Šī grāmata nebija mana pirmā tikšanās ar Alisi Hofmani un līdz šim man ir ārkārtīgi paticis viss, ko viņa raksta, bet par “The Rules of Magic” es īpašā sajūsmā nebiju un jāatzīst, ka man tas bija pārsteigums.
Ovenu ģimenē visi ir raganas un kopš laikiem, kad raganas dedzināja uz sārta, šo ģimeni pavada lāsts, ko tai uzlikusi pati ģimenes aizsācēja – Marija Ovena. Ikviens vīrietis, kas mīl Ovenu, ir lemts iznīcībai.
Manas attiecības ar šo grāmatu ir dīvainas. No vienas puses tā ir sarakstīta skaistā valodā un noskaņa ir īsti atbilstoša maģiskajam reālismam un tas bija tieši tas, ko es meklēju, kad izvēlējos šo grāmatu. No otras puses sižets ir mēreni kaitinošs – man ir ļoti apnikuši mūžīgie Romeo un Džuljetas pārfrāzējuma stāsti, kuros figurē aizliegtā mīlestība un naivas idejas par to, ka eksistē vienīgā īstā mīlestība, ko, protams, kā likums vajag satikt 17 gadu vecumā.
Un tad vēl visi tie izgajieni ar “nē, dārgais, es esmu nolādēta, tāpēc mēs nevaram būt kopā, ej prom, bet es, protams, visu pasauli apgāzīšu otrādi, ja tu iedomāsies precēties ar citu sievieti!” Vļegh. Šī grāmata nekādā veidā neatbilst maniem priekšstatiem par to, kas ir romantiski un kas ir normālas attiecības un man gribētos, lai rakstnieki beidzot izdomā kaut ko jaunu un beidz visiem klāstīt, cik romantiskas ir neveselīgas attiecības.
Bet tomēr nevarētu arī teikt, ka man grāmata nepatika. Man ļoti simpatizē grāmatas liegi maģiskā noskaņa, tonis, kādā tā sarakstīta, un man patīk maģijas uzbūve šai stāstā – vienlaikus ļoti klasiska, bet tomēr svaiga. Raganām ir visi klasiskie atribūti un ciemata iedzīvotāji pienācīgi no viņām baidās, bet maģija notiek gana ikdienišķā veidā, lai šķistu ticama.
Un ja neskaita tos brīžus, kad varoņus aizstāj klišejiskas romantisko attiecību marionetes, arī tēli ir ļoti simpātiski, dzīvi un labi izveidoti. Katram no galvenajiem varoņiem ir savs raksturs; seksuālā orientācija nedefinē cilvēku; varoņi darbojas atbilstoši savām vērtībām un katrs pats par sevi ir gana spēcīgs, lai virzītu savu stāstu.
Godīgi sakot es neatceros pēdejo reizi, kad kāda grāmata manā galvā tik ļoti šķeltos pa sastāvdaļām. Reti kad tik ļoti gribas nošķirt sižetu no varoņiem un noskaņas, reti kad grāmata neuztveras kā vienots veselums, bet te nu reiz ir tāds gadījums, tāpēc šoreiz vērtējums arī pa daļām.
Eivas skumjas es patiesībā izlasīju pagājušajā gadā, bet atstāju šo grāmatu karājamies gaisā, Goodreads ātri uzdrukājot vien piebildi, ka par šo grāmatu uzrakstīšu tad, kad būšu izdomājusi, par ko tā ir. Aizvakar man laipni piebakstīja un pajautāja, vai es beidzot esmu izdomājusi. Pēc nelielas apdomāšanās secināju, ka galīgi neko neesmu izdomājusi, bet varbūt šai grāmatai tas nemaz nav tik būtiski, jo Eivas stāsts atstāja tik spēcīgu un maģisku pēcgaršu, ka jūtos par to spējīga uzrakstīt arī gadu pēc paša notikuma.
Grāmata vēsta par ģimenes četrām paaudzēm, kuras vieno kopīga tradīcija – nelaimīga iemīlēšanās. Un ja nu tomēr pie apvāršņa parādās kāds sakarīgāks kandidāts, tad šo eksemplāru pavisam noteikti vajadzētu ignorēt. Bet ar iemīlēšanos te nekas nesākas un nebeidzas, stāsts ir arī par vecmāmiņu, kas pamazām kļūst caurspīdīga, par māsu, kas pārvēršas par putniņu, par Eivu, kas piedzimst ar spārniem.
Kad man lūdz nosaukt manu mīļāko grāmatu žanru, es bez minstināšanās vienmēr šai godā ieceļu maģisko reālismu, skumji piebilstot, ka diemžēl Latvijā šī brīnišķīgā žanra bums nu jau krietnus gadus kā ir beidzies un neviens vairs lāga neko tādu netulko, sastopami vien reti izņēmumi. Par laimi Prometejs ar Eivas grāmatu ir drusku atkāpies no sava ierastā ampluā un ir pagādājis mums pavisam īstu un neapšaubāmi maģisku maģisko reālismu.
Kā jau bieži šai žanrā novērojams, Eivas skumjās galvenais nav ne sižets, ne varoņi, bet gan noskaņa un sajūtas, kādas raisās lasītājā. Šī ir grāmata, ko varētu dēvēt par novembrim piederīgu – piemērota tam laikam, kad viss šķiet pelēks un pasaulei pāri klājas nebeidzama dūmaka, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viss būtu neglīts. Eivas stāsts patiesībā ir ļoti skaists, tur nu autore nav samelojusies, izvēloties grāmatas nosaukumu. Stāsts ir arī bezgala gaisīgs un viegls kā putna spārnu nests, tas nevēlas nomākt lasītāju vai pazudināties depresijas purvos, nē, te skaistais un skumjais ir rodams perfektā balansā.
Un tomēr domas atkal un atkal atgriežas pie sākotnēji uzstādītā jautājuma – par ko tad ir šis stāsts? Grāmatas sižets šeit piedāvā veselu plejādi atbilžu: tas varētu būt par to, vai tiešām tik ļoti jāsargā savus bērnus no viņiem pašiem un apkārtējās pasaules; varbūt par to, kā sākam neredzēt tos cilvēkus, pie kuriem jau esam pieraduši diendienā dzīvojot līdzās; diez vai šis stāsts vēlējās pavēstīt, ka viss, kas tavā dzīvē ir nepieciešams, ir maģiska konditoreja, bet ja nu tomēr? Es nezinu, nudien nezinu, toties esmu cieši pārliecināta, ka šai grāmatai nav vienas pareizās atbildes – tā pielāgojas katra lasītāja vajadzībām, sajūtām un vēlmēm, tieši tā, kā jau lielisks maģiskais reālisms to vienmēr dara.
Šobrīd ir lielisks laiks Eivas grāmatu izlasīt visiem tiem, kas vēl nav paspējuši; mans logs tieši šobrīd rāda to absolūti klasisko novembra ainavu, kas tik lieliski papildinās maģisko reālismu, un es silti rekomendēju ļauties šai sajūtai kopā ar Lezlijas Voltones liegi skaisto grāmatu.
Pārmaiņas pēc man patīk uz grāmatas vāka uzliktais slavinošais citāts: “Murakami romāni ir notikums”. Ļoti patiess izteikums dažādās nozīmēs- gan sagaidīt jaunu Murakami grāmatu ir laimes pilns notikums, gan lasīt katru viņa grāmatu ir liels notikums, kas pilnībā atrauj no šīs realitātes un iemet citā.
Vidusskolas laikā Cukuru Tadzaki piederēja pie ļoti ciešas un harmoniskas piecu draugu grupas, bet pienāk diena, kad viņš no šīs grupas tiek brutāli izmests, nevienam apstākļus neskaidrojot. Kaut kā nebūt šo dziļi cirsto brūci Cukuru ir sadziedējis, tomēr 36 gadu vecumā rodas apstākļi, kuru dēļ Cukuru atkal meklēs senos draugus un centīsies noskaidrot- kāpēc viņu tolaik tik skarbi ievainoja, kāpēc viņš kļuva par izstumto.
Uz austiņām uzlieciet Lista “Le mal du pays” Bermana izpildījumā, iekārtojieties ērtāk un ļaujieties pasaulei, kurā neeksistē robežas starp realitāti un sapni.
Man ir smieklīga atzīšanās padomā- pirms ķēros klāt grāmatai, man šķita, ka tēma vīsies ap ķīmiju vai to balto, saldo lietu, ko mēs sagrūžam it visur, bet man nekā nebija ienācis prātā, ka šeit “Cukuru” nav pilnīgi nekāda sakara ar cukuru, tā ir vien fonētiska līdzība. Un patiesībā, ja tā padomā, ja vārdu Cukuru izrunā ar uzsvaru uz otro zilbi, tas pat izklausās pēc ļoti japāniska vārda.
Es vēl neesmu izlasījusi pilnīgi visu, ko Murakami ir sarakstījis, tāpēc katrai viņa grāmatai, kas tiek izdota latviski, ķeros klāt ar milzīgu sajūsmu, jo zinu, ka lielas vilšanās mani negaida. Tā arī šoreiz- grāmata mani ierāva sevī uzreiz, jau pirmajās lapaspusēs attapos Japānā, Cukuru galvā, un, līdzīgi kā viņš, brīžiem nevarēju izšķirt, kas īsti ir realitāte un ko tā nozīmē.
Grāmatā visnotaļ veiksmīgi tiek risināts jautājums par to, kāpēc problēmas nevajadzētu nobēdzināt atmiņas tumšākajās dzīlēs, bet gan atrisināt tās. Diezgan daudz tiek apspēlētas arī sekas, ko atstāj viena cilvēka konkrētas izvēles, tas, cik dažkārt grūti ar šīm izvēlēm un sekām ir sadzīvot. Patiesībā tas Murakami romānam šķiet pat netipiski- tik ļoti pievērsties filozofiskiem jautājumiem, nevis nodarboties ar maģisko reālismu. No visām Murakami grāmatām laikam gan Norwegian wood būs šai grāmatai vistuvākā stilistiski un saturiski. Nepārprotiet- šī grāmata joprojām ierakstās žanrā, ko es dēvēju par “Murakami maģisko reālismu”, te ir neizprotamā robeža starp sapņiem un realitāti, dīvaini formulētas domas, kuras nākas pārlasīt divreiz, lai saprastu, ka pats varonis to neuztver kā realitāti; bet, salīdzinājumā ar citam Murakami grāmatām, maģijas šeit ir ļoti maz un priekš Murakami standartiem šī grāmata ar abām kājām stāv uz zemes.
Paralēli Murakami piespēlētajām pārdomām, mani nodarbināja arī doma par to, cik Murakami grāmatas tomēr ir līdzīgas cita citai, kā tēmas un pat atsevišķas detaļas atkārtojas. Secināju, ka Murakami galvenos varoņu vispār ir gandrīz neiespējami atšķirt, jo viņiem visiem ir kopīgas iezīmes- viņi ir vientuļnieki, kas lielā mērā izraidīšanu no sabiedrības ir izvēlējušies paši, viņi ar šo dzīvi ir daudz maz apmierināti, viņu skatījums uz dzīvi ir racionāls, bet flegmatisks un viņu stāsti ir lēni, mierīgi un atsvešināti. Tas, ka Murakami grāmatas ir līdzīgas cita citai, īsti nav nekas slikts, es vienmēr zinu, ko gaidīt, atverot Murakami grāmatu, es zinu, ka man patiks. Jā, man patīk atkal un atkal gremdēties šai klusajā, atsvešinātajā pasaulē, man patīk iejusties lomā, kas pasaulē nevis dzīvo, bet gan novēro to aiz stikla. Tas vienmēr ir īpašs piedzīvojums.
Tomēr par spīti tam, ka atkārtošanās man netraucē, gribējās, lai šī grāmata vismaz ar kādu nelielu detaļu pārsteigtu, bet pārsteigumu te nav. Lasot grāmatu, nepamet sajūta, ka autoram liela uzdrīkstēšanās ir bijusi lielā mērā visu sižetu balstīt seksā, par spīti tam, ka arī citās Murakami grāmatās sekss nav bijis nekāds tabu. Šoreiz šķiet, ka autors īsti nesaprot, ko lai iesāk ar to savu uzdrīkstēšanos, īsti nespēj iejusties šai stāstā, kā rezultātā romāns vietām šķiet mazliet pliekans, mazliet ar pavirši aizlāpītiem caurumiem.
Un vēl šķita, ka Murakami īsti neprot izkāpt no ierastās Japānas vides un Somijas daļa šķita visļodzīgākā no visām. No vienas puses, protams, ir interesanti, palasīt kā pilnīgi citas kultūras pārstāvis uztver mūs ziemeļniekus un mūsu ikdienu, bet iespaids bija paviršs. Atradu arī vismaz vienu kļūdu- internets stāsta, ka Somijā automašīnu reģistrācijas numuri kopš 1989. gada netiek piesaistīti ģeogrāfiskajiem reģioniem, attiecīgi Cukuru nevarēja zināt, ka tai mašīnai ir Helsinku numurs. Sākumā mazliet mulsināja arī Cukuru izteikums, ka viņš ir ieradies Helsinkos, šķērsojis polāro loku. Sīkāk papētot gan atklājās, ka lidmašīnu maršruts no Tokijas uz Helsinkiem patiešām varētu šķērsot polāro loku Krievijas ziemeļos, tomēr izteikums joprojām paliek dīvains- bez maz rodas iespaids, ka Murakami uzskata- Helsinki atrodas aiz polārā loka.
Visu savelkot kopā, teikšu, ka grāmata man patiesi patika par spīti visiem mīnusiem un skabargām. Rūdītiem Murakami faniem noteikti patiks un fani jau zina, ko gaidīt. Bet, ja Murakami vēl iepazīts nav, es neiesaku sākt ar šo grāmatu, viņam ir krietni labākas grāmatas.
Citāts no grāmatas:
“Greizsirdība- tā Cukuru sapnī bija sapratis- greizsirdība ir šīs pasaules visbezcerīgākais cietums. Tāpēc, ka tas ir cietums, kura ieslodzītais pats sevi ieslēdzis. Neviens viņu tur nav iemetis ar varu. Pats tur iegājis, durvis aizslēdzis no iekšpuses, tad atslēgu izmetis pa aizrestoto logu.”
Vērtējums: 7/10
Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”
Nosaukums: Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi Autors: Haruki Murakami Tulkotājs: Ingūna Beķere Izdevējs: Zvaigzne ABC Lappušu skaits: 288 Izdevuma gads: 2014 Pirmizdevuma gads: 2013 ISBN: 9789934046704
Kopš izlasīju “Vēja ēnu” Safons ir bijis viens no maniem favorītrakstniekiem un es labprāt lasu visu, ko vien no viņa grāmatām varu dabūt savās ķepiņās. Par grāmatu “Marina” pats autors saka, ka šī viņam esot vismīļākā no visām viņa publicētajām grāmatām lielā mērā tāpēc, ka ar šo grāmatu Safons atvadījās no jauniešu literatūras rakstīšanas.
Piecpadsmit gadus vecā Oskara Drai stāsts sākas ar viņa pazušanu un atrašanos, kuru īpašu padara policista, kurš “atrod” Oskaru teiktais- cilvēki no sabiedrības acīm nozūd vien tad, ja viņiem ir kur iet. Oskara gadījumā tas ir visnotaļ patiesi un viņš lasītājam atklāj savu stāstu, kas sākas ar noslēpumaino Marinu, kas Oskaru negribot ievelk tumšā piedzīvojumā, kurā uz spēles tiks likta viņu abu dzīvība.
Zināmā mērā gribētos teikt, ka šī grāmata ir “Vēja ēnas” agrīnā, vēl nenobriedusī versija. Tomēr šīs divas grāmatas noteikti nav vienādas- Marina ir sižetiski krietni melnāka un iekrāsota sulīgākās krāsās, tomēr tai vēl pietrūkst tās meistarīgi savītās maģijas un mistērijas, kas “Vēja ēnu” padarīja lielisku.
“Marina” ir aizraujoša grāmata, kuru ir gandrīz neiespējami nolikt nost par spīti tam, ka jau pēc pusgrāmatas ir pilnīgi skaidrs, ar ko šis stāsts beigsies un sižets vairs nekādus pārsteigumu nesagādā.
Bet es šai burvīgi eklektiskajai grāmatai biju gatava piedot pat iepriekšparedzamību, jo tanī tik lieliski ir savijušies dažādi žanri un noskaņas- pamatā grāmata ir drūma gotiskā romantika, kurai cauri strāvo mistērija, fantastika un šausmu romānu cienīgas ainas, kurai ir pievienota rūpīgi dozēta young adult deva un stāsts par pieaugšanu, spēju citus mīlēt vairāk par sevi un sevis iepazīšanu. Kopumā šo grāmatu gribējās dēvēt par melnu maģisko reālismu, kas šķiet loti piemērots apzīmējums šai grāmatai. Atšķirībā no lielas daļas jauniešu romantikas grāmatām šī nenogurdina ar nebeidzamām un neveiklām mīlas mokām, Safons ir veiksmīgi Oskaru iemīlinājis Marinā tieši tik daudz, lai lasītājs Oskaram no visas sirds justu līdzi, bet ne tik daudz, lai Oskars nespētu redzēt neko citu sev apkārt, jo galu galā- stāsts ir nevis par Oskara un Marinas attiecībām, bet gan noslēpumaino sievieti melnajā apmetnī un visur figurējošo melno tauriņu, kas sevī slēpj neaprakstāmas šausmas. Ja vairāk rakstnieku radītu šādus young adult romānus, šis literatūras virziens būtu krietni vien baudāmāks.
“Marina” ir maģiska un tumša grāmata, burvīgs jauniešu romāns, tomēr noteikti ne labākais Safona darbs. Iesaku lasīt tiem, kam patīk gotiski jauniešu romāni, un tiem, kuri jau ir iepazinušies ar citiem Safona romāniem, jo īpaši “Vēja ēnu”.
Citāti no grāmatas:
“[..] we only remember what never really happened.”
“Beauty is a breath of air that blows against the wind of reality.”
“Reality was becoming more grotesque than the pantomimes of clowns and dancing bears. [..] The twentieth century had become the dark circus of history.”
Līdz šim nevienu Alises Hofmanes grāmatu lasījusi nebiju, lai arī pāris grāmatas jau bija nonākušas manā neizsmeļamajā to-read sarakstā, bet pēc šīs grāmatas ir skaidrs, ka noteikti lasīšu arī citas autores grāmatas. Šo grāmatu pamanīju kādā rakstā par martā gaidāmajām grāmatām un mani pievilka gan grāmatas nosaukums, gan burvīgais vāks. Un tad vēl es izlasīju komentārus, ka šī grāmata esot “Nakts cirka” nopietnāka versija, un man bija skaidrs, ka šo grāmatu man vajag.
20. gadsimta sākums, Ņujorka, strādnieku protesti, sieviešu nevienlīdzība, frīki- šai grāmatai ir apbrīnojami krāšņs un dzīvs fons, kas brīnišķīgi papildina sižetu.
Coralie Sardie ir franču imigranta, izbijuša burvju mākslinieka meita, un viņas dzīve ar despotisko tēvu, kuru interesē tikai viņa muzejs ar frīkiem, nav nekāda vieglā.
Savukārt Eddie Cohen ir fotogrāfs, kurš jūtas apmaldījies savā ceļā- viņš ir Ukrainas ebrejs, kurš nodevis savu ticību un pametis savu tēvu, lai dzīvota paša izvēlēto dzīvi, tikai nepamet šaubas par to, vai izvēlētais ceļš tiešām ir tas pareizākais.
Un tad viņi satikās.
Nezinu, no kurienes cilvēki izrāva šīs grāmatas līdzību ar Nakts cirku, bet es varu galvot, ka šīs divas grāmatas ir tik atšķirīgas kā diena pret nakti un katra ir brīnišķīga savā unikālā veidā, un to līdzība beidzas pie aizliegtā mīlas stāsta, nekas cits šīs grāmatas nesaista.
Vispār es no šīs grāmatas biju gaidījusi krietnu devu maģiskā reālisma, kuru īsti gan nesagaidīju- visas šķietami mistiskās un pārdabiskās lietas šinī grāmatā agrāk vai vēlāk tiek izskaidrotas un nekas īpaši pārdabisks šinī grāmatā nenotiek. Tomēr kaut kādā mērā man tomēr gribas šo grāmatu pieskaitīt maģiskajam reālismam valodas un stilistikas dēļ- autore šinī grāmatā ir spējusi radīt maģiju no pavisam ikdienišķām lietām un viss parastais ir pārvērties brīnumainā esamībā, kas liek aizrauties elpai.
Šī grāmata ir sarakstīta brīnumaini skaistā valodā, kas valdzina un viegli plūst cauri grāmatai, drūmajai videi un stāstam piešķirot neatkārtojamu burvību un brīnuma izjūtu. Šis ir drūmi skaists stāsts, kas liek iemīlēties sevī un atstāj ārkārtīgi spēcīgu pēcgaršu, liekot vēlēties kaut autore būtu ļāvusi mums šinī stāstā uzkavēties vēl mirkli.
Autore ir arī pamatīgi pastrādājusi, pētot vēsturisko fonu, un ir radījusi autentisku noskaņu, kas pilna ar smaržām, krāsām un skaņām, šinī grāmatā ir perfekti iedzīvināts tas laiks un problēmas, ar kurām tobrīd cilvēkiem nācās cīnīties, un nekas īpaši saulains jau tas nav.
Stāsts ir piesātināts un krāšņs, un šī nav grāmata, kuru iespējams lasīt ātri- šeit sajūtas ir tik intensīvas un sižets tik izvairīgs, ka lasīšanas process rit lēnām, izbaudot katru vārdu, lēnām aptverot visu situāciju un abu varoņu dzīvesstāstus.
Un varoņu dzīvesstāsti ir patiesi maģiski. Abos varoņos bija kaut kas, kas mani personīgi pievilka un lika just viņiem līdzi, visu laiku šķita, ka viņi dzīvo kaut kur tepat blakus, ka viņu stāstus es vēroju pati savām acīm. Pie kam, caur abiem varoņiem autore ir tik burvīgi iedzīvinājusi grāmatu un fotogrāfijas maģiju, ka es vienkārši nespēju tam pretoties- šīs ir divas lietas, kas manā dzīvē spēlē svarīgākās lomas.
Brīnišķīga, drūmi skaista grāmata ar brīnumaini skaistu valodu, kas patiks nesalkanu vēsturisku romānu cienītājiem un droši vien pievilks arī tos, kas izbauda maģisko reālismu.
Citāti no grāmatas:
“..it was in literature wherein we discovered our truest natures.”
“Eddie had come to understand that what a man saw and what actually existed in the natural world often were contradictory.”
“He had therefore stowed his camera in cupboard, and he felt the loss of it even more than he did the loss of his hand.”
Geimens laikam gan ir tas autors, kurš īpašus komentārus vairs neprasa- tie, kas viņu ir lasījuši jau zina, ko gaidīt, savukārt pārējiem silti iesaku iepazīties.
“Okeāns ielas galā” ir Geimena jaunākā grāmata, kuru latviski nesen izdevusi Zvaigzne, un to izlasīt es gribēju jau no pirmās dienas, kad ieraudzīju, bet tā nu sanāca, ka tai klāt tiku tikai tagad.
Bija tā, ka vakar vakarā, atnākot no lekcijām (kuras pavadīju iegrimusi šinī grāmatā, protams), biju nolēmusi, ka grāmatu pabeigšu pie vakariņām, bet tad izrādījās, ka, lai tiktu pie vakariņām, tās ir arī jāgatavo, tāpēc vakariņas nācās atcelt līdz brīdim, kad grāmata būs pabeigta. Labākais vakardienas lēmums.
Vārdā nenosauktais galvenais varonis jau krietni pieaugušā vecumā atgriežas savā bērnības ciematā uz bērēm un nejauši aizmaldās līdz vietai, kur septiņu gadu vecumā satika noslēpumaino Letiju. Un nu piepeši viņš atceras visu, kas notika tai dīvainajā laikā.
Lasot šo grāmatu, es sev diezgan ilgi mēģināju atbildēt uz diviem jautājumiem: pirmkārt, kam šī grāmata ir paredzēta- bērniem, pieaugušajiem?; otrkārt, vai es šo grāmatu gribu ierindot pie fantāzijas vai tomēr maģiskā reālisma? Tas ir diezgan dīvaini, jo parasti par šādiem jautājumiem vispār nedomāju, bet, kad nonācu pie atbildēm, sapratu, ka šoreiz tas bija gan svarīgi, un savā ziņā tas, kā katrs lasītājs klasificēs šo grāmatu, noteiks to, kā šī grāmata tiks uztverta. Pavisam dīvaini. Jebkurā gadījumā, uz pirmo jautājumu atbilde atnāca viegli- šī ir grāmata par bērniem, kas rakstīta gan pieaugušajiem, gan bērniem. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šī grāmata man būtu patikusi jebkurā vecumā. Otrais jautājums prasīja ilgākas pārdomas, bet galu galā es nonācu pie secinājuma, ka šoreiz pieturēšos pie maģiskā reālisma. Lasot šo grāmatu, man radās iespaids, ka visi notikumi nemaz nav rakstnieka uzbūvēta fantāzijas pasaule, bet gan bērna mēģinājums izskaidrot neizprotamo pieaugušo pasauli, savas pieredzes neesamību kompensējot ar fantāzijas un pasaku tēliem, un šinī jautājumā man “Okeāns ielas galā” sasaucās ar Kinga “Mirdzumu”, kur tieši tāpat līdz galam nebija skaidrs, vai viss notiekošais patiešām ir paranormāls vai tomēr bērna uzbūvēta pasaule, jo izdomāt ārējus ļaunos spēkus tādā vecumā ir vieglāk un loģiskāk, nekā pieņemt, ka pieaugušie mēdz būt ļauni un stulbi, un ka vecāki varbūt nemaz nav tie vienmēr labie cilvēki un pusvaroņi, par kādiem vienmēr uzskatīti.
Šo grāmatu var lasīt kā minimums trīs dažādos veidos un katru reizi stāsts būs citāds, un tas, par ko īsti ir šī grāmata, noteikti būs atkarīgs no katra lasītāja individuālās pieredzes, līdz šim lasītajām grāmatām, bērnības un vēl simts citiem faktoriem. Jebkurā gadījumā, tanī veidā kā to izlasīju es, kā bērna mēģinājumu izskaidrot briesmīgo pasauli, šis stāsts bija izcils. Autors ir absolūti perfekti iejuties bērna ādā un nav skatījies uz bērnu no augšas, bet gan uztvēris kā sev līdzīgu, arī izfantazētie tēli ir aizraujoši un sižets absolūti neparedzams, jo lasītājs ir iemests pavisam svešā pasaulē, kuras likumi skaidroti netiek, lasītājs ir tas mazais zēns, kuram ir jātiek galā ar visām šausmām un briesmoņiem, nezinot, kas tie tādi ir un no kurienes radušies, un jācer, tikai jācer, ka Letijai izdosies šo šausmīgo pasauli savest kārtībā.
Atklāti sakot, sākumā es gaidīju, ka šis būs jauks stāsts par maģiskajām bērnības dienām, bet saņēmu kaut ko krietni dziļāku un spēcīgāku. Lai arī šī nav nelaimīga bērnība, nekāda saulainā tā arī nav, un šinī stāstā lieliski ir atklāts tas, cik maz iespējas bērnam ir dotas ietekmēt savu dzīvi un cik nenopietni pieaugušie dažkārt uztver bērnus. Šinī grāmatā nav tik krāšņa un vijīga sižeta kā Amerikāņu dievos, bet šai grāmatai piemīt spēks lasītāju aizvest neaptveramās dzīlēs, gluži kā caur ūdens spaini iekāpt okeānā. Arī šinī grāmatā palielās devās parādās mitoloģija, bet krietni pieklusinātākā un apslēptākā veidā salīdzinājumā ar Amerikāņu dieviem. Ja Amerikāņu dievos mitoloģija bija stāsta virskārta un dzinējspēks, tad šeit tā ir vairāk piedeva un parādās ne tik konkrētos tēlos, vairāk arhetipos.
Vienīgi grāmatas beigas mani mazliet samulsināja un vedināja uz domu, ka šai grāmatai varbūt ir paredzēts turpinājums, jo citādi grāmata palika tāda kā nepabeigta un īsti nenoturēja līmeni. No otras puses- varbūt tās beigas katram jāpiedomā pašam un tas jau nemaz nav slikti.
Jebkurā gadījumā- šī bija spēcīga grāmata, pie kuras es noteikti kādreiz atgriezīšos un droši vien atklāšu kaut ko jaunu. Grāmata, no kuras atrauties nevarēju un negribēju, un silti iesaku arī citiem.
Citāti no grāmatas:
“Pieaugušie sirdī nemaz nav pieauguši. Ārēji lieli, nedomājoši, vienmēr zina, ko darīt, bet iekšēji tādi, kā vienmēr bijuši. Tādi paši kā tu tagad. Īstenībā jau pieaugušo nemaz nav. Itin neviena visā plašajā pasaulē.”
“Nekādi nevarēju saprast, kāpēc pieaugušie tik garšīgus zaļus, svaigus dārzeņus liek skārda bundžās, kurās viss kļūst pretīgs.”
Grāmatas ir tāda īpatna padarīšana- tu vispirms skaties uz kādu svešu grāmatu plauktā un domā, vai to lasīt. Tad tu kaut kādu iemeslu dēļ nolem, ka to grāmatu lasīsi. Un tad tu sāc lasīt grāmatu un tev šķiet, ka tā grāmata absolūti nav paredzēta tev. Bet tu cīnies, peldi pret straumi un rocies cauri grāmatai līdz piepeši attopies, ka grāmata ir tevi ievilkusi sevī un vairs nekad, nekad nelaidīs vaļā. Un tad tu to grāmatu centies pavilkt garāku, lasīt lēnāk, par katru cenu novilcināt brīdi, kad nāksies pāršķirt pēdējo lapaspusi un saprast, ka šim stāstam ir pienākušas beigas.
Protams, grāmatas lasīšanas process ne vienmēr izskatās tāds (un varbūt biežāk tas tāds nav, nekā ir), bet tieši tādas attiecības man izveidojās ar Jāņa Rozes izdevniecības izdoto grāmatu “Nams, kurā..”
Ārēji Nams ir pelēks un noplucis, citu iedzīvotāju nemīlēts, objekts, no kura visi labprāt atbrīvotos, un jo drīzāk, jo labāk.
Bet aiz nejaukās fasādes slēpjas kaut kas varens, kaut kas tāds, kas nevienam no Ārienes nekad nebūs izprotams, Namā jebkurš vienas dienas laikā spēs piedzīvot vairāk, nekā citi visas dzīves laikā.
No Ārienes viedokļa Nams ir tāds kā internāts bērniem-invalīdiem, bet tas, protams, ir tikai viens veids, kā uz to skatīties, un šis nenoliedzami ir visgarlaicīgākais un nepareizākais veids, kā uz to skatīties.
Ja man šī grāmata būtu jāraksturo ļoti, ļoti īsi, es teiktu, ka tā ir sirreāla glezna.
Šai grāmatai nedrīkst tuvoties ar aizspriedumiem vai, vēl ļaunāk, racionālu prātu, kas tendēts uz realitātes pētīšanu. Ļausim par Namu izteikties kādam tā iemītniekam:
“Nams grib, lai pret to izturas ar bijību. Tas grib noslēpumus. Cieņu un godu. Tas pieņem vai nepieņem, apdāvina vai aplaupa, iesmērē pasaku vai murgu, nogalina, nomierina, izaudzē spārnus…”
Un šis citāts neattiecas tikai uz Nama iemītniekiem, to pašu Nams sagaida arī no katra lasītāja. Gandrīz visi lasītāji apgalvo, ka šinī grāmatā ir bijis grūti ielasīties, ka tikai pēc apmēram simts lapaspusēm tā ir aizrāvusi un spējusi noturēt uzmanību. Bet man par šo grāmatu ir teorija- šī grāmata ir tas pats Nams, bet jebkurš lasītājs ir jauniņais Namā. Un neviens jauniņais Namā netiek un netiks pieņemts uzreiz, ir jāiziet zināmi pārbaudījumi, jāapgūst jaunas pieklājības normas un jāiemācās jauni likumi. Un tikai tad, kad lasītājs ir izturējis Nama pārbaudi, tikai tad lasītājs tiks pa īstam ielaists grāmatā. Dažiem tas notiks ātrāk, dažiem vēlāk, bet daži atklās, ka vispār nav piemēroti Namam. Tā tas vienkārši ir, ir jāskan vienā toņkārtā ar Namu, lai spētu izbaudīt šo grāmatu.
Šī grāmata bija viena no visinteresantākajām pieredzēm manā lasītājas karjerā un viennozīmīgi viena no visneaizmirstamākajām. Dzīvē mēs vispirms ieraugām citu cilvēku fizisko izskatu un tikai pēc tam sākam iepazīties ar viņu garīgo un emocionālo pasauli, ja izskats ir bijis gana pārliecinošs, bet šeit viss ir otrādi- mēs vispirms ieraugām iekšējo pasauli un tikai tad pamazām atkāpjamies uz fizisko realitāti. Sākumā tas rada apmulsumu (jo ir grūti iet pret lietu “dabisko” kārtību), bet vēlāk saproti, ka tas visam šim pasākumam nāk tikai un vienīgi par labu.
“Nams, kurā…” ir no tām grāmatām, kur autore vienkārši iet uz priekšu ar savu tekstu un ij nedomā apstāties un palūkot, vai lasītājs ir ticis viņai līdzi, šeit lasītājam cauri tekstam būs jācīnās pašam, lietas būs jāsaprot pašam un arī dzīve Namā būs jādzīvo pašam, citādi līdz grāmatas beigām netikt, bet vispār šī buršanās cauri tekstam, kas balansē uz robežas starp realitāti un ārkārtīgi murgainu sapni, sagādā milzīgu baudu un ļaus uz daudzām lietām paskatīties ar pavisam citām acīm. Papildus spējai spītīgi doties uz priekšu būs vajadzīga arī zināma pieredze metaforu atšifrēšanā, jo šeit tekstam ir vairākas nozīmes, būs vieglāk, ja lasītājs spēs lasīt starp rindiņām un spēs atšifrēt iesauku nozīmes (es gan joprojām neesmu līdz galam izpratusi apzīmējuma “fazāni” apslēpto jēgu, tā ka kaut kā uz priekšu jau varēs tikt jebkurā gadījumā).
Šī grāmata ir ne tikai vizuāli un emocionāli spēcīgs darbs, bet arī cilvēciskuma atkailināšana, šinī grāmatā teju nepanesami atklāti ir parādītas daudzas lietas, ko cenšamies no sevis noslēpt gan tiešā, gan metaforiskā nozīmē.
Varētu teikt, ka šī grāmata bija mazliet depresīva (jo īpaši sākumā, kad lasītājam vienīgā atvēlētā loma bija necils novērotājs, nevis pilntiesīgs Nama iemītnieks), bet manās acīs tas grāmatai nekad nav bijis mīnuss. Un brīžiem ir baisi atcerēties, ka mēs taču šeit runājam par bērniem un jauniešiem, lielākoties viņi ir tik dzīvesgudri vai tik ļoti izauguši citā pasaulē, ka šķiet- šeit darbojas ja ne sirmi vecīši, tad daudz pieredzējuši pieaugušie gan. Un jāatzīst godīgi- tie mirkļi, kad grāmata atgādina, ka runa tomēr ir par bērniem, ir skarbi.
Pavisam neilgā laikā jau otro reizi pārliecinos, ka ir bezgala interesanti lasīt grāmatas, kuru autors nodarbojas ar vizuālo mākslu (Petrosjana ir animācijas filmu māksliniece), jo šādu autoru darbos parādās neparasts vizuālais piesātinājums, šķiet, ka tieši šo autoru darbi atmiņā atstāj vizuāli visspilgtākos nospiedumus, jo, lasot šos darbus, ir tik viegli galvā skatīt vissmalkākās detaļas un nianses, kas citkārt literatūrā nav tik ļoti pamanāmas.
Jā, “Nams, kurā…” nav nekāda ātrā grāmata (man tā prasīja divas nedēļas lasīšanas laika plus nedēļa domu apkopošanas pirms nonācu līdz apraksta rakstīšanai), šī ir grāmata, ko izbaudīt nesteidzīgi, pakampt pa mazam gabaliņam, lēnām to apgremot un izgaršot. Šo grāmatu nevajadzētu arī pārdozēt, jo var gadīties problēmas atgriezties šinī realitātē.
Mariamai Petrosjanai ir perfekti izdevies uzburt piesātinātu, kustīgu, viļņojošu grāmatu, un Mārai Poļakovai ir tikpat burvīgi izdevies šo grāmatu atnest latviešu lasītājiem.
Grāmata, kuru visnotaļ iesaku izlasīt visiem īpatnējo maģiskā reālisma grāmatu piekritējiem, bet jo īpaši tiem, kuri spēj grāmatām tuvoties ar atvērtu prātu un spējām iejusties pavisam jaunā pasaulē. Un nebīstieties no grāmatas apjoma vai došanās svešumā- šis būs ceļojums, kas maģiju atklās pavisam jaunā gaismā.
Citāti no grāmatas (citējamo vietu vispār bija daudz, bet lielākoties bija grūti pievilkt klāt kontekstu:
“Visvairāk man tajās [indiešu pasakās] iet pie sirds karmas likumi. “Tas, kurš šajā dzīvē darījis pāri ēzelim, nākamajā pats kļūs par ēzeli.” Nemaz nerunājot par govīm. Ļoti taisnīga sistēma. Vienīgais, jo vairāk iedziļinies, jo kļūst interesantāk- kam tad iepriekšējā dzīvē pāri esi darījis tu?”
“Viņš smaida. Kā maniaks. Vai kā iemīlējies. Vispār jau tas ir viens un tas pats.”
Par šo grāmatu es gribētu runāt vēl ilgi, daudz un plaši, jo runāt par šo grāmatu īsi un prātīgi vispār nav iespējams, bet diemžēl šeit man nāksies likt punktu, tomēr es labprāt dzirdētu citu lasītāju komentārus (jo īpaši par to fazānu padarīšanu- man vienkārši trūkst kādas kultūras un/vai literatūras zināšanas, lai to atšifrētu).
Neparko nespēju atcerēties, kāpēc pirms vairākiem gadiem šo grāmatu iesāku lasīt un atstāju puslasītu. Patiešām nespēju to saprast, jo šoreiz grāmata mani sajūsmināja un šķita absolūti brīnišķīga, viena no tām, pie kuras atgriezīšos vēl un vēl.
“Brīnumkaste” būtu saucama par visnotaļ drosmīgu literāro eksperimentu. Principā šī grāmata ir autobiogrāfija maģiskā reālisma žanrā (un šīs divas lietas vajag mācēt dabūt kopā), bet eksperiments slēpjas tanī, kā šī grāmata ir rakstīta. Pirms savas 80 dzimšanas dienas Grass saaicināja kopā savus astoņus bērnus un lūdza viņiem ierunāt audio formātā savas atmiņas par bērnību, kuras tad Grass pēc tam pārrakstīja grāmatā- vietām paspilgtinot detaļas, šo to pieklusinot, bet pamatā vienalga atstājot savu bērnu stāstījumu par dzīvi, kas nereti itin nemaz nav glaimojošs pašam Grasam.
“Brīnumkaste” ir maģiski dzīva grāmata, no tās juku jukām plūst Grasa nu jau pieaugušo bērnu balsis un lasītājs nemaz nemana, kurā mirklī jau ir ierauts iekšā visā tanī trakajā “mičumačā”. Bērni runā cits caur citu, pārtrauc viens otru, atstāj kaut ko līdz galam neizteiktu, brīnās par to vai šo un strīdas par atmiņu pareizību, un grāmata plūst precīzi tā, kā tuvu cilvēku saruna- juku jukām, saprototies no pusvārda un strīdoties, katram paliekot pie savas patiesības arī pēc miera izlīgšanas. Un tas viss kopā grāmatai piešķir neatkārtojamu ticamību, šķiet, ka ne tikai tas stāsts ir īsts un patiess, bet arī elpo un dzīvo pats savu dzīvi starp grāmatas lapaspusēm.
Lai arī grāmatas apjoms nesasniedz pat 200 lapaspuses, šo grāmatu nemaz nevar tā ņemt un aprīt vienā piegājienā, nē, nemaz nemēģiniet, iestrēgs kaklā. Grāmata ir ārkārtīgi intensīva un piesātināta, te nav nevienas pašas liekas detaļas, ir atstāta tikai pati stāsta esence, tāpēc šī ir grāmata, kas jābauda pa mazam malciņam, nesteidzoties, visu kārtīgi apskatot un izgaršojot. Tu cilvēki lasi to grāmatu un lasi, un lasi, un lasi, un tad vienu brīdi sāk šķist, ka nu jau galva ir piebāzta pilna un vajag pauzi, beidzot kārtīgi ievilkt elpu, lai pēc tam atkal varētu mesties iekšā tanī stāstā. Iespējams, tikai iespējams, šis ir tas iemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem nespēju pievārēt šo grāmatu- varbūt bija par daudz, pārāk piesātināta, pārāk intensīva. Toties šoreiz tieši tā grāmatas intensitāte bija tas, kas mani tik ļoti pievilka pie tās.
Un tomēr nav tā, ka grāmata būtu smagnēja, nē, tieši otrādi- grāmata ir netverama un plūstoša, tā rit uz priekšu aizgūtnēm, katrs no astoņiem bērniem grib ātrāk tikt pie stāstīšanas, notikumi un atmiņas traucas uz priekšu, un brīžiem šķiet, ka nemaz netiec līdzi tai grāmatai.
Protams, nevar noliegt to, ka man šī grāmata īpaši mīļa tāpēc, ka galveno lomu tanī spēlē fotogrāfijas, un ne jau šādas tādas fotogrāfijas, bet gan noslēpumaini maģiskas, kas rāda pagātni vai nākotni. Un paši bērni tā arī nevar īsti izlemt, vai viņi tām tic vai nē, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka tās fotogrāfijas nebija vis nekāda manipulācija, bet gan īstas un taustāmas pagātnes vai nākotnes liecības.
Šī grāmata nav nekāda parastā ģimenes hronika, tā ir īsts pasaku stāsts, kurā realitāte neatšķetināmi sajaucas ar mītiem un atmiņām, un emocijām. Šo grāmatu ir jālasa tiem, kas mazliet vēl tic pasakām un brīnumiem, tiem, kuriem patīk tikt ierautiem atmiņu virpulī un ielūkoties citās dzīvēs. Bet negaidiet no šīs grāmatas klasisku autobiogrāfiju ar faktiem un pareizo hronoloģiju, šī grāmata nav nekas tāds un pat ne tuvu ne. Šī grāmata ir vistuvākais tam, ko varētu saukt par organizētu haosu un labi sakārtotu nekārtību, te ir viss, ko vien var vēlēties cilvēks, kurš vēlas palasīt kaut ko, kas pierādītu, ka pavisam ikdienišķa dzīve var būt pavisam maģiska un brīnumaina.
Neparko nespēju atcerēties, kāpēc pirms vairākiem gadiem šo grāmatu iesāku lasīt un atstāju puslasītu. Patiešām nespēju to saprast, jo šoreiz grāmata mani sajūsmināja un šķita absolūti brīnišķīga, viena no tām, pie kuras atgriezīšos vēl un vēl.
“Brīnumkaste” būtu saucama par visnotaļ drosmīgu literāro eksperimentu. Principā šī grāmata ir autobiogrāfija maģiskā reālisma žanrā (un šīs divas lietas vajag mācēt dabūt kopā), bet eksperiments slēpjas tanī, kā šī grāmata ir rakstīta. Pirms savas 80 dzimšanas dienas Grass saaicināja kopā savus astoņus bērnus un lūdza viņiem ierunāt audio formātā savas atmiņas par bērnību, kuras tad Grass pēc tam pārrakstīja grāmatā- vietām paspilgtinot detaļas, šo to pieklusinot, bet pamatā vienalga atstājot savu bērnu stāstījumu par dzīvi, kas nereti itin nemaz nav glaimojošs pašam Grasam.
“Brīnumkaste” ir maģiski dzīva grāmata, no tās juku jukām plūst Grasa nu jau pieaugušo bērnu balsis un lasītājs nemaz nemana, kurā mirklī jau ir ierauts iekšā visā tanī trakajā “mičumačā”. Bērni runā cits caur citu, pārtrauc viens otru, atstāj kaut ko līdz galam neizteiktu, brīnās par to vai šo un strīdas par atmiņu pareizību, un grāmata plūst precīzi tā, kā tuvu cilvēku saruna- juku jukām, saprototies no pusvārda un strīdoties, katram paliekot pie savas patiesības arī pēc miera izlīgšanas. Un tas viss kopā grāmatai piešķir neatkārtojamu ticamību, šķiet, ka ne tikai tas stāsts ir īsts un patiess, bet arī elpo un dzīvo pats savu dzīvi starp grāmatas lapaspusēm.
Lai arī grāmatas apjoms nesasniedz pat 200 lapaspuses, šo grāmatu nemaz nevar tā ņemt un aprīt vienā piegājienā, nē, nemaz nemēģiniet, iestrēgs kaklā. Grāmata ir ārkārtīgi intensīva un piesātināta, te nav nevienas pašas liekas detaļas, ir atstāta tikai pati stāsta esence, tāpēc šī ir grāmata, kas jābauda pa mazam malciņam, nesteidzoties, visu kārtīgi apskatot un izgaršojot. Tu cilvēki lasi to grāmatu un lasi, un lasi, un lasi, un tad vienu brīdi sāk šķist, ka nu jau galva ir piebāzta pilna un vajag pauzi, beidzot kārtīgi ievilkt elpu, lai pēc tam atkal varētu mesties iekšā tanī stāstā. Iespējams, tikai iespējams, šis ir tas iemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem nespēju pievārēt šo grāmatu- varbūt bija par daudz, pārāk piesātināta, pārāk intensīva. Toties šoreiz tieši tā grāmatas intensitāte bija tas, kas mani tik ļoti pievilka pie tās.
Un tomēr nav tā, ka grāmata būtu smagnēja, nē, tieši otrādi- grāmata ir netverama un plūstoša, tā rit uz priekšu aizgūtnēm, katrs no astoņiem bērniem grib ātrāk tikt pie stāstīšanas, notikumi un atmiņas traucas uz priekšu, un brīžiem šķiet, ka nemaz netiec līdzi tai grāmatai.
Protams, nevar noliegt to, ka man šī grāmata īpaši mīļa tāpēc, ka galveno lomu tanī spēlē fotogrāfijas, un ne jau šādas tādas fotogrāfijas, bet gan noslēpumaini maģiskas, kas rāda pagātni vai nākotni. Un paši bērni tā arī nevar īsti izlemt, vai viņi tām tic vai nē, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka tās fotogrāfijas nebija vis nekāda manipulācija, bet gan īstas un taustāmas pagātnes vai nākotnes liecības.
Šī grāmata nav nekāda parastā ģimenes hronika, tā ir īsts pasaku stāsts, kurā realitāte neatšķetināmi sajaucas ar mītiem un atmiņām, un emocijām. Šo grāmatu ir jālasa tiem, kas mazliet vēl tic pasakām un brīnumiem, tiem, kuriem patīk tikt ierautiem atmiņu virpulī un ielūkoties citās dzīvēs. Bet negaidiet no šīs grāmatas klasisku autobiogrāfiju ar faktiem un pareizo hronoloģiju, šī grāmata nav nekas tāds un pat ne tuvu ne. Šī grāmata ir vistuvākais tam, ko varētu saukt par organizētu haosu un labi sakārtotu nekārtību, te ir viss, ko vien var vēlēties cilvēks, kurš vēlas palasīt kaut ko, kas pierādītu, ka pavisam ikdienišķa dzīve var būt pavisam maģiska un brīnumaina.
Pirms dažām dienām nosolījos, ka turpmāk nemetīšos rakstīt grāmatu aprakstus uzreiz pēc tam, kad izlasīta grāmata, bet gan nogaidīšu kādu dienu, lai viss smuki saliekas pa plauktiņiem un apraksti nesanāk tik saraustīti. Bet kas Tev to deva… Izlasīju Hēga Kluso meiteni un nenoturējos ne stundu, kā jau gribas spert laukā visu, ko es par to brīnumu domāju.
Ar Kluso meiteni turpinu noīsināt mājās stāvošo, bet nelasīto grāmatu sarakstu, un jāatzīst, ka sanāca ļoti veiksmīga grāmatas izvēle- gan atbilstoši noskaņojumam, gan mazliet sasaucās ar nesen lasītām grāmatām un vienu otru, kas spilgi iesēdusies atmiņā.
Nav vērts pārstāstīt grāmatas sižetu, jo sižets šeit spēlē vien otršķirīgu lomu, šī grāmata vairāk ir piezīmes uz Baha partitūru malām un smalks cilvēku psiholoģiskais portretējums, nevis trilleris, lai arī sižeta pamatā ir starptautiska sazvērestība.
Tā vietā nāksies iepazīstināt ar diviem grāmatas galvenajiem varoņiem. Vispār jau to svarīgo varoņu ir vairāk, bet atklāt viņu raksturus jau būtu grāmatas spoilošana.
Kaspers Krone ir pasaulslavens klauns, kurš gan pašlaik ir iekūlies vairākās tiesas prāvās par nodokļu nemaksāšanu un kuram ir piespriesta izraidīšana no Dānijas. Tomēr galvenā lieta, kas raksturo Krones kungu, ir viņa fenomenālā dzirde- viņš ne tikai telefonsarunas laikā pēc dzirdētajām skaņām spēj noteikt otra cilvēka atrašanās vietu, bet spēj saklausīt pat katra cilvēka apslēptāko būtību, noskaņu, emocijas.
Savukārt Klāra Marija ir pārlaicīgi nopietns bērns, kurai apkārt plešas klusums. Dievišķais klusums, kuru Kaspers ir meklējis visu dzīvi.
Klusā meitene ir tāds tipisks skandināvu maģiskais reālisms. Tas te nav nekāds Markess, kura grāmatas plūst krāšņi, vijīgi un nepārtraukti, šis ir kārtīgs ziemeļniecisks, vēju aprauts maģiskais reālisms, kas ne mirkli lasītājam nepiedāvā atpūtu. Lasīt šo grāmatu ir kā skatīties teātra izrādi aiz aizvērtiem aizkariem, laiku pa laikam aizkari uz dažām sekundēm tiek pavērti nelielā spraudziņā un lasītājs ierauga, kas notiek uz skatuves, bet pēc tam aizkari tiek ar steigu aizrauti ciet un lasītājam neredzētās izrādes daļas jāpiedomā vien pašam.
Mani kaut kā vienmēr pievelk tās realitātei un loģikai nepiesaistītās grāmatas, es ar tām sastopos visneiedojamākajās un negaidītākajās vietās un veidos, visnegaidītākajos brīžos. Šī grāmata viennozīmīgi ir viena no tādām. Šeit nav nekā no mūsu pierastās realitātes, šai grāmatai ir pašai sava pasaule ar savu gravitāciju. Un arī savu laika ritējumu. Pareizāk sakot- šīs grāmatas laika līnijai izsekot vispār nav iespējams, es ātri attapos, ka vieglāk būs pieņemt, ka pilnīgi viss notiek vienlaicīgi, nevis mēģināt katram notikumam piemeklēt hronoloģiski atbilstošo vietu.
Vieglāk šo grāmatu būs uztvert klasiskās mūzikas pazinējiem, jo gana daudz šeit tiek izteikts tikai un vienīgi caur mūziku. Patiesībā pat aprakstīt šo grāmatu būtu vieglāk muzikāli, nevis vārdos, jo šai grāmatai piemīt absolūti unikāls muzikāls skanējums.
Kaut kādā ziņā gribas Hēgu salīdzināt ar Rušdi- abi ir tādi pašpietiekami rakstnieki, viņi tik nesās uz priekšu un ij nedomā pievērst uzmanību tam, vai lasītājs spēj izkluties cauri tai grāmatai.
Vienu mirkli gan man sāka šķist, ka Hēgs smejas par savu lasītāju un atklāti demonstrē savu intelektuālo pārākumu, bet es tā padomāju, ka vispār jau tā nav Hēga vaina, ka es no mūzikas neko nejēdzu un par reliģiju neinteresējos. Nevar jau pārmest cilvēkam to, ka viņš ir gudrs un izglītots tikai tāpēc, ka es kaut kādu daļu no tā nesaprotu un neuztveru.
Eksistē tādas grūtās grāmatas, kurām izburties cauri ir ārkārtīgi sarežģīti un grūti, toties pēc tam tās atstāj milzīgu gandarījumu un lietas, par kurām domāt vēl ilgi, ilgi. Pēc šīm grāmatām paliek spēcīga pēcgarša, kas netaisās lasītāju pamest, bet gan iekārtojas atmiņā uz palikšanu. Klusā meitene viennozīmīgi ir viena no tādām grāmatām. Patiesībā tagad, kad tā ir pabeigta, man tā patīk vēl vairāk kā pašā lasīšanas procesā, šī stāsta šarms turpina tikai pieaugt pēc tam, kad pāršķirtas pēdējās lapaspuses.
Iespējams šī pieaugošā patika pret grāmatu ir saistīta ar to, ka vismaz pirmajās trijās ceturtdaļās tā man uzdzina depresīvi apātisku noskaņojumu. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc tā, jo aprakstītie notikumi nav nemaz tik ārkārtīgi traģiski un grāmatā atrodamās skumjas ir tādas klauna skumjas, kas parasti man nepielīp. Un tad es sapratu- šī grāmata mani dzina apātijā tāpēc, ka tā nelaida mani sev klāt. Es drīkstēju būt tikai viena no tiem, kas sēž skatītāju rindās, bet nekad ielūkoties aizkulisēs, nemaz nerunājot par iekļūšanu grāmatas pasaulē. Šī grāmata efektīvi uzceļ barjeru starp sevi un lasītāju un lasītājam šeit vispār nav nekādas teikšanas, jāsamierinās vien ar to, kas tiek piedāvāts. Uz beigām gan situācija pamazām sāka mainīties- lai arī lasītājs joprojām nedrīkst izkustēties no savas vietas skatītāja krēslā, tomēr beidzot tiek atklāta visa skatuve un salīdzinājumā ar visu pārējo grāmatu beigas bija vieglas, kā pastaiga basām kājām zālītē pēc mežonīgas laušanās cauri džungļiem.
Jāsaka, ka šī ir viena grūta grāmata un tikšana tai cauri prasa zināmu piepūli un iedziļināšanos. Es par Kluso meiteni varētu runāt (vai mēģināt runāt, neveikli formulējot izjūtas, kas nemaz nedomā padoties vārdiem) vēl ilgi, manā blociņā tā aizņem rekordlielu vietu- 7 lapas sīkā rokrakstā, bet es domāju, ka šeit man vajadzētu apstāties.
Spīgana ir pārliecināta, ka grāmata viennozīmīgi ir lasīšanas vērta, tikai ir jāprot sevī atrast to pareizo toņkārtu un sinhroni noskaņoties ar šo grāmatu, tad nebūs tā dusmās jāmet pret sienu. Droši vien patiks mūzikas mīļotājiem un tiem, kuri saskata mazliet skarbās skandināvu literatūras neatvairāmo skaistumu un šarmu.
Citāti no grāmatas:
“Viņiem aiz muguras slējās ostas jaunceltnes. Kaudzē sakrauti dzīvokļi par 70 tūkstošiem mēnesī, projektēti kā kosmosa stacijas uz Marsa.”
“Elle. Tā nav atrašanās vieta. Elle ir transportējama. Mēs visi nēsājam to līdzi.”
“Patiesa brīvība ir tā, kad nav jāizvēlas, jo viss ir ideāls tāds, kāds tas ir.”
“Prātīgums ierobežo mūs, cilvēkus, un traucē mūsu uzņēmībai pret patiesi brīnumaino.”
Vērtējums:
9/10 (un ja es ilgi turpināšu par to domāt, vērtējums no 7-8, kas bija lasīšanas laikā, izaugs līdz visiem 10)
