Grāmatu Spīgana par grāmatām

Jau labu laiku, ja kāds man taujā pēc vietas, kur meklēt receptes, kas piemērotas arī pilnīgiem iesācējiem, es to kādu sūtu uz fotoreceptes.lv. Tur viss vienkārši un saprotami.
Un kad bloga labākās receptes tika apkopotas pavārgrāmatā, es ilgi nešaubījos, ka man to vajag. Lai vai kā tur būtu ar tām mūsdienu ērtībām, receptes visvieglāk ir turēt virtuvē un papīra formātā.

Šī ir pavārgrāmata ar klasiskām un pazīstamām receptēm (borščs, plovs, befstroganovs, nu jūs sapratāt ideju) un visas recpetes ir izklāstītas pa sīkiem soļiem, katram solim pievienojot arī bildi. Nu tā, lai arī svēta virtuves nevainība (t.i. iesācējs virtuvē) varētu to visu pagatavot.

Nezinu, kā citiem, bet tieši ar tām klasiskajām receptēm manā virtuvē ir visčābīgāk. Es gatavoju daudz, bieži un labi, bet gatavošanu es apguvu no internetā salasītām receptēm un tad jau visādas klasiskas vērtības nebija prātā. Pie kam, tieši tām it kā vienkāršākajām receptēm mēdz būt visādi knifiņi, kas jāzina, lai tā manta izdotos. Tā nu varu droši apgalvot, ka šī pavārgrāmata lieti noderēs ne tikai iesācejiem, bet arī virtuvē pieredzējušiem ļautiņiem, kas vienkārši laiku pa laikam vēlas atgriezties pie pamatīgām un pārbaudītām vērtībām.

Šinī grāmatā jūs neatradīsiet nekādus lapu salātus, ciabatas ar mocarellu un citas niekošanās, nē, nē, šeit viss ir nopietni un ar smeķi- kārtīgs ēdiens ir gaļas ēdiens un no pagatavotā ir jāvar kārtīgi paēst.

Par grāmatas galvenajiem plusiem var nosaukt divus. Autors neuzskata, ka kaut kas ēdiena gatavošanā ir pašsaprotams un visas darbības tiek izskaidrotas līdz sīkākajām detaļām, nudien, te nekādas neskaidrības neradīsies. Otrs pluss ir autora smeķīgā ikdienas valoda- kā šamais runā, tā arī raksta un nekādus pielaizītus tekstus te neatrast. Patiesībā grāmatas sastādīšana šādā izteiksmes stilā ir vērā ņemams panākums, jo ne viss, kas labi izklausās runājot, labi arī lasās, bet šeit viss ir savās vietās un pavārgrāmatu izpētīt gribas ne tikai recepšu, bet arī valodas dēļ.

Vienīgais jautājums, kas rada neizpratni ir- kā vienam cilvēkam var tik katastrofāli ar sievietēm neveikties? Nu goda vārds, nevienas pašas normālas sievietes, vieni bābieši vien, kas kārtīgu ēdienu nejēdz novērtēt. Bet nu labi, neiesim jau apvainoties uz dzīves apbižotajiem.

Jau tagad manās mājās šī pavārgrāmata ir kļuvusi neaizvietojama. Lielā cieņā bija viltotais zaķis un zupas, un ja es tuvāko mēnešu laikā strauji noresnēšu, pie vainas būs tikai un vienīgi “saldo kartupeļu” recepte (kas nu jau gan ir diezgan neatveramā stāvoklī, jo pirmajā gatavošanas mēģinājumā grāmata pilnā apmērā dabūja sejā kondensēto pienu- padoms masu kult ar mikseri nebija labs padoms).

Silti iesaku šo pavārgrāmatu gan iesācējiem, gan tiem, kas jau virtuvē rosās labu laiku. Būs gardi un patīkami. Tikai vegāniem, veģetāriešiem, cilvekiem bez humora izjūtas gan iesaku šai grāmatai mest lielu līkumu.

Vērtējums:
9/10

Nosaukums: Top fotoreceptes.lv
Autors: Armands Avens
Izdevējs: fotoreceptes.lv
Lappušu skaits: 305
Izdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934050800

Te nu ir vēl viena grāmata, uz kuru skatījos ar milzu aizdomām un itin nemaz negrasījos to lasīt. Vispirms mani no grāmatas aizbiedēja piekarinātā “Ēd, lūdzies, mīli” birka- ar to grāmatu man nudien nav pa ceļam, attiecīgi līkumu metu arī šai grāmatai. Vēlāk gan sāku pētīt atsauksmes un tur savukārt atdūros pret citu problēmu- visi kā viens runā par tām teļa smadzeņu un kuņģu receptēm. Ir pilnīgi skaidrs, ka es neko tādu pamēģināt nebūšu spējīga (es pat mēli nevaru ieēst, kur nu vēl smadzenes…) un tā kā bija radies iespaids, ka te tādas vien receptes atradīšu, atkal atmetu domu par šīs grāmatas izpēti. Galu galā mani šai grāmatai dot iespēju pārliecināja Anetes atsauksme, par ko viņai milzum liels paldies, jo šī grāmata ir vienkārši dievīga, un ir strauji ieņēmusi vietu manu mīļāko pavārgrāmatu sarakstā.

Šī nav tāda pavārgrāmata, kādu esam pieraduši redzēt mūsdienās- šeit receptes nepapildina fotogrāfijas (dīvainā kārtā šoreiz tas netraucēja, lai gan parasti tieši fotogrāfijas man ir viens no svarīgākajiem kritērijiem pavārgrāmatas vērtējumā), katrai receptei nav atvēlēta sava lapaspuse, pirms receptēm nav norādītas nepieciešamās sastāvdaļas (apbrīnojami, bet arī tas nešķita neērti). Bet vissvarīgākais ir tas, ka šī pavārgrāmata patiesībā ir stāsts. Tas ir Gimas (tā ģimene dēvēja Mārgaretu) stāsts par nebeidzamu viesu uzņemšanu, omulīgām saiešanām, par gatavošanu kara laikā un ierobežotiem produktiem. Stāsts par harizmātisku sievieti ar apburošu humora izjūtu, lielisku iztēli kulinārijā un spēju nezaudēt galvu sarežģītās situācijās.

No vienas puses it kā skaidrs, ka Elizabetes Gilbertas (viņa ir Gimas mazmeita) vārda drukāšana uz šīs pavārgrāmatas vāka nodrošina tai lielāku popularitāti un, protams, arī pašai Gilbertai ir vēlme paspīdēt ar savu jaunatklājumu, kas nav nekāds jaunatklājums, jo šī pavārgrāmata reiz jau tikusi izdota 1947. gadā. Patiesība ir tāda, ka Gilbertai autores tituls šīs grāmatas kontekstā nepienākas- uzrakstīt ievadu, kurā lielākoties tiek pārstāstīts tas, ko vēlāk redzēsim pašā grāmatā, un pēc tam atlasīt ģimenes 10 mīļākās receptes nudien nav nekāda dižā māksla. Nepārprotiet- tas ievads bija jauks un īsti vietā, patīkami, ka bija iespēja iepazīt Gimas dzīvi un vēl labāk viņu saprast. Bet nav jau tā, ka Gilberta būtu pielikusi savu roku šīs grāmatas sarakstīšanā. Un vispār- līdz 40 gadu vecumam sēdēt uz šitāda dārguma un to pat neatvērt būtu saucama par zaimošanu.
Principā, tas, ko es ar to gribēju teikt, ir- nenobīstieties no tās “Ēd, lūdzies, mīli” birkas, jo šīm grāmatām nav nekādas saistības.

Ar šo pavārgrāmatu man iznāca pagalam smieklīga problēma. Savās pavārgrāmatās es vienmēr noloku stūrīšus receptēm, kuras gribētos iemēģināt, bet ar šo grāmatu to teju vai nebija vērts darīt, jo bija sadaļas, kurās stūrīti nācās aizlocīt katrai lappusei. Šķiet, ka vēlāk receptes nāksies meklēt pēc satura rādītāja, jo ir skaidrs, ka šo pavārgrāmatu es grasos lietot daudz un uzcītīgi.

Ja neskaita apburošos Gimas stāstus, šīs grāmatas galvenā vērtība ir brīvā un nepiespiestā attieksme pret ēdiena gatavošanu. Es pilnībā piekrītu Gimas viedoklim, ka smalkas viesības vēl obligāti nenozīmē nepieciešamību gatavot neskaitāmus dārgus un sarežģītus ēdienus. Gima ir lieliska namamāte un arī viņa vēlas izbaudīt viesības, nevis nemitīgi rauties pa virtuvi laikā, kad kalpotājus vairs atļauties nevar, tāpēc viņa šim procesam pieiet ar izdomu- daļa ēdienu tiek gatavoti iepriekš, daži tiek vienkāršoti. Un vispār Gimas padomi palīdzēs noorganizēt lieliskas viesības, ko visi atcerēsies vēl ilgi.

Tas gan nenozīmē, ka šī pavārgrāmata būtu lietojama tikai viesībām vai gadījumiem, kad draugi ierodas ciemos iepriekš nebrīdinājuši. Gimai ir nācies daudz gatavot arī kara laikā, kad pārtikas produkti nebija brīvi pieejami, attiecīgi Gima ir iemācījusies gatavot kvalitatīvas maltītes ar visai ierobežotiem resursiem, un no šīs viņas pieredzes ir radušies vairāki brīnišķīgi ēdieni.

Protams, laiki mainās un vairāk kā pusgadsimta laikā aina produktu izvēlē ir mainījusies līdz nepazīšanai, tomēr vēlme gatavot vienkāršāk un lētāk, ir palikusi nemainīga. Ne visas receptes, kas bija lētas Gimas laikos, būs lētas arī mūsdienās, tomēr lielākoties Gimas receptes neprasīs milzīgus līdzekļus to realizēšanai. Tādas receptes kā minētās teļa smadzenes šinī grāmatā parādās vien retumis. Toties šeit biezā slānī ir atrodamas lieliskas receptes mērcēm un brīnišķīgas zupas. Ir gardi un sātīgi otrie ēdieni, Gimas cepešu receptes liek skriet uz virtuvi un ar steigu meklēt kaut ko uzēdamu, citādi draud risks pagalam nosiekalot Gimas jauko grāmatu. Un vēl saldie, zivis, salāti. Un padomi, ko iesākt ar ēdienu pārpalikumiem. Kā servēt galdu, ja līdzekļi ir ierobežoti. Kā iekārtot virtuvi. Tas viss kopā veido brīnišķīgu garšas buķeti un padara šo grāmatu neatkārtojamu. Pat ja viens otrs padoms mūsdienās vairs nav aktuāls, tos tomēr ir interesanti lasīt un ienirt ikdienas dzīvē, kas palikusi neaizsniedzamā pagātnē.

Šī ir tāda pavārgrāmata, kuru pirms lietošanas patiesi gribas izlasīt no viena vāka līdz otram un tieši ar to es arī vakaros nodarbojos, kad saņēmu šo grāmatu. Lasīt pavārgrāmatu ir mietpilsoniski un garlaicīgi? Pffft, tikai ne tad, ja tā ir Gimas pavārgrāmata! Līdz šim nevienai citai pavārgrāmatai nav izdevies mani sasmīdināt, tā ka secinājumus izdariet paši. Un pēc izburšanās cauri šai grāmatai, man ir sajūta, ka Gima ir piederīga manai ģimenei, ir sajūta, ka esmu Gimu pamatīgi iepazinusi. Kad izaugšu liela, gribu būt tāda namamāte kā Gima.

Laikam nav vērts vēlreiz atkārtot to, ka esmu sajūsmā par šo pavārgrāmatu, tāpēc teikšu vien to, ka šo pavārgrāmatu ir vērts iegādāties visiem, kam patīk gatavot un meklēt jaunas pieejas ēdienam. Kas iepriecina- šoreiz burvīgs ir ne tikai grāmatas saturs, bet arī vizuālais noformējums. Man kaut kā ļoti, loti žēl, ka mūsdienās praktiski vairs neizdod grāmatas cietajos papīra vākos, kas ir daudz pievilcīgāki un patīkamāki par tiem mūsdienu plastmasīgajiem vākiem.

Tā kā grāmata ir sarakstīta sen, šeit būs atrodamas vairākas receptes, kas mūsdienām šķiet netipiskas, bet ir viegli pagatavojamas un ir neticami gardas. Šī grāmata noteikti ienesīs jaunas vēsmas katrā virtuvē, kur tā atrodama. Vienīgi varbūt iesācējiem vajadzētu mazliet paciesties pirms ķerties pie šīs grāmatas- virtuvē nepieredzējušam cilvēkam šī grāmata brīžiem varētu sagādāt galvas sāpes un neizpratni, ko tad īsti ar tām receptēm iesākt. Receptes nav sarežģītas, nebūt ne, bet to apraksti dažkārt nav tik detalizēti, kā varētu vēlēties kāds, kurš sper pirmos soļus virtuvē.

Noslēgumam vēl divas man ļoti mīļas receptes no šīs grāmatas (ganu pīrāgu gan es gatavoju arī pirms šīs grāmatas, bet lietas būtību tas daudz nemaina).

“Ātrie tējas cepumi” ir vieni no labākajiem cepumiem, ko savā dzīvē esmu ēdusi- tie nav pārlieku saldi, tiem piemīt interesanta garšas nianse, ko piešķir muskatrieksts un ķimenes, un tie ir vienkārši neticami ātri pagatavojami. No šeit dotā daudzuma sanāks apmēram viena panna cepumu.

2 ēdamkarotes brūnā cukura un 2 ēdamkarotes sviesta sakuļ krēmveida masā. Pievieno labi sakultu olu, 1/2 tasi (~100g, bet man vajadzēja mazliet vairāk) miltu, pa šķipsniņai sāls un kanēļa, 2 šķipsniņas muskatrieksta un labi sakuļ.
Mīklai var pievienot tējkaroti ķimenes, ja patīk veco laiku garša, vai pirms cepšanas uz katra cepuma uzlikt valrieksta pusīti vai mandeļu plāksnītes.
Ar nelielu karoti liek mīklu uz ietaukotas cepamās plāts tā, lai starp cepumiem būtu palielas atstarpes. Katru cepumu apkaisa ar šķipsniņu brūnā cukura un cep 220 grādos 8 minūtes.

“Ganu pīrāgs” ir gards, barojošs un viegli pagatavojams ēdiens, pie kam visas sastāvdaļas ir lētas.

ĪRU GANU PĪRĀGS ir izslavēts sens un brīnišķīgs veids, kā izmantot pāri palikušu liellopu, teļa vai jēra gaļu. Sešām personām ņem 2 tases vārītas maltas gaļas (ja pīrāgu negatavo no pārpalikumiem, malto gaļu sacep ar garšvielām). Ja gaļas nepietiek, var pievienot rīvmaizi, bet ne vairāk kā 1/2 tases. Pieliek sagrieztu burkānu un 2 ēdamkarotes sakapātu seleriju. Var pievienot dažus gabaliņus sakapāta pāri palikuša bekona. 3 ēdamkarotēs tauku apbrūnina 1/2 tases kapāta sīpola un pusi kapāta zaļā pipara, pievieno ēdamkaroti miltu un lēnām iemaisa pāri palikušās mērces vai buljona koncentrātu un 1/2 tases sarkanvīna. Uzvāra. Ieliek gaļu un maisot vāra uz lēnas uguns 5 minūtes. Gaļa nedrīkst kļūt pārlieku sausa- jūs gatavojat sulīgu pīrāga pildījumu, tāpēc, iespējams, vajadzēs vairāk mitruma. 3 zaļos piparus pārgriež gareniski uz pusēm, izņem sēklas un balto mīsktumu, apcep piecas minūtes un nolej šķidrumu. Ar sviestu ieziestā pannā ar mizu uz leju un šaurāko galu uz vidu liek piparus un līdzeni pārklāj ar gaļas pildījumu. Jūsu pīrāgam ir pamatne. Augšējam slānim ņem 2 1/2 tases vārītu kartupeļu, samaļ vai izspiež caur spiedni un iekul masā 3/4 tases karsta piena. Pieber krietnu šķipsnu sāls, melnos piparus un pievieno nedaudz sīpolu, liek kaudzītēs uz pīrāga un apslaka ar 2 ēdamkarotēm piena. Cep cepeškrāsnī 190 grādu temperatūrā 30 minūtes.

Grāmatas vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājās pie pavarda
Autors: Mārgareta Jārdlija Potere
Tulkotājs: Alda Vāczemniece
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 250
Izdevuma gads: 2014
Pirmizdevuma gads: 1947
ISBN: 9789934044694

Katru reizi, kad es mājās atnesu jaunu pavārgrāmatu, es kārtīgi izpētu katru tanī atrodamo recepti un ar aizlocītiem stūrīšiem atzīmēju tās, kuras gribu pamēģināt, un pavārgrāmata steidzīgajiem tika pie labi daudz nolocītiem stūrīšiem- dažu pēdējo nedēļu laikā neesmu gatavojusi neko, kas nebūtu nācis no šīs pavārgrāmatas.

Man patīk garšīgi ēdieni un man ārkārtīgi patīk gatavot, bet nav tā, ka vienmēr būtu vēlme stundām ilgi stāvēt pie plīts gatavojot, dažkārt gribas ātri un nesāpīgi tikt pie garšīgas maltītes un šī pavārgrāmata ir tieši tam arī paredzēta.

Grāmatā ir apkopots apmēram pusotrs simts recepšu no dažādu tautu virtuvēm un šīm receptēm vienojošais elements ir- tās visas var pagatavot pusstundas laikā vai mazāk. Kas vēl svarīgāk- vien retai receptei ir nepieciešamas iepriekš sagatavotas sastāvdaļas un lielākoties tas ir buljons, kuru pagatavot sestdienā un sasaldēt nav liela māksla. Tāpat arī gandrīz nemaz netiek izmantoti pusfabrikāti- te ir atlasītas ātri un viegli pagatavojamas receptes, kurām izmantojami svaigi produkti.
Un, ja kādam šķiet, ka pusstundas laikā jau neko īpašu pagatavot nevar, tad šī pavārgrāmata pārliecinās par pretējo- pusstundas laikā ir iespējams pagatavot ļoti daudzveidīgas, gardas un vēl neapnikušas maltītes.

Laba pavārgrāmata ir tāda, kuru skatoties, mutē saskrien siekalas un rodas iedvesma gatavot tūlīt un tagad. Kad biju izpētījusi steidzīgo pavārgrāmatu, secināju, ka nevar to tā vienkārši nolikt malā un tagad neko negatavot par spīti nesen paēstām vakariņām. Secināju, ka vienīgā recepte, kurai man mājās ir atrodamas visas nepieciešamās sastāvdaļas, ir šokolādes pudiņš un tūlīt pat arī ķēros pie tā gatavošanas- kopš tā vakara šis saldēdiens manās mājās ir lielā cieņā un tiek gatavots visai regulāri.

Nenoliedzama iedvesmas sastāvdaļa pavārgrāmatai ir skaistas un kvalitatīvas bildes un šai ziņā steidzīgo pavārgrāmata ir uzdevumu augstumos- nevarētu teikt, ka bildes ir ļoti oriģinālas, tomēr tās ir skaistas un apetīti veicinošas, neko citu jau no pavārgrāmatas tā kā neviens negaidītu.

Šī ir no retajām pavārgrāmatām, kurā atrodamas arī daudz jo daudz zivju receptes un pat ne tikai zivju sadaļā, bet arī pie pastas un salātiem, piemēram. Tieši šis punkts mani laikam iepriecināja visvairāk, jo zivis manās mājās ir sarežģīts jautājums- es esmu zivju fanāts un esmu gatava viņas ēst katru otro dienu, bet diemžēl esmu tāda vienīgā. Vienīgais veids, kā manam draugam iebarot zivis, ir teju vai katru reizi tās gatavot citā veidā un man pamazam jau sāka aptrūkties idejas, bet nupat man atkal ir burvīga iespēja regulāri tikt pie kārotajām zivīm. Protams, zivju lielais īpatsvars pavārgrāmatā ar šādu uzstādījumu īsti nav nekāds pārsteigums- zivis vienmēr ir bijušas viens no visātrāk pagatavojamajiem ēdieniem.

Steidzīgo pavārgrāmata nav latviešu ražojums, bet te praktiski neatradās sastāvdaļas, kuras mums nebūtu pieejamas. Savukārt tās, kuras ikdienā lielveikalā neatradīsi, var visai viegli aizvietot ar citām sastāvdaļām. Tā, piemēram, pavasara sīpoliņu vietā es parasti lietoju puravus. Receptes šai grāmatā vispār ir visai viegli pielāgojamas savām vēlmēm un nedaudz variējot sastāvdaļas, šeit iznāk krietni vairāk par pusotru simtu dažādu ēdienu. Tiesa gan, ātri un gardi ne vienmēr nozīmē lēti. Tas neattiecas uz visām receptēm, bet šur tur pavīd sastāvdaļas, kas cenas kategorijā īsti neatbilst ikdienas maltītēm.

Vienīgā lieta, kas man patiešām šai pavārgrāmatā netīk, ir tās iesējums- pavārgrāmata kļūst apmēram piecas reizes ērtāk lietojama, ja, to atverot uz galda, tā stāv vaļā, nevis ir jāpietur vai ar kaut ko jānoslogo.

Jebkurā gadījumā- šī ir lieliska pavārgrāmata, ko iedāvināt citiem vai sev, ja garšo labi paēst un nav vēlmes garos darbdienu vakaros pārtikt no konserviem vai mūžīgi uzsildītas zupas. Pie kam, lielākā daļa recepšu būs derīgas arī iesācējam, tāpēc šis būtu labs solis pavārmākslas apgūšanā un saprašanā, ka ēst gatavošana- tas nav nekāds lielais, ļaunais bubulis.

Ja daiļliteratūrai parasti pievienoju citātus, domāju, ka pavārgrāmatai pareizi būtu pievienot attēlus ar kādu no manām mīļākajām receptēm. Izvēlējos divas receptes- jau pieminēto šokolādes pudiņu un zivs steiku marokāņu gaumē. Jā, zivs steiks nav nekas pārlieku jauns un nedzirdēts, bet ar dažām garšvielām tam, protams, pilnīgi mainās garša un šī ir no retajām zivs receptēm, ko man mājās ir atļauts gatavot atkārtoti. Bildes ir klikšķināmas un atveramas lielākā, salasāmā izmērā.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no “Jāņa Rozes” izdevniecības.

Nosaukums: Steidzīgajiem. Gardi un veselīgi ēdieni
Autores: Dženija Fenšova, Anete Foresta
Oriģinālais nosaukums: Quick Meals
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds
Lappušu skaits: 320
Izdevuma gads: 2014
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789984234823

Līdz šim es uz pavārgrāmatām un jo īpaši- slavenību sarakstītām pavārgrāmatām- esmu skatījusies ar lielām aizdomām, jo līdz šim nebija gadījies atrast pavārgrāmatu, kas patiešām iedvesmotu uz ēst gatavošanu un kurā būtu pietiekoši dažādas un daudz receptes, lai pietiktu, ko izvēlēties ilgākam laikam. Bet tad es dabūju pašķirstīt Gvinetas Paltrovas pavārgrāmatu un tā man lika krietni mainīt domas par pavārgrāmatām kā tādām un secināt, ka šo pavārgrāmatu es gribu redzēt savā virtuvē.
Nav noslēpums, ka trīs manas mīļākās izklaides ir fotografēšana, lasīšana un ēst gatavošana, un Paltrovas grāmatā ir apvienotas visas trīs. Pirmkārt jau mani pievilka burvīgās fotogrāfijas, kas pavārgrāmatās ir ļoti reta parādība. Lielākoties, pat ja fotogrāfijas ir kvalitatīvas, tās ir fotogrāfiski garlaicīgas un neko neizsakošas, bet šinī grāmatā tieši fotogrāfijas dod ārkārtīgi patīkamu noskaņu un tās ir patiesa bauda aplūkot. Par lasīšanas daļu- Paltrova šo grāmatu ir veltījusi savam tēvam un grāmatā ir vairāki biogrāfiski apraksti par viņu dzīvi un ģimeni, kurus bija samērā interesanti lasīt. Nu, un receptes- tas jau pats par sevi saprotams.

Gvineta Paltrova neēd sarkano gaļu, attiecīgi receptes ar to šinī grāmatā neatrast (ar vienu izņēmumu gan). Lai arī es pati ēdu jebkuru gaļu, ka tik gaļa, tomēr man šķita, ka tieši sarkanās gaļas iztrūkums padarīja šo grāmatu interesantu- ja neēd vienu gaļas veidu, nākas radoši meklēt citus risinājumus, attiecīgi receptes ir daudzveidīgākas un interesantākas.
Un par daudzveidības trūkumu Paltrovas pavārgrāmatā patiešām nevar sūdzēties- ēdieni te ir ļoti dažādi, sākot ar salātiem un beidzot ar burgeriem un cepešiem, receptes būtiski atšķiras arī laika patēriņa ziņā- ir 15-20 minūšu receptes darbdienu vakariņām, bet ir arī pavisam nopietni projekti, kas aizņemu vairāk kā vienu dienu.

Jāsaka gan, ka Paltrovas idejas par to, kas ir veselīgs ēdiens mēdz būt visnotaļ īpatnējas. Nu, piemēram, frī kartupeļi nekļūst veselīgi tikai tāpēc, ka tie cepti ekoloģiskā eļļā no ekoloģiski audzētiem kartupeļiem. Un vēl varētu pastrīdēties, cik veselīgi ir cepumi, kuru galveno sastāvdaļu sarakstā ir daudz sīrupa un daudz eļļas. Bet vispār es tās viņas domas par veselīgumu vienkārši ignorēju, katrs jau var domāt, ko grib.
Interneta atsauksmēs par šo grāmatu bieži novēroju sūdzības par to, ka grāmata krīt galējībās- ka receptes ir vai nu pārāk vienkāršas vai ārprātīgi sarežģītas. Šim gan man ir grūti piekrist un šķiet, ka šeit spilgti izpaužas kultūru atšķirības. Piemēram, manā bērnībā neviens man negatavoja makaronus ar sieru un vienkāršā recepte makaroniem ar sieru mani sajūsmināja, jo tanī atklāju vairākas lietas, ko pati nebūtu iedomājusies darīt. Dažkārt šķiet, ka cilvēkiem ir tendence vienkāršas lietas uzskatīt par pašsaprotamām un neiedomāties, ka citiem tās varbūt ir nezināmas. Tieši šī iemesla dēļ man patīk Paltrovas grāmata- viņa ir iekļāvusi arī pavisam ikdienišķas receptes, par kurām savādāk es varbūt tā arī neuzzinātu.

Neesmu gan pārliecināta, vai šī grāmata būs piemērota iesācējiem, drīzāk jau to būtu jāuztver kā iedvesmas avotu cilvēkiem, kas jau daudzmaz regulāri gatavo un meklē kaut ko jaunu.

Kad dabūju savu grāmatas eksemplāru, uzreiz kārtīgi izpētīju katru recepti un atzīmēju sev tās, kuras gribētu pamēģināt. Tādu sanāca daudz, tāpēc visas vēl iemēģinātas nav, tomēr varu nosaukt receptes, kas mani līdz šim ir sajūsminājušas visvairāk.

Karstie Nicas salāti (84. lpp)- es esmu absolūtais zivju fans un mani sajūsmina katra jauna, garda zivju recepte. Šos gan par salātiem es īsti nosaukt nespēju, jo man no šī sanāca kārtīgs vakariņu ēdiens, bet katrā ziņā šī ir vienkārši un ātri pagatavojama recepte, kas atstāj lielisku iespaidu uz viesiem.
Makaroni ar sieru (141. lpp)- šo ēdienu varētu dēvēt par “ultimate comfort food”. Sātīgs, ātri gatavojams un ļoti gards makaronu ēdiens.
Cepta vesela zivs ar salsa verde (154. lpp)- es bieži gatavoju veselas, krāsnī ceptas zivis, šī bija patīkama variācija ierastajiem veidiem.
Labākais stir-fry cālis (157. lpp)- nebiju gaidījusi, ka šinī grāmatā atradīšu arī kādu ķīniešu ēdienu, bet atradu gan un vārdiņš “labākais” itin nemaz nav pārspīlējums. 20 minūšu laikā pagatavojamas vakariņas, par kurām manās mājās bija stāvā sajūsmā.
Lalo slavenie cepumi (252. lpp)- bija nepieciešami divi piegājieni, lai es šos cepumus uzceptu pareizi, bet rezultāts bija visa tā procesa vērts (pat mandeļu griešana ar rokām vairs nelikās pārāk garš un nogurdinošs process).
Pavlovas cepumi ar mellenēm (258. lpp)- šī recepte mani īpaši sajūsmināja, jo savu Pavlovas cepumu recepti biju nozaudējusi.

Vertējums
9/10