Grāmatu Spīgana par grāmatām

“Mirušie nepiedod” turpinājums bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām un tā ne mazākajā mēra neliek vilties, jo beidzot lasītājam ir iespēja pamatīgak iepazīt autores fantastiski uzbūvēto pasauli – tieši pasaules un tās maģijas tuvāka izpēte man ļoti pietrūka sērijas pirmajā grāmatā. Nevajadzētu gan satraukties tiem, kas iepriekšējo grāmatu nav lasījuši – “Mājas bez durvīm” būs lieliski lasāma arī kā atsevišķa grāmata, kas saprotama arī nezinot pirmās grāmatas sižetu. Šet laikam vietā ir atzīties, ka es patiesībā “Mirušie nepiedod” sižetu atceros sasodīti vāji, atmiņā ir iespiedusies tikai sajūta, kas pārņēma lasot grāmatu un vēlme ko vairāk uzzināt par Vegas pasauli. Tagad domāju, ka gribēšu grāmatu “Mirušie nepiedod” pārlasīt vēlreiz, bet kas to lai zina, kad es līdz tam nonākšu, ja nemitīgi tiek izdotas jaunas lieliskas grāmatas.

Vegai ir īpašs talants vienmēr atrasties visu dīvaino notikumu centrā un vēl tikt turētai aizdomās par tiem, un nav nekāds pārsteigums, ka laikā, kad Grāā kāds ir sācis nogalināt jaunas burves, aizdomas krīt tieši uz svešzemnieci Vegu, kuras sociālo spēju neesamība nepalīdz viņai radīt labāku priekšstatu par sevi.

Ja pirmajā grāmatā man Vega šķita ļoti simpātiska jauna burve un kaut kādā mērā viņā redzēju sevi, tad šinī grāmatā Vega ir kļuvusi par samērā čīkstošu radījumu, kas nekā nespēj tikt vaļā no pašas radītās noslēgtības un nemitīgi par to cieš. Tas gan nekādā veidā netraucē lasīt grāmatu, jo Vega ir ļoti dzīva varone un ir ļoti viegli viņas vietā iedomāties reālus cilvēkus, kas savu dzīvi veido tieši šādā veidā. Brīžiem gribas Vegu kārtīgi sapurināt un iestāstīt viņai, ka visa pasaule nav gluži viņai nodarījusi pāri un ka kāda drusciņa atvērtības pret citiem viņai lieti noderētu, bet vispār jau ir atsvaidzinoši lasīt gramatu, kuras galvenā varone nav super mīlama un lieliska, pie kam Vegas aizsargmehānismi ir ļoti ticami un arī mūsu pasaulē cilvēki mēdz šādi reaģēt uz pagātnes traumām un pāridarījumiem. Un būsim godīgi – to Vegai netrūkst.

Vēl interesantāku grāmatas lasīšanu padara tas, ka lai arī lasītājam tiek dota iespēja iepazīt stāsta pasauli un maģiju, nepamet sajūta, ka šai pasaulē dzīvojošie burvji (par parastajiem cilvēkiem vispār nerunājot) savu maģiju vispār nepazīst. Viņi iemācās veikt kaut kādas konkrētas darbības, viņi lieliski prot aizmālēt acis vienkāršajiem ļautiņiem, bet pašiem burvjiem nav dziļas izpratnes par maģijas uzbūvi. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo šai samērā brutālajā pasaulē, kas balstās uz citu cilvēku manipulāciju, maģija ir apbrīnojami liega un netverama, balstīta emocijās, empātijā un cilvēciskajās saiknēs. Faktiski burvji šeit ir drīzāk apdāvināti psihologi, kas labprāt atsakās no zināmām ētikas normām, lai ērti parakņātos citu cilvēku galvās. Un tas man šo grāmatu padara tikai un vienīgi vēl simpātiskāku, jo mani vienmēr ir interesējis tas, kā cilvēki piedzīvo pasauli, kā to uztver un saprot un ar to šai grāmatā var iepazīties daudz un pamatīgi.

Ieva raksta it kā piezemēti un vienkārši, bet grāmatu caurstrāvo burvīga humora izjūta, un viņas grāmatas šķiet pieejamas ikvienam – grāmata kā draudzīga saruna starp autoru un lasītāju. Un šāda viegluma sajūta literatūrā nemaz tik bieži nav sastopama, nemaz tik bieži man galvā nerosās doma, ka tieši tā jau tas viss arī varētu būt. Pie kam, Ievas grāmatas vienmēr ir lasāmas vairakos līmeņos un tā arī šoreiz – “Mājas bez durvīm” lieliski lasīsies kā fantāzijas piedzīvojumu romāns, bet tikpat labi to var lasīt arī kā simboliem pieblīvētu metaforu par mūsu pasauli un cilvēka nepieciešamību iekļauties sabiedrībā.

Trīs gadu gaidīšana uz šo grāmatu noteikti ir sevi attaisnojusi un es “Mājas bez durvīm” izlasīju ar lielu sajūsmu un tagad ar nepacietību gaidu, kad no Ievas saņemsim nākamo grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājas bez durvīm
Sērija: Mirušie nepiedod
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934064197

Par Daces Vīgantes debijas grāmatu es biju dzirdējusijau kādu laiku pirms tās iznākšanas, jo Ieva Melgalve man bija piedziedājusi pilnas ausis, ka tā nu reiz ir grāmata, kuru man izlasīt vajag obligāti. Ievas gaumei es uzticos un iepriekš biju sastapusi pa kādam Daces Vīgantes stāstam iekš Satori, tāpēc skaidra lieta, ka noteikti lasīšu. Un tad vēl grāmata tika izdota ar ļoti uzrunājošu vāku un vispār jau arī nosaukums ļoti intriģējošs. Ķēros klāt un šī nu reiz bija grāmata, kas ļāva izrauties no atkal ieilgušas lasīšanas krīzes.

“Ledus apelsīns” ir stāstu krājums par klusējošiem cilvēkiem, kas ieslēgušies sevī un ir pārliecināti, ka viņu sāpi jau gan neviens nesapratīs. Un tā kā darbība lielākoties risinās padumjajos laikos, lielā mēra jau nesaprot ar. Tomēr centrālā tēma šai grāmatā ir nevis nebeidzamas ciešanas un gaušanās, bet gan autores milzīgā vēlme ieraudzīt katra stāsta abas puses un nemeklēt vienīgo “pareizo” patiesību.

Sākot lasīt grāmatu gan gribas mazliet sarūgtināti nopūsties – nu atkal jau par padumjajiem laikiem un to kā mēs visi ciešam. Un galu galā viena lieliska Nora Ikstena mums jau ir, otru nevajag, paldies. Bet uzreiz varu nomierināt – Dace Vīgante nav otra Nora Ikstena un lai arī fonā ir padumjie laiki, stāsts šoreiz ir cits.

Vīgante raksta niansēti un iejūtīgi, nepamet sajūta, ka autore lieliski pazīst cilvēkus un ir gatava viņos klausīties. Savukārt stāsti veido vienotu kompozīciju un viegli lasāmi kopā kā viens darbs, nevis atsevišķi radīti gabali. Un kopumā grāmatas tonis nav depresīvs vai gaudulīgs – autorei piemīt smalka humora izjūta, kas padara stāstus nedaudz vieglākus, tomēr visvairāk lasītājam palīdz tas, ka autore patiesi nav koncentrējusies uz dažādām šausmām, bet gan cilvēcisko konfliktu, kas faktiski varētu rasties jebkuros laikos. Jā, atzīstos, ka pie pirmā stāsta man bija jāraud, bet es neko nevaru padarīt, ja kāds raksta tik dzīvi, ka es nespēju no tā stāsta tikt ārā un pilnībā nostājos literāro varoņu vietās.

Visvairāk tomēr iepriecina tas, ka stāstu konflikti ir apskatīti daudzpusīgi un tie vienmēr tiek parādīti no visu iesaistīto pušu skatupunktiem. Šī pieeja rada daudzšķautņainus stāstus, kuros lasītājs var brīvi izvēlēties savu pozīciju – gan iejusties kādā no tēliem, gan palikt par neatkarīgu novērotāju, kurš redz, ka īstenā patiesība nav nevienā pusē. Neatkarīga novērotāja pozīcija ļauj arī saskatīt to, cik liela daļa strīdu rodas tikai tāpēc, ka neesam mācījušies runāt par lietām, neesam mācījušies iejūtīgi atrisināt konfliktus un atzīt, ka neesam visas pasaules upuri. Grāmatas nosaukums ir lieliska metafora grāmatas tēliem – visi šie cilvēki ir sevī noslēgušies, izstaro aukstumu un tikai autores iejūtīgā, tomēr uzstājīgā konfliktu pētīšana ļauj aizrakties aiz tēlu “mizas” un saprast, kas tad reiz tur notiek.

Stāstu baudīšanai lieliski palīdz arī autores valoda – viņas stāstos nav sastopamas krāšņas metaforas un poētiski apraksti, tā vietā Dace Vīgante raksta tieši un precīzi, nesakot neko lieku, neizcakinot un neizpušķojot ikdienišķas lietas. Ir ļoti viegli identificēties ar šiem stāstiem, jo varoņi šeit runā kā normāli cilvēki, iekšējie monologi risinās tieši tā kā parastiem cilvēkiem un vispār stāstos nav nekā lieka.

Katrā ziņā es šo grāmatu silti iesaku lasīt, nebaidoties no tā, ka jau atkal un atkal runājam par padumjajiem laikiem. Mani šī gramata kaut nedaudz izrāva no gramatu lasīšanas apātijas un atkal radīja vēlmi lasīt vairāk un es joprojām nevaru beigt sajūsmināties par daudzpusīgu grāmatu, kurā neeksistē pareizās patiesības.
Starp citu, tieši šobrīd “Ledus apelsīns” ir arī radio 5 mēneša grāmata, kas nozīmē, ka ir iespēja ne tikai gūt baudu no gramatas izlasīšanas, bet arī tikt pie kādas balvas, ja saņemas un uzraksta kaut nelielu recenziju un nosūta to radio.

Vērtējums:
9/10

P.S. – Dace Vīgante septembrī viesojās manā raidījumā, interviju noskatīties var te:

Nosaukums: Ledus apelsīns
Autors: Dace Vīgante
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 174
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934062124

Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.

Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

“Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.

Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.

Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.

“Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.

Vērtejums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.

Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099

Pagājušajā nedēļā saņēmu nelielu grāmatu ar lūgumu novērtēt jaunas latviešu rakstnieces pirmo grāmatu. Jutos ieintriģēta, paņēmu grāmatu un biju pārliecināta, ka par tik plānu grāmatiņu jau gan ātri uzrakstīšu, bet beigās sanāca tā, ka izlasīju un īsti nevarēju saprast, ko tad es par to domāju, tāpēc nācās padomāt ilgāk.

Elīna Gabrāne ir 2015. gada dzejas slamu uzvarētāja un arī grāmatā “Kompots” ir jūtams tas, ka autore vairāk ir dzejniece, nekā prozas rakstniece. Krājums “Kompots” sastāv no poētiskām miniatūrām (katra apmēram puslappusi gara), kurās tiek vērota dzīve un tās telpa – kā ārējā, tā iekšējā. Miniatūras ilustrē rakstnieces māsas Madaras Gabrānes zīmējumi, kas lieliski papildina tekstu domu.

Varētu apgalvot, ka Elīnas Gabrānes miniatūras ir dzeja, kas pierakstīta prozas formā un šis formāts intriģē. Miniatūras ir izteikti personiskas un lielākoties arī mazliet nekonkrētas – parādās kādi noslēpumaini cilvēki, kas tiek uzrunāti (lielākoties laikam jau neveiksmīgas mīlas objekti), tiek aprakstīti anonīmi cilvēki un pilsētas ainas.

Dažas no miniatūrām mani pamatīgi “aizķēra” – piemēram, miniatūra “Negribu būt grāmata” šķita personiski ļoti tuva un saprotama – bet lielai daļai miniatūru lasītajam trūkst konteksta, kurā ievietot šos tekstus, tāpēc it kā veiksmīgs literārais materiāls aizslīd garām nesaprasts. Protams, lasītājam tas dod plašākas iespējas tekstu variēt un pielāgot saviem piedzīvojumiem, bet šāda veida literatūras baudīšana īsti tomēr nav manā gaumē, jo nepamet sajūta, ka lasītājam jāstrādā autora vietā.

Tomēr par spīti nekonkrētībai, grāmata ir simpātiska un aizkustinoša un ir jūtams, ka autorei ir literārs talants, kuru, cerams, viņa attīstīs un rakstīs vēl. Izteiksmes forma, miniatūru uzbūve un vietumis neparasti izteicieni padarīja šo mazo grāmatiņu baudāmu un noteikti nav tā, ka man nepatika par spīti mūsu žanru nesaderībai. Domāju, ka pie melanholiskāka noskaņojuma es pie šīs grāmatas varētu atgriezties un atrast tanī jaunu jēgu.

Ar “Kompota” saturu man veidojās sarežģītas attiecības, bet toties vizuālais noformējums ir perfekts un mani sajūsmina. Melnbaltās ilustrācijas ir tikpat lakoniskas kā teksts un pie katras no tām gribas mazliet pakavēties, tomēr nav tā, ka ilustrācijas noēstu uzmanību no teksta. Katrā ziņā mani iepriecina tas, ka ne visiem obligāti vajag grāmatas taisīt košas un brēcošas, tā vietā tiek radītas skaistas grāmatas, kuru forma lieliski papildina saturu.

Vai es iesaku lasīt šo grāmatu? Jā, bet tikai ar nosacījumu, ka lasītājam ir gana melanholisks, apcerīgs un nesteidzīgs noskaņojums.
Es pati noteikti lasīšu arī nākamās Elīnas Gabrānes grāmatas.

Vērtējums:
7/10

A photo posted by Spīgana Spektore (@spigana) on Feb 1, 2016 at 12:54pm PST

P.S. – Mio arī grāmatiņa patika.

Grāmatu saņēmu no autores.

Nosaukums: Kompots
Autors: Elīna Gabrāne
Izdevējs: Jumava
Lappušu skaits: 75
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934118463

Šeit jāatzīstas, ka man īsti nav skaidrs, kā es varēju palaist garām šīs grāmatas lasīšanu. Galu galā – par grāmatu es zināju jau faktiski kopš tās iznākšanas, zināju arī, ka citi ir baigā sajūsmā, bet pati tā arī nebiju pieķērusies. Kāpēc? Nav ne mazākās nojausmas. Lai vai kā tur būtu ar tiem agrākajiem iemesliem, šo gadu es iesāku ar izcilu grāmatu, par ko man paldies jāsaka radio 5 mēneša grāmatas akcijai. Un lai laime būtu pilnīga, jau šo svētdien ar pašu Māru Zālīti tikšos arī savā raidījumā.

“Pieci pirksti” ir autobiogrāfisks romāns, kas stāsta par atgriešanos no Sibīrijas, par grūtībām, kas sagaida šeit, pieskaras arī Sibīrijā pārdzīvotajām šausmām. Grāmatas galvenā varone ir Laura – piecgadīgā meitene, kas dzimusi Sibīrijā, un kurai nu nākas pielāgoties Latvijas dzīves ritmam un paražām.

Par grāmatu es biju stāvā sajūsmā un kā vakarā iesāku lasīt, tā negāju gulēt, kamēr naktī nebiju to pabeigusi. Viens no galvenajiem sajūsmas iemesliem bija bērna vieglais un gaišais vēstījums, kas šo grāmatu padara atšķirīgu no tik pierastajām “gaudu dziesmām”, ar kurām tik daudziem asociējas visa latviešu literatūra.

Neilgi pirms šīs grāmatas izlasīšanas man iznāca kāds strīds, kuru noslēdza otra cilvēka paziņojums, ka latviešu literatūra galvenokārt ir par skumīgām reņģēm, un mani histēriskie smiekli, jo šis paziņojums vismaz daļēji ir patiess. Pēc smiešanās man tomēr šī frāze nedeva mieru un es ilgi domāju, kas tad ir tas, kas liek tik lielai cilvēku daļai domāt, ka latviešu literatūra ir vienas vienīgas sērdienīšu dziesmas. Acīmredzamākais arguments – latviešu literatūra daudz runā par ciešanām un nelaimēm – īsti nedarbojas, jo jebkurā labā grāmatā par sižeta pamatu kalpo kāds konflikts, kas lielākoties izraisa lielākas vai mazākas ciešanas. Šīs pārdomas noslēdza “Piecu pirkstu” izlasīšana un man šķiet, ka es beidzot sapratu. Visa atšķirība slēpjas ne jau tanī, ka rakstīts tiek par ciešanām, bet gan rakstnieka attieksmē pret tām un dzīvi kā tādu. Latviešu literatūrā ciešanas ļoti bieži ir galvenais lielums, kas definē varoni un iezīmē viņa dzīves ceļu un liela daļa šo grāmatu atstāj milzonīgu bezcerības sajūtu. Bet Māra Zālīte rīkojas pilnīgi pretēji – jā, arī šīs grāmatas pamatā ir ciešanas, tomēr stāsts nav par mocīšanos, bet gan cilvēka milzīgo spēku ciešanas pārvarēt un turpināt dzīvot. Tieši sajūta, ka dzīve iet uz priekšu, šo grāmatu padara tik pievilcīgu un atšķir no pierastajām sērdienīšu gaudām.

Ļoti simpātisks ir arī bērna skatījums uz dzīvi – tās ir pilnīgi citas prioritātes un citas sajūtas, pie kam aprakstītas tik dzīvi, ka lasītajam ir viegli arī sevi atcerēties bērnībā un atminēties cik lieli pārdzīvojumi bija visas tās lietas, kas tagad šķiet esam pēdējie nieki. Pie kam, Laura ir ļoti pievilcīgs tēls – viņa nav īdoša princese, viņa ir īsts dabas bērns, kas iet glābt varžu kurkuļus, kas grib uzcelt māju kokā, kas labprāt izpēta apkārtējos laukus un pļavas. Un Lauras loģika ir tik fantastiska! Viņa jau nemaz blēņas negrib darīt, vienkārši pieaugušie galīgi nesaprot viņas domu gājienu.

Pieaugušie, protams, Lauru nopietni neuztver, tāpēc viņai rodas iespēja noklausīties sarunas, kas patiesībā nemaz nebūtu piemērotas viņas ausīm un saprast lietas, ko pieaugušie it kā gribētu no viņas slēpt, bet kaut kā pieaugušajiem pārlieku bieži aizmirstas tas, ka bērni redz, dzird un saprot krietni vairāk, nekā domājam. Šīs noklausītās sarunas apvienojumā ar skarbu dzīves pieredzi Laurai dod iespēju izklausīties krietni vecākai, nekā viņa ir patiesībā – vienās sarunās viņa vārds vārdā atkārto noklausīto, citkārt izsper tekstus, kuru nozīmi pati nemaz nesaprot, bet pieaugušie paliek ar mutēm vaļā.

Protams, viss jau nav skaists un rožains. Grāmatas gaišajam tonim cauri draudīgi laužas traģēdija un sāpīgi ievainojumi – Laura par sevi runā tikai un vienīgi 3. personā, šad tad uzplaiksnī atmiņas no Sibīrijas, arī Lauras vecākiem Latvijā nav nekāda vieglā dzīve, jo mainījusies gan viņu dzimtene, gan cilvēku attieksme pret viņiem. Un grāmatas beigās, protams, bija jāraud, bet to jau mēs visi zinājām.

Vislielāko šausmu sajūtu laikam raisa tieši tās nelielās detaļas. Iedomājieties piecgadīgu bērnu, kas ir svētās šausmās par to, ka mamma dārzā izravē nezāles, jo tad taču nebūs, ko ēst. Šādu detaļu romānā netrūkst un kopējais iespaids lasītāju nogāž gar zemi.

“Pieci pirksti” ir latviešu literatūrā ļoti nozīmīga grāmata, kuru ir vērts lasīt. Jo īpaši šo grāmatu iesaku tiem lasītajiem, kas parasti vairās no latviešu literatūras un kuriem šķiet, ka visa latviešu literatūra ir par sērīgām reņģēm. Tā nav un “Pieci pirksti” ir perfekts pierādījums tam, ka arī par tautas sāpīgāko tēmu var rakstīt gaiši un uz dzīvi raudzīties cerīgi.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Pieci pirksti
Autors: Māra Zālīte
Izdevējs: Mansards
Lappušu skaits: 304
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789934120244