RSS
 

Archive for the ‘Ne-daiļliteratūra’ Category

Karstā ziema. Kaspars Misiņš

16 May

Kaspara, Unas un Viestura veloceļojumam pa Indiju es visai pavirši sekoju jau no pirmajiem soļiem, jo jau sen atpakaļ biju piesekojusi Kaspara twitter profilam. Tiesa gan, viņu blogu ierakstus lasījusi nebiju nevienu pašu. Kad Kaspars paziņoja, ka ir pats saviem spēkiem publicējis e-grāmatu par viņu ceļojumu, es jutos mazliet ieientriģēta par spīti tam, ka ceļojumu apraksti absolūti nav mans žanrs. Mana interese gan tobrīd apstājās pie grāmatas cenas- 10 eiro. Secināju, ka tik ļoti grāmata mani neinteresē, pie kam bija aizdomas, ka man tā nemaz nepatiks. Bet tad Kaspars grāmatu blogeriem piesūtīja īpaši glītu atlaidi un tad nu gan es vairs nešaubījos par to, ka grāmatu jāpērk uzreiz un jāķeras tik klāt, jo summa bija gana neliela, lai to noziedotu nelielam literāram eksperimentam.

Kaspars, Una un Viesturs ir trīs latvieši, kas met pie malas drūmo ikdienu, pārdod visu lieko un nolemj ar velosipēdiem šķērsot Indiju. Un dara viņi to absolūti burvīgā veidā- ar brīnišķīgu vieglumu, bez īpaši konkrētiem plāniem, vienkārši brauc un bauda dzīvi. Kā joko paši ceļojuma varoņi: “Maršruts? Kas tas tāds?”

Tieši viņu attieksme pret šo ceļojumu bija tā, kas mani pamudināja lasīt šo grāmatu- es jau zināju, ka te nebūs nekāda pseidofilozofija un sevis meklēšana teiksmainajā Indijā un man nebūs jālasa Zuargusa tipa sviests. Šeit cilvēki izvēlējušies Indiju praktisku apsvērumu dēļ- tur ir lēti un tur ir silts. Iepriecināja arī vēsturisko faktu iztrūkums šinī grāmatā, jo es esmu tas briesmīgais cilvēks, kuru vairāk interesē tas, kas redzams, sagaršojams un sataustāms, nevis tas, kas tur noticis pirms pāris gadsimtiem.
Kad sāku lasīt grāmatu, jutos pārsteigta. Ar 100 eiro vērtu dampi pāri pusindijai? Es jau alkatīgi saberzēju savas drāmas alkstošās roķeles un iekārtojos ērtāk uz sirdi plosošiem aprakstiem par velosipēdu ķibelēm, kas ik uz soļa draud izjaukt ceļotāju plānus. Ne jau tāpēc, ka man būtu ļauna acs uz Kasparu, kārtīgai grāmatai vienkārši ir nepieciešami konflikti un sižeta saasinājumi, nopietnas tehniskās ķibeles tam būtu lielisks pamats. Bet tie sasodītie velosipēdi lika man vilties- kā nelūzt, tā nelūzt, laiku pa laikam tik atmet man kādu mazu tehnisku ķibelīti, kuras diemžēl nav gana dramatiskas, lai apdraudētu visu plānu, un tiek risinātas ar to pašu apbrīnojamo vieglumu, ar kādu ceļotāji vispār pieiet šim pasākumam.
Nu neko, ja velosipēdi mani ir pievīluši, gaidu dramatiskas Indijas ainas ar necilvēcīgiem apstākļiem. Bet rietumnieciskais snobs manī atkal dabū krietni trūkties- izrādās, ka Indija ne tikai var nebūt katastrofāli bīstama vieta, bet piedevām tur vēl atrodas arī superlabi ceļi.
Savu drāmu tā arī nedabūju, kas, protams, iepriecina no cilvēcīgā viedokļa.

Diemžēl ar foršo ceļojuma ideju un paša ceļojuma izpildījumu lasītāja prieks arī beidzas. Lai arī piekrītu Asmo, ka uzreiz ir jāsaprot, ka no šīs grāmatas nekādu dižo mākslu vai literāro līmeni gaidīt nevajag, es tomēr lielākoties lasīju grāmatu ar šim bloga ierakstam līdzīgām domām (nu, ja nu vienīgi mazliet maigākā formā).
“Karsto ziemu” ir grūti nosaukt par grāmatu, tas ir vairāk tāds neapstrādāts un nepieradināts garš bloga ieraksts, grāmatas izstrādājums tā teikt.
Pirmkārt, krietni klibo autora valoda un stils. Protams, ir patīkami lasīt grāmatu, kas rada sajūtu, ka nekas tur nav piepušķots un var nodomāt- nu ja, tā taču cilvēki runā, tomēr kas der sarunvalodai un pat bloga ierakstam, neder grāmatai. Vietām teikumu konstrukcijas ir ārprātīgi neveiklas un pāris vietās bija pat grūti saprast, ko tad Kaspars tur tikko mēģināja pateikt.
Otrkārt, man ļoti, ļoti pietrūka ceļojuma emocionālās un kolorītās puses. Šoreiz apraksts ir sanācis vairāk tehnisks- kādi ceļi, kas noticis ar velosipēdu, cik kilometri nomīti. Indijas daba un redzētās ainas tiek pieminētas tikai garāmejot, bet es jūtos mazliet aplaupīta.

Vispār man Kasparam būtu daži ieteikumi turpmākai literārai darbībai (par spīti kritikai, ceru, ka plinte krūmos vēl gluži nelidos, kā jau visiem zināms- pirmie slīcēni jākucina).
1. Grāmatu vajag rediģēt. Pašam savas kļūdas un neloģismus pamanīt ir grūti, tāpēc rediģēt grāmatu vajadzētu dot kādam citam. Protams, atrast labu redaktoru arī ir māksla un būtu žēl, ja rediģēšanas gaitā izzustu ceļojuma vieglā un pirmatnējā garša, bet rediģēt vajag, citādi tas lasāmais sanāk tāds nebaudāms.
2. Ir jāsaprot, kāpēc grāmata vispār tiek rakstīta. Ar tehniskiem aprakstiem un ceļotājiem noderīgām lietām pietiek bloga ierakstam, bet grāmatai ar to ir krietni par īsu, grāmatai vajag arī emocionālo pusi, kaut ko personīgu, kaut kādus iespaidus.
3. Jāatceras, ka lasītājs nav redzējis to, ko ir redzējis autors. Ja grāmatā ieraksta, ka tur vai tur bija elpu aizraujošs skats vai ka tika novērots kaut kas neparasts, nepietiek ar to, ka tā arī pasaka- šite bija smuki, a šitais bija interesanti. To visu vajag aprakstīt, nodot lasītājam, lai tak pats izfunktierē, ka tas tiešām bija iespaidīgi.
4. 10 eiro par pašpublicētu e-grāmatu ir krietni sālīti un neadekvāti, jo īpaši šādā kvalitātē.
5. Ir lietas, kas būs interesantas tuviniekiem un draugiem, bet lasītājam neko neizsaka. Īpaši grāmatas ievadā bija jūtamas vairākas liekas detaļas, no kurām vajadzēja atbrīvoties. Arī ceļotāju dialogi lielākoties šķita no grāmatas izmetami.

Es ilgi šaubījos par to, kādu vērtējumu gribu dot šai grāmatai- 4 vai 5 balles, bet beigās nosvēros uz 5 ballēm no 10, jo ceļojums tomēr bija ļoti simpātisks un aizraujošs (un es pati nekad dzīvē ne uz ko tādu neparakstītos) un vispār ir jūtams, ka Kasparam ir iekšā rakstīt, vietām apraksti bija pavisam jauki un interesanti, man arī grāmatas nosaukums šķiet ļoti simpātisks. Es ceru, ka kādreiz šis ceļojums pārvērtīsies īstā ceļojuma grāmatā un tad es to ļoti labprāt izlasīšu.

P.S.- ar šo no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book written by someone under thirty”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Saknes un pēdas. Tomass Hillanns Ēriksens

16 Apr

Tā kā nesen esmu atklājusi savu interesi par antropoloģiju, ir diezgan loģiski šinī virzienā arī meklēt grāmatas. Ēriksens ir norvēģu sociālantropologs un vismaz mācību procesā viņa vārds izskan diezgan bieži. Protams, viņa grāmatas nebūt nav vienīgās, kas tiek izmantotas mācībās, bet ar viņu nolēmu sākt vienkārša iemesla dēļ- viņš ir norvēģis. Lielu daļu antropoloģijas grāmatu ir sarakstījuši amerikāņi, bet norvēģu kultūra mums, protams, ir tuvāka un saprotamāka, arī apspriežamās problēmas ir citas un tiek apskatītas no cita skatu punkta, tā nu antropoloģijas literatūras izpēti nolēmu sākt ar kaut ko tuvāku.

Šo grāmatu Ēriksens ir veltījis identitātes, tās veidošanās un dzinējspēku izpētei, un apskata vairākus interesantus jautājumus: kas cilvēku virza spēcīgāk- daba vai kultūra, kāpēc minoritātēm identitāte ir izteiktāka, “mēs pret viņi” fenomenu, to, kāpēc cilvēka identitāte nevar attīstīties bez sociālās mijiedarbības. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības un brīvības pretnostatījumam, nepieciešamībai pēc drošības.

Tā kā līdz šim par šo tēmu lasījusi neko nebiju (toties daudz un plaši par vairākiem no šiem jautājumiem diskutējusi pie alus kausa), man grāmata šķita interesanta un izmantojama kā labs atspēriena punkts turpmākai jautājuma izpētei. Kā norāda Doronike, daļa no apskatītajām tēmām ir gana populāras un plaši apspriestas, bet man kā pilnīgam iesācējam šāda tipa literatūrā tas lielākoties paslīdēja garām nemanīts.
Ēriksena galvenais pluss ir tas, ka viņš nemēģina piedāvāt absolūtās patiesības vai universālas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem, viņš pārstāv visnotaļ mērenus viedokļus, neieslīgstot galējībās un pieļaujot teoriju dažādas interpretācijas. Galvenā problēma ar šādiem mēreniem, “gan…, gan…” viedokļiem tomēr ir tā, ka tos nav iespējams aizstāvēt ar skaļiem argumentiem un brīžiem rodas sajūta, ka autors neizlēmīgi lavierē starp divām kraujām, izmisīgi mēģinot noturēt līdzsvaru, kas skan diezgan nepārliecinoši, bet ir skaidrs, ka Ēriksens par saviem vārdiem ir pat ļoti pārliecināts.
Ēriksena apskatītās problēmas ir visnotaļ interesantas, man personīgi lietderīgākais droši vien bija jautājums par brīvību un drošību, kas ļāva uz diskrimināciju un rasismu paskatīties citām acīm, kas līdz šim nav bijis īpaši iespējams, jo dzīvojos izteikti liberālā sabiedrībā. Ēriksens palīdz mazliet labāk izprast, no kurienes rodas naids pret citām grupām un kāpēc ir tik ārkārtīgi grūti no tā atbrīvoties.
Un tā kā man vienmēr ir bijušas saistošas pārdomas par identitātes mainīgumu un tās elastību, lasīt Ēriksena domas par šo jautājumu bija gana aizraujoši, pat ja tas ir gana bieži jau apspriests. Īpaši simpātiski šķita divi citāti no grāmatas. Pirmais iekļaujas tēmā par to, kas cilvēka raksturu ietekmē vairāk- daba vai kultūra, un Ēriksens sev raksturīgā manierē nonāk pie secinājuma, ka taisnība, protams, rodama kaut kur pa vidu: “[..] iedzimtas dotības (ir) svarīgas, bet kultūra dāvā mums elastību.” Savukārt otrs citāts prefekti raksturo teju vai galveno iemeslu, kāpēc es tik fanātiski lasu grāmatas: “Mēs attīstām savu personisko identitāti nevis atdarinot, bet gan izmantojot spēju iejusties cita ādā.”
Diezgan daudz Ēriksens runā arī par tēmu “musulmaņi pret Rietumiem” un to, kāpēc šis koncepts ir absurds. Pie kam, Ēriksens ļoti precīzi formulē Rietumu politiku- Rietumi citiem uzspiež tiesības būt tādiem kā pieņemts Rietumos, bet liedz tiesības būt citādiem. Te gan antropologi parasti atduras pret diezgan neatrisināmu problēmu- cik lielā mērā ir jāievēro citu kultūru tiesības saglabāt savas paražas, ja tās ir tiešā pretrunā ar cilvēktiesībām un kādas grupas interesēm šinī kultūrā, bet no otras puses- vai cilvēktiesībām pretī nerunā kādas kultūras daļas apzināta iznīdēšana. Diez vai cilvēki tuvākajā laikā nonāks pie pieņemamas atbildes uz šo dilemmu.

Es gan būtu cerējusi, ka Ēriksens savos piemēros vairāk pievērsīsies Eiropas vai pat Ziemeļeiropas problēmām, nevis ilustrēs savas idejas ar Āzijas un Āfrikas piemēriem, bet nu visu jau nevar gribēt, īpaši ņemot vērā to, ka tie tiešām pēc būtības ir tikai piemēri, nevis problēmu analīze.
Toties par tulkojuma kvalitāti gan man būtu viens otrs skarbs vārds sakāms. Grāmata ir padevusies pagalam neveiklā valodā ar mēreni absurdiem jēdzienu tulkojumiem un es diezgan droši atļaujos apgalvot, ka tā nav Ēriksena, bet gan tieši tulkojuma problēma, jo citos Ēriksena tekstos, ko esmu lasījusi šī problēma neeksistē. Jāpiekrīt Doronikei, ka tulkojums ļoti izklausās pēc melnraksta un krietni prasās pie rediģēšanas. Vislielākie iebildumi man laikam bija pret vārda “netīrs” lietojumu (netīra identitāte, netīra tauta, tā noteikti nebija ziņa, ko Ēriksens gribēja nodot lasītājiem), bet neveiklas vietas bija vairākas.

Ēriksens diezgan vieglā valodā un patīkamā veidā ieskicē sarežģītu problēmu aprises un dod pamatu pārdomām par identitāti, tās nepieciešamību un pamatfunkcijām. Domāju, ka šī ir laba grāmata, ar kuru sākt šo jautājumu nopietnāku izpēti.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Saknes un pēdas. Tomass Hillanns Ēriksens

16 Apr

Tā kā nesen esmu atklājusi savu interesi par antropoloģiju, ir diezgan loģiski šinī virzienā arī meklēt grāmatas. Ēriksens ir norvēģu sociālantropologs un vismaz mācību procesā viņa vārds izskan diezgan bieži. Protams, viņa grāmatas nebūt nav vienīgās, kas tiek izmantotas mācībās, bet ar viņu nolēmu sākt vienkārša iemesla dēļ- viņš ir norvēģis. Lielu daļu antropoloģijas grāmatu ir sarakstījuši amerikāņi, bet norvēģu kultūra mums, protams, ir tuvāka un saprotamāka, arī apspriežamās problēmas ir citas un tiek apskatītas no cita skatu punkta, tā nu antropoloģijas literatūras izpēti nolēmu sākt ar kaut ko tuvāku.

Šo grāmatu Ēriksens ir veltījis identitātes, tās veidošanās un dzinējspēku izpētei, un apskata vairākus interesantus jautājumus: kas cilvēku virza spēcīgāk- daba vai kultūra, kāpēc minoritātēm identitāte ir izteiktāka, “mēs pret viņi” fenomenu, to, kāpēc cilvēka identitāte nevar attīstīties bez sociālās mijiedarbības. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības un brīvības pretnostatījumam, nepieciešamībai pēc drošības.

Tā kā līdz šim par šo tēmu lasījusi neko nebiju (toties daudz un plaši par vairākiem no šiem jautājumiem diskutējusi pie alus kausa), man grāmata šķita interesanta un izmantojama kā labs atspēriena punkts turpmākai jautājuma izpētei. Kā norāda Doronike, daļa no apskatītajām tēmām ir gana populāras un plaši apspriestas, bet man kā pilnīgam iesācējam šāda tipa literatūrā tas lielākoties paslīdēja garām nemanīts.
Ēriksena galvenais pluss ir tas, ka viņš nemēģina piedāvāt absolūtās patiesības vai universālas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem, viņš pārstāv visnotaļ mērenus viedokļus, neieslīgstot galējībās un pieļaujot teoriju dažādas interpretācijas. Galvenā problēma ar šādiem mēreniem, “gan…, gan…” viedokļiem tomēr ir tā, ka tos nav iespējams aizstāvēt ar skaļiem argumentiem un brīžiem rodas sajūta, ka autors neizlēmīgi lavierē starp divām kraujām, izmisīgi mēģinot noturēt līdzsvaru, kas skan diezgan nepārliecinoši, bet ir skaidrs, ka Ēriksens par saviem vārdiem ir pat ļoti pārliecināts.
Ēriksena apskatītās problēmas ir visnotaļ interesantas, man personīgi lietderīgākais droši vien bija jautājums par brīvību un drošību, kas ļāva uz diskrimināciju un rasismu paskatīties citām acīm, kas līdz šim nav bijis īpaši iespējams, jo dzīvojos izteikti liberālā sabiedrībā. Ēriksens palīdz mazliet labāk izprast, no kurienes rodas naids pret citām grupām un kāpēc ir tik ārkārtīgi grūti no tā atbrīvoties.
Un tā kā man vienmēr ir bijušas saistošas pārdomas par identitātes mainīgumu un tās elastību, lasīt Ēriksena domas par šo jautājumu bija gana aizraujoši, pat ja tas ir gana bieži jau apspriests. Īpaši simpātiski šķita divi citāti no grāmatas. Pirmais iekļaujas tēmā par to, kas cilvēka raksturu ietekmē vairāk- daba vai kultūra, un Ēriksens sev raksturīgā manierē nonāk pie secinājuma, ka taisnība, protams, rodama kaut kur pa vidu: “[..] iedzimtas dotības (ir) svarīgas, bet kultūra dāvā mums elastību.” Savukārt otrs citāts prefekti raksturo teju vai galveno iemeslu, kāpēc es tik fanātiski lasu grāmatas: “Mēs attīstām savu personisko identitāti nevis atdarinot, bet gan izmantojot spēju iejusties cita ādā.”
Diezgan daudz Ēriksens runā arī par tēmu “musulmaņi pret Rietumiem” un to, kāpēc šis koncepts ir absurds. Pie kam, Ēriksens ļoti precīzi formulē Rietumu politiku- Rietumi citiem uzspiež tiesības būt tādiem kā pieņemts Rietumos, bet liedz tiesības būt citādiem. Te gan antropologi parasti atduras pret diezgan neatrisināmu problēmu- cik lielā mērā ir jāievēro citu kultūru tiesības saglabāt savas paražas, ja tās ir tiešā pretrunā ar cilvēktiesībām un kādas grupas interesēm šinī kultūrā, bet no otras puses- vai cilvēktiesībām pretī nerunā kādas kultūras daļas apzināta iznīdēšana. Diez vai cilvēki tuvākajā laikā nonāks pie pieņemamas atbildes uz šo dilemmu.

Es gan būtu cerējusi, ka Ēriksens savos piemēros vairāk pievērsīsies Eiropas vai pat Ziemeļeiropas problēmām, nevis ilustrēs savas idejas ar Āzijas un Āfrikas piemēriem, bet nu visu jau nevar gribēt, īpaši ņemot vērā to, ka tie tiešām pēc būtības ir tikai piemēri, nevis problēmu analīze.
Toties par tulkojuma kvalitāti gan man būtu viens otrs skarbs vārds sakāms. Grāmata ir padevusies pagalam neveiklā valodā ar mēreni absurdiem jēdzienu tulkojumiem un es diezgan droši atļaujos apgalvot, ka tā nav Ēriksena, bet gan tieši tulkojuma problēma, jo citos Ēriksena tekstos, ko esmu lasījusi šī problēma neeksistē. Jāpiekrīt Doronikei, ka tulkojums ļoti izklausās pēc melnraksta un krietni prasās pie rediģēšanas. Vislielākie iebildumi man laikam bija pret vārda “netīrs” lietojumu (netīra identitāte, netīra tauta, tā noteikti nebija ziņa, ko Ēriksens gribēja nodot lasītājiem), bet neveiklas vietas bija vairākas.

Ēriksens diezgan vieglā valodā un patīkamā veidā ieskicē sarežģītu problēmu aprises un dod pamatu pārdomām par identitāti, tās nepieciešamību un pamatfunkcijām. Domāju, ka šī ir laba grāmata, ar kuru sākt šo jautājumu nopietnāku izpēti.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Immortal Life of Henrietta Lacks. Rebecca Skloot

14 Apr

Šī noteikti nav grāmata, kuru lasīt būtu izvēlējusies pati, un, patiesību sakot, es par to droši vien nekad neuzzinātu, ja vien man tā netiktu ieteikta. Tam, kurš man iebaroja šo grāmatu, un man gan šī grāmata šķita interesanta pavisam atšķirīgu iemeslu dēļ, bet tas nemaina faktu, ka šis bija loti interesants atklājums un šī nu reiz ir grāmata, no kuras es uzzināju daudz. Turpinu pārliecināties par to, ka arī non-fiction grāmatas iespējams sarakstīt fascinējošā veidā, negarlaikojot lasītāju parasto.

HeLa šūnas mūsdienās ir pazīstamas teju vai katram zinātniekam, tās atrodamas tūkstošos laboratoriju un tās ir spēlējušas nozīmīgu lomu daudzveidīgos zinātnes atklājumos- sākot ar poliomelīta vakcīnu un beidzot ar atombumbu seku pētīšanu.
Tomēr vēl pavisam nesen neviens no zinātniekiem, kas ar šīm šūnām strādāja, nezināja, kāda ir šo šūnu izcelsme, un neviens pat nenojauta, ka kāds visā šinī procesā varētu justies aizvainots.
HeLa šūnas ārsts ieguva no nabadzīgas, neizglītotas melnādainās sievietes vārdā Henrietta Lacks un viņai, protams, atļauju paņemt šūnas neviens nelūdza. Piecdesmitajos gados zinātnieki jau labu laiku centās panākt to, ka viņi spētu laboratorijas apstākļos audzēt cilvēku šūnas pētījumiem, tomēr visi šūnu paraugi laboratorijā neizdzīvoja ilgāk par pāris dienām. Tomēr, kad laboratorijā nonāca šūnas no Henrietas dzemdes vēža, tās izrādījās neparasti dzīvotspējīgas, ko lieliski ilustrē fakts, ka Henrietas šūnas dzīvo un vairojas vēl šodien, vairāk nekā 50 gadus pēc Henrietas nāves. Tanī laikā nevienam ne prātā nenāca, ka pacienta viedoklis medicīnas procesos ir nozīmīgs, savukārt vēlāk, kad HeLa šūnas jau bija kļuvušas slavenas un pelnīja miljardus, neviens pat iedomāties nevarēja, ka Henrietas ģimene nenojauš par Henrietas šūnu popularitāti un to, cik pelnošas tās ir, kamēr ģimene nevar atļauties ne izglītību, ne medicīnisko aprūpi.

Galvenokārt mani šinī grāmatā pārsteidza autores ārkārtīgi lielā ieinteresētība tematā un emocionālā piesaiste tam. Parasti ir pierasts, ka autori šāda tipa grāmatās apraksta savākto faktu materiālu un rekonstruē stāstu, bet šinī grāmatā autore ir pievienojusi arī stāstu par to, kā viņai klājās, mēģinot uzzināt kaut ko vairāk par Henrietu un viņas ģimeni, par to, cik grūti bija iegūt Lacks ģimenes uzticību un to kā viņai nācās ģimenei pasniegt īso kursu elementārā bioloģijā. Tas viss šo grāmatu padara cilvēcīgu un palīdz uzsvērt problēmas nozīmīgumu. Autorei izdodas lasītāju šim stāstam piesaistīt emocionāli, kas palīdz izprast Lacks ģimeni un to, kāpēc viņi ir tik nikni un apvainojušies uz visu zinātni.
Brīžiem šī grāmata lasās kā traģikomēdija, īpaši uzzinot, ka Lacks ģimene ļoti burtiski uztver to, ka Henrieta joprojām dzīvo un ka eksperimenti tiek veikti tieši ar viņu, nevis viņas šūnām. Var tikai mēģināt iztēloties kā jūtas neizglītots cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka kādā laboratorijā viņa māte ar klonēšanas palīdzību ir kļuvusi par cilvēku-augu, vai ka viņa māte ir uzspridzināta kopā ar atombumbu. Ilgstoši Lacks ģimene nespēj izprast abstrakto šūnu konceptu un visus eksperimentus burtiski iedomājas ar Henrietas seju. Tad nav jābrīnās, ka viņi ir tik aizvainoti, par finansiālo situāciju nemaz nerunājot.
Grāmata ir sarakstīta lieliskā valodā, saglabājot runas īpatnības vietās, kas tiek citētas, un grāmata vispār lasījās viegli un raiti. Autore ir arī veiksmīgi sabalansējusi zinātnes un biogrāfijas daļu, stāstot gan to mazumiņu, kas zināms par pašu Henrietu, gan emocionālo ģimenes stāstu, gan šūnu zinātnisko pusi un pētījumu attīstību.

Šī grāmata lieliski stāsta arī par to, cik garu ceļu ir mērojusi mūsdienu zinātnes un medicīnas ētika. Mūsdienās doma par to, ka veseliem cilvēkiem varētu iepotēt vēža šūnas, šķiet vājprātīga un teju neiespējama, neviens arī vairs neuzskata, ka pacientam kā medicīnas jomā neizglītotam subjektam nav jāprasa viedoklis par manipulācijām, kas tiks ar viņu veiktas. Tomēr par spīti milzīgajai ētikas attīstībai, joprojām nav vienprātības par to, kā rīkoties šūnu izpētes gadījumā. Vai ir jālūdz atļauja paņemt šūnu paraugu pētījumiem? Vai pacientam ir jāsaņem daļa no ienākumiem, ja tādi eksistē? Varētu jau uzskatīt, ka atbilde ir acīmredzama- pacienta šūnas pieder pacientam, bet tas nav gluži tik vienkārši, un eksistē vairāki birokrātiski, praktiski un morāli šķēršļi, lai šo jautājumu viennozīmīgi izlemtu.

Šī ir fascinējoša un aizraujoša grāmata, kuru es lasīju ar milzīgu interesi, un nenožēloju nevienu mirkli, ko tai veltīju. Patiks tiem, kas lasa biogrāfijas, interesējas par medicīnas un melnādaino vēsturi.

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book of non fiction”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Zīme. Raksts. Nozīme. Inese Krūmiņa

28 Jan

Par Zvaigznes izdoto grāmatu “Zīme. Raksts. Nozīme” man interese radās adīšanas dēļ- latviešu zīmes ir ārkārtīgi glītas un es tās labprāt izmantoju gan cimdu, gan zeķu, gan jaku adīšanā, bet internetā latviešu raksti ir atrodami samērā maz un meklēšana arī aizņem laiku, tāpēc nolēmu, ka būtu jauki, ja man mājās būtu grāmata, kurā laiku pa laikam ielūrēt un pasmelties iedvesmu. Bonusā vēl grāmatas anotācija solīja arī zīmju skaidrojumus/tulkojumus, kas šķita visnotaļ interesanti, jo tam esmu pievērsusies pavisam minimāli.

Priekšvārds vēsta, ka Inese Krūmiņa šinī grāmatā ir apvienojusi savu skaisto aizraušanos ar jostu aušanu un augstāko izglītību matemātikā, mēģinot atšifrēt latvju rakstus un to vēstījumus. Grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar Ineses Krūmiņas austajām jostām un dažādiem rakstu paraugiem, iekļautas arī tautasdziesmas un pāris pasakas, kurās parādās pētāmā zīme.

Cilvēkiem vienmēr ir bijis raksturīgi praktiski izmantojamās lietas padarīt arī estētiski baudāmas un senlatviešu tradīcijas tam ir ārkārtīgi skaists un spilgts piemērs, itin nekas nav vienkāršs un parasts, viss izrakstīts ar zīmēm un ornamentiem, kas atbilstoši konkrētajam gadījumam. Starp citu, dažkārt šī priekšmetu rotāšana iegūst arī praktisku nozīmi- piemēram, krāsaino rakstu cimdi ir siltāki, nekā vienkrāsainie, jo dzijas pārstaipi cimdiem rada oderi- sanāk divkārtīgi vai dažkārt pat trīskārtīgi cimdi, kuros rokas nekad nenosals.
Ja ar rakstiem un zīmēm šai grāmatā viss bija kārtībā- man tur pietiks iedvesmas vismaz trim jakām- tad rakstu nozīme gan ir palikusi kaut kur tālu otrajā plānā. Pirmkārt, grāmatā ir iekļauti tikai vienkāršākie ģeometriskie raksti un diezgan maz parādās to atvasinājumi (tas gan skaidrojams ar aušanas specifiku), otrkārt, to solīto matemātisko pieeju es grāmatā neatradu- lai atpazītu trijstūri vai kvadrātu nudien nav nepieciešama augstākā izglītība matemātikā, treškārt, arī paši zīmju skaidrojumi šķita tādi samērā virspusēji un, atklāti sakot, par zīmēm neko jaunu šeit neuzzināju. Protams, interesanti palasīt tautasdziesmas un to interpretācijas, bet es kaut kā biju gaidījusi dziļāku un plašāk izklāstītu pētījumu par zīmju lietojumu un to nozīmēm. Skaidrs, ka ne visas nozīmes mūsdienās ir iespējams atjaunot un rakstu pētīšana nav nekāda vienkāršā lieta, bet tomēr ar ieskatu tautasdziesmās un pāris ieražās man īsti nepietika. Es būtu priecājusies par biezāku grāmatu un vairāk informācijas.
Savukārt raksta veidošanas daļa gan man šķita interesanta, jo tas bija jautājums, kuru pētījusi nebiju, un skaidrojums par to, kā rodas zīmes un raksts bija aizraujošs. Man īpaši patika arī grāmatā ievietotais rakstraudzis, ar kura palīdzību no viena pamata var izveidot vairākus rakstus, arī šie pamati grāmatā doti vairāki. Šo es diezgan ilgi pētīju un sajūsminājos, te nudien ir plašas iespējas, kur izvērsties. Vienu piemēru arī nobildēju (ar telefonu bildējot gan kvalitāte ir kāda nu ir) un saliku kopā- pirmais attēls ir pamats, bet abi pārējie- raksti, kas radušies uzliekot rakstraudzi un pēc tam to nedaudz pabīdot. Grāmatā šie raksti ir skaistā, sarkanā krāsā, bet, lai vieglāk būtu uztvert, šeit ieliku melnbaltu versiju.

Rakstraudzis

Galā mans secinājums ir tāds, ka solītie raksti un zīmes grāmatā bija papilnam, bet nozīmes daļa gan tāda pašvaka iznākusi. Tomēr par spīti paplānajiem skaidrojumiem, es priecājos, ka manā kolekcijā nu ir arī šī grāmata, jo nu būs jauks materiāls, kur lūkoties pēc iedvesmas adījumu rakstiem.

Vērtējums:
6/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A book by female author”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Breasts: A Natural and Unnatural History. Florence Williams

23 Jan

Šī grāmata manā Amazones kontā iekrita 2012. gada Ziemassvētkos kā dāvana. Kad atvēru e-pastu, kas ziņoja par šo notikumu, es ilgi blenzu uz grāmatas nosaukumu un īsti nevarēju saprast, vai to man ir uzdāvinājis kāds tuvs draugs ākstoties vai kāds,kas mani ir cītīgi stalkerojis. Jo… nu, Spīganai patīk krūtis, tas jau nav nekāds noslēpums. Pēc dažām dienām gan dāvinātāja vārds salikās kopā ar asmodeus.lv un tad jau bilde kļuva skaidrāka.
Tiesa gan, uzreiz es Inta jauko dāvanu neizlasīju, tikai ielādēju Kindlē un atstāju vēlākam. Neilgi pirms 2013. gada Ziemassvētkiem atcerējos par dāvanu un secināju, ka tik ilgi to ignorēt jau nu ir bijis pagalam nepieklājīgi un ķēros tai klāt. Atzīstos, ka pēc grāmatas nosaukuma biju gaidījusi ko pavisam citu- apmēram kaut ko uz sievietes tēla sabiedrībā aprakstu vai stāstiem par apsēstību ar krūtīm, bet izrādījās, ka grāmatas saturs ir krietni vien interesantāks un daudzveidīgāks par gaidīto.

Grāmatu nosacīti var iedalīt trīs daļās- pirmā daļa ir veltīta teorijām par to, kāpēc sievietēm krūtis vispār ir, otrā daļa pievēršas apkārtējās vides un ķīmiskā piesārņojuma pētīšanai no “krūšu skatupunkta”, bet trešā daļa runā par krūts vēzi.
Grāmatas autore ir amerikāņu žurnāliste un viņa šinī grāmatā ir ieguldījusi nopietnu darbu- gan konsultējusies ar zinātniekiem, gan pētījusi krūšu implantu vēsturi, gan veikusi vairākus eksperimentus pati ar sevi.

Grāmatas pirmā daļa man noteikti šķita visaizraujošākā, jo līdz šim vispār nekad nebiju domājusi par to, kāpēc sievietēm ir krūtis, ja citu zīdītāju mātītēm tādu nav, uzzināju vēl daudz interesantus faktus par krūšu darbību un uzbūvi. Šinī daļā autore apskata vairākas teorijas, kuras zinātnieki ir izvirzījuši par krūšu esamības iemesliem. Slavenākā teorija ir arī visvecākā un, protams, vīriešu radīta- sievietēm krūtis ir tāpēc, ka patīk vīriešiem. Attiecīgi vīrieši parasti ir izvēlējušies sievietes ar lielākām krūtīm un tā nu sievietes evolūcijas gaitā tikušas pie arvien lielākām krūtīm. Šai teorijai pretnostatīta tiek doma, ka krūšu primārā funkcija tomēr ir mazuļa barošana, attiecīgi krūtis ir radušās, lai atvieglotu šo procesu. Ja kāds jautātu manu absolūti neprofesionālo viedokli, es teiktu, ka iedomāties, ka daba sievietēm ir piešķīrusi krūtis tikai tāpēc, ka vīriešiem tā patīk, ir… iedomība augstākajā pakāpē. Bet, protams, nevar izslēgt iespēju, ka krūtis ir radušās un attīstījušās abu faktoru ietekmē- gan bērni jābaro, gan vīriešiem patīk. Lasot par dažādajām krūšu esamības teorijām aizdomājos par vēl kādu aspektu- teorija “vīriešiem patīk” tomēr tiek balstīta mūsdienu pieredzē un uzskatā, ka visi vīrieši kļūst par siekalainiem bezdomu radījumiem brīdī, kad ierauga kailas krūtis, attiecīgi vīriešiem vienmēr pret krūtīm ir bijušas šādas emocijas. Bet ko tad, ja patika pret krūtīm ir salīdzinoši mūsdienīgs fenomens un tādam alu cilvēkam tās krūtis bija dziļi vienaldzīgas? Visnotaļ neatbildams jautājums.
Autore grāmatā mazliet pievēršas arī krūšu implantu vēsturei un psiholoģijai un te nu man jāsaka- krūšu implantu vēsturi var lasīt kā jebkuru šausmu stāstu, jo tas, kā krūšu implanti ir attīstījušies un ko sievietes ir pārcietušas lielāku krūšu vārdā, ir tiešām baisi. Piemēram, grāmatā aprakstīts kāds gadījums, kad ir mēģināts nošaut prostitūtu, bet viņas krūšu implanti ir kļuvuši tik cieti, ka lode ir vienkārši pret tiem atsitusies. Pabaiss ir arī implantu testēšanas veids- kad tikuši izgudroti silikona implanti, zinātnieki tādus ir ielikuši suņu kucītei. Nabaga zvērs par jauno “uzlabojumu” ir bijis tādā izmisumā, ka pēc pāris dienām implantus bija vienkārši izgrauzis ārā. Arī visas papildproblēmas, kas mēdz rasties no implantiem, nav nekas patīkams, un liek uzdot jautājumu, kāpēc sievietes tik ārprātīgi vēlas tos implantus (es šeit noteikti nerunāju par sievietēm ar iedzimtiem defektiem vai krūšu rekonstrukciju pēc mastektomijas).
Otrajā, grāmatas apjomīgākajā daļā, autore pievēršas ekoloģijas jautājumiem un jāsaka, ka šī daļa mani aizrāva vismazāk un vietām šķita tāda mazliet baltiem diegiem šūta. Piemēram, autore pēta dažādu ķimikāliju daudzumu savā organismā un tad šos skaitļus salīdzina ar valstī vidējiem rādītājiem. Cipari kā tādi jau iespaidīgi, bet bez pētījumiem par šo ķimikāliju reālo iedarbību, tie tomēr ir un paliek tikai skaitļi. Skaidrs jau, ka cilvēka organisma piebāšana ar ķimikālijām nav nekas īpaši labs, bet mētāšanās ar skaitļiem šurpu turpu tomēr nepārliecina. Arī tie vidējie cipari sāk kļūt nepārliecinoši, ja autorei tie visu laiku tādos apjomos pārsniedz tos vidējos rādītājus. Bet lai nu paliek skaitļi, šeit bija interesanti lasīt par to, kā agrāk propagandēja mākslīgos maisījumus mazuļu barošanai un uzskatīja, ka barošana ar krūti nekas īpaši labs nav, un to, kā pamazām Amerika tomēr atgriežas pie barošanas ar krūti, tomēr skatās uz to ar diezgan lielām šaubām, jo caur mātes pienu bērnam tiek nodotas visas ķimikālijas, kas ir mātes organismā, no kurām daļa var bērnam arī kaitēt. Tā nu sievietes ir nonākušas pie morālas dilemmas- barot bērnus ar krūti, jo mātes piens ir teju vai brīnumlīdzeklis- bērns no tā saņem tik daudz labumu, ka ne visus uzskaitīt, bet pie viena nodot arī visus mēslus, kas organismā uzkrāti, vai tomēr barot ar ķīmiskajiem maisījumiem, kuros nav nekā kaitīga (nu, tā vismaz uzskata), bet nav arī lielākā daļa labo lietu. Šinī grāmatas daļā arī visnotaļ priecājos par to, ka nedzīvoju Amerikā, jo mūs tomēr ar ķimikālijām baro mazliet mazāk un mēs arī nemitīgi nepārtiekam no konservētiem produktiem.
Starp diskusiju par to, kura barošana labāka, uzzināju arī faktu, kas man līdz šim bija paslīdējis garām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man nav bērnu- es, tāpat kā grāmatas autore pirms bērnu piedzimšanas, vienmēr biju uzskatījusi, ka bērna barošana ar krūti ir dabīgs process, kuru automātiski prot gan zīdainis, gan māte. Izrādās, ka tā tas gluži nav un liela daļa jauno māmiņu bērnus ar krūti nebaro vienkārši tāpēc, ka tas ir pārāk sāpīgi un mokoši, jo nav neviena, kas iemācītu to darīt pareizi.
Trešā daļa- par krūts vēzi- mani pat pārsteidza, jo līdz šim biju pilnīgi pārliecināta, ka krūts vēzis ir tikai un vienīgi sieviešu slimība, bet izrādās nekā- Amerikā ir novēroti desmitiem gadījumi, kad ar krūts vēzi saslimst vīrieši, kas ilgāku laiku dzīvojuši armijas nometnē ar netīšām saindētu gruntsūdeni. Tā nu pašlaik ir izveidojusies situācija, kad ļoti iespējams, ka krūts vēža ārstēšanā lielāko progresu veicinās tieši vīrieši, kas cieš no šīs briesmīgās slimības. Viss šinī grāmatā rakstītais par krūts vēzi gan nebija pārāk liels jaunums un šķiet, ka sabiedrība mūsdienās ir daudz maz izglītota vēža jautājumos. Galvenokārt laikam jau jāsecina to, ka vēzi mūsdienās var dabūt no absolūti jebkā.

Kopumā šī bija pat pārsteidzoši interesanta grāmata, sarakstīta ar humoru un bija nenoliedzami izglītojoša. Šī būs vērtīga un aizraujoša lasāmviela ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, un es noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt visām tām sievietēm, kas sapņo par krūšu palielināšanu ar implantiem.
Ak jā, galvenā atziņa pēc šīs grāmatas? Man ir sasodīti paveicies, ka man patīk manas krūtis, izrādās, ka tā ir gana reta parādība. Un vēl- es tā arī nesaprotu, kāpēc sabiedrībā dominē uzskats, ka B izmēra krūtis ir mazas.

Citāti no grāmatas:

“When humorist Dave Barry wrote, “The primary biological function of breasts is to make males stupid,” he was summing up a half century of scholarship on the subject.”

“There`s whole industry of folks looking at mate choice, and sure, breasts attract males, but that`s different from saying their primary function is to attract mates.”

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Breasts: A Natural and Unnatural History. Florence Williams

23 Jan

Šī grāmata manā Amazones kontā iekrita 2012. gada Ziemassvētkos kā dāvana. Kad atvēru e-pastu, kas ziņoja par šo notikumu, es ilgi blenzu uz grāmatas nosaukumu un īsti nevarēju saprast, vai to man ir uzdāvinājis kāds tuvs draugs ākstoties vai kāds,kas mani ir cītīgi stalkerojis. Jo… nu, Spīganai patīk krūtis, tas jau nav nekāds noslēpums. Pēc dažām dienām gan dāvinātāja vārds salikās kopā ar asmodeus.lv un tad jau bilde kļuva skaidrāka.
Tiesa gan, uzreiz es Inta jauko dāvanu neizlasīju, tikai ielādēju Kindlē un atstāju vēlākam. Neilgi pirms 2013. gada Ziemassvētkiem atcerējos par dāvanu un secināju, ka tik ilgi to ignorēt jau nu ir bijis pagalam nepieklājīgi un ķēros tai klāt. Atzīstos, ka pēc grāmatas nosaukuma biju gaidījusi ko pavisam citu- apmēram kaut ko uz sievietes tēla sabiedrībā aprakstu vai stāstiem par apsēstību ar krūtīm, bet izrādījās, ka grāmatas saturs ir krietni vien interesantāks un daudzveidīgāks par gaidīto.

Grāmatu nosacīti var iedalīt trīs daļās- pirmā daļa ir veltīta teorijām par to, kāpēc sievietēm krūtis vispār ir, otrā daļa pievēršas apkārtējās vides un ķīmiskā piesārņojuma pētīšanai no “krūšu skatupunkta”, bet trešā daļa runā par krūts vēzi.
Grāmatas autore ir amerikāņu žurnāliste un viņa šinī grāmatā ir ieguldījusi nopietnu darbu- gan konsultējusies ar zinātniekiem, gan pētījusi krūšu implantu vēsturi, gan veikusi vairākus eksperimentus pati ar sevi.

Grāmatas pirmā daļa man noteikti šķita visaizraujošākā, jo līdz šim vispār nekad nebiju domājusi par to, kāpēc sievietēm ir krūtis, ja citu zīdītāju mātītēm tādu nav, uzzināju vēl daudz interesantus faktus par krūšu darbību un uzbūvi. Šinī daļā autore apskata vairākas teorijas, kuras zinātnieki ir izvirzījuši par krūšu esamības iemesliem. Slavenākā teorija ir arī visvecākā un, protams, vīriešu radīta- sievietēm krūtis ir tāpēc, ka patīk vīriešiem. Attiecīgi vīrieši parasti ir izvēlējušies sievietes ar lielākām krūtīm un tā nu sievietes evolūcijas gaitā tikušas pie arvien lielākām krūtīm. Šai teorijai pretnostatīta tiek doma, ka krūšu primārā funkcija tomēr ir mazuļa barošana, attiecīgi krūtis ir radušās, lai atvieglotu šo procesu. Ja kāds jautātu manu absolūti neprofesionālo viedokli, es teiktu, ka iedomāties, ka daba sievietēm ir piešķīrusi krūtis tikai tāpēc, ka vīriešiem tā patīk, ir… iedomība augstākajā pakāpē. Bet, protams, nevar izslēgt iespēju, ka krūtis ir radušās un attīstījušās abu faktoru ietekmē- gan bērni jābaro, gan vīriešiem patīk. Lasot par dažādajām krūšu esamības teorijām aizdomājos par vēl kādu aspektu- teorija “vīriešiem patīk” tomēr tiek balstīta mūsdienu pieredzē un uzskatā, ka visi vīrieši kļūst par siekalainiem bezdomu radījumiem brīdī, kad ierauga kailas krūtis, attiecīgi vīriešiem vienmēr pret krūtīm ir bijušas šādas emocijas. Bet ko tad, ja patika pret krūtīm ir salīdzinoši mūsdienīgs fenomens un tādam alu cilvēkam tās krūtis bija dziļi vienaldzīgas? Visnotaļ neatbildams jautājums.
Autore grāmatā mazliet pievēršas arī krūšu implantu vēsturei un psiholoģijai un te nu man jāsaka- krūšu implantu vēsturi var lasīt kā jebkuru šausmu stāstu, jo tas, kā krūšu implanti ir attīstījušies un ko sievietes ir pārcietušas lielāku krūšu vārdā, ir tiešām baisi. Piemēram, grāmatā aprakstīts kāds gadījums, kad ir mēģināts nošaut prostitūtu, bet viņas krūšu implanti ir kļuvuši tik cieti, ka lode ir vienkārši pret tiem atsitusies. Pabaiss ir arī implantu testēšanas veids- kad tikuši izgudroti silikona implanti, zinātnieki tādus ir ielikuši suņu kucītei. Nabaga zvērs par jauno “uzlabojumu” ir bijis tādā izmisumā, ka pēc pāris dienām implantus bija vienkārši izgrauzis ārā. Arī visas papildproblēmas, kas mēdz rasties no implantiem, nav nekas patīkams, un liek uzdot jautājumu, kāpēc sievietes tik ārprātīgi vēlas tos implantus (es šeit noteikti nerunāju par sievietēm ar iedzimtiem defektiem vai krūšu rekonstrukciju pēc mastektomijas).
Otrajā, grāmatas apjomīgākajā daļā, autore pievēršas ekoloģijas jautājumiem un jāsaka, ka šī daļa mani aizrāva vismazāk un vietām šķita tāda mazliet baltiem diegiem šūta. Piemēram, autore pēta dažādu ķimikāliju daudzumu savā organismā un tad šos skaitļus salīdzina ar valstī vidējiem rādītājiem. Cipari kā tādi jau iespaidīgi, bet bez pētījumiem par šo ķimikāliju reālo iedarbību, tie tomēr ir un paliek tikai skaitļi. Skaidrs jau, ka cilvēka organisma piebāšana ar ķimikālijām nav nekas īpaši labs, bet mētāšanās ar skaitļiem šurpu turpu tomēr nepārliecina. Arī tie vidējie cipari sāk kļūt nepārliecinoši, ja autorei tie visu laiku tādos apjomos pārsniedz tos vidējos rādītājus. Bet lai nu paliek skaitļi, šeit bija interesanti lasīt par to, kā agrāk propagandēja mākslīgos maisījumus mazuļu barošanai un uzskatīja, ka barošana ar krūti nekas īpaši labs nav, un to, kā pamazām Amerika tomēr atgriežas pie barošanas ar krūti, tomēr skatās uz to ar diezgan lielām šaubām, jo caur mātes pienu bērnam tiek nodotas visas ķimikālijas, kas ir mātes organismā, no kurām daļa var bērnam arī kaitēt. Tā nu sievietes ir nonākušas pie morālas dilemmas- barot bērnus ar krūti, jo mātes piens ir teju vai brīnumlīdzeklis- bērns no tā saņem tik daudz labumu, ka ne visus uzskaitīt, bet pie viena nodot arī visus mēslus, kas organismā uzkrāti, vai tomēr barot ar ķīmiskajiem maisījumiem, kuros nav nekā kaitīga (nu, tā vismaz uzskata), bet nav arī lielākā daļa labo lietu. Šinī grāmatas daļā arī visnotaļ priecājos par to, ka nedzīvoju Amerikā, jo mūs tomēr ar ķimikālijām baro mazliet mazāk un mēs arī nemitīgi nepārtiekam no konservētiem produktiem.
Starp diskusiju par to, kura barošana labāka, uzzināju arī faktu, kas man līdz šim bija paslīdējis garām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man nav bērnu- es, tāpat kā grāmatas autore pirms bērnu piedzimšanas, vienmēr biju uzskatījusi, ka bērna barošana ar krūti ir dabīgs process, kuru automātiski prot gan zīdainis, gan māte. Izrādās, ka tā tas gluži nav un liela daļa jauno māmiņu bērnus ar krūti nebaro vienkārši tāpēc, ka tas ir pārāk sāpīgi un mokoši, jo nav neviena, kas iemācītu to darīt pareizi.
Trešā daļa- par krūts vēzi- mani pat pārsteidza, jo līdz šim biju pilnīgi pārliecināta, ka krūts vēzis ir tikai un vienīgi sieviešu slimība, bet izrādās nekā- Amerikā ir novēroti desmitiem gadījumi, kad ar krūts vēzi saslimst vīrieši, kas ilgāku laiku dzīvojuši armijas nometnē ar netīšām saindētu gruntsūdeni. Tā nu pašlaik ir izveidojusies situācija, kad ļoti iespējams, ka krūts vēža ārstēšanā lielāko progresu veicinās tieši vīrieši, kas cieš no šīs briesmīgās slimības. Viss šinī grāmatā rakstītais par krūts vēzi gan nebija pārāk liels jaunums un šķiet, ka sabiedrība mūsdienās ir daudz maz izglītota vēža jautājumos. Galvenokārt laikam jau jāsecina to, ka vēzi mūsdienās var dabūt no absolūti jebkā.

Kopumā šī bija pat pārsteidzoši interesanta grāmata, sarakstīta ar humoru un bija nenoliedzami izglītojoša. Šī būs vērtīga un aizraujoša lasāmviela ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, un es noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt visām tām sievietēm, kas sapņo par krūšu palielināšanu ar implantiem.
Ak jā, galvenā atziņa pēc šīs grāmatas? Man ir sasodīti paveicies, ka man patīk manas krūtis, izrādās, ka tā ir gana reta parādība. Un vēl- es tā arī nesaprotu, kāpēc sabiedrībā dominē uzskats, ka B izmēra krūtis ir mazas.

Citāti no grāmatas:

“When humorist Dave Barry wrote, “The primary biological function of breasts is to make males stupid,” he was summing up a half century of scholarship on the subject.”

“There`s whole industry of folks looking at mate choice, and sure, breasts attract males, but that`s different from saying their primary function is to attract mates.”

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The books they gave me. Jen Adams

10 Jan

Pagājušā gada vasarā es atklāju brīnišķīgu blogu, kura autore apkopo dažādus stāstiņus par cilvēkiem un grāmatām, kas tikušas viņiem uzdāvinātas. Es to lasīju ar lielu sajūsmu un tad decembrī piepeši uzzināju, ka autore ar šādiem stāstiem ir izdevusi grāmatu un uzreiz to arī iepirku (dumjie amerikāņi gan par grāmatas sūtīšanu no manis gribēja 16x lielāku summu, nekā grāmatas cena, bet beigās tomēr atradu saprātīgu piedāvājumu).
Kad saņēmu grāmatu, biju domājusi, ka palasīšu pa pāris stāstiņiem pa vidu citām grāmatām, bet viss, protams, beidzās ar to, ka es vakar atvēru grāmatu un visu uzreiz arī izlasīju. Šī man ir tik tuva tēma, ka nekā nevarēju atrauties, bija pat žēl, kad stāsti beidzās.

Stāsti ir dažādi- laimīgi un melanholiski, ciniski un smieklīgi, ar laimīgām beigām, nelaimīgām beigām un kaut ko pa vidu. Grāmatas ir dāvinājuši gan draugi, gan mīļākie, gan ģimene, gan cilvēki, kas šo grāmatu dēļ ir kļuvuši par ģimeni. Tomēr visus dažādos stāstus vieno kopīgas iezīmes- apziņa, ka grāmatas maina dzīvi, bezgalīga mīlestība pret grāmatām. Tikai cilvēki, kas ir līdz ausīm iekšā grāmatās, spēj tik brīnišķīgi rakstīt par grāmatām, ko ir saņēmuši kā dāvanas un kuras ir gan mainījušas dzīvi, gan atvērušas acis un likušas uz otru cilvēku paskatīties pavisam citā veidā.
Grāmatā atrodami stāsti par grāmatām, kuras likušas saprast, ka pašreizējās attiecības nekam neder un novedušas pie šķiršanās. Ir stāsti par uzdāvinātām grāmatām, kas novedušas pie romantiskām attiecībām un laulībām. Ir tādas grāmatas, kas palīdzējušas izķepuroties no depresijas, tādas, kas mainījušas dzīvi. Šajos stāstos ir atrodams jebkas, kas raksturīgs dzīviem cilvēkiem, kas dievina grāmatas.

Šī ir ļoti romantiska grāmata ļoti nebanālā veidā, tā nav salkana un asaraina, un te patiešām ir atrodams pilns emociju spektrs. Es biju stāvā sajūsmā par šo grāmatu un tā ir ļoti ērti iekārtojusies manā favorītu plauktiņā. Es vienkārši nespēju pretoties grāmatai, kurā gandrīz 200 cilvēki ielikuši savu vēstījumu par to, cik grāmatas ir nozīmīgas, par to, kā grāmatas var būt dzīves pieturas punkti, par to, cik grāmatu dāvināšana ir intīms un personisks process, kas daudz atklāj par pašu dāvinātāju.
Protams, ir arī amizanti stāsti un gadījumi, kad dāvinātājs patiesībā ar grāmatu nav mēģinājis nodot kaut kādu slepenu vēstījumu, bet grāmatas saņēmējs gadiem ilgi lauza galvu par to, kāpēc viņam šī grāmata vispār tika iedāvināta.
Šī grāmata mani uzvedināja arī uz domām par to, kādas grāmatas es esmu saņēmusi dāvanās. Tādu nav pārāk daudz, jo visiem zināms, ka man uzdāvināt grāmatu nav viegli, tomēr ir daži ļoti jauki personīgi stāsti, kas saistās ar grāmatu dāvināšanu. Un nu ir radusies iedvesma blogā iesūtīt arī savus stāstus. Nu, piemēram, amizanto gadījumu, kad mans ļoti nopietnais un inteliģentais vectēvs man nopirka visu Twilight sēriju angliski, īsti nepārbaudot, kas tās par grāmatām, ko man pērk. Un pat šai sērijai, kas mani nebūt tik ļoti nesajūsmināja, bija nopietna ietekme uz manu dzīvi- tā bija mudinājums sākt lasīt angliski un kopš Twilight sērijas izlasīšanas es angliski lasu arvien vairāk un vairāk.

Kā jau vienmēr, par grāmatām, kas sajūsmina visvairāk, ir grūti rakstīt, jo tur taču jau viss ir pateikts, un es nevaru grāmatu aprakstīt labāk kā pati grāmata. Es vienkārši biju sajūsmā par šo grāmatu, tas arī viss, pārējais jums jāizlasa pašiem.
Un kā grāmatas bonuss- šī nu reiz ir arī retā grāmata, kas būtu droši dāvināma katram, kurš ir iemīlējies grāmatās.

Citāts no grāmatas:

“..choosing a book to read is an art. There`s magic to it and when you read the right book at the right time, it becomes so much more than just a book; it becomes a symbol for the moment.”

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mirkļa turpinājums. Karlīna Vītoliņa

19 Nov
(Šeit izmantotās fotogrāfijas aizņēmos no Karlīnas Vītoliņas mājaslapas http://www.karlinavitolina.com/)

Nav nekāds noslēpums, ka Spīganas vājība ir lieliskas melnbaltas fotogrāfijas un es mājās pamazām veidoju fotoalbumu kolekciju, kuru laiku pa laikam ar lielu baudu pāršķirstu. Protams, kad Zvaigzne izdeva gadagrāmatu ar Karlīnas Vītoliņas burvīgajām fotogrāfijām, man to obligāti vajadzēja ielikt mājās plauktiņā. Pie kam, ir pilnīgi skaidrs, ka kā kalendāru vai piezīmju blociņu es to nekad neizmantošu, man šī gadagrāmata ir nevis gadagrāmata, bet gan skaists fotoalbums un tukšās lapas kalpo par labu fonu fotogrāfijām.

_600x900_karlina_vitolina_pdf_artistic_helena_0884

Karlīna Vītoliņa ir studējusi fotogrāfu vidū ārprātīgi prestižajā Prāgas FAMU un šis fakts vien liecina par to, ka Karlīna ir īpaša fotogrāfe. Bet, protams, ne jau šis fakts mani piesaistīja (tikai padarīja mēreni zaļganu no skaudības) Karlīnas grāmatai, bet gan lieliskās fotogrāfijas un autores filozofija, kas ārkārtīgi lielā mērā sakrīt ar manējo:
“Atbildot uz jautājumu, kur viņa gūst idejas darbiem, Karlīna atsaucas uz Džima Džārmuša teikto, ka nav nekā oriģināla un jāzog viss, kas rada iedvesmu un rosina iztēli. To var atrast vecās un jaunās filmās, mūzikā, grāmatās, gleznās, fotogrāfijās, dzejoļos, sapņos, sarunās, arhitektūrā, tiltos, pilsētās, kokos, mākoņos, ūdeņos, gaismās un ēnās – der viss, kas tiešā veidā uzrunā dvēseli. Tā mākslinieks var radīt autentisku darbu, un šis autentiskums ir nenovērtējams. Turklāt zādzību nevajag censties slēpt. [..]
Daiga Rudzāte “

_600x900_model_9388_print

Mākslas darbiem svarīgs ir nosaukums (ar izņēmumiem, protams, bet tomēr) un grāmatas nosaukums “Mirkļa turpinājums” lieliski saskan ar grāmatā atrodamajām fotogrāfijām- tās patiešām ir perfekti notverti teju vai nemanāmi mirkļi, kas Karlīnas fotogrāfijās iestiepjas mūžībā. Lai man piedod fotogrāfe, bet man viņas fotogrāfijas gribas mākslīgi iedalīt divās kategorijās- tās, kurās modeles lūkojas kamerās, un tās, kurās ne. Šis varētu šķist muļķīgs sadalījums, tomēr Karlīnas fotogrāfijām tas labi piederas, jo šīs divas kategorijas Karlīnas darbos rāda pavisam atšķirīgas izjūtas. Tās fotogrāfijas, kur modeles kamerā nelūkojas (vienalga- vai šie ir pozēti kadri vai ne) ir savdabīgi netveramas, man kā skatītājam ir sajūta, ka Karlīna man ir parādījusi kaut ko gaistošu, personisku, kaut ko tādu, ko bez viņas es nebūtu varējusi ieraudzīt, tie ir intīmi mirkļi, kurus fotogrāfe uzdāvinājusi skatītājam. Savukārt visas fotogrāfijas, kurās modeles lūkojas kamerā, ir caururbjošas, šķiet, ka modeles no papīra ieskatās skatītāja prātā un sirdī, redz viņam cauri. Ja pirmās kategorijas fotogrāfijas ir ļoti gaistošas un netveramas, tad otrās ir spēcīgas un ļoti… (nevaru atrast piemērotu apzīmējumu). Ja pirmās fotogrāfijas ir noslēpums, kas atklāts skatītājam, tad otrās pēta pašu skatītāju.
Un tomēr par spīti divām tik diametrāli atšķirīgām kategorijām, ir jūtams spēcīgi izteikts autores rokraksts, kas vijas cauri visām fotogrāfijām.

_600x900_karlina_vitolina_pdf_artistic_iveta_7126

Bija gan arī pa vidu fotogrāfijas, kuras šķita nesaprotamas vai bez konteksta neko neizsakošas, un, kad aplūkoju Karlīnas mājaslapu, šķita, ka daudzas no tur redzamajām fotogrāfijām būtu pelnījušas vietu šinī grāmatā. Grāmata ir sastādīta pašas fotogrāfes redakcijā un lai arī kopumā tas strādā ļoti labi, tomēr brīžiem šķita, ka pie fotogrāfiju atlases un secības būtu lieti noderējusi vēl kāda palīdzīga acs, jo fotogrāfam tomēr no savām fotogrāfijām atkāpties un redzēt tās kā skatītājam ir grūti.

_600x900_karlina_vitolina_pdf_artistic_zhanete_4638_print

Tomēr par spīti dažviet dīvainajai fotogrāfiju atlasei, šī ir burvīga grāmata, kuru es ar lielu baudu esmu skatījusies vairākkārtīgi. Un Karlīnas fotogrāfijas noteikti kalpos man par lielisku iedvesmas avotu.

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Sava tēva meita. Gvineta Paltrova

20 Sep

Līdz šim es uz pavārgrāmatām un jo īpaši- slavenību sarakstītām pavārgrāmatām- esmu skatījusies ar lielām aizdomām, jo līdz šim nebija gadījies atrast pavārgrāmatu, kas patiešām iedvesmotu uz ēst gatavošanu un kurā būtu pietiekoši dažādas un daudz receptes, lai pietiktu, ko izvēlēties ilgākam laikam. Bet tad es dabūju pašķirstīt Gvinetas Paltrovas pavārgrāmatu un tā man lika krietni mainīt domas par pavārgrāmatām kā tādām un secināt, ka šo pavārgrāmatu es gribu redzēt savā virtuvē.
Nav noslēpums, ka trīs manas mīļākās izklaides ir fotografēšana, lasīšana un ēst gatavošana, un Paltrovas grāmatā ir apvienotas visas trīs. Pirmkārt jau mani pievilka burvīgās fotogrāfijas, kas pavārgrāmatās ir ļoti reta parādība. Lielākoties, pat ja fotogrāfijas ir kvalitatīvas, tās ir fotogrāfiski garlaicīgas un neko neizsakošas, bet šinī grāmatā tieši fotogrāfijas dod ārkārtīgi patīkamu noskaņu un tās ir patiesa bauda aplūkot. Par lasīšanas daļu- Paltrova šo grāmatu ir veltījusi savam tēvam un grāmatā ir vairāki biogrāfiski apraksti par viņu dzīvi un ģimeni, kurus bija samērā interesanti lasīt. Nu, un receptes- tas jau pats par sevi saprotams.

Gvineta Paltrova neēd sarkano gaļu, attiecīgi receptes ar to šinī grāmatā neatrast (ar vienu izņēmumu gan). Lai arī es pati ēdu jebkuru gaļu, ka tik gaļa, tomēr man šķita, ka tieši sarkanās gaļas iztrūkums padarīja šo grāmatu interesantu- ja neēd vienu gaļas veidu, nākas radoši meklēt citus risinājumus, attiecīgi receptes ir daudzveidīgākas un interesantākas.
Un par daudzveidības trūkumu Paltrovas pavārgrāmatā patiešām nevar sūdzēties- ēdieni te ir ļoti dažādi, sākot ar salātiem un beidzot ar burgeriem un cepešiem, receptes būtiski atšķiras arī laika patēriņa ziņā- ir 15-20 minūšu receptes darbdienu vakariņām, bet ir arī pavisam nopietni projekti, kas aizņemu vairāk kā vienu dienu.

Jāsaka gan, ka Paltrovas idejas par to, kas ir veselīgs ēdiens mēdz būt visnotaļ īpatnējas. Nu, piemēram, frī kartupeļi nekļūst veselīgi tikai tāpēc, ka tie cepti ekoloģiskā eļļā no ekoloģiski audzētiem kartupeļiem. Un vēl varētu pastrīdēties, cik veselīgi ir cepumi, kuru galveno sastāvdaļu sarakstā ir daudz sīrupa un daudz eļļas. Bet vispār es tās viņas domas par veselīgumu vienkārši ignorēju, katrs jau var domāt, ko grib.
Interneta atsauksmēs par šo grāmatu bieži novēroju sūdzības par to, ka grāmata krīt galējībās- ka receptes ir vai nu pārāk vienkāršas vai ārprātīgi sarežģītas. Šim gan man ir grūti piekrist un šķiet, ka šeit spilgti izpaužas kultūru atšķirības. Piemēram, manā bērnībā neviens man negatavoja makaronus ar sieru un vienkāršā recepte makaroniem ar sieru mani sajūsmināja, jo tanī atklāju vairākas lietas, ko pati nebūtu iedomājusies darīt. Dažkārt šķiet, ka cilvēkiem ir tendence vienkāršas lietas uzskatīt par pašsaprotamām un neiedomāties, ka citiem tās varbūt ir nezināmas. Tieši šī iemesla dēļ man patīk Paltrovas grāmata- viņa ir iekļāvusi arī pavisam ikdienišķas receptes, par kurām savādāk es varbūt tā arī neuzzinātu.

Neesmu gan pārliecināta, vai šī grāmata būs piemērota iesācējiem, drīzāk jau to būtu jāuztver kā iedvesmas avotu cilvēkiem, kas jau daudzmaz regulāri gatavo un meklē kaut ko jaunu.

Kad dabūju savu grāmatas eksemplāru, uzreiz kārtīgi izpētīju katru recepti un atzīmēju sev tās, kuras gribētu pamēģināt. Tādu sanāca daudz, tāpēc visas vēl iemēģinātas nav, tomēr varu nosaukt receptes, kas mani līdz šim ir sajūsminājušas visvairāk.

Karstie Nicas salāti (84. lpp)- es esmu absolūtais zivju fans un mani sajūsmina katra jauna, garda zivju recepte. Šos gan par salātiem es īsti nosaukt nespēju, jo man no šī sanāca kārtīgs vakariņu ēdiens, bet katrā ziņā šī ir vienkārši un ātri pagatavojama recepte, kas atstāj lielisku iespaidu uz viesiem.
Makaroni ar sieru (141. lpp)- šo ēdienu varētu dēvēt par “ultimate comfort food”. Sātīgs, ātri gatavojams un ļoti gards makaronu ēdiens.
Cepta vesela zivs ar salsa verde (154. lpp)- es bieži gatavoju veselas, krāsnī ceptas zivis, šī bija patīkama variācija ierastajiem veidiem.
Labākais stir-fry cālis (157. lpp)- nebiju gaidījusi, ka šinī grāmatā atradīšu arī kādu ķīniešu ēdienu, bet atradu gan un vārdiņš “labākais” itin nemaz nav pārspīlējums. 20 minūšu laikā pagatavojamas vakariņas, par kurām manās mājās bija stāvā sajūsmā.
Lalo slavenie cepumi (252. lpp)- bija nepieciešami divi piegājieni, lai es šos cepumus uzceptu pareizi, bet rezultāts bija visa tā procesa vērts (pat mandeļu griešana ar rokām vairs nelikās pārāk garš un nogurdinošs process).
Pavlovas cepumi ar mellenēm (258. lpp)- šī recepte mani īpaši sajūsmināja, jo savu Pavlovas cepumu recepti biju nozaudējusi.

Vertējums
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote