RSS
 

Archive for the ‘Biogrāfija’ Category

Simts gadi. Herbjorga Vasmu

04 Mar

Vasmu ir autore, kuru ir grūti izskaidrot un izstāstīt. Viņas grāmatu sižeti būtu piederīgi lubu romāniem, bet tas, ko Vasmu raksta, ne tuvu nav lubenes, tās ir grāmatas, kuras vēsta par vientulīgām bērnībām un stiprām, neparastām sievietēm. Vasmu grāmatas ir tiešas, atklātas un neizpušķotas, un Vasmu raksta par dzīviem cilvēkiem, tāpēc viņas grāmatas ir īpašas. Tas nekas, ja šie varoņi vai viņu dzīves notikumi ir dzimuši Vasmu galvā, tie ievelk lasītāju un pēc pēdējās lapaspuses pāršķiršanas gribas saukt- dodiet vēl!

Simts gadi ir stāsts par četru paaudžu sievietēm, par šo sieviešu likteņiem un izvēlēm, un šai grāmatai īpašu šarmu piešķir divas lietas- pirmkārt, Vasmu tik raksturīgais, krāšņais darbības fons- Norvēģijas ziemeļi, otrkārt, šis romāns ir autobiogrāfisks.

Kad dabūju tikko iznākušo Vasmu grāmatu, visiem Dekameroniem nācās pasēdēt maliņā un pagaidīt, jo šo grāmatu gribējās lasīt tūlīt pat. Tiesa, šī tomēr nekļuva par manu mīļāko Vasmu grāmatu- „Dinas grāmata” joprojām paliek nepārspēta, iespējams tāpēc, ka pati Dina man šķiet pievilcīgāka un aizraujošāka par šīs grāmatas varonēm. Un tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar Vasmu grāmatām, es iesaku sākt tieši ar „Dinas grāmatu”, nevis šo, jo šī ir jātaupa vēlākam laikam, kad Vasmu grāmatas jau ir iepazītas un izpētītas. Kāpēc? Jo šī grāmata beidzot sniedz atbildi uz varbūt neizteikto jautājumu- kāpēc Vasmu raksta gandrīz tikai par „neredzamajiem bērniem”, par bērnībām, kuras reti nosaucamas par saulainām un par cilvēkiem, kas no tām izaug, kāpēc Vasmu tik ticami un dzīvi raksta par sāpēm un aizvainojumu, kas neviļus tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Starp citu, to, ka šī grāmata ir autobiogrāfiska, es pati sapratu tikai grāmatas pašā pēdējā teikumā, jo man tik ierastā lasīšanas manierē grāmatas anotāciju pirms tam izlasījusi nebiju. Un šis atklājums grāmatas beigās mani bezgalīgi sajūsmināja.

Un tomēr šī ir grāmata, kurā ir jāielasās- sākums šķita tāds kā mazliet neveikls un tam vajadzēja tikt pāri, bet pēc tam jau stāstījums plūda raiti, bija jāaprod ar to, ka varoņu ir tik daudz, ka visus paturēt galvā iespējams nebūs, brīžiem grūti tikt līdzi arī nemitīgajai lēkāšanai laikā, un vēstules grāmatas beigās, manuprāt, mazliet pabojāja visādi citādi labu grāmatu.

Žēl gan, ka pret Vasmu grāmatām regulāri tiek veikti nežēlīgi noziegumi, liekot tām nēsāt briesmīgus vākus, kuriem nav nekāda sakara ar grāmatas saturu un kuri mūžīgi liek Vasmu grāmatām izskatīties pēc prastām lubenēm. Tas, kurš taisa šos vākus (latviešu valodas izdevumam ir saglabāts oriģinālais grāmatas vāks), acīmredzot nekad nav lasījis kaut vienu Vasmu grāmatu.

Bet vispār man šo grāmatu gribētos saukt par milzīgu puzli, kas sastāv no sīkiem gabaliņiem, kuri izmētāti pa visu grāmatu, un kopaina atklājas tikai pamazām, saprotot, kā tas vai cits notikums saistās kopā ar šo vai to.

Un vēl tikai mans mīļākais citāts no grāmatas:

„Ignorēt nozīmē pieņemt noteiktu lēmumu.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Diving Bell and the Butterfly. Jean-Dominique Bauby

01 Mar

Pie šīs maģiskās grāmatas es nonācu netīšām. Parīzes Šekspīrnīcā pētīju citas grāmatas un no plaukta ārā vilku pavisam citu grāmatu, kad šī slaidā lokā piezemējās pie manām kājām. Pirms atlikšanas plauktā pārņēma ziņkārība, izlasīju grāmatas aprakstu uz grāmatas vāka un grāmata Šekspīrnīcas plauktā atpakaļ vairs nenonāca, jo šī ir ļoti īpaša grāmata.

Grāmatas galvenais varonis un vienlaikus autors piedzīvo smagu lēkmi, 3 nedēļas guļ komā, bet, kad atmostas, atklāj, ka viņš ir paralizēts no galvas līdz kājām. Vienīgā ķermeņa daļa, ko viņš spēj pakustināt ir viens acs plakstiņš. Bet paralizēts ir tikai viņa ķermenis, kamēr smadzenes un apziņa joprojām turpina darboties tikpat perfekti kā „iepriekšējā dzīvē”, kad Žans-Do bija slavenā žurnāla Elle galvenais redaktors. Šo stāvokli autors dēvē par „Le scaphandre et le papillon” jeb- ūdenslīdēja skafandrs un tauriņš. Viņa ķermenis viņu velk tumšās dzīlēs kā senlaicīgs ūdenslīdēja skafandrs, bet apziņa viņu aiznes neticamos piedzīvojumos ar tauriņa spārnu vieglumu.
Un šādā stāvoklī autors nodiktē savu grāmatu- ar ārpasauli sazinoties vienīgi mirkšķinot aci. Asistente viņam lasa priekšā speciāli izveidotu alfabētu, kurā burti sakārtoti pēc to lietojuma biežuma franču valodā, un pie vajadzīgā burta autors pamirkšķina. Tad process tiek atkārtots un tā grāmata tiek nodiktēta pa vienam burtam vien ar milzīgu pacietību un iejūtību.

Mani piesaistīja veids, kādā šī grāmata ir sarakstīta- man šķita, ja cilvēks ir veltījis laiku un pacietību, lai tik dramatiskā veidā nodiktētu grāmatu, šim cilvēkam ir, ko teikt un to ir vērts lasīt.
Katrs teikums, frāze, vārds ir rūpīgi izsvērts, apdomāts, ir izmests viss liekais, jo katrs vārds ir piepūle, un katra frāze ir jāiemācās no galvas, perfekti jānoslīpē, lai nākamajā rītā pa burtam nodiktētu asistentei.
Šī ir apbrīnojama, brīnišķīga, maģiska grāmata, kurā autors runā par savu dzīvi jaunajā stāvoklī, ko ārsti dēvē par locked-in sindromu. Par šo sindormu ārstiem praktiski nekas nav zināms un šī grāmata būtībā ir pasaulē pirmais materiāls, kas ļauj ielūkoties šādu cilvēku dzīvē, viņu grūtībās un mokās, ko sagādā nespēja veikt viselementārākās lietas- Žans-Do nespēj pat norīt siekalas, nemaz nerunājot par tādām lietām kā pabužināt galvu saviem bērniem vai runāt ar draugiem. Un tomēr autora vēstījumā nav ne miņas no rūgtuma vai aizvainojuma, grāmatu caurstrāvo vēlme cīnīties un cerība, burvīga satīra un humora izjūta. Un grāmatas valoda plūst viegli kā dzeja.
Lasot grāmatu, nav iespējams palikt vienaldzīgam un šī grāmata neizbēgami raisa cieņu pret autoru un viņa cīņu, kā arī liek uz dzīvi skatīties pavisam citām acīm. Šī grāmata ļauj atkal un atkal iemīlēt dzīvi.

Pēc šīs grāmatas ir uzņemta arī filma, kas ir perfekts papildinājums grāmatai, lai arī nespēja mani sajūsmināt tik ļoti kā pati grāmata. Filma lielākoties pasauli rāda no Žana-Do skatupunkta, ar visu ierobežoto skatu un acs mirkšķināšanu, filmai fonā skan galvenā varoņa iekšējais monologs, kuru citi nespēj sadzirdēt. Un izcilas noskaņas radīšanai filmā bieži parādās kadri ar tauriņiem vai cilvēku senā ūdenslīdēja skafandrā, kas slīkst.
Ja vispirms ir izlasīta grāmata, tad filma it kā uzliek punktu uz i un paspilgtina vai pabeidz grāmatas raisītās izjūtas. Neesmu pārliecināta, ka tikpat spilgts iespaids rastos pretējā secībā- vispirms filma un grāmata, tāpēc es, protams, kā vienmēr iesaku sākt ar grāmatu. (Starp citu, viena no modelēm, kas pavīd filmā Elle fotosesijas laikā, ir latviešu modele.)

Peter Bradshaw par filmu ir teicis burvīgus vārdus un man šķiet, ka tos tikpat veiksmīgi var attiecināt arī uz grāmatu:

„Compelling in it`s simplicity and truth. It is a vivid reminder that all of us, healthy and otherwise, have to live inside bodies that are terrifingly vulnerable, and when those bodies go wrong, tough questions are raised about our place in the world.”

Šī viennozīmīgi ir iedvesmojošākā grāmata, ko esmu lasījusi pēdējā laikā un es noteikti to grasos pārlasīt vēl un vēl tuvākā vai tālākā nākotnē.

Vērtējums
10+/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Frīda. Frīdas Kālo biogrāfija. Heidena Errera.

07 May

Kad 2011. gadā Zvaigzne latviski izdeva Frīdas biogrāfiju, man vismaz uz vienu jubileju tika atrisināta problēma „Ko dāvināt māsai?!?!?!?!??!”, jo viņa ir bezgalīga Frīdas fane un pielūdzēja un šo sajūsmu ir pielipinājusi arī man. Toreiz vēl nopirku grāmatu laicīgi, ar domu, ka pirms dāvināšanas paspēšu izlasīt pati, bet tā vis neiznāca, jo grāmata ir apjomīga un nemaz tik ātri nelasās. Tā nu toreiz palika puslasīta, bet nu beidzot atkal tai pieķēros un kārtīgi izlasīju līdz galam.

Vispār man patīk biogrāfijas, man gribās par šādiem lieliem un nozīmīgiem cilvēkiem uzzināt vairāk, lai labāk saprastu viņu darbus, bet ar biogrāfijām ir mūžīgā problēma- tās parasti ir sarakstītas sausā, garlaicīgā valodā, kuru ir neiespējami baudīt. Un, ja es nespēju baudīt grāmatu, es to vienkārši nelasu. Erreras sarakstītā Frīdas biogrāfija ir ļoti patīkams izņēmums- valoda ir skaista, grāmatā atklājas daudz sīkas nianses un detaļas un notikumi ir izklāstīti aizraujoši, tāpēc šo biogrāfiju itin nemaz nebija grūti lasīt. Šis arī ir no tiem retajiem gadījumiem, kad es filmu noskatījos pirms grāmatas izlasīšanas (un par filmu Frīda http://www.imdb.com/title/tt0120679/ es varu teikt tikai to pašu labāko. Ne īpaši bieži gadās redzēt filmu, kas vienlaikus ir tik krāšņa un tik precīzi attēlo kādas biogrāfijas detaļas).

Frīdas personība ir suģestējoša un viņas gleznas man tik ļoti patīk tieši pašas Frīdas dēļ- viņa bija spēcīga, neatkarīga sieviete, ar saviem uzskatiem un skatu uz dzīvi, viņa savu grūtību (un grūtību viņai dzīvē nekad nav trūcis) nepadevās. Un, protams, ir vēl kāds iemesls, kāpēc man viņas gleznas tik ļoti pievelk- lielākā daļa viņas mākslas ir pašportreti, kas man, protams, ir bezgala tuva tēma.

Kas vēl Frīdai raksturīgi- viņa jau dzīves laikā sevi padarīja par leģendu, viņa radīja savu publisko tēlu, savu masku un cilvēki reti nojauta, kas viņa ir patiesībā. Diez vai kāds jelkad uzzinās, cik liela daļa no tās Frīdas, ko pazina cilvēki bija īsta, lai gan visticamāk, ka taisnība ir cita:  “Cilvēks galu galā kļūst par savu masku”. Un vispār- es esmu diezgan pārliecināta, ka cilvēkiem vairāk būtu jāzina tieši šī publiskā, teatrālā puse, jo tā ir tikpat nozīmīga kā Frīdas gleznas.

Un patiesībā mani maz interesē šī patiesība, tā kalpo vien kā fons Frīdas radītajai krāšņajai leģendai par viņu pašu. Un tieši šai leģendai Erreras grāmata arī pievēršas visvairāk, tanī pašā laikā atklājot, kā bija patiesībā, ieskicējot neaptveramos apmērus, kādos Frīda savu dzīvi pārvērta par teātri, par mākslas darbu.

Gana svarīgs iemesls, lai lasītu Frīdas biogrāfiju ir arī tas, ka Frīdas gleznas ir pagrūti saprast, ja nav zināmi viņas dzīves notikumi, kas visi kā viens ir iespaidojuši to, kā un ko viņa glezno. Frīdas gleznas viņai bija personīgā psihologa vietā, gleznās viņa izkliedza visu, kas viņai sāp.

“Nav iespējams atdalīt šīs vienreizējās personības dzīvi un darbu. Viņas gleznas ir viņas biogrāfija.” Hosē Moreno

Es uzskatu, ka tieši tāpat viņas dzīve bija iespējams viņas lielākā glezna.

Grāmatā bieži vien parādās gandrīz nenozīmīgas, bet tik satriecoši burvīgas detaļas, ka es biju stāvā sajūsmā par tām. Piemēram:

„Pagalmā bija prāvs papagailis, kurš lielos daudzumos sūca alu vai tekilu, lamājās un ķērca „No me pasa le cruda!” (Es nespēju izturēt šīs paģiras!)”

Šī ir lieliska biogrāfija, ar kuru sākt Frīdas iepazīšanu, bet tai ir daži trūkumi. Autore par Frīdu dzīves beigās runā ar pieskaņu, kas liek lasītājam uztvert Frīdu kā salauztu, histērisku un no Djego atkarīgu sievieti, lai gan drīzāk būtu atkal un atkal jāuzsver tas, cik pārcilvēciski stipra viņa bija, kā turējās pie mākslas un gandrīz pārvarēja savu greizsirdību, pat ja nespēja paciest palikšanu vienatnē. Šķiet, prasītos arī vairāk uzsvērt to, ka Frīda bija revolucionāre un feministe. Tāpēc pilnīgam iespaidam vēl varbūt derētu izlasīt vēl kādu Frīdas biogrāfiju, man ieteica Devouring Frida by: Margaret A. Lindauer, kas diemžēl nav tulkota latviski (vismaz es neatradu, ka būtu). Bet patiesībā, ja nav vēlmes tā ļoti pētīt Frīdu, tad ar šo grāmatu būs pilnīgi pietiekoši, jo kopumā tā rada gana akurātu priekšstatu par Frīdu.

Vienīgais, pret ko man patiešām ir nelieli iebildumi ir- grāmatas vāks (jā, nu kas gan cits?). Man ļoti nepatīk, ka slavenas mākslinieces (piekam vēl tādas, kura glezno sevi raksturojošus pašportretus) biogrāfijas vākam uzliek bildi no filmas, nevis kādu no šīs mākslinieces absolūti lieliskajām gleznām (man vienmēr ir šķitis, ka „Lauztā kolonna” ir perfekts Frīdas raksturojums). Bet nu labi, zinu jau, ka visā pasaulē tā dara un gan jau visi mārketinga speciālisti to uzskata par pareizo variantu. Bet man tas vienalga šķiet nu tik, tik, tik nepareizi….

Ak jā, grāmatā ir attēli ar Frīdas gleznām, bet ne visām un pat ne visām tām, kas grāmatā patiesībā ir pieminētas un aprakstītas. Šeit: http://www.fridakahlofans.com/paintingsyear01.html var aplūkot visas Frīdas gleznas. Ticiet man, lasot šo grāmatu pie katra gleznas apraksta ir diezgan svarīgi tās gleznas patiešām arī aplūkot.

Man šķita diezgan jocīgi, ka autore apraksta kādu gleznu, bet pie bildēm tā nav ievietota. Īpaši jocīgi man šķita tas, ka grāmatā bija ievietotas tikai pazīstamākās un Frīdai tipiskākās gleznas. Tādas gleznas kā „Maska” vai „Ķieģeļu ceplis” grāmatā nav atrodamas, lai arī tās ir Frīdai netipiskas (jo šo gleznu tapšanas laikā Frīda jau bija spēcīgā zāļu ietekmē, lai vispār spētu paciest sāpes) un grāmatā daudz aprakstītas.

P.S.- ar šo grāmatu es esmu noslēgusi savu mēnesi, kad lasīju tikai sieviešu sarakstītus romānus. Vai man no tā bija kāds īpašs labums un secinājumi? Drīzāk jau nē un diez vai ko šādu tā ļoti atkārtošu, vismaz otrreiz vairs izvēlēties grāmatas vadoties tikai pēc autora dzimuma es nekad dzīvē vairs negrasos, jo nekādu atšķirību nejūtu un neredzu arī vajadzību pēc kā tāda. Kaut kad gan varētu pievērtsies uz mēnesi tikai latviešu literatūrai- lūk, tas jau varētu būt vērtīgāk.

Starp citu, mans termiņš bija no 4. aprīļa līdz 4. maijam un šo grāmatu es pabeidzu precīzi 4. maijā 15 minūtes pirms pusnakts.

Piekam, man sanāca ļoti smieklīgi- es biju domājusi, ka man vēl ir palicis krietns blāķis, ko lasīt un vēl nevarēju saprast, kas tad pēdējā nodaļā būs rakstīts, ja jau grāmata strauji tuvojas Frīdas nāvei, un tad izrādījās, ka patiesībā pēdējās 100-cik-tur (120 vai 140, neatceros) lapaspuses patiesībā ir tikai piezīmes par izmantotajiem avotiem un personu, vietu rādītājs. Tā nu pēkšņi izrādījās, ka grāmatu esmu izlasījusi, lai gan gatavojos uz vēl krietnu lasīšanu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote