RSS
 

Archive for the ‘Antropoloģija’ Category

Tautu brīnumainās pasaules. Juris Cibuļs

01 Dec

Cik gan jauka ir dzīve, kad tev ir lielisks vectēvs, kuram pirms savas dzimšanas dienas var pačukstēt, ka es dāvanu maisiņā gribu redzēt to konkrēto grāmatu. Un tad vēl izrādās, ka lieliskais vectēvs var grāmatai izgādāt arī autogrāfu no paša autora un laime vispār ir pilnīga.
Tā nu es dzimšanas dienā saņēmu Cibuļa “Tautu brīnumainās pasaules” ar visu autogrāfu un lēnā garā izlasīju šo visai interesanto faktu apkopojumu.

Šinī grāmatā ir apkopoti fakti par 60 mums eksotiskām tautām, viņu dzīves uzskatiem un paražām, dzīvesveidu. Dažkārt šos faktus papildina ari nelieli, amizanti stāstiņi par to, kā Cibuļa kungs ir ticis pie vienas vai otras tautas ābeces- Juris Cibuļs ir ābeču kolekcionārs.
Pašu autoru, šķiet, vislabāk raksturo neliels stāstiņš, kas iekļauts grāmatas ievadā, kur autors runā par to, kā mēdz savā īpašumā iegūt ābeces. “..no Uzbekijas man rakstīja, ka viņiem esot palicis pa vienai korejiešu ābecei uz 6-7 bērniem un vai tiešām es uzskatot, ka man ābece ir vairāk vajadzīga nekā viņu bērniem. Es, protams, atbildēju, ka es tik tiešām tā uzskatu..” Manī izraisa cieņu un apbrīnu cilvēki, kas ir tik apsēsti un aizrāvušies ar savu lietu.

No šīs grāmatas nevajag gaidīt aizraujošus sižetus krāšņā valodā- šī ir drīzāk enciklopēdiska grāmata, kas pieblīvēta ar faktiem. Ne visām tautām veltītie gabali ir vienāda izmēra un princips, pēc kāda grāmatā ir iekļauta informācija droši vien ir zināms vien pašam autoram, bet es minētu, ka Cibuļa kungs šeit vienkārši iekļāvis visu, kas viņam par kādu konkrētu tautu šķiet interesants vai eksotisks, vai aizraujošs, vai šokējošs, vai iepriekš minētie faktori jebkādā kombinācijā.

Jā, man būtu gribējies plūdenāku un saistošāku valodu, un bija pāris vietas, kur lēciens no viena tautas dzīves aspekta uz otru bija tik straujš un negaidīts, ka es apmulsu un dotās rindkopas man nācās izlasīt vairākas reizes, lai saprastu to jēgu un vispār apjēgtu to, ka runa ir par divām dažādām lietām. Vietām mulsināja arī miksētais pagātnes un tagadnes lietojums, no kura ne vienmēr bija skaidri noprotams, kas no aprakstītā ir palicis tautas pagātnē, bet kas joprojām ir aktuāli. Tomēr par spīti visam, man šī bija ļoti aizraujoša grāmata un es to izlasīju ar lielu interesi un nu rindā uz lasīšanu gaida arī Jura Cibuļa grāmata “Valodu brīnumainā pasaule”.

Saturiski varbūt būtu gribējies ne tik lielu kišmišu un vispār es labprāt lasītu grāmatu, kuras autors būtu vairāk pievērsies tam, kā tautu senie uzskati par pasaules radīšanu un tās uzbūvi sadzīvo ar mūsdienu Rietumu kultūras invāziju, un cik lielā mērā mūsdienās tautas vispār vēl dzīvo saskaņā ar savu senču senajiem mītiem. Daļēji Cibuļs šiem jautājumiem ir pievērsies, kas mani ārprātīgi iepriecināja, bet laikam jau nav godīgi no autora pieprasīt pavisam citādu grāmatu, nevis to, kuru viņš ir uzrakstījis. Un nav jau autora vaina, ja viņa grāmatas nosaukums manī raisa pavisam citas asociācijas. Un nepārprotiet- es te vienkārši fantazēju par grāmatām, ko es gribētu lasīt, nevis norādu uz to, ka šī grāmata tāpēc būtu slikta un nelasāma.

Man patika tas, ka Cibuļa kungs vietām nav taupījis savu personīgo viedokli par dažādiem dzīves aspektiem- starp faktiem par tautām atrodamas gan Cibuļa kunga pārdomas par to, kāpēc čigāni saucami par čigāniem, nevis romiem, vai, piemēram, sašutums par cilvēku nežēlīgo apiešanos ar dzīvniekiem un nejēdzīgo ielaušanos citu tautu dzīvē. Šie emocionālie izvirdumi visai amizanti atdzīvina grāmatu un atklāj arī paša autora skatījumu uz dzīvi.

Jau nopietnāki iebildumi man radās pret grāmatas vizuālo noformējumu.

Pirmkārt, grāmatas vāks ir briesmīgs. Punkts. Es saprotu, ka ir vēlme uz vāka salikt pēc iespējas vairāk eksotisku bildīšu cerībā, ka tās piesaistīs pircējus, bet šāda tipa “kolāžas” ir absolūti nebaudāmas. Es sapņoju par dienu, kad grāmatu vizuālais noformējums būs tikpat skaists kā to saturs.

Otrkārt, izvēlētais papīrs ir lasītājam nedraudzīgs- tas ir smags un atstaro gaismu, un itin nemaz nerada vēlmi šo it kā plāno, bet nepiedienīgi smago grāmatu ņemt līdzi lasīšanai sabiedriskajā transportā. Pieņemu, ka šāds papīrs ir izvēlēts fotogrāfiju dēļ, bet tādā gadījumā izvēli ir veicis šai jomā pilnīgs amatieris- arī fotogrāfiju attēlošanai grāmatās var atrast daudz labāku papīru.

Treškārt, pašu fotogrāfiju izvēle dažkārt izbrīnīja- mani ne īpaši interesē Cibuļa kunga un citu ābeču kolekcionāru neskaitāmu fotogrāfiju aplūkošana, daudz labprātāk es redzētu visu aprakstīto tautu pārstāvju fotogrāfijas, viņu tradicionālos apģērbus utt. (Šādas fotogrāfijas grāmatā ir atrodamas, bet ne pie visām tautām)

Ceturtkārt, man šinī grāmatā ļoti, ļoti pietrūka kartes, kurās būtu atzīmētas katras tautas dzīves vietas.

Tomēr par spīti lielākiem un mazākiem trūkumiem, kurus es saskatīju šai grāmatā, es domāju, ka “Tautu brīnumainās pasaules” ir ļoti interesanta un vērtīga grāmata, kuru iesaku lasīt visiem tiem, kam tīk laiku pa laikam palūkoties tālāk par savas mājas sētu un palūkot, kā dzīvo cilvēki, kuru pasaules, dzīvesveids un filozofija ir pilnīgi atšķirīgi no mūsējiem.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Tautu brīnumainās pasaules
Autors: Juris Cibuļs
Izdevējs: Raudava
Lappušu skaits: 199
Izdevuma gads: 2014
ISBN: 9789984981628

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Saknes un pēdas. Tomass Hillanns Ēriksens

16 Apr

Tā kā nesen esmu atklājusi savu interesi par antropoloģiju, ir diezgan loģiski šinī virzienā arī meklēt grāmatas. Ēriksens ir norvēģu sociālantropologs un vismaz mācību procesā viņa vārds izskan diezgan bieži. Protams, viņa grāmatas nebūt nav vienīgās, kas tiek izmantotas mācībās, bet ar viņu nolēmu sākt vienkārša iemesla dēļ- viņš ir norvēģis. Lielu daļu antropoloģijas grāmatu ir sarakstījuši amerikāņi, bet norvēģu kultūra mums, protams, ir tuvāka un saprotamāka, arī apspriežamās problēmas ir citas un tiek apskatītas no cita skatu punkta, tā nu antropoloģijas literatūras izpēti nolēmu sākt ar kaut ko tuvāku.

Šo grāmatu Ēriksens ir veltījis identitātes, tās veidošanās un dzinējspēku izpētei, un apskata vairākus interesantus jautājumus: kas cilvēku virza spēcīgāk- daba vai kultūra, kāpēc minoritātēm identitāte ir izteiktāka, “mēs pret viņi” fenomenu, to, kāpēc cilvēka identitāte nevar attīstīties bez sociālās mijiedarbības. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības un brīvības pretnostatījumam, nepieciešamībai pēc drošības.

Tā kā līdz šim par šo tēmu lasījusi neko nebiju (toties daudz un plaši par vairākiem no šiem jautājumiem diskutējusi pie alus kausa), man grāmata šķita interesanta un izmantojama kā labs atspēriena punkts turpmākai jautājuma izpētei. Kā norāda Doronike, daļa no apskatītajām tēmām ir gana populāras un plaši apspriestas, bet man kā pilnīgam iesācējam šāda tipa literatūrā tas lielākoties paslīdēja garām nemanīts.
Ēriksena galvenais pluss ir tas, ka viņš nemēģina piedāvāt absolūtās patiesības vai universālas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem, viņš pārstāv visnotaļ mērenus viedokļus, neieslīgstot galējībās un pieļaujot teoriju dažādas interpretācijas. Galvenā problēma ar šādiem mēreniem, “gan…, gan…” viedokļiem tomēr ir tā, ka tos nav iespējams aizstāvēt ar skaļiem argumentiem un brīžiem rodas sajūta, ka autors neizlēmīgi lavierē starp divām kraujām, izmisīgi mēģinot noturēt līdzsvaru, kas skan diezgan nepārliecinoši, bet ir skaidrs, ka Ēriksens par saviem vārdiem ir pat ļoti pārliecināts.
Ēriksena apskatītās problēmas ir visnotaļ interesantas, man personīgi lietderīgākais droši vien bija jautājums par brīvību un drošību, kas ļāva uz diskrimināciju un rasismu paskatīties citām acīm, kas līdz šim nav bijis īpaši iespējams, jo dzīvojos izteikti liberālā sabiedrībā. Ēriksens palīdz mazliet labāk izprast, no kurienes rodas naids pret citām grupām un kāpēc ir tik ārkārtīgi grūti no tā atbrīvoties.
Un tā kā man vienmēr ir bijušas saistošas pārdomas par identitātes mainīgumu un tās elastību, lasīt Ēriksena domas par šo jautājumu bija gana aizraujoši, pat ja tas ir gana bieži jau apspriests. Īpaši simpātiski šķita divi citāti no grāmatas. Pirmais iekļaujas tēmā par to, kas cilvēka raksturu ietekmē vairāk- daba vai kultūra, un Ēriksens sev raksturīgā manierē nonāk pie secinājuma, ka taisnība, protams, rodama kaut kur pa vidu: “[..] iedzimtas dotības (ir) svarīgas, bet kultūra dāvā mums elastību.” Savukārt otrs citāts prefekti raksturo teju vai galveno iemeslu, kāpēc es tik fanātiski lasu grāmatas: “Mēs attīstām savu personisko identitāti nevis atdarinot, bet gan izmantojot spēju iejusties cita ādā.”
Diezgan daudz Ēriksens runā arī par tēmu “musulmaņi pret Rietumiem” un to, kāpēc šis koncepts ir absurds. Pie kam, Ēriksens ļoti precīzi formulē Rietumu politiku- Rietumi citiem uzspiež tiesības būt tādiem kā pieņemts Rietumos, bet liedz tiesības būt citādiem. Te gan antropologi parasti atduras pret diezgan neatrisināmu problēmu- cik lielā mērā ir jāievēro citu kultūru tiesības saglabāt savas paražas, ja tās ir tiešā pretrunā ar cilvēktiesībām un kādas grupas interesēm šinī kultūrā, bet no otras puses- vai cilvēktiesībām pretī nerunā kādas kultūras daļas apzināta iznīdēšana. Diez vai cilvēki tuvākajā laikā nonāks pie pieņemamas atbildes uz šo dilemmu.

Es gan būtu cerējusi, ka Ēriksens savos piemēros vairāk pievērsīsies Eiropas vai pat Ziemeļeiropas problēmām, nevis ilustrēs savas idejas ar Āzijas un Āfrikas piemēriem, bet nu visu jau nevar gribēt, īpaši ņemot vērā to, ka tie tiešām pēc būtības ir tikai piemēri, nevis problēmu analīze.
Toties par tulkojuma kvalitāti gan man būtu viens otrs skarbs vārds sakāms. Grāmata ir padevusies pagalam neveiklā valodā ar mēreni absurdiem jēdzienu tulkojumiem un es diezgan droši atļaujos apgalvot, ka tā nav Ēriksena, bet gan tieši tulkojuma problēma, jo citos Ēriksena tekstos, ko esmu lasījusi šī problēma neeksistē. Jāpiekrīt Doronikei, ka tulkojums ļoti izklausās pēc melnraksta un krietni prasās pie rediģēšanas. Vislielākie iebildumi man laikam bija pret vārda “netīrs” lietojumu (netīra identitāte, netīra tauta, tā noteikti nebija ziņa, ko Ēriksens gribēja nodot lasītājiem), bet neveiklas vietas bija vairākas.

Ēriksens diezgan vieglā valodā un patīkamā veidā ieskicē sarežģītu problēmu aprises un dod pamatu pārdomām par identitāti, tās nepieciešamību un pamatfunkcijām. Domāju, ka šī ir laba grāmata, ar kuru sākt šo jautājumu nopietnāku izpēti.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Saknes un pēdas. Tomass Hillanns Ēriksens

16 Apr

Tā kā nesen esmu atklājusi savu interesi par antropoloģiju, ir diezgan loģiski šinī virzienā arī meklēt grāmatas. Ēriksens ir norvēģu sociālantropologs un vismaz mācību procesā viņa vārds izskan diezgan bieži. Protams, viņa grāmatas nebūt nav vienīgās, kas tiek izmantotas mācībās, bet ar viņu nolēmu sākt vienkārša iemesla dēļ- viņš ir norvēģis. Lielu daļu antropoloģijas grāmatu ir sarakstījuši amerikāņi, bet norvēģu kultūra mums, protams, ir tuvāka un saprotamāka, arī apspriežamās problēmas ir citas un tiek apskatītas no cita skatu punkta, tā nu antropoloģijas literatūras izpēti nolēmu sākt ar kaut ko tuvāku.

Šo grāmatu Ēriksens ir veltījis identitātes, tās veidošanās un dzinējspēku izpētei, un apskata vairākus interesantus jautājumus: kas cilvēku virza spēcīgāk- daba vai kultūra, kāpēc minoritātēm identitāte ir izteiktāka, “mēs pret viņi” fenomenu, to, kāpēc cilvēka identitāte nevar attīstīties bez sociālās mijiedarbības. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības un brīvības pretnostatījumam, nepieciešamībai pēc drošības.

Tā kā līdz šim par šo tēmu lasījusi neko nebiju (toties daudz un plaši par vairākiem no šiem jautājumiem diskutējusi pie alus kausa), man grāmata šķita interesanta un izmantojama kā labs atspēriena punkts turpmākai jautājuma izpētei. Kā norāda Doronike, daļa no apskatītajām tēmām ir gana populāras un plaši apspriestas, bet man kā pilnīgam iesācējam šāda tipa literatūrā tas lielākoties paslīdēja garām nemanīts.
Ēriksena galvenais pluss ir tas, ka viņš nemēģina piedāvāt absolūtās patiesības vai universālas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem, viņš pārstāv visnotaļ mērenus viedokļus, neieslīgstot galējībās un pieļaujot teoriju dažādas interpretācijas. Galvenā problēma ar šādiem mēreniem, “gan…, gan…” viedokļiem tomēr ir tā, ka tos nav iespējams aizstāvēt ar skaļiem argumentiem un brīžiem rodas sajūta, ka autors neizlēmīgi lavierē starp divām kraujām, izmisīgi mēģinot noturēt līdzsvaru, kas skan diezgan nepārliecinoši, bet ir skaidrs, ka Ēriksens par saviem vārdiem ir pat ļoti pārliecināts.
Ēriksena apskatītās problēmas ir visnotaļ interesantas, man personīgi lietderīgākais droši vien bija jautājums par brīvību un drošību, kas ļāva uz diskrimināciju un rasismu paskatīties citām acīm, kas līdz šim nav bijis īpaši iespējams, jo dzīvojos izteikti liberālā sabiedrībā. Ēriksens palīdz mazliet labāk izprast, no kurienes rodas naids pret citām grupām un kāpēc ir tik ārkārtīgi grūti no tā atbrīvoties.
Un tā kā man vienmēr ir bijušas saistošas pārdomas par identitātes mainīgumu un tās elastību, lasīt Ēriksena domas par šo jautājumu bija gana aizraujoši, pat ja tas ir gana bieži jau apspriests. Īpaši simpātiski šķita divi citāti no grāmatas. Pirmais iekļaujas tēmā par to, kas cilvēka raksturu ietekmē vairāk- daba vai kultūra, un Ēriksens sev raksturīgā manierē nonāk pie secinājuma, ka taisnība, protams, rodama kaut kur pa vidu: “[..] iedzimtas dotības (ir) svarīgas, bet kultūra dāvā mums elastību.” Savukārt otrs citāts prefekti raksturo teju vai galveno iemeslu, kāpēc es tik fanātiski lasu grāmatas: “Mēs attīstām savu personisko identitāti nevis atdarinot, bet gan izmantojot spēju iejusties cita ādā.”
Diezgan daudz Ēriksens runā arī par tēmu “musulmaņi pret Rietumiem” un to, kāpēc šis koncepts ir absurds. Pie kam, Ēriksens ļoti precīzi formulē Rietumu politiku- Rietumi citiem uzspiež tiesības būt tādiem kā pieņemts Rietumos, bet liedz tiesības būt citādiem. Te gan antropologi parasti atduras pret diezgan neatrisināmu problēmu- cik lielā mērā ir jāievēro citu kultūru tiesības saglabāt savas paražas, ja tās ir tiešā pretrunā ar cilvēktiesībām un kādas grupas interesēm šinī kultūrā, bet no otras puses- vai cilvēktiesībām pretī nerunā kādas kultūras daļas apzināta iznīdēšana. Diez vai cilvēki tuvākajā laikā nonāks pie pieņemamas atbildes uz šo dilemmu.

Es gan būtu cerējusi, ka Ēriksens savos piemēros vairāk pievērsīsies Eiropas vai pat Ziemeļeiropas problēmām, nevis ilustrēs savas idejas ar Āzijas un Āfrikas piemēriem, bet nu visu jau nevar gribēt, īpaši ņemot vērā to, ka tie tiešām pēc būtības ir tikai piemēri, nevis problēmu analīze.
Toties par tulkojuma kvalitāti gan man būtu viens otrs skarbs vārds sakāms. Grāmata ir padevusies pagalam neveiklā valodā ar mēreni absurdiem jēdzienu tulkojumiem un es diezgan droši atļaujos apgalvot, ka tā nav Ēriksena, bet gan tieši tulkojuma problēma, jo citos Ēriksena tekstos, ko esmu lasījusi šī problēma neeksistē. Jāpiekrīt Doronikei, ka tulkojums ļoti izklausās pēc melnraksta un krietni prasās pie rediģēšanas. Vislielākie iebildumi man laikam bija pret vārda “netīrs” lietojumu (netīra identitāte, netīra tauta, tā noteikti nebija ziņa, ko Ēriksens gribēja nodot lasītājiem), bet neveiklas vietas bija vairākas.

Ēriksens diezgan vieglā valodā un patīkamā veidā ieskicē sarežģītu problēmu aprises un dod pamatu pārdomām par identitāti, tās nepieciešamību un pamatfunkcijām. Domāju, ka šī ir laba grāmata, ar kuru sākt šo jautājumu nopietnāku izpēti.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote