RSS
 

Archive for the ‘Fantastika-fantāzija’ Category

Visuma vērpēji. Artūrs Bērziņš

13 Apr

Par to, ka māksliniekam Artūram Bērziņam būs grāmata, es zināju jau kādu laiku iepriekš un ziņkārība par to, kas tad šis būs par zvēru, bija jau tad. Skaidra lieta, ka tas nebūs kaut kas parasts, un tā arī ir – Bērziņa romāns ierindojams reti sastopamajā weird fiction žanrā, un grāmata ir neapšaubāmi dīvaina. Vai “dīvaina” ir labi vai slikti – tas savukārt jau atkarīgs no lasītāja.

Karlīnas dzīve rit kā ierasts – tikko veiksmīgi nokārtota sesija, vecāki ierasti sēž pie seriāliem, vectētiņš ierasti burkšķ par meiteņu nepiedienīgo apģērbu un Karlīna dodas uz klubu nosvinēt sesijas beigas. Bet visam pa vidu uzrodas Rihards, kura stāsti par paralēlām pasaulēm, dīvainām laiktelpām, iztīrītām atmiņām un Vērpējiem, kas izsūc cilvēku smadzenes, itin nemaz neierakstās normālības rāmjos, tieši tāpat kā sekojošie notikumi nekā nav uzskatāmi par pierastiem un ikdienišķiem.

Visuma vērpēji” ir grāmata, kurai jātuvojas ar atvērtām smadzenēm, un tās lasīšanai jāieslēdz zināms pusapziņas stāvoklis, kas ļauj izlasīto tekstu pārgremot par kaut ko saprotamu. Loģika un vēss aprēķins šai grāmatai nederēs, šķietami nav arī vajadzības sev mēģināt izskaidrot katru uz papīra nodrukāto frāzi. Ja izdosies saglabāt smadzenes viegli peldošā stāvoklī, šī grāmata būs baudāma un izgaršojama. Ja nē… Nu tad tas viss izklausīsies pēc pamatīga sviesta ar tarakānu piejaukumu.

Arī pats autors ar skaidrojumiem nekā neaizraujas, sak, pats lasītājs taču ir gana inteliģents cilvēks, lai viss nebūtu ar karotīti jāielej mutē. Īsais romāns ir pieblīvēts ar popkultūras un filozofijas atsaucēm, arī pasauļu skaidrojumi nāk no augstajiem plauktiņiem un principā nekas te nav vienkārši. Un nekas arī netiek skaidrots. Ja lasītājs saprata, ļoti labi. Ja nesaprata – vienmēr paliek iespēja sevi izglītot. Man gribētos, lai vairāk autoru iemācītos neauklēties ar saviem lasītājiem, par šo žetons Bērziņam.

Izteikti jūtams, ka autors ir mākslinieks – grāmata ir vizuāli piesātināta un tās lasīšana iztēlē zīmē spilgtas bildes, kurām ne vienmēr ir saistība ar mums pieejamo realitāti. Arī valoda mani ievilka – grāmatā daudz izmantots latviešu slengs un lielākoties veiksmīgi, kas kaut drusku piezemēja šo grāmatu un atgrieza visu pasākumu mūsu laiktelpā. Jā, jā, nu bija pāris neveiklas vietiņas, kur runāto tekstu nebija izdevies pārnest uz rakstīto, bet ko padarīsi.

Vienīgais, kas mani tomēr nomāca, ir tas, ka grāmatas sižets ir visnotaļ prasts un simtreiz pārmalts. Protams, varētu jau runāt par to, ka šādām grāmatām sižets ir mazsvarīgs un principā varētu pat neeksistēt, bet tomēr – ja jau autors raksta smalki, tad gribas arī smalku sižetu. Un es tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc uz grāmatas vāka lepni gozējas zīme “18+”. Bija jau tur pārītis lamu vārdu un varbūt viens vai divi zīmējumi balansēja uz tikumības robežas, bet, godīgi sakot, mani nepameta sajūta, ka šis ir vairāk reklāmas triks.

Vai es grāmatu kādam ieteiktu lasīt? Dies pasarg, nē! Vai es grāmatu izbaudīju? Protams! Bet šeit jāņem vērā, ka daudziem ar šo romānu galīgi nebūs pa ceļam un es neriskētu noteikt, kuram šis pasākums izklausīsies pēc sviesta kvadrātā, bet kurš aizlidos grāmatai līdzi. Un vienmēr jau pastāv risks uzrauties uz lasītāju, kuram viss pieniņš jau izsūkts, tur bez variantiem.

Vērtējums:
8/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Visuma vērpēji
Autors: Artūrs Bērziņš
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 224
Pirmizdevuma gads: 2017
ISBN: 9789934065620

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Burvju karalis. Levs Grosmans

23 Feb

Jau rīt sāksies gada lielākais grāmatu pasākums Latvijā, kuru šogad gan es nelietīgi taisos neapmeklēt (ta gadās), bet vismaz Prometejs mani iepriecināja un vēl pirms Ķīpsalas izsniedza lasīšanai otro “Burvju” daļu. Grāmatu iesāku teju vai drebošām rokām, jo pirmā daļa bija tik sasodīti laba, ka bail – otrā var neturēt līdzi. Bet nē, viss ir labi un varbūt pat vēl labāk.

Kvnetins, Džūlija, Eliots un Džanete nu ir Filorijas karaļi un karalienes, bet nevarētu teikt, ka tā ir piedzīvojumiem bagāta dzīve un Kventins jau atkal nezina, kur likties ar savu bezjēdzīgumu un kniešās uz kādu piedzīvojumu. Ja galvenajam varonim vajag, piedzīvojums, protams, tiek pagādāts un pilnai laimei komplektā neiztrūkst arī krietns spēriens pa pakaļu.

Es nudien apbrīnoju autorus, kuri spēj saglabāt sērijas integritāti, nākamo grāmatu vedot pavisam jaunā virzienā, un Grosmans to dara meistarīgi. Ja pirmā grāmata vairāk bija parafrāze par fantāzijas žanru kā tādu un stāsts par to, kas parasti tiek grāmatās izlaists, tad otrajā grāmatā autors jau iet savu ceļu un neatkarīgāk no literatūras kanona risina burvju pavedienus.

Joprojām ir manāmas atsauces uz pasaules fantāzijas klasiku, tomēr tās ir kļuvušas neuzkrītošākas, galveno vietu atdodot pašu burvju dzīvesstāstiem un mēģinājumam saprast, kāda velna pēc cilvēki vispār ir tikuši pie maģijas. Mani īpaši sajūsmina tas, ka galvenā varoņa lomā nu vairs neuzstājas tikai Kventins – vienlīdz nopietna loma ir atvēlēta noslēpumainajai kārklu raganai Džūlijai, kas maģiju apguvusi nevis ērtajā Breikbilā, bet gan krietni tumšākos veidos un nostūros, par savām spējām maksājot ļoti sāpīgu cenu.

Lasītājiem tiek piedāvāts arī plašāks ieskats pasaules uzbūvē (bet, protams, ka Venēcija virs ūdens turas tikai ar maģijas palīdzību, protams), vairāk tiek pētīta arī pašas maģijas uzbūve un burvju izpratne par to. Tas beidzot ļauj šo sēriju uztvert kā atsevišķu, oriģinālu darbu, kas nebalstās tikai parodijas notīs, bet patiesi iedziļinās burvju dabā un mēģina izprast savus joprojām nekam nederīgos varoņus. Bet lasītājam ir krietni jāpiesargās, jo šī romāna beigas drusku atstāj bez elpas un izraisa zināmu vēlmi grāmatu mest pret sienu, jo tā taču nedrīkst un tā nebija runāts. Bet tāpēc jau Grosmans ir lielisks, ka viņš neseko nekādiem likumiem un var atļauties gan ar varoņiem, gan lasītāju rotaļāties pēc sirds patikas. Un ļaušanās šai spēlei nudien sagādā literāru baudu.

Viens mīnuss grāmatai piemīt gan un tā ir valoda. Jau pirmā grāmata lasījās lēni un smagi, toties to atdzīvināja brīnišķīgi dialogi. Otrā grāmata valodas plūduma ziņā stagnē vēl vairāk un dialogi ir kļuvuši neveiklāki jau balansējot uz tās robežas, kur tie no dzīviem pārtop par neveikliem. Nav īsti skaidrs, vai šoreiz vaina ir rakstniekā, tulkotājā vai korektorā (nudien, ar karietēm nejāj), tomēr fakts paliek – valoda varēja būt arī labāka.

Lai nu kā būtu ar valodu, es vienalga atļaujos šo grāmatu dēvēt par lielisku. Burvju sērija ir tieši tas, ko jau gadiem esmu ilgojusies redzēt fantāzijas lauciņā un autora spēja apspēlēt to, kas līdz šim dzīvojis ēnās, ir brīnišķīga. Jādomā, ka “Burvju” fani nebūs vīlušies un atliek vien cerēt, ka sērija arī turpmāk ies uz augšu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”

Nosaukums: Burvju karalis
Sērija: Burvji #2
Autors: Levs Grosmans
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 432
Pirmizdevuma gads: 2011
ISBN: 9789934553073

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Harry Potter and the Cursed Child. J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne

01 Aug

Jaunā Poterluga neapšaubāmi ir šīgada gaidītākā grāmata un ļoti strauji kļūst arī par gada lasītāko un apspriestāko grāmatu. Ir pagājusi tkai viena diena kopš grāmatas iznākšanas, bet viedokļu jau ir miljons un tie ir pagalam atšķirīgi. Pagaidām galvenokārt jūtu zināmu neapmierinātību un vilšanos grāmatā, bet uzreiz varu atklāt, ka es piederu pretējai nometnei – man jaunā luga patika un šķiet esam cienījams papildinājums Potera kanonam. Lasot jauno grāmatu, es uz mirkli atgriezos pagātnē, kur nebija iespējams aiziet gulēt, jo rokās nonākusi jauna Potergrāmata, tai pagātnē, kur es pie grāmatām mēdzu bieži raudāt, kur nejutu vajadzību grāmatas analizēt no a līdz z.

Šinī ierakstā es izvairīšos no lielajiem maitekļiem, bet jāsaprot, ka pavisam bez maitekļiem šīs grāmatas kontekstā iztikt nav iespējams, jo grāmata faktiski sākas ar milzu maitekli. Es vienkārši pieņemšu, ka cilvēki, kas vēlas aklo randiņu ar grāmatu, nelasa šo recenziju, savukārt pārējiem lasītājiem, kuriem nav iebildumu zināt sižetu lielos vilcienos, šeit atrasties ir droši.

Neviens nekad nav apšaubījis to, ka Harija Potera nākotnes ģimenei dzīve nebūs viegla, jo visiem visur vilksies pakaļ slavenā Puisēna-kurš-izdzīvoja ēna. Visiem vienmēr šķitīs, ka tieši viņi zina, kā Poteram tagad būtu jādzīvo, Cūkkārpā Harija bērni nemitīgi tiks salīdzināti ar slaveno papucīti un mierīga dzīve te nevienam nedraud.
No trim Poteru bērniem visgrūtāk klājas Albus (ko arī varēja gaidīt, ja nabaga bērnam ieliek TĀDU vārdu), jo viņš visvairāk atšķiras no Harija, un arī pašam Harijam nav viegli izprast savu dēlu. Saspīlējums ģimenē tikai aug un viss uzsprāgst brīdī, kad Albus nolemj labot tēva pieļautās kļūdas.

Nav neekāds noslēpums, ka man riebjas lasīt lugas un pat Poters nespēj šo jautājumu glābt – šis stāsts daudz veiksmīgāk strādātu prozas formātā, nevis kā luga. Lugas nav paredzētas to lasīšanai (lai piedod man Šekspīrs) un papīrā tās zaudē svarīgu dimensiju, kļūst pliekanākas un tukšākas. Formāts bija viena no galvenajām lietām, kas šo grāmatu gremdē, jo īpaši tāpēc, ka stāsta uzsvars ir likts nevis uz notikumiem, bet gan to kā varoņi to uztver un kā tiek galā ar savām emocijām. Faktiski šinī stāstā nav jaunu notikumu, mēs saņemam veco notikumu pārstāstu jaunā gaismā.

Pati doma par to, ka tiek no jauna pārskatīti kanona notikumi, mani patiesībā pat sajūsmināja, jo šī grāmata beidzot ir atkratījusies no naivi melnbaltā pasaules skatījuma, kas man mēreni traucē kanonā. Šeit vairs nav labie un sliktie varoņi, vairs nav pareizā un nepareizā rīcība, grifindori vairs nav drosmīgie, bet slīdeņi ļaunie. Beidzot Harija Potera pasaule atklājas kā niansēta realitāte, kurā nekas nav viennozīmīgs, un par to es esmu stāvā sajūsmā. Pie kam, varoņi ir kļuvuši ticamāki, daudzšķautņaināki, pat Harijs vairs nav viennozīmīgi labais varonis, tā vietā autori beidzot atzīst viņa rakstura vājās puses un daļu laika grāmatā Hariju redzam kā antivaroni. Būsim reāli – Harijs ir nekam nederīgs tēvs un viņš vispār nav spējīgs mācīties no savas pieredzes; tikko kā Harijam nav draugu atbalsta, tā viņš sabrūk un visu salaiž grīstē. Šāds pieaudzis Harijs ir ļoti ticams un atbilstošs tam, ko redzējām jau kanonā un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka grāmata nekrīt kārdinājumā uztaisīt cukurotu pasaulīti ar sentimentālu stāstiņu, tā vietā piedāvājot daudz reālāku versiju.

Harijs gan šeit nav galvenais varonis un visa uzmannība pienākas Harija dēlam Albus un viņa labākajam draugam – Scorpius Malfoy. Abi puikas ir burvīgi varoņi ar dzīvu raksturu, bet, kas vēl labāk, viņi nav nekādi supervaroņi, viņi nav populāri, viņi nav supergudri, viņi nav atlētiski. Abi puikas ir parasti pusaudži ar parastām burvju problēmām. Un vai es jau teicu, ka tieši šis piezemētais skatījums uz realitāti mani sajūsmina?

Ja jaunais pasaules veidols mani iepriecina, tad sižets krietni mazāk. Man patika emocionālais atskats, kas bija ļoti vietā, un man nav iebildumu pret to, ka nesaņemam jaunus notikumus, jo man Poters nav grāmata, ko lasīt notikumu dēļ, bet man ļoti nepatika robi laika ceļošanas loģikā un tādu te ir gana, lai tie pamaitātu lasīšanas prieku. Visvairāk sāp tas, ka šos robus būtu bijis viegli aizlāpīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis. Tomēr vairāk par loģikas robiem man joprojām traucē stāsta formāts. Luga vispār nav piemērota tam, lai precīzi atklātu dziļas emocijas un niansētas pārdomas, jo šīs lietas gandrīz nekad neatklājas dialogos, bet gan iekšējos monologos vai varoņu darbības aprakstos. Faktiski ar to, ka šis stāsts tiek prezentēts lugas veidolā, Roulinga sevi aplaupa un liedz iespēju pilnvērtīgi izspēlēt stāsta lielāko trumpi – jauno, niansēto skatījumu uz pasauli.

Luga uzliek arī citus ierobežojumus – mēs šeit neredzam abus pārējos Poteru bērnus, praktiski neeksistē Vīzliji (izņemot Džinniju un Ronu, protams), ļoti minimāli redzam Cūkkārpas dzīvi. Lugā vienkārši nav iespējams iekļaut tik daudz varoņu un to izdarīt kvalitatīvi, labai lugai ir nepieciešams fokusēties uz vienu vienīgo stāstu, atmetot jebkādas blakus lietas, bet Poterfaniem tas nepatīk, jo Potera burvība lielā mērā slēpjas pasaules maģijā, nevis stāstos par draudzību, lai cik arī labi šie stāsti nebūtu.

Kopsummā es tomēr esmu apmierināta. Īsti nezinu, ko es gaidīju no šīs lugas, bet faktiski tā pārspēja visas manas cerības un es palieku pie savas pārliecības, ka šis ir Potera kanona cienīgs turpinājums, kas krietni paceļ latiņu pasaules un varoņu uzbūvei. Jā, šī grāmata nav izcila, bet es arī negaidīju, ka autori mēģinās atdarināt kanonu, un jaunās grāmatas lielākais pluss ir svaigais skatījums uz pasauli, iešana pret Potera pasaules stereotipiem, kā arī tas, ka stāsts ir krietni izaudzis un kļuvis niansētāks. Jā, varētu piekasīties sižetam, bet man tas nešķiet tik svarīgi un lugas lasīšanu nebojāja.

Galvenokārt man šķiet, ka lasītāji izdarīs sev milzīgu pakalpojumu, ja grāmatu atvērs bez milzīgām ekspektācijām un atcerēsies, ka Potera kanons ir pamata septiņas grāmatas, šī luga jau ir kaut kas cits un nav nekādas vajadzības mēģināt no Roulingas izspiest jaunu Potera grāmatu. Poters un Roulinga ir izauguši un tas dod iespēju lasītājiem jaunajā stāstā baudīt nobriedušāku skatījumu, šo iespēju tad arī vajadzētu izmantot.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Harry Potter and the Cursed Child
Autori: J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne
Izdevējs: Little Brown
Lappušu skaits: 343
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780751565355

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pasaules acs. Roberts Džordans.

04 Jul

Vai es jau kādreiz esmu teikusi, cik ļoti man patīk izdevniecības, kuras ļauj blogeriem grāmatas lasīt pirms to izdošanas? Ja nu gadījumā neesmu – tad patīk. Ļoti patīk. Tieši tādā veidā tiku arī pie grāmatas “Pasaules acs”, par kuru iepriekš neko nezināju, bet izrādās, ka šī skaitās fantāzijas klasika.

Šī nezināšana gan man sāpīgi atspēlējās – sākumā nolēmu, ka elektroniski man pietiks ar pirmajām 5 nodaļām un pārējo lasīšu papīrā. Ak vai. Otrās dienas pusnaktī attapos nolādot visus melndraugus manā galvā, kas tur iedēstījuši šo domu, jo pirmās nodaļas, protams, beigušās, bet pārējās grāmatas nav! Nācās gaidīt visu nakti, kamēr izdevniecības meitenes mani laipni apgādāja ar nākamo devu. Un jāatzīst, ka diezgan līdzīgas izjūtas pārņēma arī grāmatas pašās beigās – uzreiz gribējās ķerties otrajai sērijas grāmatai.

Miegainajā Emondārē gada lielākais notikums parasti ir pavasara svētki Beltains un arī šogad aitu gana dēls Rands negaida neko citu lai arī par varoņu cienīgiem piedzīvojumiem ir sapņojis vienmēr. Bet laikmeti mainās un laika rats griežas pēc savas patikas un tā vien šķiet, ka šogad Emondārē ir iegāzies pats notikumu centrs un Randa sapnis par piedzīvojumiem draud piepildīties.

Grāmatas lasīšanas procesā derīgi atcerēties arī to, ka grāmata sarakstīta 90. gadu pašā sākumā, attiecīgi daudz kas grāmatā strādā pēc tā laika literatūras likumiem. Vēl man sāk šķist, ka 90. gadu sākumā būs bijis ārkārtīgi populāri aizrauties ar vilkiem – gan Džordanam, gan Martinam ļoti gājuši pie sirds un grāmatās ieņem svarīgu lomu.

Romāna sižets ir visai iepriekšparedzams un vienkāršs, bet to nevarētu teikt par pasaules uzbūvi un stāstīšanas manieri. Autoram trakoti patīk divas lietas: apmetņi un gari apraksti. Apmetņi spēlē lielu lomu teju vai katrā aprakstā un katram sevi cienošam grāmatas varonim pienākas pa apmetnim, pie kam tie mēdz uzvesties kā nu pašiem tīk un baiskungu gadījumā nepakļauties fizikas likumiem. Savukārt garie apraksti šinī grāmatā ir pārsteidzoši patīkami un lasīšanu nevis bremzē, bet gan ātrāk dzen uz priekšu. Šādu parādību līdz šim literatūrā vēl nebiju sastapusi.

Lai arī lasīšanas process vedās necerēti ātri, autors ar savu stāstu nekur nesteidzas un viss šeit tiek aprakstīts lēni un pamatīgi, nopietni iedziļinoties pasaules uzbūvē, varoņu psiholoģijā un tumsas/gaismas attiecībās. Ja tā ļoti kritiski palūkojas, pirmajā grāmatā nemaz tik daudz notikumu nav un laiks tiek aizvadīts lasītājam skaidrojot laika rata filozofiju, bet autors jāuzteic par to, ka pirmā grāmata ir lasāma atsevišķi kā pabeigta grāmata, kuras sižets beigās neuzkaras gaisā, bet viss tiek nopietni atrisināts. Tas gan nekādā veidā nemaina faktu, ka es ārkārtīgi gribu lasīt arī nākamās sērijas grāmatas, jo piedzīvojumi solās būt aizraujoši. Tiesa gan romānā ir sastopamas pārāk daudz veiksmīgās sakritības manai gaumei un nepamet sajūta, ka nemitīgi no krūmiem tiek izripinātas klavieres, bet pasaules iekšējā loģika šādu sižeta vērpšanu attaisno un vispār jau autors visai labi pamato, kāpēc Randam un viņa draugiem viss tā veicas. [Maitekļa briesmas!] Tomēr par spīti tam, ka stāsta atrisinājums to visu attaisno, man šķiet mēreni krāpnieciski izveidot galveno varoni ap kuru griežas visa pasaule – ar šamo jau pēc definīcijas nekas nevar notikt un kaut kā pārāk viegli viņš visam tiek cauri. [/Maitekļa briesmas]

Priekš 90. gadu fantāzijas šinī grāmatā ir arī dzimumu vienlīdzība pārsteidzošos apjomos – lai arī ikdienā šīs pasaules sievietes ir tieši tik beztiesīgas kā jau pieņemts viduslaiku tipa pasaulē, galveno varoņu lokā tomēr ir trīs raksturā ļoti spēcīgas sievietes, kuras nav nemitīgi jāglābj un kuras pašas ar sevi itin labi tiek galā un vēl vairāk – glābj citus.

Grāmatai vērtēju ar 8/10 – romāna lasīšana bija ātra un aizraujoša, piedzīvojumus gribas turpināt, bet iepriekšparedzams sižets un neiedvesmojoša valoda mazliet bremzē sajūsmu par “Pasaules aci”.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Pasaules acs
Autors: Roberts Džordans
Sērija: Laika rats
Tulkotājs: Ingus Josts, Vanda Tomaševiča
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 799
Pirmizdevuma gads: 1990
ISBN: 9789934044038

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Kāpņu pilsēta. Roberts Džeksons Benets

10 Jun

Katra grāmata, ko izdod Prometejs ir nelieli svētki, jo man ar viņiem lieliski saskan gaume un ir skaidrs, ka gribēšu lasīt jebko, ko nu viņi sadomās iztulkot. “Kāpņu pilsētu” pilnai laimei vēl tulkojis Vilis Kasims, kura “Burvju” tulkojums man dikti patika, tad nu ar lielu sajūsmu ķēros klāt un grāmata vilties man nelika. Šīs grāmatas dēļ es vilcienā pabraucu garām savai pieturai, vēlāk vakariņas atdzisa neapēstas un par pusaizkosta banāna esamību manā rokā vispār nebija laika domāt līdz brīdim, kad tas slaidi piezemējās tieši grāmatā.

Pēc sarežģītas un asiņainas vēstures Kontinenta galvaspilsēta, visu dievu sēdeklis, kāpņu pilsēta Bulikova ir vien dīvaina, nabadzīga un saipūru apspiesta pilsēta bez izredzēm uz gaišu nākotni. Skaidra lieta, ka bulikovieši savus apspiedējus saipūrus nemīl, tāpēc Šarai jābūt pagalam uzmanīgai, izmeklējot profesora nāvi.

Uzbūvētās pasaules vēsture ir visai sarežģīta un sākumā bija grūti saprast, kas ir kas, kāpēc vieni apspiež otrus, kāpēc pilsēta iznīcināta, kāpēc dievi bija jānogalina, bet diezgan drīz viss nostājas savās vietās un izrādās, ka lietas ir vēl sarežģītākas, nekā likās, jo apspiedēji kādreiz ir bijuši apspiestie, dievi ar nebija nekādi jaukumiņi un visās malās tiek vērptas vienas vienīgas intrigas. Nepalīdz arī dažādās ideoloģijas – Saipūra ir krietni militāra valsts ar spēcīgu patriotisma demagoģiju, savukārt Bulikovā valda ultra konservatīvo kolkaštanu morāle, kas neļauj baudīt absolūti neko un pat kailas plaukstas parādīšana citam cilvēkam liek nabaga puritāņiem krist gar zemi svētās šausmās.

Šo grāmatu visdrošāk varētu ierakstīt fantāzijas detektīva žanrā – sižets ir pilnībā detektīvam atbilstošs, savukārt pasaules uzbūve, metaforas un idejas nāk no fantāzijas žanra, un tieši šis žanru sakausējums padara grāmatu pagalam aizraujošu. Sižetiski neko svaigu šeit nesagaidīsim – notikumi risinās pēc ļoti klasiskas formulas un lasītājam lielākoties viss ir skaidrs jau krietni pirms pašas detektīves, lai gan visa informācija viņai ir. Tiesa gan, autors veiksmīgi atgādina lasītājam to, ka Šarai pāri gāžas informācijas pārbagātība, savukārt lasītajam tiek pasniegti tikai atrisinājumam nepieciešamie pavedieni, kas, protams, mūsu uzdevumu krietni atvieglo, bet nekā nelīdz Šarai.

Lai arī diezgan zināms, sižets ir raits un spēj noturēt lasītāja uzmanību, bet patiesā grāmatas vērtība slēpjas paralēlēs ar mūsu pasauli un autora skatījumā uz reliģijas darbību. Man vispār šķiet ārkārtīgi interesantas pasaules, kurās dievi ir reāli eksistējošas, fiziskas būtnes, nevis cilvēku sadomātas pasaciņas un pilnai laimei autors vēl pamatīgi izķidā pašus reliģijas pamatus. Grāmatā veiksmīgi tiek ķidāti jautājumi par cilvēku un reliģijas mijiedarbību un to, kurš virza kuru, daudz tiek runāts par varas sadalījumu un to kā patiesībā reliģija darbojas.

Un tas viss ir pasniegts vieglā, asprātīgā stilā ar dzirkstošiem, ironiskiem dialogiem, padarot šo grāmatu malā nenoliekamu – kā lasītājs pieķērās klāt, tā gribas izlasīt visu uzreiz. Ja vēl sižets būtu oriģinālāks un ne tik caurspīdīgs, es teiktu, ka šī ir izcila grāmata.

Citāts no grāmatas:
Dievības varbūt arī ir radījušas daudzas elles .., bet .. tās visas nobāl to priekšā, kuras mēs sev radām paši.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Kāpņu pilsēta
Autors: Roberts Džeksons Benets
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 470
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934553011

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Dispossessed. Ursula K. Le Guin

19 May

Jau kopš laika, kad izlasīju “Tumsas kreiso roku” dikti gribējās iepazīt arī pārējo Hainish ciklu, bet kaut kā atliekas un atliekas tā lieta. Bet tad Ints man Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja “The Dispossessed” un nu jau apņemšanās ciešāka – vajag izlasīt! Sākotnēji biju plānojusi šo noklausīties audio formātā, bet nelaime tāda, ka visur uzdūros nevis normāli ierunātai grāmatai, bet gan radio lugai, kas bija absolūti nebaudāms pasākums. Tā nu es visu lasīšanu biju nočammājusi tik ilgi, ka Ints man iedāvināja fizisku grāmatu, kurai nu beidzot ķēros klāt.

Shevek ir augstas klases fiziķis Annares planētā, kurā valda anarhija. Viņš gan jūtas ļoti apmierināts ar savas planētas pastāvošo iekārtu, tomēr dzīve tuksnešainajā Annares planētā nav viegla un arī zinātnes attīstība nav gluži tāda, kā gribētos. Saprotot, ka viņa mājās neviens nespēs saprast un novērtēt Ševeka radīto The Principle of Simultaneity, zinātnieks visiem par milzīgu šoku dodas uz Urras planētu, kurā gan zinātne ir attīstīta un dzīves apstākļi nav spiedoši, bet kurā valda arī nauda un sociāla hierarhija, kas apspiež sievietes un nabagos.

Šī ir grāmata, kurā sižets paliek krietni otrajā plānā un patiesībā nekas īpaši daudz šeit nenotiek, jo stāsta galvenais mērķis ir apspriest dažādas sabiedrības uzbūves. Gvina ir radījusi absolūti brīnišķīgu pasauli, kas mani ārkārtīgi sajūsmināja, bet vēl vairāk man patika tas, ka autore nav kritusi kārdinājumā kādu no planētām-māsām pārvērst par utopiju.

Tiesa gan, Annares sākotnēji ļoti atgādina utopiju un Gvina veiksmīgi pierāda to, ka vārds “anarhija” nebūt nenozīmē kaut ko briesmīgu un ļaunu. Patiesībā tā ir veiksmīga sistēma, kurā neeksistē nauda un centralizēti likumi, kur katrs saņem dzīvei nepieciešamo, katrs piedalās sabiedriskajos darbos, visiem ir ļauts būt tādiem, kādi viņi ir. Un šī sistēma strādā, jo noziegumiem vairs īsti nav jēgas un katram ir brīvība izvelēties savu dzīves ceļu. Tas, protams, ir briesmīgi vienkāršots atstāsts, bet gramatā Gvina šādas sistēmas pastāvēšanu izķidā līdz sīkākajām detaļām un lieliski pierāda to, ka šāda dzīve ļoti pietuvojas utopijai. Otra lieta, ko rakstniece ir ļoti veiksmīgi ielikusi šai romānā, ir doma, ka seksuāla brīvība nebūt nenoved pie morāles pagrimuma un ka sabiedrība ne mazākajā mēra necieš, ja jauniešiem tiek ļauts eksperimentēt un izvēlēties savu dzīves ceļu.

Faktiski Annares būtu utopija, ja vien pati planēta būtu piemērotāka cilvēku dzīves uzturēšanai. Diemžēl tuksnešainā planēta no cilvēkiem prasa smagu darbu dzīvības uzturēšanai un nepiedāvā gluži to pašu vieglāko dzīvi, kas savukārt zināmā mēra bremzē zinātnes attīstību. Utopija nesanāk arī tāpēc, ka Gvina lieliski izprot cilvēka dabu un saprot, ka pat anarhijā, kur teorētiski nav nekādas vajadzības tīkot pēc varas, kādam tomēr gribēsies būt varenākam par pārējiem un Ševeks atklāj, ka arī divus gadsimtus pēc cilvēku apmešanās uz šīs planētas, anarhija ir jāveido atkal un atkal. Šinī grāmatā sabiedrības uzbūve nekalpo vien kā dekorācija stāstam, viss stāsts patiesībā ir par šo sistēmu un grāmata ir veltīta nopietnai izpētei par to, kā anarhija reāli varētu darboties un ko šāda sistēma nozīmētu parastam iedzīvotajam.

Kas vēl iepriecina – Gvina nav kritusi kārdinājumā Urras planētu un iedzīvotājus padarīt par visa ļaunuma iemiesojumu. Jā, sociālā sistēma ir nepieņemama un faktiski atgādina Zemes sociālo iekārtu 19. gadsimtā tikai ar attīstītāku zinātni, bet viss nav pavisam slikti un Ševeks izjūt arī šīs planētas pievilcību par spīti tam, ka vispār nesaprot, kā darbojas nauda un izjūt milzīgu riebumu pret stereotipiem un aizspriedumiem, kas valda Urras sabiedrībā.

Jāsaka, ka “The Dispossessed” ir kārtējais Gvinas meistardarbs un pēc grāmatas izlasīšanas gribējās dziļi paklanīties tās priekšā. Rakstniece lieliski izprot cilvēka dabu un tas ir jūtams visās viņas grāmatās, bet kas vēl svarīgāk – viņa brīnišķīgi izmanto fantastikas žanra piedāvātās iespējas dažādu ideju būvēšanai un izpētīšanai. Šī grāmata ir neatvairāmi burvīgs ceļojums cilvēces uztverē un tās iespējamajos dzīves modeļos.

Noteikti iesaku lasīt visiem, kam patīk filozofēt par sabiedrības uzbūvi un cilvēka dabu, nenožēlosiet.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: The Dispossessed
Autors: Ursula K. Le Guin
Sērija: Hainish Cycle
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 1974
ISBN: 9781857988826

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Zelta dēls. Pīrss Brauns

04 Apr

Man šis gads ir iesācies ar izteikti lēnu grāmatu lasīšanu un arī pašai ar azartu nemitīgi sēdēt pie grāmatām ir kā ir, tāpēc biju neizteicami laimīga par Ķīpsalas grāmatu izstādē saņemto “Sarkanās sacelšanās” turpinājumu. Parasti vienas ātras un labas grāmatas izlasīšana atgriež lasīšanas azartu un pēc tam ātrāk aiziet arī citas grāmatas, bet ar “Zelta dēlu” viss izvērtās pavisam citādi. Šo grāmatu gan es patiesi izlasīju ļoti ātri un pat izmantoju to par motivatoru citiem darbiem (kamēr neizdarīsi to vai šito, “Zelta dēlu” lasīt nevarēsi), bet beigas mani atstāja uz tādas pauzes, ka es vēl mēnesi nevarēju nopietni pieķerties lasīšanai. Tā nu martā faktiski esmu izlasījusi tikai vienu grāmatu, kas ir mans visu laiku nopietnākais antirekords. Šai nelasīšanai, no kuras pamazām sāku atkopties, plānoju veltīt veselu bloga ierakstu, bet tagad ķeramies klāt “Zelta dēlam”.

Derovs turpina savu cīņu par revolūciju, kas pamazām plešas plašumā, bet dzīve Derovam kļūst arvien sarežģītāka, jo ir grūti izlikties par zeltu, pašam par tādu nekļūstot. Derovs nomokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, mēģina tos slāpēt, metoties arvien jaunās kaujās, kas, protams, izraisa arvien jaunas sirdsapziņas ēdes un tā pa riņķi vien. Arvien vairāk cīņu par revolūciju apgrūtina personīgās emocijas un apziņa, ka nav laba doma pārlieku tuvu sev pielaist zeltus, pret kuriem taču Derovs cīnās. Tomēr arī šī apziņa sevī nes briesmas.

Šinī grāmatā ir divas vietas, kas lasītāju tik pamatīgi atsēdina uz pakaļas, ka uz brīdi vajag nolikt grāmatu, ieraut pamatīgu malku viskija un tad mēģināt saprast, kas tas, pie velna, bija. Pirmā vieta ir precīzi 400. lapaspusē, kurā Arejs atklāj savu seju. Otrā vieta ir beigas, kas beidzas ar tādu klifhangeri, ka literārās paģiras nabaga lasītāju nomoka vēl mēnesi.

Brauns neapšaubāmi ir sižeta vērpšanas un lasītāja šokēšanas meistars un viņa spēcīgākais ierocis ir tas, ka visi absolūti negaidītie sižeta pavērsieni patiesībā ir ļoti loģiski un saskaņā ar visu iepriekšējo stāsta sižetu. Un tas nekas, ka visas manas idejas par Areju bija absolūti garām, viņa atklāšana grāmatā ir pavisam loģiska un atskatoties uz “Sarkano sacelšanos” ir skaidri redzams, ka jau tur bija norādes par šo pārsteigumu.

Savukārt beigas ir jau pavisam cita līmeņa spēle. Kaut kādā mērā es tamlīdzīgu notikumu jau gaidīju, tikai ne tik bezcerīgā formātā. Protams, ir skaidrs, ka Derovam ir jāizdzīvo arī trešajā grāmata un revolūcijai ir jānonāk pie kaut kāda pozitīva vai negatīva atrisinājuma, tomēr tas cerības stars beigās ir TIK šaurs! Vismaz es šobrīd Derovam redzu tikai vienu iespēju, bet mēs jau zinām, ka Brauns ir pārsteigumu meistars un pastāv iespēja, ka atrisinājums nāks no pavisam negaidītas puses.

Varbūt ir mazliet žēl, ka šinī grāmatā autors ir mazāk nodarbojies ar revolūcijas filozofiju, tā vietā vairāk pievēršoties asiņu izliešanai kosmiskos apjomos, tomēr tas viss piederas pie lietas un sērijas noslēgumam šis noteikti nāks par labu, jo ir skaidrs, ka Derovs ir pamatīgi sapinies savos mērķos, emocijās un uzdevumos, un var gaidīt, ka 3. daļa atkal ritēs uz krietni apcerīgākas nots.

Un jāsaka atklāti, ka es sērijai neprognozēju īpaši pozitīvas beigas. Pieļauju, ka kaut kādā mērā Derovs savus mērķus sasniegs un man ir zināmas aizdomas, ka izveidotā kastu sistēma nebūs spējīga mūžīgi pastāvēt, tāpēc pieļauju, ka daļēji sistēma sagraus pati sevi, revolūcijai tikai mazliet piepalīdzot. Bet jāatzīst tomēr, ka šīs sērijas kontekstā nākt klajā ar šādām prognozēm ir mazliet bīstami, jo Brauns tomēr ir pārsteiguma meistars un kas to lai zina, kādu šoku vēl lasītājiem nāksies piedzīvot šinī sērijā.

Citāts no grāmatas:
Tirāna kronis ir tradīcijas.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Zelta dēls
Autors: Pīrss Brauns
Sērija: Sarkanā sacelšanās
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 480
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934851193

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pēdējā vēlēšanās. Andžejs Sapkovskis

18 Feb

Ar ragani šī man nebija pirmā tikšanās, jo manās mājās lielā cieņā ir videospēle Witcher. Atzīstos, ka mani pašu gan tās spēlēšana lāga neuzrunāja – vienreiz pamēģināju un sapratu, ka tas nav domāts man – bet es esmu diezgan ilgi vienkārši stāvējusi, skatoties, kā šī spēle tiek spēlēta, jo tā ir neizsakāmi glīta un piedevām tanī ar patīkamu regularitāti apgrozās kailas daiļavas. Un tad jau skaidra lieta, ka latviski iznākušo grāmatu ar nevar laist garām, jo īpaši tāpēc, ka latviešu izdevums ir ticis pie ragaņa cienīga vāka dizaina.

No oficiālās anotācijas:
Vēlāk runāja, ka šis cilvēks esot atnācis no ziemeļiem caur Virvju Vijēju vārtiem. Nepazīstamais nešķita vecs, taču viņa mati bija pilnīgi balti. Kad viņš noņēma savu apmetni, visi pamanīja, ka aiz pleciem pie jostas svešajam ir zobens. Tas nebija nekas neparasts, Vizimā gandrīz visi staigāja ar ieroci, taču neviens nenēsāja zobenu aiz pleciem gluži kā loku vai bultu maku. Nepazīstamais pilsētā bija ieradies karaļa uzsaukuma dēļ: trīs tūkstoši orenu balvā tam, kurš atburs strigu – Vizimas iemītnieku mocītāju. Tādi laiki pienākuši. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visāda draņķība savairojusies – kur vien kāju liec, visādi rēgi, strigas, pretīgi bobolaki, baziliski, velni, kaitētājas un slīcekļi. Parastas burvestības vai apses mieti te maz ko līdz. Te vajadzīgs amata pratējs. Bet atnācējs no tālās Rīvijas ir īstens lietpratējs. Tas ir raganis Geralts, zobena un maģijas meistars, mutants, kurš ieprogrammēts sargāt pasaulē morālo un bioloģisko līdzsvaru.”

Manas lielākās bailes bija par tulkojumu. Būsim atklāti – vārds “raganis” latviski diez ko neskan un nabaga Geraltu visu laiku gribas dēvēt par ragaini, nevis ragani. Tomēr baiļoties bija velti – tulkojums ir pat ļoti veiksmīgs un mani iepriecināja skaisti piemeklētie vecvārdi un vispār grāmatas valoda. Autora rakstīšanas stils lieliski uzbur grāmatas noskaņu un burvīgi ir ne tikai dažādi senie un maģiskie apzīmējumi, bet arī dialogi, kas ieturēti vienkāršā ikdienas sarunas manierē un kuros netrūkst arī joku un ironijas.

Lasot grāmatu, ir arī skaidrs, kāpēc no tās ir sanākusi tik lieliska videospēle – īpatnējā stāstīšanas maniere liek domāt par videospēļu side quests, kas nemitīgi lasītāju aizved prom no centrālā stāsta, tomēr ir lieliska izklaide un brīnišķīgi atklāj pasauli. Un pati pasaule jau arī ir lieliski piemērota videospēlēm – tā ir līdz pēdējam piesātināta ar maģiju un monstriem, kas tā vien uzprasās pēc ragaņa palīdzības ceļā uz citiem medību laukiem. Vietām šai pasaulē ir sastopamas arī mulsinoši tiešas atsauces uz klasiskajām pasakām, tomēr to ironiskais vai skarbais interpretējums ļauj ātri piedot šādu tiešu aizņemšanos.

Tikai nevajag nobīties no tā, ka par šo grāmatu bieži runā videospēles kontekstā – grāmatu var brīnišķīgi baudīt arī atsevišķi no videospēles un arī tie, kam ar videospēlēm vispār nav pa ceļam. Galu galā – videospēle jau radās tikai pēc grāmatas.

Un pats Geralts ir visai simpātisks tēls – lai arī rētām klātais, muskuļotais vīrietis ar baltajiem matiem sākumā atstāj rūdīta slepkavnieka iespaidu, viņš tomēr ir kas vairāk par parastu cīnītāju. Patiesībā Geralts savā darbā krietni vairāk izmanto maģiju, zināšanas un diplomātiju, nekā zobenu un zem skarbās ārienes slēpjas pārsteidzoša inteliģence.

Pēdējā vēlēšanās” ir viens sprigans action gabals ar jaudīgu humora izjūtu un simpātisku pasauli, grāmata pilnībā ievelk sevī un itin nemaz negribas to likt malā, kamēr nav izlasīta visa. Un, ja Zvaigzne netulkos arī nākamās daļas, es pieteikšu bada streiku.

Vērtējums:
8/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Nosaukums: Pēdējā vēlēšanās
Autors: Andžejs Sapkovskis
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 336
Pirmizdevuma gads: 1992
ISBN: 9789934053375

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mēness teātris. Ieva Melgalve

05 Jan

Es jau labu laiku skandināju, ka nevaru vien sagaidīt Ievas jauno romānu “Mēness teātris”, jo biju dzirdējusi fragmentu no tā un jutos sasodīti ieintriģēta. Un vēlme izlasīt grāmatu tikai un vienīgi pieaauga brīdī, kad pirmo reizi ieraudzīju tās burvīgo vāku. Grāmatu veiksmīgi saņēmu tieši uz Ziemassvētkiem, traki laimīga sēdēju viesnīcā un lasīju.

Teātris ir noslēgta pasaule, kurā itin viss ir pakļauts seriālam. Ārpus seriāla aktieris nav nekas, viņam nav vārda, nav izvēles brīvības, nav personīgās dzīves. Tiesa gan, arī seriālos aktierim nekāda izvēles brīvība piešķirta netiek, toties labi aktieri tiek pie vārda un interesantām dzīvēm, tad nu jādara viss iespējamais, lai izpatiktu scenāristiem un par katru cenu noturētos pie savas lomas.
Bet ne visus šāda kārtība apmierina un katrs nu kuļas uz priekšu, kā prot. Viens grib sagraut teātri no iekšienes, cits vērpj intrigas, lai tik dabūtu labāku lomu, vēl kāds domā, ka ir iemīlējis aktieri, nevis viņa lomu. Un vēl jau ir mīms, kas sācis apzināties sevi.

Lieki nekautrējoties paziņoju, ka šī ir viena no labākajām latviešu fantastikas grāmatām. Ja ne pati labākā. Grūti tikai par šo brīnumu kaut ko uzrakstīt, jo šoreiz ir ļoti svarīgi, lai lasītājam pirms grāmatas atvēršanas nekas nebūtu samaitekļots – Ieva ir ļoti rūpīgi plānojusi, kuriem faktiem kurā brīdī jāatklājas, nebūs labi šo tīklu izjaukt.

Ievas spēcīgākā puse, protams, ir pasauļu būvēšana un īpaši spilgti tas jūtams šai romānā. Teātris ir pašpietiekama un ļoti smalki izbūvēta pasaule, patiesībā varētu pat teikt, ka teātris ir viens no romāna galvenajiem varoņiem. Savukārt sižets, varoņu motivācijas un vēlmes tiešā veidā izriet no uzbūvētās pasaules. Lasītājs, protams, šo pasauli tā uzreiz nemaz neredz, tā pamazām atklājas grāmatas gaitā, tāpēc par to varēju lēnām priecāties visu grāmatu un sajūsmināties, cik glīti viss sakrīt savās vietās.

Tomēr distopiskā pasaule nebūt nav vienīgā lieta, kas šinī grāmatā sajūsmina – tikpat iespaidīgs ir arī ideju dziļums un to daudzveidība. Patiesībā grāmata ir tik daudzslāņaina, ka ar vienu lasīšanas reizi diez vai izdevās notvert visas domas, visus simbolus, visu to mūsu sabiedrības attēlojumu, kas tik veiksmīgi iegūlies 300 lappusēs. Jādomā arī, ka skatījums uz šo grāmatu varētu kļūt citāds laika gaitā, jo jaunas personīgās pieredzes ļautu “Mēness teātrī” atklāt arvien jaunas un jaunas idejas.

Par ko īsti ir grāmata? Tas atkarīgs no katra lasītāja paša, bet es teiktu, ka par cilvēka dabu. Noslēgtā vide spilgti atklāj cilvēku kā tādu, šeit parādās gan visas nenovīdības, skaudības, intrigas un komunikācijas trūkums, gan vēlme palīdzēt, mīlēt, un dzīvot kaut kā “vairāk”, košāk, pilnīgāk. Pēc grāmatas izlasīšanas varētu ne tikai par sabiedrību un tās ietekmi uz indivīdu parunāt, bet arī kaismīgi padiskutēt par mākslu, teātri vai skatītāja un mākslas attiecībām.

Nevarētu apgalvot, ka varoņiem ir izteikti raksturi, bet šinī romānā tas ir tikai un vienīgi pluss, jo kāds gan dižais raksturs var būt kādam, kura dzīvi nemitīgi kontrolē, kurš nemaz neapzinās, ka var kaut kā citādāk. Šinī pasaulē viss ir pakārtots lielajai idejai un nav svarīgi, ka paaudžu maiņas rezultātā neviens vairs nenojauš, kāda tā ideja ir. Šovs turpinās un tu vai nu pielāgojies vai nonāc ārstu seriālā, kur tev aktieris, kas labākajā gadījumā spēj izrunāt vārdu “neiroķirurgs”, amputē kādu locekli vai izgriež kādu dzīvībai svarīgu orgānu.

Visu šo ideju blīvumu un smalki izstrādāto pasauli pavada Ievas ironiskais un brīžiem provokatīvais tonis, kas kombinācijā ar raitu darbību un lakonisku stilu padara grāmatu ļoti baudāmu un lasāmu ne tikai kā dziļu filozofiju, bet arī aizraujošu fantastikas romānu.

No šīs grāmatas nevajadzētu nobīties tiem, kas ar fantastikas un distopijas žanriem nedraudzējas, jo šis nekādā gadījumā nav klasiskais žanra pārstāvis. Un lasītajam vienmēr paliek izvēle, vai “Mēness teātri” uztvert kā aizraujošu distopiju vai varbūt kā postmodernu romānu, kurā ķidāta cilvēka būtība un nepatīkamais raksturs (es tā arī neizvēlējos un šim romānam piešķīru kaut kādu hibrīdžanru). Lai vai kā tur būtu ar katra iemīļotajiem žanriem, es silti iesaku lasīt šo grāmatu, jo tā ir laba, vērtīga un ilgi pārdomājama. Es pati viennozīmīgi šo grasos kādreiz pārlasīt.

Vērtējums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.
Nosaukums: Mēness teātris
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934056802

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Sarkanā sacelšanās. Pīrss Brauns

12 Nov

Grāmatdīleris Prometejs ir uzdevumu augstumos un sestdien manā e-pastā atkal iekrita lieliska grāmata, kas vēl tikai tiks izdota fiziskā formātā (ja var ticēt iekš Goodredas rakstītajam, varētu gaidīt uz 20. novembri). Sestdienas vakarā uzreiz arī ķeros klāt un laikam jau būtu visu nakti lasījusi “Sarkano sacelšanos”, ja vien svētdienā nebūtu uz radio raidījumu jāceļas. Skumīgi nopūtos un grāmatu pabeidzu jau svētdienas naktī, tad gan mani nekas nevarēja aizdzīt gulēt pirms nebija grāmata pabeigta.

Kaut kur tālā cilvēces nākotnē Derovs ir sarkanais, kalnracis. Viņš katru dienu nežēlīgos apstākļos urbjas Marsā, lai cilvēki pēc viņa varētu pamest mirstošo Zemi un bēgt uz Marsu, iekārtot tur jaunu dzīvi.
Šinī nākotnes civilizācijā valda stingra kastu sistēma un katra cilvēka vietu un lietderību sabiedrībā nosaka tas, kuras krāsas kastā viņš ir piedzimis. Sarkanie ir viszemākie strādnieki, bet zelti – pats sabiedrības kronis, kam atļauts viss. Un pa vidu vēl ir bariņš sociālo grupu, piemēram, baltie ir filozofi, violetie mākslinieki, ir atsevišķas kastas zinātniekiem utt.
Skaidra lieta, ka šādā sistēmā patīkami dzīvot ir vien zeltiem, savukārt pārējiem nākas eksistenci vilkt, kā nu sanāk. Un ja vēl atklājas, ka zemākajām kastām ir skarbi melots, tad paklusām briest revolūcija.

Šī ir vēl viena nopietna un dziļa jauniešu distopijas grāmata, kas vieš manī ticību šim žanram. Varoņi ir izstrādāti izcili un līdz sīkumiem, bet vēl vairāk iepriecina tas, ka Derovs grāmatas gaitā pamatīgi izaug un krietni mācās no savām kļūdām. Arī pasaules uzbūve ir visai ticama un atgādina mūsu pašu pasaules sociālo hierarhiju, tikai pārspīlētā veidā. Un izskatās, ka revolūcijas plāns ir nostrādāts izcili – te neviens neiedomājas, ka strādnieki ar dakšām ies un vienā jaukā dienā sasitīs tos ļaunos, priviliģētos zeltus, tā vietā revolūcija tiek būvēta pa smalkākajiem solīšiem un visiem ir skaidrs, ka galvenajam cirtienam ir jānāk no iekšpuses – ir jāsagrauj zelti.

Derovs mani pamatīgi sajūsmināja – man patīk tas, ka viņš nemetas aklā atriebībā, viņu nevada arī kaut kāda izjūta par cēlāku, augstāku mērķi. Derovs vienkārši grib labāku dzīvi savai ģimenei un savai ciltij, viņš ir gatavs upurēt pats sevi šim mērķim, tomēr viņš ātri saprot, ka nav jēgas upurēties bezjēdzīgi. Kaut kādā mērā Derovs man atgādināja Kvoutu – arī Derovs lieliski saprot personīgās leģendas nozīmi, brīnišķīgi izprot apkārtējo cilvēku psiholoģiju un nekautrējas likt lietā dažādus veiklus trikus, lai panāktu savu.

Iepriecina, ka arī zelti nav nekādi izlutinātie pamuļķi – tie ir spēcīgi cilvēki ar apskaužamām prāta spējām un tādus sakaut vienkārši ar spēku vai masu nevarēs. Pie kam, grāmatas otrajā pusē arī zeltiem tiek piešķirta cilvēciska seja, kas pamatīgi sarežģīs Derova centienus uzkurināt revolūciju, jo nu viņš redz vairs ne tikai ienaidniekus ar zelta sejām, bet gan cilvēkus, kas tieši tāpat nav izvēlējušies savus dzimšanas apstākļus.

Interesanti, ka pasaules uzbūve neaprobežojas ar vienkāršu sociālās sistēmas un vides ieskicēšanu. Šeit pasaulē ir iebūvētas dažādas interesantas nianses, kuras grāmatas lasīšanu padara vēl aizraujošāku. Piemēram, jaunās civilizācijas filozofija pamatā balstās romiešu mitoloģijā un Spartas dzīves izpratnē, laiku pa laikam pavīd teksti par to, cik ierobežojoša ir demokrātija. Vai arī interesanti papētīt personvārdus – tiem varoņiem, kam ir minēts gan vārds, gan uzvārds, tos saista prievārds, kas ir kāda ķīmiska elementa apzīmējums, attiecīgi sociālās grupas ir sadalītas ne tikai pēc izskata, bet arī vārdiem.

Pati grāmata ir atbilstoša uzbūvētajai pasaulei – skarba, nežēlīga un ātra. Asinis te līst aumaļām un mērķa vārdā žēlots netiek neviens. Atzīstos, ka grāmatas sākumā man ij pat asara nobira, jo mazliet neticējās, ka autors tiešām tik nežēlīgi izrīkosies. Vispār visas grāmatas garuma ir tāda sajūta, ka tu kā lasītājs it kā zini, kāda būtu loģiskākā varoņu rīcība vai kādā virzienā sižetam būtu jāiet, bet īsti nespēj noticēt, ka tā patiešām notiks, jo pierasts, ka grāmatās varoņi tomēr tiek mazliet saudzēti, pie kam reti kad gadās redzēt labo varoni, kurš tomēr pieņem lēmumus auksta aprēķina vadīts, pastumjot malā ētiku un morālus apsvērumus. Bet šinī grāmatā viss notiek ļoti loģiski un aukstasinīgi un pie grāmatas noslēguma vispār mazliet žoklis atkaras – jau grāmatas gaitā iedomājos, ka šis būtu visefektīvākais risinājums, tomēr joprojām neticēju, ka Derovs ņems un kaut ko tādu nostrādās.

Īsāk sakot – Prometejs atkal būs latviski izdevis brīnišķīgu grāmatu no kuras ne atrauties nevar. Iesaku lasīt tiem, kas nebaidās no asiņainiem un skarbiem gabaliem, tomēr sagaida arī kādu saprātīgu domu, jo šeit neiet vaļā tikai bezjēdzīgs slaktiņš. Bet galvenais lūgums tomēr Prometejam – izdodiet tak nākamās daļas ātrāk, es gribu zināt, kas tur tālāk notiks ar to revolūciju!

Vērtējums:
9/10 (Grāmatas lasīšanas laikā būtu likusi par kādu balli mazāk, bet noslēgums un fakts, ka nevarēju aiziet gulēt, nepabeidzot grāmatu, godam pelna 9 balles)

Citāts no grāmatas:
Cilvēku nevar atbrīvot tā pati netaisnība, kas viņu paverdzinājusi.”

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”

Nosaukums: Sarkanā sacelšanās
Autors: Pīrss Brauns
Tulkotājs: Santa Andersone
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 408
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934851179

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote