Grāmatu Spīgana par grāmatām

Tā kā nesen esmu atklājusi savu interesi par antropoloģiju, ir diezgan loģiski šinī virzienā arī meklēt grāmatas. Ēriksens ir norvēģu sociālantropologs un vismaz mācību procesā viņa vārds izskan diezgan bieži. Protams, viņa grāmatas nebūt nav vienīgās, kas tiek izmantotas mācībās, bet ar viņu nolēmu sākt vienkārša iemesla dēļ- viņš ir norvēģis. Lielu daļu antropoloģijas grāmatu ir sarakstījuši amerikāņi, bet norvēģu kultūra mums, protams, ir tuvāka un saprotamāka, arī apspriežamās problēmas ir citas un tiek apskatītas no cita skatu punkta, tā nu antropoloģijas literatūras izpēti nolēmu sākt ar kaut ko tuvāku.

Šo grāmatu Ēriksens ir veltījis identitātes, tās veidošanās un dzinējspēku izpētei, un apskata vairākus interesantus jautājumus: kas cilvēku virza spēcīgāk- daba vai kultūra, kāpēc minoritātēm identitāte ir izteiktāka, “mēs pret viņi” fenomenu, to, kāpēc cilvēka identitāte nevar attīstīties bez sociālās mijiedarbības. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības un brīvības pretnostatījumam, nepieciešamībai pēc drošības.

Tā kā līdz šim par šo tēmu lasījusi neko nebiju (toties daudz un plaši par vairākiem no šiem jautājumiem diskutējusi pie alus kausa), man grāmata šķita interesanta un izmantojama kā labs atspēriena punkts turpmākai jautājuma izpētei. Kā norāda Doronike, daļa no apskatītajām tēmām ir gana populāras un plaši apspriestas, bet man kā pilnīgam iesācējam šāda tipa literatūrā tas lielākoties paslīdēja garām nemanīts.
Ēriksena galvenais pluss ir tas, ka viņš nemēģina piedāvāt absolūtās patiesības vai universālas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem, viņš pārstāv visnotaļ mērenus viedokļus, neieslīgstot galējībās un pieļaujot teoriju dažādas interpretācijas. Galvenā problēma ar šādiem mēreniem, “gan…, gan…” viedokļiem tomēr ir tā, ka tos nav iespējams aizstāvēt ar skaļiem argumentiem un brīžiem rodas sajūta, ka autors neizlēmīgi lavierē starp divām kraujām, izmisīgi mēģinot noturēt līdzsvaru, kas skan diezgan nepārliecinoši, bet ir skaidrs, ka Ēriksens par saviem vārdiem ir pat ļoti pārliecināts.
Ēriksena apskatītās problēmas ir visnotaļ interesantas, man personīgi lietderīgākais droši vien bija jautājums par brīvību un drošību, kas ļāva uz diskrimināciju un rasismu paskatīties citām acīm, kas līdz šim nav bijis īpaši iespējams, jo dzīvojos izteikti liberālā sabiedrībā. Ēriksens palīdz mazliet labāk izprast, no kurienes rodas naids pret citām grupām un kāpēc ir tik ārkārtīgi grūti no tā atbrīvoties.
Un tā kā man vienmēr ir bijušas saistošas pārdomas par identitātes mainīgumu un tās elastību, lasīt Ēriksena domas par šo jautājumu bija gana aizraujoši, pat ja tas ir gana bieži jau apspriests. Īpaši simpātiski šķita divi citāti no grāmatas. Pirmais iekļaujas tēmā par to, kas cilvēka raksturu ietekmē vairāk- daba vai kultūra, un Ēriksens sev raksturīgā manierē nonāk pie secinājuma, ka taisnība, protams, rodama kaut kur pa vidu: “[..] iedzimtas dotības (ir) svarīgas, bet kultūra dāvā mums elastību.” Savukārt otrs citāts prefekti raksturo teju vai galveno iemeslu, kāpēc es tik fanātiski lasu grāmatas: “Mēs attīstām savu personisko identitāti nevis atdarinot, bet gan izmantojot spēju iejusties cita ādā.”
Diezgan daudz Ēriksens runā arī par tēmu “musulmaņi pret Rietumiem” un to, kāpēc šis koncepts ir absurds. Pie kam, Ēriksens ļoti precīzi formulē Rietumu politiku- Rietumi citiem uzspiež tiesības būt tādiem kā pieņemts Rietumos, bet liedz tiesības būt citādiem. Te gan antropologi parasti atduras pret diezgan neatrisināmu problēmu- cik lielā mērā ir jāievēro citu kultūru tiesības saglabāt savas paražas, ja tās ir tiešā pretrunā ar cilvēktiesībām un kādas grupas interesēm šinī kultūrā, bet no otras puses- vai cilvēktiesībām pretī nerunā kādas kultūras daļas apzināta iznīdēšana. Diez vai cilvēki tuvākajā laikā nonāks pie pieņemamas atbildes uz šo dilemmu.

Es gan būtu cerējusi, ka Ēriksens savos piemēros vairāk pievērsīsies Eiropas vai pat Ziemeļeiropas problēmām, nevis ilustrēs savas idejas ar Āzijas un Āfrikas piemēriem, bet nu visu jau nevar gribēt, īpaši ņemot vērā to, ka tie tiešām pēc būtības ir tikai piemēri, nevis problēmu analīze.
Toties par tulkojuma kvalitāti gan man būtu viens otrs skarbs vārds sakāms. Grāmata ir padevusies pagalam neveiklā valodā ar mēreni absurdiem jēdzienu tulkojumiem un es diezgan droši atļaujos apgalvot, ka tā nav Ēriksena, bet gan tieši tulkojuma problēma, jo citos Ēriksena tekstos, ko esmu lasījusi šī problēma neeksistē. Jāpiekrīt Doronikei, ka tulkojums ļoti izklausās pēc melnraksta un krietni prasās pie rediģēšanas. Vislielākie iebildumi man laikam bija pret vārda “netīrs” lietojumu (netīra identitāte, netīra tauta, tā noteikti nebija ziņa, ko Ēriksens gribēja nodot lasītājiem), bet neveiklas vietas bija vairākas.

Ēriksens diezgan vieglā valodā un patīkamā veidā ieskicē sarežģītu problēmu aprises un dod pamatu pārdomām par identitāti, tās nepieciešamību un pamatfunkcijām. Domāju, ka šī ir laba grāmata, ar kuru sākt šo jautājumu nopietnāku izpēti.

Vērtējums:
7/10

Tā kā nesen esmu atklājusi savu interesi par antropoloģiju, ir diezgan loģiski šinī virzienā arī meklēt grāmatas. Ēriksens ir norvēģu sociālantropologs un vismaz mācību procesā viņa vārds izskan diezgan bieži. Protams, viņa grāmatas nebūt nav vienīgās, kas tiek izmantotas mācībās, bet ar viņu nolēmu sākt vienkārša iemesla dēļ- viņš ir norvēģis. Lielu daļu antropoloģijas grāmatu ir sarakstījuši amerikāņi, bet norvēģu kultūra mums, protams, ir tuvāka un saprotamāka, arī apspriežamās problēmas ir citas un tiek apskatītas no cita skatu punkta, tā nu antropoloģijas literatūras izpēti nolēmu sākt ar kaut ko tuvāku.

Šo grāmatu Ēriksens ir veltījis identitātes, tās veidošanās un dzinējspēku izpētei, un apskata vairākus interesantus jautājumus: kas cilvēku virza spēcīgāk- daba vai kultūra, kāpēc minoritātēm identitāte ir izteiktāka, “mēs pret viņi” fenomenu, to, kāpēc cilvēka identitāte nevar attīstīties bez sociālās mijiedarbības. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības un brīvības pretnostatījumam, nepieciešamībai pēc drošības.

Tā kā līdz šim par šo tēmu lasījusi neko nebiju (toties daudz un plaši par vairākiem no šiem jautājumiem diskutējusi pie alus kausa), man grāmata šķita interesanta un izmantojama kā labs atspēriena punkts turpmākai jautājuma izpētei. Kā norāda Doronike, daļa no apskatītajām tēmām ir gana populāras un plaši apspriestas, bet man kā pilnīgam iesācējam šāda tipa literatūrā tas lielākoties paslīdēja garām nemanīts.
Ēriksena galvenais pluss ir tas, ka viņš nemēģina piedāvāt absolūtās patiesības vai universālas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem, viņš pārstāv visnotaļ mērenus viedokļus, neieslīgstot galējībās un pieļaujot teoriju dažādas interpretācijas. Galvenā problēma ar šādiem mēreniem, “gan…, gan…” viedokļiem tomēr ir tā, ka tos nav iespējams aizstāvēt ar skaļiem argumentiem un brīžiem rodas sajūta, ka autors neizlēmīgi lavierē starp divām kraujām, izmisīgi mēģinot noturēt līdzsvaru, kas skan diezgan nepārliecinoši, bet ir skaidrs, ka Ēriksens par saviem vārdiem ir pat ļoti pārliecināts.
Ēriksena apskatītās problēmas ir visnotaļ interesantas, man personīgi lietderīgākais droši vien bija jautājums par brīvību un drošību, kas ļāva uz diskrimināciju un rasismu paskatīties citām acīm, kas līdz šim nav bijis īpaši iespējams, jo dzīvojos izteikti liberālā sabiedrībā. Ēriksens palīdz mazliet labāk izprast, no kurienes rodas naids pret citām grupām un kāpēc ir tik ārkārtīgi grūti no tā atbrīvoties.
Un tā kā man vienmēr ir bijušas saistošas pārdomas par identitātes mainīgumu un tās elastību, lasīt Ēriksena domas par šo jautājumu bija gana aizraujoši, pat ja tas ir gana bieži jau apspriests. Īpaši simpātiski šķita divi citāti no grāmatas. Pirmais iekļaujas tēmā par to, kas cilvēka raksturu ietekmē vairāk- daba vai kultūra, un Ēriksens sev raksturīgā manierē nonāk pie secinājuma, ka taisnība, protams, rodama kaut kur pa vidu: “[..] iedzimtas dotības (ir) svarīgas, bet kultūra dāvā mums elastību.” Savukārt otrs citāts prefekti raksturo teju vai galveno iemeslu, kāpēc es tik fanātiski lasu grāmatas: “Mēs attīstām savu personisko identitāti nevis atdarinot, bet gan izmantojot spēju iejusties cita ādā.”
Diezgan daudz Ēriksens runā arī par tēmu “musulmaņi pret Rietumiem” un to, kāpēc šis koncepts ir absurds. Pie kam, Ēriksens ļoti precīzi formulē Rietumu politiku- Rietumi citiem uzspiež tiesības būt tādiem kā pieņemts Rietumos, bet liedz tiesības būt citādiem. Te gan antropologi parasti atduras pret diezgan neatrisināmu problēmu- cik lielā mērā ir jāievēro citu kultūru tiesības saglabāt savas paražas, ja tās ir tiešā pretrunā ar cilvēktiesībām un kādas grupas interesēm šinī kultūrā, bet no otras puses- vai cilvēktiesībām pretī nerunā kādas kultūras daļas apzināta iznīdēšana. Diez vai cilvēki tuvākajā laikā nonāks pie pieņemamas atbildes uz šo dilemmu.

Es gan būtu cerējusi, ka Ēriksens savos piemēros vairāk pievērsīsies Eiropas vai pat Ziemeļeiropas problēmām, nevis ilustrēs savas idejas ar Āzijas un Āfrikas piemēriem, bet nu visu jau nevar gribēt, īpaši ņemot vērā to, ka tie tiešām pēc būtības ir tikai piemēri, nevis problēmu analīze.
Toties par tulkojuma kvalitāti gan man būtu viens otrs skarbs vārds sakāms. Grāmata ir padevusies pagalam neveiklā valodā ar mēreni absurdiem jēdzienu tulkojumiem un es diezgan droši atļaujos apgalvot, ka tā nav Ēriksena, bet gan tieši tulkojuma problēma, jo citos Ēriksena tekstos, ko esmu lasījusi šī problēma neeksistē. Jāpiekrīt Doronikei, ka tulkojums ļoti izklausās pēc melnraksta un krietni prasās pie rediģēšanas. Vislielākie iebildumi man laikam bija pret vārda “netīrs” lietojumu (netīra identitāte, netīra tauta, tā noteikti nebija ziņa, ko Ēriksens gribēja nodot lasītājiem), bet neveiklas vietas bija vairākas.

Ēriksens diezgan vieglā valodā un patīkamā veidā ieskicē sarežģītu problēmu aprises un dod pamatu pārdomām par identitāti, tās nepieciešamību un pamatfunkcijām. Domāju, ka šī ir laba grāmata, ar kuru sākt šo jautājumu nopietnāku izpēti.

Vērtējums:
7/10