RSS
 

Archive for the ‘Latviešu literatūra’ Category

Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

28 Nov

Līdz šim rakstnieks Toms Kreicbergs ir guvis ievērību kā fantastikas literatūras autors. Taču viņa jaunākajā darbā no fantastikas nav ne miņas – tas vienā stāstā apvieno paša autora pieredzēto darbā Volstrītā ar ģimenes stāstiem par savulaik gūto pieredzi izsūtījumā Sibīrijā.

Grāmatas varonis Pēteris Ostbergs ir jauns latvietis, kurš tikko sācis darbu Ņujorkas finanšu sirdī Volstrītā laikā, kad pasauli satricina krīze. Tomēr vairāk par labi apmaksāto karjeru Pēteri aizrauj doma par mākslu, un no darba brīvajā laikā viņš zīmē komiksu, kurā ataino vecmāmiņas Lauras jaunības gadus un izsūtīšanu uz Sibīriju. Abu latviešu stāsti romānā savijas apļa kompozīcijā, papildina viens otru un attēlo to, kā mūsdienu pasaulē (un arī 40. gados) jūtas jauns cilvēks.

Sākumā lasītājs varētu justies sašutis – kā rakstnieks atļaujas salīdzināt traģiskos Sibīrijas notikumus ar mūsdienu «ekonomiskajiem bēgļiem»?! Taču šīs izjūtas ātri gaist, jo Kreicbergs pret vecmāmiņas Lauras dzīvesstāstu, kas iesākas neatkarīgajā Latvijā un traģisku notikumu dēļ aizved līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem, izturas ar mīlestību un pietāti. Autora mērķis nav salīdzināt abu jauno varoņu dzīves, bet gan mēģināt izprast, kā latvieši, kuri, tāpat kā Pēteris, dzimuši pēc vai neilgi pirms Padomju Savienības sabrukuma, savā pasaules skatījumā apvieno moderno pasauli ar mūsu tautas vēsturi. Šis ir viens no grāmatas aspektiem, kas sajūsmina visvairāk. Līdz šim visai maz ir runāts par to, kā mūsu paaudze izprot Sibīrijas notikumus un kā tos ieliek pasaules kontekstā; un Kreicbergam ir lieliski izdevies notvert sajūtu, ka noteikti nevēlamies aizmirst traģisko pagātni, tomēr arī negribam ļaut tai vilkties mums līdzi kā smagai nastai, kas neļauj dzīvot ar domu par nākotni.

Autors negaužas par «bāreņu tautu», arī nevienkāršo vēsturiskos notikumus; viņaprāt, cilvēki nav slikti savas tautības dēļ (piemēram, epizodē, kur Lauras ģimenei naktī liek savākt mantas, lai vestu uz staciju, tieši jauns krievu zaldāts ar varu sabāž mātes koferī ziemas mēteļus), bet mēģina saprast un identificēties ar savas tautas vēsturi un tās «sekām» mūsdienu pasaulē. Beidzot mums ir viena latviešu grāmata, kas tieši vai netieši visus krievus nesauc par okupantiem un cūkām; arī intervijā rakstnieks uzsver, ka pārlieku bieži tautības jautājumus skatām ļoti vienpusīgi. Ir patiesi patīkami redzēt grāmatu, kurā problēmas netiek nonivelētas līdz vienai “patiesībai” un tiek pieļauta doma, ka arī mēs paši esam pieļāvuši labi daudz kļūdas.

Lai arī šīs grāmatas kontekstā lielākoties saruna risinās ap Sibīrijas stāstu, romāna mugurkaulu veido autora paša gūtā pieredze Volstrītā, un galvenokārt aprakstīti Pētera piedzīvojumi ASV – gan saspringtais un intrigu pilnais darbs bankā, gan romantiski piedzīvojumi un attiecības. Lai arī šis romāns nav tiešā veidā autobiogrāfisks, ir lieliski jūtams, ka autors grāmatā ir ielicis milzīgu devu no personiski piedzīvotā.

Romānā bieži lietoti visai tehniski finanšu pasaules termini, bet romāns joprojām ir viegli lasāms. Pēteris Ostbergs nav nekāds sausiņš, kuru interesē tikai karjera Volstrītā; romānā sastopam gan kubieti Kristīnu, kurā puisis ir iemīlējies, gan iepazīstam Pētera krievu-latviešu ģimeni Rīgā. Autors spilgti atklāj sava varoņa plašo emociju gammu – no ambiciozas vēlmes sevi pierādīt pasaulei līdz sāpīgām ilgām pēc mājām, pa vidu vēl ievijot mākslinieka radošās mokas. Lopu ekspresis ir aizraujoša grāmata, kuru noteikti ir vērts lasīt gan emocionālā dziļuma, gan raitā sižeta dēļ. Katrā ziņā romāns neliks garlaikoties.

Vērtējums:
9/10


Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Lopu ekspresis
Autors: Toms Kreicbergs
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 336
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934056925

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mājas bez durvīm. Ieva Melgalve

24 Nov

“Mirušie nepiedod” turpinājums bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām un tā ne mazākajā mēra neliek vilties, jo beidzot lasītājam ir iespēja pamatīgak iepazīt autores fantastiski uzbūvēto pasauli – tieši pasaules un tās maģijas tuvāka izpēte man ļoti pietrūka sērijas pirmajā grāmatā. Nevajadzētu gan satraukties tiem, kas iepriekšējo grāmatu nav lasījuši – “Mājas bez durvīm” būs lieliski lasāma arī kā atsevišķa grāmata, kas saprotama arī nezinot pirmās grāmatas sižetu. Šet laikam vietā ir atzīties, ka es patiesībā “Mirušie nepiedod” sižetu atceros sasodīti vāji, atmiņā ir iespiedusies tikai sajūta, kas pārņēma lasot grāmatu un vēlme ko vairāk uzzināt par Vegas pasauli. Tagad domāju, ka gribēšu grāmatu “Mirušie nepiedod” pārlasīt vēlreiz, bet kas to lai zina, kad es līdz tam nonākšu, ja nemitīgi tiek izdotas jaunas lieliskas grāmatas.

Vegai ir īpašs talants vienmēr atrasties visu dīvaino notikumu centrā un vēl tikt turētai aizdomās par tiem, un nav nekāds pārsteigums, ka laikā, kad Grāā kāds ir sācis nogalināt jaunas burves, aizdomas krīt tieši uz svešzemnieci Vegu, kuras sociālo spēju neesamība nepalīdz viņai radīt labāku priekšstatu par sevi.

Ja pirmajā grāmatā man Vega šķita ļoti simpātiska jauna burve un kaut kādā mērā viņā redzēju sevi, tad šinī grāmatā Vega ir kļuvusi par samērā čīkstošu radījumu, kas nekā nespēj tikt vaļā no pašas radītās noslēgtības un nemitīgi par to cieš. Tas gan nekādā veidā netraucē lasīt grāmatu, jo Vega ir ļoti dzīva varone un ir ļoti viegli viņas vietā iedomāties reālus cilvēkus, kas savu dzīvi veido tieši šādā veidā. Brīžiem gribas Vegu kārtīgi sapurināt un iestāstīt viņai, ka visa pasaule nav gluži viņai nodarījusi pāri un ka kāda drusciņa atvērtības pret citiem viņai lieti noderētu, bet vispār jau ir atsvaidzinoši lasīt gramatu, kuras galvenā varone nav super mīlama un lieliska, pie kam Vegas aizsargmehānismi ir ļoti ticami un arī mūsu pasaulē cilvēki mēdz šādi reaģēt uz pagātnes traumām un pāridarījumiem. Un būsim godīgi – to Vegai netrūkst.

Vēl interesantāku grāmatas lasīšanu padara tas, ka lai arī lasītājam tiek dota iespēja iepazīt stāsta pasauli un maģiju, nepamet sajūta, ka šai pasaulē dzīvojošie burvji (par parastajiem cilvēkiem vispār nerunājot) savu maģiju vispār nepazīst. Viņi iemācās veikt kaut kādas konkrētas darbības, viņi lieliski prot aizmālēt acis vienkāršajiem ļautiņiem, bet pašiem burvjiem nav dziļas izpratnes par maģijas uzbūvi. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo šai samērā brutālajā pasaulē, kas balstās uz citu cilvēku manipulāciju, maģija ir apbrīnojami liega un netverama, balstīta emocijās, empātijā un cilvēciskajās saiknēs. Faktiski burvji šeit ir drīzāk apdāvināti psihologi, kas labprāt atsakās no zināmām ētikas normām, lai ērti parakņātos citu cilvēku galvās. Un tas man šo grāmatu padara tikai un vienīgi vēl simpātiskāku, jo mani vienmēr ir interesējis tas, kā cilvēki piedzīvo pasauli, kā to uztver un saprot un ar to šai grāmatā var iepazīties daudz un pamatīgi.

Ieva raksta it kā piezemēti un vienkārši, bet grāmatu caurstrāvo burvīga humora izjūta, un viņas grāmatas šķiet pieejamas ikvienam – grāmata kā draudzīga saruna starp autoru un lasītāju. Un šāda viegluma sajūta literatūrā nemaz tik bieži nav sastopama, nemaz tik bieži man galvā nerosās doma, ka tieši tā jau tas viss arī varētu būt. Pie kam, Ievas grāmatas vienmēr ir lasāmas vairakos līmeņos un tā arī šoreiz – “Mājas bez durvīm” lieliski lasīsies kā fantāzijas piedzīvojumu romāns, bet tikpat labi to var lasīt arī kā simboliem pieblīvētu metaforu par mūsu pasauli un cilvēka nepieciešamību iekļauties sabiedrībā.

Trīs gadu gaidīšana uz šo grāmatu noteikti ir sevi attaisnojusi un es “Mājas bez durvīm” izlasīju ar lielu sajūsmu un tagad ar nepacietību gaidu, kad no Ievas saņemsim nākamo grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājas bez durvīm
Sērija: Mirušie nepiedod
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934064197

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ledus apelsīns. Dace Vīgante

04 Nov

Par Daces Vīgantes debijas grāmatu es biju dzirdējusijau kādu laiku pirms tās iznākšanas, jo Ieva Melgalve man bija piedziedājusi pilnas ausis, ka tā nu reiz ir grāmata, kuru man izlasīt vajag obligāti. Ievas gaumei es uzticos un iepriekš biju sastapusi pa kādam Daces Vīgantes stāstam iekš Satori, tāpēc skaidra lieta, ka noteikti lasīšu. Un tad vēl grāmata tika izdota ar ļoti uzrunājošu vāku un vispār jau arī nosaukums ļoti intriģējošs. Ķēros klāt un šī nu reiz bija grāmata, kas ļāva izrauties no atkal ieilgušas lasīšanas krīzes.

“Ledus apelsīns” ir stāstu krājums par klusējošiem cilvēkiem, kas ieslēgušies sevī un ir pārliecināti, ka viņu sāpi jau gan neviens nesapratīs. Un tā kā darbība lielākoties risinās padumjajos laikos, lielā mēra jau nesaprot ar. Tomēr centrālā tēma šai grāmatā ir nevis nebeidzamas ciešanas un gaušanās, bet gan autores milzīgā vēlme ieraudzīt katra stāsta abas puses un nemeklēt vienīgo “pareizo” patiesību.

Sākot lasīt grāmatu gan gribas mazliet sarūgtināti nopūsties – nu atkal jau par padumjajiem laikiem un to kā mēs visi ciešam. Un galu galā viena lieliska Nora Ikstena mums jau ir, otru nevajag, paldies. Bet uzreiz varu nomierināt – Dace Vīgante nav otra Nora Ikstena un lai arī fonā ir padumjie laiki, stāsts šoreiz ir cits.

Vīgante raksta niansēti un iejūtīgi, nepamet sajūta, ka autore lieliski pazīst cilvēkus un ir gatava viņos klausīties. Savukārt stāsti veido vienotu kompozīciju un viegli lasāmi kopā kā viens darbs, nevis atsevišķi radīti gabali. Un kopumā grāmatas tonis nav depresīvs vai gaudulīgs – autorei piemīt smalka humora izjūta, kas padara stāstus nedaudz vieglākus, tomēr visvairāk lasītājam palīdz tas, ka autore patiesi nav koncentrējusies uz dažādām šausmām, bet gan cilvēcisko konfliktu, kas faktiski varētu rasties jebkuros laikos. Jā, atzīstos, ka pie pirmā stāsta man bija jāraud, bet es neko nevaru padarīt, ja kāds raksta tik dzīvi, ka es nespēju no tā stāsta tikt ārā un pilnībā nostājos literāro varoņu vietās.

Visvairāk tomēr iepriecina tas, ka stāstu konflikti ir apskatīti daudzpusīgi un tie vienmēr tiek parādīti no visu iesaistīto pušu skatupunktiem. Šī pieeja rada daudzšķautņainus stāstus, kuros lasītājs var brīvi izvēlēties savu pozīciju – gan iejusties kādā no tēliem, gan palikt par neatkarīgu novērotāju, kurš redz, ka īstenā patiesība nav nevienā pusē. Neatkarīga novērotāja pozīcija ļauj arī saskatīt to, cik liela daļa strīdu rodas tikai tāpēc, ka neesam mācījušies runāt par lietām, neesam mācījušies iejūtīgi atrisināt konfliktus un atzīt, ka neesam visas pasaules upuri. Grāmatas nosaukums ir lieliska metafora grāmatas tēliem – visi šie cilvēki ir sevī noslēgušies, izstaro aukstumu un tikai autores iejūtīgā, tomēr uzstājīgā konfliktu pētīšana ļauj aizrakties aiz tēlu “mizas” un saprast, kas tad reiz tur notiek.

Stāstu baudīšanai lieliski palīdz arī autores valoda – viņas stāstos nav sastopamas krāšņas metaforas un poētiski apraksti, tā vietā Dace Vīgante raksta tieši un precīzi, nesakot neko lieku, neizcakinot un neizpušķojot ikdienišķas lietas. Ir ļoti viegli identificēties ar šiem stāstiem, jo varoņi šeit runā kā normāli cilvēki, iekšējie monologi risinās tieši tā kā parastiem cilvēkiem un vispār stāstos nav nekā lieka.

Katrā ziņā es šo grāmatu silti iesaku lasīt, nebaidoties no tā, ka jau atkal un atkal runājam par padumjajiem laikiem. Mani šī gramata kaut nedaudz izrāva no gramatu lasīšanas apātijas un atkal radīja vēlmi lasīt vairāk un es joprojām nevaru beigt sajūsmināties par daudzpusīgu grāmatu, kurā neeksistē pareizās patiesības.
Starp citu, tieši šobrīd “Ledus apelsīns” ir arī radio 5 mēneša grāmata, kas nozīmē, ka ir iespēja ne tikai gūt baudu no gramatas izlasīšanas, bet arī tikt pie kādas balvas, ja saņemas un uzraksta kaut nelielu recenziju un nosūta to radio.

Vērtējums:
9/10

P.S. – Dace Vīgante septembrī viesojās manā raidījumā, interviju noskatīties var te:

Nosaukums: Ledus apelsīns
Autors: Dace Vīgante
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 174
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934062124

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Novembrī jālasa latvieši

02 Nov

Foto: Spīgana

Novembris ir skaists laiks, kad viss ietērpjas neiedomājami daudzveidīgos pelēkos toņos un slēpjas dūmakainos rītos. Vismaz man novembris ir skaists laiks. Savukārt tiem, kam tas pelēkais aiz loga riebj, tiek dota brīnišķīga iespēja dzīvi padarīt gaišāku un svinēt Latvijas svētkus, kurus joprojām nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamiem.

Rudens ir arī lielisks laiks grāmatu lasīšanai. Pirms dažiem gadiem es nolēmu, ka pietiek čīkstēt par to, ka latviešu literatūra ir tāda vai šitāda, ka pienācis laiks to beidzot iepazīt, nevis dzīvot stereotipos par mūžīgo gaudu dziesmu. Un es esmu atklājusi veselu brīnumainu pasauli, esmu iepazinusi fantastiskus rakstniekus un lieliskas grāmatas, kas uz visiem laikiem ir mainījušas manas domas par latviešu literatūru.

Jau dažus gadus es novembrī aicinu citus man pievienoties šai atklājumā un novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu. Aicinājuma noteikumi joprojām ir vienkāršāki par vienkāršu – ir tikai jāizlasa vismaz viena latviesu grāmata. Un viss. Par to nav nekur jāatskaitās, nav skaļi jādeklarē, ka piedalies akcijā. Protams, par grāmatām runāt vienmēr ir lieliski, bet tas nav obligāti.

Šogad man ar apņemšanos vairak lasīt latviešu literatūru ir veicies tik labi kā nekad, jo šogad esam sagaidījuši veselu birumu lielisku latviešu grāmatu un par izvēles trūkumu sūdzēties noteikti nevar. Un es ne tikai aicinu citus lasīt latviešu literatūru, esmu gatava arī dalīties ar saviem šī gada atklājumiem. Turpinājumā saraksts ar grāmatām, kuras silti iesaku izlasīt. (Mana otrā šī mēneša apņemšanās ir par šīm grāmatām beidzot sarakstīt recenzijas.)

“Lopu ekspresis” Toms Kreicbergs – pēdējo mēnešu top grāmata, kuru vajadzētu lasīt visiem. Bez gaudām un žēlošanās par Sibīriju un aizraujoši par Volstrītu, bez aizspriedumiem par krieviem, un ar stāstu, kas neļaus no grāmatas atrauties.
“Mēness teatris” Ieva Melgalve – diezgan droši var apgalvot, ka šī gramata ir latviešu spēcīgākais fantastikas romāns. Perfekti izstrādata pasaule, interesanti varoņi un dziļš, aizraujošs stāsts.
“Stikli” Inga Gaile – griezīga grāmata, kas iedur dziļi sirdī un neļauj aizmirst stāstu.
“Klūgu mūks” Inga Ābele – šī gan nav pavisam svaiga grāmata, tomēr brīžiem šķiet, ka tā nav saņēmusi pienācīgu uzmanību. Fantastiski skaista valoda un brīnumains stāsts, kas sevī apvieno interesantus dzīvesstāstus un Latvijas vēsturi. Garlaicīgi nebūs.
“Ledus apelsīns” Dace Vīgante – stāstu krājums, kurā izteikti jūtama autores vēlme iedziļināties dažādos viedokļos, nevis atrast vienīgo patiesību. Man pie šīs gramatas bija jāraud, bet tas nav obligāti.
“Trakie veči” Pauls Bankovskis – grāmatas nosaukumā principā ir pateikts viss, kas par grāmatu būtu jāzina. Šim stāstu krajumam vēlams tuvoties ar atvērtu prātu.
“Mājas bez durvīm” Ieva Melgalve – viena no šī gada gaidītākajām grāmatām. Esmu tikusi tikai līdz pusei, bet noteikti iesaku lasīt arī tiem, kas nav lasījuši sērijas pirmo daļu. Vēl viena brīnišķīga pasaule un izjusti ikdienišķs stāsta pasniegšanas veids. Es esmu sajūsmā.
“Latviešu šausmu stāsti” apkopojusi Bārbala Simsone – vēl neesmu izlasījusi, ķeršos klāt uzreiz pēc Ievas grāmatas, tomēr tas, ko es no šīs grāmatas esmu dzirdējusi ir lieliski.
“Jelgava 94″ Jānis Joņevs – šis nu galīgi nav nekas svaigs un pārsteidzošs, bet grāmatu sarakstā ievietoju tāpēc, ka šogad tai iznāca brīnišķīga audioversija, kas mani absolūti apbūra.

Ieteikumi bērniem:
“Sāļās pankūkas” Māris Rungulis – ļoti simpātisks stāsts par diviem bērniem un aizraujošu piedzīvojumu, kas sevī iekļauj laivu, vientuļu salu un aizdomīgu māju. Un tas, ko Elīnas Brasliņas ilustrācijas dara ar šo tekstu, ir vienkārši fantastiski.
“Čomiņš” Dzintars Tilaks – beidzot viena grāmata par dzīvniekiem, kas nemēģina dzīvniekus pielīdzināt cilvēkiem. Kaķis šinī gramatā ir kaķis ar visām viņam piemītošajām īpašībām un tas stāstu padara tikai un vienīgi vēl aizraujošāku.
“Operācija “Maska”” Luīze Pastore – jaunākā Mākslas detektīvu grāmata. Vai gan vēl ir nepieciešami paskaidrojumi?
“Pastaiga mirušo pilsētā” Māris Rungulis – vēl viena gramata, kuru neesmu paspējusi izlasīt, bet izskatās daudzsološi un Kristiana Brektes ilustrācijas vien ir ko vērtas.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Stikli. Inga Gaile.

20 Jun

Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.

Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.

Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.

Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.

Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.

Vērtejums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.

Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Kompots. Elīna Gabrāne

09 Feb

Pagājušajā nedēļā saņēmu nelielu grāmatu ar lūgumu novērtēt jaunas latviešu rakstnieces pirmo grāmatu. Jutos ieintriģēta, paņēmu grāmatu un biju pārliecināta, ka par tik plānu grāmatiņu jau gan ātri uzrakstīšu, bet beigās sanāca tā, ka izlasīju un īsti nevarēju saprast, ko tad es par to domāju, tāpēc nācās padomāt ilgāk.

Elīna Gabrāne ir 2015. gada dzejas slamu uzvarētāja un arī grāmatā “Kompots” ir jūtams tas, ka autore vairāk ir dzejniece, nekā prozas rakstniece. Krājums “Kompots” sastāv no poētiskām miniatūrām (katra apmēram puslappusi gara), kurās tiek vērota dzīve un tās telpa – kā ārējā, tā iekšējā. Miniatūras ilustrē rakstnieces māsas Madaras Gabrānes zīmējumi, kas lieliski papildina tekstu domu.

Varētu apgalvot, ka Elīnas Gabrānes miniatūras ir dzeja, kas pierakstīta prozas formā un šis formāts intriģē. Miniatūras ir izteikti personiskas un lielākoties arī mazliet nekonkrētas – parādās kādi noslēpumaini cilvēki, kas tiek uzrunāti (lielākoties laikam jau neveiksmīgas mīlas objekti), tiek aprakstīti anonīmi cilvēki un pilsētas ainas.

Dažas no miniatūrām mani pamatīgi “aizķēra” – piemēram, miniatūra “Negribu būt grāmata” šķita personiski ļoti tuva un saprotama – bet lielai daļai miniatūru lasītajam trūkst konteksta, kurā ievietot šos tekstus, tāpēc it kā veiksmīgs literārais materiāls aizslīd garām nesaprasts. Protams, lasītājam tas dod plašākas iespējas tekstu variēt un pielāgot saviem piedzīvojumiem, bet šāda veida literatūras baudīšana īsti tomēr nav manā gaumē, jo nepamet sajūta, ka lasītājam jāstrādā autora vietā.

Tomēr par spīti nekonkrētībai, grāmata ir simpātiska un aizkustinoša un ir jūtams, ka autorei ir literārs talants, kuru, cerams, viņa attīstīs un rakstīs vēl. Izteiksmes forma, miniatūru uzbūve un vietumis neparasti izteicieni padarīja šo mazo grāmatiņu baudāmu un noteikti nav tā, ka man nepatika par spīti mūsu žanru nesaderībai. Domāju, ka pie melanholiskāka noskaņojuma es pie šīs grāmatas varētu atgriezties un atrast tanī jaunu jēgu.

Ar “Kompota” saturu man veidojās sarežģītas attiecības, bet toties vizuālais noformējums ir perfekts un mani sajūsmina. Melnbaltās ilustrācijas ir tikpat lakoniskas kā teksts un pie katras no tām gribas mazliet pakavēties, tomēr nav tā, ka ilustrācijas noēstu uzmanību no teksta. Katrā ziņā mani iepriecina tas, ka ne visiem obligāti vajag grāmatas taisīt košas un brēcošas, tā vietā tiek radītas skaistas grāmatas, kuru forma lieliski papildina saturu.

Vai es iesaku lasīt šo grāmatu? Jā, bet tikai ar nosacījumu, ka lasītājam ir gana melanholisks, apcerīgs un nesteidzīgs noskaņojums.
Es pati noteikti lasīšu arī nākamās Elīnas Gabrānes grāmatas.

Vērtējums:
7/10

A photo posted by Spīgana Spektore (@spigana) on


P.S. – Mio arī grāmatiņa patika.

Grāmatu saņēmu no autores.

Nosaukums: Kompots
Autors: Elīna Gabrāne
Izdevējs: Jumava
Lappušu skaits: 75
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934118463

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pieci pirksti. Māra Zālīte

08 Jan

Šeit jāatzīstas, ka man īsti nav skaidrs, kā es varēju palaist garām šīs grāmatas lasīšanu. Galu galā – par grāmatu es zināju jau faktiski kopš tās iznākšanas, zināju arī, ka citi ir baigā sajūsmā, bet pati tā arī nebiju pieķērusies. Kāpēc? Nav ne mazākās nojausmas. Lai vai kā tur būtu ar tiem agrākajiem iemesliem, šo gadu es iesāku ar izcilu grāmatu, par ko man paldies jāsaka radio 5 mēneša grāmatas akcijai. Un lai laime būtu pilnīga, jau šo svētdien ar pašu Māru Zālīti tikšos arī savā raidījumā.

Pieci pirksti” ir autobiogrāfisks romāns, kas stāsta par atgriešanos no Sibīrijas, par grūtībām, kas sagaida šeit, pieskaras arī Sibīrijā pārdzīvotajām šausmām. Grāmatas galvenā varone ir Laura – piecgadīgā meitene, kas dzimusi Sibīrijā, un kurai nu nākas pielāgoties Latvijas dzīves ritmam un paražām.

Par grāmatu es biju stāvā sajūsmā un kā vakarā iesāku lasīt, tā negāju gulēt, kamēr naktī nebiju to pabeigusi. Viens no galvenajiem sajūsmas iemesliem bija bērna vieglais un gaišais vēstījums, kas šo grāmatu padara atšķirīgu no tik pierastajām “gaudu dziesmām”, ar kurām tik daudziem asociējas visa latviešu literatūra.

Neilgi pirms šīs grāmatas izlasīšanas man iznāca kāds strīds, kuru noslēdza otra cilvēka paziņojums, ka latviešu literatūra galvenokārt ir par skumīgām reņģēm, un mani histēriskie smiekli, jo šis paziņojums vismaz daļēji ir patiess. Pēc smiešanās man tomēr šī frāze nedeva mieru un es ilgi domāju, kas tad ir tas, kas liek tik lielai cilvēku daļai domāt, ka latviešu literatūra ir vienas vienīgas sērdienīšu dziesmas. Acīmredzamākais arguments – latviešu literatūra daudz runā par ciešanām un nelaimēm – īsti nedarbojas, jo jebkurā labā grāmatā par sižeta pamatu kalpo kāds konflikts, kas lielākoties izraisa lielākas vai mazākas ciešanas. Šīs pārdomas noslēdza “Piecu pirkstu” izlasīšana un man šķiet, ka es beidzot sapratu. Visa atšķirība slēpjas ne jau tanī, ka rakstīts tiek par ciešanām, bet gan rakstnieka attieksmē pret tām un dzīvi kā tādu. Latviešu literatūrā ciešanas ļoti bieži ir galvenais lielums, kas definē varoni un iezīmē viņa dzīves ceļu un liela daļa šo grāmatu atstāj milzonīgu bezcerības sajūtu. Bet Māra Zālīte rīkojas pilnīgi pretēji – jā, arī šīs grāmatas pamatā ir ciešanas, tomēr stāsts nav par mocīšanos, bet gan cilvēka milzīgo spēku ciešanas pārvarēt un turpināt dzīvot. Tieši sajūta, ka dzīve iet uz priekšu, šo grāmatu padara tik pievilcīgu un atšķir no pierastajām sērdienīšu gaudām.

Ļoti simpātisks ir arī bērna skatījums uz dzīvi – tās ir pilnīgi citas prioritātes un citas sajūtas, pie kam aprakstītas tik dzīvi, ka lasītajam ir viegli arī sevi atcerēties bērnībā un atminēties cik lieli pārdzīvojumi bija visas tās lietas, kas tagad šķiet esam pēdējie nieki. Pie kam, Laura ir ļoti pievilcīgs tēls – viņa nav īdoša princese, viņa ir īsts dabas bērns, kas iet glābt varžu kurkuļus, kas grib uzcelt māju kokā, kas labprāt izpēta apkārtējos laukus un pļavas. Un Lauras loģika ir tik fantastiska! Viņa jau nemaz blēņas negrib darīt, vienkārši pieaugušie galīgi nesaprot viņas domu gājienu.

Pieaugušie, protams, Lauru nopietni neuztver, tāpēc viņai rodas iespēja noklausīties sarunas, kas patiesībā nemaz nebūtu piemērotas viņas ausīm un saprast lietas, ko pieaugušie it kā gribētu no viņas slēpt, bet kaut kā pieaugušajiem pārlieku bieži aizmirstas tas, ka bērni redz, dzird un saprot krietni vairāk, nekā domājam. Šīs noklausītās sarunas apvienojumā ar skarbu dzīves pieredzi Laurai dod iespēju izklausīties krietni vecākai, nekā viņa ir patiesībā – vienās sarunās viņa vārds vārdā atkārto noklausīto, citkārt izsper tekstus, kuru nozīmi pati nemaz nesaprot, bet pieaugušie paliek ar mutēm vaļā.

Protams, viss jau nav skaists un rožains. Grāmatas gaišajam tonim cauri draudīgi laužas traģēdija un sāpīgi ievainojumi – Laura par sevi runā tikai un vienīgi 3. personā, šad tad uzplaiksnī atmiņas no Sibīrijas, arī Lauras vecākiem Latvijā nav nekāda vieglā dzīve, jo mainījusies gan viņu dzimtene, gan cilvēku attieksme pret viņiem. Un grāmatas beigās, protams, bija jāraud, bet to jau mēs visi zinājām.

Vislielāko šausmu sajūtu laikam raisa tieši tās nelielās detaļas. Iedomājieties piecgadīgu bērnu, kas ir svētās šausmās par to, ka mamma dārzā izravē nezāles, jo tad taču nebūs, ko ēst. Šādu detaļu romānā netrūkst un kopējais iespaids lasītāju nogāž gar zemi.

Pieci pirksti” ir latviešu literatūrā ļoti nozīmīga grāmata, kuru ir vērts lasīt. Jo īpaši šo grāmatu iesaku tiem lasītajiem, kas parasti vairās no latviešu literatūras un kuriem šķiet, ka visa latviešu literatūra ir par sērīgām reņģēm. Tā nav un “Pieci pirksti” ir perfekts pierādījums tam, ka arī par tautas sāpīgāko tēmu var rakstīt gaiši un uz dzīvi raudzīties cerīgi.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Pieci pirksti
Autors: Māra Zālīte
Izdevējs: Mansards
Lappušu skaits: 304
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789934120244

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mēness teātris. Ieva Melgalve

05 Jan

Es jau labu laiku skandināju, ka nevaru vien sagaidīt Ievas jauno romānu “Mēness teātris”, jo biju dzirdējusi fragmentu no tā un jutos sasodīti ieintriģēta. Un vēlme izlasīt grāmatu tikai un vienīgi pieaauga brīdī, kad pirmo reizi ieraudzīju tās burvīgo vāku. Grāmatu veiksmīgi saņēmu tieši uz Ziemassvētkiem, traki laimīga sēdēju viesnīcā un lasīju.

Teātris ir noslēgta pasaule, kurā itin viss ir pakļauts seriālam. Ārpus seriāla aktieris nav nekas, viņam nav vārda, nav izvēles brīvības, nav personīgās dzīves. Tiesa gan, arī seriālos aktierim nekāda izvēles brīvība piešķirta netiek, toties labi aktieri tiek pie vārda un interesantām dzīvēm, tad nu jādara viss iespējamais, lai izpatiktu scenāristiem un par katru cenu noturētos pie savas lomas.
Bet ne visus šāda kārtība apmierina un katrs nu kuļas uz priekšu, kā prot. Viens grib sagraut teātri no iekšienes, cits vērpj intrigas, lai tik dabūtu labāku lomu, vēl kāds domā, ka ir iemīlējis aktieri, nevis viņa lomu. Un vēl jau ir mīms, kas sācis apzināties sevi.

Lieki nekautrējoties paziņoju, ka šī ir viena no labākajām latviešu fantastikas grāmatām. Ja ne pati labākā. Grūti tikai par šo brīnumu kaut ko uzrakstīt, jo šoreiz ir ļoti svarīgi, lai lasītājam pirms grāmatas atvēršanas nekas nebūtu samaitekļots – Ieva ir ļoti rūpīgi plānojusi, kuriem faktiem kurā brīdī jāatklājas, nebūs labi šo tīklu izjaukt.

Ievas spēcīgākā puse, protams, ir pasauļu būvēšana un īpaši spilgti tas jūtams šai romānā. Teātris ir pašpietiekama un ļoti smalki izbūvēta pasaule, patiesībā varētu pat teikt, ka teātris ir viens no romāna galvenajiem varoņiem. Savukārt sižets, varoņu motivācijas un vēlmes tiešā veidā izriet no uzbūvētās pasaules. Lasītājs, protams, šo pasauli tā uzreiz nemaz neredz, tā pamazām atklājas grāmatas gaitā, tāpēc par to varēju lēnām priecāties visu grāmatu un sajūsmināties, cik glīti viss sakrīt savās vietās.

Tomēr distopiskā pasaule nebūt nav vienīgā lieta, kas šinī grāmatā sajūsmina – tikpat iespaidīgs ir arī ideju dziļums un to daudzveidība. Patiesībā grāmata ir tik daudzslāņaina, ka ar vienu lasīšanas reizi diez vai izdevās notvert visas domas, visus simbolus, visu to mūsu sabiedrības attēlojumu, kas tik veiksmīgi iegūlies 300 lappusēs. Jādomā arī, ka skatījums uz šo grāmatu varētu kļūt citāds laika gaitā, jo jaunas personīgās pieredzes ļautu “Mēness teātrī” atklāt arvien jaunas un jaunas idejas.

Par ko īsti ir grāmata? Tas atkarīgs no katra lasītāja paša, bet es teiktu, ka par cilvēka dabu. Noslēgtā vide spilgti atklāj cilvēku kā tādu, šeit parādās gan visas nenovīdības, skaudības, intrigas un komunikācijas trūkums, gan vēlme palīdzēt, mīlēt, un dzīvot kaut kā “vairāk”, košāk, pilnīgāk. Pēc grāmatas izlasīšanas varētu ne tikai par sabiedrību un tās ietekmi uz indivīdu parunāt, bet arī kaismīgi padiskutēt par mākslu, teātri vai skatītāja un mākslas attiecībām.

Nevarētu apgalvot, ka varoņiem ir izteikti raksturi, bet šinī romānā tas ir tikai un vienīgi pluss, jo kāds gan dižais raksturs var būt kādam, kura dzīvi nemitīgi kontrolē, kurš nemaz neapzinās, ka var kaut kā citādāk. Šinī pasaulē viss ir pakārtots lielajai idejai un nav svarīgi, ka paaudžu maiņas rezultātā neviens vairs nenojauš, kāda tā ideja ir. Šovs turpinās un tu vai nu pielāgojies vai nonāc ārstu seriālā, kur tev aktieris, kas labākajā gadījumā spēj izrunāt vārdu “neiroķirurgs”, amputē kādu locekli vai izgriež kādu dzīvībai svarīgu orgānu.

Visu šo ideju blīvumu un smalki izstrādāto pasauli pavada Ievas ironiskais un brīžiem provokatīvais tonis, kas kombinācijā ar raitu darbību un lakonisku stilu padara grāmatu ļoti baudāmu un lasāmu ne tikai kā dziļu filozofiju, bet arī aizraujošu fantastikas romānu.

No šīs grāmatas nevajadzētu nobīties tiem, kas ar fantastikas un distopijas žanriem nedraudzējas, jo šis nekādā gadījumā nav klasiskais žanra pārstāvis. Un lasītajam vienmēr paliek izvēle, vai “Mēness teātri” uztvert kā aizraujošu distopiju vai varbūt kā postmodernu romānu, kurā ķidāta cilvēka būtība un nepatīkamais raksturs (es tā arī neizvēlējos un šim romānam piešķīru kaut kādu hibrīdžanru). Lai vai kā tur būtu ar katra iemīļotajiem žanriem, es silti iesaku lasīt šo grāmatu, jo tā ir laba, vērtīga un ilgi pārdomājama. Es pati viennozīmīgi šo grasos kādreiz pārlasīt.

Vērtējums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.
Nosaukums: Mēness teātris
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934056802

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mātes piens. Nora Ikstena

03 Dec

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Sērijai “Mēs. XX gadsimts” nupat pievienojusies jauna grāmata – Noras Ikstenas romāns “Mātes piens”. Lai arī sērijā šobrīd iznākušas piecas grāmatas, jaunais romāns ir sērijas devītā grāmata, kuras darbība notiek 20. gadsimta 60.–80. gados.

Viņas ir trīs – meita, māte un mātes māte. Viena asins un vieni gēni, bet tik dažādas pasaules, ka to satikšanās ir teju neiespējama. Meita piedzima mātei, kas negribēja dzīvot, tāpēc viņa meitai pēc dzimšanas liedza savu pienu, lai tā neiezīž šo negribu un destrukciju. Savukārt māte piedzima mātes mātei, kuras vienīgā doma bija: “Izdzīvot!”, tāpēc mātes liktenis sākās ar slēpšanos pagrabā, caurumotā koferī, kamēr tēvs no krievu zaldātiem bezjēdzīgi savu eglīšu jaunaudzi aizstāvēja.

Autore intervijās neslēpj – šis romāns ir rakstīts no viņas dzīves, tomēr tas nav nedz autobiogrāfisks, nedz dokumentāls vēstījums. Arī personvārdu šai romānā nav, jo vārdi “māte” un “meita” izsaka vairāk par jebkuru vecāku doto vārdu, tie ir saprotami visiem un viegli pieņemami. Romāns sarakstīts pirmajā personā, un vēstītājas pamīšus ir māte un meita, turklāt mātes un meitas “nodaļas” atdalītas visai neitrāli, tomēr lasītāja apziņā tās nekad nesajūk, jo tik dažādajām sievietēm ir katrai sava balss, tās lasītājam skaidri sadzirdamas un viegli atšķiramas.

Lai patiesi saprastu vēsturi, lai spētu to izdzīvot, ar faktiem un gada skaitļiem vien ir krietni par maz. Ir nepieciešami personīgi stāsti, kas ievelk sevī un ļauj lasītājam nevis vienkārši uzzināt, bet arī patiesi ieraudzīt. Man ir ļoti paveicies – es Padomju Savienībā neesmu dzīvojusi nevienu pašu dienu. Tomēr par šo traģiski padumjo laiku esmu dzirdējusi, lasījusi un taujājusi ļoti daudz; mani interesē, kā bija dzīvot laikā, kas manā galvā nesaraujami saistās ar neaptveramām, absurdām šausmām. Tik absurdu vēstures posmu prātā ir grūti uzburt, bet tādas grāmatas kā “Mātes piens” palīdz redzēt un pastarpināti izdzīvot to, ko, jācer, nekad neredzēšu dzīvē.

“Mātes piens” ir tik spilgts un piesātināts romāns, ka es tiešām redzēju rindas pēc “izmestajām” desām, pareizā laikraksta lasīšanu un mokošās šaubas – nosūdzēt vai ne? Vai pateikt tam briesmīgajam vīrietim direktores kabinetā, ka skolotājs lasīja aizliegtu dzeju? Vai pastāstīt, ka skolotājs izdarīja kaut ko tik nepiedodamu kā skolēnu aizvešana uz baznīcas drupām? Vai riskēt ar savu nākotni, lai iestātos par saviem ideāliem? Kā īsti būt – kā kāmim būrī vai kā mātei, kas cīnījās pēc brīvības, bet to tā arī nesasniedza?

Līdzīgi kā māte meitu uz skolas karnevālu pārvērš par divdabi, tā arī padomju laiku domāšana ir divdabis, šis duālisms un mūžīgais pretnostatījums precīzi un neatvairāmi atklājas Noras Ikstenas jaunajā grāmatā. Padomju vara pret individuālo gribu, skaļi izteiktais pret nodomāto, vēlamais pret esošo. Tomēr šis divdabis slēpjas ne jau tikai padomju laikos, tas romāna līnijās atklājas atkal un atkal – alkas pēc dzīves pret negribu dzīvot, meita pret māti, rūpes pret vienaldzību. Tāpat atklājas arī šo pretstatu savstarpējais pievilkšanās spēks. Plaisa starp mātes un meitas dzīvēm ir tik milzīga, ka šķiet neiespējami to šķērsot, jo īpaši tāpēc, ka gājēja ir tikai viena – meita. Mātei šī dzīve nešķita simpātiska jau laikos, kad viņa bija daudzsološa medicīnas studente un jaunā ārste, bet vēlāk – kad par politisku pārkāpumu viņa tiek atstumta no zinātnes un dzīvo sava veida trimdā – vēlme turēties pie dzīves ir pazudusi vispār, un meitas rūpes ir vienīgais, kas mātes dzīvi turpina vilkt uz priekšu.

Divdabis slēpjas arī pašā romāna tematikā – stāsts vēsta par absurdajiem un traģiskajiem padomju laikiem, kas noēd cilvēku, par laikiem, kuros individualitāte ir lielākais grēks, tomēr vienlaikus šis stāsts rāda arī to, ka ārējie apstākļi nevar pilnībā diktēt cilvēkam, kas viņš ir. Skaidrs, ka padomju laiki (un jebkuri citi vēstures notikumi) cilvēkos atstāj dziļus, neizdzēšamus nospiedumus, tomēr ne jau padomju vara vainojama pie tā, ka mātei nepiemīt alkas dzīvot. Tieši tāpat viņa negribētu dzīvot arī citā laikmetā, tikpat viņa pēc brīvības cīnītos, arī nedzīvojot Padomju Savienībā, jo ir cilvēki, kurus smacē pati dzīve, un ne jau laikmeta vai valdības maiņa tur ko var līdzēt.

Tikpat interesants divdabis ierausies arī cīņās pēc personīgās brīvības – no vienas puses, tiekšanās pēc brīvības nav nekas nosodāms un personīgā brīvība ir viena no cilvēkam visnozīmīgākajām lietām, tomēr šai brīvībai ir arī otra – egoistiskā – puse, kas dažkārt itin viegli var nostumt malā bērnus, ģimeni, darbu vai jebko citu, kas traucē vai tikai šķietami traucē personīgajai brīvības izjūtai.

Autore savā romānā cenšas atrast atbildi uz jautājumiem, kas arī viņas pašas dzīvē ir bijuši neizprotami, – kā cilvēks var negribēt dzīvot? Un kā to var negribēt ārsts, cilvēks, kurš burtiski stāvējis klāt dzīvības radīšanai? Kā cilvēki, kas saistīti tik ciešām radniecības saitēm, var būt tik atšķirīgi? Romānā un, visticamāk, arī dzīvē uz šiem jautājumiem atbildes rast nav iespējams, tomēr šī grāmata lasītājam nodod spēcīgu – ja arī neviendabīgu – vēstījumu. It kā romāns ir neliela apjoma, bet tas ir tik dziļš, piesātināts un pašpietiekams, ka gribas autorei uzsaukt klusu “Bravo!” – klusu tāpēc, ka skaļas lietas šai grāmatai nepiestāv.

Pati autore saka – varbūt būtu vajadzējis šo romānu uzrakstīt vienā piegājienā, neatejot no datora –, un lasītājs to sajūt. Man gribējās grāmatu izraut cauri vienā elpas vilcienā, nepiecelties, kamēr neesmu izlasījusi pēdējās rindiņas, un es jutos pagalam neapmierināta ar nepieciešamību salauzīt romāna lasīšanu vairākos gabalos, jo Ikstenas teksts plūst tik viegli, bez mazākās aizķeršanās, bez lielām krācēm, ka šķiet teju vai noziedzīgi romānā iestarpināt mākslīgas pauzes, kurās nākas atgriezties šajā realitātē un laiktelpā.

Vēl ilgi pēc izlasīšanas “Mātes piens” nelaiž vaļā, un gandrīz rodas vēlme autorei rakstīt dusmīgu e-pastu, vainot viņu pie šī smeldzīgā noskaņojuma, pieprasīt, lai beidzot atlaiž no sava stāsta vai vismaz pamāca, ko tad man tagad ar sevi – tādu absurdā vēsturē un skumjās nogrimušu – iesākt.

Sērija “Mēs. XX gadsimts” strauji kļūst par nozīmīgu punktu mūsdienu latviešu literatūrā, un Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” tai ir brīnišķīgs papildinājums. Šis ir dziļš, piesātināts un iejūtīgs romāns, kuru izlasīt noteikti ir vērts ikvienam.

Nosaukums: Mātes piens
Autors: Nora Ikstena
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts.
Izdevējs: Dienas grāmata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934546013

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Vlada Spāres romāna “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” atvēršanas svētki

25 Nov

Nav nekāds noslēpums, ka Spīganai ļoti patīk apmeklēt dažādus grāmatu pasākumus savas labākās draudzenes (fotokameras) pavadībā. Vakar pabiju Vlada Spāres jaunākās grāmatas atvēršanas svētkos un šoreiz uz pasākumu devos ar diezgan konkrētu mērķi galvā. Es jau novembra sākumā iesāku lasīt grāmatu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”, bet lasīšana diez ko nevedās. It kā smieklīgs romāns, it kā ar kādu sērīgāku noti, labi sarakstīts un tā, bet kaut ko es tur nesaprotu. Secināju, ka šis droši vien būs viens no tiem gadījumiem, kad ar grāmatu vienu pašu vien nepietiek un ir nepieciešams plašāks konteksts (kuru parasti var izlobīt no autora sacītā), tāpēc devos uz vakardienas pasākumu.

Atklāju, ka mana doma ir bijusi pat ļoti pareiza – autora sacītais grāmatas atvēršanas svētkos daudz izskaidroja un viņa atbilde uz manu jautājumu vispār visu salika pa plauktiņiem. Par to, kāds bija jautājums un ko man atbildēja gan stāstīšu pie grāmatas apraksta.

Ļoti veiksmīgs bija pasākuma formāts – par grāmatu diskutēja pats autors ar domubiedriem un šī diskusija piedāvāja ļoti dziļu un vērtīgu grāmatas analīzi. Man šķiet, ka grāmatu atvēršanas svētkus biežāk vajadzētu rīkot šādā formātā – tas ne tikai dod lasītājiem jaunu skatījumu uz grāmatu, bet ir arī ārkārtīgi pamācoši un izklaidējoši. Diezgan daudz tika diskutēts par to, kādā žanrā ievietot šo romānu un kas tas vispār ir, kā spilgtākos diskusijas piemērus varētu nosaukt divus: hibrīdromāns un klīniskais baroks. Izskanēja arī doma, ka literārās meistarības ziņā šis romāns varētu atrasties vienā plauktiņā ar Bereļa jaunāko romānu “Vārdiem nebija vietas” un literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis šai grāmatai pareģoja klasikas nākotni.

Ko es pati domāju par šo grāmatu, pagaidām vēl neatklāšu, jo grāmatu līdz galam neesmu izlasījusi, pie kam vajadzēs kādu brīdi, lai galvā saliktu kopā grāmatas tekstu ar vakar dzirdēto.

Foto: Spīgana

Pasākumā atklāju, ka Vladis Spāre ir ļoti šarmants un atraktīvs kungs un viņa teiktais man tik ļoti iepatikās, ka vēlāk ar viņu tiksimies arī manā radio raidījumā.

Pasākumā atklāju, ka Vladis Spāre ir ļoti šarmants un atraktīvs kungs, un viņa teiktais man tik ļoti iepatikās, ka vēlāk ar viņu tiksimies arī manā radio raidījumā.

Fotogrāfu mīļākā nodarbe nezkāpēc ir bildēt to, kā citi fotogrāfi bildē.

Fotogrāfu mīļākā nodarbe nezkāpēc ir bildēt to, kā citi fotogrāfi bildē.

Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana

Ir ļoti grūti nesmieties un neķiķināt, lasot šo grāmatu.

Ir ļoti grūti nesmieties un neķiķināt, lasot šo grāmatu.

Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana

Rinda pēc autogrāfiem bija visai iespaidīga.

Rinda pēc autogrāfiem bija visai iespaidīga.

Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote