Lilas pašas izdarībām.
Autorei pienākas uzslava par bērna uztveršanu nopietni, par nesmīkņāšanu par bērna problēmām, kas tobrīd ir tikpat nopietnas, cik no pieaugušā skatu punkta tās varbūt izskatās nenozīmīgas. Autorei ir veiksmīgi izdevies aprakstīt pasauli tādu, kāda tā izskatās bērna acīm, parādot to , cik daudz bērni saprot, zina un redz. Brīžiem gan mulsināja sajūta, ka caur Lilas vārdiem skan pieauguša cilvēka filozofija, bet kas gan to lai zina, kas tādam trakam meitēnam notiek galvā un man neceļas roka apstrīdēt bērna iespējas (un tiesības) nonākt pie secinājumiem, kas izklausās pārsteidzoši dzīvesgudri. Mēreni jocīga šķita arī atklāsme, ka Lila ir iemanījusies izlasīt iespaidīgu klasikas daudzumu vēl pirms skolas, bet arī šo punktu apstrīdēt es negrasos, attiecībā uz bērniem un grāmatām ne tādi vien brīnumi ir dzirdēti.

“Princeses bērnība” ir ekspresīva un pat trakulīga grāmata, kas lasītāju rauj līdzi savos mutuļos, tomēr vienlaikus tā ir arī ļoti viegla un nepiespiesta grāmata ar vieglu humora dvesmu. Visu viena piegājienā izraut cauri gan man neizdevās, jo grāmata ir tik piesātināta, ka ik pa mirklim gribas apstāties un kārtīgi ievilkt elpu, atrauties no mūžam kustībā esošās Lilas; sākumā arī ielasīties nebija viegli, jo pie tik ekspresīva izteiksmes veida pieradusi īsti neesmu.
Grāmata bija visnotaļ laba un negaidīta, arī gana oriģināla, lai atstātu paliekošas pēdas atmiņā. Iesaku tiem, kam patīk lasīt par dauzonīgiem, interesantiem un inteliģentiem bērniem, kas spēj pārsteigt ar savām idejām vien.

Vērtējums:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book of short stories”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The books they gave me. Jen Adams

10 Jan

Pagājušā gada vasarā es atklāju brīnišķīgu blogu, kura autore apkopo dažādus stāstiņus par cilvēkiem un grāmatām, kas tikušas viņiem uzdāvinātas. Es to lasīju ar lielu sajūsmu un tad decembrī piepeši uzzināju, ka autore ar šādiem stāstiem ir izdevusi grāmatu un uzreiz to arī iepirku (dumjie amerikāņi gan par grāmatas sūtīšanu no manis gribēja 16x lielāku summu, nekā grāmatas cena, bet beigās tomēr atradu saprātīgu piedāvājumu).
Kad saņēmu grāmatu, biju domājusi, ka palasīšu pa pāris stāstiņiem pa vidu citām grāmatām, bet viss, protams, beidzās ar to, ka es vakar atvēru grāmatu un visu uzreiz arī izlasīju. Šī man ir tik tuva tēma, ka nekā nevarēju atrauties, bija pat žēl, kad stāsti beidzās.

Stāsti ir dažādi- laimīgi un melanholiski, ciniski un smieklīgi, ar laimīgām beigām, nelaimīgām beigām un kaut ko pa vidu. Grāmatas ir dāvinājuši gan draugi, gan mīļākie, gan ģimene, gan cilvēki, kas šo grāmatu dēļ ir kļuvuši par ģimeni. Tomēr visus dažādos stāstus vieno kopīgas iezīmes- apziņa, ka grāmatas maina dzīvi, bezgalīga mīlestība pret grāmatām. Tikai cilvēki, kas ir līdz ausīm iekšā grāmatās, spēj tik brīnišķīgi rakstīt par grāmatām, ko ir saņēmuši kā dāvanas un kuras ir gan mainījušas dzīvi, gan atvērušas acis un likušas uz otru cilvēku paskatīties pavisam citā veidā.
Grāmatā atrodami stāsti par grāmatām, kuras likušas saprast, ka pašreizējās attiecības nekam neder un novedušas pie šķiršanās. Ir stāsti par uzdāvinātām grāmatām, kas novedušas pie romantiskām attiecībām un laulībām. Ir tādas grāmatas, kas palīdzējušas izķepuroties no depresijas, tādas, kas mainījušas dzīvi. Šajos stāstos ir atrodams jebkas, kas raksturīgs dzīviem cilvēkiem, kas dievina grāmatas.

Šī ir ļoti romantiska grāmata ļoti nebanālā veidā, tā nav salkana un asaraina, un te patiešām ir atrodams pilns emociju spektrs. Es biju stāvā sajūsmā par šo grāmatu un tā ir ļoti ērti iekārtojusies manā favorītu plauktiņā. Es vienkārši nespēju pretoties grāmatai, kurā gandrīz 200 cilvēki ielikuši savu vēstījumu par to, cik grāmatas ir nozīmīgas, par to, kā grāmatas var būt dzīves pieturas punkti, par to, cik grāmatu dāvināšana ir intīms un personisks process, kas daudz atklāj par pašu dāvinātāju.
Protams, ir arī amizanti stāsti un gadījumi, kad dāvinātājs patiesībā ar grāmatu nav mēģinājis nodot kaut kādu slepenu vēstījumu, bet grāmatas saņēmējs gadiem ilgi lauza galvu par to, kāpēc viņam šī grāmata vispār tika iedāvināta.
Šī grāmata mani uzvedināja arī uz domām par to, kādas grāmatas es esmu saņēmusi dāvanās. Tādu nav pārāk daudz, jo visiem zināms, ka man uzdāvināt grāmatu nav viegli, tomēr ir daži ļoti jauki personīgi stāsti, kas saistās ar grāmatu dāvināšanu. Un nu ir radusies iedvesma blogā iesūtīt arī savus stāstus. Nu, piemēram, amizanto gadījumu, kad mans ļoti nopietnais un inteliģentais vectēvs man nopirka visu Twilight sēriju angliski, īsti nepārbaudot, kas tās par grāmatām, ko man pērk. Un pat šai sērijai, kas mani nebūt tik ļoti nesajūsmināja, bija nopietna ietekme uz manu dzīvi- tā bija mudinājums sākt lasīt angliski un kopš Twilight sērijas izlasīšanas es angliski lasu arvien vairāk un vairāk.

Kā jau vienmēr, par grāmatām, kas sajūsmina visvairāk, ir grūti rakstīt, jo tur taču jau viss ir pateikts, un es nevaru grāmatu aprakstīt labāk kā pati grāmata. Es vienkārši biju sajūsmā par šo grāmatu, tas arī viss, pārējais jums jāizlasa pašiem.
Un kā grāmatas bonuss- šī nu reiz ir arī retā grāmata, kas būtu droši dāvināma katram, kurš ir iemīlējies grāmatās.

Citāts no grāmatas:

“..choosing a book to read is an art. There`s magic to it and when you read the right book at the right time, it becomes so much more than just a book; it becomes a symbol for the moment.”

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pāri citroniem. Kriss Stjuarts

07 Jan

Šo grāmatu lasīju pēc Ziemassvētkiem un ņēmu to lasīt ar mērķi mazliet atiet no pēdējā laikā lasītajām drūmajām un depresīvajām grāmatām. Neko ļoti daudz es no tās negaidīju, jo grāmatas, kuras kritiķi raksturo ar vārdu kombināciju smieklīga un optimistiska, īsti neietilpst manā literatūras lauciņā, bet savu mērķi sasniedzu- no drūmām grāmatām biju mazliet atpūtusies un pie viena palasījusi sev kaut ko mazliet neierastu.

“Pāri citroniem” ir patiess stāsts par paša autora piedzīvojumiem, kad viņš spontāni nolemj pamest drūmo Angliju un aitu cirpēja darbu, nopērk māju Andalūzijā un kopā ar sievu uzsāk jaunu dzīvi. Un piedzīvojumu jau viņiem tur netrūkst. Iepriekšējais mājas īpašnieks īpaši neplāno no mājas izvākties, māja atrodas upes nepareizajā pusē, nav ne elektrības, ne ūdens, pat kārtīga ceļa tur nav.
Cits cilvēks droši vien pirmajās nedēļās atmestu ar roku šim pasākumam, bet Kriss Stjuarts ir jaunajai mājai pieķēries un bezgala samīlējies domā par dzīvi saulainajā Andalūzijā. Ar bezgalīgu optimismu Kriss un Anna cīnās ar problēmām un pamazām jauki iedzīvojas jaunajos apstākļos.

Uzreiz jāsaka, ka man un grāmatai nesaskanēja galvenajā jautājumā- ja autors ir stāvā sajūsmā par iespēju dzīvot nomaļos kalnos mājā bez ērtībām, ja tikai apkārt ir brīnišķīga daba un sirsnīgi vietējie cilvēki, tad mani šī doma šausmina. Daudz vairāk par burvīgajām ainavām un jaukajiem līdzcilvēkiem es uzmanību pievērsu skorpioniem, blaktīm un ūdens neesamībai. Nē, nu ūdens gan viņiem ātri parādījās un Krisa uzņēmību un spēju risināt praktiskas problēmas var tikai apbrīnot, bet es tomēr esmu pilsētas bērns un nekādīgi nespēju saprast citu cilvēku sajūsmu par dzīvošanu laukos. Bet tā, protams, nekādā gadījumā nav grāmatas vaina.
Kas attiecas uz apzīmējumu smieklīga- cilvēkam, kas šo grāmatu ir nosaucis par smieklīgu, vajadzētu kārtīgi aplūkot šo vārdu vārdnīcā. Amizanta- jā. Ar dažām jautrām situācijām- jā. Bet ne smieklīga. Bet šai grāmatai bija nopietns potenciāls būt smieklīgai, ko autors īsti nebija pratis izmantot. Humoristisku situāciju tur bija pa pilnam, bet aprakstītas tās bieži vien bija nekā, ikdienišķi. Varbūt tā bija tulkojuma vaina, bet visi tie mazie, šarmantie jociņi un pārpratumu pilnās situācijas pazuda aiz ne parāk veiksmīga rakstīšanas stila. Pat nebija tā, ka valoda būtu slikta vai samocīta, grāmata lasījās raiti un viegli, bet vienkārši pietrūka odziņas.
Apraksti par dzīvi Andalūzijā bija gana jauki un Krisa cīņa ar upi, aitām un ūdens apgādi mājās bija pat interesanta, katrā ziņā Andalūzijas dzīves apraksti ir šīs grāmatas spēcīgākā puse. Arī grāmatas tēli bija simpātiski un Krisa sieva Anna ir sieviete, kas pelnījusi medaļu par visnotaļ mierīgo dzīves uztveri un spēju atbalstīt Krisu situācijā, kas viņu pašu nemaz tik ļoti nesajūsmināja.

Tomēr par spīti tam, ka grāmata bija tiešām jauka, ainavas burvīgas un apraksti vietām pat interesanti, tā uz mani neatstāja absolūti nekādu iespaidu. Ne patika, ne nepatika, tā vienkārši mani atstāja vienaldzīgu. Visticamāk tāpēc, ka doma par pārvākšanos uz dzīvi kalnos man ir sveša un tāla. Patiesībā šī grāmata uz mani atstāja tik mazu iespaidu, ka, pirmo reizi kopš bloga tapšanas, es blociņā neierakstīju nevienu pašu piezīmi par šo grāmatu.
Domājams, ka šī grāmata jālasa tiem, kurus sajūsmina doma par dzīvošanu saulainajā Andalūzijā par spīti jebkam, jaunas dzīves uzsākšana prom no pilsētas burzmas, tiem, kuri fantazē par tagadējās dzīves pamešanu un aizlaišanos uz vietu, ko daži uzskata par teju vai paradīzi.
Jauka atpūtas grāmata sapņotājiem.

Vērtējums
5/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Šantarāms. Gregorijs Deivids Robertss

02 Aug

Pirms ķerties pie šīs grāmatas būtu visnotaļ ieteicams kādu brīdi apmeklēt svaru zāli, jo šī nav no mazajām grāmatām- vairāk nekā 900 lapaspušu un gandrīz pusotrs kilograms. 12 dienas to visur nostaipīju līdzi un tas svars ir diezgan jūtams. Īpaši, ja grāmatu vēl iemanās uzmest uz kājas….

Grāmatas sižets ir balstīts patiesos notikumos- paša autora dzīvē- un dzīve viņam nav bijusi nekāda vienmuļā. Pēc šķiršanās no sievas sācis lietot heroīnu un, lai spētu uzturēt šo visnotaļ dārgo atkarību, laupījis bankas. Par bruņotajām laupīšanām pasēdējis Austrālijas cietumā, no kura visnotaļ pārdrošā veidā gaišā dienas laikā izbēdzis, grāmatas autors ierodas Bombejā, kur uzsāk ārzemniekam pavisam netipisku dzīvi- paspēj gan mitināties graustu rajonos, gan nodibināt labdarības klīniku, gan iesaistīties mafijā un pa vidu vēl aizskriet uz Afganistānu karot ar krieviem.

Stāsts ir krāšņš un piedzīvojumiem bagāts, ja nebūtu zināms, ka autors pats to visu piedzīvojis, ne viens vien šo stāstu atmestu malā ar vārdiem, ka “tā jau dzīvē nenotiek” un nevajag te muļķības stāstīt, ja… Šī grāmata ir vēl viens pierādījums, ka dzīve var būt krāsaināka un notikumiem bagātāka par jebkuru grāmatu vai filmu.
Visprecīzākais šī romāna raksturojums laikam būtu- tas ir visīstākais Bolivudas kino tikai grāmatas formātā. Te ir gan dejošana, gan dziedāšana, gan kaušanās, gan lielā mīlestība, īsāk sakot- viss, kas atrodams košajā un skaļajā Bolivudas kino. Un šinī grāmatā ir atrodama brīnišķīga humora izjūta. Komiskas situācijas dažādo kultūru dēļ rodas vai ik uz soļa, un tie perfekti attēloti runasveidi brīžiem patiešām spēj smīdināt.
Šantarāms lieliski attēlo mums svešu kultūru, pavisam savādāku vidi, nekā tā, ko esam pieraduši redzēt, pilnīgi citu dzīvesveidu un domāšanu, neierastu spēju mīlēt svešiniekus un sadzīvot cieši, cieši kopā.
Zinu, ka ir cilvēki, kurus šī grāmata iedvesmoja ceļojumam uz Indiju, tieši tik krāšņa un mīlestības piesātināta tā ir. Mani arī šī grāmata ietekmēja, tikai pavisam citā virzienā- es sapratu, ka noteikti negribu uz turieni braukt. Grāmata tik dzīvi attēloja dzīvi Bombejā, tos cilvēku pūļus un mentalitāti, ka es sapratu- es personīgi tur neizturētu pat pāris stundas, nemaz nerunājot par vairākām dienām, es labprātāk to izbaudīšu no droša attāluma- lasīšu par to grāmatās.
Lai potenciālos lasītājus nebiedē milzīgais apjoms- grāmata lasās raiti un viegli. Un šeit man jāsaka- visu cieņu tulkotājai. Pirmkārt, uz latviešu valodu ir perfekti pārnesti visi tie īpatnējie indiešu izteicieni un tas, kā viņi izsakās angliski, otrkārt, tulkojums ir ārkārtīgi krāšņā, dzirkstošā un skaistā latviešu valodā, ar vārdiem, kas mums jau sen piemirsušies, bet šeit piešķir īsto garšu visai šai eklektiskajai grāmatai. Reti gadās, ka tik ļoti gribas slavēt tulkotāja darbu.

Pirms turpinu šo aprakstu ar lietām, kas mani šinī grāmatā kaitināja, vēlos tikai vēlreiz apliecināt, ka grāmata man patika un tā bija gana izklaidējoša, lai man nerastos šaubas par to, vai tiešām ir vērts turpināt un piebeigt tās 900+ lapaspuses.
Ja man būtu jānosauc šīs grāmatas žanrs, es teiktu- ceļojuma apraksts. Liels, ārkārtīgi detalizēts ceļojuma apraksts. Jā, šeit ir raita darbība, šaudīšanās un piedzīvojumi, tomēr es to nesaukšu par piedzīvojumu romānu, un pat par autobiogrāfiju ne, par spīti tam, ka grāmata patiešām ir autobiogrāfiska, jo grāmatas stils ir izteikti ceļojumu apraksta stils- detalizēti un smalki tiek aprakstīts, kas tad ar galveno varoni notiek, ko viņš piedzīvo, ko citi teica. Ja šis romāns būtu izfantazēts, neviens autors vienā grāmatā nesamestu divus tik atšķirīgus stāstus- Bombeju un Afganistānu, kurus kopā saistīja tikai darbojošās personas, bet ne notikumu gaita un noskaņa. Te ir tāds kišmiš ar rozīnēm un vēl AK-47 vēsturi pa vidu.
Un man īsti nav skaidrs, kā no īstiem, dzīviem cilvēkiem var uztaisīt tik plakanus varoņus kā šinī grāmatā. Katram varonim piemīt tikai viena viņu raksturojoša iezīme (par vienīgo izņēmumu varētu nosaukt kolorīto Prabakeru) un skumji, ka tas lielā mērā attiecināms pat uz galveno varoni, kurš taču ir autors pats, tāpēc teorētiski sevi vismaz būtu jāspēj attēlot kā dzīvu cilvēku, bet īsti tas autoram nav padevies. Un patiesībā jau iemesls ir skaidri redzams- autors, attēlojot sevi, ir neiedomājami liekuļojis un centies sevi nemitīgi attaisnot lasītāja (vai savās) acīs. Būtībā šo grāmatu mierīgi varētu uzskatīt par grēksūdzi. Autors ir paštaisns, liekulīgs vai muļķis, vai arī visi kopā, un tas neiedomājami kaitina.
Es tā uzreiz nespēju iedomāties otru grāmatas varoni, kas man būtu tik ļoti nepaticis kā Lins un līdz šim man nekad nebija radusies vēlme kādu grāmatas galveno varoni tā kārtīgi iepļaukāt, lai tak attopas beidzot. Nemaz nerunājot par to, cik neticami naivs un lētticīgs var būt viens cilvēks. Nu kā, nu kā viņu varēja pārsteigt visi tie noslēpumi, kas grāmatas beigās atklājās, kā viņš to visu varēja neredzēt un ko tieši viņš gaidīja no rūdītiem mafiozi? Kā var nebūt skaidrs, ka šie nav cilvēki, kas kaut ko dara pašaizliedzīgu mērķu vārdā un palīdz kādam, ja tur apakšā nav arī kāds personiskais labums?
Mani nepameta sajūta, ka autors absolūti nepazīst cilvēkus, neprot saskatīt apslēpto un sadzirdēt to, kas netiek izteikts skaļi, un diemžēl grāmatai tas nenāk par labu.
Un tās Lina un Karlas attiecības… Nu kur var divi pieauguši cilvēki cimperlēties riņķī un apkārt kā tādi neaptēsti pusaudži un taisīt drāmu visās malās? Un kad grāmatā parādījās frāze par karmisko, zvaigznēs ierakstīto mīlestību, man pirmo reizi gribējās to grāmatu mest pret sienu.
Vispār ar to mīlestības padarīšanu šinī grāmatā iet tā pagrūši. Ir nepieciešama liela meistarība, lai rakstītu par mīlestību labi un patiesi, tā, lai tas neskanētu banāli salkani, diemžēl autoram šādas meistarības īsti nav un bija vietas, kas man likās… nu, varbūt nevajadzēja gluži tā.
Vēl viena problēma ir ar tām mūžīgajām grāmatas gudrībām. Autors raksta, raksta par aizraujošiem notikumiem, bet tad piepeši izdomā lasītājam pamest kādu pabanālu pseidofilozofijas gabaliņu. Protams, ne visa grāmatas filozofija bija nebaudāma un tur bija arī ļoti labas idejas, kas bija apdomāšanas vērtas, par dažām es pat būtu ar mieru diskutēt, bet pa vidu bija tādi teksti, ka man gribējās jautāt, vai pats autors to vispār ir izlasījis un paklausījies kā tas izklausās no malas.
Īsti nespēju arī saprast, ko domāt par grāmatas vāku… Kad es to pirmo reizi ieraudzīju, es nodomāju, ka kaut ko bezgaumīgāku, banālāku un šausmīgāku es sen neesmu redzējusi (un vāka autora mājaslapu aizvēru tikpat ātri kā atvēru), bet no otras puses… Vispār jau tas vāks ir ieturēts tādā Bolivudiskā stilā, laikam jau šai grāmatai tas piestāv un šeit tīri labi iederas. Tā nu joprojām nesaprotu, ko domāt, laikam jau jāatzīst, ka par spīti manai nepatikai, tas vismaz saskan ar grāmatu. Bet tomēr, nu vai tad nevarēja kaut ko gaumīgāku?

Tomēr par spīti visai pseidofilozofijai, liekulībai un salkanajai mīlestībai, šī grāmata bija aizraujoša. Es nekā nespēju piekrist uz vāka rakstītajam un nosaukt šo par šedevru, tomēr noturēt manu uzmanību 900+ lapaspuses ir jāprot un tas nav viegli, pie kam Bombeja te ir atklāta visā tās krāšņumā un lasītāju grāmata aizved neticamā ceļojumā. Šī būs īstā grāmata brīdim, kad ir vēlme veltīt laiku eksotiskas kultūras izpētei un izdzīvot īsti eklektisku dzīvi otrā pasaules malā. Un noteikti patiks Bolivudas kino cienītājiem.

Citāti no grāmatas:

“Optimisms ir mīlestības brālēns, un trīs aspektos tas mats matā līdzinās mīlestībai: tas ir uzbāzīgs, tam ir problēmas ar humora izjūtu un tas uzrodas tādos brīžos, kad to vismazāk gaida.”

“-Tu baidies no augstuma?
-Tikai tad, ja tas atrodas zem manis!”

“..gaisā pastāvīgi virmoja kvēpaini putekļu mākoņi, kas nosēdās uz jebkuras virsmas, nosmurgājot to ar katoliski krāšņu cūcību.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Brīnumkaste. Ginters Grass

22 Jul

Neparko nespēju atcerēties, kāpēc pirms vairākiem gadiem šo grāmatu iesāku lasīt un atstāju puslasītu. Patiešām nespēju to saprast, jo šoreiz grāmata mani sajūsmināja un šķita absolūti brīnišķīga, viena no tām, pie kuras atgriezīšos vēl un vēl.

“Brīnumkaste” būtu saucama par visnotaļ drosmīgu literāro eksperimentu. Principā šī grāmata ir autobiogrāfija maģiskā reālisma žanrā (un šīs divas lietas vajag mācēt dabūt kopā), bet eksperiments slēpjas tanī, kā šī grāmata ir rakstīta. Pirms savas 80 dzimšanas dienas Grass saaicināja kopā savus astoņus bērnus un lūdza viņiem ierunāt audio formātā savas atmiņas par bērnību, kuras tad Grass pēc tam pārrakstīja grāmatā- vietām paspilgtinot detaļas, šo to pieklusinot, bet pamatā vienalga atstājot savu bērnu stāstījumu par dzīvi, kas nereti itin nemaz nav glaimojošs pašam Grasam.

“Brīnumkaste” ir maģiski dzīva grāmata, no tās juku jukām plūst Grasa nu jau pieaugušo bērnu balsis un lasītājs nemaz nemana, kurā mirklī jau ir ierauts iekšā visā tanī trakajā “mičumačā”. Bērni runā cits caur citu, pārtrauc viens otru, atstāj kaut ko līdz galam neizteiktu, brīnās par to vai šo un strīdas par atmiņu pareizību, un grāmata plūst precīzi tā, kā tuvu cilvēku saruna- juku jukām, saprototies no pusvārda un strīdoties, katram paliekot pie savas patiesības arī pēc miera izlīgšanas. Un tas viss kopā grāmatai piešķir neatkārtojamu ticamību, šķiet, ka ne tikai tas stāsts ir īsts un patiess, bet arī elpo un dzīvo pats savu dzīvi starp grāmatas lapaspusēm.
Lai arī grāmatas apjoms nesasniedz pat 200 lapaspuses, šo grāmatu nemaz nevar tā ņemt un aprīt vienā piegājienā, nē, nemaz nemēģiniet, iestrēgs kaklā. Grāmata ir ārkārtīgi intensīva un piesātināta, te nav nevienas pašas liekas detaļas, ir atstāta tikai pati stāsta esence, tāpēc šī ir grāmata, kas jābauda pa mazam malciņam, nesteidzoties, visu kārtīgi apskatot un izgaršojot. Tu cilvēki lasi to grāmatu un lasi, un lasi, un lasi, un tad vienu brīdi sāk šķist, ka nu jau galva ir piebāzta pilna un vajag pauzi, beidzot kārtīgi ievilkt elpu, lai pēc tam atkal varētu mesties iekšā tanī stāstā. Iespējams, tikai iespējams, šis ir tas iemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem nespēju pievārēt šo grāmatu- varbūt bija par daudz, pārāk piesātināta, pārāk intensīva. Toties šoreiz tieši tā grāmatas intensitāte bija tas, kas mani tik ļoti pievilka pie tās.
Un tomēr nav tā, ka grāmata būtu smagnēja, nē, tieši otrādi- grāmata ir netverama un plūstoša, tā rit uz priekšu aizgūtnēm, katrs no astoņiem bērniem grib ātrāk tikt pie stāstīšanas, notikumi un atmiņas traucas uz priekšu, un brīžiem šķiet, ka nemaz netiec līdzi tai grāmatai.
Protams, nevar noliegt to, ka man šī grāmata īpaši mīļa tāpēc, ka galveno lomu tanī spēlē fotogrāfijas, un ne jau šādas tādas fotogrāfijas, bet gan noslēpumaini maģiskas, kas rāda pagātni vai nākotni. Un paši bērni tā arī nevar īsti izlemt, vai viņi tām tic vai nē, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka tās fotogrāfijas nebija vis nekāda manipulācija, bet gan īstas un taustāmas pagātnes vai nākotnes liecības.

Šī grāmata nav nekāda parastā ģimenes hronika, tā ir īsts pasaku stāsts, kurā realitāte neatšķetināmi sajaucas ar mītiem un atmiņām, un emocijām. Šo grāmatu ir jālasa tiem, kas mazliet vēl tic pasakām un brīnumiem, tiem, kuriem patīk tikt ierautiem atmiņu virpulī un ielūkoties citās dzīvēs. Bet negaidiet no šīs grāmatas klasisku autobiogrāfiju ar faktiem un pareizo hronoloģiju, šī grāmata nav nekas tāds un pat ne tuvu ne. Šī grāmata ir vistuvākais tam, ko varētu saukt par organizētu haosu un labi sakārtotu nekārtību, te ir viss, ko vien var vēlēties cilvēks, kurš vēlas palasīt kaut ko, kas pierādītu, ka pavisam ikdienišķa dzīve var būt pavisam maģiska un brīnumaina.

Vērtējums
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Brīnumkaste. Ginters Grass

22 Jul

Neparko nespēju atcerēties, kāpēc pirms vairākiem gadiem šo grāmatu iesāku lasīt un atstāju puslasītu. Patiešām nespēju to saprast, jo šoreiz grāmata mani sajūsmināja un šķita absolūti brīnišķīga, viena no tām, pie kuras atgriezīšos vēl un vēl.

“Brīnumkaste” būtu saucama par visnotaļ drosmīgu literāro eksperimentu. Principā šī grāmata ir autobiogrāfija maģiskā reālisma žanrā (un šīs divas lietas vajag mācēt dabūt kopā), bet eksperiments slēpjas tanī, kā šī grāmata ir rakstīta. Pirms savas 80 dzimšanas dienas Grass saaicināja kopā savus astoņus bērnus un lūdza viņiem ierunāt audio formātā savas atmiņas par bērnību, kuras tad Grass pēc tam pārrakstīja grāmatā- vietām paspilgtinot detaļas, šo to pieklusinot, bet pamatā vienalga atstājot savu bērnu stāstījumu par dzīvi, kas nereti itin nemaz nav glaimojošs pašam Grasam.

“Brīnumkaste” ir maģiski dzīva grāmata, no tās juku jukām plūst Grasa nu jau pieaugušo bērnu balsis un lasītājs nemaz nemana, kurā mirklī jau ir ierauts iekšā visā tanī trakajā “mičumačā”. Bērni runā cits caur citu, pārtrauc viens otru, atstāj kaut ko līdz galam neizteiktu, brīnās par to vai šo un strīdas par atmiņu pareizību, un grāmata plūst precīzi tā, kā tuvu cilvēku saruna- juku jukām, saprototies no pusvārda un strīdoties, katram paliekot pie savas patiesības arī pēc miera izlīgšanas. Un tas viss kopā grāmatai piešķir neatkārtojamu ticamību, šķiet, ka ne tikai tas stāsts ir īsts un patiess, bet arī elpo un dzīvo pats savu dzīvi starp grāmatas lapaspusēm.
Lai arī grāmatas apjoms nesasniedz pat 200 lapaspuses, šo grāmatu nemaz nevar tā ņemt un aprīt vienā piegājienā, nē, nemaz nemēģiniet, iestrēgs kaklā. Grāmata ir ārkārtīgi intensīva un piesātināta, te nav nevienas pašas liekas detaļas, ir atstāta tikai pati stāsta esence, tāpēc šī ir grāmata, kas jābauda pa mazam malciņam, nesteidzoties, visu kārtīgi apskatot un izgaršojot. Tu cilvēki lasi to grāmatu un lasi, un lasi, un lasi, un tad vienu brīdi sāk šķist, ka nu jau galva ir piebāzta pilna un vajag pauzi, beidzot kārtīgi ievilkt elpu, lai pēc tam atkal varētu mesties iekšā tanī stāstā. Iespējams, tikai iespējams, šis ir tas iemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem nespēju pievārēt šo grāmatu- varbūt bija par daudz, pārāk piesātināta, pārāk intensīva. Toties šoreiz tieši tā grāmatas intensitāte bija tas, kas mani tik ļoti pievilka pie tās.
Un tomēr nav tā, ka grāmata būtu smagnēja, nē, tieši otrādi- grāmata ir netverama un plūstoša, tā rit uz priekšu aizgūtnēm, katrs no astoņiem bērniem grib ātrāk tikt pie stāstīšanas, notikumi un atmiņas traucas uz priekšu, un brīžiem šķiet, ka nemaz netiec līdzi tai grāmatai.
Protams, nevar noliegt to, ka man šī grāmata īpaši mīļa tāpēc, ka galveno lomu tanī spēlē fotogrāfijas, un ne jau šādas tādas fotogrāfijas, bet gan noslēpumaini maģiskas, kas rāda pagātni vai nākotni. Un paši bērni tā arī nevar īsti izlemt, vai viņi tām tic vai nē, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka tās fotogrāfijas nebija vis nekāda manipulācija, bet gan īstas un taustāmas pagātnes vai nākotnes liecības.

Šī grāmata nav nekāda parastā ģimenes hronika, tā ir īsts pasaku stāsts, kurā realitāte neatšķetināmi sajaucas ar mītiem un atmiņām, un emocijām. Šo grāmatu ir jālasa tiem, kas mazliet vēl tic pasakām un brīnumiem, tiem, kuriem patīk tikt ierautiem atmiņu virpulī un ielūkoties citās dzīvēs. Bet negaidiet no šīs grāmatas klasisku autobiogrāfiju ar faktiem un pareizo hronoloģiju, šī grāmata nav nekas tāds un pat ne tuvu ne. Šī grāmata ir vistuvākais tam, ko varētu saukt par organizētu haosu un labi sakārtotu nekārtību, te ir viss, ko vien var vēlēties cilvēks, kurš vēlas palasīt kaut ko, kas pierādītu, ka pavisam ikdienišķa dzīve var būt pavisam maģiska un brīnumaina.

Vērtējums
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote