RSS
 

Archive for the ‘Latviešu literatūra’ Category

Mātes piens. Nora Ikstena

03 Dec

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Sērijai “Mēs. XX gadsimts” nupat pievienojusies jauna grāmata – Noras Ikstenas romāns “Mātes piens”. Lai arī sērijā šobrīd iznākušas piecas grāmatas, jaunais romāns ir sērijas devītā grāmata, kuras darbība notiek 20. gadsimta 60.–80. gados.

Viņas ir trīs – meita, māte un mātes māte. Viena asins un vieni gēni, bet tik dažādas pasaules, ka to satikšanās ir teju neiespējama. Meita piedzima mātei, kas negribēja dzīvot, tāpēc viņa meitai pēc dzimšanas liedza savu pienu, lai tā neiezīž šo negribu un destrukciju. Savukārt māte piedzima mātes mātei, kuras vienīgā doma bija: “Izdzīvot!”, tāpēc mātes liktenis sākās ar slēpšanos pagrabā, caurumotā koferī, kamēr tēvs no krievu zaldātiem bezjēdzīgi savu eglīšu jaunaudzi aizstāvēja.

Autore intervijās neslēpj – šis romāns ir rakstīts no viņas dzīves, tomēr tas nav nedz autobiogrāfisks, nedz dokumentāls vēstījums. Arī personvārdu šai romānā nav, jo vārdi “māte” un “meita” izsaka vairāk par jebkuru vecāku doto vārdu, tie ir saprotami visiem un viegli pieņemami. Romāns sarakstīts pirmajā personā, un vēstītājas pamīšus ir māte un meita, turklāt mātes un meitas “nodaļas” atdalītas visai neitrāli, tomēr lasītāja apziņā tās nekad nesajūk, jo tik dažādajām sievietēm ir katrai sava balss, tās lasītājam skaidri sadzirdamas un viegli atšķiramas.

Lai patiesi saprastu vēsturi, lai spētu to izdzīvot, ar faktiem un gada skaitļiem vien ir krietni par maz. Ir nepieciešami personīgi stāsti, kas ievelk sevī un ļauj lasītājam nevis vienkārši uzzināt, bet arī patiesi ieraudzīt. Man ir ļoti paveicies – es Padomju Savienībā neesmu dzīvojusi nevienu pašu dienu. Tomēr par šo traģiski padumjo laiku esmu dzirdējusi, lasījusi un taujājusi ļoti daudz; mani interesē, kā bija dzīvot laikā, kas manā galvā nesaraujami saistās ar neaptveramām, absurdām šausmām. Tik absurdu vēstures posmu prātā ir grūti uzburt, bet tādas grāmatas kā “Mātes piens” palīdz redzēt un pastarpināti izdzīvot to, ko, jācer, nekad neredzēšu dzīvē.

“Mātes piens” ir tik spilgts un piesātināts romāns, ka es tiešām redzēju rindas pēc “izmestajām” desām, pareizā laikraksta lasīšanu un mokošās šaubas – nosūdzēt vai ne? Vai pateikt tam briesmīgajam vīrietim direktores kabinetā, ka skolotājs lasīja aizliegtu dzeju? Vai pastāstīt, ka skolotājs izdarīja kaut ko tik nepiedodamu kā skolēnu aizvešana uz baznīcas drupām? Vai riskēt ar savu nākotni, lai iestātos par saviem ideāliem? Kā īsti būt – kā kāmim būrī vai kā mātei, kas cīnījās pēc brīvības, bet to tā arī nesasniedza?

Līdzīgi kā māte meitu uz skolas karnevālu pārvērš par divdabi, tā arī padomju laiku domāšana ir divdabis, šis duālisms un mūžīgais pretnostatījums precīzi un neatvairāmi atklājas Noras Ikstenas jaunajā grāmatā. Padomju vara pret individuālo gribu, skaļi izteiktais pret nodomāto, vēlamais pret esošo. Tomēr šis divdabis slēpjas ne jau tikai padomju laikos, tas romāna līnijās atklājas atkal un atkal – alkas pēc dzīves pret negribu dzīvot, meita pret māti, rūpes pret vienaldzību. Tāpat atklājas arī šo pretstatu savstarpējais pievilkšanās spēks. Plaisa starp mātes un meitas dzīvēm ir tik milzīga, ka šķiet neiespējami to šķērsot, jo īpaši tāpēc, ka gājēja ir tikai viena – meita. Mātei šī dzīve nešķita simpātiska jau laikos, kad viņa bija daudzsološa medicīnas studente un jaunā ārste, bet vēlāk – kad par politisku pārkāpumu viņa tiek atstumta no zinātnes un dzīvo sava veida trimdā – vēlme turēties pie dzīves ir pazudusi vispār, un meitas rūpes ir vienīgais, kas mātes dzīvi turpina vilkt uz priekšu.

Divdabis slēpjas arī pašā romāna tematikā – stāsts vēsta par absurdajiem un traģiskajiem padomju laikiem, kas noēd cilvēku, par laikiem, kuros individualitāte ir lielākais grēks, tomēr vienlaikus šis stāsts rāda arī to, ka ārējie apstākļi nevar pilnībā diktēt cilvēkam, kas viņš ir. Skaidrs, ka padomju laiki (un jebkuri citi vēstures notikumi) cilvēkos atstāj dziļus, neizdzēšamus nospiedumus, tomēr ne jau padomju vara vainojama pie tā, ka mātei nepiemīt alkas dzīvot. Tieši tāpat viņa negribētu dzīvot arī citā laikmetā, tikpat viņa pēc brīvības cīnītos, arī nedzīvojot Padomju Savienībā, jo ir cilvēki, kurus smacē pati dzīve, un ne jau laikmeta vai valdības maiņa tur ko var līdzēt.

Tikpat interesants divdabis ierausies arī cīņās pēc personīgās brīvības – no vienas puses, tiekšanās pēc brīvības nav nekas nosodāms un personīgā brīvība ir viena no cilvēkam visnozīmīgākajām lietām, tomēr šai brīvībai ir arī otra – egoistiskā – puse, kas dažkārt itin viegli var nostumt malā bērnus, ģimeni, darbu vai jebko citu, kas traucē vai tikai šķietami traucē personīgajai brīvības izjūtai.

Autore savā romānā cenšas atrast atbildi uz jautājumiem, kas arī viņas pašas dzīvē ir bijuši neizprotami, – kā cilvēks var negribēt dzīvot? Un kā to var negribēt ārsts, cilvēks, kurš burtiski stāvējis klāt dzīvības radīšanai? Kā cilvēki, kas saistīti tik ciešām radniecības saitēm, var būt tik atšķirīgi? Romānā un, visticamāk, arī dzīvē uz šiem jautājumiem atbildes rast nav iespējams, tomēr šī grāmata lasītājam nodod spēcīgu – ja arī neviendabīgu – vēstījumu. It kā romāns ir neliela apjoma, bet tas ir tik dziļš, piesātināts un pašpietiekams, ka gribas autorei uzsaukt klusu “Bravo!” – klusu tāpēc, ka skaļas lietas šai grāmatai nepiestāv.

Pati autore saka – varbūt būtu vajadzējis šo romānu uzrakstīt vienā piegājienā, neatejot no datora –, un lasītājs to sajūt. Man gribējās grāmatu izraut cauri vienā elpas vilcienā, nepiecelties, kamēr neesmu izlasījusi pēdējās rindiņas, un es jutos pagalam neapmierināta ar nepieciešamību salauzīt romāna lasīšanu vairākos gabalos, jo Ikstenas teksts plūst tik viegli, bez mazākās aizķeršanās, bez lielām krācēm, ka šķiet teju vai noziedzīgi romānā iestarpināt mākslīgas pauzes, kurās nākas atgriezties šajā realitātē un laiktelpā.

Vēl ilgi pēc izlasīšanas “Mātes piens” nelaiž vaļā, un gandrīz rodas vēlme autorei rakstīt dusmīgu e-pastu, vainot viņu pie šī smeldzīgā noskaņojuma, pieprasīt, lai beidzot atlaiž no sava stāsta vai vismaz pamāca, ko tad man tagad ar sevi – tādu absurdā vēsturē un skumjās nogrimušu – iesākt.

Sērija “Mēs. XX gadsimts” strauji kļūst par nozīmīgu punktu mūsdienu latviešu literatūrā, un Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” tai ir brīnišķīgs papildinājums. Šis ir dziļš, piesātināts un iejūtīgs romāns, kuru izlasīt noteikti ir vērts ikvienam.

Nosaukums: Mātes piens
Autors: Nora Ikstena
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts.
Izdevējs: Dienas grāmata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934546013

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Vlada Spāres romāna “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” atvēršanas svētki

25 Nov

Nav nekāds noslēpums, ka Spīganai ļoti patīk apmeklēt dažādus grāmatu pasākumus savas labākās draudzenes (fotokameras) pavadībā. Vakar pabiju Vlada Spāres jaunākās grāmatas atvēršanas svētkos un šoreiz uz pasākumu devos ar diezgan konkrētu mērķi galvā. Es jau novembra sākumā iesāku lasīt grāmatu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”, bet lasīšana diez ko nevedās. It kā smieklīgs romāns, it kā ar kādu sērīgāku noti, labi sarakstīts un tā, bet kaut ko es tur nesaprotu. Secināju, ka šis droši vien būs viens no tiem gadījumiem, kad ar grāmatu vienu pašu vien nepietiek un ir nepieciešams plašāks konteksts (kuru parasti var izlobīt no autora sacītā), tāpēc devos uz vakardienas pasākumu.

Atklāju, ka mana doma ir bijusi pat ļoti pareiza – autora sacītais grāmatas atvēršanas svētkos daudz izskaidroja un viņa atbilde uz manu jautājumu vispār visu salika pa plauktiņiem. Par to, kāds bija jautājums un ko man atbildēja gan stāstīšu pie grāmatas apraksta.

Ļoti veiksmīgs bija pasākuma formāts – par grāmatu diskutēja pats autors ar domubiedriem un šī diskusija piedāvāja ļoti dziļu un vērtīgu grāmatas analīzi. Man šķiet, ka grāmatu atvēršanas svētkus biežāk vajadzētu rīkot šādā formātā – tas ne tikai dod lasītājiem jaunu skatījumu uz grāmatu, bet ir arī ārkārtīgi pamācoši un izklaidējoši. Diezgan daudz tika diskutēts par to, kādā žanrā ievietot šo romānu un kas tas vispār ir, kā spilgtākos diskusijas piemērus varētu nosaukt divus: hibrīdromāns un klīniskais baroks. Izskanēja arī doma, ka literārās meistarības ziņā šis romāns varētu atrasties vienā plauktiņā ar Bereļa jaunāko romānu “Vārdiem nebija vietas” un literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis šai grāmatai pareģoja klasikas nākotni.

Ko es pati domāju par šo grāmatu, pagaidām vēl neatklāšu, jo grāmatu līdz galam neesmu izlasījusi, pie kam vajadzēs kādu brīdi, lai galvā saliktu kopā grāmatas tekstu ar vakar dzirdēto.

Foto: Spīgana

Pasākumā atklāju, ka Vladis Spāre ir ļoti šarmants un atraktīvs kungs un viņa teiktais man tik ļoti iepatikās, ka vēlāk ar viņu tiksimies arī manā radio raidījumā.

Pasākumā atklāju, ka Vladis Spāre ir ļoti šarmants un atraktīvs kungs, un viņa teiktais man tik ļoti iepatikās, ka vēlāk ar viņu tiksimies arī manā radio raidījumā.

Fotogrāfu mīļākā nodarbe nezkāpēc ir bildēt to, kā citi fotogrāfi bildē.

Fotogrāfu mīļākā nodarbe nezkāpēc ir bildēt to, kā citi fotogrāfi bildē.

Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana

Ir ļoti grūti nesmieties un neķiķināt, lasot šo grāmatu.

Ir ļoti grūti nesmieties un neķiķināt, lasot šo grāmatu.

Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana

Rinda pēc autogrāfiem bija visai iespaidīga.

Rinda pēc autogrāfiem bija visai iespaidīga.

Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Klūgu mūks. Inga Ābele

23 Nov

Es kādu laiku nevarēju izlemt, ko īsti lasīt savam latviešu literatūras izaicinājumam, jo mājās pieejamā izvēle tik plaša, ka apjukt var. Tas, protams, beidzās ar to, ka nopirku jaunu grāmatu un mājās esošās atstāju vēlākam laikam. Tipiski.
Grāmatu “Klūgu mūks” es biju diezgan veiksmīgi palaidusi garām, galvenokārt droši vien tāpēc, ka bija aizdomas – man te varētu būt par daudz reliģijas. Tomēr vasarā grāmatu klubā mani pārliecināja, ka reliģija tur ir tikai laikmetam atbilstīgs darbības fons, nevis centrālā tēma, un tad vēl bloga komentāros man mēneša sākumā jautāja, kad tad beidzot šo izlasīšu, tā nu ķēros klāt. Lasījās gan ilgi – apmēram 2 nedēļas lasīju, bet ne tāpēc, ka grāmata būtu slikta. Tieši otrādi – grāmata ir krāšņa un baudāma.

Grāmatā centrālie tēli un tēmas ir divas. Pirmais ir Francis Sebalds, pirmais latviešu katoļu mācītājs, kas nopietni cīnījies par Latvijas valsts izveidošanu, bijis nozīmīgs kultūras darbinieks un palīdzējis pacelties Latgalei, kas agrāk bijusi kulturāli briesmīgi nošķirta no “Baltijas latviešiem”. Ap viņu vijas jautājumi par morāli un smagām dilemmām, par savas dzīves ziedošanu augstākam mērķim. Otrais ir Jezups, lidotājs ar lieliem sapņiem un ambīcijām. Un lidot jau var ne tikai burtiskā nozīmē.
Abi galvenie tēli balstīti reālās vēsturiskās personībās, grāmatas beigās pievienoti arī konspekti par Franča Tasuna un Jezupa Baško dzīvēm.

Inga Ābele ir sarakstījusi varen plašu, krāšņu romānu ārkārtīgi skaistā valodā, kurā daudz skan latgaļu valodas (jā, jā, zinu, ka tā neklājas teikt) iezīmes un arhaiski izteikumi, kas vēstījumu padara neatvairāmi autentisku. Vispār man latgaļu valoda vienmēr ir šķitusi ārkārtīgi skaista un savu iespēju robežās es labprāt tanī lasu, lai arī nav tā, ka es katru vārdu saprastu. Arī šinī romānā visvairāk baudīju tieši valodu un izteiksmes veidu un šķiet, ka neko garām nepalaidu. Vietumis gan bija pa kādam latgaļu vārdam, kura nozīmi pilnībā nesapratu, tomēr no konteksta vienmēr viss nojaušams. Un tad es tiku līdz grāmatas beigām un mazliet sadusmojos – nu kāpēc man grāmatas sākumā neviens nepateica, ka beigās ir ievietota latgaļu-latviešu vārdnīca? Vai tad grūti bija?

Lai nu paliek dusmošanās, jo tas tāds nieks vien ir pret to, kā romāns mani aizrāva. Autorei ir veiksmīgi izdevies no reāliem vēsturiskiem personāžiem radīt dzīvus un darbīgus romāna varoņus un iepriecina tas, ka izteiksmīgi raksturi piešķirti ne tikai abiem pirmā plāna personāžiem, bet arī neskaitāmajiem otrā plāna varoņiem. Šo grāmatu gandrīz gribas dēvēt par monumentālu – 400 lappusēs ir veiksmīgi izklāstīta vesela laikmeta maiņa un tas izdarīts dzīvi, caur pievilcīgiem tēliem un viņu likteņiem.

Iespējams, ka grāmata lasījās mazliet lēnāk tāpēc, ka stāstījuma pavediens nemitīgi lēkā no viena personāža uz citu, no vienas laika līnijas uz nākamo. Sākotnēji varbūt ir grūti atrast sasaisti starp šiem neskaitāmajiem varoņiem, tomēr autore stāstījuma gaitā veiksmīgi visus ievij vienā lielākā vēstījumā, kas rada sajūtu, ka caur grāmatu vēroju pašu dzīvi.

Un cik skaisti šai grāmatā viss uzrakstīts! Dažviet ij sirdi žņaudz un gribas atsevišķus fragmentus pārlasīt pa vairākiem lāgiem. Ļoti iespējams, ka es šai grāmatā sastapu latviešu literatūrā kaislīgākās un skaistākās mīlestības ainas, nemaz nerunājot par to, ka visi varoņu pārdzīvojumi lasītājam iešķeļ līdz kaulam. Inga Ābele romānā nebaidās arī prastas un ikdienišķas valodas; ja suns dirš asinis, tad suns dirš asinis, bet šeit viss rakstīts ar jēgu un nodomu, un izteiksmes forma kalpo satura un sajūtu veidošanai, nevis ir paredzēta, lai izrādītos: “Redz, kā es varu!” Katrā ziņā Latgales tēlojums šeit ir tik tēlains un dzīvs, ka šķita – es teju varu sasmaržot Latgales laukus. Un es pat nesākšu runāt par to fantastiski dzīvo un mazliet šausminošo ainu, kurā ar varu tiek uzspiesta grēku brīvlaišana, bet teksts lasās tā, ka aiz šīs ainas vīd aizplīvurots sekss. Faktiski gan visi tēlojumi šai grāmatā ir nolasāmi arī kā metaforas un simboli un viss teksts kārtu kārtām klājas pāri dažādām nozīmēm, attiecīgi arī viss romāns ir nevis vienkāršs vēsturisks vēstījums, bet gan blīvs un piesātināts romāns par dvēseles meklējumiem, dzīves augstākiem mērķiem, jēgas meklējumiem un cilvēka dzīvi, ar kuru vēstures gaita nerēķinās.

Un veltas bija manas bailes par pārliecīgu reliģijas daudzumu grāmatā. Jā, galvenais varonis ir mācītājs, tomēr par mācītāju viņš faktiski kļūst ne aiz reliģiska aicinājuma, bet gan aiz vēlmes palīdzēt celties savai tautai, kas man atklāja nedaudz jaunu skatījumu uz reliģiju. Francim rūp līdzcilvēki un viņam piemīt fantastiskas spējas cilvēkos saskatīt viņu “patieso dvēseli”. Un arī paša Fraņča dzīves ceļš nav nekāds vieglais – izdzīvot starp dažādām revolūcijām un varām saglabājot savu taisno mugurkaulu nav viegli un brīžiem šķiet teju neiespējami, tomēr kaut kā Francim izdodas saglabāt savu stāju un šī grāmata lasītāju ved brīnumainā ceļā, kas rāda Franča un viņa tautas dzīvi visā tās krāšņumā un zemībā.

Tiesa gan, bija arī lietas, kas grāmatā nesajūsmināja. Es pavisam noteikti būtu varējusi iztikt bez banāli laimīgajām beigām, arī autores centieni sākumu un beigas piesaistīt mūsdienām bija mēreni nepārliecinoši. Vēl mazliet gribējās raukt degunu par mūžīgi liktenīgajām sakritībām un pravietiskajiem sapņiem, kas šeit vietumis izmantoti sižeta virzīšanai, bet ko padarīsi. Nav jau tā, ka literatūrā šīs parādības būtu retums un teorētiski varētu teikt, ka šādas likteņa iejaukšanās ir atbilstošas gan aprakstītajam laikmetam, gan varoņu pārliecībai. Brīžiem varbūt būtu gribējies, lai arī vēsturiskais fons netiek grāmatā ierakstīs kā sauss vēstījums, bet gan vairāk atklātos tieši caur varoņu likteņiem, tomēr šādas vietas, kur autore izdarījusi atkāpi no literārā stāstījuma ir maz un principiāli grāmatas lasīšanu netraucē.

Klūgu mūks” ir krāšņs, vitāls un ārkārtīgi baudāms romāns, kas ieturēts fantastiski skaistās Latgales noskaņās. Ir taisnība, ka šai grāmatai nepieciešams atbilstīgs noskaņojums un diez vai tā būs ātri izraujama no viena vāka līdz otram, bet tas nekādā veidā nemazina grāmatas vērtību. Kad izvēlēsities lasīt šo grāmatu, gatavojieties lēnam baudījumam un monumentālam stāstam, kas pavērs skatu uz tiem mūsu valsts vēstures aspektiem, kas varbūt mazāk aprunāti un vēstīti.

Vērtējums:
9/10

Nosaukums: Klūgu mūks
Autors: Inga Ābele
Izdevējs: Dienas grāmata
Lappušu skaits: 432
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789984887661

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Svešinieka atnākšana. Luīze Pastore

20 Nov

Jaunā Mākslas detektīvu grāmata bija viena no tām, kuru ļoti, ļoti gaidīju – gan iepriekšējās grāmatas man ārkārtīgi patika, gan raidījumā Luīze intriģējoši stāstīja par jaunās grāmatas tematiku.

Tās gleznas ir viena viltīga padarīšana – ja jau reiz Teo un Poga var iekāpt gleznās, noteikti no tām kāds var arī izkāpt. Un tā nu mūsdienu Rīgā parādās kāds noslēpumains un plakans vīrs, kas biedē rīdziniekus. Bet Teo un Poga jau nebūs nekādi īsti detektīvi, ja tā vienkārši ļausies iebiedēties, un viņi nopietni ķeras klāt notikumu izmeklēšanai.

Tikko ka es grāmatu dabūju savās ķepiņās tā skrēju uz kafejnīcu, lai pagūtu izlasīt pirms norunātās tikšanās. Diez vai manu “Pumpkin Spice Latte” cienījamais mākslinieks atzītu par kaut ko dzeramu, tomēr grāmatas atmosfērai tā tīri labi piederējās un tā nu es tur tai kafejnīcā sēdēju ar platu smaidu pār visu seju, nevarot vien atrauties no grāmatas. Tas ir, ja neskaita to reizi, kad es aizrijos ar kafiju pie kādas kundzītes komentāra par Pelēko vīru – redziet, viņai jau neesot nekādu iebildumu, ka visādi plakani dīvaiņi dzīvo un cauri sienām staigā, bet lai tak ar savām dīvainībām citiem neuzbāžas! Un vēl es briesmīgi lepojos par to, ka man beigās izdevās atrast to nepareizo detaļu Čaka dzejolī ar pirmo piegājienu.

Ir sajūta, ka Luīze ar Mākslas detektīviem arvien rok dziļumā – ja iepriekšējās grāmatas bija vairāk veltītas vienai gleznai un notikumiem ap to, tad šinī grāmatā caur šo vienu izvēlēto gleznu atklājas vesela pasaule – gan Niklāva Strunkes raksturs, gan divdesmito gadu Rīga. Pat Čaks un Rainis grāmatā parādās. Tas iepriecina un jau atkal pierāda to, cik nozīmīga ir māksla. Tomēr viss šis bagātīgais materiāls joprojām ir pasniegts spridzīgā un dzīvā veidā, kas ne mirkli negarlaikos bērnus un liks smaidīt pieaugušajiem.

Un, protams, turpinu sajūsmināties arī par Elīnas Brasliņas ilustrācijām – tik dzīvīgas un dzirkstošas, gluži kā pats teksts. Lai arī šķita, ka šoreiz ir vairāk teksta un mazliet mazāk ilustrāciju, Luīze un Elīna tomēr joprojām ir brīnišķīgs tandēms, kas lutina lasītāju.

Īsāk sakot – jaunākā Mākslas detektīvu grāmata atkal ir tāda, par kuru var sajūsmā spiegt un sist ķepiņas, bet par kuru uzrakstīt grūti, jo grāmatā taču jau viss ir pateikts. Tā ka teciet vien uz Neputna grāmatnīcu un iepērciet sev šo jauko brīnumu.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Svešinieka atnākšana
Sērija: Mākslas detektīvi
Autors: Luīze Pastore
Ilustrators: Elīna Brasliņa
Izdevējs: Neputns
Lappušu skaits: 60
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934512674

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Latvieti, izlasi šomēnes vienu latviešu grāmatu

01 Nov

Foto: Spīgana

Pagājušā gada novembrī aizsāku akciju, kas šķita visai veiksmīga esam, un nu es domāju, ka varētu to ieviest kā ikgadēju tradīciju. Runa, protams ir par (iz)aicinājumu novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu.

Pēdējos gados strauji pieaug labas un lieliskas latviešu literatūras īpatsvars, nav tā, ka kaut ko labu būtu radījuši tikai klasiķi, tomēr joprojām nereti dzirdu izteikumus no sērijas “tie latviešu darbi jau tādi nebaudāmi, vienas gaudu dziesmas vai bezjēdzīgi gari apraksti vien”. Tiesa gan, vairāk ir novērojami arī pārsteiguma pilni stāsti par to, kā vienmēr latviešu literatūra ir uzlūkota ar aizdomām, bet te piepeši patrāpījusies īstā grāmata un izrādās, ka arī tie letiņi raksta kaut ko labu un lasāmu!

Tieši tāds arī ir šī izaicinājuma mērķis – atklāt sev to, ka arī latvieši raksta izcilas un baudāmas grāmatas.

Tas nav nekas sarežģīts un noteikumi dalībai ir praktiski neeksistējoši- Tev nav jābūt blogerim un nav obligāti pēc tam jāraksta par izlasīto grāmatu, tev nav jāsaņem īpašs izaicinājums vai stafete, lai piedalītos, tev pat nav publiski jāziņo, ka Tu vispār grasies piedalīties. Viss, uz ko es aicinu, ir – novembrī izlasi vismaz vienu latviešu grāmatu. Vienkārši.

Nezini, ko lasīt? Man ir pāris ieteikumi no pēdējā laikā lasītā:

  • Vārdiem nebija vietas” Guntis Berelis – skarbs un netikumīgs romāns, par kuru gribas teikt, ka tas ir labākais, kas ar latviešu literatūru pēdējā laikā ir noticis.
  • Mātes piens” Nora Ikstena – klusi smeldzīgs romāns par nevēlēšanos dzīvot un padumjajiem laikiem
  • Pirmā reize” Daina Tabūna – man varbūt nav īsti pa ceļam ar šo žanru, tomēr es spēju novērtēt to, cik lieliski šais stāstos ir attēlots pretīgais pieaugšanas process
  • Saulesizplūdums” Katrīna Rudzīte – neparasti nobriedusi dzejas debija, brīnišķīgi pilsētas vērojumi un pāri malām plūstoši, atkailināti dzejoļi
  • Zilie jūras vērši” – jauno autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājums, man patika.

Bērniem:

Manā blogā ir arī atsevišķa kategorija latviešu literatūrai, kur atrast arī senāk lasītas grāmatas. Un vienmēr jau pastāv iespēja grāmatas izvēlē lūgt padomu draugiem, foršajai grāmatnīcas pārdevējai vai jaukajai bibliotekārei.

Šie ir tikai nedaudzi ieteikumi no visa plašā latviešu literatūras piedāvājuma, izvēle ir plaša un es neredzu nevienu pašu saprātīgu argumentu, kāpēc tieši Tu nevarētu šomēnes izlasīt vismaz vienu latviešu literatūras grāmatu.

P.S. – bildi taisīju speciāli šim ierakstam, izmantoju Knipinskas jaunkundzes radīto piespraudi.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pirmā reize. Daina Tabūna.

23 Oct

Uz Tabūnas grāmatu es acis metu jau kādu laiku, bet iepirkt un izlasīt gan nebiju saņēmusies, jo vienmēr taču ir kaut kas cits ko lasīt, kāds kaut ko iesaka, kāda izdevniecība izdod kaut ko jaunu vai grāmatklubā uzzini par grāmatu, kuru vajag lasīt tūlīt un tagad. Uz lasīšanu beidzot saņēmos pateicoties Radio Pieci akcijai “mēneša grāmata”, par ko jāsaka viņiem paldies.

Lai arī grāmatas nosaukums ir mazliet provokatīvs (noprotu,ka to autore ir darījusi apzināti), šī nav grāmata par seksu un pirmajām pieredzēm par un ap to. Šinī krājumā apkopoti 7 stāsti par jaunām meitenēm, kuras pirmo reizi dzīvē saskaras ar kaut ko. Šis kaut kas ir visai daudzveidīgs – reliģija, iemīlēšanās, vilšanās utt.

Atsevišķie stāsti veido vienotas un noapaļotas grāmatas sajūtu, neviens stāsts ārā nekur nekrīt un tonis nemainās visa krājuma garumā. Patiesībā tik ļoti nemainās, ka tikai pie trešā stāsta man pieleca, ka vēstītāji katrā stāsta ir citi, nevis viena un tā pati meitene. Ja nemainītos meiteņu ģimenes apstākļi, es tā arī nebūtu uzzinājusi, ka runa šeit ir par septiņām dažādām meitenēm, jo balsi autore viņām visām ir piešķīrusi vienādu un raksturu atšķirības meitenēm manāmas nav. Tas patiesībā vedina domāt, ka krājums ir lielā mērā autobiogrāfisks, bet kas gan to lai zina.

Stāsti:

Darījums ar Dievu. Asprātīgs stāsts par astoņgadīgas meitenes pirmo tikšanos ar reliģiju. Te atkal var padomāt par reliģijas dīvainajām izpausmēm – astoņgadīga bērna izpildījumā naivās idejas par visas pasaules glābšanu vēl ir amizantas un pat smieklīgas, savukārt, klausoties kā šo pašu runā pieaugušie, pārņem vēlme nolīst kādā stūrītī un nekad, nekad vairs neredzēt cilvēkus.

Slepenā kaste. Šis varētu būt mans mīļākais stāsts krājumā. Māsa un brālis zīmē kartona lelles, ar kurām pēc tam tiek izspēlēti visneiedomājamākie stāsti. Slepenībā, protams, jo puikām taču ar lellēm spēlēties neklājas. Stāstā uzskatāmi parādīts tas, ka ne jau no dzimuma atkarīgas intereses un vispār visa stāsta virzība bija ļoti patīkama.

Tur, ārā. Skatoties uz stāsta nosaukumu pat neatcerējos, par ko te vispār tika runāts. Apskatījos stāstu – nu, laikam jau par pirmo iemīlēšanos, bet šis stāsts man galīgi nepalika atmiņā.

Meiteņu sarunas. Šo droši vien varētu dēvēt par krājuma labāko un nostrādātāko stāstu. Trīs draudzenes pamazām izaug no vidusskolas un tālāk dodas katra savā virzienā. Ļoti spilgts ieskats 17-18 gadus vecu meiteņu pasaulē, te ir viss par nedrošību un neziņu, ko vispār ar sevi iesākt.

Tekstu meitene. Skaistais princis baltā zirgā dažkārt var izrādīties prasts čalītis, kas ēdienu meklē atkritumu kastēs. Bija mazliet smieklīgi. Tāda neslikta etīde par dzīves kontrastiem.

Liesa, mans mīļākais orgāns. Ja ir brīvdienas, tad ar tām obligāti ir kaut kas jāiesāk. Kaut vai jāvelk uz randiņiem svešs puisis, ar kuru nav par ko runāt. Šo stāstu varētu izmantot par lielisku piemēru cilvēkiem, kas neprot sevi izklaidēt un uzskata, ka īstā dzīve notiek tikai kopā ar citiem cilvēkiem.

Aukstā zeme. Šis stāsts par stopētaju pārīti man arī ļoti patika – galvenokārt tāpēc, ka tanī ir uzskatāmi redzams – stopēšana un ceļošana no sērijas “kā pagadās” nav paredzēta visiem un lai tie piedzīvojumu meklētāji man nestāsta, ka tas ir labākais, kas ar jebkuru cilvēku var notikt. Nē, nav.

Vispār krājums man it kā patika. Ir simpātisks tonis, jauks humors un autorei ir brīnišķīgs talants ikdienas dzīvē saskatīt stāstus (visai reta parādība, starp citu). Bet es sāku secināt, ka man ar šo žanru kā tādu nav pa ceļam. It kā ir interesanti palasīties tos mazos stāstiņus, kas no dzīves izrauj vienu epizodi, bet mani nepamet sajūta, ka aiz tā visa nekā nav. Es nekad īsti līdz galam nesaprotu, ko autors gribēja teikt un vai vispār centās kaut ko pateikt. Nepamet sajūta, ka šāda tipa stāsti vairāk ir rakstniecības vingrinājumi, nevis literatūra. Tomēr tā nav grāmatas vaina, tā vairāk ir mana nesaderība ar žanru kā tādu.

Galvenais secinājums pēc grāmatas izlasīšanas – pieaugšana ir viens reti pretīgs process, labi gan, ka es nolēmu ar to vairs nenodarboties. Un ir labi, ka kāds ir šo visu uzrakstījis, jo reti kurā grāmatā esmu redzējusi tik veiksmīgi attēlotu pusaudžu apjukumu un neizpratni, kas tad ar to dzīvi būtu jādara.

Vērtējums:
7/10

Nosaukums: Pirmā reize
Autors: Daina Tabūna
Izdevējs: Mansards
Lappušu skaits: 152
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934120848

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mīlasstasti. Dace Rukšāne

14 Oct

Grāmatai ar šādu nosaukumu es ij virsū neskatītos, ja vien nebūtu padzirdējusi, ka šie nav nekādi parastie, salkanie stāstiņi, kur viss ir skaisti, rožainu un cukuraini līdz vēmienam. Tā vietā Rukšāne piedāva 9 stāstus, kas it kā būtu par mīlestību, bet vispār jau vairāk runā par mīlestības nāvi vai dažādām dīvainām lietām, kurām cilvēki mēdz pakļauties attiecību vārdā.

Man nebija nekādu īpašu ekspektāciju pret šo grāmatu, bet tā vienalga iemanījās man sagādāt vilšanos. Pirmā vilšanās par to, ka krājums neturas kopā kā viena grāmata un tam nav kopīga vēstījuma. Otrā vilšanās par vīriešu tēlojumu stāstos – ak vai, ak vai, visi vīrieši ir tik ļauni, neiejūtīgi, nesaprotoši un vispār cūkas. Atliek vien cerēt, ka autore patiesībā nedomā tā, kā uzrakstīja, bet tikai mēģināja atspoguļot konkrētu sieviešu skatījumu. Trešā vilšanās – stilistiski šāda grāmata piestāvētu kādai rakstniecei-iesācējai, no Rukšānes it kā varētu gaidīt augstāku meistarību.

Par stāstiem (sargies maitekļa!):

Suns. Nu cik psihai ir jābūt sievietei, lai izdomātu, ka nepietiek vienkārši izšķirties ar vīrieti, vajag vēl arī viņa suni noindēt aiz greizsirdības? Beigās tā arī īsti netapa skaidrs, ko tad viņa izdarīja, bet jācer, ka bija tā, kā iedomājos.

Oranžā bumba. Stāsts, kas sākās ar kaut ko, kas izskatās pēc rakstnieka ikdienas treniņiem noķert apkārtējo sajūtu, un beidzās ar pavisam citu stāstu. Pie šī stāsta varētu ņemt un padiskutēt par to, kāpēc cilvēki ir tā apsēsti ar monogāmijas ideju, bet vispār gribējās vienkārši ātrāk tikt pie nākamā stāsta.

Franču maukas. Jau labāks stāsts par centieniem atrast sevi un diezgan patīkamu morāli, ka ne citos cilvēkos, ne svešās zemēs savu būtību meklēt nav vērts. Un stāsta atrisinājums asprātīgs. Tīri labi patika.

Ziemeļu gulbji. Būtu labs stāsts, ja sākumā autore nebūtu ierakstījusi, ka galvenā varone ir slima, vēlāk aizmirstot par šo izteikumu. Principā jau sakarīgs stāsts par daudzu sieviešu ikdienu, bet man pietrūka kaut kā mazliet dziļāka, kādas interpretācijas vai personīgas autores domas.

Slow food. Viennozīmīgi labākais krājuma stāsts, vienīgi pie mīlasstāstiem šis nu nekādīgi neierakstās – vairāk velk uz Kinga cienīgu sižetu. Varbūt Rukšānei vairāk jāraksta sirreāli šausmu stāsti?

Viņš nerunā. Vēl viens ļaunais vīrietis un sieviete, kas bez vīrieša nespēj dzīvot. Nu cik var?

Zirneklīte Ninona. Intriģējošs stāsts, kas kontekstā ar pirmo krajuma stāstu varētu likt domāt, ka visas sievietes ir psihopātes. Atrisinājums bija negaidīts un vispār stāstam ne vainas, vienīgi tam visam prasījās kaut kādu spēcīgāku pamatojumu.

Zara forever. Stāsts it kā par aktuālu tēmu, bet tā arī neko sakarīgu nepateica un vispār nepameta sajūta, ka šī ir tāda ļoti vieglprātīga attieksme pret citu ciešanām uz robežas ar klaju pasmiešanos.

Skrējiens. Šis ir vienīgais stāsts visā krājumā, kas attaisno grāmatas nosaukumu. Netradicionāli romantiski, nebanāli un mazliet skumji. Jau atkal beigās gribējās precizēt vienu detaļu, bet vispār labs stāsts.

Ja ir radies iespaids, ka man grāmata pagalam nepatika – tā īsti nebija. Vienkārši mani nepameta sajūta, ka es skatos uz glītu fasādi aiz kuras ir absolūts tukšums, un šķita, ka autorei lāga nebija ko teikt, bet vajadzēja izrakstīties.
Lasīt šo krājumu var un garlaicīgi nebija, bet beigās gribējās jautāt: “Nu un?” Citiem lasītājiem savukārt šis ir krietni gājis pie sirds, piemēram, Dainis uz šo grāmatu ir skatījies pavisam citādi.

Vērtējums:
5/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mīlasstāsti
Autors: Dace Rukšāne
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 94
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934054303

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Stāsts par Citas Pasaules ZILOŅIEM. Ints Birzkops

28 Aug

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Zāle ir zaļāka tur, kur mūsu nav.

Nesen izdotās ziloņgrāmatas anotācija vēsta, ka šī būšot grāmata, kas pievilcīga ij lieliem, ij maziem, un autors pat papūlējies grāmatā vairākās vietās ievietot piezīmes pieaugušajiem, pirms tam piebilstot, ka bērniem šīs lasīt nevajag. Tas liek secināt, ka autors par savu mērķauditoriju izvēlējies bērnus, kuriem grāmatas vēl tiek lasītas priekšā, jo nav cita veida, kā likt bērnam (vai jebkuram lasītājam) izlaist atsevišķus fragmentus lasāmā teksta vidū. Turklāt nekā no bērniem slēpjama piezīmēs nav — tās nav nekas vairāk kā vien zīmītes no viena pieaugušā otram, kuru izlasīšana bērnam nekādu kaitējumu nenodarīs.

Ja mājās no laukiem atvestais skapis sāk aizdomīgi patīkami smaržot pēc pļavas un saldiem ziediem, nevajag garlaicīgi nolemt, ka tas vienkārši bēniņos pieņēmis lauku smaržas. Patiesībā šis skapis ir portāls uz paralēlo pasauli, kur ziloņi var laimē dziedāt un diet, jo citas pasaules nez kāpēc vienmēr ir labākas, smaržīgākas un visādi citādi patīkamākas, nekā mūsējā.

Arī mazā Marta netīšām atklāj šādu portālu un veikli iedraudzējas ar svešās pasaules ziloņiem un pat iemanās uz mūsu pasauli atnest īpaši smaržīgus ziedus, no kuru sēklām iznāk debišķīga piedeva ēdieniem — tik debišķīga, ka pēc ēšanas visi omulīgi aizmieg.

Kad sāku lasīt šo grāmatu, gribējās mazliet padusmoties par kārtējo Nārnijas pakaļdarinājumu, kur bērni caur skapi ielien citā pasaulē, bet šī līdzība turpat pie skapja arī beidzas. Tās vietā nāk citas problēmas, kuru ir tik daudz, ka lāga nesaproti, no kuras puses ķerties klāt.

Paši pirmie acīs krīt dīvainie vārdu izcēlumi – visas grāmatas garumā vārds “zilonis” nemainīgi tiek rakstīts lielajiem burtiem, un man tā arī neizdevās saprast, kāpēc. Sākumā minēju, ka tā varētu būt bērnu grāmatā visai iederīga asociācija “zilonis ir liels, tātad rakstāms ar lielajiem burtiem”, bet šo domu sagrauj atklājums, ka citas pasaules ziloņi patiesībā ir pavisam nelieli. Lielo burtu izmantošana ir populārs paņēmiens bērnu literatūrā; daļa rakstnieku to izmanto vairāk, citi — mazāk veiksmīgi, un diemžēl jāsaka, ka ziloņgrāmata iekrīt otrajā kategorijā. Šinī gadījumā lielo burtu izmantojums nevis izceļ kādu īpašu ideju vai uzfrišina tekstu, bet gan lauž stāstījumu, un lasītājs nemitīgi klūp pret tiem ziloņiem.

Kad beidzot ir aprasts ar ZILOŅIEM, neticību sāk radīt Martas un viņas abu māsu un mazā brālīša uzvedība. Proti, mani māc zināmas šaubas par to, vai mazie cilvēkbērni patiešām tik cītīgi un nepārtraukti domā par to, kā viņu prombūtne liks māmiņai satraukties. Pieaugušajiem, protams, šāds uzstādījums trakoti ietu pie sirds, bet mani tas nepārliecināja. Man ir grūti noticēt bērniem, kas ir iekūlušies jaunā, brīnišķīgā pasaulē, bet aizraujošu atklājumu vietā raujas atgriezties dzīvoklī, kurš pašiem sen jau esot apnicis. Turklāt bērni itin ātri noskaidro, ka, neatkarīgi no otrā pusē pavadītā laika, atgriežoties būs pagājis vien acumirklis — bet pat tas viņos nerosina interesi to izzināt plašāk. Diemžēl, tā kā šie garlaicīgie bērni ij nedomā jauno pasauli pētīt, arī lasītājs par to uzzina vien to, ka tur viss ir labi, skaisti un smaržīgi, visi dzīvo saskaņā ar lielo patiesību grāmatu, neviens nav ļauns un vispār — utopija.

Vislielākās problēmas man sagādāja šīs grāmatas monotonā moralizēšana: mūsu pasaulē viss ir slikti, cilvēki ir ļauni, ēd draņķus, piesmirdina gaisu un to visu tūlīt pat vajag pārtraukt. Protams, mācīt bērniem, ka svaigi dārzeņi ir garšīgāki par čipsiem, ir lieliska ideja, un ir vecāki, kam tas ne mazāk lieliski padodas, bet mani māc aizdomas, ka tas nenotiek, nemitīgi skandinot, ka čipsi un kola ir slikti un “fui–pē-kaka”. Viss grāmatas tonis ir viegli moralizējošs un nepamet sajūta, ka autors ir rakstījis grāmatu bērnu audzināšanai, nevis stāstu, kas viņus aizrautu un netieši aicinātu aizdomāties par citām svarīgām lietām un dzīves patiesībām. Nepatīk man grāmatas, kas par katru cenu cenšas lasītājam ar karotīti ieliet mutē savu patiesību, nu nepatīk. Tas ir bezjēdzīgi, zog lasīšanas prieku un nemudina lasītāju domāt patstāvīgi.

Tas pats attiecas uz piezīmēm pieaugušajiem. Laikam jau autora pasaulē pieaugušie eksistē tikai kā rūpju un pienākumu nomākti radījumi, kuri pārdomu procesus iedarbina tikai pēc pavēles “Laiks pārdomām!” Un, tā kā autoram nemitīgi šķiet, ka lasītājs ir pārāk dumjš, lai domu uztvertu no stāstā ierakstītā, viņš to visžēlīgi un vēl notrulinātākā formā atkārto piezīmēs pieaugušajiem. Lieki teikt, ka es par to nebiju sajūsmā.

Galvenokārt es šai ziloņstāstā esmu vīlusies tāpēc, ka tā pamatā ir laba ideja un autora pēcvārds liek domāt, ka patiesībā viņš bērnus saprot krietni labāk, nekā ir ļāvis nojaust šai grāmatā. Protams, bērniem vajag stāstīt par to, ka var dzīvot labāk un ka šo pasauli var padarīt par patīkamāku vietu, bet ir bezjēdzīgi to darīt ar didaktiskām grāmatiņām vai to visu klāstot monotoni pamācošā tonī. Grāmatu burvība slēpjas tieši tajā, ka caur izdomātiem stāstiem mēs nonākam pie secinājumiem un idejām, kas ir attiecināmi uz mums pašiem vai apkārtējo pasauli, un labas grāmatas tieši ar to ir labas, ka savu morāli lasītājam nevis uzspiež ar varu, bet gan ļauj katram pašam noiet pārdomu ceļu un atrast jēgu saviem spēkiem.

Sižets ļāva man izdarīt tikai vienu saturīgu secinājumu, un arī pie tā es nonāku ar ne tuvu ne pirmo grāmatu — utopijas man nepatīk. Riebjas. Uzdzen nelabumu. Visu savu dzīvi sēdēt smaržīgā pļavā un par vienīgo izklaidi dabūt aiziešanu līdz upei padzerties? Dzīvot pēc vienas vienīgās, pareizās grāmatas, kurā ir aprakstīti pareizie dzīves ceļi un izvēles? Izklausās neizturami un necilvēcīgi. Bet es jau vispār esmu tāds purva dīvainītis, kam arī šī pasaule šķiet gana skaista, laba un interesanta; un es labāk nemaz nesākšu runāt par tādām absurdām idejām kā “labāku pasauļu esamība/iespējamība automātiski nepadara mūsējo par sliktu” vai “pasauli var redzēt ne tikai melnbaltu”, jo tad ātri vien iztērētu visu interneta virtuālo rakstāmpapīru.

Grāmatu saņēmu no “Satori.lv”

Nosaukums: Stāsts par Citas Pasaules ZILOŅIEM

Autors: Ints Birzkops

Izdevējs: Jumava

Lappušu skaits: 136

Pirmizdevuma gads: 2015

ISBN: 9789934117848

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Lauvas rūciens. Juris Zvirgzdiņš

04 Aug

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Pirms ķēros klāt Jura Zvirgzdiņa jaunākajai grāmatai “Lauvas rūciens”, rūpīgi sagriezu zemenes, aplēju ar pienu un omulīgi iekārtojos dīvānā, lai burvīgi pavadītu laiku ar skaistu grāmatu. Garšīgas lietas šai grāmatai piestāv, un pēc tās izlasīšanas pat rodas vēlme uzcept piparmētru kēksiņus, bet grāmatas baudīšana šoreiz jāsāk ar ilustrācijām.

Vispirms ir jāatver vāks, un tad grāmata jāapgriež otrādi – tā, lai būtu aplūkojams viss grāmatas ietvars kopā —, lai varētu priecāties par vareno lauvu, kas krāšņi izgūlusies pār abiem grāmatas vākiem, krēpēm pilnām ar ziediem un bitēm.

Kad vāki ir rūpīgi izpētīti, visas smalkās detaļas ieraudzītas, var doties tālāk — bet laiks lasīšanai joprojām nav pienācis, jo nu gribas priecēt acis pie lauvām-saulēm, kas ar dažādām sejas izteiksmēm aizpildījušas pirmo atvērumu. Vēlāk šīs lauvas kalpos arī par nodaļu noslēgumu vēstošām zīmēm.

Šāda kavēšanās pie lietuviešu mākslinieces Linas Dūdaites zīmējumiem nebūt nav laika atraušana pašam stāstam par lauvas rūcamo, tieši otrādi – jau pirmie zīmējumi rosina fantāziju un liek minēt, kā stāstā darbosies bites un kāpēc lauva ķepās tur tik apetītlīgu kēksiņu. Kāpēc uz vāka lauva ir tik varens un skaļš, bet grāmatas iekšpusē pagalam sašļucis? Šādi jautājumi un pārdomas būs īsti vietā stāsta lasīšanas procesā, jo, kā liecina grāmatas anotācija, šis ir neparasts gadījums — māksliniece ir nevis vienkārši ilustrējusi jau gatavu tekstu, bet gan aktīvi piedalījusies sižeta tapšanā.

Kad lasītājs ir kārtīgi apdomājis zīmētās lauvas un bites, ir laiks iepazīties ar stāsta galvenajiem varoņiem vai vismaz galvenajiem darītājiem, ja nu gadījumā par galveno varoni vēlētos uzskatīt lauvu. Uz skatuves iznāk Rasa, kura ir liela meitene, drīz viņai būs pieci gadi. Rasai uzticīgi seko Tobiass, kurš ir apbrīnojami saprātīgs un visnotaļ glīts rotaļu lācis. Uzrodas arī Zorro – šunelis, kurš vēl augs. Otrā plāna lomu tēlos māmiņa Laima, bet, diemžēl, viņa būs pārāk aizņemta, ilustrējot grāmatas, lai aktīvi piedalītos lauvas glābšanā.

Līdz lauvas glābšanai gan Rasa ar raibo kompāniju tik drīz vēl nemaz netiks, jo vispirms tiks pagalmā spēlēts futbols, būs kārtīgi jānomērās, jāēd brokastis, jāgarlaikojas un vēlāk jādomā par ciemakukuli lauvam.

Pieaugušajiem varbūt varētu šķist biedējoši tas, cik liela vaļa ir ļauta Rasai – tā kā māmiņa ir māksliniece, kas nopietni aizņemta darbos, Rasa sevi izklaidē pati un pati arī sevi pieskata. Māmiņa viņai pavisam droši atstāj naudu zoodārzam un saldējumam un Rasa tikpat droši dodas apciemot lauvu vai ķeras klāt kēksiņu cepšanai. Tomēr grāmatā tas itin nemaz nešķiet biedējoši, jo kā gan neuzticēties bērnam, kas ir gana attapīgs, lai zinātu, ka receptes izraksta dakteri, tātad arī nezināmo kēksiņu recepti var noskaidrot pie jaukās ģimenes dakteres? Un bērnam, kas knapi piecos gados prot rakstīt lielajiem burtiem un izlasīt māmiņas atstāto zīmīti, pavisam noteikti var uzticēties. Esmu dzīvē tādus sastapusi, tāpēc zinu, ko runāju.

Bērniem šī brīvība gan liksies krietni vien simpātiskāka, nekā varbūt viņu vecākiem, pie kam bērni šo brīvību lieti izmantos. Un tieši tāpēc, ka Rasai ir ļauts garlaikoties, viņa pamana, ka kaut kas nav kārtībā ar lauvu – no zoodārza stūra vairs neskan viņa varenais rūciens. Rasa, Tobiass un Zorro nolemj apciemot lauvu un noskaidrot, kas atgadījies un kā viņi varētu līdzēt. Situācija gan rādās gauži bēdīga – lauva ir pazaudējis savu rūcamo un nu skumīgi gaida brīdi, kad zoodārza direktors viņu norakstīs. Tas, protams, būtu briesmīgi bēdīgi, tāpēc mūsu draudzīgā trijotne nolemj atrast veidu, kā lauvam palīdzēt un dodas noturēt pavisam īstu sēdi, kurā tiek apspriestas rūcamā atgūšanas iespējas.

Pavisam neizskaidrojamā veidā es līdz šim nebiju pazīstama ar inteliģento lāci Tobiasu, bet pēc šīs grāmatas man ir skaidrs, ka šo pazīšanos vēlos turpināt un noteikti cītīgi ķeršos klāt Tobiasa piedzīvojumu izpētei, kuriem ir gana sena vēsture. Lācis Tobiass noteikti itin labi saprastos ar lāci Pūku un tā kā ar lāci Pūku mēs jau esam lieli draugi, jūtos tuva arī Tobiasam, kura klusā inteliģence un neuzbāzīgās idejas ir lielisks paraugs itin visiem.

Salīdzināt Milna kunga un Zvirgzdiņa kunga paveikto gribas ne tikai lāču dēļ – ir vēl citi iemesli, kāpēc “Lauvas rūciens” manā plauktā nonāks līdzās Vinnijam Pūkam, kas neapšaubāmi ir visu laiku vislabākā grāmata. Šīs grāmatas ir tikpat atšķirīgas, cik līdzīgas, jo lai arī vide, tēli un darbība ir pavisam cita, tomēr abas vieno vieglā noskaņa un skaistais bērnības naivums, kurā ar medus podu vai piparmētru kēksiņu var atrisināt visas pasaules problēmas, bet, ja nevar, tad tā nudien ir pagalam nopietna problēma. Manā pasaulē salīdzinājums ar Vinniju Pūku ir augstākais kompliments, ko vien grāmata ir spējīga izpelnīties, tad nu spriediet paši par to, cik lielā sajūsmā esmu par “Lauvas rūcienu”.

Lācim Tobiasam pieder grāmatas vislabākais citāts: “Bet es domāju, ka brīnumus vajag IEPRIEKŠ SAGATAVOT.”

Šo citātu tad arī varētu dēvēt par grāmatas galveno ideju – jā, brīnumi patiešām notiek, bet neba nu paši no sevis — brīnumiem ir nepieciešama palīdzīga roka to tapšanā, un jo īpaši veiksmīgi brīnumi rodas tad, ja ir izvēlēta pareizā atbalsta komanda. Labi strādā arī nekautrēšanās lūgt palīdzību un spēja saprast, ka vienatnē veikt lielus darbus var izrādīties grūti. Par laimi, Rasa, Tobiass un Zorro ir lieliska un attapīga komanda, kas nepadodas šķietamu grūtību priekšā un problēmas risina radoši. Pie kam, šajā procesā tiek pārvarētas arī vienas otras bailes – ziniet, nav nemaz tik viegli tā aiziet pie lielā, draudīgā sētas sargsuņa un pieklājīgi apvaicāties, vai viņš gadījumā nebūtu tik jauks un neaizdotu lauvam savu skaļo un briesmīgo rūcienu.

Un es te tā domāju, ka šī grāmata būs simpātiska gan puikām, gan meitenēm, jo Rasa itin nemaz neaizraujas ar kādām nebūt “meiteņu” lietām, viņa drošsirdīgi dodas piedzīvojumos un glābj tik lieliski lielus un varbūt mazliet briesmīgus dzīvniekus kā lauvas. Arī vecuma amplitūda, kurā šis stāsts šķitīs simpātisks, varētu būt visai plaša – lielie burti ļaus grāmatu lasīt tiem, kas jau spēruši pirmos soļus lasītprasmē, pie kam varēs droši atvilkt elpu pie ļoti skaistām un smalkām ilustrācijām. Ne mazāk stāsts noteikti ies pie sirds arī tiem, kas vēl bauda stāstu priekšā lasīšanu, kā arī bērniem, kas vismaz teorētiski jau skaitās pieauguši. Patiesībā vienīgais, par ko es varētu sūdzēties, ir tas, ka šī grāmata garšoja pēc vēl un man gribējās vairāk.

Vērtējums:
10/10

Grāmatu saņēmu Satori.lv redakcijas

Nosaukums: Lauvas rūciens
Autors: Juris Zvirgzdiņš
Izdevējs: Pētergailis
Lappušu skaits: 56
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789984333977

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Vārdiem nebija vietas. Guntis Berelis

28 Jul

Pie šīs grāmatas es tiku pagalam simpātiskā veidā – uz Bereļa dzimšanas dienu bija saorganizēta akcija, iekš kuras las.am varēja iepirkt visas Bereļa e-grāmatas par puscenu, pie kam pirmie grāmatas “Vārdiem nebija vietas” pircēji saņēma arī fizisko grāmatu ar pateicību no autora. Par ko pateicība? Protams, par to, ka autoram dzimšanas dienā esi sagādājis lielisku dāvanu – nopircis viņa grāmatu.
Es būtu bezgala laimīga, ja šādu praksi ieviestu visas Latvijas izdevniecības – autora dzimšanas dienā viņa grāmatām atlaide un lasītāji viņu apsveic, iepērkot grāmatas. Skan bezgala lieliski un utopiski.

Kamēr pati lasīju papīra grāmatu, māsai nosūtīju elektronisko versiju, paskaidrojot vien tik daudz, ka “galvenais varonis ir prasts strādnieks, kas iztaisās par mēmu, jo citādīgi nedabon nopisties ar šmarēm.” Vēlāk secināju, ka šāds apraksts ir nepilnīgs, tomēr dod vismaz aptuvenu ieskatu tanī, kas no grāmatas sagaidāms.

Grāmatas darbība risinās 1913. – 1916. gadā ar ieskatiem piektā gada revolūcijā. Galvenais varonis ir Tušs – blandoņa ar zelta rokām, salabos jebko, ja vien neskaita pārīti ielauztu galvaskausu.
Kad iepazīstamies ar Tušu, viņš sāk strādāt pie filmas uzņemšanas kā galdnieks/dekorāciju meistars un lai arī vēlāk Tuša ceļš ar kino vairs lāga nav saistīts, grāmata pati par sevi visai atgādina mēmā kino laikmetu, galvā pat ainas no šīs grāmatas melnbaltas zīmējas.

Berelis ir izvēlējies neapšaubāmi drosmīgu piegājienu savai grāmatai. Pirmkārt, Tušs ir tāds zemisks mērglis, ka nelabi metas. Otrkārt, latviešu literatūrā parasti ir pieņemts vaidēt par to, cik viss bija slikti un kā letiņus apbižoja, nevis rakstīt par tām sabiedrības padibenēm, kas uz citu ciešanu rēķina iedzīvojas vai vismaz gūst baudu.

Šī nav nekāda pielaķēta un iestīvināta grāmata, tieši otrādi – Berelis ar galvu pa priekšu ir meties iekšā strādnieka dzīvē un domās, to visu neiedomājami spilgtā veidā nododot arī lasītājam. Bereļa spēcīgākais ierocis šeit ir valoda – grāmata ir sarakstīta tā, kā 20. gadsimta sākumā varēja runāt tāds prasts, neizglītots strādnieks, un tieši valodas pielietojums ir tik neatkārtojami skaists, ka sajūsmā gribas spiegt, bet nav laika atrauties no grāmatas. Ja kāds vēl ir dumji iedomājies, ka latviešu valoda ir pliekana un nabadzīga, lai ar steigu izlasa šo grāmatu.

Uz grāmatas beigām man Tušu gribējās saukt par maniaku vai ko tamlīdzīgu, bet, lasot recenzijas, atklāju, ka Rukšāne ir atradusi Tušam krietni precīzāku apzīmējumu – urla. Tušs ir patiesi pretīgs tipāžs, kura vienīgās vēlmes šai dzīvē ir dedzināt, ēst, pisties, uzpīpot un tieši šādā secībā. Tāda smalka lieta ka empātija Tušam pat tuvumā nav stāvējusi un viņa dzīves uzskati liek riebumā raukt degunu. Pagalam nepievilcīga aina, vai ne? Bet Berelis ne pirmo dienu ar pīpi uz jumta, skaidrs taču, ka (gandrīz) neviens nelasīs grāmatu, ja galvenais varonis izrādīsies esam pretīgs, tāpēc vismaz sākotnēji par Tušu rodas kaut kādā mērā simpātisks priekšstats – viņš ir tāds čalis ar zelta rokām, kas var visu salabot, atsacīšanās no vārdiem arī šķiet simpātiska vai vismaz eksotiska un viņa piezemētais skatījums uz dzīvi vismaz sākotnēji pievelk. Un tikai grāmatas gaitā lasītājs attopas, ka ir lielākā vai mazākā mērā pieķēries nemīlamam kretīnam, kuram droši vien bēniņos ar viss nav kārtībā. Un tā nu Berelis savu lasītāju atstāj nelielā izmisumā un neizpratnē, ko tad lai iesāk ar visu šito ķēpu – varonis ir neapšaubāmi nosodāms un tiesājams, bet kā tiesāsi cilvēku, kam esi kaut nedaudz pieķeries? Šādu meistarību varoņu būvēšanā kurš katrs rakstnieks vis neizrāda.

Ja man vajadzētu īsi šo grāmatu raksturot vai ar kaut ko salīdzināt, es teiktu, ka šis ir bukovskisks gabals, kam Kings ir piešāvis garšvielas. Kreptīgs parastas dzīves apraksts ar vietumis uzpeldošiem psiholoģisko šausmu elementiem. Ak jā, un es atkal pārliecinājos, ka man ir neatkārtojams talants pie grāmatu šķebinošākajām vietām nonākt tieši laikā, kad ēdu. Šinī grāmatā tādas patiesi šķebinošas vietas ir divas un loģiski, ka abas izlasīju tieši pusdienu laikā, jo pēc pirmajām pusdienām man vēl nepieleca, ka šī grāmata ar ēšanu kopā neštimmē.

Un nē, tās pretīgās vietas nebija detalizēti aprakstītā pornofilmas skatīšanās vai Tuša fantāzijas (ak dies, nu kurš gan to visu nav redzējis), grāmatā seko krietni vien baisākas ainas, kas raisa cilvēciskas šausmas un liek nodrebēt, iedomājoties, kam gan jānotiek kādā prātā, lai šādas lietas pasāktu.
Starp citu, ja visa grāmata mani sajūsmināja, tad tai pronofilmai gan gribējās piekasīties un ne jau tāpēc, ka man pret pornogrāfiju būtu aizspriedumi, bet gan tāpēc, ka tā filma šķita pārāk moderna un mūsdienīga. Es gan neesmu nekāds pornogrāfijas vēstures eksperts, bet man ir aizdomas, ka 1913. gadā tik atklātas filmas neviens vēl lāga neražoja un par pornogrāfiju drīzāk tika uzskatīts striptīzs un tamlīdzīgi. (Rediģēts: Komentāros vairāki cilvēki, tai skaitā pats autors, labo šo manu maldīšanos.)

Bet lai nu paliek pornogrāfija, “Vārdiem nebija vietas” ir viena kreptīga grāmata ar makten smeķīgu valodu un ir ļoti iespējams, ka šī grāmata ir labākais, kas ar latviešu literatūru pēdējā laikā ir noticis. Ja jau letiņi bliež augšā šitādas grāmatas, tad tai mūsu literatūrai ir nākotne.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Vārdiem nebija vietas
Autors: Guntis Berelis
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #2
Izdevējs: Dienas Grāmata
Lappušu skaits: 253
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789984887876

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote