Grāmatu Spīgana par grāmatām

Nezinu, vai tas ir dīvaini vai nē, bet visgrūtāk man ir rakstīt par tām grāmatām, kas man patikušas visvairāk, un tā grāmatu aprakstu tapšana velkas arvien garāka un garāka līdz gribas sev iespert. “Ogļu kalna bibliotēka” vispār bija īpatnējs gadījums – kad sāku lasīt, man šķita, ka šī varētu būt viena no 2017. gada labākajām grāmatām, bet tad tiku līdz vietai, kas kaut kur ieķērās, gandrīz mēnesi šo grāmatu turēju malā un tad pieķēros atkal, lai izlasītu teju vienā piegājienā. Rezultātā es īsti nevarētu apgalvot, ka šī bija izcila grāmata, bet man tomēr sasodīti patika.

Vispār jau Karolīna tā kā būtu normāls cilvēks – viņa prot sarunāties ar parastajiem mirstīgajiem, viņa ēd un dzer, un viņa pat zina, kā lietojams telefons. Un viņā vienmēr staigā apģērbusies cilvēku drēbēs. Protams, grūti gan ignorēt faktu, ka viņa dzīvo Bibliotēkā, kurā laiks rit pavisam citādi, kādu reizi nomirst Tēva uzraudzībā un tiek atdzīvināta un citus šādus sīkumus. Toties Karolīnai ir plāns. Līdz pēdējai detaļai nostrādats plāns, kurā taču totāli nekas nevar noiet greizi.

Sākumā, lasot šo grāmatu, pārņem visaptveroša wtf sajūta un totāli nav skaidrs, kas ir tas, ko es tikko izlasīju un kāpēc. Drusku ir arī sajūta, ka grāmatai vispār nav sižeta, un notiek randomizēta slaktēšana slaktēšanas pēc. Nevarētu teikt, ka vēlāk kaut kas paliek saprotamāks, bet vismaz ir skaidrs, ka tur ir sava sistēma un patiesībā viss ir ļoti pārdomāts, tikai nevienam nav laika ķēpāties un to visu skaidrot cilvēkiem. Nogalināšana, protams, šai grāmatā nestājas ne mirkli un lasot ir sajūta, ka no grāmatas asinis šļakstās sejā un ir drusku jāpiesargās ar tām neaizrīties.

Principā šo grāmatu gribas salīdzināt ar skandināvu mitoloģiju – parastajiem mirstīgajiem nav lemts redzēt visu šo sistēmu, bet ir ļauts attālināti aplūkot dieveklību dzīves un izlikties, ka mēs tās saprotam. Un īpaši mani sajūsmina tas, ka patiesībā jau arī Bibliotēkas iedzīvotāji nav visvareni un nemaz tik labi šo pasauli nepārzina, jo neba jau viņi to radīja. Kad grāmatklubā apspriedām šo grāmatu, man ļoti patika Mārtiņa teiktais, ka galvenā varone Karolīna patiesībā nav grāmatas tēls, bet gan apstāklis, kas nosaka darbību. Un nevar taču uz tornado apvainoties par to, ka tas ir kādai mājai jumtu norāvis. Līdzīgi ar Karolīnu – viņa, protams, cenšas darīt to labāko un principā pat laiku pa laikam piedomā par cilvēku labsajūtu, bet nav viņas spēkos nolaisties līdz cilvēku līmenim un saprast viņu niecīgās domas. Līdzīgi ir arī ar pārējiem Bibliotēkas bērniem – nudien nevar gaidīt to, ka viņi būs spējīgi apgūt visas absurdās cilvēku sagudrotās sociālās normas un, piemēram, tērpties atbilstoši dzimumam vai laikmetam.

Lai arī Bibliotēkas bērni (lai nebūtu pārpratumu – tie ir pieauguši cilvēki) nav tie mīlamākie tēli, tas tomēr netraucē grāmatu baudīt, jo ir absolūti skaidrs, ka viņi ir aizgājuši pārāk tālu no savas cilvēciskās pagātnes, lai būtu mums izprotami. Daudz vairāk mani kaitināja tas, ka autoram nu par katru cenu bija vajadzējis šinī grāmatā iebāzt arī amerikāņus, kuri piedevām vēl lielākoties ir stulbi kā zābaki. Tieši pirmā reize, kur parādās cilvēki parastie, arī bija vieta, kur es grāmatu nometu malā, par spīti tam, ka iepriekš biju tanī pilnībā iegrimusi. Lai arī teorētiski es saprotu, kāpēc Karolīnai ir nepieciešams izmantot cilvēkus, un viena otra epizode ar amerikāņiem pat bija brīnišķīga, mani tomēr drusku sadusmoja šī atraušanās no šizofrēniskās Bibliotēkas pasaules, lai pievērstos kaut kādiem tur cilvēkiem, kas tāpat neko nesaprot. Un laikam jau īsti līdz galam arī nenoticēju tam, ka Karolīna savu lielo plānu nebūtu varējusi iznest cauri bez ķēpāšanās ar mirstīgajiem.

Un tomēr par spīti manam aizkaitinājumam par amerikāņu kariķētu ievilkšanu stāstā, es tiešām izbaudīju šo grāmatu. Man sen nebija gadījies lasīt kaut ko tik ģeniāli šizofrēnisku, kaut ko, kas tik brīnišķīgi pastaipītu manas smadzenes, un radītu sajūtu, ka beidzot ir izlasīts kaut kas jauns un svaigs par spīti visām līdzībām ar skandināvu mitoloģiju un vēl šo to. Vai es šo grāmatu iesaku lasīt? Jā, pavisam noteikti, ja vien nav bail no asinīm piesūcinātām grāmatas lappusēm un stāsta, kuru nav vēlams mēģināt uztvert racionāli. Ai, un grāmatas atrisinājums vispār ir tik ģeniāli brīnišķīgs, ka tā vien dēļ ir vērts šim stāstam izrakties cauri.

Vērtējums:
8/10

Man vienmēr ir šķitis sarežģīti rakstīt recenzijas par katru sērijas grāmatu atsevišķi, īpaši jau gadījumos, kad sēriju izlasu vienā piegājienā, tāpēc turpmāk ticami par sērijām rakstīšu vienotas recenzijas.
“Gentleman bastard” sērijas pirmo grāmatu “The Lies of Locke Lamora” man vīrs centās iebarot jau sen, bet vienmēr kaut kas cits šīs grāmatas lasīšanu aizbīdīja tālāk, līdz beidzot septembrī nolēmu šo noklausīties audiogrāmatas formātā un biju stāvā sajūsmā.

Ģeniālais zaglis Locke Lamora savu aso prātu un aktiera spējas ir attīstījis neba aiz labas dzīves un jau savos pirmajos dzīves gados bāreņa lomā iemācījies izdzīvot bīstamajā Kamoras pilsētā, veikli tukšojot turīgākas kabatas.
Lamoras dzīve strauji iet uz augšu, kad despotiskais bērnu bandu līderis pārlieku izmanīgo Lamoru notirgo advancētākam krāpniekam – viltus priesterim, kas savā paspārnē audzina jaunu zagļu bandu “Gentleman bastards”.

Skots Linčs ar šo savu debijas romānu momentā iekaroja manu sirdi un liels bija mans izmisums, kad izrādījās, ka Goodreads mani ir apmānījis – sērijas ceturtā grāmata patiesībā vēl nemaz nav izdota un man nācās samierināties ar pirmajām trim, bet nu arī tās pašas ir īsts saldais ēdiens fantāzijas žanra cienītājiem un jo īpaši tiem, kam iet pie sirds pārgudrie varoņi, kas mūžīgi iekuļas ķezās sava milzīgā ego dēļ, un pēc tam paši velk sevi aiz ausīm ārā. Kaut kādā mērā Lamora atgādina Kvoutu, kas, protams, man viņu padara vēl simpātiskāku, tikai Lamoras talants ir spēja ielekt jebkādā lomā, atšķirībā no Kvouta mūziķa dotībām.

Vispār ir kārdinājums salīdzināt abas sērijas, jo Gentleman bastard un Vēja vārda sērijās ir zināmas līdzības un noskaņa, bet īpaši ar šo aizrauties es negribu, jo salīdzinājums nāks krietni par sliktu Skota Linča radītajai sērijai, kas gan man ārprātīgi patika, bet tomēr tanī trūkst Rotfusa spējas vērpt valodu un stāsta dziļuma.

Metot pie malas nevajadzīgu salīdzinājumus, varu tikai atkārtoties un teikt, ka stāsts par Lamoru mani bezgala savaldzināja un tanī ir principā viss, ko meklēju grāmatās: lieliski izstrādāti varoņi, kas sērijas gaitā aug un attīstās; fantastiska pasaule, ar kuru lasītājs tiek iepazīstināts pamazām atklājot tās krāšņumu un piedomāšanu pie detaļām; burvīga humora izjūta; absolūti vietā izmantota lamāšanās, kas lieliski uzfrišina tekstu; sižeti, kas pārlieku neatkārtojas un bezdievīgi neizsmeļ sevi. Pie kam, pirmā sērijas grāmata ir spējīga funkcionēt pati par sevi, tā nebeidzas ar idiotisku sižeta uzkāršanos gaisā un “tu neticēsi kas notika tālāk” tipa uzvedinājumiem, un jau pirmajā grāmatā lasītājam ir gana daudz informācijas par Lamoras tagadni un pagātni, lai stāstā nebūtu melno caurumu.

Kas patīkami – arī sērijas turpinājumi latiņu notur un varbūt pat paceļ augstāk, pie kam nākamās grāmatas ne tikai turpina tagadnes stāstu, bet arī ļauj arvien labāk izprast Lamoru un viņa biedrus, īpaši jau Lamoras dīvainās attiecības ar Sabethu, kura pirms Lamoras ierašanās bija bastardu “smadzenes”. Par pašu Sabethu gan trešajā grāmatā es biju mēreni vīlusies – biju gaidījusi Lamoras līmeņa tēlu, kas būs tikpat pievilcīgs, bet dabūju tikai čupiņu emocionālu personības traucējumu, kuri gan saliekas kopā interesantā tēlā, bet es nekā nespēju just līdzi jaunkundzes izdomātajām ciešanām. Toties sērijas otrā grāmata brīnišķīgi pārkāpj visus stereotipus par to, ka galvenajam varonim vienmēr un visur ir jābūt lieliskākajam, gudrākajam un visur jāuzvar. Tieši pretēji – Skots Linčs vēsā miera atļaujas savu varoni parādīt kā absolūtu vraku, savākties nespējīgu cilvēku, un vēl piedevām iemet viņu pavisam tizlās situācijās, kurām nav nekādu veiksmīgu risinājumu un atliek vien izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko.

Par sēriju kopumā jāsaka, ka varbūt gluži intelektuālos dziļumus meklēt te nevajadzētu, bet šīs ir lieliski sarakstītas grāmatas, kuras noteikti izbaudīs žanra piekritēji, un varbūt šis arī būtu labs punkts, kurā uzsākt savu ceļu pie fantāzijas lasīšanas ikdienā.

Vērtējums:
8/10 (lasīšanas laikā būtu devusi 9 balles, bet divus mēnešus pēc lasīšanas emocijas tomēr drusku nosēdušās)

Nosaukums: The Lies of Locke Lamora; Red Seas Under Red Skies; The Republic of Thieves
Sērija: Gentleman Bastard
Autors: Scott Lynch
Audiogrāmatu ierunājis: Michael Page
Lappušu skaits: 722; 558; 650
Pirmizdevuma gads: 2006; 2007; 2017

Šai grāmatai es uzdūros netīšām – ieraudzīju Signes tvītu par skaitīt protošiem zirnekļiem un saintriģējos. Sagādāju audiogrāmatu, daudz nedomājot ķēros klāt un nu šķiet, ka manā personīgajā “šogad labākā izlasītā grāmata” konkursā nupat Mistborn ir uzradusies pamatīga konkurence, jo šis nu bija kaut kas brīnišķīgs.

Par dieva sindroma trūkumu cilvēce tā kā nekad nav varējusi sūdzēties un kaut kādā nākotnē, kur tehnoloģijas ļauj paveikt brīnumu/briesmu lietas, cilvēkiem arvien vairāk šķiet, ka viņiem vajadzētu kontrolēt dabu. Cik tas ir labi vai slikti lai spriež izmirstošā cilvēku suga, kas paši sev atņēmuši mājas – Zeme ir neapdzīvojama un cilvēces pēdējās driskas meklē sev jaunu mājvietu.
Tikmēr uz kādas citas, teraformētas planētas zirnekļiem varētu būt cits viedoklis par cilvēka darbību, jo tieši greizi aizgājis cilvēku projekts ļauj zirnekļiem attīstīties par inteliģentiem radījumiem, kas apzinās sevi un spēj izveidot augsti attīstītu civilizāciju.
Bet ko tad, ja nu uz šo zirnekļu planētu pretendē arī atlikusī cilvēku saujiņa?

Beidzot, beidzot es esmu uzdūrusies grāmatai, kur cilvēki nav krutie varoņi, kur pasauli glābj cita suga, kur viss nav pašsaprotami, kur varoņiem ir jāpakustina smadzenes, lai risinātu problēmas! Es pat īsti nezinu, kādos vārdos lai ietērpju savu sajūsmu, bet nu grāmata, kas apskata dažādas iespējas par to, kā var attīstīties komunikācija par pamatu ņemot dažādas sugas, kas neuzskata cilvēkus par visuma centru, kas vienaldzīgi pasper malā cilvēku iedomību, tā ir lieliska grāmata.

Milzīga uzmanība grāmatā ir pievērsta ekosistēmām un evolūcijai, dažādiem veidiem kā sugas risina problēmas un konfliktus, aiz tā visa gaumīgi uz paplātes pasniedzot fundamentālu jautājumu – vai cilvēks tiešām ir labākais, kas varētu notikt ar visumu? Atbilde, protams, nebūt nav viennozīmīga, bet autora literāra meistarība ir neapšaubāma. Man, cilvēkam, kam izteikti riebjas zirnekļi, iepārdot ideju, ka zirnekļi patiesībā ir foršāka civilizācija par cilvēkiem? Visu cieņu.

Teju vai jādomā, ka pats autors vai viņa senči būs bijuši piederīgi kādām citām civilizācijām, jo tik oriģinālu un svaigu skatījumu uz Zemes galu, cilvēces attīstību un konfliktu risinājumu man sen nebija nācies lasīt. Galvenā konflikta atrisinājums beigās vispār lasītāju atstāj uz pauzes par spīti tam, ka jau biju pārliecināta – šī nu reiz nav grāmata, kurā viss beigsies mums tik ierastajā veidā.

Un vēl tāda neliela nianse – šis nav prasts kosmosa apšaudīšanās romāns, kurā izdzīvo krutākie roboti. Nē, nē, dārgie, šis ir romāns, kas pilns ar idejām par emancipāciju (Go, #TeamFabian!), vienlīdzību, cilvēcību, empātiju un visām tām lieliskajām lietām, kuras gribētu redzēt mūsu sabiedrībā. Ja man lūgtu īsi definēt grāmatas galveno ideju es teiktu, ka tā ir sekojoša: “Kā tu vari būt cilvēks, ja otrā cilvēkā neredzi cilvēku?”

Īsāk sakot – jums ir jāizlasa šī grāmata! Ja tuvākajā laikā redzēsiet Spīganu maniakāli skraidot pa ielām un uzbāžoties svešiniekiem ar grāmatu, ziniet, ka tā ticami ir “Children of Time”.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Children of Time
Autors: Adrian Tchaikovsky
Lappušu skaits: 600
Pirmizdevuma gads: 2015

Jau rīt sāksies gada lielākais grāmatu pasākums Latvijā, kuru šogad gan es nelietīgi taisos neapmeklēt (ta gadās), bet vismaz Prometejs mani iepriecināja un vēl pirms Ķīpsalas izsniedza lasīšanai otro “Burvju” daļu. Grāmatu iesāku teju vai drebošām rokām, jo pirmā daļa bija tik sasodīti laba, ka bail – otrā var neturēt līdzi. Bet nē, viss ir labi un varbūt pat vēl labāk.

Kvnetins, Džūlija, Eliots un Džanete nu ir Filorijas karaļi un karalienes, bet nevarētu teikt, ka tā ir piedzīvojumiem bagāta dzīve un Kventins jau atkal nezina, kur likties ar savu bezjēdzīgumu un kniešās uz kādu piedzīvojumu. Ja galvenajam varonim vajag, piedzīvojums, protams, tiek pagādāts un pilnai laimei komplektā neiztrūkst arī krietns spēriens pa pakaļu.

Es nudien apbrīnoju autorus, kuri spēj saglabāt sērijas integritāti, nākamo grāmatu vedot pavisam jaunā virzienā, un Grosmans to dara meistarīgi. Ja pirmā grāmata vairāk bija parafrāze par fantāzijas žanru kā tādu un stāsts par to, kas parasti tiek grāmatās izlaists, tad otrajā grāmatā autors jau iet savu ceļu un neatkarīgāk no literatūras kanona risina burvju pavedienus.

Joprojām ir manāmas atsauces uz pasaules fantāzijas klasiku, tomēr tās ir kļuvušas neuzkrītošākas, galveno vietu atdodot pašu burvju dzīvesstāstiem un mēģinājumam saprast, kāda velna pēc cilvēki vispār ir tikuši pie maģijas. Mani īpaši sajūsmina tas, ka galvenā varoņa lomā nu vairs neuzstājas tikai Kventins – vienlīdz nopietna loma ir atvēlēta noslēpumainajai kārklu raganai Džūlijai, kas maģiju apguvusi nevis ērtajā Breikbilā, bet gan krietni tumšākos veidos un nostūros, par savām spējām maksājot ļoti sāpīgu cenu.

Lasītājiem tiek piedāvāts arī plašāks ieskats pasaules uzbūvē (bet, protams, ka Venēcija virs ūdens turas tikai ar maģijas palīdzību, protams), vairāk tiek pētīta arī pašas maģijas uzbūve un burvju izpratne par to. Tas beidzot ļauj šo sēriju uztvert kā atsevišķu, oriģinālu darbu, kas nebalstās tikai parodijas notīs, bet patiesi iedziļinās burvju dabā un mēģina izprast savus joprojām nekam nederīgos varoņus. Bet lasītājam ir krietni jāpiesargās, jo šī romāna beigas drusku atstāj bez elpas un izraisa zināmu vēlmi grāmatu mest pret sienu, jo tā taču nedrīkst un tā nebija runāts. Bet tāpēc jau Grosmans ir lielisks, ka viņš neseko nekādiem likumiem un var atļauties gan ar varoņiem, gan lasītāju rotaļāties pēc sirds patikas. Un ļaušanās šai spēlei nudien sagādā literāru baudu.

Viens mīnuss grāmatai piemīt gan un tā ir valoda. Jau pirmā grāmata lasījās lēni un smagi, toties to atdzīvināja brīnišķīgi dialogi. Otrā grāmata valodas plūduma ziņā stagnē vēl vairāk un dialogi ir kļuvuši neveiklāki jau balansējot uz tās robežas, kur tie no dzīviem pārtop par neveikliem. Nav īsti skaidrs, vai šoreiz vaina ir rakstniekā, tulkotājā vai korektorā (nudien, ar karietēm nejāj), tomēr fakts paliek – valoda varēja būt arī labāka.

Lai nu kā būtu ar valodu, es vienalga atļaujos šo grāmatu dēvēt par lielisku. Burvju sērija ir tieši tas, ko jau gadiem esmu ilgojusies redzēt fantāzijas lauciņā un autora spēja apspēlēt to, kas līdz šim dzīvojis ēnās, ir brīnišķīga. Jādomā, ka “Burvju” fani nebūs vīlušies un atliek vien cerēt, ka sērija arī turpmāk ies uz augšu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”

Nosaukums: Burvju karalis
Sērija: Burvji #2
Autors: Levs Grosmans
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 432
Pirmizdevuma gads: 2011
ISBN: 9789934553073

Jaunā Poterluga neapšaubāmi ir šīgada gaidītākā grāmata un ļoti strauji kļūst arī par gada lasītāko un apspriestāko grāmatu. Ir pagājusi tkai viena diena kopš grāmatas iznākšanas, bet viedokļu jau ir miljons un tie ir pagalam atšķirīgi. Pagaidām galvenokārt jūtu zināmu neapmierinātību un vilšanos grāmatā, bet uzreiz varu atklāt, ka es piederu pretējai nometnei – man jaunā luga patika un šķiet esam cienījams papildinājums Potera kanonam. Lasot jauno grāmatu, es uz mirkli atgriezos pagātnē, kur nebija iespējams aiziet gulēt, jo rokās nonākusi jauna Potergrāmata, tai pagātnē, kur es pie grāmatām mēdzu bieži raudāt, kur nejutu vajadzību grāmatas analizēt no a līdz z.

Šinī ierakstā es izvairīšos no lielajiem maitekļiem, bet jāsaprot, ka pavisam bez maitekļiem šīs grāmatas kontekstā iztikt nav iespējams, jo grāmata faktiski sākas ar milzu maitekli. Es vienkārši pieņemšu, ka cilvēki, kas vēlas aklo randiņu ar grāmatu, nelasa šo recenziju, savukārt pārējiem lasītājiem, kuriem nav iebildumu zināt sižetu lielos vilcienos, šeit atrasties ir droši.

Neviens nekad nav apšaubījis to, ka Harija Potera nākotnes ģimenei dzīve nebūs viegla, jo visiem visur vilksies pakaļ slavenā Puisēna-kurš-izdzīvoja ēna. Visiem vienmēr šķitīs, ka tieši viņi zina, kā Poteram tagad būtu jādzīvo, Cūkkārpā Harija bērni nemitīgi tiks salīdzināti ar slaveno papucīti un mierīga dzīve te nevienam nedraud.
No trim Poteru bērniem visgrūtāk klājas Albus (ko arī varēja gaidīt, ja nabaga bērnam ieliek TĀDU vārdu), jo viņš visvairāk atšķiras no Harija, un arī pašam Harijam nav viegli izprast savu dēlu. Saspīlējums ģimenē tikai aug un viss uzsprāgst brīdī, kad Albus nolemj labot tēva pieļautās kļūdas.

Nav neekāds noslēpums, ka man riebjas lasīt lugas un pat Poters nespēj šo jautājumu glābt – šis stāsts daudz veiksmīgāk strādātu prozas formātā, nevis kā luga. Lugas nav paredzētas to lasīšanai (lai piedod man Šekspīrs) un papīrā tās zaudē svarīgu dimensiju, kļūst pliekanākas un tukšākas. Formāts bija viena no galvenajām lietām, kas šo grāmatu gremdē, jo īpaši tāpēc, ka stāsta uzsvars ir likts nevis uz notikumiem, bet gan to kā varoņi to uztver un kā tiek galā ar savām emocijām. Faktiski šinī stāstā nav jaunu notikumu, mēs saņemam veco notikumu pārstāstu jaunā gaismā.

Pati doma par to, ka tiek no jauna pārskatīti kanona notikumi, mani patiesībā pat sajūsmināja, jo šī grāmata beidzot ir atkratījusies no naivi melnbaltā pasaules skatījuma, kas man mēreni traucē kanonā. Šeit vairs nav labie un sliktie varoņi, vairs nav pareizā un nepareizā rīcība, grifindori vairs nav drosmīgie, bet slīdeņi ļaunie. Beidzot Harija Potera pasaule atklājas kā niansēta realitāte, kurā nekas nav viennozīmīgs, un par to es esmu stāvā sajūsmā. Pie kam, varoņi ir kļuvuši ticamāki, daudzšķautņaināki, pat Harijs vairs nav viennozīmīgi labais varonis, tā vietā autori beidzot atzīst viņa rakstura vājās puses un daļu laika grāmatā Hariju redzam kā antivaroni. Būsim reāli – Harijs ir nekam nederīgs tēvs un viņš vispār nav spējīgs mācīties no savas pieredzes; tikko kā Harijam nav draugu atbalsta, tā viņš sabrūk un visu salaiž grīstē. Šāds pieaudzis Harijs ir ļoti ticams un atbilstošs tam, ko redzējām jau kanonā un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka grāmata nekrīt kārdinājumā uztaisīt cukurotu pasaulīti ar sentimentālu stāstiņu, tā vietā piedāvājot daudz reālāku versiju.

Harijs gan šeit nav galvenais varonis un visa uzmannība pienākas Harija dēlam Albus un viņa labākajam draugam – Scorpius Malfoy. Abi puikas ir burvīgi varoņi ar dzīvu raksturu, bet, kas vēl labāk, viņi nav nekādi supervaroņi, viņi nav populāri, viņi nav supergudri, viņi nav atlētiski. Abi puikas ir parasti pusaudži ar parastām burvju problēmām. Un vai es jau teicu, ka tieši šis piezemētais skatījums uz realitāti mani sajūsmina?

Ja jaunais pasaules veidols mani iepriecina, tad sižets krietni mazāk. Man patika emocionālais atskats, kas bija ļoti vietā, un man nav iebildumu pret to, ka nesaņemam jaunus notikumus, jo man Poters nav grāmata, ko lasīt notikumu dēļ, bet man ļoti nepatika robi laika ceļošanas loģikā un tādu te ir gana, lai tie pamaitātu lasīšanas prieku. Visvairāk sāp tas, ka šos robus būtu bijis viegli aizlāpīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis. Tomēr vairāk par loģikas robiem man joprojām traucē stāsta formāts. Luga vispār nav piemērota tam, lai precīzi atklātu dziļas emocijas un niansētas pārdomas, jo šīs lietas gandrīz nekad neatklājas dialogos, bet gan iekšējos monologos vai varoņu darbības aprakstos. Faktiski ar to, ka šis stāsts tiek prezentēts lugas veidolā, Roulinga sevi aplaupa un liedz iespēju pilnvērtīgi izspēlēt stāsta lielāko trumpi – jauno, niansēto skatījumu uz pasauli.

Luga uzliek arī citus ierobežojumus – mēs šeit neredzam abus pārējos Poteru bērnus, praktiski neeksistē Vīzliji (izņemot Džinniju un Ronu, protams), ļoti minimāli redzam Cūkkārpas dzīvi. Lugā vienkārši nav iespējams iekļaut tik daudz varoņu un to izdarīt kvalitatīvi, labai lugai ir nepieciešams fokusēties uz vienu vienīgo stāstu, atmetot jebkādas blakus lietas, bet Poterfaniem tas nepatīk, jo Potera burvība lielā mērā slēpjas pasaules maģijā, nevis stāstos par draudzību, lai cik arī labi šie stāsti nebūtu.

Kopsummā es tomēr esmu apmierināta. Īsti nezinu, ko es gaidīju no šīs lugas, bet faktiski tā pārspēja visas manas cerības un es palieku pie savas pārliecības, ka šis ir Potera kanona cienīgs turpinājums, kas krietni paceļ latiņu pasaules un varoņu uzbūvei. Jā, šī grāmata nav izcila, bet es arī negaidīju, ka autori mēģinās atdarināt kanonu, un jaunās grāmatas lielākais pluss ir svaigais skatījums uz pasauli, iešana pret Potera pasaules stereotipiem, kā arī tas, ka stāsts ir krietni izaudzis un kļuvis niansētāks. Jā, varētu piekasīties sižetam, bet man tas nešķiet tik svarīgi un lugas lasīšanu nebojāja.

Galvenokārt man šķiet, ka lasītāji izdarīs sev milzīgu pakalpojumu, ja grāmatu atvērs bez milzīgām ekspektācijām un atcerēsies, ka Potera kanons ir pamata septiņas grāmatas, šī luga jau ir kaut kas cits un nav nekādas vajadzības mēģināt no Roulingas izspiest jaunu Potera grāmatu. Poters un Roulinga ir izauguši un tas dod iespēju lasītājiem jaunajā stāstā baudīt nobriedušāku skatījumu, šo iespēju tad arī vajadzētu izmantot.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Harry Potter and the Cursed Child
Autori: J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne
Izdevējs: Little Brown
Lappušu skaits: 343
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780751565355