RSS
 

Archive for the ‘Ne-daiļliteratūra’ Category

Černobiļa. Lūgšana. Svetlana Aleksijeviča

15 Oct

Manu rakstu par Nobela prēmijas laureāti literatūrā Svetlanu Aleksijeviču var izlasīt šīs nedēļas laikrakstā “Ir” (drukātā vai interneta versijā), toties blogā šodien par vienu no viņas grāmatām, kas tulkota latviski. Diemžēl ir tā, ka “Černobiļa. Lūgšana” latviski vairs reti kur pieejama – Rozes grāmatnīcās neesot vispār, savukārt Valterā un Rapā es izķēru pēdējo eksemplāru. Atliek vien cerēt, ka tagad izdevniecības sarosīsies un iztulkos kaut ko jaunu vai vismaz pārizdos esošās Aleksijevičas grāmatas, jo tās lasīt ir ļoti, ļoti vērts – es neatceros pēdējo reizi, kad no vienas grāmatas esmu saņēmusi tādu informācijas lādiņu, kas tik lielā mērā aizpildītu manus robus pasaules izpratnē.

Svetlana Aleksijeviča raksta žanrā, ko viņa pati dēvē par “jūtu vēsturi” – viņa apskata nevis faktus un statistiku, bet gan intervē tūkstošiem cilvēku un grāmatas sastāda no parastu cilvēku personīgiem stāstiem par emocijām, ikdienu un sekām.

Grāmatu par Černobiļu bija smagi lasīt, jo tie stāsti, ko vēsta cilvēki ir vienkārši baisi. Te neviens Kinga romāns līdzās nestāv un jo īpaši skarbu šo lasīšanas pieredzi padara tas, ka visu laiku saproti – tie ir tādi paši parasti cilvēki ka es vai mani kaimiņi, viņiem ir tieši tāda pati parasta dzīve un Černobiļas sekas viņi nav pelnījuši lielākā mērā kā es vai kāds cits.

Tomēr grāmatas lielākā vērtība ir ne jau ciešanu izpētīšanā, bet gan tanī, ka caur šo grāmatu var ārkārtīgi spilgti apjaust padomju un postpadomju cilvēka domāšanu, cenzūras un propagandas ietekmi uz cilvēku parasto.
Es nevienu dienu neesmu dzīvojusi padumjajā savienībā un Latvijā kaut kā esmu izaugusi ar domu, ka nevienam jau tā Padomju savienība lāga nepatika, bet nācās pieciest, nācās dzīvot ar dubulto morāli un runāt vienu, bet domāt citu, jo mēs visi zinām, kas notika ar tiem, kas gribēja pretoties. Un līdz šim es nekad nebiju aizdomājusies līdz visai loģiskajam faktam, ka eksistēja taču tomēr arī cilvēki, kas no sirds mīlēja savu Padomju dzimteni un bija gatavi nest par to upurus, jo tā taču bija brīnišķīgākā vieta zemes virsū. Goda vārds, šī atklāsme Aleksijevičas Černobiļas grāmatā mani pārsteidza nesagatavotu un teju vai nogāza no kājām. Un tieši ar šo grāmatu es beidzot apjautu to, cik maz saprotu padomju laika domāšanu (jo man tas viss šķiet prātam neaptverams absurds).

Es vienmēr esmu zinājusi to, ka padomju vara no iedzīvotājiem slēpa informāciju par Černobiļas avāriju, bet šī grāmata beidzot deva ieskatu tanī, cik ļoti padomju varai neinteresēja cilvēks. Vispirms jau tas, kā tika celts Černobiļas kodolreaktors – ar tipisko padomju nevīžību un nepieciešamību izpildīt plānu, bez speciālistiem un vispār jelkādas nojausmas par to, kādas sekas varētu būt šādam pasākumam. Un pēc tam milzīgā bezatbildība seku novēršanā – iedzīvotājiem nekādi drošības pasākumi lāga netiek veikti, lai tautā neizraisītu paniku; evakuētos cilvēkus apmāna un stāsta, ka viņi brauc prom vien uz dažām dienām, nevis visu dzīvi; civilās aizsardzības mācībās visi jēdz runāt tikai par lielā, ļaunā ienaidnieka sabotāžu, bet ne par to, kas ir radiācija, kā ar to cīnīties, kā no tādas izvairīties.

Un vēl, protams, ir tāda problēma kā cilvēku neizglītotība. Baltkrievija (un citur padumjajā savienībā) visi vienmēr ir gatavojušies karam, dzīvojuši ar domu, ka tūlīt, tūlīt viņu dārgajai dzimtenei atkal kāds uzbruks, un neko citu tādi parasti zemnieki vispār nesaprot. Viņiem stāsta, ka ir radiācija, bet viņi taču to neredz un nejūt – tātad nav! Un vienmēr taču valdība ir stāstījusi, ka miera atoms nav bīstams, ka Černobiļas kodolreaktoru kaut Sarkanajā laukumā varētu celt. Tātad nekādu briesmu nav! Un cilvēki mierīgi dzīvo radiācijas zonā, uz retajiem brīdinājumiem viņiem nospļauties, jo noteikti atkal kāds viņus māna. Savukārt evakuēto sādžu iemītnieki pa nakti kā partizāni atlien atpakaļ uz mājām, lai varētu tā gada labo ražu novākt, nu kaut vai ābolus no savas ābeles noēst. Radiācija? Kas tas tāds? Jūs toties paskatieties, kādi brangi dārzeņi šogad padevušies!

To visu apjēgt un izprast ir ārprātīgi biedējoši, saprast visu to domāšanas veidu un šo cilvēku loģiku. Un šī padomju domāšana nekur nav pazudusi – šīs intervijas notiek jau pēc padumjās savienības sabrukuma, bet cilvēki joprojām īd par to, ka padomju savienībā bija labāk un domā, kā valsti kaut nedaudz apčakarēt vai apzagt. Ne visi, protams, tomēr vienā lielā daļā stāstu tas ir ļoti izteiksmīgi jūtams – mūsdienās viss slikti, tagad kapitālismu jābūvē, tad jau labāk komunismu būvējām. Viena no intervētajām sievietēm norāda, ka ne jau brīvību gribēja padomju cilvēks, bet gan visatļautību un tādam mūsdienīgā demokrātijā izdzīvot grūti.

Par spīti tam, ka šī ir smaga lasāmviela, grāmata izlasījās ļoti ātri un Aleksijevičas grāmatas es silti iesaku lasīt arī citiem. Ar šīm grāmatām uz tik daudz ko var paskatīties citam acīm, saprast labāk, atklāt sev līdz šim nezināmas lietas. Un kas vissvarīgākais – autore ar savam grāmatām aukstai statistikai piešķir cilvēcisku seju, ar šiem romāniem ir krietni vieglāk saprast to, ka aiz plikiem skaitļiem slēpjas īstas un baisas cilvēku ciešanas.

Citāti no grāmatas:

Vai tad ir kaut kas briesmīgāks par cilvēku?”

Zināšanas pašas par sevi nevar būt vainīgas, tās nav noziegums, tās nav vainīgas.”

[..] mēs drīzāk noticēsim brīnumam, nevis iespējai kaut ko izdarīt savām rokām.”

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Černobiļa. Lūgšana
Autors: Svetlana Aleksijeviča
Tulkotājs: Lāse Vilka
Izdevējs: Jumava
Lappušu skaits: 264
Pirmizdevuma gads: 1997
ISBN: 9789984389028

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Gardēža rokasgrāmata. Hedviga Marija Štūbere

09 Sep

Man garšo ēst. Un kūkas arī nav paredzētas tikai svētku reizēm. Es esmu pieaudzis cilvēks un kūkas varu ēst kaut katru dienu, ja vien tā sadomāju un ir iedvesma ķerties pie kaut kā gatavošanas. Savukārt iedvesmai lieti noder labas pavārgrāmagatas. Tieši tāda ir arī “Gardēža rokasgrāmata” – laba, apetīti izraisoša un gatavošanu iedvesmojoša pavārgrāmata.

Pašķirstot receptes, varētu salikties, ka šī nav grāmata, kas būtu piemērota iesācējiem virtuvē, tomēr tas gluži neatbildīs patiesībai. Pirmkārt, grāmatas sākumā ir pagarš ievads, kurā iztirzātas dažādas virtuves pamatpatiesības, ir mērvienību konvertēšanas tabulas, ir dažādi padomi. Otrkārt, receptes ir vieglākas un sarežģītākas. Tiesa gan, šinī grāmatā nav ievietota kāda kopēja sarežģītības pakāpes novertēšanas sistēma, tomēr gandrīz katrai receptei pievienots neliels ievadiņš, kas palīdzēs mazliet labāk orientēties.
Vienīgie, kas varētu justies apbēdināti, ir sāļo uzkodu cienītāji, jo šeit krietns uzsvars likts tieši uz saldajiem.

Šī ir viena no tām pavārgrāmatām, kur iemēģināšanai man atzīmēta teju katra otrā recepte un nespēju vien izdomāt, ko nu kuro reizi gatavošu. Kēksi, biskvītkūkas, plātsmaizes, smalkmaizītes, cepumi, rauši un štrūdeles – te ir viss, ko vien mana kārumnieka sirds var iekārot.

Visu, protams, iztestēt vēl neesmu paspējusi, tomēr tas, ko esmu gatavojusi no šīs pavārgrāmatas, vienmēr ir iznācis garšīgs un pat visai estētiski baudāms, kas manā virtvē nav nemaz tik bieža parādība. Patiesībā pēdējā ballītē kūka no galda pačibēja tik ātri, ka es pati ij pat pagaršot nedabūju.

Īpaši gribas izcelt to, ka grāmatas sākumā ir dotas receptes visiem iespējamiem mīklu veidiem – beidzot man viņas visas ir pieejamas vienā, ērtā vietā. Pie kam, ievadā dotie padomi un skaidrojumi ir tik sakarīgi, ka ar laiku varētu ķerties arī pie savu kūku radīšanas, ne tikai vienmēr sekot receptēm.

Vēl viens grāmatas pluss – aiz visādiem fancy kūku nosaukumiem mēdz slēpties pavisam elementāras receptes. Kad viesi apbrīnā mazliet noelšas pēc mana paziņojuma, ka saldajā būs Lincas torte, viņiem nav obligāti jāzina, ka patiesībā tā ir apgreidota smilšu mīkla ar ievārījumu, ja.

Kopumā – lieliska pavārgrāmata cilvēkiem, kam garšo ēst un kuri nepieturās pie novecojušā stereotipa, ka kūkas ir ēdiens, kas taupāms svētku gadījumiem. Man būtu gribējies vairāk sāļo recepšu, bet nu visu jau nevar gribēt no vienas pavārgrāmatas.

Un te būs mana mīļākā recepte no šīs grāmatas – jau minētā Lincas kūka. (Pāris komentāri: es par kādu trešdaļu samazinātu mīklai nepieciešamos daudzumus, kā arī pievienoju tai svaigi rīvētu muskatriekstu. Ievārījumu ņēmu mežrozīšu un jāņogu.)

Bilde ir klikšķināma un palielināma.

Bilde ir klikšķināma un palielināma.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Gardēža rokasgrāmata
Autors: Hedviga Marija Štūbere
Tulkotājs: Iveta Galēja
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 239
Pirmizdevuma gads: 2008
ISBN: 9789934022920

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Sum: Tales From The Afterlives. David Eagleman

07 Sep

Es vairs galīgi neatceros, kur man netīšām virsū uzskrēja informācija par šo grāmatu, bet zinu to, ka apraksts mani ieinteresēja uzreiz un es uzreiz arī grāmatu pasūtīju. Tiesa gan, kad sāku lasīt grāmatu, ātri secināju, ka tas ir pavisam kas cits, nevis tas, ko biju gaidījusi, tomēr bija gana izklaidējoši ša vai tā.

David Eagleman ir neirozinātnieks un laikam jau ASV gana slavens rakstnieks, viņš ir sarakstījis vairākas populārzinātniskas grāmatas par smadzenēm, bet ar grāmatu “Sum” ir pievērsies apcerējumiem par jautājumu, uz kuru neviens šīs pasaules iedzīvotājs atbildi nezina – kas ar cilvēku notiek pēc nāves?
Šinī grāmatā ir iekļautas 40 nelielas esejas, kurās autors piedāvā dažādus variantus, kas mūs varētu sagaidīt pēc nāves. Piemēram, varētu izrādīties, ka Paradīze patiešām ir tieši tik garlaicīga vieta, kā stāstīts Bībelē, un Dievu ir krietni nomocījušas cilvēku sūdzības par šo mūžīgo nīkšanu. Bet varbūt cilvēkus radīja inženieri, kuru mērķis ir izveidot detalizētu pasaules karti. Vai varbūt Dieva mīļākā grāmata ir Frankenšteins un viņš savu lomu ir nodevis Mērijai Šellijai.

Visas 40 esejas ir ieturētas vieglā tonī, brīžiem tās ir mazliet komiskas un dažkārt pat asprātīgas, bet tas, kas mani šinī grāmatā pārsteidza ir depresīvais slānis, kas klājas pāri visām esejām. Nevienā pašā variantā autors nepieļauj domu, ka cilvēkus pēc nāves sagaida kaut kas labs, patīkams vai interesants, nevienā no esejām neparādās doma, ka pēc šīs dzīves cilvēki varētu tikt pie nozīmīgākas eksistences formas, nez kāpēc katras esejas beigās izrādās, ka šī dzīve ir labākais, kas ar cilvēkiem jelkad notiks. Un pat, ja pēcnāves dzīve pieļautu kaut kā labāka esamību, tad neizbēgami cilvēki to visu sačakarēs vai arī atklāsies kāda kļūda plānošanā.

Protams, tā kā es nezinu, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves, man ir grūti autoram kaut ko pārmest. Ļoti iespējams, ka ar kādu no versijām viņš pat ir trāpījis desmitniekā. Un apmēram puse no šīm esejām vairāk ir refleksijas par cilvēku sabiedrību, nevis fantazēšana par pēcnāves dzīvi. Tomēr mani vienalga mulsina šī nespēja vai negribēšana pieļaut variantu, ka šī dzīve nav visa beigas vai mūsu augstākais eksistences punkts. Šāda doma man šķiet graujoši depresīva un es pat īsti nezinu, ko ar to iesākt, tāpēc lielākoties neiesāku neko – nav jau tā, ka mana pārliecība par pēcnāves dzīvi kaut ko diži mainītu.

Vispār jau man ir diezgan specifiska ideja par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves, bet tas man neliedz papētīt citu domas un izskatīt citus variantus. Es mazliet biju cerējusi, ka autors šinī grāmatā patiešām piedāvās kādas interesantas un oriģinālas versijas par mūžīgo jautājumu, bet nekā. Vispār ir sajūta, ka autors ir diezgan ļoti vīlies cilvēkos un ka viņš īsti nespēj cilvēku sabiedrībā saskatīt kaut ko pozitīvu, kas gan nav nekāds dižais pārsteigums, tomēr tāda vienveidīga ņurdēšana no sērijas “viss ir slikti un kļūs tikai sliktāk” īsti nav manā gaumē. Protams, es bieži grāmatās meklēju tieši šo depresīvo dzīves pusi un daļa manu mīļāko grāmatu ir par bezcerību, tomēr šo nolemtības sajūtu es spēju piedot tikai augstas kvalitātes daiļliteratūrai, savukārt ikdienā man tā šķiet mazliet muļķīga labākajā gadījumā.

Lai nu kā tur būtu ar to nolemtības sajūtu, šī grāmata bija samērā izklaidējoša un vispār jau es īpaši nenožēloju tās izlasīšanu. Jūtos gan pārsteigta par tām daudzajām atsauksmēm, kurās lasītāji stāsta, kā šī grāmata viņiem norāva jumtu un lika uz pasauli palūkoties citādi. Par šiem lasītājiem man principā ir divas versijas – vai nu tie ir cilvēki, kas līdz šim citas grāmatas nav lasījuši, vai arī cilvēki, kas audzināti stingri reliģiozā garā un tikai tagad ir atļāvušies pieļaut domu, ka ir iespējamas arī citas realitātes.

Vienīgais, par ko man patiešām autoru gribas uzslavēt, ir tas, ka esejas nav īpaši vienveidīgas. Dažādās versijās, piemēram, Dievs ir meklējams molekulu un atomu līmenī, ir varianti, kur Dievs par cilvēku eksistenci vispār neko nenojauš, un laiku pa laikam Dievs ir sieviete. Un ir esejas, kurās Dieva nav vispār, tās noteikti man patika visvairāk.

Vai es kādam iesaku šo grāmatu? Ne īpaši, bet lasīt jau var, un ļoti iespējams, ka citi šinīs esejās saskatīs kaut ko, kas man šobrīd palika apslēpts.

Citāts no grāmatas:

He has created an engineering marvel that only takes pictures of itself.”

Vērtējums:
6/10

Nosaukums: Sum: Tales From The Afterlives
Autors: David Eagleman
Izdevējs: Canongate Books
Lappušu skaits: 110
Pirmizdevuma gads: 2009
ISBN: 9781847674289

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

citādība. iecietība. līdztiesība. Satori.lv

08 Jul

Praida nedēļā interneta žurnāls Satori.lv izdeva nelielu stāstu krājumu, kas mums jau sen bija nepieciešams. Šinī krājumā apkopotas esejas par dažādiem minoritāšu jautājumiem, lielākoties runājot par homoseksualitāti un sabiedrības neiecietību pret to.
Visi raksti ir intelektuāli, pārdomāti un faktos balstīti, tie neiziet uz emocijām, bet gan kvalitatīvu diskusiju, kas ir neizsakāmi pozitīvi, jo pārāk bieži diskusijās par homoseksualitāti un homofobiju dominē tieši emocionālie argumenti un pārliecība “manējā patiesība ir vienīgā patiesā patiesība”.

Citu starpā īpaši vēlos izcelt Imres Soēra un Ilvas Skultes rakstus. Imre Soērs stāsta par Igaunijas pieredzi un ceļu uz kopdzīves likuma pieņemšanu, šis ir ļoti praktisks un pozitīvs stāsts, kura stāstītājs neslēpj ne grūtības, ko nācies pārciest, ne prieku par nepadošanos šo grūtību priekšā. Jādomā, ka tieši šādi stāsti mūsu sabiedrībai ir īpaši nepieciešami, jo salīdzinājumi ar ASV vai vecās Eiropas valstīm acīmredzami nedarbojas, savukārt mūsu pasu kaimiņu piemērs varētu nopietnāk aizķerties atmiņā un rosināt pārdomas. Savukārt Ilva Skulte runā par to, ka homoseksuālu cilvēku tiesību atzīšana nekādā veidā neietekmēs heteroseksuālu cilvēku dzīvi. Galu galā, brīvība nav kaut kāds ierobežots resurss, kuru dodot citiem man paliek mazāk. Patiesībā ir tieši otrādi – jo vairāk cenšamies ierobežot citu cilvēktiesības, jo vairāk riskējam ar to, ka kādu dienu paši nonāksim apspiesto lomā.

Šo divu rakstu izcēlums gan nenozīmē, ka pārējie būtu ar ko sliktāki, šie vienkārši ir tie, kas mani aizķēra visvairāk. Citos rakstos tiek runāts par praida vēsturi un to, kāpēc tas nav vienkārši foršs tusiņš, bet gan miermīlīga demonstrācija ar mērķi parādīt, ka šie cilvēki vairs nevēlas slēpties un izlikties, ka viņu šeit nav.

Ir apskatīta homofobijas un homoseksuāļu vajāšanas vēsture un šeit es uzzināju vienu otru jaunu lietu. Piemēram, Krievijas impērijā vajāti tika tikai vīrieši-homoseksuāļi (galvenokārt droši vien tāpēc, ka sievietes seksualitāte tika uzskatīta par neeksistējošu) un izrādās, ka padumjajos laikos par attaisnojošu faktoru homoseksualitātes “noziegumā” tika uzskatīts tas, ka vīrietis seksā ir bijis “aktīvajā”, nevis “pasīvajā” lomā. Nu, jo mēs taču visi zinām, ka vīrietis zaudē visu savu vērtību, ja kaut sekundi nespēlē noteicošo lomu dzīvē.

Interesanta ir eseja par pārprasto iecietību un to cik muļķīgs ir rasistu, homofobu, ksenofobu un citu fobu pārmetums liberāļiem, ka viņi nav patiesi iecietīgi, jo nepieņem visu fobu neiecietību. Šī raksta beigās man vēl būtu gribējies piebilst, ka demokrātija nebūt nenozīmē visatļautību un ir viedokļi, kuru paušana demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemama.

Rakstu krājums nu ir pieejams arī Jāņa Rozes grāmatnīcās un par nelielu summu (5 eiro) var savā īpašumā iegūt divus grāmatas eksemplārus – vienu, ko lasīt pašam, otru atdošanai kādam, kam šo vajadzētu izlasīt.
Šī neapšaubāmi ir vērtīga lasāmviela un es silti iesaku lasīt šos rakstus, diskutēt par tiem un dot tos lasīt citiem. Man briesmīgi nepatīk dzīvot neiecietīgā sabiedrībā, kuras viena no pamatvērtībām ir citu cilvēku apspiešana, un es naivi ceru, ka vismaz kāds pēc šo rakstu izlasīšanas apdomāsies vai vismaz savas ķengas paturēs pie sevis.

Citāti no grāmatas:

Indivīdam ir vieglāk, ja viņš ir tāds pats, kā visi citi, bet sabiedrībai tas nozīmē stagnāciju un bojāeju.” (Ilmārs Šlāpins “Bailes no citādā”)

[Visi], kas šādās demonstrācijās dodas, tādējādi ne tik daudz grib izmainīt pārējo pasauli, cik iegūt vietu zem saules savējai [..]” (Ilva Skulte “Spoguļa efekts”)

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: citādība. iecietība. līdztiesība.
Autori: Ilmārs Šlāpins, Imre Soērs, Pauls Bankovskis, Vents Sīlis, Ingmārs Freimanis, Ineta Lipša, Kārlis Vērdiņš , Jānis Ozoliņš, Ilva Skulte, Jana Kukaine, Anna Auziņa, Aivars Madris, Benijs Nemerovskis Ramsejs
Izdevējs: Ascendum
Lappušu skaits: 95
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934843587

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Top fotoreceptes.lv. Armands Avens

10 Mar

Jau labu laiku, ja kāds man taujā pēc vietas, kur meklēt receptes, kas piemērotas arī pilnīgiem iesācējiem, es to kādu sūtu uz fotoreceptes.lv. Tur viss vienkārši un saprotami.
Un kad bloga labākās receptes tika apkopotas pavārgrāmatā, es ilgi nešaubījos, ka man to vajag. Lai vai kā tur būtu ar tām mūsdienu ērtībām, receptes visvieglāk ir turēt virtuvē un papīra formātā.

Šī ir pavārgrāmata ar klasiskām un pazīstamām receptēm (borščs, plovs, befstroganovs, nu jūs sapratāt ideju) un visas recpetes ir izklāstītas pa sīkiem soļiem, katram solim pievienojot arī bildi. Nu tā, lai arī svēta virtuves nevainība (t.i. iesācējs virtuvē) varētu to visu pagatavot.

Nezinu, kā citiem, bet tieši ar tām klasiskajām receptēm manā virtuvē ir visčābīgāk. Es gatavoju daudz, bieži un labi, bet gatavošanu es apguvu no internetā salasītām receptēm un tad jau visādas klasiskas vērtības nebija prātā. Pie kam, tieši tām it kā vienkāršākajām receptēm mēdz būt visādi knifiņi, kas jāzina, lai tā manta izdotos. Tā nu varu droši apgalvot, ka šī pavārgrāmata lieti noderēs ne tikai iesācejiem, bet arī virtuvē pieredzējušiem ļautiņiem, kas vienkārši laiku pa laikam vēlas atgriezties pie pamatīgām un pārbaudītām vērtībām.

Šinī grāmatā jūs neatradīsiet nekādus lapu salātus, ciabatas ar mocarellu un citas niekošanās, nē, nē, šeit viss ir nopietni un ar smeķi- kārtīgs ēdiens ir gaļas ēdiens un no pagatavotā ir jāvar kārtīgi paēst.

Par grāmatas galvenajiem plusiem var nosaukt divus. Autors neuzskata, ka kaut kas ēdiena gatavošanā ir pašsaprotams un visas darbības tiek izskaidrotas līdz sīkākajām detaļām, nudien, te nekādas neskaidrības neradīsies. Otrs pluss ir autora smeķīgā ikdienas valoda- kā šamais runā, tā arī raksta un nekādus pielaizītus tekstus te neatrast. Patiesībā grāmatas sastādīšana šādā izteiksmes stilā ir vērā ņemams panākums, jo ne viss, kas labi izklausās runājot, labi arī lasās, bet šeit viss ir savās vietās un pavārgrāmatu izpētīt gribas ne tikai recepšu, bet arī valodas dēļ.

Vienīgais jautājums, kas rada neizpratni ir- kā vienam cilvēkam var tik katastrofāli ar sievietēm neveikties? Nu goda vārds, nevienas pašas normālas sievietes, vieni bābieši vien, kas kārtīgu ēdienu nejēdz novērtēt. Bet nu labi, neiesim jau apvainoties uz dzīves apbižotajiem.

Jau tagad manās mājās šī pavārgrāmata ir kļuvusi neaizvietojama. Lielā cieņā bija viltotais zaķis un zupas, un ja es tuvāko mēnešu laikā strauji noresnēšu, pie vainas būs tikai un vienīgi “saldo kartupeļu” recepte (kas nu jau gan ir diezgan neatveramā stāvoklī, jo pirmajā gatavošanas mēģinājumā grāmata pilnā apmērā dabūja sejā kondensēto pienu- padoms masu kult ar mikseri nebija labs padoms).

Silti iesaku šo pavārgrāmatu gan iesācējiem, gan tiem, kas jau virtuvē rosās labu laiku. Būs gardi un patīkami. Tikai vegāniem, veģetāriešiem, cilvekiem bez humora izjūtas gan iesaku šai grāmatai mest lielu līkumu.

Vērtējums:
9/10

Nosaukums: Top fotoreceptes.lv
Autors: Armands Avens
Izdevējs: fotoreceptes.lv
Lappušu skaits: 305
Izdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934050800

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mājās pie pavarda. Mārgareta Jārdlija Potere

28 Jan

Mājās pie pavarda

Te nu ir vēl viena grāmata, uz kuru skatījos ar milzu aizdomām un itin nemaz negrasījos to lasīt. Vispirms mani no grāmatas aizbiedēja piekarinātā “Ēd, lūdzies, mīli” birka- ar to grāmatu man nudien nav pa ceļam, attiecīgi līkumu metu arī šai grāmatai. Vēlāk gan sāku pētīt atsauksmes un tur savukārt atdūros pret citu problēmu- visi kā viens runā par tām teļa smadzeņu un kuņģu receptēm. Ir pilnīgi skaidrs, ka es neko tādu pamēģināt nebūšu spējīga (es pat mēli nevaru ieēst, kur nu vēl smadzenes…) un tā kā bija radies iespaids, ka te tādas vien receptes atradīšu, atkal atmetu domu par šīs grāmatas izpēti. Galu galā mani šai grāmatai dot iespēju pārliecināja Anetes atsauksme, par ko viņai milzum liels paldies, jo šī grāmata ir vienkārši dievīga, un ir strauji ieņēmusi vietu manu mīļāko pavārgrāmatu sarakstā.

Šī nav tāda pavārgrāmata, kādu esam pieraduši redzēt mūsdienās- šeit receptes nepapildina fotogrāfijas (dīvainā kārtā šoreiz tas netraucēja, lai gan parasti tieši fotogrāfijas man ir viens no svarīgākajiem kritērijiem pavārgrāmatas vērtējumā), katrai receptei nav atvēlēta sava lapaspuse, pirms receptēm nav norādītas nepieciešamās sastāvdaļas (apbrīnojami, bet arī tas nešķita neērti). Bet vissvarīgākais ir tas, ka šī pavārgrāmata patiesībā ir stāsts. Tas ir Gimas (tā ģimene dēvēja Mārgaretu) stāsts par nebeidzamu viesu uzņemšanu, omulīgām saiešanām, par gatavošanu kara laikā un ierobežotiem produktiem. Stāsts par harizmātisku sievieti ar apburošu humora izjūtu, lielisku iztēli kulinārijā un spēju nezaudēt galvu sarežģītās situācijās.

No vienas puses it kā skaidrs, ka Elizabetes Gilbertas (viņa ir Gimas mazmeita) vārda drukāšana uz šīs pavārgrāmatas vāka nodrošina tai lielāku popularitāti un, protams, arī pašai Gilbertai ir vēlme paspīdēt ar savu jaunatklājumu, kas nav nekāds jaunatklājums, jo šī pavārgrāmata reiz jau tikusi izdota 1947. gadā. Patiesība ir tāda, ka Gilbertai autores tituls šīs grāmatas kontekstā nepienākas- uzrakstīt ievadu, kurā lielākoties tiek pārstāstīts tas, ko vēlāk redzēsim pašā grāmatā, un pēc tam atlasīt ģimenes 10 mīļākās receptes nudien nav nekāda dižā māksla. Nepārprotiet- tas ievads bija jauks un īsti vietā, patīkami, ka bija iespēja iepazīt Gimas dzīvi un vēl labāk viņu saprast. Bet nav jau tā, ka Gilberta būtu pielikusi savu roku šīs grāmatas sarakstīšanā. Un vispār- līdz 40 gadu vecumam sēdēt uz šitāda dārguma un to pat neatvērt būtu saucama par zaimošanu.
Principā, tas, ko es ar to gribēju teikt, ir- nenobīstieties no tās “Ēd, lūdzies, mīli” birkas, jo šīm grāmatām nav nekādas saistības.

Ar šo pavārgrāmatu man iznāca pagalam smieklīga problēma. Savās pavārgrāmatās es vienmēr noloku stūrīšus receptēm, kuras gribētos iemēģināt, bet ar šo grāmatu to teju vai nebija vērts darīt, jo bija sadaļas, kurās stūrīti nācās aizlocīt katrai lappusei. Šķiet, ka vēlāk receptes nāksies meklēt pēc satura rādītāja, jo ir skaidrs, ka šo pavārgrāmatu es grasos lietot daudz un uzcītīgi.

Ja neskaita apburošos Gimas stāstus, šīs grāmatas galvenā vērtība ir brīvā un nepiespiestā attieksme pret ēdiena gatavošanu. Es pilnībā piekrītu Gimas viedoklim, ka smalkas viesības vēl obligāti nenozīmē nepieciešamību gatavot neskaitāmus dārgus un sarežģītus ēdienus. Gima ir lieliska namamāte un arī viņa vēlas izbaudīt viesības, nevis nemitīgi rauties pa virtuvi laikā, kad kalpotājus vairs atļauties nevar, tāpēc viņa šim procesam pieiet ar izdomu- daļa ēdienu tiek gatavoti iepriekš, daži tiek vienkāršoti. Un vispār Gimas padomi palīdzēs noorganizēt lieliskas viesības, ko visi atcerēsies vēl ilgi.

Tas gan nenozīmē, ka šī pavārgrāmata būtu lietojama tikai viesībām vai gadījumiem, kad draugi ierodas ciemos iepriekš nebrīdinājuši. Gimai ir nācies daudz gatavot arī kara laikā, kad pārtikas produkti nebija brīvi pieejami, attiecīgi Gima ir iemācījusies gatavot kvalitatīvas maltītes ar visai ierobežotiem resursiem, un no šīs viņas pieredzes ir radušies vairāki brīnišķīgi ēdieni.

Protams, laiki mainās un vairāk kā pusgadsimta laikā aina produktu izvēlē ir mainījusies līdz nepazīšanai, tomēr vēlme gatavot vienkāršāk un lētāk, ir palikusi nemainīga. Ne visas receptes, kas bija lētas Gimas laikos, būs lētas arī mūsdienās, tomēr lielākoties Gimas receptes neprasīs milzīgus līdzekļus to realizēšanai. Tādas receptes kā minētās teļa smadzenes šinī grāmatā parādās vien retumis. Toties šeit biezā slānī ir atrodamas lieliskas receptes mērcēm un brīnišķīgas zupas. Ir gardi un sātīgi otrie ēdieni, Gimas cepešu receptes liek skriet uz virtuvi un ar steigu meklēt kaut ko uzēdamu, citādi draud risks pagalam nosiekalot Gimas jauko grāmatu. Un vēl saldie, zivis, salāti. Un padomi, ko iesākt ar ēdienu pārpalikumiem. Kā servēt galdu, ja līdzekļi ir ierobežoti. Kā iekārtot virtuvi. Tas viss kopā veido brīnišķīgu garšas buķeti un padara šo grāmatu neatkārtojamu. Pat ja viens otrs padoms mūsdienās vairs nav aktuāls, tos tomēr ir interesanti lasīt un ienirt ikdienas dzīvē, kas palikusi neaizsniedzamā pagātnē.

Šī ir tāda pavārgrāmata, kuru pirms lietošanas patiesi gribas izlasīt no viena vāka līdz otram un tieši ar to es arī vakaros nodarbojos, kad saņēmu šo grāmatu. Lasīt pavārgrāmatu ir mietpilsoniski un garlaicīgi? Pffft, tikai ne tad, ja tā ir Gimas pavārgrāmata! Līdz šim nevienai citai pavārgrāmatai nav izdevies mani sasmīdināt, tā ka secinājumus izdariet paši. Un pēc izburšanās cauri šai grāmatai, man ir sajūta, ka Gima ir piederīga manai ģimenei, ir sajūta, ka esmu Gimu pamatīgi iepazinusi. Kad izaugšu liela, gribu būt tāda namamāte kā Gima.

Laikam nav vērts vēlreiz atkārtot to, ka esmu sajūsmā par šo pavārgrāmatu, tāpēc teikšu vien to, ka šo pavārgrāmatu ir vērts iegādāties visiem, kam patīk gatavot un meklēt jaunas pieejas ēdienam. Kas iepriecina- šoreiz burvīgs ir ne tikai grāmatas saturs, bet arī vizuālais noformējums. Man kaut kā ļoti, loti žēl, ka mūsdienās praktiski vairs neizdod grāmatas cietajos papīra vākos, kas ir daudz pievilcīgāki un patīkamāki par tiem mūsdienu plastmasīgajiem vākiem.

Tā kā grāmata ir sarakstīta sen, šeit būs atrodamas vairākas receptes, kas mūsdienām šķiet netipiskas, bet ir viegli pagatavojamas un ir neticami gardas. Šī grāmata noteikti ienesīs jaunas vēsmas katrā virtuvē, kur tā atrodama. Vienīgi varbūt iesācējiem vajadzētu mazliet paciesties pirms ķerties pie šīs grāmatas- virtuvē nepieredzējušam cilvēkam šī grāmata brīžiem varētu sagādāt galvas sāpes un neizpratni, ko tad īsti ar tām receptēm iesākt. Receptes nav sarežģītas, nebūt ne, bet to apraksti dažkārt nav tik detalizēti, kā varētu vēlēties kāds, kurš sper pirmos soļus virtuvē.

Noslēgumam vēl divas man ļoti mīļas receptes no šīs grāmatas (ganu pīrāgu gan es gatavoju arī pirms šīs grāmatas, bet lietas būtību tas daudz nemaina).

Ātrie tējas cepumi” ir vieni no labākajiem cepumiem, ko savā dzīvē esmu ēdusi- tie nav pārlieku saldi, tiem piemīt interesanta garšas nianse, ko piešķir muskatrieksts un ķimenes, un tie ir vienkārši neticami ātri pagatavojami. No šeit dotā daudzuma sanāks apmēram viena panna cepumu.

2 ēdamkarotes brūnā cukura un 2 ēdamkarotes sviesta sakuļ krēmveida masā. Pievieno labi sakultu olu, 1/2 tasi (~100g, bet man vajadzēja mazliet vairāk) miltu, pa šķipsniņai sāls un kanēļa, 2 šķipsniņas muskatrieksta un labi sakuļ.
Mīklai var pievienot tējkaroti ķimenes, ja patīk veco laiku garša, vai pirms cepšanas uz katra cepuma uzlikt valrieksta pusīti vai mandeļu plāksnītes.
Ar nelielu karoti liek mīklu uz ietaukotas cepamās plāts tā, lai starp cepumiem būtu palielas atstarpes. Katru cepumu apkaisa ar šķipsniņu brūnā cukura un cep 220 grādos 8 minūtes.

Ganu pīrāgs” ir gards, barojošs un viegli pagatavojams ēdiens, pie kam visas sastāvdaļas ir lētas.

ĪRU GANU PĪRĀGS ir izslavēts sens un brīnišķīgs veids, kā izmantot pāri palikušu liellopu, teļa vai jēra gaļu. Sešām personām ņem 2 tases vārītas maltas gaļas (ja pīrāgu negatavo no pārpalikumiem, malto gaļu sacep ar garšvielām). Ja gaļas nepietiek, var pievienot rīvmaizi, bet ne vairāk kā 1/2 tases. Pieliek sagrieztu burkānu un 2 ēdamkarotes sakapātu seleriju. Var pievienot dažus gabaliņus sakapāta pāri palikuša bekona. 3 ēdamkarotēs tauku apbrūnina 1/2 tases kapāta sīpola un pusi kapāta zaļā pipara, pievieno ēdamkaroti miltu un lēnām iemaisa pāri palikušās mērces vai buljona koncentrātu un 1/2 tases sarkanvīna. Uzvāra. Ieliek gaļu un maisot vāra uz lēnas uguns 5 minūtes. Gaļa nedrīkst kļūt pārlieku sausa- jūs gatavojat sulīgu pīrāga pildījumu, tāpēc, iespējams, vajadzēs vairāk mitruma. 3 zaļos piparus pārgriež gareniski uz pusēm, izņem sēklas un balto mīsktumu, apcep piecas minūtes un nolej šķidrumu. Ar sviestu ieziestā pannā ar mizu uz leju un šaurāko galu uz vidu liek piparus un līdzeni pārklāj ar gaļas pildījumu. Jūsu pīrāgam ir pamatne. Augšējam slānim ņem 2 1/2 tases vārītu kartupeļu, samaļ vai izspiež caur spiedni un iekul masā 3/4 tases karsta piena. Pieber krietnu šķipsnu sāls, melnos piparus un pievieno nedaudz sīpolu, liek kaudzītēs uz pīrāga un apslaka ar 2 ēdamkarotēm piena. Cep cepeškrāsnī 190 grādu temperatūrā 30 minūtes.

Grāmatas vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājās pie pavarda
Autors: Mārgareta Jārdlija Potere
Tulkotājs: Alda Vāczemniece
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 250
Izdevuma gads: 2014
Pirmizdevuma gads: 1947
ISBN: 9789934044694

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Pavārgrāmata steidzīgajiem. Fenšova Dženija, Foresta Anete

19 Dec

SteidzigajiemKatru reizi, kad es mājās atnesu jaunu pavārgrāmatu, es kārtīgi izpētu katru tanī atrodamo recepti un ar aizlocītiem stūrīšiem atzīmēju tās, kuras gribu pamēģināt, un pavārgrāmata steidzīgajiem tika pie labi daudz nolocītiem stūrīšiem- dažu pēdējo nedēļu laikā neesmu gatavojusi neko, kas nebūtu nācis no šīs pavārgrāmatas.

Man patīk garšīgi ēdieni un man ārkārtīgi patīk gatavot, bet nav tā, ka vienmēr būtu vēlme stundām ilgi stāvēt pie plīts gatavojot, dažkārt gribas ātri un nesāpīgi tikt pie garšīgas maltītes un šī pavārgrāmata ir tieši tam arī paredzēta.

Grāmatā ir apkopots apmēram pusotrs simts recepšu no dažādu tautu virtuvēm un šīm receptēm vienojošais elements ir- tās visas var pagatavot pusstundas laikā vai mazāk. Kas vēl svarīgāk- vien retai receptei ir nepieciešamas iepriekš sagatavotas sastāvdaļas un lielākoties tas ir buljons, kuru pagatavot sestdienā un sasaldēt nav liela māksla. Tāpat arī gandrīz nemaz netiek izmantoti pusfabrikāti- te ir atlasītas ātri un viegli pagatavojamas receptes, kurām izmantojami svaigi produkti.
Un, ja kādam šķiet, ka pusstundas laikā jau neko īpašu pagatavot nevar, tad šī pavārgrāmata pārliecinās par pretējo- pusstundas laikā ir iespējams pagatavot ļoti daudzveidīgas, gardas un vēl neapnikušas maltītes.

Laba pavārgrāmata ir tāda, kuru skatoties, mutē saskrien siekalas un rodas iedvesma gatavot tūlīt un tagad. Kad biju izpētījusi steidzīgo pavārgrāmatu, secināju, ka nevar to tā vienkārši nolikt malā un tagad neko negatavot par spīti nesen paēstām vakariņām. Secināju, ka vienīgā recepte, kurai man mājās ir atrodamas visas nepieciešamās sastāvdaļas, ir šokolādes pudiņš un tūlīt pat arī ķēros pie tā gatavošanas- kopš tā vakara šis saldēdiens manās mājās ir lielā cieņā un tiek gatavots visai regulāri.

Nenoliedzama iedvesmas sastāvdaļa pavārgrāmatai ir skaistas un kvalitatīvas bildes un šai ziņā steidzīgo pavārgrāmata ir uzdevumu augstumos- nevarētu teikt, ka bildes ir ļoti oriģinālas, tomēr tās ir skaistas un apetīti veicinošas, neko citu jau no pavārgrāmatas tā kā neviens negaidītu.

Šī ir no retajām pavārgrāmatām, kurā atrodamas arī daudz jo daudz zivju receptes un pat ne tikai zivju sadaļā, bet arī pie pastas un salātiem, piemēram. Tieši šis punkts mani laikam iepriecināja visvairāk, jo zivis manās mājās ir sarežģīts jautājums- es esmu zivju fanāts un esmu gatava viņas ēst katru otro dienu, bet diemžēl esmu tāda vienīgā. Vienīgais veids, kā manam draugam iebarot zivis, ir teju vai katru reizi tās gatavot citā veidā un man pamazam jau sāka aptrūkties idejas, bet nupat man atkal ir burvīga iespēja regulāri tikt pie kārotajām zivīm. Protams, zivju lielais īpatsvars pavārgrāmatā ar šādu uzstādījumu īsti nav nekāds pārsteigums- zivis vienmēr ir bijušas viens no visātrāk pagatavojamajiem ēdieniem.

Steidzīgo pavārgrāmata nav latviešu ražojums, bet te praktiski neatradās sastāvdaļas, kuras mums nebūtu pieejamas. Savukārt tās, kuras ikdienā lielveikalā neatradīsi, var visai viegli aizvietot ar citām sastāvdaļām. Tā, piemēram, pavasara sīpoliņu vietā es parasti lietoju puravus. Receptes šai grāmatā vispār ir visai viegli pielāgojamas savām vēlmēm un nedaudz variējot sastāvdaļas, šeit iznāk krietni vairāk par pusotru simtu dažādu ēdienu. Tiesa gan, ātri un gardi ne vienmēr nozīmē lēti. Tas neattiecas uz visām receptēm, bet šur tur pavīd sastāvdaļas, kas cenas kategorijā īsti neatbilst ikdienas maltītēm.

Vienīgā lieta, kas man patiešām šai pavārgrāmatā netīk, ir tās iesējums- pavārgrāmata kļūst apmēram piecas reizes ērtāk lietojama, ja, to atverot uz galda, tā stāv vaļā, nevis ir jāpietur vai ar kaut ko jānoslogo.

Jebkurā gadījumā- šī ir lieliska pavārgrāmata, ko iedāvināt citiem vai sev, ja garšo labi paēst un nav vēlmes garos darbdienu vakaros pārtikt no konserviem vai mūžīgi uzsildītas zupas. Pie kam, lielākā daļa recepšu būs derīgas arī iesācējam, tāpēc šis būtu labs solis pavārmākslas apgūšanā un saprašanā, ka ēst gatavošana- tas nav nekāds lielais, ļaunais bubulis.

Ja daiļliteratūrai parasti pievienoju citātus, domāju, ka pavārgrāmatai pareizi būtu pievienot attēlus ar kādu no manām mīļākajām receptēm. Izvēlējos divas receptes- jau pieminēto šokolādes pudiņu un zivs steiku marokāņu gaumē. Jā, zivs steiks nav nekas pārlieku jauns un nedzirdēts, bet ar dažām garšvielām tam, protams, pilnīgi mainās garša un šī ir no retajām zivs receptēm, ko man mājās ir atļauts gatavot atkārtoti. Bildes ir klikšķināmas un atveramas lielākā, salasāmā izmērā.

Zivs marokāņu gaumē Šokolādes pudiņšVērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no “Jāņa Rozes” izdevniecības.

Nosaukums: Steidzīgajiem. Gardi un veselīgi ēdieni
Autores: Dženija Fenšova, Anete Foresta
Oriģinālais nosaukums: Quick Meals
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds
Lappušu skaits: 320
Izdevuma gads: 2014
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789984234823

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tautu brīnumainās pasaules. Juris Cibuļs

01 Dec

Cik gan jauka ir dzīve, kad tev ir lielisks vectēvs, kuram pirms savas dzimšanas dienas var pačukstēt, ka es dāvanu maisiņā gribu redzēt to konkrēto grāmatu. Un tad vēl izrādās, ka lieliskais vectēvs var grāmatai izgādāt arī autogrāfu no paša autora un laime vispār ir pilnīga.
Tā nu es dzimšanas dienā saņēmu Cibuļa “Tautu brīnumainās pasaules” ar visu autogrāfu un lēnā garā izlasīju šo visai interesanto faktu apkopojumu.

Šinī grāmatā ir apkopoti fakti par 60 mums eksotiskām tautām, viņu dzīves uzskatiem un paražām, dzīvesveidu. Dažkārt šos faktus papildina ari nelieli, amizanti stāstiņi par to, kā Cibuļa kungs ir ticis pie vienas vai otras tautas ābeces- Juris Cibuļs ir ābeču kolekcionārs.
Pašu autoru, šķiet, vislabāk raksturo neliels stāstiņš, kas iekļauts grāmatas ievadā, kur autors runā par to, kā mēdz savā īpašumā iegūt ābeces. “..no Uzbekijas man rakstīja, ka viņiem esot palicis pa vienai korejiešu ābecei uz 6-7 bērniem un vai tiešām es uzskatot, ka man ābece ir vairāk vajadzīga nekā viņu bērniem. Es, protams, atbildēju, ka es tik tiešām tā uzskatu..” Manī izraisa cieņu un apbrīnu cilvēki, kas ir tik apsēsti un aizrāvušies ar savu lietu.

No šīs grāmatas nevajag gaidīt aizraujošus sižetus krāšņā valodā- šī ir drīzāk enciklopēdiska grāmata, kas pieblīvēta ar faktiem. Ne visām tautām veltītie gabali ir vienāda izmēra un princips, pēc kāda grāmatā ir iekļauta informācija droši vien ir zināms vien pašam autoram, bet es minētu, ka Cibuļa kungs šeit vienkārši iekļāvis visu, kas viņam par kādu konkrētu tautu šķiet interesants vai eksotisks, vai aizraujošs, vai šokējošs, vai iepriekš minētie faktori jebkādā kombinācijā.

Jā, man būtu gribējies plūdenāku un saistošāku valodu, un bija pāris vietas, kur lēciens no viena tautas dzīves aspekta uz otru bija tik straujš un negaidīts, ka es apmulsu un dotās rindkopas man nācās izlasīt vairākas reizes, lai saprastu to jēgu un vispār apjēgtu to, ka runa ir par divām dažādām lietām. Vietām mulsināja arī miksētais pagātnes un tagadnes lietojums, no kura ne vienmēr bija skaidri noprotams, kas no aprakstītā ir palicis tautas pagātnē, bet kas joprojām ir aktuāli. Tomēr par spīti visam, man šī bija ļoti aizraujoša grāmata un es to izlasīju ar lielu interesi un nu rindā uz lasīšanu gaida arī Jura Cibuļa grāmata “Valodu brīnumainā pasaule”.

Saturiski varbūt būtu gribējies ne tik lielu kišmišu un vispār es labprāt lasītu grāmatu, kuras autors būtu vairāk pievērsies tam, kā tautu senie uzskati par pasaules radīšanu un tās uzbūvi sadzīvo ar mūsdienu Rietumu kultūras invāziju, un cik lielā mērā mūsdienās tautas vispār vēl dzīvo saskaņā ar savu senču senajiem mītiem. Daļēji Cibuļs šiem jautājumiem ir pievērsies, kas mani ārprātīgi iepriecināja, bet laikam jau nav godīgi no autora pieprasīt pavisam citādu grāmatu, nevis to, kuru viņš ir uzrakstījis. Un nav jau autora vaina, ja viņa grāmatas nosaukums manī raisa pavisam citas asociācijas. Un nepārprotiet- es te vienkārši fantazēju par grāmatām, ko es gribētu lasīt, nevis norādu uz to, ka šī grāmata tāpēc būtu slikta un nelasāma.

Man patika tas, ka Cibuļa kungs vietām nav taupījis savu personīgo viedokli par dažādiem dzīves aspektiem- starp faktiem par tautām atrodamas gan Cibuļa kunga pārdomas par to, kāpēc čigāni saucami par čigāniem, nevis romiem, vai, piemēram, sašutums par cilvēku nežēlīgo apiešanos ar dzīvniekiem un nejēdzīgo ielaušanos citu tautu dzīvē. Šie emocionālie izvirdumi visai amizanti atdzīvina grāmatu un atklāj arī paša autora skatījumu uz dzīvi.

Jau nopietnāki iebildumi man radās pret grāmatas vizuālo noformējumu.

Pirmkārt, grāmatas vāks ir briesmīgs. Punkts. Es saprotu, ka ir vēlme uz vāka salikt pēc iespējas vairāk eksotisku bildīšu cerībā, ka tās piesaistīs pircējus, bet šāda tipa “kolāžas” ir absolūti nebaudāmas. Es sapņoju par dienu, kad grāmatu vizuālais noformējums būs tikpat skaists kā to saturs.

Otrkārt, izvēlētais papīrs ir lasītājam nedraudzīgs- tas ir smags un atstaro gaismu, un itin nemaz nerada vēlmi šo it kā plāno, bet nepiedienīgi smago grāmatu ņemt līdzi lasīšanai sabiedriskajā transportā. Pieņemu, ka šāds papīrs ir izvēlēts fotogrāfiju dēļ, bet tādā gadījumā izvēli ir veicis šai jomā pilnīgs amatieris- arī fotogrāfiju attēlošanai grāmatās var atrast daudz labāku papīru.

Treškārt, pašu fotogrāfiju izvēle dažkārt izbrīnīja- mani ne īpaši interesē Cibuļa kunga un citu ābeču kolekcionāru neskaitāmu fotogrāfiju aplūkošana, daudz labprātāk es redzētu visu aprakstīto tautu pārstāvju fotogrāfijas, viņu tradicionālos apģērbus utt. (Šādas fotogrāfijas grāmatā ir atrodamas, bet ne pie visām tautām)

Ceturtkārt, man šinī grāmatā ļoti, ļoti pietrūka kartes, kurās būtu atzīmētas katras tautas dzīves vietas.

Tomēr par spīti lielākiem un mazākiem trūkumiem, kurus es saskatīju šai grāmatā, es domāju, ka “Tautu brīnumainās pasaules” ir ļoti interesanta un vērtīga grāmata, kuru iesaku lasīt visiem tiem, kam tīk laiku pa laikam palūkoties tālāk par savas mājas sētu un palūkot, kā dzīvo cilvēki, kuru pasaules, dzīvesveids un filozofija ir pilnīgi atšķirīgi no mūsējiem.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Tautu brīnumainās pasaules
Autors: Juris Cibuļs
Izdevējs: Raudava
Lappušu skaits: 199
Izdevuma gads: 2014
ISBN: 9789984981628

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Burning the Page. Jason Merkoski

20 Jun

Par šo grāmatu es droši vien nekad nebūtu uzzinājusi, ja vien nebūtu izlasījusi nelielu aprakstu par to iekš kursors.lv. Jutos saintriģēta un uzreiz arī aizskrēju grāmatu nopirkt- galu galā, ir tikai iederīgi, ka šo grāmatu es lasu elektroniskā, nevis fiziskā formātā.

Grāmatas autors Amazonē ir strādājis pie pirmajiem Kindles soļiem un, kā pats apgalvo, ir radījis pasaulē pirmo elektronisko grāmatu. Tomēr šī grāmata nav tik daudz par Kindles rašanos un Amazoni, bet gan spekulācija par to, kā lasīšana un grāmatas izskatīsies nākotnē. Vai pienāks laiks, kad fiziskās grāmatas izzudīs pavisam? Vai vispārējā tendence grāmatām vairāk nosliekties uz digitālo pusi ir pozitīva vai negatīva? Vai ir iespējams lasīšanu pārvērst citādā procesā?

Pirms es šeit sarakstu savas spekulācijas par Merkoski spekulācijām, es vēlos uzreiz pateikt, ka man nav nekādu iebildumu pret e-grāmatām, man pašai ir Kindle un es nenoliedzu to, ka tas viss ir ērti. Tomēr vairumā gadījumu es joprojām turos pie fiziskajām grāmatām, bet par iemesliem- vēlāk.

Mani parasti kaitina grāmatas ar gariem ievadiem, bet šai grāmatai tas nāca par labu, jo Merkoski iemanās lasītāju pārliecināt par to, ka autors no visas sirds mīl grāmatas un neuzskata tās tikai par datu nesējiem, kuriem jākļūst ērtākiem un modernākiem. Cilvēkus, kuri grāmatas uzskata tikai par datu nesējiem es lasīt nespēju un ar viņiem man galīgi nav pa ceļam, bet Merkoski ir īsts grāmatu cilvēks, viņš mīl grāmatas un tas patiesībā ir vienīgais iemesls, kāpēc es spēju šo šausmu grāmatu izlasīt. Šausmu? Nu jā, uz beigām šī grāmata kļūst par katra grāmatmīļa personīgo šausmeni, jo piedāvātās idejas ir… runājot Merkoski vārdiem- revolucionāras. Un diezgan lielā mērā ietver sevī fizisku grāmatu brutālu iznīcināšanu. Un šo grāmatu vispār vajadzētu pārdot ar brīdinājumu, ka jūtīgām dvēselēm tā nav piemērota.
Tomēr grāmata ir nenoliedzami interesanta un lielai daļai Merkoski domu es pat piekrītu, tikai ar vienu noteikumu- ja mēs nodalām daiļliteratūru no non-fiction. Ja šo grāmatu lasa ar domu, ka tas viss varētu notikt ar non-fiction grāmatām, tā vairs nešķiet tik briesmīga un pāris idejas es labprāt redzētu savā dzīvē.
Galvenokārt Merkoski spekulē ar to, ka lineāra lasīšana kā mācīšanās process ir novecojis un šeit es viņam lielā mērā piekrītu. Piemēram, būtu daudz efektīvāk mācīties vēsturi no vizuālām simulācijām, kur apmācāmais pats ir galvenajā lomā, nevis mēģināt iekalt notikumus un gada skaitļus no mācību grāmatām, kas lielākoties pat rūdītākajam grāmatu tārpam uzdzen žāvas. Es pieļauju domu, ka mācīšanos kā procesu varētu ievērojami uzlabot, ja apgūstamā viela būtu nevis teksta veidā, bet līdzinātos reālai pieredzei, tomēr pie mācīšanās šeit arī vajadzētu novilkt robežu, jo es negribētu piedzīvot laikus, kad daiļliteratūru aizstāj vizuālas simulācijas, jo tas nozīmētu, ka lielākā daļa daiļliteratūras zaudētu kā minimums pusi savas jēgas. Vēl viens iemesls, kāpēc no daiļliteratūras grāmatu tradicionālajā formā nevajadzētu atkāpties ir tas, ka nekas nespēj līdzināties grāmatai iztēles trenēšanā. Grāmatas ir ne tikai izklaide, bet arī smadzeņu treniņš, tās māca empātiju un dod zināmu dzīves pieredzi un no tā atsakoties mēs kā sabiedrība zaudēsim ļoti, ļoti daudz.
Tomēr es nedomāju, ka līdz ar grāmatas digitalizāciju grāmatas mirst. Tieši otrādi- nekad pasaules vēsturē nav bijis bijis tik lielisks laiks būt lasītājam kā tagad. Iespējas ir milzīgas un cilvēki lasa vairāk kā jelkad. Es drīzāk ticētu tam, ka grāmatu digitalizācija vairāk cilvēkus atkal pievērsīs lasīšanai.

Bet Merkoski savās idejās neapstājas pie vienkāršas grāmatu digitalizēšanas, viņš vēlas revolucionizēt visu grāmatu lasīšanas procesu un kā vienu no variantiem viņš piedāvā padarīt lasīšanu par sociālu nodarbi. Piemēram, lasītāji varētu tiešsaistē sarunāties grāmatas lasīšanas laikā un apspriest izlasīto, e-lasītājā varētu redzēt, kas vēl šo grāmatu lasa utt. Jāatzīst, ka man personīgi šī ideja absolūti nešķiet simpātiska, jo brīdī, kad es lasu, es tiešām nevēlos ne ar vienu runāt, vismazāk jau ar kaut kādiem mistiskiem svešiniekiem. Tomēr šāda pieeja varētu patikt par mani ekstrovertākiem un sociālākiem cilvēkiem, kuru vienīgā vēlme nav nolīst klusā kaktiņā un uz pāris stundām nozust no šīs pasaules. Kamēr vien man ir iespēja šādu socializēšanās funkciju izslēgt- lūdzu, lai runājas kaut zaļi palikdami, varbūt tas tiešām lasīšanai kopumā mūsu socializēties mīlošajā pasaulē nāk par labu. Mani gan mulsina tas, ka šāda socializēšanās lasītāju atrauj no grāmatas.
Es negribētu piedzīvot arī to, ka grāmatas ir iespēja pa tiešo pieslēgt smadzenēm un brīdi, kad tās fiziski ir spējīgas izraisīt emocijas. Es grāmatas par savējām esmu izvēlējusies tieši tāpēc, ka līdz ar neierobežotām iztēles iespējām, tās sniedz arī kontroli pār saturu, jo tikai es nosaku to, cik dziļi es sevī ielaidīšu kādu grāmatu un cik lielā mērā es ļaušu tai sevi ietekmēt. Es negribu, lai šos lēmumus manā vietā sāk pieņemt kāds cits.

Kas man grāmatā ļoti nepatika, ir tas, ka e-lasītāji (Kindle, Nook u.c.) tiek likti vienā plauktā ar planšetēm- iPadiem un visiem tiem pārējiem. iPad iemieso visu, kas digitālajā lasīšanā ir negatīvs- pirmkārt, tas izstaro gaismu, tādējādi lasot nogurdina acis, otrkārt, pārējās iPad funkcijas novērš uzmanību no lasīšanas, bet lasīšana ir nodarbe, kurai nepieciešama koncentrēšanās. Savukārt koncentrēšanās ir māksla, kas mūsu sabiedrībā pamazām sāk zust.
Otra lieta, kas mani kaitina šāda tipa grāmatās un digitalizācijas sludinātājos, ir nespēja pieņemt to, ka cilvēkam nav par visiem simts procentiem jāpieslienas vienai vai otrai nometnei. Cilvēkam nav jāizvēlas tikai digitālās vai tikai fiziskās grāmatas, lasītāja dzīvē mierīgi var sadzīvot abas. Šo domu atļaušos ilustrēt ar piemēru no savas dzīves, bet es zinu, ka es neesmu vienīgā tāda. Ikdienā es dodu priekšroku fiziskajām grāmatām, jo man viņas vienkārši patīk, bet ir atsevišķi gadījumi, kuros es ķeršos pie e-grāmatas. Pirmkārt, visus studiju materiālus es lasu tikai un vienīgi savā Kindlē, jo tas nodrošina to, ka visas manas piezīmes par doto tekstu atradīsies vienuviet ar šo tekstu (uz papīra tas ne vienmēr ir iespējams) un semināros man šinīs piezīmēs un tekstā būs vieglāk orientēties. Otrkārt, arī ceļojumos esmu pārgājusi tikai uz elektronisko lasīšanu, jo ir neefektīvi stiept līdzi 10 grāmatas, ja var paņemt vienu ierīci. Pie kam, es esmu cimperlīga lasītāja un es pēkšņi varu izdomāt, ka tagad nelasīšu plānoto grāmatu, bet citu, kas nav iespējams, ja esmu ierobežota 10 grāmatās. Treškārt, elektroniski lasu lielāko daļu non-fiction un tam iemesls ir līdzīgs kā pirmajā punktā- tās ir grāmatas, no kurām man kādreiz varbūt vajadzēs izvilkt faktus un to būs vieglāk izdarīt elektroniski. Ceturtkārt, es nekad nebūtu sākusi lasīt krievu valodā, ja man papildus grāmatai būtu līdzi jāstaipa vārdnīca un katru reizi tanī jāmeklē vajadzīgais vārds, savukārt e-grāmatā vārdnīca ir iebūvēta, attiecīgi mans valodu mācīšanās process kļūst vienkāršāks.
Kāpēc es neesmu pilnībā pārgājusi uz digitālajām grāmatām? Tāpēc, ka man patīk pieskarties grāmatām, man patīk viņu smarža, man patīk dāvināt grāmatas ar personīgiem novēlējumiem, man patīk lasīt vecas grāmatas ar kafijas krūzīšu nospiedumiem un paralēli grāmatas sižetam radīt savu stāstu par to lasītāju, kas šo grāmatu rokās ir turējis pirms manis. Un es neesmu nekāda mašīna, lai atteiktos no sentimentālām vērtībām tikai ērtību labad. Racionālais ne vienmēr ir patīkamākais, bet grāmatu lauciņā patīkamajam ir milzīga nozīme. Galu galā, lasītāji patērē ne tikai saturu, bet arī emocijas.
Un tieši tāpēc manā dzīvē sadzīvo gan elektroniskās, gan fiziskās grāmatas, ko tādi cilvēki kā Merkoski nespēj izprast. Ir sajūta, ka autors ir tik dziļi savā digitālajā burbulī, ka viņš nespēj uz savu e-grāmatu revolūciju paskatīties no malas. Viņa pareģojums par to, ka pēc 10 gadiem neviens vairs nepirks lietotas grāmatas un fiziskās grāmatas tiks masveidā izmestas ir absolūti smieklīgs. Un patiesībā es neticu arī tam, ka kaut kas tāds notiks pēc 100 gadiem.

Mana versija par fiziskās grāmatas nākotni ir tāda, ka mēs beidzot atbrīvosim grāmatas no datu nesēja lomas un tās varēs eksistēt kā mākslas forma. Es spēju ticēt tam, ka tuvākā vai tālākā nākotnē visas mācību grāmatas būs elektroniskas, bet es nedomāju, ka tas notiks ar daiļliteratūru. Protams, fizisku grāmatu izdošanas apjomi saruks un lielākā daļa grāmatu kādreiz būs elektroniskas, tomēr es neticu tam, ka manas vai manu bērnu dzīvju laikā pienāks mirklis, kad fiziskās grāmatas vispār vairs neeksistēs.
Pie kam, mēs nedzīvojam ASV. Amerikāņi man vispār brīžiem šķiet tāda mēreni pasista tauta, kuru vienīgais mērķis ir visu padarīt vienkāršu, lētu un mākslīgu. Atļaušos apgalvot, ka pie mums nav tik traki. Nemaz nerunājot par to, ka pie mums grāmatu izdošana vispār ir atšķirīga no ASV, atšķiras arī paradumi un kultūra.

Par šinī grāmatā izvirzītajām idejām man būtu vēl daudz sakāmā, bet šķiet, ka es jau tāpat esmu izplūdusi pārāk garās pārdomās.
Par pašu grāmatu jāsaka, ka tā patiks tehnokrātiem un ekstravertiem cilvēkiem, kuriem socializēšanās ir kaut kas patīkams, nevis enerģiju patērējošs process. Savukārt intravertākiem cilvēkiem un grāmatmīļiem kā man šī grāmata vairāk šķitīs kaitinoša un biedējoša.
Bet galu galā es sevi mierinu ar domu, ka Merkoski idejas mēs nepiedzīvosim vēl vismaz pāris desmitgades, un ja nu pasaule kādreiz sajuks prātā un e-grāmatas varēs lasīt tikai socializējoties, bet fiziskas grāmatas vairs neviens neizdos, es varēšu ieslēgties savās mājās un bubinot par šo briesmīgo pasauli, lasīt savu personīgo bibliotēku, kas līdz tam laikam būs sasniegusi mierinošus apmērus un dziedēs manu salauzto sirdi par zaudēto pasauli.

Citāti no grāmatas:

“So where did I come from? If there is a story to my life, it`s a story of books.”

“[..] there`s something sacred about books. They`re humanity`s lifeblood, these inky words and smudges that make their way into our minds. Ultimately, books are a small, but essential part of the human condition. They are tapestries of birdsong, magic, and intrigue, in equal parts.”

“Books are priceless. Without them, we`re little more than monkeys who have learned to wear expensive wristwatches and designer sunglasses.”

“Reading comes from within. It takes energy. But it`s also so very rewarding. Reading is a gift that keeps giving.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Karstā ziema. Kaspars Misiņš

16 May

Kaspara, Unas un Viestura veloceļojumam pa Indiju es visai pavirši sekoju jau no pirmajiem soļiem, jo jau sen atpakaļ biju piesekojusi Kaspara twitter profilam. Tiesa gan, viņu blogu ierakstus lasījusi nebiju nevienu pašu. Kad Kaspars paziņoja, ka ir pats saviem spēkiem publicējis e-grāmatu par viņu ceļojumu, es jutos mazliet ieientriģēta par spīti tam, ka ceļojumu apraksti absolūti nav mans žanrs. Mana interese gan tobrīd apstājās pie grāmatas cenas- 10 eiro. Secināju, ka tik ļoti grāmata mani neinteresē, pie kam bija aizdomas, ka man tā nemaz nepatiks. Bet tad Kaspars grāmatu blogeriem piesūtīja īpaši glītu atlaidi un tad nu gan es vairs nešaubījos par to, ka grāmatu jāpērk uzreiz un jāķeras tik klāt, jo summa bija gana neliela, lai to noziedotu nelielam literāram eksperimentam.

Kaspars, Una un Viesturs ir trīs latvieši, kas met pie malas drūmo ikdienu, pārdod visu lieko un nolemj ar velosipēdiem šķērsot Indiju. Un dara viņi to absolūti burvīgā veidā- ar brīnišķīgu vieglumu, bez īpaši konkrētiem plāniem, vienkārši brauc un bauda dzīvi. Kā joko paši ceļojuma varoņi: “Maršruts? Kas tas tāds?”

Tieši viņu attieksme pret šo ceļojumu bija tā, kas mani pamudināja lasīt šo grāmatu- es jau zināju, ka te nebūs nekāda pseidofilozofija un sevis meklēšana teiksmainajā Indijā un man nebūs jālasa Zuargusa tipa sviests. Šeit cilvēki izvēlējušies Indiju praktisku apsvērumu dēļ- tur ir lēti un tur ir silts. Iepriecināja arī vēsturisko faktu iztrūkums šinī grāmatā, jo es esmu tas briesmīgais cilvēks, kuru vairāk interesē tas, kas redzams, sagaršojams un sataustāms, nevis tas, kas tur noticis pirms pāris gadsimtiem.
Kad sāku lasīt grāmatu, jutos pārsteigta. Ar 100 eiro vērtu dampi pāri pusindijai? Es jau alkatīgi saberzēju savas drāmas alkstošās roķeles un iekārtojos ērtāk uz sirdi plosošiem aprakstiem par velosipēdu ķibelēm, kas ik uz soļa draud izjaukt ceļotāju plānus. Ne jau tāpēc, ka man būtu ļauna acs uz Kasparu, kārtīgai grāmatai vienkārši ir nepieciešami konflikti un sižeta saasinājumi, nopietnas tehniskās ķibeles tam būtu lielisks pamats. Bet tie sasodītie velosipēdi lika man vilties- kā nelūzt, tā nelūzt, laiku pa laikam tik atmet man kādu mazu tehnisku ķibelīti, kuras diemžēl nav gana dramatiskas, lai apdraudētu visu plānu, un tiek risinātas ar to pašu apbrīnojamo vieglumu, ar kādu ceļotāji vispār pieiet šim pasākumam.
Nu neko, ja velosipēdi mani ir pievīluši, gaidu dramatiskas Indijas ainas ar necilvēcīgiem apstākļiem. Bet rietumnieciskais snobs manī atkal dabū krietni trūkties- izrādās, ka Indija ne tikai var nebūt katastrofāli bīstama vieta, bet piedevām tur vēl atrodas arī superlabi ceļi.
Savu drāmu tā arī nedabūju, kas, protams, iepriecina no cilvēcīgā viedokļa.

Diemžēl ar foršo ceļojuma ideju un paša ceļojuma izpildījumu lasītāja prieks arī beidzas. Lai arī piekrītu Asmo, ka uzreiz ir jāsaprot, ka no šīs grāmatas nekādu dižo mākslu vai literāro līmeni gaidīt nevajag, es tomēr lielākoties lasīju grāmatu ar šim bloga ierakstam līdzīgām domām (nu, ja nu vienīgi mazliet maigākā formā).
“Karsto ziemu” ir grūti nosaukt par grāmatu, tas ir vairāk tāds neapstrādāts un nepieradināts garš bloga ieraksts, grāmatas izstrādājums tā teikt.
Pirmkārt, krietni klibo autora valoda un stils. Protams, ir patīkami lasīt grāmatu, kas rada sajūtu, ka nekas tur nav piepušķots un var nodomāt- nu ja, tā taču cilvēki runā, tomēr kas der sarunvalodai un pat bloga ierakstam, neder grāmatai. Vietām teikumu konstrukcijas ir ārprātīgi neveiklas un pāris vietās bija pat grūti saprast, ko tad Kaspars tur tikko mēģināja pateikt.
Otrkārt, man ļoti, ļoti pietrūka ceļojuma emocionālās un kolorītās puses. Šoreiz apraksts ir sanācis vairāk tehnisks- kādi ceļi, kas noticis ar velosipēdu, cik kilometri nomīti. Indijas daba un redzētās ainas tiek pieminētas tikai garāmejot, bet es jūtos mazliet aplaupīta.

Vispār man Kasparam būtu daži ieteikumi turpmākai literārai darbībai (par spīti kritikai, ceru, ka plinte krūmos vēl gluži nelidos, kā jau visiem zināms- pirmie slīcēni jākucina).
1. Grāmatu vajag rediģēt. Pašam savas kļūdas un neloģismus pamanīt ir grūti, tāpēc rediģēt grāmatu vajadzētu dot kādam citam. Protams, atrast labu redaktoru arī ir māksla un būtu žēl, ja rediģēšanas gaitā izzustu ceļojuma vieglā un pirmatnējā garša, bet rediģēt vajag, citādi tas lasāmais sanāk tāds nebaudāms.
2. Ir jāsaprot, kāpēc grāmata vispār tiek rakstīta. Ar tehniskiem aprakstiem un ceļotājiem noderīgām lietām pietiek bloga ierakstam, bet grāmatai ar to ir krietni par īsu, grāmatai vajag arī emocionālo pusi, kaut ko personīgu, kaut kādus iespaidus.
3. Jāatceras, ka lasītājs nav redzējis to, ko ir redzējis autors. Ja grāmatā ieraksta, ka tur vai tur bija elpu aizraujošs skats vai ka tika novērots kaut kas neparasts, nepietiek ar to, ka tā arī pasaka- šite bija smuki, a šitais bija interesanti. To visu vajag aprakstīt, nodot lasītājam, lai tak pats izfunktierē, ka tas tiešām bija iespaidīgi.
4. 10 eiro par pašpublicētu e-grāmatu ir krietni sālīti un neadekvāti, jo īpaši šādā kvalitātē.
5. Ir lietas, kas būs interesantas tuviniekiem un draugiem, bet lasītājam neko neizsaka. Īpaši grāmatas ievadā bija jūtamas vairākas liekas detaļas, no kurām vajadzēja atbrīvoties. Arī ceļotāju dialogi lielākoties šķita no grāmatas izmetami.

Es ilgi šaubījos par to, kādu vērtējumu gribu dot šai grāmatai- 4 vai 5 balles, bet beigās nosvēros uz 5 ballēm no 10, jo ceļojums tomēr bija ļoti simpātisks un aizraujošs (un es pati nekad dzīvē ne uz ko tādu neparakstītos) un vispār ir jūtams, ka Kasparam ir iekšā rakstīt, vietām apraksti bija pavisam jauki un interesanti, man arī grāmatas nosaukums šķiet ļoti simpātisks. Es ceru, ka kādreiz šis ceļojums pārvērtīsies īstā ceļojuma grāmatā un tad es to ļoti labprāt izlasīšu.

P.S.- ar šo no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book written by someone under thirty”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote