(Šeit izmantotās fotogrāfijas aizņēmos no Karlīnas Vītoliņas mājaslapas http://www.karlinavitolina.com/)
Nav nekāds noslēpums, ka Spīganas vājība ir lieliskas melnbaltas fotogrāfijas un es mājās pamazām veidoju fotoalbumu kolekciju, kuru laiku pa laikam ar lielu baudu pāršķirstu. Protams, kad Zvaigzne izdeva gadagrāmatu ar Karlīnas Vītoliņas burvīgajām fotogrāfijām, man to obligāti vajadzēja ielikt mājās plauktiņā. Pie kam, ir pilnīgi skaidrs, ka kā kalendāru vai piezīmju blociņu es to nekad neizmantošu, man šī gadagrāmata ir nevis gadagrāmata, bet gan skaists fotoalbums un tukšās lapas kalpo par labu fonu fotogrāfijām.
Karlīna Vītoliņa ir studējusi fotogrāfu vidū ārprātīgi prestižajā Prāgas FAMU un šis fakts vien liecina par to, ka Karlīna ir īpaša fotogrāfe. Bet, protams, ne jau šis fakts mani piesaistīja (tikai padarīja mēreni zaļganu no skaudības) Karlīnas grāmatai, bet gan lieliskās fotogrāfijas un autores filozofija, kas ārkārtīgi lielā mērā sakrīt ar manējo:
“Atbildot uz jautājumu, kur viņa gūst idejas darbiem, Karlīna atsaucas uz Džima Džārmuša teikto, ka nav nekā oriģināla un jāzog viss, kas rada iedvesmu un rosina iztēli. To var atrast vecās un jaunās filmās, mūzikā, grāmatās, gleznās, fotogrāfijās, dzejoļos, sapņos, sarunās, arhitektūrā, tiltos, pilsētās, kokos, mākoņos, ūdeņos, gaismās un ēnās – der viss, kas tiešā veidā uzrunā dvēseli. Tā mākslinieks var radīt autentisku darbu, un šis autentiskums ir nenovērtējams. Turklāt zādzību nevajag censties slēpt. [..]
Daiga Rudzāte “
Mākslas darbiem svarīgs ir nosaukums (ar izņēmumiem, protams, bet tomēr) un grāmatas nosaukums “Mirkļa turpinājums” lieliski saskan ar grāmatā atrodamajām fotogrāfijām- tās patiešām ir perfekti notverti teju vai nemanāmi mirkļi, kas Karlīnas fotogrāfijās iestiepjas mūžībā. Lai man piedod fotogrāfe, bet man viņas fotogrāfijas gribas mākslīgi iedalīt divās kategorijās- tās, kurās modeles lūkojas kamerās, un tās, kurās ne. Šis varētu šķist muļķīgs sadalījums, tomēr Karlīnas fotogrāfijām tas labi piederas, jo šīs divas kategorijas Karlīnas darbos rāda pavisam atšķirīgas izjūtas. Tās fotogrāfijas, kur modeles kamerā nelūkojas (vienalga- vai šie ir pozēti kadri vai ne) ir savdabīgi netveramas, man kā skatītājam ir sajūta, ka Karlīna man ir parādījusi kaut ko gaistošu, personisku, kaut ko tādu, ko bez viņas es nebūtu varējusi ieraudzīt, tie ir intīmi mirkļi, kurus fotogrāfe uzdāvinājusi skatītājam. Savukārt visas fotogrāfijas, kurās modeles lūkojas kamerā, ir caururbjošas, šķiet, ka modeles no papīra ieskatās skatītāja prātā un sirdī, redz viņam cauri. Ja pirmās kategorijas fotogrāfijas ir ļoti gaistošas un netveramas, tad otrās ir spēcīgas un ļoti… (nevaru atrast piemērotu apzīmējumu). Ja pirmās fotogrāfijas ir noslēpums, kas atklāts skatītājam, tad otrās pēta pašu skatītāju.
Un tomēr par spīti divām tik diametrāli atšķirīgām kategorijām, ir jūtams spēcīgi izteikts autores rokraksts, kas vijas cauri visām fotogrāfijām.
Bija gan arī pa vidu fotogrāfijas, kuras šķita nesaprotamas vai bez konteksta neko neizsakošas, un, kad aplūkoju Karlīnas mājaslapu, šķita, ka daudzas no tur redzamajām fotogrāfijām būtu pelnījušas vietu šinī grāmatā. Grāmata ir sastādīta pašas fotogrāfes redakcijā un lai arī kopumā tas strādā ļoti labi, tomēr brīžiem šķita, ka pie fotogrāfiju atlases un secības būtu lieti noderējusi vēl kāda palīdzīga acs, jo fotogrāfam tomēr no savām fotogrāfijām atkāpties un redzēt tās kā skatītājam ir grūti.
Tomēr par spīti dažviet dīvainajai fotogrāfiju atlasei, šī ir burvīga grāmata, kuru es ar lielu baudu esmu skatījusies vairākkārtīgi. Un Karlīnas fotogrāfijas noteikti kalpos man par lielisku iedvesmas avotu.
Vērtējums:
8/10
