Grāmatu Spīgana par grāmatām

Pamazām buros cauri Bukera balvu ieguvušajām grāmatām un tā kā Zvaigzne tieši nesen ir pārizdevusi Pī dzīvi, ķēros klāt šai.

Pisīns Molitors Patels jeb Pī ir 16 gadus vecs indiešu zēns, kura vecāki nolemj pārcelties uz Kanādu. Tomēr kuģis cieš avāriju un Pī nokļūst pagalam neapskaužamā situācijā- kā vienīgais katastrofā izdzīvojušais cilvēks Pī 227 dienas pavada Klusajā okeānā glābšanas laivā kopā ar Bengālijas tīģeri.

Atzīstos, ka sākumā biju nedaudz vīlusies šinī grāmatā- biju gaidījusi tādu kārtīgu piedzīvojumu romānu par izdzīvošanu, bet dabūju zoodārzu teoriju. Protams, vēlāk parādījās arī kuģa katastrofa un dzīve laivelē, bet arī šo daļu nevarētu nosaukt par tādu ļoti spraigu un piedzīvojumiem bagātu. Tieši otrādi- grāmata ir lēna, tās galvenā tematika ir psiholoģiskais pārdzīvojums un reliģija, nevis piedzīvojumi, lielākoties lasītājs ir pamests viens pats likteņa varā mazā glābšanas laivā kopā ar Pī un viņa tīģeri. Protams, tā nekādā gadījumā nav grāmatas vaina, ka es nebiju kārtīgi painteresējusies, ko taisos lasīt, un, ja es tai būtu piegājusi ar citām ekspektācijām, man šī grāmata būtu patikusi krietni vairāk. Bet tagad tā nu sanāca, ka ne pārāk lielo grāmatu mocīju ilgāk par nedēļu. Man droši vien šī grāmata vairāk patiktu, ja autors nebūtu pieturējies pie lineāras hronoloģijas, es noteikti justos vairāk ieinteresēta, ja grāmata sāktos ar kuģa katastrofu un tad laiku pa laikam pārmestos atpakaļ uz Pī bērnību, lai lasītājam būtu nepieciešamais konteksts un zināšanas (jo stāstā tai bērnībai un zoodārzam ir milzīga nozīme). Bet nu labi, neba nu man mācīt cilvēkiem, kā grāmatas jāraksta.
Biju arī diezgan pārsteigta par to, cik neindiska ir šī grāmata. Kaut kā pēc apraksta- indiešu zēns, vairākas reliģijas un tā- biju iedomājusies, ka šī būs tipiski indiska grāmata, kas nebūt neatbilst patiesībai. Jā, te ir indiešu ēdieni un hindusims, bet kopumā grāmata vairāk vilka uz amerikānisku pusi (kas nav liels pārsteigums, ja grāmatas autors ir kanādietis).
Bet vispār nav tā, ka man pavisam, pavisam nepatika. Pī ļoti saprātīgi apspriež zoodārzus un gana loģiski izklāsta to, kāpēc labi un pareizi iekārtoti (ar uzsvaru uz labi un pareizi) zoodārzi nav uzskatāmi par cietumiem, un Pī filozofija par to, ka visas reliģijas būtībā ir balstītas vienos principos ir ļoti simpātiska par spīti tam, ka manai gaumei šinī grāmatā reliģijas bija krietni, krietni par daudz un apgalvojums, ka agnostiķiem vienkārši neesot iztēles, mani mēreni aizkaitināja. Visa tā reliģijas padarīšana bija arī iemesls, kāpēc es īsti nespēju rast kopīgu valodu ar Pī (un attiecīgi patiešām just līdzi), jo mani pat 16 gadu vecumā reliģija nespēja aizraut.
Visvairāk man šinī grāmatā viennozīmīgi patika tieši tā okeāna un laivas daļa, jo salīdzinājumā ar citām katastrofu grāmatām, šī šķita ārkārtīgi reāla un dzīvei pietuvināta. Te nav nekādas mistiskas izglābšanās vai cēlas filozofēšanas par dzīves jēgu, Pī kuļas uz priekšu kā nu māk un prot un grāmatā ir ļoti jūtams tas, cik viņa situācija ir skarba un mokoša.

Kopumā šī ir ļoti cilvēcīga grāmata par dzīvi, ciešanām un teju vai pārdabisku izturību ar ļoti ticamu stāstu par to, kādā mērā cilvēks ir spējīgs pielāgoties katastrofāliem apstākļiem, cik ļoti cilvēks mainās šādā situācijā. Un man patiešām žēl, ka gaidīju no grāmatas nepareizās lietas un paņēmu to lasīt neīstajā brīdī.

Citāts no grāmatas:

“Mīlestībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs, kurš mīl.”

Vērtējums
7/10

Man jau kādu laiku galvā maisījās doma, ka vajadzētu izlasīt visas grāmatas, kas saņēmušas Bukera balvu. Neesmu īsti pārliecināta, ka protu izskaidrot, kāpēc tieši Bukers, nevis, piemēram, Nobela prēmija, bet laikam jau tāpēc, ka tās nedaudzās grāmatas, ko līdz šim esmu izlasījusi no šī saraksta, man ir ļoti patikušas un gandrīz puse no Bukera balvu ieguvušajām man jau stāvēja „kādreiz izlasīt” sarakstā. Un tā nu es izlēmu pieķerties šai idejai un tieši tad Zvaigzne izdeva Bārnsa grāmatu „Beigu izjūta”, kuru piedevām man vēl dikti saslavēja. Atzīstos, ka par Bārnsu pirms tam pat dzirdējusi nebiju un grāmatu sāku lasīt pat neizlasot anotāciju uz pēdējā vāka, kas viennozīmīgi bija veiksmīgs iesākums.

Grāmatas galvenais varonis ir Tonijs, kurš nu jau būdams pensijā atceras un lasītājam stāsta savu dzīvi un mēģina saprast, kā tad tur īsti toreiz jaunībā viss notika un kuras atmiņas ir tās īstās.

Vairāk par sižetu neteikšu ne vārda, negribu izbojāt grāmatas prieku, jo viens no šīs grāmatas lielākajiem trumpjiem ir tieši negaidītie sižeta pavērsieni, kuru jēga atklājas vien grāmatas beigās. Un grāmatas beigas… Jā, nu kaut ko tādu es negaidīju vis. Biju izdomājusies tā un šitā un biju jau grāmatai pieskaņojusi visticamāko no manām versijām, kas tad tur notiek, bet tad autors ņēma un ieblieza man pa galvu ar savām beigām. Nē, nudien neko tādu es gaidījusi nebiju un tas pārsniedza visas manas fantāzijas, lai arī nekas tik kliedzoši neparasts jau tur nemaz nenotika.
Grāmata ir neliela un ieturēta lakoniskā, eleganti pragmatiskā stilā, kas brīnišķīgi sasaucas ar galvenā varoņa raksturu un dzīves stāstu. Un tomēr caur vienkāršo un nesamāksloto stāstu autors ir lasītājam nodevis piesātinātu un emocionālu dzīvi. Šī ir no tām retajām grāmatām, par kuru pēc izlasīšanas rodas sajūta- šis ir pabeigts romāns, te vairs nekas nav ne pieliekams, ne atņemams, viss ir savās vietās.
Tomēr par spīti šai pabeigtībai, autors itin nemaz nav papūlējies lasītājam visu izskaidrot, bet gan tieši otrādi- autors lasītājam atstāj tik daudz neatbildētu jautājumu, ka pirmajā brīdī pēc grāmatas izlasīšanas nemaz nesaproti, kas tad tur īsti bija kas un kas kā notika. Šī ir grāmata, kurai ir ļoti intensīvi jādomā līdzi un prātā jāpatur visas nianses, lai beigās galvā stāsts atšķetinātos un visi noslēpumi būtu saprotami, tāpēc šī nav grāmata, ko būtu ieteicams lasīt brīdī, kad gribas vienkārši atslēgties no ikdienas, šī ir tāda nopietna grāmata, kas pieprasa lasītāja aktīvu līdzdarbošanos, pretī sniedzot burvīgu literāro baudījumu.
Godīgi sakot, grāmatas sākumā vispār nespēju saprast, par ko tad īsti tā grāmata ir un kāpēc autors lasītājam to visu ir vēlējies pavēstīt. Ar laiku gan radās apjausma, ka droši vien katram lasītājam šī grāmata būs par ko citu, bet vispār varētu uzskatīt, ka grāmata ir par atmiņu subjektivitāti, to cik tās ir mainīgas un gaistošas, un par to, cik ļoti laiks izmaina cilvēkus, viņu raksturus, par pārmaiņām kā tādām. Iespējams arī par to, cik ļoti vieglāka kļūtu cilvēku dzīve, ja mēs iemācītos lietas izrunāt, nevis par patiesību pieņemt to, ko esam izdomājuši paši savās galvās.

Vairākās lasītāju atsauksmēs esmu lasījusi, ka galvenais varonis likās nesimpātisks, tomēr man bija tieši otrādi- man Tonija lomā bija ļoti viegli iejusties, droši vien tāpēc, ka mūsu raksturos saskatīju pārsteidzoši daudz līdzību, man bija arī viegli izprast viņa darbību motīvus un vispār just viņam līdzi. Jo vairāk man grāmata patika tāpēc, ka rakstīta pirmajā personā un autors caur Toniju laiku pa laikam uzrunā lasītāju, tas padarīja grāmatu personīgāku, tuvāku. Bet man jau vispār patīk grāmatas, kurās autors laiku pa laikam atzīst lasītāja klātesamību.

„Beigu izjūta” ir grāmata, kas pa galvu maisīsies vēl ilgi, droši vien, kad grāmata būs „nosēdusies atmiņā, tai atklāsies vēl kādas nemanītas šķautnes, kas nav pamanāmas uzreiz. Droši vien kādreiz šo grāmatu arī pārlasīšu, bet tas noteikti nenotiks tuvākajā laikā. Noteikti iesaku izlasīt visiem, kam patīk samērā nopietnas, tomēr ne smagas grāmatas, kurām intensīvi jādomā līdzi, tādi dziļi, psiholoģiski romāni, kas aiz sevis atstāj paliekošas pēdas.
Ak jā, mani ļoti iepriecināja šīs grāmatas vizuālais noformējums- bija gan gaumīgs, gan grāmatai atbilstošs.

Citāti no grāmatas:

„Tās mums bija vēl vienas bailes: ka Dzīve varētu arī nebūt kā Literatūra.”

„Kāda jēga, ja esi situācijā, kas daiļliteratūras cienīga, ja varonis neuzvedas tā kā būtu uzvedies grāmatā?”

Vērtējums:
8/10