RSS
 

Archive for the ‘Fantastika-fantāzija’ Category

Zelta dēls. Pīrss Brauns

04 Apr

Man šis gads ir iesācies ar izteikti lēnu grāmatu lasīšanu un arī pašai ar azartu nemitīgi sēdēt pie grāmatām ir kā ir, tāpēc biju neizteicami laimīga par Ķīpsalas grāmatu izstādē saņemto “Sarkanās sacelšanās” turpinājumu. Parasti vienas ātras un labas grāmatas izlasīšana atgriež lasīšanas azartu un pēc tam ātrāk aiziet arī citas grāmatas, bet ar “Zelta dēlu” viss izvērtās pavisam citādi. Šo grāmatu gan es patiesi izlasīju ļoti ātri un pat izmantoju to par motivatoru citiem darbiem (kamēr neizdarīsi to vai šito, “Zelta dēlu” lasīt nevarēsi), bet beigas mani atstāja uz tādas pauzes, ka es vēl mēnesi nevarēju nopietni pieķerties lasīšanai. Tā nu martā faktiski esmu izlasījusi tikai vienu grāmatu, kas ir mans visu laiku nopietnākais antirekords. Šai nelasīšanai, no kuras pamazām sāku atkopties, plānoju veltīt veselu bloga ierakstu, bet tagad ķeramies klāt “Zelta dēlam”.

Derovs turpina savu cīņu par revolūciju, kas pamazām plešas plašumā, bet dzīve Derovam kļūst arvien sarežģītāka, jo ir grūti izlikties par zeltu, pašam par tādu nekļūstot. Derovs nomokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, mēģina tos slāpēt, metoties arvien jaunās kaujās, kas, protams, izraisa arvien jaunas sirdsapziņas ēdes un tā pa riņķi vien. Arvien vairāk cīņu par revolūciju apgrūtina personīgās emocijas un apziņa, ka nav laba doma pārlieku tuvu sev pielaist zeltus, pret kuriem taču Derovs cīnās. Tomēr arī šī apziņa sevī nes briesmas.

Šinī grāmatā ir divas vietas, kas lasītāju tik pamatīgi atsēdina uz pakaļas, ka uz brīdi vajag nolikt grāmatu, ieraut pamatīgu malku viskija un tad mēģināt saprast, kas tas, pie velna, bija. Pirmā vieta ir precīzi 400. lapaspusē, kurā Arejs atklāj savu seju. Otrā vieta ir beigas, kas beidzas ar tādu klifhangeri, ka literārās paģiras nabaga lasītāju nomoka vēl mēnesi.

Brauns neapšaubāmi ir sižeta vērpšanas un lasītāja šokēšanas meistars un viņa spēcīgākais ierocis ir tas, ka visi absolūti negaidītie sižeta pavērsieni patiesībā ir ļoti loģiski un saskaņā ar visu iepriekšējo stāsta sižetu. Un tas nekas, ka visas manas idejas par Areju bija absolūti garām, viņa atklāšana grāmatā ir pavisam loģiska un atskatoties uz “Sarkano sacelšanos” ir skaidri redzams, ka jau tur bija norādes par šo pārsteigumu.

Savukārt beigas ir jau pavisam cita līmeņa spēle. Kaut kādā mērā es tamlīdzīgu notikumu jau gaidīju, tikai ne tik bezcerīgā formātā. Protams, ir skaidrs, ka Derovam ir jāizdzīvo arī trešajā grāmata un revolūcijai ir jānonāk pie kaut kāda pozitīva vai negatīva atrisinājuma, tomēr tas cerības stars beigās ir TIK šaurs! Vismaz es šobrīd Derovam redzu tikai vienu iespēju, bet mēs jau zinām, ka Brauns ir pārsteigumu meistars un pastāv iespēja, ka atrisinājums nāks no pavisam negaidītas puses.

Varbūt ir mazliet žēl, ka šinī grāmatā autors ir mazāk nodarbojies ar revolūcijas filozofiju, tā vietā vairāk pievēršoties asiņu izliešanai kosmiskos apjomos, tomēr tas viss piederas pie lietas un sērijas noslēgumam šis noteikti nāks par labu, jo ir skaidrs, ka Derovs ir pamatīgi sapinies savos mērķos, emocijās un uzdevumos, un var gaidīt, ka 3. daļa atkal ritēs uz krietni apcerīgākas nots.

Un jāsaka atklāti, ka es sērijai neprognozēju īpaši pozitīvas beigas. Pieļauju, ka kaut kādā mērā Derovs savus mērķus sasniegs un man ir zināmas aizdomas, ka izveidotā kastu sistēma nebūs spējīga mūžīgi pastāvēt, tāpēc pieļauju, ka daļēji sistēma sagraus pati sevi, revolūcijai tikai mazliet piepalīdzot. Bet jāatzīst tomēr, ka šīs sērijas kontekstā nākt klajā ar šādām prognozēm ir mazliet bīstami, jo Brauns tomēr ir pārsteiguma meistars un kas to lai zina, kādu šoku vēl lasītājiem nāksies piedzīvot šinī sērijā.

Citāts no grāmatas:
Tirāna kronis ir tradīcijas.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Zelta dēls
Autors: Pīrss Brauns
Sērija: Sarkanā sacelšanās
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 480
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934851193

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pēdējā vēlēšanās. Andžejs Sapkovskis

18 Feb

Ar ragani šī man nebija pirmā tikšanās, jo manās mājās lielā cieņā ir videospēle Witcher. Atzīstos, ka mani pašu gan tās spēlēšana lāga neuzrunāja – vienreiz pamēģināju un sapratu, ka tas nav domāts man – bet es esmu diezgan ilgi vienkārši stāvējusi, skatoties, kā šī spēle tiek spēlēta, jo tā ir neizsakāmi glīta un piedevām tanī ar patīkamu regularitāti apgrozās kailas daiļavas. Un tad jau skaidra lieta, ka latviski iznākušo grāmatu ar nevar laist garām, jo īpaši tāpēc, ka latviešu izdevums ir ticis pie ragaņa cienīga vāka dizaina.

No oficiālās anotācijas:
Vēlāk runāja, ka šis cilvēks esot atnācis no ziemeļiem caur Virvju Vijēju vārtiem. Nepazīstamais nešķita vecs, taču viņa mati bija pilnīgi balti. Kad viņš noņēma savu apmetni, visi pamanīja, ka aiz pleciem pie jostas svešajam ir zobens. Tas nebija nekas neparasts, Vizimā gandrīz visi staigāja ar ieroci, taču neviens nenēsāja zobenu aiz pleciem gluži kā loku vai bultu maku. Nepazīstamais pilsētā bija ieradies karaļa uzsaukuma dēļ: trīs tūkstoši orenu balvā tam, kurš atburs strigu – Vizimas iemītnieku mocītāju. Tādi laiki pienākuši. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visāda draņķība savairojusies – kur vien kāju liec, visādi rēgi, strigas, pretīgi bobolaki, baziliski, velni, kaitētājas un slīcekļi. Parastas burvestības vai apses mieti te maz ko līdz. Te vajadzīgs amata pratējs. Bet atnācējs no tālās Rīvijas ir īstens lietpratējs. Tas ir raganis Geralts, zobena un maģijas meistars, mutants, kurš ieprogrammēts sargāt pasaulē morālo un bioloģisko līdzsvaru.”

Manas lielākās bailes bija par tulkojumu. Būsim atklāti – vārds “raganis” latviski diez ko neskan un nabaga Geraltu visu laiku gribas dēvēt par ragaini, nevis ragani. Tomēr baiļoties bija velti – tulkojums ir pat ļoti veiksmīgs un mani iepriecināja skaisti piemeklētie vecvārdi un vispār grāmatas valoda. Autora rakstīšanas stils lieliski uzbur grāmatas noskaņu un burvīgi ir ne tikai dažādi senie un maģiskie apzīmējumi, bet arī dialogi, kas ieturēti vienkāršā ikdienas sarunas manierē un kuros netrūkst arī joku un ironijas.

Lasot grāmatu, ir arī skaidrs, kāpēc no tās ir sanākusi tik lieliska videospēle – īpatnējā stāstīšanas maniere liek domāt par videospēļu side quests, kas nemitīgi lasītāju aizved prom no centrālā stāsta, tomēr ir lieliska izklaide un brīnišķīgi atklāj pasauli. Un pati pasaule jau arī ir lieliski piemērota videospēlēm – tā ir līdz pēdējam piesātināta ar maģiju un monstriem, kas tā vien uzprasās pēc ragaņa palīdzības ceļā uz citiem medību laukiem. Vietām šai pasaulē ir sastopamas arī mulsinoši tiešas atsauces uz klasiskajām pasakām, tomēr to ironiskais vai skarbais interpretējums ļauj ātri piedot šādu tiešu aizņemšanos.

Tikai nevajag nobīties no tā, ka par šo grāmatu bieži runā videospēles kontekstā – grāmatu var brīnišķīgi baudīt arī atsevišķi no videospēles un arī tie, kam ar videospēlēm vispār nav pa ceļam. Galu galā – videospēle jau radās tikai pēc grāmatas.

Un pats Geralts ir visai simpātisks tēls – lai arī rētām klātais, muskuļotais vīrietis ar baltajiem matiem sākumā atstāj rūdīta slepkavnieka iespaidu, viņš tomēr ir kas vairāk par parastu cīnītāju. Patiesībā Geralts savā darbā krietni vairāk izmanto maģiju, zināšanas un diplomātiju, nekā zobenu un zem skarbās ārienes slēpjas pārsteidzoša inteliģence.

Pēdējā vēlēšanās” ir viens sprigans action gabals ar jaudīgu humora izjūtu un simpātisku pasauli, grāmata pilnībā ievelk sevī un itin nemaz negribas to likt malā, kamēr nav izlasīta visa. Un, ja Zvaigzne netulkos arī nākamās daļas, es pieteikšu bada streiku.

Vērtējums:
8/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Nosaukums: Pēdējā vēlēšanās
Autors: Andžejs Sapkovskis
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 336
Pirmizdevuma gads: 1992
ISBN: 9789934053375

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mēness teātris. Ieva Melgalve

05 Jan

Es jau labu laiku skandināju, ka nevaru vien sagaidīt Ievas jauno romānu “Mēness teātris”, jo biju dzirdējusi fragmentu no tā un jutos sasodīti ieintriģēta. Un vēlme izlasīt grāmatu tikai un vienīgi pieaauga brīdī, kad pirmo reizi ieraudzīju tās burvīgo vāku. Grāmatu veiksmīgi saņēmu tieši uz Ziemassvētkiem, traki laimīga sēdēju viesnīcā un lasīju.

Teātris ir noslēgta pasaule, kurā itin viss ir pakļauts seriālam. Ārpus seriāla aktieris nav nekas, viņam nav vārda, nav izvēles brīvības, nav personīgās dzīves. Tiesa gan, arī seriālos aktierim nekāda izvēles brīvība piešķirta netiek, toties labi aktieri tiek pie vārda un interesantām dzīvēm, tad nu jādara viss iespējamais, lai izpatiktu scenāristiem un par katru cenu noturētos pie savas lomas.
Bet ne visus šāda kārtība apmierina un katrs nu kuļas uz priekšu, kā prot. Viens grib sagraut teātri no iekšienes, cits vērpj intrigas, lai tik dabūtu labāku lomu, vēl kāds domā, ka ir iemīlējis aktieri, nevis viņa lomu. Un vēl jau ir mīms, kas sācis apzināties sevi.

Lieki nekautrējoties paziņoju, ka šī ir viena no labākajām latviešu fantastikas grāmatām. Ja ne pati labākā. Grūti tikai par šo brīnumu kaut ko uzrakstīt, jo šoreiz ir ļoti svarīgi, lai lasītājam pirms grāmatas atvēršanas nekas nebūtu samaitekļots – Ieva ir ļoti rūpīgi plānojusi, kuriem faktiem kurā brīdī jāatklājas, nebūs labi šo tīklu izjaukt.

Ievas spēcīgākā puse, protams, ir pasauļu būvēšana un īpaši spilgti tas jūtams šai romānā. Teātris ir pašpietiekama un ļoti smalki izbūvēta pasaule, patiesībā varētu pat teikt, ka teātris ir viens no romāna galvenajiem varoņiem. Savukārt sižets, varoņu motivācijas un vēlmes tiešā veidā izriet no uzbūvētās pasaules. Lasītājs, protams, šo pasauli tā uzreiz nemaz neredz, tā pamazām atklājas grāmatas gaitā, tāpēc par to varēju lēnām priecāties visu grāmatu un sajūsmināties, cik glīti viss sakrīt savās vietās.

Tomēr distopiskā pasaule nebūt nav vienīgā lieta, kas šinī grāmatā sajūsmina – tikpat iespaidīgs ir arī ideju dziļums un to daudzveidība. Patiesībā grāmata ir tik daudzslāņaina, ka ar vienu lasīšanas reizi diez vai izdevās notvert visas domas, visus simbolus, visu to mūsu sabiedrības attēlojumu, kas tik veiksmīgi iegūlies 300 lappusēs. Jādomā arī, ka skatījums uz šo grāmatu varētu kļūt citāds laika gaitā, jo jaunas personīgās pieredzes ļautu “Mēness teātrī” atklāt arvien jaunas un jaunas idejas.

Par ko īsti ir grāmata? Tas atkarīgs no katra lasītāja paša, bet es teiktu, ka par cilvēka dabu. Noslēgtā vide spilgti atklāj cilvēku kā tādu, šeit parādās gan visas nenovīdības, skaudības, intrigas un komunikācijas trūkums, gan vēlme palīdzēt, mīlēt, un dzīvot kaut kā “vairāk”, košāk, pilnīgāk. Pēc grāmatas izlasīšanas varētu ne tikai par sabiedrību un tās ietekmi uz indivīdu parunāt, bet arī kaismīgi padiskutēt par mākslu, teātri vai skatītāja un mākslas attiecībām.

Nevarētu apgalvot, ka varoņiem ir izteikti raksturi, bet šinī romānā tas ir tikai un vienīgi pluss, jo kāds gan dižais raksturs var būt kādam, kura dzīvi nemitīgi kontrolē, kurš nemaz neapzinās, ka var kaut kā citādāk. Šinī pasaulē viss ir pakārtots lielajai idejai un nav svarīgi, ka paaudžu maiņas rezultātā neviens vairs nenojauš, kāda tā ideja ir. Šovs turpinās un tu vai nu pielāgojies vai nonāc ārstu seriālā, kur tev aktieris, kas labākajā gadījumā spēj izrunāt vārdu “neiroķirurgs”, amputē kādu locekli vai izgriež kādu dzīvībai svarīgu orgānu.

Visu šo ideju blīvumu un smalki izstrādāto pasauli pavada Ievas ironiskais un brīžiem provokatīvais tonis, kas kombinācijā ar raitu darbību un lakonisku stilu padara grāmatu ļoti baudāmu un lasāmu ne tikai kā dziļu filozofiju, bet arī aizraujošu fantastikas romānu.

No šīs grāmatas nevajadzētu nobīties tiem, kas ar fantastikas un distopijas žanriem nedraudzējas, jo šis nekādā gadījumā nav klasiskais žanra pārstāvis. Un lasītajam vienmēr paliek izvēle, vai “Mēness teātri” uztvert kā aizraujošu distopiju vai varbūt kā postmodernu romānu, kurā ķidāta cilvēka būtība un nepatīkamais raksturs (es tā arī neizvēlējos un šim romānam piešķīru kaut kādu hibrīdžanru). Lai vai kā tur būtu ar katra iemīļotajiem žanriem, es silti iesaku lasīt šo grāmatu, jo tā ir laba, vērtīga un ilgi pārdomājama. Es pati viennozīmīgi šo grasos kādreiz pārlasīt.

Vērtējums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.
Nosaukums: Mēness teātris
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934056802

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Sarkanā sacelšanās. Pīrss Brauns

12 Nov

Grāmatdīleris Prometejs ir uzdevumu augstumos un sestdien manā e-pastā atkal iekrita lieliska grāmata, kas vēl tikai tiks izdota fiziskā formātā (ja var ticēt iekš Goodredas rakstītajam, varētu gaidīt uz 20. novembri). Sestdienas vakarā uzreiz arī ķeros klāt un laikam jau būtu visu nakti lasījusi “Sarkano sacelšanos”, ja vien svētdienā nebūtu uz radio raidījumu jāceļas. Skumīgi nopūtos un grāmatu pabeidzu jau svētdienas naktī, tad gan mani nekas nevarēja aizdzīt gulēt pirms nebija grāmata pabeigta.

Kaut kur tālā cilvēces nākotnē Derovs ir sarkanais, kalnracis. Viņš katru dienu nežēlīgos apstākļos urbjas Marsā, lai cilvēki pēc viņa varētu pamest mirstošo Zemi un bēgt uz Marsu, iekārtot tur jaunu dzīvi.
Šinī nākotnes civilizācijā valda stingra kastu sistēma un katra cilvēka vietu un lietderību sabiedrībā nosaka tas, kuras krāsas kastā viņš ir piedzimis. Sarkanie ir viszemākie strādnieki, bet zelti – pats sabiedrības kronis, kam atļauts viss. Un pa vidu vēl ir bariņš sociālo grupu, piemēram, baltie ir filozofi, violetie mākslinieki, ir atsevišķas kastas zinātniekiem utt.
Skaidra lieta, ka šādā sistēmā patīkami dzīvot ir vien zeltiem, savukārt pārējiem nākas eksistenci vilkt, kā nu sanāk. Un ja vēl atklājas, ka zemākajām kastām ir skarbi melots, tad paklusām briest revolūcija.

Šī ir vēl viena nopietna un dziļa jauniešu distopijas grāmata, kas vieš manī ticību šim žanram. Varoņi ir izstrādāti izcili un līdz sīkumiem, bet vēl vairāk iepriecina tas, ka Derovs grāmatas gaitā pamatīgi izaug un krietni mācās no savām kļūdām. Arī pasaules uzbūve ir visai ticama un atgādina mūsu pašu pasaules sociālo hierarhiju, tikai pārspīlētā veidā. Un izskatās, ka revolūcijas plāns ir nostrādāts izcili – te neviens neiedomājas, ka strādnieki ar dakšām ies un vienā jaukā dienā sasitīs tos ļaunos, priviliģētos zeltus, tā vietā revolūcija tiek būvēta pa smalkākajiem solīšiem un visiem ir skaidrs, ka galvenajam cirtienam ir jānāk no iekšpuses – ir jāsagrauj zelti.

Derovs mani pamatīgi sajūsmināja – man patīk tas, ka viņš nemetas aklā atriebībā, viņu nevada arī kaut kāda izjūta par cēlāku, augstāku mērķi. Derovs vienkārši grib labāku dzīvi savai ģimenei un savai ciltij, viņš ir gatavs upurēt pats sevi šim mērķim, tomēr viņš ātri saprot, ka nav jēgas upurēties bezjēdzīgi. Kaut kādā mērā Derovs man atgādināja Kvoutu – arī Derovs lieliski saprot personīgās leģendas nozīmi, brīnišķīgi izprot apkārtējo cilvēku psiholoģiju un nekautrējas likt lietā dažādus veiklus trikus, lai panāktu savu.

Iepriecina, ka arī zelti nav nekādi izlutinātie pamuļķi – tie ir spēcīgi cilvēki ar apskaužamām prāta spējām un tādus sakaut vienkārši ar spēku vai masu nevarēs. Pie kam, grāmatas otrajā pusē arī zeltiem tiek piešķirta cilvēciska seja, kas pamatīgi sarežģīs Derova centienus uzkurināt revolūciju, jo nu viņš redz vairs ne tikai ienaidniekus ar zelta sejām, bet gan cilvēkus, kas tieši tāpat nav izvēlējušies savus dzimšanas apstākļus.

Interesanti, ka pasaules uzbūve neaprobežojas ar vienkāršu sociālās sistēmas un vides ieskicēšanu. Šeit pasaulē ir iebūvētas dažādas interesantas nianses, kuras grāmatas lasīšanu padara vēl aizraujošāku. Piemēram, jaunās civilizācijas filozofija pamatā balstās romiešu mitoloģijā un Spartas dzīves izpratnē, laiku pa laikam pavīd teksti par to, cik ierobežojoša ir demokrātija. Vai arī interesanti papētīt personvārdus – tiem varoņiem, kam ir minēts gan vārds, gan uzvārds, tos saista prievārds, kas ir kāda ķīmiska elementa apzīmējums, attiecīgi sociālās grupas ir sadalītas ne tikai pēc izskata, bet arī vārdiem.

Pati grāmata ir atbilstoša uzbūvētajai pasaulei – skarba, nežēlīga un ātra. Asinis te līst aumaļām un mērķa vārdā žēlots netiek neviens. Atzīstos, ka grāmatas sākumā man ij pat asara nobira, jo mazliet neticējās, ka autors tiešām tik nežēlīgi izrīkosies. Vispār visas grāmatas garuma ir tāda sajūta, ka tu kā lasītājs it kā zini, kāda būtu loģiskākā varoņu rīcība vai kādā virzienā sižetam būtu jāiet, bet īsti nespēj noticēt, ka tā patiešām notiks, jo pierasts, ka grāmatās varoņi tomēr tiek mazliet saudzēti, pie kam reti kad gadās redzēt labo varoni, kurš tomēr pieņem lēmumus auksta aprēķina vadīts, pastumjot malā ētiku un morālus apsvērumus. Bet šinī grāmatā viss notiek ļoti loģiski un aukstasinīgi un pie grāmatas noslēguma vispār mazliet žoklis atkaras – jau grāmatas gaitā iedomājos, ka šis būtu visefektīvākais risinājums, tomēr joprojām neticēju, ka Derovs ņems un kaut ko tādu nostrādās.

Īsāk sakot – Prometejs atkal būs latviski izdevis brīnišķīgu grāmatu no kuras ne atrauties nevar. Iesaku lasīt tiem, kas nebaidās no asiņainiem un skarbiem gabaliem, tomēr sagaida arī kādu saprātīgu domu, jo šeit neiet vaļā tikai bezjēdzīgs slaktiņš. Bet galvenais lūgums tomēr Prometejam – izdodiet tak nākamās daļas ātrāk, es gribu zināt, kas tur tālāk notiks ar to revolūciju!

Vērtējums:
9/10 (Grāmatas lasīšanas laikā būtu likusi par kādu balli mazāk, bet noslēgums un fakts, ka nevarēju aiziet gulēt, nepabeidzot grāmatu, godam pelna 9 balles)

Citāts no grāmatas:
Cilvēku nevar atbrīvot tā pati netaisnība, kas viņu paverdzinājusi.”

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”

Nosaukums: Sarkanā sacelšanās
Autors: Pīrss Brauns
Tulkotājs: Santa Andersone
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 408
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934851179

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Burvji. Levs Grosmans

04 Nov

Viena no skaistākajām lietām blogera dzīvē ir sadarbība ar izdevniecībām – dažkārt pat pavīd iespēja izlasīt grāmatas, kuras pat tipogrāfija vēl redzējusi nav. Šoreiz lielisku piedāvājumu saņēmu no Prometeja – vienu dienu manā e-pasta kastītē iekrīt jautājums, kā es labāk gribu darīt – Burvjus lasīt elektroniski tagad vai papīrā vēlāk? Un vēl piebilde, ka nelasīšanas opcija nemaz netiekot izskatīta, jo šī esot pārāk laba grāmata, lai nelasītu. Nu, pēc tāda e-pasta es tak nevaru atteikt un saku, lai tik dod šurp to e-grāmatu, vienīgi brīdinu uzreiz, ka man nav ne mazākās nojausmas, kas tā vispār par tādu grāmatu. Man tiek atsūtīta grāmata un vēl mīklaini piekodināts – ja neko par grāmatu nezini, tad labāk pirms grāmatas izlasīšanas arī nemeklē nekādu info par grāmatu. Pret to man, protams, nav iebildumu un tā nu es ķēros klāt grāmatai pat anotāciju neizlasījusi, kas bija ļoti, ļoti veiksmīgs gājiens.

Kventins Koldvaters ar smadzenēm noteikti nav apdalīts – viņš ir spējīgs iemācīties absolūti jebko un viņu sagaida spoža karjera kādā no ASV labākajām universitātēm. Ir gan neliela problēma – Kventins šai dzīvei neredz nekādu jēgu, nezina, ko ar sevi grib iesākt, un vispār viņam šķiet, ka šī ir pārāk plakana pasaule, kurā kāds nolaidīgs klerks ir pieļāvis birokrātisku kļūdu un iedalījis Kventinam nepareizo dzīvi. Daudz labprātāk viņš dzīvot bērnu grāmatu Filorijā, kas šķiet kā pats paradīzes un pilnības iemiesojums.

Un par to plakano pasauli Kventinam ir taisnība – izrādās, ka šai pasaulē patiesi eksistē arī burvji un maģija, un arī pats Kventins ir gana gudrs, lai kļūtu par burvi. Tā nu viņš mācības uzsāk burvju koledžā Breikbilā, bet tas itin nemaz nav tik vienkārši kā visādās fantāzijas grāmatās tas aprakstīts.

Es joprojām nevaru vien beigt priecāties par to, ka grāmatu izlasīju bez jebkādām priekšzināšanām par to. Izrādās, ka pasaulē šī grāmata tiek reklamēta kā “Harijs Poters pieaugušajiem”, kas faktiski nav nepareiza reklāma, tomēr rada pagalam nepareizus priekšstatus. “Burvji” būtībā ir grāmata par to, kas jauniešu fantāzijas grāmatās tiek atstāts ārpus grāmatas vākiem. Šeit atklājas, ka maģija ir ellīgi sarežģīta padarīšana un to apgūt ir tik neiedomājami mokoši, ka tam ir nepieciešamas vismaz Hārvardas klases smadzenes un arī tad nav garantijas, ka nesalūzīsi. Vēl ir tāda bieži noklusēta lieta kā atbildības uzņemšanās – maģija tomēr ir bīstams spēks, ar kuru var panākt teju neierobežotas lietas, un šķiet mazliet aizdomīgi, ja tādi padsmitgadīgi burvīši kaut ko neuzlaiž gaisā savu iegribu dēļ. Nemaz nerunājot par to, ka salaižot 16+ gadus vecus jauniešus vienā internātskolā, tur noteikti neiztiks bez seksa, alkohola un eksperimentiem ar narkotikām.

Burvji” ir grāmata par to, ka maģijas spējas vēl neatceļ cilvēcību, arī burvjiem ir emocijas un iegribas, arī burvji iziet cauri pretīgajam pieaugšanas procesam. Vai arī neiziet – kā norāda pati grāmata, ar maģiju ir iespējams izpildīt jebkuru iegribu un burvji ir kā bērni – ja viņi pareizajos vārdos izsaka savu viņi to arī dabūs. Un tas viss šo burvju realitāti padara visai skarbu, mazliet pat depresīvu.

Grāmata sākas ļoti lēni un Breikbilas daļā nekādu aktīvu notikumu praktiski nav, tā ir drīzāk izpēte par to, kas notiek, ja pusaudzim iedod spējas lietot maģiju un palaiž savā vaļā. Faktiski viņu realitāte ir tik tuva lasītāja realitātei, ka kādu laiku šo grāmatu gribējās uztvert kā alegoriju… kaut kam. Mums te ir dīkdienīgi jaunieši, kuriem, protams, ir ļoti smagi jāstrādā, lai iemācītos apgūstamo vielu, tomēr pie šāda darba viņi ir pieraduši visu dzīvi, tāpēc neviļus rodas iespaids, ka viņiem viss nāk ļoti viegli un galu galā viņi atrod gana daudz laika arī vīnam un zvilnēšanai dīvānā.

Grāmatas otrajā daļā notikumi sāk raisīties spraigāk, tomēr šī joprojām nav nekāda action grāmata – šis ir viens nopietns un dziļš romāns par maģijas varu un cilvēcību. Patiesībā romāns ir tik nopietns, ka man itin nemaz negribas to saukt par jauniešu romānu – žanra klasiskajā izpratnē tas patiesi neierakstās jauniešu romānu robežās, šeit ir krietni plašāka pasaule un izskatītās tēmas ir krietni vien pieaugušas un nobriedušas.

Breikbilā Kventins atklāj, ka arī burvja spējas viņa dzīvei nekādu piepildījumu un mērķi nesniedz, tieši otrādi – nu viņam ir tik bezgalīgi daudz iespēju, ka tās visas šķiet bezjēdzīgas un pēc Breikbilas beigšanas Kventins atkal slīgst bagāta jaunekļa kuslajā un nepiepildītajā dzīvē, tā arī nespējot atrast sev kādu pielietojumu un neatrodot jēgu savai eksistencei. Un tad nāk brīnumainā iespēja nokļūt Filorijā (kas ir pilnīga Nārnijas kopija) un šķiet, ka tas nu gan ir tas, ko Kventins visu dzīvi ir gaidījis. Bet nekā, atklājas, ka arī Filorija nav nekāda paradīzes pasaule un arī tur dzīves jēgu uz paplātītes neviens klāt nepienes. Un grāmatas beigas jau ir pagalam skarbas, te jums nav nekāds “un viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos”, ja…

Es nevarētu teikt, ka pie grāmatas sajūsmā spiedzu, tomēr šī noteikti ir fantāzijas grāmata, kuru meklēju jau sen – grāmata, kurā nekas netiek izpušķots, kur maģija neiedala cilvēkus labajos un ļaunajos, grāmata, kurā arī burvji ir cilvēki. Mani mazliet sajūsmina tas, ka Grosmans nav īpaši centies sevi cenzēt – ja varoņi dzer vīnu, tad to viņi brīvi dara arī grāmatā, un ja pusaudžiem ir sekss, tad arī burvju pusaudžiem ir sekss. Tomēr nekas no tā visa nav pārspīlēts vai grāmatā ierakstīts ar mērķi šokēt, autors vienkārši apraksta normālu ikdienas dzīvi visā tās krāšņumā.

Un pie šīs grāmatas nevar neuzslavēt Viļa Kasima brīnišķīgo tulkojumu. Grāmatā daudz izmantota ikdienišķa sarunvaloda, vietumis pavīd arī pa kādai rupjībai vai ne tik cēlam izteicienam, tomēr tulkojumā es ne reizi neaizķēros aiz kāda vārda vai frāzes, kas šķistu neiederīgs. Tieši otrādi – lasot grāmatu visu laiku bija sajūta, ka es taču pati šitā runāju. Tik veiksmīgi sarunvalodas tulkojumi nemaz tik bieži nav sastopami un ar šo tulkojumu Vilis Kasims strauji ierakstījās manu mīļāko tulkotāju topā, jācer, ka no viņa sagaidīsim vēl kādu tikpat lielisku tulkojumu.

Burvji” ir pelēki depresīva, dziļa un lieliska grāmata, kuru pavisam noteikti ir vērts lasīt. Jādomā, ka šis romāns varētu patikt arī tiem, kas ikdienā fantāzijas žanram met lielu līkumu, jo šī grāmata ir brīvi lasāma arī ka alegorija par dzīves nogurdinātu zelta jaunatni.

Citāti no grāmatas:

Lai cik slikti būtu, noslīkšana būtu pārsteidzīgs solis.”

-Es nevaru tā vienkārši izlemt būt laimīgs.

-Nē, tu to nevari. Bet tu pilnīgi noteikti vari izlemt būt nelaimīgs.”

Dievs, sargi mūs no burvjiem kristiešiem!”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”

Nosaukums: Burvji
Autors: Levs Grosmans
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 448
Pirmizdevuma gads: 2009
ISBN: 9789934851155

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Insomnia. Stephen King

05 Aug

Joprojām turpinu savu Kinga audiomaratonu un pēc “The Dark Tower” cikla piebeigšanas noklausījos “Insomnia”, kuru Kings iekš Dark Tower piemin kā vienu no saviem svarīgākajiem darbiem. Vispār jau man būtu daudz kas sakāms arī par Dark Tower, bet kā nevaru, tā nevaru saņemties to palagu uzdrukāt.
Insomnia ir pirmā grāmata, ar kuru Kingā esmu vīlusies, uzstādījums un sižets jau it kā labs, bet nu tik sasodīti iestiepts, ka ironiskā kārtā uzdzen miegu.

Pensionētais Ralfs Robertss pēc savas sievas nāves nomokās ar insomniju un katru nakti mostas arvien agrāk un agrāk. Nespēja izgulēties sāk pamatīgi ietekmēt viņa dzīvi un nu Ralfs sāk redzēt auras un dīvainus, mazus cilvēciņus – plikpaurainos dakterīšus.
Tomēr izrādās, ka tās nav vien Ralfa halucinācijas un Sarkanais Karalis jau atkal ir izperinājis velnišķīgu plānu.

Mani ārkārtīgi fascinē Kinga spēja iedziļināties dažādās problēmās un jautājumos, grāmatā ir jūtams, ka Kings ir nopietni pētījis insomniju un tās ietekmi uz cilvēku. Un, protams, Kings ir meistars dzīvu tēlu radīšanā – gan Ralfs, gan pārējie varoņi ir ārkārtīgi ticami veidoti un par viņu motivācijām šaubas nerodas ne mirkli. Pie kam mani kaut kādu iemeslu dēļ sajūsmina tas, ka šoreiz Kings pasaules glābšanu ir uzticējis diviem senioriem, ir patīkami lasīt kaut ko, kur vecāki cilvēki netiek norakstīti kā nekam nederīgi.

Tieši tikpat laba ir arī pasaules uzbūve – Kings joprojām pieturas pie domas par Tumšo Torni kā pasaules centrālo asi un pasauli, kas pieejama vairākos līmeņos, arī idejas par haosu un kārtību ir ļoti pievilcīgas un vispār šinī grāmatā ir aprakstīts tāds neredzamās pasaules modelis, kuram man ir viegli noticēt.

Diemžēl visu to labumu krietni maitā grāmatas garums. Reāli sižets sākas tikai tad, kad puse grāmatas jau garām un Kings tik bezjēdzīgi gari apraksta maznozīmīgas epizodes, ka pat man tas viss šķita par traku. Fona būvēšana, protams, ir nozīmīga, bet es neesmu sajūsmā par grāmatu, kurā vairāk kā pusi teksta sastāda ar sižetu maz saistītas lietas.

Un kāda velna pēc Kings būtu šo nodēvējis par vienu no saviem svarīgākajiem darbiem – nu velns viņu zina. Iespējams, ka Tumšā torņa universā tā to patiešām arī varētu uztvert un lasītājam atkal tiek dota iespēja uzzināt, cik iespaidīgi ļauns ir Sarkanais Karalis, bet es tomēr šo Kinga domu nespēju attaisnot. Katrā ziņā šī grāmata ne tuvu nestāv viņa Tumšā Torņa ciklam un vēl citām iespaidīgām grāmatām. Ja citās grāmatās Kings parasti izspēlē kādu nozīmīgu jautājumu vai morālu dilemmu, tad šī grāmata vairāk šķiet kā rotaļāšanās ar teoriju par pasaules uzbūvi, savukārt pārējais kļūst mazsvarīgs.

Īsāk sakot – rūdīti Kinga fani šo lasīt var, arī Tumšā torņa cikls nav jāpārzina, lai šo saprastu, bet es neņemtos kādam šo grāmatu ieteikt.

Vērtējums:
5/10

Nosaukums: Insomnia
Autors: Stephen King
Narators: Eli Wallach
Lappušu skaits: 951
Pirmizdevuma gads: 1994

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Long Earth. Terry Pratchett & Stephen Baxter

22 Jul

Es fanoju par Prečetu. Ak dies, nu kurš gan nefano? Viņa siltais un cilvēcīgais humors, viņa spēja palūkoties uz cilvēkiem no malas un asprātīgais rakstības stils ir brīnišķīgi. Skaidra lieta, ka es esmu ar mieru lasīt jebko, ko Prečets ir sarakstījis, tas nekas, ka Baksters man ir melna bilde un es jau iepriekš zināju, ka šī nebūs ierastā Prečeta grāmata.

21. gadsimta 30-ajos gados cilvēces liktenis un izpratne par dzīvi pilnībā mainās, jo nelielas ierīces izgudrošana atklāj, ka blakus mūsu Zemei eksistē vēl miljardi tādas pašas pasaules. Nu, ne gluži tādas pašas – šīs Zemes ir neapdzīvotas un jo tālāk no mūsu Zemes, jo pasaules kļūst atšķirīgākas. Pie kam, par to neapdzīvotību vēl varētu pastrīdēties, jo citās pasaulēs ir atrodamas dzīvības formas, kas vismaz attāli līdzinās cilvēkiem, bet vēl nav tikušas tik tālu savā evolūcijā – te ir troļļi, elfi un pat dinozaurveidīgi radījumi, kas staigā uz divām kājām un prot izgatavot darbarīkus.
Ceļošanas process ir neiedomājami vienkāršs – uztaisi mazu kastīti ar pāris vadiem un trīsvirzienu slēdzi, par enerģijas avotu izmanto kartupeli un tik mierīgi soļo no vienas pasaules nākamajā.
Džošua savukārt piemīt dabisks soļotāja talants, viņš bez tās kartupeļu kastītes mierīgi var arī iztikt, pie kam viņš arī jūt citu cilvēku klātbūtni jebkurā pasaulē, kurā viņš atrodas, kas viņu pārlieku neiepriecina – viņš izvēlas meklēt vientulību pasaulēs, kuras vēl nav apsēduši tūristi vai kolonizatori, un meklē tajās Klusumu.
Tā nu Džošua dzīvo savu vientuļnieka dzīvi līdz brīdim, kad uz skatuves parādās Lobsangs – tibetieša automehāniķa apziņa, kas pārdzimusi superdatorā un tagad vairāk līdzinās mākslīgajam intelektam, nevis cilvēkam, par spīti tam, ka ar tiesas lēmumu Lobsangs ir atzīts par cilvēku.

Pirmais, kas par šo grāmatu ir jāzina potenciālajiem lasītājiem – šis nav mums pierastais Prečets. Patiesībā no Prečeta šinī grāmatā gandrīz vispār nekā nav un viņa balss stāstā jūtama nav. Varbūt vienīgi varoņos ir vairāk jūtams Prečeta pieskāriens, piemēram, mūķene, kas brauc ar Harley, diezgan velk uz Prečeta humoru. Bet citādi – nekā.

Lasīšanas laikā man palika tāds dīvains iespaids, ka lasu nebeidzami garu ievadu – grāmatā tiek ļoti skaisti pētītas nebeidzamās iespējas, ko paver jaunu pasauļu atrašanās mums blakus, ir ļoti spēcīgi izstrādāta grāmatas vide un varoņu raksturi ir visai dzīvi, bet trūkst gan sižeta, gan motivācijas darbībai. Džošua ar Lobsangu ceļo pa Garo Zemi, nodarbojas ar pētniecību un Lobsanga uzlabošanu, bet viss viņiem notiek viegli un vienkārši, nevienas briesmas nav īstas briesmas un nekādus milzīgus šķēršļus ceļotāji nesastop.

Mani ārkārtīgi sajūsmināja grāmatā iekļautās idejas par evolūcijas iespējamībām, man patika citu pasauļu izpēte un mani uzjautrināja tas, cik burtiski autori ir apspēlējuši domu par paralēlajām pasaulēm. Arī soļošanas tehnika ir labi atstrādāta un visas detaļas, kuram es sākumā mēģināju piekasīties ir grāmatas gaitā izskaidrotas un atrisinātas. Bet vispār šī grāmata manai gaumei bija nedaudz par pozitīvu un vienkāršu, es vairāk pavelkos uz grāmatām, kuru varoņiem nākas tikt galā ar dažādiem sarežģījumiem. No otras puses – varbūt ir vērtīgi kādreiz izlasīt arī pa grāmatai, kur viss notiek bez lielām katastrofām un turas ikdienības rāmjos. Nu kāpēc gan tiem nabaga varoņiem būtu mūžīgi jācieš? Vismaz šai grāmatā kāds dabū arī laimīgi atpūsties un mierīgi dzīvot.

Starp citu, man ārkārtīgi patika Lobsangs un viņa attīstība, viņš man lielā mērā atgādina Azimova androīdus, tikai atšķirība tā, ka Azimovs vēl nenojauta, kādos apjomos mēs būsim spējīgi piekļūt informācijai, savukārt Prečetam un Baksteram tas ir ļoti labi zināms. Pat Lobsanga raksturs ir diezgan azimovisks un robotam raksturīgs, kas gan brīžiem runā pretī tam, ka Lobsangs iepriekšējā dzīvē ir bijis tibetietis. Bet es jau neko nezinu par reinkarnācijas mehānismiem, varbūt tur saglabājas tikai dvēsele un kaut kāds atmiņu kodols, bet uzvedības modeļi katrā jaunajā ķermenī tiek konstruēti no jauna.

Galā varu teikt, ka vispār man grāmata patika. Sākumā pat biju milzīgā sajūsmā, jo man šķita ļoti simpātiska Džošua izmisīgā vēlme pēc Klusuma, šito lietu es labi saprotu, bet grāmatas gaitā sajūsma mazliet noplaka sižeta un motivācijas trūkuma dēļ. Toties es kārtīgi izpriecājos par pasaules uzbūvi un varoņu savstarpējām attiecībām un vispār jutos visnotaļ apmierināta par to, ka esmu izlasījusi šo grāmatu. Un pārējo sēriju vispār arī taisos lasīt. Ak jā, un visu grāmatas lasīšanas laiku es naktīs burvīgi sapņoju, kā soļoju pa dažādām paralēlajām pasaulēm, par to vien man jau šī grāmata patika.
Tā obligāti citiem neiesaku un katram pretimnācējam rokās negrūstu, bet lasīt var, ja tikai no grāmatas negaida pārlieku daudz.

Citāts no grāmatas:
I don`t think it`s weak to admit you made a mistake. That takes strenght, if you ask me.”

Vērtējums:
7.5/10

Nosaukums: The Long Earth
Autors: Terry Pratchett, Stephen Baxter
Izdevējs: Corgi
Lappušu skaits: 432
Izdevuma gads: 2012
ISBN: 9780552164085

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Kristofers un Ēnu Ordenis. Arno Jundze

15 Jul

Pēc tam, kad es izlasīju Asmo atsauksmi par šo grāmatu, nolēmu, ka tas nu gan nav priekš manis, bet manas domas mainījās grāmatas atvēršanas svētkos, kur cita starpā tika lasīts arī grāmatas fragments. Asprātīgais un vieglais stils mani uzrunāja un es nolēmu grāmatai tomēr dot iespēju.

Kristofera dzīve nav gluži vienkārša arī pirms dīvainajiem notikumiem – mamma viņam mirusi, tēvs no bēdām dzēra un tad pārcēlās dzīvot uz Angliju, bet Kristofers nu dzīvo ar Freimaņonkuli nemīlīgā un visai nabadzīgā dzīvoklī. Tiesa gan, Kristofers mācās vienā no labākajām Rīgas skolām, bet nu nav jau viegli visu to bagātnieku dēliņu vidū izdzīvot, ja uz skolu nākas doties ar sabiedrisko transportu.

Bet tieši sabiedriskajā transportā Kristofers kādu dienu sastop dīvainus vīrus, kas viņam piedāvā iesaistīties pagalam slepenajā Ēnu Ordenī, kas pārvalda (un slēpj no parastajiem mirstīgajiem) seno celtnieku atstātās tehnoloģijas, kas tālu apsteidz mūsu zinātnes attīstību. Tur ir portāli un teleporti, un spēja pārraidīt ziņas telepātiski, un, protams, ir arī ļaunie, kas visu šo bagātību grib izmantot ļauniem mērķiem.

Par šo grāmatu man ir visai sašķelts viedoklis. No vienas puses Jundze raksta neapšaubāmi labi un viņa stils ir tāds, ko ir prieks lasīt. Valoda ir raita un asprātīga, autoram ir izdevies ļoti veiksmīgi grāmatu uzrakstīt “piezemēti” un ikdienišķi, ir sajūta, ka Kristofers ir pavisam īsts, arī viņa pārdzīvojumi un ikdiena ir ļoti saistoši un dzīvi. Savukārt sižets ir tāds… nu… ļoti klasisks, lai neteiktu, ka banāls un nodrillēts. Ir kaut kāds slepenais ordenis, kas pašaizliedzīgi sargā cilvēci no pašas cilvēces, ir apdāvināti bērni, kuri tiek iesaistīti šinī ordenī un vēl iemanās izglābt visu pasākumu, ir arī pavisam ļaunie tēli, kuru galvās nekad dzīvē nav iešāvusies neviena pati morāli pareiza doma, un piedevām vēl ļaunie pašās beigās ļoti cītīgi izskaidro visus līdz šim neatbildētos jautājumus.

Grāmatas sižets ir tāds, ka rūdītākam fantastikas/fantāzijas lasītājam neko jaunu te neatrast, toties šī grāmata varētu kalpot kā lielisks pirmais solis šī žanra iepazīšanā un apjaušanā, ka latvieši neraksta vien žēlabainas gaudu dziesmas, kuru lasīšana ir pielīdzināma spīdzināšanai septiņos elles lokos. Ja man šobrīd būtu gadi 12-13 es šo grāmatu būtu aprijusi vienā piegājienā un prasījusi pēc vēl, bet pusaudža gadi man jau ir garām un attiecīgi arī šīs grāmatas mērķauditorijā es netrāpu.

Sižets tak sižets, bet man ļoti, ļoti patika galvenie varoņi, no kuriem neviens īsti nav tipisks personāžs. Kristofers ir tāds ļoti saprātīgs un racionāls puika, kas itin veiksmīgi spēj pats par sevi uzņemties atbildību un nezaudēt galvu situācijās, kas šķiet biedējošas. Blumberga savukārt ir apķērīga meitene, kas ir gatava aizstāvēt taisnību un arī itin veiksmīgi tiek galā pati ar sevi.

Patiesību sakot man pat galvā iešāvās tāda ķecerīga doma, ka es labprāt būtu lasījusi Jundzes grāmatu par Kristoferu bez Ēnu Ordeņa, jo tieši Kristofera ikdienas un pārdzīvojumu apraksti bija tie, kas mani aizķēra visvairāk un Jundzem noteikti būtu padevies lielisks pieaugšanas stāsts.

Vēl kāda pozitīva lieta – autors grāmatā ir veikli iepinis dažādu parādību zinātniskus skaidrojumus (par to pareizību gan ne man spriest), kuri varētu grāmatas lasītājus mudināt par zinātni interesēties vairāk.

Galu galā jāsecina, ka es vienkārši neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, toties tā varētu labi iet pie sirds pusaudžiem/bērniem un šis būtu labs pirmais solis garā ceļojumā kopā ar fantastikas grāmatām. Mani toties pievilka autora stils un Kristofera ikdienas dzīve, un ir skaidrs, ka es lasīšu arī nākamās Jundzes grāmatas.

Vērtējums:
6.5/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Nosaukums: Kristofers un Ēnu Ordenis
Autors: Arno Jundze
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 302
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934049453

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Eyre Affair. Jasper Fforde

27 May

Es nekādīgi nespēju saprast, kāpēc ir cilvēki, kam nepatīk, ka viņiem dāvina grāmatas. Man tā šķiet absolūti burvīga dāvana, galvenokārt laikam tāpēc, ka man vienmēr ir veicies, un visi, kas man dāvinājuši grāmatas, ir zinājuši manu gaumi un lasīšanas paradumus.

Tā arī šoreiz – par piedalīšanos fotoakcijā “Logs uz neredzamo pasauli” es cita starpā no Daugavpils Neredzīgo bibliotēkas saņēmu burvīgu dāvanu – grāmatu “The Eyre Affair”. Protams, nav jau gluži tā, ka bibliotēka kā tāds abstrakts lielums būtu izdomājusi, kuru grāmatu izvēlēties. Aiz šī sirsnīgā žesta stāvēja kāds man zināms dikti jauks cilvēks, kas bija rūpīgi izpētījis ko man patīk lasīt un par šo lielisko dāvanu es esmu ļoti pateicīga. Jo vairāk pateicīga tāpēc, ka pati šo grāmatu nekad nebūtu izvēlējusies un tā arī neuzzinātu, ka man tā patiks.

Un es vispār klusēju par savu sajūsmu par to, ka grāmata bija iesaiņota kā pasta sūtījums.

Un es vispār klusēju par savu sajūsmu par to, ka grāmata bija iesaiņota kā pasta sūtījums.

Thursday Next ir valdības aģente, kas strādā literāro noziegumu izmeklēšanas lauciņā 1985. gada Anglijā. Un viņas pasaulē tādu noziegumu ir ne mazums, jo šī paralēlā pasaule literatūru pielūdz – politikā darbojas partijas, kuru uzskati ir balstīti klasiskajā literatūrā un attieksmē pret to, no mājas uz māju staigā Baconians, kas mēģina pārliecināt tautu, ka Šekspīrs nemaz nesarakstīja savus slavenos darbus, savukārt klasikas oriģinālo manuskriptu viltošana ir pamatīgi sodāms pasākums.
Tad nu varat iedomāties paši, kāda mēroga nacionālā traģēdija ir tas, ka īpaši nelietīgs nelietis no oriģinālā Brontē manuskripta izzog Džeinu Eiru, attiecīgi laupot faniem iespēju atkal un atkal pārlasīt šo iemīļoto grāmatu. Thursday Next nākas krietni vien piepūlēties, lai izvilktu pasauli no šīs ķezas.

Mans sākotnējais vērtējums par šo grāmatu bija: “Errrhm… dīvaini.” Šī paralēlā pasaule ir uzbūvēta tā, ka tā izsauc zināmu neizpratni un uzacu raukšanu, un ne vienmēr ir skaidrs, ko man tagad iesākt ar visu šo informāciju. Kā jau alternatīvajai pasaulei pienākas, arī tās vēsture ir citāda, un šis varbūt nebija pats patīkamākais brīdis, kurā lasīt to, kā Anglija karo ar Krievijas Impēriju (kurā joprojām ir cars un ne smakas no padumjajiem laikiem) par Krimas pussalu un kā šis karš velkas jau gadsimtu. Vispār to alternatīvo vēsturi brīžiem bija grūti sagremot, jo viss galvenokārt koncentrējas ap britiem un viņiem svarīgiem notikumiem, bet britu vēsture man ir zināma tikai lielās līnijās. Tomēr galu galā es nolēmu, ka tas itin nemaz netraucē grāmatas izbaudīšanu, ja vien pārāk neiespringst uz detaļām.

Tiesa gan, ar dīvainu pasaules vēsturi šīs grāmatas sirreālisms vēl nebeidzas – šinī dīvainajā literatūras pārņemtajā pasaulē ir arī dīvainas tehnoloģijas, traki izgudrotāji un vēl trakāki ļaundari. Piemēram, Thursday Next onkulis izgudro ierīci, ar kuras palīdzību var fiziski iekļūt manuskriptos un ar šīs ierīces palīdzību tad arī Džeina Eira tiek atvesta uz mūsu pasauli. Savukārt Thursday tēvs slēpjas laikā no saviem bijušajiem darba devējiem un meitas dzīvē uzrodas visnepiemērotākajos mirkļos, kuros pilnai laimei viņš vēl aptur laiku.

Tā nu lasītājs ir iemests šitādā dīvainā pasaulē un ej nu saproti, ko ar to visu iesākt. Tomēr nobīties nevajag – grāmata rit raiti uz priekšu, sižets ir aizraujošs un grāmata būs baudāma arī tiem lasītājiem, kuri līdzīgi kā es, klasiskajā literatūrā nemaz tik labi neorientējas. Esmu pat dzirdējusi viedokļus, ka hardcore klasikas faniem šī grāmata varētu mazāk iet pie sirds, jo stilistiski tā ir piezemētāka un vairāk virzīta uz darbību, nevis daiļiem aprakstiem un filozofiskiem dzīves pārspriedumiem. Toties šī grāmata ir visai asprātīga un ar jaukiem varoņiem, kas krietni vien atsvaidzina visu šo pasākumu.

Es, savukārt, no šīs grāmatas ieguvu diezgan daudz – es lieliski pavadīju laiku, es beidzot sajutu sevī vēlmi atkal izlasīt Džeinu Eiru un atklāju, ka patiesībā tā grāmata ir krietni vien aizraujošāka, nekā bija palicis manās atmiņās, un vēl es atklāju, ka pasaule, kurā valda literatūra varētu nemaz nebūt tik patīkama pasaule, kā tāds grāmattārps varētu iedomāties. Galvenā problēma šeit gan ir tā, ka tai pasaulē valda klasiskā literatūra un jebkādas modernākas izpausmes apkaro ar tādu pašu uzcītību kā reliģija karo pret cilvēktiesībām, bet tas nemaina faktu, ka fanātiski literāti varbūt nav labākā lieta, kas varētu ar pasauli notikt (nekad nebiju domājusi, ka es ko tādu teikšu).

Jebkurā gadījumā – par spīti manam apjukumam un nespējai pat pēc mēnesi ilgušām pārdomām kaut ko jēdzīgu pateikt par šo grāmatu, es noteikti lasīšu arī pārējās šīs sērijas grāmatas, jo jūtos ļoti ieintriģēta, pie kam par nākamajām ir labākas atsauksmes un šīs grāmatas beigās iekļautais fragments liecina, ka mani gaida kaut kas ļoti labs un baudāms.

Vai es iesaku šo grāmatu lasīt citiem? Visnotaļ jā, tikai ar nosacījumu, ka šai grāmatai ir jāpieiet ar atvērtu prātu un bez dažnedažādiem aizspriedumiem pret mēreni sirreālu pasauli.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: The Eyre Affair
Autors: Jasper Fforde
Izdevējs: Penguin Books
Lappušu skaits: 374
Pirmizdevuma gads: 2001
ISBN: 9781435282032

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Dune. Frank Herbert

11 May

Dune” ir grāmata, kuru man iebarot centās jau labu laiku, bet kaut kādu neaptverami muļķīgu iemeslu dēļ es nemitīgi “Dune” lasīšanu atcēlu uz vēlāku un vēlāku laiku. Ak vai, cik tas bija dumji darīts. Jo tā grāmata ir lieliska, absolūti lieliska.

Atreides ģimenei – hercogam Leto Atreides, Lēdijai Džesikai un viņu dēlam Paulam – pēc Imperatora pavēles nākas pārcelties uz skarbo Arakis planētu un pārņemt tās pārvaldi no atriebīgās Harkonenu ģimenes. Arakis jeb Dune ir dzīvošanai praktiski nepiemērota planēta – tā sastāv tikai un vienīgi no tuksnešiem un pieejamais ūdens daudzums tur ir tik niecīgs, ka nekas par to nav vērtīgāks. Pat spice – dīvaina garšvielas un narkotikas kombinācija, kuru lieto visā Impērijā – nav vērtīgāka par ūdeni.
Atreides ģimenei nu nākas vienlaikus cīnīties ar vairākiem pretiniekiem – pašu planētu, Harkonenu ģimeni, kas kāro atgūt varu Arakis, un pat Imperatoru , kuram Atreides ģimene nez kādu iemeslu dēļ nav īpaši mīļa.

Dune” ir grāmata ar pārsteidzošu dziļumu un daudzpusīgu vēstījumu – ne velti man vajadzēja mēnesi, lai šo grāmatu galvā saliktu pa plauktiņiem, un es joprojām neesmu pārliecināta, vai man tas ir izdevies. Šis ir stāsts par veselas planētas ekoloģiju, cilvēka atkarību no planētas un sadzīvošanu ar to, par politiku, varu, intrigām, psiholoģiju un reliģijas pamatiem. Šī ir īsta, dzīva un ļoti kompleksa pasaule, kura ierauj sevī.

Kad biju izlasījusi kādu trešdaļu no grāmatas, es piepeši ļoti pārsteigta atklāju, ka “Dune” patiesībā nemaz nav mūsdienu grāmata, bet gan klasika, kas sarakstīta pusgadsimtu senā pagātnē. Pirms sāku lasīt grāmatu, speciāli par to informāciju neievācu, tāpēc vismaz sākotnēji lasīju kā mūsdienu grāmatu, nešķita, ka tā varētu būt sarakstīta senāk kā gadus piecus atpakaļ un tam ir labs pamatojums – grāmatā ir ļoti maz sastopami tehnoloģiju apraksti, kas parasti nodod grāmatas vecumu, toties ir vesela plejāde ar dažādām filozofiskām idejām, kuras ir aktuālas joprojām.

Galvenās lomas šai grāmatā spēlē ekoloģija, politika un reliģijas veidošanas pamati – autors ļoti smalki izpēta planētas uzbūvi un tās darbības principus, cilvēku izdzīvošanu skarbajā vidē un mēģinājumus pakļaut dabu. Tikpat rafinēti grāmatā ir iekļauta arī politika un tās intrigas, katram varonim ir savas motivācijas un pieeja dzīvei, katrs iet uz savu mērķi un stāstā ļoti smalki kopā savijas visi pavedieni. Ne mirkli stāsts nav vienpusīgs un tanī nemitīgi viss notiek vienlaikus. Piemēram, uzbrukums Paulam vēl nenozīmē to, ka ir atcelts viss karš, un tamlīdzīgi.

Klāt visam nāk arī ļoti interesanta sabiedrības uzbūve – par spīti tam, ka darbība risinās kaut kur tālu nākotnē, sabiedrības uzbūve būtībā ir feodāla, vara tiek nodota mantiniekiem, politiski jautājumi bieži vien tiek risināti ar laulībām un ir izteikta hierarhija. Vienīgā atšķirība – varenie pārvalda nevis atsevišķas valstis, bet gan veselas planētas.

Un pa vidu šai feodālajai sistēmai ir ļoti interesants veidojums Bene Geserit – mistiska sieviešu apvienība, gandrīz sekta, bet ne gluži. Bene Geserit sievietes ir izglītotas un īpaši trenētas savās mākslās, viņas kļūst par vareno konkubīnēm, sievām, mīļākajām, sekretārēm un ko tik vēl ne. Citi viņas uzskata par raganām, jo viņu spējas ietekmēt un izprast citus cilvēkus krietni pārsniedz parasta cilvēka spējas, tomēr lasot grāmatu ir skaidrs, ka tā nav nekāda maģija, patiesībā Bene Geserit sievietes vienkārši ļoti intensīvi apgūst cilvēka psiholoģiju un empātiju un visa kontrole pār citiem slēpjas vien spējā viņus saprast. Tieši par Bene Geserit es laikam gan šinī grāmatā biju vislielākajā sajūsmā (o, bet tur ir daudz, par ko sajūsmināties) un Lēdija Džesika, kas arī ir no Bene Geserit, viennozīmīgi bija mana mīļākā varone šai grāmatā.

Faktiski ar Bene Geserit fenomenu var izskaidrot arī visas grāmatas pievilcību – tā it kā ir fantastika, it kā darbība nenotiek uz mūsu planētas un risinās neskaitāmas neizskaidrojamas lietas, bet patiesībā grāmatā neparādās maģija vai īpašas tehnoloģijas, šis būtībā ir stāsts par mūsu pasu dzīvi, atšķiras tikai ietvars, jo darbība nenotiek mūsu pasaulē.

Dune” ir vēl kāds milzīgs pluss – tiem dīvainajiem un ingorantajiem ļautiņiem, kas joprojām ir svēti pārliecināti, ka fantastika ir vien tādi lēti piedzīvojumi un nenopietna literatūra, ar kuru inteliģenti cilvēki jau nu gan laiku netērē, var droši “Dune” dot kā piemēru, ka tā nu tas vis nav. Tas ideju dziļums un daudzpusīgums, kas sastopams šai grāmatā, liks vēl ilgi pārdomāt izlasīto un man itin nekas labs nebūtu sakāms par cilvēkiem, kas šo neatzītu par inteliģentu lasāmvielu.

Tā nu “Dune” ir ieņēmusi stabilu vietu manu mīļāko grāmatu plauktā un pēc pāris gadiem es šo grāmatu plānoju pārlasīt atkārtoti, tur noteikti atklāsies daudz tāda, ko pirmajā reizē aiz savas sajūsmas esmu palaidusi garām.
Silti iesaku lasīt šo grāmatu tiem, kam patīk iedziļināties un smalki izpētīt dažādas idejas un parādības, visiem, kam patīk izbaudīt labu, inteliģentu literatūru.

Citāti no grāmatas:

[..] the mystery of life isn`t a problem to solve, but a reality to experience.”

It is so shocking to find out how many people do not believe that they can learn, and how many more believe learning to be difficult.”

Deep in the human unconscious is a pervasive need for a logical universe that makes sense. But the real universe is always one step beyond logic.”

[..] Kynes was not a madman totally, just mad enough to be holy.”

Much that was called religion has carried an unconscious attitude of hostility toward life. True religion must teach that life is filled with joys pleasing to the eye of God, that knowledge without action is empty. All men must see that the teaching of religion by rules and rote is largely a hoax. The proper teaching is recognised with ease. You can know it without fail because it awakens within you that sensation which tells you this is something you`ve always known.”

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote