Šo grāmatu es netīšām atklāju, lasot Geimena pārdomas par cenzūru. Savā intervijā viņš piemin gadījumu, kurā čalis bibliotēkā sarīko traci par šo autobiogrāfisko komiksu, jo tā, redziet, esot pornogrāfija, un viņš nonākšot ellē, ja redzēšot tādus zīmējumus. Man patiešām nav skaidrs, kam ir jāsaiet pa īso galvā, lai šo uzskatītu par pornogrāfiju, un droši vien būtu īpaši jānopūlas, lai 200+ lapaspusēs atrastu tos pāris zīmējumus, kur parādās nedaudz kailuma.
Bet laikam jau man tam plānprātiņam ir jāsaka mazliet paldies, jo iespējams, ka citādi es par šo grāmatu uzzinājusi nebūtu, kas itin nemaz nebūtu jauki, jo šī ir lieliska, nozīmīga grāmata, kas palīdz labāk izprast cilvēkus. Nu, vismaz dažus.
Izrādās, ka ārzemēs Alison Bechdel ir visai slavena komiksu autore, no viena viņas komiksa pat ir cēlies slavenais Bechdel tests filmām.
“Fun Home” ir autobiogrāfisks komikss, kas vēsta par autores attiecībām ar tēvu, par koledžas laiku atklāsmi, ka viņa ir lesbiete, un mazliet satriecošo atklājumu, ka arī viņas tēvs ir bijis homoseksuāls un visu dzīvi to rūpīgi slēpis, jo tais laikos tas bija kaut kas krimināli sodāms.
Alisona savu ģimeni visai precīzi salīdzina ar Adamsu ģimenīti – Alisonas tēvs māju iekārto mazliet pompozā stilā un viņa vizuālajai gaumei visi ir spiesti strikti pakļauties, tēva bizness ir apbedīšanas birojs, kurā Alisona un brāļi sastopas ar nāvi bez jelkādām ceremonijām un iejūtības, arī viņu sadzīve ir mēreni dīvaina. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Adamsi savā dīvainībā ir ļoti laimīga ģimene un viņu dzīve ir vairāk uzskatāma par pozitīvo piemēru, savukārt Alisonas ģimenē valda arktisks klimats un visa dzīve ir pakļauta tam, kā lietām būtu pareizi jāizskatās, nevis kā katrs justos labi.
Autore itin nemaz neslēpj, ka, stāstot par savu tēvu, patiesībā stāsta pati par sevi, un grāmatas beigās atzīst, ka viņas skatījums uz tēvu droši vien ir netaisns un patmīlīgs. Šinī grāmatā viņa ne tik daudz precīzi portretē savu tēvu, kā atklāj savu skatījumu uz dzīvi un meklē veidus kā izskaidrot neloģisko un neizskaidrojamo, un galu galā viņa pati arī spēj redzēt to, ka viss varētu nebūt bijis tieši tā, kā viņa stāsta, jo no ārējiem apstākļiem dažkārt ir grūti pareizi izsecināt to, ko kāds domāja vai gribēja, kas viņš bija patiesībā. Jo īpaši šai gadījumā, kad runa ir par cilvēku, kas visu dzīvi bijis spiests dzīvot aiz maskas.
Nevarētu teikt, ka Alisonas tēvs ir despotisks. Lielā mērā ģimenei ir dota brīvība un vienīgais punkts, kurā visi patiešām tiek ierobežoti ir vizuālais izskats, kas patiesībā daudz ko pasaka par viņas tēvu. Viņš ir cilvēks, kas visu dzīvi ir bijis spiests slēpt savas vēlmes un patieso būtību, viņš ir iemācījies, ka uzturēt lietu pareizo izskatu ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē, ja viņš grib dzīvot kaut cik normālu dzīvi tā laika sabiedrībā, un galu galā tas viss izpaužas visai dīvainos veidos. Ļoti iespējams, ka mūsdienās Alisonas tēvs būtu pavisam cits cilvēks, īpaši, ja dzīvotu kādā vietā, kuras iedzīvotāju dienaskārtības pirmais punkts nav citu cilvēku diskriminācija.
Tomēr viņi dzīvo tur un tai laikā, kad dzīvo, un rezultāts ir dīvaina, mazliet falša ģimene.
Stāsts ir cieši pieblīvēts ar literāram atsaucēm, no kurām gan nevajag baidīties, jo visas tekstā ir arī paskaidrotas. Šis literārais slānis biezā kārtā klājas pāri Alisonas ģimenei un vēlreiz pasvītro atsvešinātību un emocionālo tukšumu – Alisonai īsti nav iespējas par savu ģimeni runāt kaut kā citādi, kā tikai runājot caur literatūru, jo ģimene ir pārāk sveša, lai par to runātu emocionāli un personīgi.
Dažādiem stāstiem piestāv dažādi mediji un formāti, un šis nu reiz ir gadījums, kad izvēlētais stāsta formāts lieliski izceļ un paspilgtina stāstāmo. Alisonas stils ir ļoti askētisks un piezemēts, viņas komiksi ir melnbalti un tikai vietumis iekrāsoti ar “pusnakts zilo” krāsu. Šis askētisms un vizuālā piezemētība asi kontrastē ar tēva iekārtoto krāšņo un cakaino māju un tieši vizuālajā risinājumā visspilgtāk atklājas stāsta centrālais konflikts. Nedomāju, ka romānā to izdotos parādīt tik spilgti, savukārt filmā būtu grūti atklāt emociju un domu dziļumu, kas parādās šeit. Mani pārsteidz tikai vāka dizaina izvēle, jo tas nedod nekādu priekšstatu par grāmatas saturu.
Man vispār nav nekādu aizspriedumu pret komiksiem un šī grāmata ir spilgts pierādījums tam, ka komiksi nav tikai bērnu literatūra vai muļķīga izklaide. Tieši otrādi – šinī grāmatā ir skaidri redzams, ka komiksiem ir sava niša un savi stāsti, un šis nu reiz ir gadījums, kad rakstītais teksts dzīvo perfektā simbiozē ar vizuālo materiālu.
Šī ir viena no neparastākajām un svarīgākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Šis stāsts ļauj ielūkoties kādā dīvainā ģimenē, mazliet labāk izprast, ko nozīmē visu dzīvi slēpties un apspiest sevi, kā tas ietekmē apkārtējos. Silti iesaku izlasīt arī citiem un varbūt mazliet labāk saprast cilvēkus, varbūt mazliet pārdomāt savu attieksmi.
Viena no grāmatas “Fun Home” lapām.
Vērtējums:
10/10
