Grāmatu Spīgana par grāmatām

“Mirušie nepiedod” turpinājums bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām un tā ne mazākajā mēra neliek vilties, jo beidzot lasītājam ir iespēja pamatīgak iepazīt autores fantastiski uzbūvēto pasauli – tieši pasaules un tās maģijas tuvāka izpēte man ļoti pietrūka sērijas pirmajā grāmatā. Nevajadzētu gan satraukties tiem, kas iepriekšējo grāmatu nav lasījuši – “Mājas bez durvīm” būs lieliski lasāma arī kā atsevišķa grāmata, kas saprotama arī nezinot pirmās grāmatas sižetu. Šet laikam vietā ir atzīties, ka es patiesībā “Mirušie nepiedod” sižetu atceros sasodīti vāji, atmiņā ir iespiedusies tikai sajūta, kas pārņēma lasot grāmatu un vēlme ko vairāk uzzināt par Vegas pasauli. Tagad domāju, ka gribēšu grāmatu “Mirušie nepiedod” pārlasīt vēlreiz, bet kas to lai zina, kad es līdz tam nonākšu, ja nemitīgi tiek izdotas jaunas lieliskas grāmatas.

Vegai ir īpašs talants vienmēr atrasties visu dīvaino notikumu centrā un vēl tikt turētai aizdomās par tiem, un nav nekāds pārsteigums, ka laikā, kad Grāā kāds ir sācis nogalināt jaunas burves, aizdomas krīt tieši uz svešzemnieci Vegu, kuras sociālo spēju neesamība nepalīdz viņai radīt labāku priekšstatu par sevi.

Ja pirmajā grāmatā man Vega šķita ļoti simpātiska jauna burve un kaut kādā mērā viņā redzēju sevi, tad šinī grāmatā Vega ir kļuvusi par samērā čīkstošu radījumu, kas nekā nespēj tikt vaļā no pašas radītās noslēgtības un nemitīgi par to cieš. Tas gan nekādā veidā netraucē lasīt grāmatu, jo Vega ir ļoti dzīva varone un ir ļoti viegli viņas vietā iedomāties reālus cilvēkus, kas savu dzīvi veido tieši šādā veidā. Brīžiem gribas Vegu kārtīgi sapurināt un iestāstīt viņai, ka visa pasaule nav gluži viņai nodarījusi pāri un ka kāda drusciņa atvērtības pret citiem viņai lieti noderētu, bet vispār jau ir atsvaidzinoši lasīt gramatu, kuras galvenā varone nav super mīlama un lieliska, pie kam Vegas aizsargmehānismi ir ļoti ticami un arī mūsu pasaulē cilvēki mēdz šādi reaģēt uz pagātnes traumām un pāridarījumiem. Un būsim godīgi – to Vegai netrūkst.

Vēl interesantāku grāmatas lasīšanu padara tas, ka lai arī lasītājam tiek dota iespēja iepazīt stāsta pasauli un maģiju, nepamet sajūta, ka šai pasaulē dzīvojošie burvji (par parastajiem cilvēkiem vispār nerunājot) savu maģiju vispār nepazīst. Viņi iemācās veikt kaut kādas konkrētas darbības, viņi lieliski prot aizmālēt acis vienkāršajiem ļautiņiem, bet pašiem burvjiem nav dziļas izpratnes par maģijas uzbūvi. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo šai samērā brutālajā pasaulē, kas balstās uz citu cilvēku manipulāciju, maģija ir apbrīnojami liega un netverama, balstīta emocijās, empātijā un cilvēciskajās saiknēs. Faktiski burvji šeit ir drīzāk apdāvināti psihologi, kas labprāt atsakās no zināmām ētikas normām, lai ērti parakņātos citu cilvēku galvās. Un tas man šo grāmatu padara tikai un vienīgi vēl simpātiskāku, jo mani vienmēr ir interesējis tas, kā cilvēki piedzīvo pasauli, kā to uztver un saprot un ar to šai grāmatā var iepazīties daudz un pamatīgi.

Ieva raksta it kā piezemēti un vienkārši, bet grāmatu caurstrāvo burvīga humora izjūta, un viņas grāmatas šķiet pieejamas ikvienam – grāmata kā draudzīga saruna starp autoru un lasītāju. Un šāda viegluma sajūta literatūrā nemaz tik bieži nav sastopama, nemaz tik bieži man galvā nerosās doma, ka tieši tā jau tas viss arī varētu būt. Pie kam, Ievas grāmatas vienmēr ir lasāmas vairakos līmeņos un tā arī šoreiz – “Mājas bez durvīm” lieliski lasīsies kā fantāzijas piedzīvojumu romāns, bet tikpat labi to var lasīt arī kā simboliem pieblīvētu metaforu par mūsu pasauli un cilvēka nepieciešamību iekļauties sabiedrībā.

Trīs gadu gaidīšana uz šo grāmatu noteikti ir sevi attaisnojusi un es “Mājas bez durvīm” izlasīju ar lielu sajūsmu un tagad ar nepacietību gaidu, kad no Ievas saņemsim nākamo grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājas bez durvīm
Sērija: Mirušie nepiedod
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934064197

Par Daces Vīgantes debijas grāmatu es biju dzirdējusijau kādu laiku pirms tās iznākšanas, jo Ieva Melgalve man bija piedziedājusi pilnas ausis, ka tā nu reiz ir grāmata, kuru man izlasīt vajag obligāti. Ievas gaumei es uzticos un iepriekš biju sastapusi pa kādam Daces Vīgantes stāstam iekš Satori, tāpēc skaidra lieta, ka noteikti lasīšu. Un tad vēl grāmata tika izdota ar ļoti uzrunājošu vāku un vispār jau arī nosaukums ļoti intriģējošs. Ķēros klāt un šī nu reiz bija grāmata, kas ļāva izrauties no atkal ieilgušas lasīšanas krīzes.

“Ledus apelsīns” ir stāstu krājums par klusējošiem cilvēkiem, kas ieslēgušies sevī un ir pārliecināti, ka viņu sāpi jau gan neviens nesapratīs. Un tā kā darbība lielākoties risinās padumjajos laikos, lielā mēra jau nesaprot ar. Tomēr centrālā tēma šai grāmatā ir nevis nebeidzamas ciešanas un gaušanās, bet gan autores milzīgā vēlme ieraudzīt katra stāsta abas puses un nemeklēt vienīgo “pareizo” patiesību.

Sākot lasīt grāmatu gan gribas mazliet sarūgtināti nopūsties – nu atkal jau par padumjajiem laikiem un to kā mēs visi ciešam. Un galu galā viena lieliska Nora Ikstena mums jau ir, otru nevajag, paldies. Bet uzreiz varu nomierināt – Dace Vīgante nav otra Nora Ikstena un lai arī fonā ir padumjie laiki, stāsts šoreiz ir cits.

Vīgante raksta niansēti un iejūtīgi, nepamet sajūta, ka autore lieliski pazīst cilvēkus un ir gatava viņos klausīties. Savukārt stāsti veido vienotu kompozīciju un viegli lasāmi kopā kā viens darbs, nevis atsevišķi radīti gabali. Un kopumā grāmatas tonis nav depresīvs vai gaudulīgs – autorei piemīt smalka humora izjūta, kas padara stāstus nedaudz vieglākus, tomēr visvairāk lasītājam palīdz tas, ka autore patiesi nav koncentrējusies uz dažādām šausmām, bet gan cilvēcisko konfliktu, kas faktiski varētu rasties jebkuros laikos. Jā, atzīstos, ka pie pirmā stāsta man bija jāraud, bet es neko nevaru padarīt, ja kāds raksta tik dzīvi, ka es nespēju no tā stāsta tikt ārā un pilnībā nostājos literāro varoņu vietās.

Visvairāk tomēr iepriecina tas, ka stāstu konflikti ir apskatīti daudzpusīgi un tie vienmēr tiek parādīti no visu iesaistīto pušu skatupunktiem. Šī pieeja rada daudzšķautņainus stāstus, kuros lasītājs var brīvi izvēlēties savu pozīciju – gan iejusties kādā no tēliem, gan palikt par neatkarīgu novērotāju, kurš redz, ka īstenā patiesība nav nevienā pusē. Neatkarīga novērotāja pozīcija ļauj arī saskatīt to, cik liela daļa strīdu rodas tikai tāpēc, ka neesam mācījušies runāt par lietām, neesam mācījušies iejūtīgi atrisināt konfliktus un atzīt, ka neesam visas pasaules upuri. Grāmatas nosaukums ir lieliska metafora grāmatas tēliem – visi šie cilvēki ir sevī noslēgušies, izstaro aukstumu un tikai autores iejūtīgā, tomēr uzstājīgā konfliktu pētīšana ļauj aizrakties aiz tēlu “mizas” un saprast, kas tad reiz tur notiek.

Stāstu baudīšanai lieliski palīdz arī autores valoda – viņas stāstos nav sastopamas krāšņas metaforas un poētiski apraksti, tā vietā Dace Vīgante raksta tieši un precīzi, nesakot neko lieku, neizcakinot un neizpušķojot ikdienišķas lietas. Ir ļoti viegli identificēties ar šiem stāstiem, jo varoņi šeit runā kā normāli cilvēki, iekšējie monologi risinās tieši tā kā parastiem cilvēkiem un vispār stāstos nav nekā lieka.

Katrā ziņā es šo grāmatu silti iesaku lasīt, nebaidoties no tā, ka jau atkal un atkal runājam par padumjajiem laikiem. Mani šī gramata kaut nedaudz izrāva no gramatu lasīšanas apātijas un atkal radīja vēlmi lasīt vairāk un es joprojām nevaru beigt sajūsmināties par daudzpusīgu grāmatu, kurā neeksistē pareizās patiesības.
Starp citu, tieši šobrīd “Ledus apelsīns” ir arī radio 5 mēneša grāmata, kas nozīmē, ka ir iespēja ne tikai gūt baudu no gramatas izlasīšanas, bet arī tikt pie kādas balvas, ja saņemas un uzraksta kaut nelielu recenziju un nosūta to radio.

Vērtējums:
9/10

P.S. – Dace Vīgante septembrī viesojās manā raidījumā, interviju noskatīties var te:

Nosaukums: Ledus apelsīns
Autors: Dace Vīgante
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 174
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934062124