RSS
 

Archive for the ‘Klasika’ Category

The Robots of Dawn. Isaac Asimov

25 Sep

Azimova robotu detektīvsērija mani ieinteresēja pietiekoši, lai pēc “The Naked Sun” pabeigšanas uzreiz ķertos pie nākamās grāmatas no šīs sērija- “The Robots of Dawn”. Šī grāmata gan mani vairs neaizrāva tik ļoti kā iepriekšējā, bet sēriju gan ir vēlme pabeigt. Pirmā detektīvgrāmata “The Caves of Steel” gan manā īpašumā nav nonākusi, toties ir visu robotu īso stāstu apkopojums “The Complete Robot”, pie kura grasos ķerties kaut kad ļoti tuvā nākotnē.

Arī šoreiz Zemes detektīvam Elijah Baley jāsteidz palīgā grūtībās nonākušiem citu planētu iedzīvotājiem, tikai šoreiz lieta ir vēl sarežģītāka un pie kam ar politisku pieskaņu. Universa ietekmīgākajā planētā Aurora ir norisinājušies pagalam neparasti notikumi- ir nogalināts robots. Bet vai robotu vispār var nogalināt, ja tas nekad nav bijis dzīvs? Un kā tas vispār bija iespējams, ja eksistē tikai viens vienīgs cilvēks, kurš spētu paveikt šo robota slepkavību, bet ir skaidrs (nu, vismaz dažiem), ka viņš nebija vainīgs? Un, lai lieta nekļūtu pārlieku vienkārša, robots, par kuru ir runa ir īpašs- tas ir viens no diviem robotiem, kas izskatās un zināmā mērā uzvedas kā cilvēks, un tieši no šiem robotiem varētu būt atkarīga visa cilvēces un Visuma nākotne.

Grāmatas uzstādījums ir visai līdzīgs iepriekšējai grāmatai- jau atkal augsti attīstītie Spacers nespēj atrisināt savās planētās pastrādātos noziegumus, jo viņiem trūkst pieredzes kriminālajā psiholoģijā, un palīgā jāsteidzas nabaga zemietim, kura karjera un visa Zeme jau atkal tiek likta uz spēles. Un jau atkal mums ir dots tikai viens aizdomās turamais un jau atkal šis vienīgais aizdomās turamais nekādā gadījumā nevar būt pastrādājis konkrēto noziegumu. Tiktāl nekā jauna, nekādu pārsteigumu. Patiesībā viss uzstādījums ir tik līdzīgs, ka jau grāmatas pirmajā trešdaļā biju pārliecināta, ka esmu atrisinājusi visu noziegumu un mēreni nogarlaikojos, lasot kā Azimovs , manuprāt, lieki velk to visu lietu garumā. Beigās gan Azimovs laipni manai iedomībai ierādīja tai paredzēto vietu un ar atrisinājumu visu grāmatu sagrieza kājām gaisā un piedevām izdarīja to tik meistarīgi un loģiski, ka neradās ne mazāko šaubu par to, ka tieši šis, protams, bija īstais atrisinājums. Kas vēl labāk- beigās neradās sajūta, ka cienījamais autors būtu lasītāju cītīgi vazājis aiz deguna, jo patiesībā grāmatā bija atrodamas visas nepieciešamās norādes uz pareizo atrisinājumu, tikai es tās biju ļoti cītīgi ignorējusi.

Tā nu negaidītās grāmatas beigas izglāba visu grāmatu, tomēr vienalga nespēju apgalvot, ka tā būtu bijusi tādā pašā līmenī kā iepriekšējā. Šī šķita tāda mēreni ievilkta garumā bez īpašas vajadzības, arī action bija mazliet mazāk (kas parasti gan man netraucētu, bet šai grāmatai tomēr prasījās). Nepatika tas, ka dažās detaļās šī grāmata runā pretī iepriekšējās grāmatas sižetam, arī varoņi iepriekšējā grāmatā šķita dzīvelīgāki, šoreiz sāka šķist, ka to nabaga zemieti definē tikai viņa agorafobija.

Tomēr nav tā, ka rītausmas roboti mani pagalam garlaikotu, noteikti ne. No visām planētām, ko līdz šim esmu iepazinusi, Aurora man šķiet vissimpātiskākā un vienīgā, kur es būtu ar mieru dzīvot. Viņu kultūra un dzīves uzskati ir visai patīkami un saskaņā ar manām idejām par to, kādai būtu jāizskatās sabiedrībai, vienīgi viņu perversās idejas par bērnu audzināšanu gan mani traumē, bet, kā grāmatā redzams, pastāv iespēja apiet arī to.

Mani sajūsmina arī, cik veiksmīgi Azimovs šai sērijā parāda to, cik lielā mērā viss, ko mēs uzskatām par dabisku, normālu un pareizu, ir atkarīgs no sabiedrības uzbūves, kultūras un audzināšanas. Principā šai sērijā ir lieliski redzams, ka attīstītā civilizācijā vairs nav vērts runāt par to, kas ir “dabīgs”, jo viss tāpat ir ieaudzināts un kultūrā ieausts. Šo sēriju var lielā mērā lasīt kā pētījumu par to, kas notiek, ja cilvēkiem ļauj apzināti uzbūvēt savu kultūru un vērtības, un to, ka tas var būt ļoti veiksmīgs process, ka vērtības, kas cilvēcei ir bijušas aktuālas senāk, ne vienmēr vajag vilkt līdzi, arī vērtībām ir jāattīstās. Protams, protams, Aurora nav nekāda sapņu zeme un tur eksistē savas problēmas, bet absolūtā utopija tāpat nav iespējama un Auroras sabiedrība ir viens no labākajiem piemēriem virzienam, kurā sabiedrībai, manuprāt, vajadzētu attīstīties.

Kopumā jāsaka, ka šī man šķita ļoti simpātiska grāmata pat tad, ja iepriekšējā bija labāka. Silti iesaku lasīt tiem, kam patīk fantazēt par cilvēces iespējamo nākotni, un tiem, kuri labprāt palasa kādu fantastikas detektīvu. Pozitīvi arī tas, ka šīs sērijas grāmatas būtībā var lasīt jauktā secībā.

Citāts no grāmatas:
What conceivable difference would it make to anyone else how an individual or any combination of individuals found satisfaction? Would anyone worry about which books I viewed, what food I ate, what hour I went to sleep or awoke, whether I was fond of cats or disliked roses? Sex, too, is a matter of indifference.”

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Reader. Bernhard Schlink

09 Sep

The Reader jeb Priekšlasītājs ir viena no manām mīļākajām grāmatām, ar kuru pirmo reizi iepazinos vēl Humberta laikos. Toreiz gan grāmatu izlasīju turpat Humbertā un nezkāpēc nenopirku, un pēc tam vairs nav izdevies atrast iespēju iegādāties latvisko versiju. Bet mani jau kādu laiku māca vēlme pārlasīt šo burvīgo grāmatu un tā kā šo gadu galvenokārt esmu veltījusi tam, lai atgrieztos pie pārbaudītām literārām vērtībām, nevis iepazītu kaut ko jaunu, nolēmu, ka ir pēdējais brīdis šo grāmatu iegūt savā īpašumā un iepirku tulkojumu angļu valodā ir ļoti skaistu vāku.

Mihaels ir piecpadsmit gadus vecs jauneklis un Hanna ir divreiz vecāka par viņu. Viņš viņai lasa priekšā, viņi mīlējas, viņš iemīlas. Bet tad Hanna aizbrauc, Mihaelam ne vārda nesakot, un atkārtoti Mihaels Hannu ierauga vien tiesas zālē, kur Hanna tiek tiesāta par kara noziegumiem, un pamazām Mihaels apjauš, kas ir tas lielais noslēpums, ko Hanna tik rūpīgi sargāja.

Ne velti šo grāmatu iekļāvu savā 10 grāmatu sarakstā, kas ietekmējušas manu dzīvi. Šī grāmata man pavēra absolūti jaunu skatījumu uz holokaustu un morāles jautājumiem bez viennozīmīgām atbildēm un piedevām vēl aina, kurā Mihaels pa durvju spraugu nolūkojas, kā Hanna nesteidzīgi velk zeķes, uz mani atstāja tikpat lielu iespaidu kā pašu Mihaelu- tieši ar šo grāmatu es visspēcīgāk atklāju to, ka erotika ir ikdienas sastāvdaļa, nevis kaut kādi speciāli un mākslīgi radīti apstākļi un situācijas.
Tomēr erotika grāmatā figurē ļoti nemanāmi un neuzbāzīgi, šī patiesībā ir grāmata par morāles dilemmām un katra cilvēka rīcības vai ne-rīcības sekām. Jo nerīkoties ir precīzi tāda pati izvēle kā rīkoties un vēsturē ir sastopami vairāki laika periodi, kad visa sabiedrība kopīgi izvēlas nerīkoties (šādā periodā dzīvojam arī šobrīd), un autors caur šo grāmatu mēģina vismaz daļēji atklāt iemeslus, kas liek veselai sabiedrībai vienkārši pakļauties pavēlēm, neprotestēt, nerīkoties.

Otra nozīmīgā doma šai grāmatā ir par analfabētismu, par to, kā tas ietekmē cilvēka dzīvi, par kaunu, kas to pavada. Man jāatzīst, ka pirmajā lasīšanas reizē atklāsme, ka Hanna neprot ne lasīt, ne rakstīt, man nāca kā sitiens ar bomi pa galvu un es to nebiju spējusi uzminēt. Un tagad, atkārtoti pārlasot grāmatu, es centos analizēt vai šoreiz būtu to uzminējusi jau iepriekš un man nācās atzīt sev, ka nē nebūtu vis, es būtu tikpat pārsteigta. Jā, protams, kā jau lieliskai grāmatai pienākas, par to ir doti mājieni un izmanīgs lasītājs droši vien spētu šo noslēpumu atklāt pats, bet manu modrību iemidzina mana dziļā saikne ar literatūru un doma, ka 20. gadsimta Eiropas iedzīvotājs varētu neprast lasīt, man ir pilnīgi sveša un neizprotama.

Par spīti grāmatas smagajai tēmai pati grāmata nav ieturēta smagnējās noskaņās- tā ir ļoti liega, maiga un nesteidzīga grāmata, kam pāri klājas neizdzēšamas skumjas. Pie kam, šo grāmatu var lasīt ļoti dažādi- pirmajā reizē es to teju vai apriju pāris stundu laikā, jo grāmata mani neaptverami fascinēja, bet šoreiz es to baudīju pa maziem gabaliņiem, jo grāmata mani joprojām tur savos valgos, bet šoreiz sižets man jau bija zināms.

Pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta arī lieliska filma ar Keitu Vinsletu Hannas lomā un šis nu reiz ir gadījums, kad filma ir tikpat brīnišķīga kā grāmata. Vinsleta Hannu attēlo nepārspējami un, tā kā grāmata ir īsa, filmā nav nācies kaut ko īpaši mest ārā no grāmatas sižeta. Protams, joprojām iesaku grāmatu lasīt vispirms, bet baudāmi ir abi- gan grāmata, gan filma.

The Reader ir grāmata, kas atbalsojas dvēselē un atstāj neizdzēšamas pēdas atmiņā, šī mazā grāmatiņa runā par tik lieliem un neatbildamiem jautājumiem, ka par to nākas domāt vēl krietni ilgi pēc grāmatas izlasīšanas.
Briesmīgi konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem šī grāmata nepatiks un tiem, kam nepatīk, ja kaut kas mēģina sagraut viņu pierasto pasaules skatījumu un kārtību, arī ne, bet visiem pārējiem silti iesaku izlasīt šo grāmatu.

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

The Naked Sun. Isaac Asimov

01 Sep

Es laiku pa laikam mēģinu piefiksēt procesu, kādā es izvēlos grāmatu, ko šobrīd lasīt, jo šo jautājumu man mēdz uzdot pārsteidzoši bieži- kā tad es atlasu grāmatas, kuras lasīt? Un jāsaka, ka lielākoties uz šo jautājumu ir bezdievīgi grūti atbildēt, jo tās izvēles parasti tiek veiktas impulsīvi un ļoti dažādi, tomēr jāsecina, ka lielu daļu grāmatu es izvēlos pēc tam, kad mani ir piesaistījis tās vāks un anotācija šķitusi gana saistoša. Tā arī šoreiz- ieraudzīju interesantu vāku grāmatai ar slavenu autoru, anotācija izklausījās interesanta un tāpat, pie grāmatu plaukta stāvot, uzreiz arī sāku lasīt. Oficiālā anotācija gan bija mēreni maldinoša par spīti tam, ka tā bija faktos patiesa, toties grāmata bija visai labs atklājums un nu es esmu labojusi (vai turpinu labot) vēl vienu robu izlasītās klasikas lauciņā.
Tāltālā nākotnē civilizācija ir attīstījusies gana tālu, lai spētu kolonizēt citas planētas, kā arī spēj ražot saprātīgus robotus, kuri arvien vairāk cilvēkus atbrīvo no viņu ikdienas pienākumiem.

Vienīgā planēta, kas nevis sajūsminās par šo procesu, bet gan baidās no tā, ir Zeme, kur cilvēki dzīvo pazemes pilsētās, paniski baidās no atrašanās brīvā dabā un robotiem ļauj darboties vien Zemes virspusē. Protams, citu planētu sabiedrībām šāda iekārta šķiet nepanesami atpakaļrāpulīga un zemieši kā suga tiek uzskatīti par nicināmiem radījumiem, kas īsti nav pieskaitāmi cilvēkiem.
Savukārt augsti attīstītā Solaria ir katra intraverta sapnis- uz visas planētas dzīvo vien 20 tūkstoši iedzīvotāju, katram ir sava villa ar milzīgiem zemes īpašumiem un cilvēki dzīvē tiekas tikai tad, ja valdība liek viņiem tikties ar savu laulāto partneri un arī tad to dara ne visai labprātīgi. Pārējā laikā cilvēki redz viens otru trīsdimensionālos attēlos, savukārt cilvēku apkalpošana ir pilnībā uzticēta robotiem. Tomēr, kad šai perfekti sakārtotajā pasaulē tiek paveikta pirmā slepkavība visā planētas vēsturē, Solaria varenie nolemj izmeklēšanai izsaukt zemieti Elijah Baley, jo Solaria iedzīvotājiem nav ne mazākās nojēgas ne par slepkavību izmeklēšanu, ne cilvēku psiholoģiju. Bet, kas vēl trakāk- slepkavība ir saistīta ar neiespējamu mistēriju. Vai nu upuri nogalināja viņa sieva vai arī nozieguma vietā atrastais robots, bet abas iespējas ir vienlīdz neiespējamas, attiecīgi slepkavībai ir divi iespējamie vaininieki, no kuriem neviens nekādā veidā nevarēja izdarīt slepkavību.

The Naked Sun” ir otrā grāmata (ja skaita tikai romānus, nevis stāstu krājumus) robotu sērijā, kas slavena ar Azimova trim robotikas likumiem, kas padara robotu un cilvēku līdzāspastāvēšanu iespējamu. Tiesa gan, šai sērijai nav īpaši lielas nozīmes tam, kādā secībā grāmatas tiek lasītas (es sāku ar šo un pirmo vēl lasījusi neesmu), vienīgais mīnuss jauktai secībai varētu būt tas, ka pasaule tiek sērijā atklāta pamazām un pirmā grāmata noteikti atbildētu uz daudziem jautājumiem par Zemi, kas mani mulsināja šīs grāmatas sākumā.
Grāmata pati par sevi ir teicama spekulācija par cilvēces iespējamajiem attīstības veidiem un lielisks ieskats cilvēku psiholoģijā, arī varoņi ir gana dzīvi, nevis kartona dekorācijas, ko autora visvarenā roka bīda pa skatuvi. Un detektīvromāna formāts šo grāmatu padara aizraujošu un viegli lasāmu, vienlaikus spējot saglabāt nopietnu filozofiju un pārdomas par cilvēka dabu.

Ja sākumā Solaria šķiet samērā idilliska pasaule, kurā es labprāt mitinātos, tad brīdī, kad sāk atklāties, ka Solaria sabiedrība ir atteikusies no jelkādām cilvēcīgām emocijām, šī pasaule sāk šķist pabaisa un nebūt vairs nešķiet simpātiska.
Savukārt Azimova pieeja Zemei man šķiet ļoti neparasta un aizraujoša- parasti jau visiem piemīt klaustrofobija un ierasti romānos cilvēki, kas šādi saspiesti pazemes pilsētās to vien gaidītu kā iespēju izrauties no šiem smacējošajiem apstākļiem, bet šeit zemieši tieši otrādi- viņi jūtas tik labi un komfortabli ieslēgti četrās sienās, ka jebkura saskare ar brīvu dabu viņos izraisa nopietnas panikas lēkmes.
Kaut kāda mērā šis romāns lasās arī kā distopija, jo abas- gan Zemes, gan Solaria- sabiedrības ir vienlīdz nepatīkamas un aprobežotas un nevieš īpašu vēlmi piedzīvot šādu nākotni, bet cilvēki jau laikam ir spējīgi pielāgoties līdz apbrīnojamai pakāpei un katrā ziņā visi ar šādiem sabiedrības modeļiem ir pilnībā apmierināti (pat, ja viens otru uzskata par barbariem).

Mani šī grāmata neizsakāmi aizrāva gan ar pasaules uzbūvi, gan samērā neparedzamo sižetu- es galvā biju uzbūvējusi pāris teorijas par iespējamajiem vainīgajiem un biju pārliecināta, ka vismaz viena izrādīsies pareizā, bet par spīti tam, ka vairākos punktos atrisinājumu biju uzminējusi, pilno ainu paredzējusi es nebiju un beigas nāca ja ne gluži kā pārsteigums, tad vismaz kā oriģināls un samērā negaidīts risinājums gan.
Katrā ziņā es noteikti lasīšu arī pārējās sērijas grāmatas (trešo pat esmu jau iesākusi) un iesaku lasīt arī citiem fantastikas vai/un krimiķu cienītājiem.

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Bez ģimenes. Hektors Malo

03 Jul

Kad es uzsāku savu grāmatu bingo, viens no lauciņiem, kas mani sākotnēji mulsināja visvairāk, bija “A book at the bottom of your to be read pile”, jo lai arī mans to-read saraksts ir uzblīdis līdz kosmiskiem apjomiem, es nekad neplānoju īpašu secību, kādā lasīt grāmatas. Tomēr mājās apstaigājot savus grāmatplauktus es atradu kaut ko, kas šim lauciņam der absolūti perfekti- man vienmēr ir bijusi pieejama Sprīdīša bibliotēka un lielāko daļu no tās es arī esmu izlasījusi, bet es atceros, ka maza būdama es sāku lasīt grāmatu “Bez ģimenes” un pavisam ātri noliku to malā. Tagad no plaukta izvilku krietni apdzeltējušo grāmatu un savām atmiņām atradu arī lietisko pierādījumu- 12. lapaspusē esmu atstājusi tā gada kalendāru. Un tā nu es uzzināju, ka pirms 14 gadiem esmu izlasījusi 12 lapaspuses no šīs burvīgās grāmatas, bet tālāk neesmu tikusi (droši vien toreiz garie apraksti mani garlaikoja).
Varu pavisam droši apgalvot, ka manās mājās nav citas grāmatas, ko būtu gribējusi izlasīt vēl senāk, tāpēc pārsteidzošā kārtā savu pēdējo bingo lauciņu varēšu aizpildīt ar neparasti precīzi pielasītu grāmatu.

19. gadsimts, neliels Francijas ciemats.
Mazais Remī ir atradenis, ko savās mājās pieņēmis nabadzīgs strādnieks cerībā, ka dārgajās mežģīnēs ievīstīto mazuli meklēs viņa vecāki un par bērna audzināšanu samaksās krietnu summu.
Tomēr 8 gadus veco Remī neviens nemeklē un audžutēvs mazo puiku pārdod ceļojošam kumēdiņu rādītājam. Par spīti tam, ka jaunais saimnieks izrādās esam labs un gādīgs cilvēks, Remī nu sākas skarba dzīve, ko iezīmē nemitīga atrašanās ceļā un lieli zaudējumi. Tā vien šķiet, ka pati dzīve pret mazo Remī ir sazvērējusies.

Ja pirms 14 gadiem šī grāmata mani neprātīgi nogarlaikoja padsmit lapaspušu laikā, tad tagad man tā šķita ļoti interesanta un aizraujoša. Interesants bija ne tikai sižets, kas met nemitīgus līkločus un sniedz Remī neskaitāmas rūgtas dzīves mācības, bet arī mūsdienu un 19. gadsimta bērnu literatūras salīdzinājums. Es pilnīgi saprotu, kāpēc bērnībā man šī grāmata šķita garlaicīga- tā itin nemaz neatbilst mūsdienās pierastajam piedzīvojumu un nebēdnību standartam bērnu grāmatās, tā vietā bērnam tiek piedāvāta nopietna grāmata ar nozīmīgu vēstījumu. Domāju, ka mazai esot man bija arī mazliet grūti tikt galā ar vecmodīgo stilu un valodu, un dažādām vēsturiskām lietām. Mani, piemēram, droši vien būs mulsinājis tas, ka puikam velk mugurā blūzi vai ka vīrietis velk svārkus, nezinot, ka ar šiem vārdiem agrāk apzīmēja pavisam citus apģērba gabalus (to, ka vīrieši sendienās gluži nestaigāja svārkos, es uzzināju pāris gadus vēlāk).
Tas gan nenozīmē, ka šī grāmata nebūtu piemērota bērniem, nebūt ne. Man vienkārši būtu vajadzējis kādu, kas šo to no grāmatas izskaidro un pamudina neapstāties pie ilgstošiem apkārtnes aprakstiem. Protams, padomju laikā sastādītais vārdu skaidrojums man absolūti nelīdzēja, jo tur man klāstīja, ka mērs ir buržuāzisku valstu parādība, bet nevarēja izskaidrot lietas, kas nu ir pagalam novecojušas (un būtu dīvaini, ja varētu).

Pašu grāmatu man gribētos saukt par drūmu un brīžiem pat skarbu- Remī patiešām netiek aiztaupīti smagi likteņa triecieni un lai arī viņš no tiem visiem laimīgi izglābjas un gūst kaut ko pozitīvu sev, šo grāmatu lasīt ir skumji. Grāmata ir sarakstīta visnotaļ skaisti un pat zināmā mērā poētiski, lasītāju dziļi ieraujot stāstā un perfekti radot noskaņu. Pat ļoti iepriekšparedzamās beigas mani diez ko nekaitināja.
Protams, kā man ļoti prātīgi norādīja, salīdzinājumā ar citiem tā laika pamestajiem bērniem Remī liktenis ir neparasti veiksmīgs un šādā perspektīvā aplūkojot šī grāmata teju vai varētu šķist priecīga, jo mazais puika taču no visa izglābjas, netiek ne nogalināts, ne izmantots, ne speciāli sakropļots. Tomēr arī šī apziņa nemazina grāmatas drūmo noskaņu, ko autors ir meistarīgi uzbūris, lai beigās lasītāju aplaimotu ar saldi laimīgām beigām.

Šī ir burvīga grāmata, kas sniedz lielisku ieskatu 19. gadsimta nabago ikdienas dzīvē un lai arī teorētiski šī ir bērnu grāmata, tā noteikti ir iesakāma arī pieaugušajiem, jo īpaši Dikensa cienītājiem.

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Stoner. John Edward Williams

30 Jun

Riebīgais nelietis Andrejs tik skaisti uzrakstīja par grāmatu, ka Spīganai tai pašā dienā vajadzēja uz grāmatnīcu skriet, lai to grāmatu dabūtu savās ķepiņās.
Es varbūt par šo grāmatu nebiju tik skaļā sajūsmā, bet es gan arī nekad neesmu tik cītīgi meklējusi grāmatas par parastiem cilvēkiem. Tomēr grāmata man ārkārtīgi patika un tā noteikti ir viena no visspēcīgākajām grāmatām, kas šogad vai vispār ir lasītas.

Viljams Stouners (ak vai, cik dumji tas skan latviskojot) ir visnotaļ parasts, pelēks un ne ar ko īpašu neievērojams cilvēks, kuram nav īpaši lielas varas pār savu dzīvi. Studenta gados viņš no agrikultūras studēšanas pārmetas uz literatūru un visu atlikušo dzīvi pavada, mācot literatūru šai pašā universitātē un neizceļoties ar īpašiem panākumiem. Stouners pagalam neveiksmīgi apprecas ar nepareizo sievieti un tā arī īsti nesaprot, ko ar šo kļūdu iesākt. Un tā viņš nodzīvo savu neizteiksmīgo dzīvi, būdams apstākļu un divu liktenīgu kļūdu upuris.

Šī ir grāmata par kuru ir gandrīz neiespējami vispār kaut ko rakstīt, jo tā tik ārkārtīgi atšķiras no visa cita lasītā, ka izkrīt no jelkādiem vērtēšanas kritērijiem.
Autors ir radījis drūmi depresīvu, lielisku grāmatu, kas lasītāju dzen izmisumā ar savu skarbo pietuvināšanos ikdienas pelēkajai realitātei. Visvairāk mulsina tas, ka šī grāmata spēj izraisīt tik spēcīgas emocijas pati būdama ļoti vēsa un atsvešināta. Grāmata ir ieturēta ļoti mierīgā stilā, te nav ne milzīgu emociju uzplūdu (jo uz tādiem īsti nav spējīgi galvenie varoņi), ne aizraujošu sižeta pavērsienu- šis ir vienkāršs stāsts par vienkāršu vīrieti, kuram īpaši nav paveicies ar viņam piespēlēto likteni.
Nu, patiesībā gan nav tā, ka Stouners pavisam nespēlē lomu savas drūmās dzīves veidošanā- viņš savas dzīves laikā pieļauj divas liktenīgas kļūdas. Vispirms viņš pa galvu, pa kaklu apprecas ar nepareizo sievieti. Pēc tam viņš neīstajā mirklī izdomā pieturēties pie saviem principiem, sagraujot savu karjeru un iznīcinot vienīgo īsto mīlestību, ko jelkad dzīvē ir pazinis.
Vispār jau Stounera sieva Edīte nav gluži apkārt staigājošs briesmonis, bet gan nejēdzīgas audzināšanas un pasaules nepazīšanas upuris, un man būtu bijis interesanti uz dzīvi paskatīties arī no viņas skatu punkta, te varētu veidoties ļoti interesanta saspēle starp diviem stāstiem, kas tikai nejaušības pēc ir samesti kopā un kuriem īsti nav saskares punktu. Bet kā nu ir, tā jādzīvo, pie kam tā jau būtu pavisam cita grāmata, jo esošais stāsts lieliski parāda cilvēku atsvešinātību un to, cik cilvēks var būt vientuļš, ja viņam nav ne mazākās nojausmas kā risināt emocionālas problēmas starp cilvēkiem.

Es joprojām īsti nesaprotu, ko vēlos pateikt par šo grāmatu, ja neskaita to, ka šī ir ārkārtīgi spēcīga, lieliski sarakstīta, depresīva grāmata par cilvēku parasto. Un par spīti tam, kādā mērā šī grāmata spēja mani ievilkt savos tīklos, es baidos to kādam ieteikt, jo ar šo stāstu ne visiem būs pa ceļam.
Šī grāmata ir satriecoši tieša un atkailināta, autors lasītājam nepiedāvā atelpu ne mirkli, viņš tikai mierīgi un bez īpašām emocijām izklāsta savu stāstu, lasītājā radot absolūtu bezcerības izjūtu un liekot aizmirst, ka dzīve mēdz būt arī savādāka.

Citāti no grāmatas:

“Love is not an end but a process through which one person attempts to know another.”

“[..] attitude to the text “as of a novel or poem is something to be studied and understood rather than experienced.””

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A forgotten classic”
P.S.2- Iekš goodreads kāds lasītājs ir piedāvājis visnotaļ veiksmīgu alternatīvo grāmatas nosaukumu: “Life sucks and then you die”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Mušu valdnieks. Viljams Goldings

09 Jun

Pēdējā laikā blogs ir daudz klusējis, jo ir sanācis tā, ka esmu izlasījusi milzum daudz grāmatu par kurām ir ārkārtīgi grūti izteikties. Nu, ziniet, tās lieliskās, satriecošās grāmatas, kas pēc izlasīšanas atstāj tik paliekošu iespaidu, ka jebkurš mēģinājums šo grāmatu apspriest šķiet pliekana iedomība. Bet pamazām grāmatu izraisītās emocijas nosēžas, šis tas sakārtojas pa plauktiņiem un sāk rasties apjausma par to, ko vēlos pateikt par šīm grāmatām. Nešķiet gan, ka vienmēr izdodas vārdiem uzticēt savas domas, bet pavisam klusēšanā iegrimt negribas tomēr.

Oficiālā anotācija: “Lidmašīnas katastrofas rezultātā uz neapdzīvotas salas nonāk grupiņa ar pirmskolas un skolas vecuma zēniem. Neviens pieaugušais, kas mācītu, pavēlētu, norādītu, neviens pats… Bet zēni nolemj paši radīt savu civilizēto sabiedrību, ar saviem likumiem un hierarhiju.”

Šī bija viena reāli creepy grāmata, kas ieturēta labākajās psiholoģisko šausmeņu tradīcijās, un ierakstās atmiņās uz palikšanu. Ne velti šī grāmata ir piederīga 20. gadsimta klasikai.
Grāmata par trauslo cilvēcību, par to, cik viegli ir spert bīstamo soli prom no visa cilvēcīgā, cik viegli kļūt par mežoņiem. Grāmatas sākums ir mānīgi mierīgs- katastrofu pārcietušie zēni mēģina organizēt savu sabiedrību, izstrādā plānu, kā signalizēt, ka viņi tur atrodas, bet ātri ir jūtams, ka briest konflikts un iezīmējas karojošas puses. No vienas puses- Ralfs, kura galvenais mērķis ir panākt zēnu izglābšanos, un viņa padomdevējs resnais Ruksis, kurš noteikti ir gudrākais no visiem, bet neviens viņu par pilnu neņem, jo viņš ir pārāk resns un neveikls. No otras puses- agresīvais Džeks, kuru nodarbina tikai medības un izdzīvošana konkrētajā mirklī, kā arī varas iegūšana.
Zēniem vairs nav neviena, kas aizrādītu, ka kaut kas nav atļauts, ka kaut kas ir slikti, un viņi sāk padoties instinktiem- katrs pats par sevi un izdzīvo stiprākais, cena nav svarīga. Ir atļauts jebkas, bet empātija un līdzjūtība, spēja klausīties zaudē savas pozīcijas, šīs ir lietas, kas tiek atmestas kā liekas un traucējošas.

Visbiedējošākais šinī grāmatā ir tas, ka zēniem reāli nav nekāda ārējā ienaidnieka, viss pret ko viņi cīnās ir tikai viņu pašu daba, viens pret otru. Arī lielais zvērs būtībā ir viņu pašu iztēles radīts, bet neviens neklausās Saimonā, kad viņš mēģina pateikt, ka varbūt viņi paši… Varbūt viņi paši ir tie zvēri…

Varētu diskutēt par to, kāpēc tik nežēlīgā situācija bija jāiemet bērni, bet šķiet, ka tieši caur bērniem autoram ir bijusi iespēja lasītājam parādīt to, cik trausla ir mūsu ieaudzinātā cilvēcība, kas būtu saudzējama un lolojama, bet patiesībā tiek atmesta biedējošos ātrumos tikko kā tā sāk kļūt ērtāk.
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas gribu izlasīt arī autora biogrāfiju, gribu saprast, kam tieši ir jānotiek dzīvē, lai tik ļoti viltos cilvēkos un spētu radīt šādu grāmatu. Pēc internetos atrodamās informācijas nākas secināt, ka autors ir bijis pilnīgs ciniķis, bet ļoti interesants cilvēks, noteikti iepazīšos ar viņa dzīvi tuvāk.

Vienīgā lieta, kas man šinī grāmatā traucēja, bija milzīgais neatšķiramo tēlu daudzums- no visa bara atšķirt ir iespējams apmēram 5 zēnus, pārējie sakūst vienā masā un visi tie vārdi mulsina, ir grūti izsekot, kas ko darīja un kāpēc.

Ak jā, un es nekādīgi nespēju saprast, kā kādam Zvaigznes izdevniecībā varēja ienākt prātā šo grāmatu ielikt bērnu sērijā. Šī ne tuvu nav bērnu grāmata par spīti tam, ka galvenie varoņi ir bērni, es šo pat par jauniešu grāmatu nenosauktu. Protams, šo grāmatu varētu dot lasīt jauniešiem ar domu “šitā darīt nevajag”, bet es teiktu, ka šī ir no tām grāmatām, kas jālasa pieaugušā vecumā kā alegorija par pasauli un cilvēkiem, par cilvēka neizmērojamo spēju iznīcināt visu, tai skaitā sevi.

“Mušu valdnieks” ir iespaidīga, neatkārtojama grāmata, kas apziņā ieēdas tik dziļi, ka neomulība saglabājas vēl ilgi, ilgi pēc grāmatas izlasīšanas. Neņemos apgalvot, ka šo grāmatu obligāti vajadzētu lasīt visiem, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir godam nopelnījusi savu statusu pasaules klasikas sastāvā. Šī ir nopietna, svarīga grāmata par cilvēku un cilvēcību.

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Mazie troļļi un lielie plūdi. Tūve Jansone

28 Apr

Es beidzot izlasīju pirmo Muminu grāmatu un tagad es zinu, kā ir iemīlēties no pirmā acu skatiena.
Es gan vienmēr esmu zinājusi, ka Mumini man noteikti patiks, bet kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ nevienu Muminu grāmatu līdz šim lasījusi nebiju, bet nu nolēmu, ka šī muļķība ir jālabo, un esmu sākusi iepazīšanos ar Muminiem.


(Vispār internetos ir atrodamas daudzas Tūves Jansones bildes, bet šī mani kaut kā ļoti uzrunāja.)

“Mazie troļļi un lielie plūdi” nav visslavenākā Muminu grāmata, tomēr tieši šeit sākas brīnišķīgais piedzīvojums. Tūve Jansone šo grāmatu sarakstīja 1945. gadā, jo 2. Pasaules karš viņu bija padarījis depresīvu un viņa vēlējās radīt kaut ko naivu un tīru, kas autorei irbrīnišķīgi izdevies. Lai arī mūsdienās Tūvi Jansoni vairāk atpazīst kā rakstnieci, viņa pati sevi vienādā mērā uzskatīja par rakstnieci un mākslinieci- bez Muminiem viņa ir radījusi arī citu grāmatu ilustrācijas.

Man personīgi šķiet, ka autorei daudz tuvāka gan būs bijusi māksla, jo viņas Muminu zīmējumi ir neaprakstāmi brīnišķīgi- tik smalki un it kā bērnišķīgi, bet vienlaikus dziļi un aizkustinoši. Es laikam gan vairāk laika pavadīju pētot ilustrācijas, nekā lasot pašu tekstu un tieši zīmējumi ir tie, kas šo grāmatu padara maģisku.
Teksta šai grāmatiņā nav daudz un izlasīt to var stundas laikā, bet tas nekādā mērā nemazina šīs grāmatas pievilcību, lai arī, protams, man būtu gribējies šobrīnumaino piedzīvojumu pastiept garāku. Bet ir jau vēl pārējā Muminu sērija un visdrīzākajā laikā es noteikti ļaušos arī pārējo grāmatu valdzinājumam.

Noskaņas ziņā Muminus mazliet gribas salīdzināt ar Vinniju Pūku- tas pats gaišais vieglums un nevainība, lasot abas šīs grāmatas tā vien gribas smaidīt.
Un Tūve Jansone rada tik pievilcīgus tēlus! Tulpīte ar dzirksteļojošajiem, zilajiem matiem un Muminmamma, kurai, protams, negaršo šokolāde, ja tā ir pēdējā, kas sadalāma starp trollīti Muminu un Mazo dzīvnieciņu, un Mumintētis, kas dodas meklēt piedzīvojumus, bet galu galā ir vien tāds nelaimīgs trollītis Mumins, kas plūdu laikā sēž visaugstākajā kokā un gaida, kad viņu izglābs. Viņi visi ir tik pievilcīgi un viegli iemīļojami, ka grāmatas beigās ir grūti no viņiem šķirties.

Vai es jau teicu, cik ārprātīgi mani sajūsmināja šī grāmata?
Mumini gan jebkurā gadījumā ir klasika un nevienam bērnam šai platuma grādos nevajadzētu uzaugt, neiepazinušam Muminus vārdos un zīmējumos. Bet Spīgana jau tāds bērns vien ir. Un tagad Spīgana apmierināti murrā un nemaz nedomā atgriezties šinī realitātē, pārāk jau vilinoša tā Muminu pasaule.

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatiņu ar milzu apmierinātību sejā no Grāmatu Bingo svītroju lauciņu “The first book by a favorite author”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma. Umberto Eko

08 Apr

Man ir atzīšanās padomā- es līdz šim nebiju lasījusi nevienu Umberto Eko grāmatu. Nevienu pašu. Toties reiz universitātes vajadzībām izlasīju pāris desmitus literatūrkritiķu pārdomas par Eko daiļradi, kas bija viena no vissliktākajām lietām, ko sev varēju nodarīt. Toreiz apstiprināju savu stereotipu, ka Eko ir kaut kas briesmīgi smagi lasāms un tikai un vienīgi ar enciklopēdijas palīdzību, un tā arī nepieķēros Rozes vārdam, kas nu jau manā plauktā stāv vismaz divus gadus nelasīta.
Tomēr, kad Jāņa Rozes izdevniecība izdeva jaunu Eko tulkojumu, nospriedu, ka nu reiz ir mana izdevība ar Eko iepazīties un pašai pārliecināties, kas tas tāds par zvēru. Galvenokārt es secināju to, ka literatūrkritiķus lasīt ir neveselīgi un literārajai izaugsmei bīstami, un tā vien šķiet, ka viņu vienīgais dzīves uzdevums ir cilvēkus aizbiedēt no grāmatām, savukārt Eko nebūt nav tik briesmīgs un smagi lasāms, un lasītājam absolūti nekas slikts nenotiks arī tad, ja ne visas literārās un kultūras atsauces tiks saprastas.

Jambo ir 60 gadus vecs itālis, kurš pamostas slimnīcā pēc nelaimes gadījuma. Un pamostas viņš bez personīgajām atmiņām. Viņš joprojām spēj citēt literatūru un viņam joprojām ir apjomīgas enciklopēdiskās zināšanas, bet viņš vairs neatceras ne to, kā izskatās viņa sieva, bērni un vecāki, ne to, kā ir mēli apdedzināt ar verdošu tēju. Lai atgūtu zaudētās atmiņas, Jambo dodas uz savas bērnības māju, kur caurām dienām bēniņos rokas pa savām bērnības grāmatām un komiksiem, cerībā, ka pazīstamā vide un lasītais sagraus sienu starp viņu un viņa atmiņām.

Pēc visiem saviem aizspriedumiem un dumjajiem stereotipiem, es grāmatas sākumā biju pārsteigta par to, cik ātri un viegli tā lasās, es biju pilnībā ierauta Jambo stāstā un viņa centienos atcerēties to, kas viņš ir; līdz brīdim, kad Jambo aizbrauc uz Solaru, vispār bija grūti no grāmatas atrauties. Pēc tam gan viss process sāka kļūt krietni lēnāks, jo šeit autors krietni aizraujas ar savas bērnības un jaunības literatūras citēšanu un aprakstīšanu, savukārt man no visa minētā pazīstama bija ļoti, ļoti niecīga daļa. Protams, kā jau teicu, grāmatā minētās literatūras neatpazīšana netraucē lasītājam iedziļināties sižetā un Jambo pārdzīvojumos, tomēr tas krietni palēnina lasīšanas tempu, toties krietni vien uzaudzē grāmatu sarakstu, ko kādreiz gribētos izlasīt. Un vispār jau mana nespēja apstrādāt milzīgos literatūras sarakstus nebūt nav Eko vaina, bet gan kultūru atšķirību sekas. Jādomā, ka teju vai jebkurš itālis atpazītu grāmatā aprakstītos komiksus, šizofrēnisko literatūru un Otrā Pasaules kara laika mūziku pat tad, ja šinī laikā pats dzīvojis nav, savukārt man tas viss izteica diezgan maz. Šeit gan patīkami, ka Jambo visu šo kultūras blāķi nevis vienkārši uzskaita, bet arī apraksta un atstāsta sižetus. Vēl kāds klupšanas akmens man bija kara laiks Itālijā. Otrais Pasaules karš jau tā nav joma, kurā varu lepoties ar vispusīgām zināšanām, bet Itālijas notikumi šinī laikā man vispār ir tumša bilde. Ar karu bija vēl kāda problēma- Jambo daudz un plaši brīnās par kara laika šizofrēnisko literatūru, bet cilvēkiem, kas ir vairāk vai mazāk saskārušies ar padomju laiku domāšanu un literatūru, tas nekādu izbrīnu izsaukt vienkārši nespēj un Jambo izbrīns ar laiku sāk šķist muļķīgs.
Bet, ja atmetam mēģinājumus izsekot visām atsaucēm, kas sastopamas katrā rindkopā, šis ir ļoti filozofisks un dziļš romāns par to, kas tad īsti ir cilvēks un no kā būvēta viņa identitāte. Ļoti bieži pieļaujam domu, ka mūsu būtību veido atmiņas, izlasītās grāmatas, redzētais, tomēr Eko uzskatāmi mums pierāda, ka cilvēks nav tikai savu atmiņu summa, jo cilvēks savas atmiņas arī apstrādā un interpretē, tās raisa emocijas un pārdomas, bet šiem lielumiem nav iespējams piekļūt vienkārši vēlreiz izlasot to pašu grāmatu, kas lasīta bērnībā. Kad lasīju šo grāmatu, īsti nevarēju izlemt, vai man to uztvert kā šausmu romānu vai tomēr kā ārkārtīgi fascinējošu pētījumu un tā arī visu grāmatas laiku šūpojos starp šīm izjūtām. Varētu jau kādreiz šķist, ka ir vilinoši visu sākt no nulles, visu atstāt pagātnē un dzīvot atkal, tomēr tas būtu pārāk sarežģīti, jo līdz ar personīgajām atmiņām tiek zaudēts arī šis tas no spējas iejusties sabiedrībā un pilnvērtīgi dzīvot. Lai arī cilvēku neveido tikai viņa personīgās atmiņas, tām tomēr ir milzīga nozīme visas dzīves garumā.
Eko šinī grāmatā padevušies arī ļoti simpātiski varoņi. Pats Jambo saviem 60 gadiem ir neparasti pievilcīgs un joprojām spējīgs savaldzināt dāmas un viņa zināšanas literatūrā ir vienkārši apbrīnojamas. Man bija ļoti žēl, ka romānā tik maz parādījās Jambo sieva Paola, jo es labprāt būtu vairāk dzirdējusi viņas pragmatiskos un šarmantos viedokļus par cilvēkiem un cilvēku darbībām. Savukārt Amālija romānam piešķīra humora dzirksti un padarīja dzīvu lauku izjūtu.
Ak, un Eko brīnišķīgā valoda! Viņš pat ikdienišķas lietas aprakstīs baudāmi un teikumu par kasīšanos mierīgi varētu pārlasīt reizes trīs, to kārtīgi izgaršojot. Un migla ir burvīgs simbols, kas klusi plūst cauri visai grāmatai, tikai pašās beigās atklājot savu nozīmi Jambo dzīvē.

Savukārt grāmatas beigas mani ārprātīgi sadusmoja. Nav jau tā, ka tās bija negaidītas, man jau labu laiku bija aizdomas, ka viss velk uz šādu ne-atrisinājumu, bet es atļāvos naivi cerēt, ka Eko neatstās visu tā. Arī atklāsme, ka Jambo visu dzīvi ir meklējis vienu seju, mani īpaši neaizrāva un šķita pabanāls risinājums bez īpašas ticamības pakāpes. Ja tā naivā dzīšanās pēc meitenes pusaudža gados bija simpātiska un piedodama, tad pusmūžā tas izskatās vienkārši smieklīgi. Bet varbūt te pie vainas tas, ka man Paola šķita tik loti simpātiska un tāda mēroga nodevība pret viņu absolūti neiepriecināja.

Bet galu galā jāsaka, ka šī ir satriecoši lieliska grāmata, ar kuras palīdzību man beidzot izdevās atkratīties no aizspriedumiem pret Eko. Ļoti pamatīgs un dziļš darbs, kas nav paredzēts vieglai atpūtai, bet gan pamatīgai smadzeņu kustināšanai. Savukārt no milzīgā atsauču daudzuma nobīties nevajag, jo tās ir drīzāk bonuss erudītam lasītājam, viegls flirts ar lasītāju, nevis sižetu virzoši lielumi.

Citāti no grāmatas:

“Bauda ir ciešanu izbeigšanās, bet nieze jau nav ne sāpes, ne ciešanas, nieze ir aicinājums sagādāt sev baudu.”

“Vai tu apjēdz, ka kopš Ādama laikiem droši vien esi vienīgais vīrietis pasaulē, kurš pēc sievas lūguma iet nopirkt rozes, bet atgriežas ar pārīti suņa pautu?”

“Dievs ir ļauns. Kā priesteri pamato to, ka Dievs esot labs? Viņš esot labs, jo ir mūs radījis. Nekā! Tieši tas pierāda, ka viņš ir ļauns.”

“Es nesūdzos par to, ka citi man nevelta smaidus, nelaime ir tā, ka es nespēju atrast iemeslu uzsmaidīt citiem.”

“Bet tas jau nav nekas jauns- šajos maldos iepinas jau tūkstošiem gadu. Ja tā nenotiktu, nebūtu nekādas literatūras.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Rendezvous with Rama. Arthur C. Clarke

18 Mar

Lai arī pēdējo divu gadu laikā esmu nopietnāk pievērsusies fantāzijas un fantastikas lasīšanai, tādu īsti zinātnisko fantastiku tomēr lasīt sanāk samērā reti, tāpēc jo lielāks ir prieks, kad gadās izlasīt kādu zinātniskās fantastikas grāmatu, kas patiesi aizrauj un sajūsmina.

2130. gads, cilvēki jau sen kā vairs neapdzīvo tikai Zemi, bet ir kolonizējuši arī vairākas citas planētas. Nopietna uzmanība tiek pievērsta meteorītiem, tie tiek uzmanīti, lai atkal kaut ko neiznīcinātu, un tieši šādā veidā tiek atklāta Rama. Sākumā šķiet, ka tas ir parasts meteorīts, nekā ievērības cienīga, bet ātri atklājas, ka tā vis nav- Rama patiesībā ir iespaidīgs kosmosa kuģis, ko būvējusi mums nezināma civilizācija. Uz Ramu tiek nosūtīta izpētes komanda, bet diemžēl viņu laiks ir ierobežots, jo jau pavisam drīz Rama pārāk pietuvosies saulei.

Šī ir otrā Klārka grāmata, ko lasu un jāsāk secināt, ka man ārkārtīgi patīk viņa stils- vispirms lasītājs tiek iepazīstināts ar jauno pasauli un tās uzbūvi, tiek iezīmētas centrālā notikuma vadlīnijas un tikai tad stāstā sāk darboties reāli varoņi. Jūtos pat mēreni pārsteigta par to, cik ļoti man patīk šāda stāstu uzbūve, jo parasti man grāmatās galvenais ir varoņi, bet Klārka grāmatās varoņi spēlē tikai otršķirīgu lomu, galvenais ir pasaule un romāna centrālais notikums.
Un pasauļu būvēšana Klārkam patiešām padodas, man grāmatas beigās bija žēl šķirties no Ramas, gribējās tur padzīvoties vēl, uzzināt ko vairāk par to svešo civilizāciju un viņu mērķiem, gaidīju arī atbildi uz jautājumu, vai kosmosa kuģa civilizācija patiešām ir izmirusi vai tomēr tikai nogaida brīdi, kad atkal turpināt savas dzīves. Uz šiem un tamlīdzīgiem jautājumiem lasītājs gan atbildi tā arī nesaņem, jo līdz ar izpētes komandu Ramu nākas pamest un cilvēce tā arī nesaņem atbildes par reālajiem kosmosa kuģa mērķiem un uzbūves principiem. Žēl, protams, bet stāstā tas iederas perfekti un piešķir papildus ticamību visam šim pasākumam.
Grāmatai cauri vijas sajūsma par jauno pasauli, vēlme to izpētīt līdz pēdējam sīkumam un lasītājs tiek aizrauts līdzi šinī vienreizējā pētījumā, kas nespēj atstāt vienaldzīgu. Īsta medusmaize kādam, kas ar sajūsmu izpēta jaunas pasaules.
Un lai arī Klārks ir uzbūvējis tehniski ļoti pārdomātu pasauli, kas atbilst visiem fizikas likumiem un kurai par mani gudrāki cilvēki īsti neatrod kur piekasīties, stāsts nav pārlieku pieblīvēts ar tehniskām un zinātniskām detaļām, kas varētu nogurdināt lasītāju, kura zināšanas šajos jautājumos ir ierobežotas (kā man). Stāsts raiti rit uz priekšu un nenomoka ar bezgalīgiem tehniskiem aprakstiem.

Rendezvouz with Rama ir brīnišķīga ar jauku humoru piesātināta grāmata, kas aizrauj un rada vēlmi uz Ramu doties pašam, nevis tikai lasīt par to.

Citāti no grāmatas:

“He had a suspicion of plausible answers; they were so often wrong.”

“In these latter days, knighthood was an honor few Englishmen escaped.”

“Yes, it made sense, and was so absurdly simple that it would take a genius to think of it. And, perhaps, someone who did not expect to do it himself.”

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A book your friend loves”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Hitchiker`s Guide to the Galaxy (#1-#5). Douglas Adams

18 Feb

Kopš pirmās reizes, kad Galaktikas ceļvedi stopētājiem izlasīju latviski (tulkojums ir labs un kvalitatīvs, starp citu), tā ir ieņēmusi stabilu vietu manu mīļāko grāmatu topa augšgalā, un man jau labu laiku bija vēlme to pārlasīt, jo īpaši tāpēc, ka latviski biju lasījusi tikai 4 daļas, bet ir vēl arī piektā, ko autors gan sarakstīja krietni vēlāk un kuras kvalitāte tiek pamatīgi apšaubīta (šim viedoklim gan nespēju piekrist). Pie kam, „The Hitchiker`s Guide to the Galaxy” ir arī manā 100 grāmatu projekta sarakstā.
Šoreiz es grāmatu klausījos angliski un izvēle par labu audiogrāmatai šoreiz bija fantastiska, jo grāmatas ierunājis ir pats autors, kas klausīšanos padara īpaši interesantu, jo autors labāk par jebkuru citu zina, kā jāskan katram dialogam, kur tekstā liekams uzsvars un tamlīdzīgi. Patiesībā, Adamss savas grāmatas ir ierunājis tik mākslinieciski un izjusti, ka brīžiem tas jau kļuva kaitinoši, piemēram, brīžos, kad viņš piepeši sāk kliegt, jo varonis tekstā kliedz, vai kaitinošā robota balstiņā dziedāt muļķīgu dziesmiņu. Viens ir lasīt par to, kā robots kaitina galvenos varoņus, pavisam kas cits- tikt pašai kaitinātai. Bet tā ir tikai tāda čīkstēšana, jo teksts ierunāts patiešām lieliski un ar lielu meistarību, kas grāmatai piešķīra pavisam jaunu garšu.

Artūrs Dents ir pavisam parasts un neievērojams cilvēks, kura dzīve kļūst pavisam neparasta un neprognozējama brīdī, kad birokrātiskie vogoni iznīcina Zemi un Arturs kļūst par vienu no diviem cilvēkiem, kam no Zemes izdevies aizlaisties. Visums ir plašs un pilns ar brīnumainām dīvainībām, sākot ar durvīm, kuras jūtas laimīgas jums atvērties, un beidzot ar depresijas māktu robotu. Nemaz nerunājot par restorānu visuma galā vai iemesliem, kāpēc vispār tika uzbūvēta Zeme.

Grāmatas mani sajūsmināja tikpat ļoti kā pirmajā reizē, kad tās lasīju un es šīs ārkārtīgi asprātīgās un smieklīgās grāmatas noteikti pārlasīšu vēl un vēl. Interesanti arī, ka es samērā detalizēti atcerējos pirmo grāmatu, bet atlikušās neatcerējos praktiski nemaz, tikai dažus spilgtākus notikumus vai ainas, bet kopējo sižetu- ni un ni. Tā nu sanāca, ka ne tikai piekto grāmatu lasīju pirmo reizi, bet būtībā arī otro, trešo un ceturto lasīju gluži tā, it kā iepriekš tās nekad nebūtu redzējusi.
Bieži esmu sastapusies ar viedokli, ka šī sērija ar katru nākamo grāmatu kļūst arvien sliktāka, bet arī šim viedoklim es nekādīgi nespēju piekrist, jo man lieliskas šķiet visas sērijas grāmatas (jā, arī piektā) un lai arī pirmās grāmatas ģenialitāti pārējā sērija īsti nepārspēj, mana otra mīļākā grāmata no šīs sērijas noteikti ir ceturtā.

Es pat nezinu, kā šo grāmatu sēriju aprakstīt, jo nekas, ko es varētu pateikt, ne tuvu nelīdzināsies pašu grāmatu burvīgumam. Šīs ir asprātīgas un humorpilnas grāmatas, kas uz dzīvi un cilvēkiem skatās ar neparastu vieglumu un ironiju. Autoram ir izdevies cilvēkus attēlot visā mūsu „krāšņumā” un sabiedrību atklāt tieši tādu, kāda tā ir. Un šī ir tā grāmata, kurā mani absolūti netraucēja mērens sižeta trūkums. Ja pirmajā grāmatā visi notikumi ved uz kaut kādu noteiktu mērķi un attīsta sižetu, tad pārējās grāmatās notikumi pamazām kļūst nesaistītāki un attālinātāki viens no otra, bet tas mani absolūti nespēja satraukt, jo es biju pārāk aizrāvusies ar smiešanos un sajūsmināšanos par dažādām pasaulēm un dažādu dzīves fenomenu skaidrojumu. Un pēc tā, kā Adamss apraksta lidošanu, man lūzt sirds, ka nevaru to izmēģināt pati. Un par lidošanu runājot- šinī sērijā gan laikam atrodams literatūras visu laiku visromantiskākais sekss.

(Šinī rindkopā sekos būs spoileri)
Un tomēr par spīti manai sajūsmai, es tomēr nespēju autoram piedot to, kā viņš pabeidza sēriju. Iznīcināt Zemi?! Nu nopietni? Tas bija tik ļoti pretrunā ar visas sērijas noskaņu un notikumu virzību, ka es tam vienkārši nespēju noticēt. Radās sajūta, ka autors vairs īsti nezināja, ko ar visu to pasākumu iesākt un nobeidza sēriju tā, lai nekad nerastos kārdinājums to atkal turpināt, bet es tomēr būtu cerējusi uz elegantāku risinājumu un sērijā būtu iederējies arī atvērtais nobeigums. Ak jā, un vēl es autoram nespēju piedot to, ka viņš lasītājiem tā arī nepastāstīja, kas notika ar Fenčērču, jo viņa bija viens no sērijas labākajiem tēliem.

Es nezinu, kādos veidos vēl izpaust savu sajūsmu par šo grāmatu sēriju, varu tikai droši apgalvot, ka šīs ir grāmatas, kuras noteikti ir vērts lasīt, ka es to darīšu vēl un vēl un ka šī ir žanra klasika. Īpaši patiks tiem, kuri labprāt pasmejas par sevi un cilvēci kopumā, un spēj novērtēt kvalitatīvu cilvēku atspulgu greizajos spoguļos. Šīs ir grāmatas ar fantastisku valodu, ritmu un izdomu. Vai es jau teicu, ka tās mani sajūsmina?

Citāti no grāmatas:

„It is well known fact that those people who most want to rule people, are ipso facto those least suited to do it. Everyone who is capable of getting themselves made president should on no account be allowed to do the job.”

„It is folly to say you know what is happening to other people. Only they know if they exist; they have their own universes of their eyes and ears.”

„My doctor says that I have a malformed public duty gland and a natural deficience in moral fiber and that I`m therefore excused from saving universes.”

„He knew instinctively who it was or at least knew who it was he wanted to be and once you know what it is you want to be, true instinct is a very useful device for enabling you to know that it is.”

Vērtējums:
42

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote