Kad 2011. gadā Zvaigzne latviski izdeva Frīdas biogrāfiju, man vismaz uz vienu jubileju tika atrisināta problēma „Ko dāvināt māsai?!?!?!?!??!”, jo viņa ir bezgalīga Frīdas fane un pielūdzēja un šo sajūsmu ir pielipinājusi arī man. Toreiz vēl nopirku grāmatu laicīgi, ar domu, ka pirms dāvināšanas paspēšu izlasīt pati, bet tā vis neiznāca, jo grāmata ir apjomīga un nemaz tik ātri nelasās. Tā nu toreiz palika puslasīta, bet nu beidzot atkal tai pieķēros un kārtīgi izlasīju līdz galam.
Vispār man patīk biogrāfijas, man gribās par šādiem lieliem un nozīmīgiem cilvēkiem uzzināt vairāk, lai labāk saprastu viņu darbus, bet ar biogrāfijām ir mūžīgā problēma- tās parasti ir sarakstītas sausā, garlaicīgā valodā, kuru ir neiespējami baudīt. Un, ja es nespēju baudīt grāmatu, es to vienkārši nelasu. Erreras sarakstītā Frīdas biogrāfija ir ļoti patīkams izņēmums- valoda ir skaista, grāmatā atklājas daudz sīkas nianses un detaļas un notikumi ir izklāstīti aizraujoši, tāpēc šo biogrāfiju itin nemaz nebija grūti lasīt. Šis arī ir no tiem retajiem gadījumiem, kad es filmu noskatījos pirms grāmatas izlasīšanas (un par filmu Frīda http://www.imdb.com/title/tt0120679/ es varu teikt tikai to pašu labāko. Ne īpaši bieži gadās redzēt filmu, kas vienlaikus ir tik krāšņa un tik precīzi attēlo kādas biogrāfijas detaļas).
Frīdas personība ir suģestējoša un viņas gleznas man tik ļoti patīk tieši pašas Frīdas dēļ- viņa bija spēcīga, neatkarīga sieviete, ar saviem uzskatiem un skatu uz dzīvi, viņa savu grūtību (un grūtību viņai dzīvē nekad nav trūcis) nepadevās. Un, protams, ir vēl kāds iemesls, kāpēc man viņas gleznas tik ļoti pievelk- lielākā daļa viņas mākslas ir pašportreti, kas man, protams, ir bezgala tuva tēma.
Kas vēl Frīdai raksturīgi- viņa jau dzīves laikā sevi padarīja par leģendu, viņa radīja savu publisko tēlu, savu masku un cilvēki reti nojauta, kas viņa ir patiesībā. Diez vai kāds jelkad uzzinās, cik liela daļa no tās Frīdas, ko pazina cilvēki bija īsta, lai gan visticamāk, ka taisnība ir cita: “Cilvēks galu galā kļūst par savu masku”. Un vispār- es esmu diezgan pārliecināta, ka cilvēkiem vairāk būtu jāzina tieši šī publiskā, teatrālā puse, jo tā ir tikpat nozīmīga kā Frīdas gleznas.
Un patiesībā mani maz interesē šī patiesība, tā kalpo vien kā fons Frīdas radītajai krāšņajai leģendai par viņu pašu. Un tieši šai leģendai Erreras grāmata arī pievēršas visvairāk, tanī pašā laikā atklājot, kā bija patiesībā, ieskicējot neaptveramos apmērus, kādos Frīda savu dzīvi pārvērta par teātri, par mākslas darbu.
Gana svarīgs iemesls, lai lasītu Frīdas biogrāfiju ir arī tas, ka Frīdas gleznas ir pagrūti saprast, ja nav zināmi viņas dzīves notikumi, kas visi kā viens ir iespaidojuši to, kā un ko viņa glezno. Frīdas gleznas viņai bija personīgā psihologa vietā, gleznās viņa izkliedza visu, kas viņai sāp.
“Nav iespējams atdalīt šīs vienreizējās personības dzīvi un darbu. Viņas gleznas ir viņas biogrāfija.” Hosē Moreno
Es uzskatu, ka tieši tāpat viņas dzīve bija iespējams viņas lielākā glezna.
Grāmatā bieži vien parādās gandrīz nenozīmīgas, bet tik satriecoši burvīgas detaļas, ka es biju stāvā sajūsmā par tām. Piemēram:
„Pagalmā bija prāvs papagailis, kurš lielos daudzumos sūca alu vai tekilu, lamājās un ķērca „No me pasa le cruda!” (Es nespēju izturēt šīs paģiras!)”
Šī ir lieliska biogrāfija, ar kuru sākt Frīdas iepazīšanu, bet tai ir daži trūkumi. Autore par Frīdu dzīves beigās runā ar pieskaņu, kas liek lasītājam uztvert Frīdu kā salauztu, histērisku un no Djego atkarīgu sievieti, lai gan drīzāk būtu atkal un atkal jāuzsver tas, cik pārcilvēciski stipra viņa bija, kā turējās pie mākslas un gandrīz pārvarēja savu greizsirdību, pat ja nespēja paciest palikšanu vienatnē. Šķiet, prasītos arī vairāk uzsvērt to, ka Frīda bija revolucionāre un feministe. Tāpēc pilnīgam iespaidam vēl varbūt derētu izlasīt vēl kādu Frīdas biogrāfiju, man ieteica Devouring Frida by: Margaret A. Lindauer, kas diemžēl nav tulkota latviski (vismaz es neatradu, ka būtu). Bet patiesībā, ja nav vēlmes tā ļoti pētīt Frīdu, tad ar šo grāmatu būs pilnīgi pietiekoši, jo kopumā tā rada gana akurātu priekšstatu par Frīdu.
Vienīgais, pret ko man patiešām ir nelieli iebildumi ir- grāmatas vāks (jā, nu kas gan cits?). Man ļoti nepatīk, ka slavenas mākslinieces (piekam vēl tādas, kura glezno sevi raksturojošus pašportretus) biogrāfijas vākam uzliek bildi no filmas, nevis kādu no šīs mākslinieces absolūti lieliskajām gleznām (man vienmēr ir šķitis, ka „Lauztā kolonna” ir perfekts Frīdas raksturojums). Bet nu labi, zinu jau, ka visā pasaulē tā dara un gan jau visi mārketinga speciālisti to uzskata par pareizo variantu. Bet man tas vienalga šķiet nu tik, tik, tik nepareizi….
Ak jā, grāmatā ir attēli ar Frīdas gleznām, bet ne visām un pat ne visām tām, kas grāmatā patiesībā ir pieminētas un aprakstītas. Šeit: http://www.fridakahlofans.com/paintingsyear01.html var aplūkot visas Frīdas gleznas. Ticiet man, lasot šo grāmatu pie katra gleznas apraksta ir diezgan svarīgi tās gleznas patiešām arī aplūkot.
Man šķita diezgan jocīgi, ka autore apraksta kādu gleznu, bet pie bildēm tā nav ievietota. Īpaši jocīgi man šķita tas, ka grāmatā bija ievietotas tikai pazīstamākās un Frīdai tipiskākās gleznas. Tādas gleznas kā „Maska” vai „Ķieģeļu ceplis” grāmatā nav atrodamas, lai arī tās ir Frīdai netipiskas (jo šo gleznu tapšanas laikā Frīda jau bija spēcīgā zāļu ietekmē, lai vispār spētu paciest sāpes) un grāmatā daudz aprakstītas.
P.S.- ar šo grāmatu es esmu noslēgusi savu mēnesi, kad lasīju tikai sieviešu sarakstītus romānus. Vai man no tā bija kāds īpašs labums un secinājumi? Drīzāk jau nē un diez vai ko šādu tā ļoti atkārtošu, vismaz otrreiz vairs izvēlēties grāmatas vadoties tikai pēc autora dzimuma es nekad dzīvē vairs negrasos, jo nekādu atšķirību nejūtu un neredzu arī vajadzību pēc kā tāda. Kaut kad gan varētu pievērtsies uz mēnesi tikai latviešu literatūrai- lūk, tas jau varētu būt vērtīgāk.
Starp citu, mans termiņš bija no 4. aprīļa līdz 4. maijam un šo grāmatu es pabeidzu precīzi 4. maijā 15 minūtes pirms pusnakts.
Piekam, man sanāca ļoti smieklīgi- es biju domājusi, ka man vēl ir palicis krietns blāķis, ko lasīt un vēl nevarēju saprast, kas tad pēdējā nodaļā būs rakstīts, ja jau grāmata strauji tuvojas Frīdas nāvei, un tad izrādījās, ka patiesībā pēdējās 100-cik-tur (120 vai 140, neatceros) lapaspuses patiesībā ir tikai piezīmes par izmantotajiem avotiem un personu, vietu rādītājs. Tā nu pēkšņi izrādījās, ka grāmatu esmu izlasījusi, lai gan gatavojos uz vēl krietnu lasīšanu.
