RSS
 

Archive for the ‘Grāmatas’ Category

Harry Potter and the Cursed Child. J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne

01 Aug

Jaunā Poterluga neapšaubāmi ir šīgada gaidītākā grāmata un ļoti strauji kļūst arī par gada lasītāko un apspriestāko grāmatu. Ir pagājusi tkai viena diena kopš grāmatas iznākšanas, bet viedokļu jau ir miljons un tie ir pagalam atšķirīgi. Pagaidām galvenokārt jūtu zināmu neapmierinātību un vilšanos grāmatā, bet uzreiz varu atklāt, ka es piederu pretējai nometnei – man jaunā luga patika un šķiet esam cienījams papildinājums Potera kanonam. Lasot jauno grāmatu, es uz mirkli atgriezos pagātnē, kur nebija iespējams aiziet gulēt, jo rokās nonākusi jauna Potergrāmata, tai pagātnē, kur es pie grāmatām mēdzu bieži raudāt, kur nejutu vajadzību grāmatas analizēt no a līdz z.

Šinī ierakstā es izvairīšos no lielajiem maitekļiem, bet jāsaprot, ka pavisam bez maitekļiem šīs grāmatas kontekstā iztikt nav iespējams, jo grāmata faktiski sākas ar milzu maitekli. Es vienkārši pieņemšu, ka cilvēki, kas vēlas aklo randiņu ar grāmatu, nelasa šo recenziju, savukārt pārējiem lasītājiem, kuriem nav iebildumu zināt sižetu lielos vilcienos, šeit atrasties ir droši.

Neviens nekad nav apšaubījis to, ka Harija Potera nākotnes ģimenei dzīve nebūs viegla, jo visiem visur vilksies pakaļ slavenā Puisēna-kurš-izdzīvoja ēna. Visiem vienmēr šķitīs, ka tieši viņi zina, kā Poteram tagad būtu jādzīvo, Cūkkārpā Harija bērni nemitīgi tiks salīdzināti ar slaveno papucīti un mierīga dzīve te nevienam nedraud.
No trim Poteru bērniem visgrūtāk klājas Albus (ko arī varēja gaidīt, ja nabaga bērnam ieliek TĀDU vārdu), jo viņš visvairāk atšķiras no Harija, un arī pašam Harijam nav viegli izprast savu dēlu. Saspīlējums ģimenē tikai aug un viss uzsprāgst brīdī, kad Albus nolemj labot tēva pieļautās kļūdas.

Nav neekāds noslēpums, ka man riebjas lasīt lugas un pat Poters nespēj šo jautājumu glābt – šis stāsts daudz veiksmīgāk strādātu prozas formātā, nevis kā luga. Lugas nav paredzētas to lasīšanai (lai piedod man Šekspīrs) un papīrā tās zaudē svarīgu dimensiju, kļūst pliekanākas un tukšākas. Formāts bija viena no galvenajām lietām, kas šo grāmatu gremdē, jo īpaši tāpēc, ka stāsta uzsvars ir likts nevis uz notikumiem, bet gan to kā varoņi to uztver un kā tiek galā ar savām emocijām. Faktiski šinī stāstā nav jaunu notikumu, mēs saņemam veco notikumu pārstāstu jaunā gaismā.

Pati doma par to, ka tiek no jauna pārskatīti kanona notikumi, mani patiesībā pat sajūsmināja, jo šī grāmata beidzot ir atkratījusies no naivi melnbaltā pasaules skatījuma, kas man mēreni traucē kanonā. Šeit vairs nav labie un sliktie varoņi, vairs nav pareizā un nepareizā rīcība, grifindori vairs nav drosmīgie, bet slīdeņi ļaunie. Beidzot Harija Potera pasaule atklājas kā niansēta realitāte, kurā nekas nav viennozīmīgs, un par to es esmu stāvā sajūsmā. Pie kam, varoņi ir kļuvuši ticamāki, daudzšķautņaināki, pat Harijs vairs nav viennozīmīgi labais varonis, tā vietā autori beidzot atzīst viņa rakstura vājās puses un daļu laika grāmatā Hariju redzam kā antivaroni. Būsim reāli – Harijs ir nekam nederīgs tēvs un viņš vispār nav spējīgs mācīties no savas pieredzes; tikko kā Harijam nav draugu atbalsta, tā viņš sabrūk un visu salaiž grīstē. Šāds pieaudzis Harijs ir ļoti ticams un atbilstošs tam, ko redzējām jau kanonā un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka grāmata nekrīt kārdinājumā uztaisīt cukurotu pasaulīti ar sentimentālu stāstiņu, tā vietā piedāvājot daudz reālāku versiju.

Harijs gan šeit nav galvenais varonis un visa uzmannība pienākas Harija dēlam Albus un viņa labākajam draugam – Scorpius Malfoy. Abi puikas ir burvīgi varoņi ar dzīvu raksturu, bet, kas vēl labāk, viņi nav nekādi supervaroņi, viņi nav populāri, viņi nav supergudri, viņi nav atlētiski. Abi puikas ir parasti pusaudži ar parastām burvju problēmām. Un vai es jau teicu, ka tieši šis piezemētais skatījums uz realitāti mani sajūsmina?

Ja jaunais pasaules veidols mani iepriecina, tad sižets krietni mazāk. Man patika emocionālais atskats, kas bija ļoti vietā, un man nav iebildumu pret to, ka nesaņemam jaunus notikumus, jo man Poters nav grāmata, ko lasīt notikumu dēļ, bet man ļoti nepatika robi laika ceļošanas loģikā un tādu te ir gana, lai tie pamaitātu lasīšanas prieku. Visvairāk sāp tas, ka šos robus būtu bijis viegli aizlāpīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis. Tomēr vairāk par loģikas robiem man joprojām traucē stāsta formāts. Luga vispār nav piemērota tam, lai precīzi atklātu dziļas emocijas un niansētas pārdomas, jo šīs lietas gandrīz nekad neatklājas dialogos, bet gan iekšējos monologos vai varoņu darbības aprakstos. Faktiski ar to, ka šis stāsts tiek prezentēts lugas veidolā, Roulinga sevi aplaupa un liedz iespēju pilnvērtīgi izspēlēt stāsta lielāko trumpi – jauno, niansēto skatījumu uz pasauli.

Luga uzliek arī citus ierobežojumus – mēs šeit neredzam abus pārējos Poteru bērnus, praktiski neeksistē Vīzliji (izņemot Džinniju un Ronu, protams), ļoti minimāli redzam Cūkkārpas dzīvi. Lugā vienkārši nav iespējams iekļaut tik daudz varoņu un to izdarīt kvalitatīvi, labai lugai ir nepieciešams fokusēties uz vienu vienīgo stāstu, atmetot jebkādas blakus lietas, bet Poterfaniem tas nepatīk, jo Potera burvība lielā mērā slēpjas pasaules maģijā, nevis stāstos par draudzību, lai cik arī labi šie stāsti nebūtu.

Kopsummā es tomēr esmu apmierināta. Īsti nezinu, ko es gaidīju no šīs lugas, bet faktiski tā pārspēja visas manas cerības un es palieku pie savas pārliecības, ka šis ir Potera kanona cienīgs turpinājums, kas krietni paceļ latiņu pasaules un varoņu uzbūvei. Jā, šī grāmata nav izcila, bet es arī negaidīju, ka autori mēģinās atdarināt kanonu, un jaunās grāmatas lielākais pluss ir svaigais skatījums uz pasauli, iešana pret Potera pasaules stereotipiem, kā arī tas, ka stāsts ir krietni izaudzis un kļuvis niansētāks. Jā, varētu piekasīties sižetam, bet man tas nešķiet tik svarīgi un lugas lasīšanu nebojāja.

Galvenokārt man šķiet, ka lasītāji izdarīs sev milzīgu pakalpojumu, ja grāmatu atvērs bez milzīgām ekspektācijām un atcerēsies, ka Potera kanons ir pamata septiņas grāmatas, šī luga jau ir kaut kas cits un nav nekādas vajadzības mēģināt no Roulingas izspiest jaunu Potera grāmatu. Poters un Roulinga ir izauguši un tas dod iespēju lasītājiem jaunajā stāstā baudīt nobriedušāku skatījumu, šo iespēju tad arī vajadzētu izmantot.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Harry Potter and the Cursed Child
Autori: J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne
Izdevējs: Little Brown
Lappušu skaits: 343
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780751565355

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

A God in Ruins. Kate Atkinson

05 Jul

Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” ir grāmata, kas man spilgti jo spilgti iespiedusies atmiņā un autores spēja meistarīgi vērpt skaistus stāstus ap bezdibenīgi dziļām idejām mani fascinē, tāpēc nolēmu, ka no Atkinsones vajag lasīt vēl kaut ko. “A God in Ruins” iepirku Ķīpsalas grāmatu izstādē un nemaz neiedziļinājos, par ko ir grāmata, ar autores vārdu jau pietika. Ak, cik milzīga bija mana sajūsma, kad, sākot lasīt grāmatu, atklāju, ka “ruins” ir kompanjongrāmata “dzīvei”! Protams, tādai grāmatai kā “Dzīve pēc dzīves” nevar būt ne turpinājums, ne grāmata “pirms tam”, tā vietā ir grāmata par Ursulas jaunāko brāli Tediju un viņa dzīvi, un šis romāns ir lasāms kā atsevišķa grāmata, kuras saprašanai nav nepieciešams izlasīt “Dzīvi pēc dzīves” (lai arī es silti iesaku tomēr izlasīt).

Tedijs Tods 2. Pasaules kara laikā ir slavens bumbvedēja pilots, kura neticamā veiksme izdzīvošanā skaļi viņam iet pa priekšu. Laikā, kad Tedijs met bumbas virsū vāciešiem un vairs netic nākotnei, viņš pat iedomāties nevar, ka dzīves sarežģītākā un grūtāk pārvaramā daļa sāksies tikai pēc kara.

Lai arī liela daļa grāmatas ir veltīta Tedija piedzīvojumiem kara laikā, šī tomēr nav gluži dēvējama par kara grāmatu un vairāk pievēršas cilvēka bezjēdzības izjūtai un nespējai atrast īsto vietu šai dzīvē. Pats Tedijs ir visai interesants tēls – viņš it kā ir simpātisks veiksminieks ar pragmatisku domāšanu un praktisku skatu uz dzīvi, tomēr uz grāmatas beigām man viņš sāka nepatikt, jo kaut kā visās viņa izvēlēs ir nojaušams zināms gļēvums un tukša slīdēšana līdzi dzīvei, kuru viņš nemaz negrib ietekmēt. Tedijs nav Stounera gadījums, kad viņam nebūtu izvēles vai būtu jāsamierinās ar sabiedrības uzspiestām izvēlēm; nē, Tedijs savas izvēles izdara pats un lielā mērā apzinās to, ka peld pa straumi un saprot, ka nebūt neizvēlas lietas, kas viņu padarīs laimīgu. No otras puses grāmatas vēstījums galvenokārt ir par to, kā un cik daudzveidīgi cilvēki sevi sagrauj, tāpēc Tedija tēls šeit ir ļoti iederīgs un ne pārāk kaitinošs.

Dzīve pēc dzīves” noslēdzās ar zināmām aizdomām, ka Tedijs zina par Ursulas atkārtotajām dzīvēm, radot sajūtu, ka varbūt arī Tedijs pats tādas izdzīvo, pasauli ietekmējot līdzīgi kā Ursula, un biju cerējusi, ka šī grāmata sniegs atbildi aizdomām, bet nekas tamlīdzīgs šeit nenotiek un patiesībā man tā arī visas grāmatas laikā neizdevās viennozīmīgi pārliecināties par to, vai aprakstīta dzīve ir viena un tā pati vai tomēr fragmenti no dažādām dzīvēm. Tā kā sižets netiek risināts lineāri, bet gan mētājas starp pagātni, tagadni un nākotni, vispār rodas iespaids par fragmentāru dzīvi, kuru apdzīvo dažādi Tediji, kuri viens otru lāga nepazīst. Autores pašas izteikumi gan liecina par to, ka šī grāmata ir iecerēta kā vienas dzīves apraksts, savukārt pārējais būs bijusi mana wishful thinking.

Šinī grāmatā es atkal atklāju to, ka Atkinsone ir teju ģeniāla rakstniece ar spēcīgu balsi un idejām. Ne tikai viņa ieurbjas lasītāja sirds dziļumos, autore to dara arī bezgala skaisti, liekot lasītajam padoties visu perfekti piemeklēto vārdu priekšā, neļaujot atrauties no vārdu melodijas un burvīgās stāstīšanas manieres. Lai arī sižetiski “Dzīve pēc dzīves” man šķita labāka, “A God in Ruins” joprojām ir ļoti īpaša grāmata, kas nemanot ievelk sevī un lasītāju prasmīgi aizved no sajūtas, ka “te jau nekā nav” līdz atklāsmei, ka esi paspējis pārdomāt visu civilizācijas būtību, peldot līdzi Atkinsones vārdiem.

Vērtējums:
9/10

Nosaukums: A God in Ruins
Autors: Kate Atkinson
Izdevējs: Black Swan
Lappušu skaits: 560
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9781784161156

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Pasaules acs. Roberts Džordans.

04 Jul

Vai es jau kādreiz esmu teikusi, cik ļoti man patīk izdevniecības, kuras ļauj blogeriem grāmatas lasīt pirms to izdošanas? Ja nu gadījumā neesmu – tad patīk. Ļoti patīk. Tieši tādā veidā tiku arī pie grāmatas “Pasaules acs”, par kuru iepriekš neko nezināju, bet izrādās, ka šī skaitās fantāzijas klasika.

Šī nezināšana gan man sāpīgi atspēlējās – sākumā nolēmu, ka elektroniski man pietiks ar pirmajām 5 nodaļām un pārējo lasīšu papīrā. Ak vai. Otrās dienas pusnaktī attapos nolādot visus melndraugus manā galvā, kas tur iedēstījuši šo domu, jo pirmās nodaļas, protams, beigušās, bet pārējās grāmatas nav! Nācās gaidīt visu nakti, kamēr izdevniecības meitenes mani laipni apgādāja ar nākamo devu. Un jāatzīst, ka diezgan līdzīgas izjūtas pārņēma arī grāmatas pašās beigās – uzreiz gribējās ķerties otrajai sērijas grāmatai.

Miegainajā Emondārē gada lielākais notikums parasti ir pavasara svētki Beltains un arī šogad aitu gana dēls Rands negaida neko citu lai arī par varoņu cienīgiem piedzīvojumiem ir sapņojis vienmēr. Bet laikmeti mainās un laika rats griežas pēc savas patikas un tā vien šķiet, ka šogad Emondārē ir iegāzies pats notikumu centrs un Randa sapnis par piedzīvojumiem draud piepildīties.

Grāmatas lasīšanas procesā derīgi atcerēties arī to, ka grāmata sarakstīta 90. gadu pašā sākumā, attiecīgi daudz kas grāmatā strādā pēc tā laika literatūras likumiem. Vēl man sāk šķist, ka 90. gadu sākumā būs bijis ārkārtīgi populāri aizrauties ar vilkiem – gan Džordanam, gan Martinam ļoti gājuši pie sirds un grāmatās ieņem svarīgu lomu.

Romāna sižets ir visai iepriekšparedzams un vienkāršs, bet to nevarētu teikt par pasaules uzbūvi un stāstīšanas manieri. Autoram trakoti patīk divas lietas: apmetņi un gari apraksti. Apmetņi spēlē lielu lomu teju vai katrā aprakstā un katram sevi cienošam grāmatas varonim pienākas pa apmetnim, pie kam tie mēdz uzvesties kā nu pašiem tīk un baiskungu gadījumā nepakļauties fizikas likumiem. Savukārt garie apraksti šinī grāmatā ir pārsteidzoši patīkami un lasīšanu nevis bremzē, bet gan ātrāk dzen uz priekšu. Šādu parādību līdz šim literatūrā vēl nebiju sastapusi.

Lai arī lasīšanas process vedās necerēti ātri, autors ar savu stāstu nekur nesteidzas un viss šeit tiek aprakstīts lēni un pamatīgi, nopietni iedziļinoties pasaules uzbūvē, varoņu psiholoģijā un tumsas/gaismas attiecībās. Ja tā ļoti kritiski palūkojas, pirmajā grāmatā nemaz tik daudz notikumu nav un laiks tiek aizvadīts lasītājam skaidrojot laika rata filozofiju, bet autors jāuzteic par to, ka pirmā grāmata ir lasāma atsevišķi kā pabeigta grāmata, kuras sižets beigās neuzkaras gaisā, bet viss tiek nopietni atrisināts. Tas gan nekādā veidā nemaina faktu, ka es ārkārtīgi gribu lasīt arī nākamās sērijas grāmatas, jo piedzīvojumi solās būt aizraujoši. Tiesa gan romānā ir sastopamas pārāk daudz veiksmīgās sakritības manai gaumei un nepamet sajūta, ka nemitīgi no krūmiem tiek izripinātas klavieres, bet pasaules iekšējā loģika šādu sižeta vērpšanu attaisno un vispār jau autors visai labi pamato, kāpēc Randam un viņa draugiem viss tā veicas. [Maitekļa briesmas!] Tomēr par spīti tam, ka stāsta atrisinājums to visu attaisno, man šķiet mēreni krāpnieciski izveidot galveno varoni ap kuru griežas visa pasaule – ar šamo jau pēc definīcijas nekas nevar notikt un kaut kā pārāk viegli viņš visam tiek cauri. [/Maitekļa briesmas]

Priekš 90. gadu fantāzijas šinī grāmatā ir arī dzimumu vienlīdzība pārsteidzošos apjomos – lai arī ikdienā šīs pasaules sievietes ir tieši tik beztiesīgas kā jau pieņemts viduslaiku tipa pasaulē, galveno varoņu lokā tomēr ir trīs raksturā ļoti spēcīgas sievietes, kuras nav nemitīgi jāglābj un kuras pašas ar sevi itin labi tiek galā un vēl vairāk – glābj citus.

Grāmatai vērtēju ar 8/10 – romāna lasīšana bija ātra un aizraujoša, piedzīvojumus gribas turpināt, bet iepriekšparedzams sižets un neiedvesmojoša valoda mazliet bremzē sajūsmu par “Pasaules aci”.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Pasaules acs
Autors: Roberts Džordans
Sērija: Laika rats
Tulkotājs: Ingus Josts, Vanda Tomaševiča
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 799
Pirmizdevuma gads: 1990
ISBN: 9789934044038

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Stikli. Inga Gaile.

20 Jun

Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.

Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.

Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.

Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.

Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.

Vērtejums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.

Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Kāpņu pilsēta. Roberts Džeksons Benets

10 Jun

Katra grāmata, ko izdod Prometejs ir nelieli svētki, jo man ar viņiem lieliski saskan gaume un ir skaidrs, ka gribēšu lasīt jebko, ko nu viņi sadomās iztulkot. “Kāpņu pilsētu” pilnai laimei vēl tulkojis Vilis Kasims, kura “Burvju” tulkojums man dikti patika, tad nu ar lielu sajūsmu ķēros klāt un grāmata vilties man nelika. Šīs grāmatas dēļ es vilcienā pabraucu garām savai pieturai, vēlāk vakariņas atdzisa neapēstas un par pusaizkosta banāna esamību manā rokā vispār nebija laika domāt līdz brīdim, kad tas slaidi piezemējās tieši grāmatā.

Pēc sarežģītas un asiņainas vēstures Kontinenta galvaspilsēta, visu dievu sēdeklis, kāpņu pilsēta Bulikova ir vien dīvaina, nabadzīga un saipūru apspiesta pilsēta bez izredzēm uz gaišu nākotni. Skaidra lieta, ka bulikovieši savus apspiedējus saipūrus nemīl, tāpēc Šarai jābūt pagalam uzmanīgai, izmeklējot profesora nāvi.

Uzbūvētās pasaules vēsture ir visai sarežģīta un sākumā bija grūti saprast, kas ir kas, kāpēc vieni apspiež otrus, kāpēc pilsēta iznīcināta, kāpēc dievi bija jānogalina, bet diezgan drīz viss nostājas savās vietās un izrādās, ka lietas ir vēl sarežģītākas, nekā likās, jo apspiedēji kādreiz ir bijuši apspiestie, dievi ar nebija nekādi jaukumiņi un visās malās tiek vērptas vienas vienīgas intrigas. Nepalīdz arī dažādās ideoloģijas – Saipūra ir krietni militāra valsts ar spēcīgu patriotisma demagoģiju, savukārt Bulikovā valda ultra konservatīvo kolkaštanu morāle, kas neļauj baudīt absolūti neko un pat kailas plaukstas parādīšana citam cilvēkam liek nabaga puritāņiem krist gar zemi svētās šausmās.

Šo grāmatu visdrošāk varētu ierakstīt fantāzijas detektīva žanrā – sižets ir pilnībā detektīvam atbilstošs, savukārt pasaules uzbūve, metaforas un idejas nāk no fantāzijas žanra, un tieši šis žanru sakausējums padara grāmatu pagalam aizraujošu. Sižetiski neko svaigu šeit nesagaidīsim – notikumi risinās pēc ļoti klasiskas formulas un lasītājam lielākoties viss ir skaidrs jau krietni pirms pašas detektīves, lai gan visa informācija viņai ir. Tiesa gan, autors veiksmīgi atgādina lasītājam to, ka Šarai pāri gāžas informācijas pārbagātība, savukārt lasītajam tiek pasniegti tikai atrisinājumam nepieciešamie pavedieni, kas, protams, mūsu uzdevumu krietni atvieglo, bet nekā nelīdz Šarai.

Lai arī diezgan zināms, sižets ir raits un spēj noturēt lasītāja uzmanību, bet patiesā grāmatas vērtība slēpjas paralēlēs ar mūsu pasauli un autora skatījumā uz reliģijas darbību. Man vispār šķiet ārkārtīgi interesantas pasaules, kurās dievi ir reāli eksistējošas, fiziskas būtnes, nevis cilvēku sadomātas pasaciņas un pilnai laimei autors vēl pamatīgi izķidā pašus reliģijas pamatus. Grāmatā veiksmīgi tiek ķidāti jautājumi par cilvēku un reliģijas mijiedarbību un to, kurš virza kuru, daudz tiek runāts par varas sadalījumu un to kā patiesībā reliģija darbojas.

Un tas viss ir pasniegts vieglā, asprātīgā stilā ar dzirkstošiem, ironiskiem dialogiem, padarot šo grāmatu malā nenoliekamu – kā lasītājs pieķērās klāt, tā gribas izlasīt visu uzreiz. Ja vēl sižets būtu oriģinālāks un ne tik caurspīdīgs, es teiktu, ka šī ir izcila grāmata.

Citāts no grāmatas:
Dievības varbūt arī ir radījušas daudzas elles .., bet .. tās visas nobāl to priekšā, kuras mēs sev radām paši.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Kāpņu pilsēta
Autors: Roberts Džeksons Benets
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 470
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934553011

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore. Robin Sloan

01 Jun

Grāmatu pasaulē visērtāk jūtos tad, ja dzīvojos mērenā haosā un īpaši neiespringstu par to, ka vajadzētu taču izlasīt to vai citu grāmatu, kura it kā jau iesākta. Tā man šoreiz skaisti iesākās ceļojums uz Franciju, jo Frankfurtes lidostā, kur gaidījām otro lidojumu, iepirku grāmatu, kurā iegrimu uzreiz un visu citu nometu malā. Starp citu, Frankfurtes lidosta vispār mani sajūsmina ar burvīgu literatūras piedāvājumu, un, tikko kā tur ielidojam, tā vispirms dodamies aplūkot grāmatveikalus.

Krīzes laikā bez darba palikušas Clay Jannon atrod darbu pagalam dīvainā grāmatu veikalā. Pirmkārt, šī grāmatnīca strādā visu diennakti, otrkārt, nav skaidrs, kā šis bizness spēj izdzīvot, ja tam gandrīz nav klientu, treškārt, mūsu varonim sāk rasties aizdomas, ka patiesie veikala klienti ir nevis tie, kas pērk lietotās grāmatas, bet gan dīvainu ļaužu grupa, kas veikalā aizņemas mistiskās grāmatas, kuru saturs ir šifrēts.

Grāmatas pirmā trešdaļa bija fantastiski aizraujoša un bija patiesi grūti atrauties no grāmatas par spīti tam, ka pamatīgi miegojos agrā lidojuma dēļ. Grāmatas sākumā īsti nav skaidrs, ar kādu žanru lasītājam ir darīšana – vai te būtu kriminālromāns vai tomēr maģiskais reālisms? Pie kam, vismaz sākumā autora stils ir patiesi lielisks – viņš raksta lakoniski un precīzi piemeklē apzīmējumus, pavisam nedaudzos vārdos uzburot lasītāja iztēlē tumšas un ārkārtīgi dzīvas ainas. Autora valoda ir eleganta un manā galvā maģiski zīmējās ainas ar episkiem fantasy piedzīvojumiem.

Mani sajūsmināja arī tas, ka varoņu dialogi ir paredzēti ne tikai sižeta bīdīšanai, bet vairāk gan dažādu ideju apspriešanai – man ir daudz vieglāk identificēties ar cilvēkiem, kas stundām ilgi var apspriest cilvēka nemirstības potenciālu, nevis vienkārši apspriest notikumus. Nevarētu gan teikt, ka grāmatā parādās kādas oriģinālas idejas, tomēr veiksmīgi izveidotie tēli, mistiskā vide un dažādu ideju kompilācija rada svaigu stāstu, kas neliek lasītajam garlaikoti žāvāties un nodomāt, ka tas viss tak jau ir zināms. Iepriecināja arī galvenais varonis – pārmaiņas pēc grāmatā par grāmatmīļiem galvenais varonis nav vis kāds nūģis, bet gan normāls cilvēks, kuram bez grāmatām dzīvē eksistē arī citas lietas.

Ja šāda būtu visa grāmata, tā ātri vien ierindotos manu mīļāko grāmatu plauktā, bet diemžēl autors nespēj noturēt uzņemto ritmu un pēc pirmās trešdaļas grāmatas kvalitāte pamatīgi slīd uz leju. Sižetam ātri tiek norauts mistikas plīvurs un lasītājam ir diezgan skaidrs, kas sekos tālāk, arī iepriekš tik baudāmais rakstīšanas stils pamazām kļūst blāvāks un arvien vairāk autors pievēršas vienkāršai sižeta bīdīšanai.

Tiesa gan, sižets joprojām bija gana interesants, lai noturētu manu uzmanību un lai man gribētos atgriezties pie grāmatas. Faktiski autors ir savas grāmatas pamatā ņēmis kriptoromānu un tad šo pasākumu padarījis krietni reālistiskāku, mistiskās sektas padarot par parastām korporācijām un dažādus rituālus pielīdzinot ikdienas darbībām, kas spēj dzīvei piešķirt jēgu. Šāda žanra interpretācija man bija simpātiska, tomēr līdz sajūsmai pietrūka krietni daudz.

Galvenokārt kaitināja tas, ka grāmatas beigās autors lasītajam ar varu cenšas iebarot visa stāsta morāli. Morāle, protams, nav slikta, bet nu tik banāla un uzbāzīga, ka teju jau sāku dusmoties uz rakstnieka kungu par tādu vulgaritāti.

Jāsaka tomēr, ka par spīti grāmatas beigām, kas sagādāja vilšanos, grāmata tomēr atmiņā saglabājusies simpātiska, jo man vienkārši patīk aizrautīgas grāmatas, kurās kaismīgi tiek debatēts par idejām un iespējamām nākotnēm. Viena no simpātiskākajām idejām, kas šinī grāmatā parādās: rakstnieki ir atbildīgi par cilvēces progresu. Pie kam, atbildīgi nevis tādā kontekstā, ka viņiem būtu citi kaut kur jāved, bet gan tāpēc, ka rakstnieki ar savu aizrautību un iztēli iedvesmo apkārtējos un viņu idejas mēdz iedzīvoties realitātē.

Vēl kāda laba doma no grāmatas – cilvēkiem ir svarīgi sev piešķirt lomas un cilvēki savu dzīvi parasti redz kā stāstu. No tā, kā pats cilvēks sev šo stāstu izstāsta un kā konstruē savu lomu, ir ļoti atkarīga viņa nākotne, bet tam ir vēl kāda svarīga funkcija – šī loma un stāsts piešķir dzīvei kaut kādu jēgu. Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc cilvēki iesaistās reliģijās, kultos vai kādās grupās – tas palīdz uzturēt vai pat izveidot cilvēka identitāti un par to nav nemitīgi jācīnās.

Vai es iesaku šo grāmatu lasīt citiem? Jā un nē. Es pati biju vīlusies, jo autors nespēja noturēt līmenī stilu un arī sižets uz beigām tiek diezgan mākslīgi bīdīts uz priekšu, bet viss nebija pavisam slikti. Ja ir vēlme iegrimt stāstā par mistisku grāmatu pasauli un sekot autoram ar aizrautīgām idejām, tad šī varētu būt īstā grāmata un jādomā, ka grāmatmīļiem šis romāns tīri labi varētu patikt, ja izdosies pievērt acis uz to, ka grāmata nespēj noturēt pašas uzstādīto latiņu.

Vērtējums:
6/10

Nosaukums: Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore
Autors: Robin Sloan
Lappušu skaits: 352
Pirmizdevuma gads: 2009
ISBN: 9781250064554

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

The Dispossessed. Ursula K. Le Guin

19 May

Jau kopš laika, kad izlasīju “Tumsas kreiso roku” dikti gribējās iepazīt arī pārējo Hainish ciklu, bet kaut kā atliekas un atliekas tā lieta. Bet tad Ints man Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja “The Dispossessed” un nu jau apņemšanās ciešāka – vajag izlasīt! Sākotnēji biju plānojusi šo noklausīties audio formātā, bet nelaime tāda, ka visur uzdūros nevis normāli ierunātai grāmatai, bet gan radio lugai, kas bija absolūti nebaudāms pasākums. Tā nu es visu lasīšanu biju nočammājusi tik ilgi, ka Ints man iedāvināja fizisku grāmatu, kurai nu beidzot ķēros klāt.

Shevek ir augstas klases fiziķis Annares planētā, kurā valda anarhija. Viņš gan jūtas ļoti apmierināts ar savas planētas pastāvošo iekārtu, tomēr dzīve tuksnešainajā Annares planētā nav viegla un arī zinātnes attīstība nav gluži tāda, kā gribētos. Saprotot, ka viņa mājās neviens nespēs saprast un novērtēt Ševeka radīto The Principle of Simultaneity, zinātnieks visiem par milzīgu šoku dodas uz Urras planētu, kurā gan zinātne ir attīstīta un dzīves apstākļi nav spiedoši, bet kurā valda arī nauda un sociāla hierarhija, kas apspiež sievietes un nabagos.

Šī ir grāmata, kurā sižets paliek krietni otrajā plānā un patiesībā nekas īpaši daudz šeit nenotiek, jo stāsta galvenais mērķis ir apspriest dažādas sabiedrības uzbūves. Gvina ir radījusi absolūti brīnišķīgu pasauli, kas mani ārkārtīgi sajūsmināja, bet vēl vairāk man patika tas, ka autore nav kritusi kārdinājumā kādu no planētām-māsām pārvērst par utopiju.

Tiesa gan, Annares sākotnēji ļoti atgādina utopiju un Gvina veiksmīgi pierāda to, ka vārds “anarhija” nebūt nenozīmē kaut ko briesmīgu un ļaunu. Patiesībā tā ir veiksmīga sistēma, kurā neeksistē nauda un centralizēti likumi, kur katrs saņem dzīvei nepieciešamo, katrs piedalās sabiedriskajos darbos, visiem ir ļauts būt tādiem, kādi viņi ir. Un šī sistēma strādā, jo noziegumiem vairs īsti nav jēgas un katram ir brīvība izvelēties savu dzīves ceļu. Tas, protams, ir briesmīgi vienkāršots atstāsts, bet gramatā Gvina šādas sistēmas pastāvēšanu izķidā līdz sīkākajām detaļām un lieliski pierāda to, ka šāda dzīve ļoti pietuvojas utopijai. Otra lieta, ko rakstniece ir ļoti veiksmīgi ielikusi šai romānā, ir doma, ka seksuāla brīvība nebūt nenoved pie morāles pagrimuma un ka sabiedrība ne mazākajā mēra necieš, ja jauniešiem tiek ļauts eksperimentēt un izvēlēties savu dzīves ceļu.

Faktiski Annares būtu utopija, ja vien pati planēta būtu piemērotāka cilvēku dzīves uzturēšanai. Diemžēl tuksnešainā planēta no cilvēkiem prasa smagu darbu dzīvības uzturēšanai un nepiedāvā gluži to pašu vieglāko dzīvi, kas savukārt zināmā mēra bremzē zinātnes attīstību. Utopija nesanāk arī tāpēc, ka Gvina lieliski izprot cilvēka dabu un saprot, ka pat anarhijā, kur teorētiski nav nekādas vajadzības tīkot pēc varas, kādam tomēr gribēsies būt varenākam par pārējiem un Ševeks atklāj, ka arī divus gadsimtus pēc cilvēku apmešanās uz šīs planētas, anarhija ir jāveido atkal un atkal. Šinī grāmatā sabiedrības uzbūve nekalpo vien kā dekorācija stāstam, viss stāsts patiesībā ir par šo sistēmu un grāmata ir veltīta nopietnai izpētei par to, kā anarhija reāli varētu darboties un ko šāda sistēma nozīmētu parastam iedzīvotajam.

Kas vēl iepriecina – Gvina nav kritusi kārdinājumā Urras planētu un iedzīvotājus padarīt par visa ļaunuma iemiesojumu. Jā, sociālā sistēma ir nepieņemama un faktiski atgādina Zemes sociālo iekārtu 19. gadsimtā tikai ar attīstītāku zinātni, bet viss nav pavisam slikti un Ševeks izjūt arī šīs planētas pievilcību par spīti tam, ka vispār nesaprot, kā darbojas nauda un izjūt milzīgu riebumu pret stereotipiem un aizspriedumiem, kas valda Urras sabiedrībā.

Jāsaka, ka “The Dispossessed” ir kārtējais Gvinas meistardarbs un pēc grāmatas izlasīšanas gribējās dziļi paklanīties tās priekšā. Rakstniece lieliski izprot cilvēka dabu un tas ir jūtams visās viņas grāmatās, bet kas vēl svarīgāk – viņa brīnišķīgi izmanto fantastikas žanra piedāvātās iespējas dažādu ideju būvēšanai un izpētīšanai. Šī grāmata ir neatvairāmi burvīgs ceļojums cilvēces uztverē un tās iespējamajos dzīves modeļos.

Noteikti iesaku lasīt visiem, kam patīk filozofēt par sabiedrības uzbūvi un cilvēka dabu, nenožēlosiet.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: The Dispossessed
Autors: Ursula K. Le Guin
Sērija: Hainish Cycle
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 1974
ISBN: 9781857988826

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Zelta dēls. Pīrss Brauns

04 Apr

Man šis gads ir iesācies ar izteikti lēnu grāmatu lasīšanu un arī pašai ar azartu nemitīgi sēdēt pie grāmatām ir kā ir, tāpēc biju neizteicami laimīga par Ķīpsalas grāmatu izstādē saņemto “Sarkanās sacelšanās” turpinājumu. Parasti vienas ātras un labas grāmatas izlasīšana atgriež lasīšanas azartu un pēc tam ātrāk aiziet arī citas grāmatas, bet ar “Zelta dēlu” viss izvērtās pavisam citādi. Šo grāmatu gan es patiesi izlasīju ļoti ātri un pat izmantoju to par motivatoru citiem darbiem (kamēr neizdarīsi to vai šito, “Zelta dēlu” lasīt nevarēsi), bet beigas mani atstāja uz tādas pauzes, ka es vēl mēnesi nevarēju nopietni pieķerties lasīšanai. Tā nu martā faktiski esmu izlasījusi tikai vienu grāmatu, kas ir mans visu laiku nopietnākais antirekords. Šai nelasīšanai, no kuras pamazām sāku atkopties, plānoju veltīt veselu bloga ierakstu, bet tagad ķeramies klāt “Zelta dēlam”.

Derovs turpina savu cīņu par revolūciju, kas pamazām plešas plašumā, bet dzīve Derovam kļūst arvien sarežģītāka, jo ir grūti izlikties par zeltu, pašam par tādu nekļūstot. Derovs nomokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, mēģina tos slāpēt, metoties arvien jaunās kaujās, kas, protams, izraisa arvien jaunas sirdsapziņas ēdes un tā pa riņķi vien. Arvien vairāk cīņu par revolūciju apgrūtina personīgās emocijas un apziņa, ka nav laba doma pārlieku tuvu sev pielaist zeltus, pret kuriem taču Derovs cīnās. Tomēr arī šī apziņa sevī nes briesmas.

Šinī grāmatā ir divas vietas, kas lasītāju tik pamatīgi atsēdina uz pakaļas, ka uz brīdi vajag nolikt grāmatu, ieraut pamatīgu malku viskija un tad mēģināt saprast, kas tas, pie velna, bija. Pirmā vieta ir precīzi 400. lapaspusē, kurā Arejs atklāj savu seju. Otrā vieta ir beigas, kas beidzas ar tādu klifhangeri, ka literārās paģiras nabaga lasītāju nomoka vēl mēnesi.

Brauns neapšaubāmi ir sižeta vērpšanas un lasītāja šokēšanas meistars un viņa spēcīgākais ierocis ir tas, ka visi absolūti negaidītie sižeta pavērsieni patiesībā ir ļoti loģiski un saskaņā ar visu iepriekšējo stāsta sižetu. Un tas nekas, ka visas manas idejas par Areju bija absolūti garām, viņa atklāšana grāmatā ir pavisam loģiska un atskatoties uz “Sarkano sacelšanos” ir skaidri redzams, ka jau tur bija norādes par šo pārsteigumu.

Savukārt beigas ir jau pavisam cita līmeņa spēle. Kaut kādā mērā es tamlīdzīgu notikumu jau gaidīju, tikai ne tik bezcerīgā formātā. Protams, ir skaidrs, ka Derovam ir jāizdzīvo arī trešajā grāmata un revolūcijai ir jānonāk pie kaut kāda pozitīva vai negatīva atrisinājuma, tomēr tas cerības stars beigās ir TIK šaurs! Vismaz es šobrīd Derovam redzu tikai vienu iespēju, bet mēs jau zinām, ka Brauns ir pārsteigumu meistars un pastāv iespēja, ka atrisinājums nāks no pavisam negaidītas puses.

Varbūt ir mazliet žēl, ka šinī grāmatā autors ir mazāk nodarbojies ar revolūcijas filozofiju, tā vietā vairāk pievēršoties asiņu izliešanai kosmiskos apjomos, tomēr tas viss piederas pie lietas un sērijas noslēgumam šis noteikti nāks par labu, jo ir skaidrs, ka Derovs ir pamatīgi sapinies savos mērķos, emocijās un uzdevumos, un var gaidīt, ka 3. daļa atkal ritēs uz krietni apcerīgākas nots.

Un jāsaka atklāti, ka es sērijai neprognozēju īpaši pozitīvas beigas. Pieļauju, ka kaut kādā mērā Derovs savus mērķus sasniegs un man ir zināmas aizdomas, ka izveidotā kastu sistēma nebūs spējīga mūžīgi pastāvēt, tāpēc pieļauju, ka daļēji sistēma sagraus pati sevi, revolūcijai tikai mazliet piepalīdzot. Bet jāatzīst tomēr, ka šīs sērijas kontekstā nākt klajā ar šādām prognozēm ir mazliet bīstami, jo Brauns tomēr ir pārsteiguma meistars un kas to lai zina, kādu šoku vēl lasītājiem nāksies piedzīvot šinī sērijā.

Citāts no grāmatas:
Tirāna kronis ir tradīcijas.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Zelta dēls
Autors: Pīrss Brauns
Sērija: Sarkanā sacelšanās
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 480
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934851193

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

“Lielākā brīnuma” konkurss

14 Mar

Ir pienācis laiks ikmēneša konkursam sadarbībā ar izdevniecību “Zvaigzne ABC” un jau sestdien “Spīganas lasītavā” izziņoju konkursa grāmatu – Tomasa Glaviniča “Lielākais brīnums”.

Noteikumi dalībai pavisam vienkārši:

uz e-pastu spigana@pieci.lv raksti, kur un kāpēc vēlētos vērot saules aptumsumu.

E-pastus gaidīšu līdz 18. martam un jau sestdien raidījumā paziņošu uzvarētāju, kurš grāmatu varēs saņemt kādā no Zvaigznes grāmatnīcām.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ķīpsalas grāmatu izstāde 2016 un Spīganas lasītava #8

09 Mar

Ir pagājusi pusotra nedēļa kopš Ķīpsalas grāmatu izstādes un es beidzot esmu attapusies no tā 3 dienu maratona un beidzot arī esmu sevi nosēdinājusi pie klaviatūras.

Es neatceros, kurā gadā bija pirmā reize, kad aizbraucu uz Ķīpsalas grāmatu izstādi, bet zinu, ka nu jau vismaz 5-6 gadus tas ir pasākums, kuru es garām nelaižu. Pēdējos 3 gadus izstādē esmu dzīvojusies visas 3 dienas kā Zvaigznes fotogrāfs, tad nu ir iespēja novērtēt, kas mainījies un kas katru gadu jauns, kas aizrauj, kas kaitina, kas atstāj vienaldzīgu.

Spīganas lasītava #8

Skaidra lieta, ka arī Spīganas lasītavā runāju par grāmatu izstādi, šoreiz raidījums sastāv no vairākām mazām intervijām. Ieva Melgalve stāsta to, ka uz izstādi ir vērts nākt mazo izdevniecību dēļ, Prometeja Andris runā par jaunumiem, Sintija Buhanovska no Zvaigznes ļoti simpātiski stāsta par interaktīvajiem materiāliem mācību procesā, Ints Valcis stāsta, ko iepircis utt.

Kultūras pasākumi

Es, protams, nebiju visos kultūras pasākumos, kas risinājās šogad Ķīpsalā, jo ne visi interesē un kaut kad man ir arī grāmatas jāpērk un Skrīveru saldējums jāēd (darbinieka priekšrocības – katru dienu var brīvi aizstaigāt līdz Skolas izstādei, kur nopērkams dievīgais Skrīveru mājas saldējums).

Man ļoti žēl, ka nogulēju tikšanos ar Noru Ikstenu, bet 3. dienas rītā es vairs nebiju pie pilnas apziņas un tā sanāca. Toties Sibilla jautri stāsta, ka šī pasākuma beigas lielākoties raisījušas līdzjūtību pret autori.

Speciāli gāju uz Silvijas Radzobes grāmatas atvēršanu un aizgāju precīzi tik aizkaitināta, kā biju iedomājusies – kamēr Radzobe profesionāli runā par teātri, es klausos ar milzīgu interesi, bet tikko kā sāk nākt ārā personīgie viedokļi, tā es mazliet vāros. Es šeit varētu sarakstīt veselu monologu ar atbildēm uz Radzobes izteikumiem, bet paliksim pie viena. Radzobe pozitīvi izteicās par Nastaševa izrādi “Melnā sperma”, bet pa vidu bija apmēram šāds teksts: “Man šķiet, ka “Melnā sperma” ir komēdija, bet jauniešiem tā ir pārākā drāma.” Te varētu veselu diskusiju aizsākt par žanriem, tomēr man šķiet, ka striktais komēdijas nodalījums no drāmas ir krietni novecojis. Īpaši jauniešu vidū šobrīd neviena drāma dzīvē nenotiek bez ironijas un sarkasma un humors ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā cīnīties ar risināmām un nerisināmām problēmām. Tas vien, ka izrāde ir smieklīga, vēl nenozīmē, ka tā nav drāma.

Vēl par šo pašu pasākumu – es gan nepaspēju saklausīt, kas ir sieviete, kas sarunājās ar Silviju Radzobi, bet no viņas nāca izteikums par to, ka mūsdienu jaunieši jau nespējot nekam veltīt uzmanību, tāpēc teātris ir tāds kā ir. (Uz citāta precizitāti nekādā gadījumā nepretendēju.) Man tomēr šķiet, ka cilvēkiem būtu pēdējais laiks saprast – ja vēlies, lai tevī klausās arī mērķauditorija x, nesauc šos cilvēkus par nespējīgiem. Tā dialogs veidots netiek un vispār šāda veida izteikumi tomēr liecina par runātāja nespēju vai nevēlēšanos iedziļināties citu cilvēku kultūrā/dzīvē un šādi stereotipiski izteikumi nevienam par labu nenāk, vismazāk jau pašam runātājam.

Lai kā tur būtu ar personīgajiem viedokļiem, biju nolēmusi, ka Radzobes grāmatu par jauno režiju es gribu nopirkt un izlasīt. Šī vēlme gan izgaisa, kad ieraudzīju grāmatas cenu (22 eiro). Nebija pārliecības, ka ar tādu summu gribu riskēt par kaut ko, kas man emocionāli varētu ļoti, ļoti nepatikt, tad nu gaidīšu šai grāmatai simpātiskāku cenu.

Vēl viens pasākums, uz kuru gāju speciāli, bija Gunta Bereļa vadītā diskusija ar tulkotājiem Daci Meieri un Denu Dimiņu. Vispār saruna bija interesanta un man vienmēr patīk klausīties labos tulkotājos, jo mani interesē šis process, bet man žēl, ka diskusijai par tulkošanu tika atvēlēta tik maza uzmanība, tā vietā vairāk runājot par 3 konkrētam grāmatām.

Bija arī pāris pasākumi, kas sagādāja patīkamu pārsteigumu.

Lūsinda Railija. Foto - Spīgana

Lūsinda Railija. Foto – Spīgana

Tikšanās ar īru rakstnieci Lūsindu Railiju bija brīnišķīga un Railija mani tā nošarmēja ar saviem stāstiem par vēsturiskā fona izpēti, ka es nolēmu dot viņas romāniem iespēju par spīti tam, ka es romantiskos romānus nelasu vispār.

Līdzīgi par grāmatu mani ieintriģēja Andris Bulis Rūmnieka un Miglas grāmatas “Debess aiztur elpu” atvēršanas svētkos. Nebiju plānojusi šo lasīt, bet Bulis bija tik efektīgi izvēlējies lasāmos fragmentus un tik aizrautīgi runāja par to, kā šī grāmata pretēji Greja 50 nokrāsām liek uz pieres izspiesties sviedriem, ka es grāmatu nolēmu kaut kad tomēr izlasīt.

Savukārt Ingunas Baueres grāmatas “Hernhūtiešu meitas” atvēršanas svētkus varētu likt par paraugu šāda veida pasākumiem – atraktīvs pasākums, kas vērsts uz īsto mērķauditoriju, piedalās aktieri un pati autore simpātiski stāsta par grāmatas tapšanas iemesliem. Šo gan es neplānoju lasīt, jo galīgi nav mans žanrs, bet tas neliedz novērtēt lieliski sarīkotu pasākumu.

Kas izstādē mainījies un ko Spīgana tur gribētu redzēt

Mainījies nav nekas.
Joprojām Ķīpsalas grāmatu izstāde ir tirgveidīgs pasākums uz kuru primāri nāk iepirkt grāmatas par labām cenām. Principā jau tas it kā nav nekas slikts, tomēr man ļoti gribētos grāmatu izstādi redzēt nevis kā tirgošanās iespēju, bet gan kā platformu literārām diskusijām, vietu, kur tikties grāmatu mīļotājiem.

Ir patīkami, ka šogad kultūras pasākumos laiks atvēlēts arī dokumentālai literatūrai, tomēr man šķiet, ka tieši kultūras pasākumi ir tie, kuriem prasās pēc pamatīgām pārmaiņām. Šobrīd tie ir tendēti ekskluzīvi uz grāmatu atvēršanas svētkiem un te nu ir problēma – grāmatas atvēršanas svētki piesaista tikai cilvēkus, kurus jau ir ieinteresējusi konkrētā grāmata, bet ir visai maza iespēja, ka atnāks kāds, kuru grāmata tikai varētu ieinteresēt. Attiecīgi rodas situācija, kurā kultūras pasākumus apmeklē visai vāji.

Atvēršanas svētku vietā es daudz labprātāk redzētu diskusijas un Ted tipa runas par tēmām, kas ir interesantas/problemātiskas/izglītojošas. Tulkotāju diskusija bija labs solis šinī virzienā, diemžēl līdz galam doma izpildīta netika.

Būtu tik lieliski kultūras stendā dzirdēt diskusijas par kritikas nepieciešamību, par jauno literātu attīstību, par redaktoru darbu, par izpēti, ko veic rakstnieki utt. Tieši tāpat varētu klausīties runas par dažādām aizraujošām tēmām un nebūt nav obligāti katram pasākumam atvēlēt veselu stundu. Daudzi runātāji varētu pavēstīt kaut ko jaunu un interesantu, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir jāaizpilda vesela stunda. Šādas diskusijas un runas arī varētu efektīvāk pievērst uzmanību konkrētām grāmatām, jo uz šādiem pasākumiem varētu nākt arī tie, kas līdz tam nav iedomājušies, ka tā vai cita grāmata varētu viņus interesēt.

Vēl gribētos, lai pasākumi neaprobežojas tikai ar oficiālo kultūras stendu. Jau pagājušajā gadā pavīdēja ideja par to, ka grāmatu izstādē varētu atvēlēt vietu blogeriem. Es iedomājos, ka varētu blogeriem iedot kādu mazu stūrīti, kur, piemēram, stundu vai divas var satikt kādu konkrētu blogeri, kurš ir sagatavojis sarakstu ar 10 izstādē nopērkamām grāmatām, kuras šis blogeris iesaka izlasīt. Apmeklētāji var iet pie blogera un parunāties par šīm izvēlētajām grāmatām, saprast, kas un kā. Tam, protams, nav jāizskatās precīzi tā, bet ideja man patīk.

Laba ideja būtu arī lasītāju diskusijas, kurām gan būtu nepieciešams kāds klusāks stūrītis. Piemēram, izstādes rīkotāji paziņo, ka tanī un tanī laikā var atnākt un parunāties par to vai citu iemīļotu grāmatu, pārspriest tās idejas vai vienkārši paspiegt sajūsmā. Nu, tāds pop-up grāmatu klubs.

Būtu brīnišķīgi arī turpināt jau šogad manīto iespēju stendos konkrēta laikā tikties ar grāmatu autoriem.

Vēl ļoti svarīga lieta, par kuru jau runāja Baltais runcis – informācijai par grāmatu izstādes programmu ir jābūt viegli un ērti pieejamai, lai jau iepriekš var kvalitatīvi ieplānot izstādes apmeklējumu.

Ja grāmatu izstāde veidotos par 3 dienu festivālu, kur tikties visiem, kas mīl grāmatas, varbūt arī izdotos izsvēpēt no turienes ezotēriku, kuras klātesamība ar katru gadu izstādē ir arvien uzbāzīgāka; arī bez desām, kristāliem un trauku mazgāšanas līdzekļiem es labprāt iztiktu.

Ko Spīgana nopirka grāmatu izstādē

Beidzot esmu nonākusi arī līdz lielību stūrītim. Šogad gan ļoti maz bija sajūta, ka ir kāda grāmata, kuru man vajag par spīti jebkam, vienīgais izņēmums bija “Zelta dēls”. Tā nu man visai veiksmīgi izdevās iekļauties izstādei atvēlētajā budžetā un laikam pat pāri palika, ko gan man tagad jau ir grūti (un bail) sarēķināt, jo bija daži stendi, kuros varēja maksāt ar karti.

Zelta dēls. Pīrss Brauns. Šī ir vienīgā no izstādē dabūtajām grāmatām, ko jau esmu paspējusi izlasīt. Līdz blogam gan grāmata vēl nav tikusi, jo beigas mani tā notrieca gar zemi, ka bail ķerties klāt runāšanai par šo grāmatu. Varu pateikt tikai, ka autors ir pelnījis gan medaļu, gan pa seju, un tas, ko “Zelta dēls” ar mani izdarīja ir atsevišķs stāsts.

_MG_7692

Pilotnumurs. Umberto Eko. Man mājās vēl trūkst dažas Eko grāmatas un šo nopirku tieši izstādē, lai tanī dabūtu Meieres autogrāfu.

Kultūrnieze. Normunds Naumanis. Nezinu, vai nebiju pievērsusi uzmanību vai grāmata patiešām nebija pārdošanā pēdējos gados, bet šoreiz pirmo reizi Dienas stendā ieraudzīju Naumaņa grāmatu.

Kūrviesis. Hermanis Hese. Pret Hesi man vienkārši ir siltas jūtas par spīti tam, ka esmu lasījusi vien dažas grāmatas.

Ārstu romāns. Korhonens Riku. Izklausījās pēc simpātiskas grāmatas, kuru jau tā ka kādu laiku gribēju izlasīt un šoreiz tai bija lieliska cena – pusotrs eiro.

_MG_7689

Neverwhere. Neil Gaiman. Geimens komentārus neprasa, ja neskaita to, ka grāmata maksāju vienu eiro.

Intrusion. Ken Macleod. Nekad neesmu par šādu dzirdējusi, bet izvilku no Rozes atradumu kastēm un pēc anotācijas izklausījās labi.

I am Malala. Malala Yousafzai. Šo būtu palaidusi garām, ja ne Oskars, kurš man palūdza nopirkt vienu eksemplāru priekš viņa. Cena smieklīga – pusotrs eiro.

A God in Ruins. Kate Atkinson. Dzīve pēc dzīves ir padarījusi mani par Atkinsones fani.

_MG_7691

Par Rikikī piedzīvojumiem dārgāks bija tikai Eko, bet es padevos sentimentam un vienu no bērnības vislabākajām grāmatām nopirku par 7 eiro.

_MG_7688

Humberto cirku, Ēnas paradīzē un Konektikutas jeņķi karaļa Artūra galmā jau esmu lasījusi, bet gribēju savā personīgajā kolekcijā. Regīnas Ezeras grāmatu gan vēl neesmu lasījusi. Šīs četras grāmatas atrastas grāmatu maiņas punktā.

_MG_7693

Rozes skaistās un ilgotās. Juhanna Nilsone. Šo grāmatu man virtuāli iedāvināja Lasītāja, soloties, ka tā neesot nekāda lubene. Noticēju un devos iepirkt. Uz vietas stendā gan dotajā brīdī nebija, toties pārdevēja uzreiz to pasūtīja un jau tanī pašā pēcpusdienā grāmata man tika atvesta speciāli.

Bildes

Ja autorus publiski apsveic dzimšanas dienā, viņi sāk starot. :) Rakstniece Evija Gulbe. Foto - Spīgana.

Ja autorus publiski apsveic dzimšanas dienā, viņi sāk starot. :) Rakstniece Evija Gulbe. Foto – Spīgana.

Rūmnieks Hānbergam dāvina jauno grāmatu. Foto - Spīgana.

Rūmnieks Hānbergam dāvina jauno grāmatu. Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Nezinu, vai es esmu vienīgā, kam tas kaķis izskatās appīpējies, bet bērniem traki patīk viņu mīļot. Foto - Spīgana.

Nezinu, vai es esmu vienīgā, kam tas kaķis izskatās appīpējies, bet bērniem traki patīk viņu mīļot. Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Šo skaistuli uz izstādi bija atvedusi Ulubele un tā ir brīnišķīga ideja. Iedomājieties, cik lieliski ir apskaut tādu mierīgu lācīti un pašņukstēt kažokā par to, ka kāroto grāmatu nevar dabūt. Foto - Spīgana.

Šo skaistuli uz izstādi bija atvedusi Ulubele un tā ir brīnišķīga ideja. Iedomājieties, cik lieliski ir apskaut tādu mierīgu lācīti un pašņukstēt kažokā par to, ka kāroto grāmatu nevar dabūt. Foto – Spīgana.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote