Grāmatu Spīgana par grāmatām

Atzīstos, ka abas grāmatas lasīt ņēmu ar domu, ka mazliet pasmaidīšu par naiviem un novecojušiem šausmu stāstiem, pie viena mazliet iepazīstoties ar to vēsturi. Vienkārši bija vēlme ātri palasīties kādus vecus šausmu stāstus, negaidot to, ka šie stāsti spētu manī raisīt bailes vai šausmas.

Tomēr abas grāmatas mani pārsteidza. Lai arī bailīgi nebija (mūsdienu lasītāju vispār ir grūti nobiedēt), tomēr bija atsevišķas vietas, kas uzdzina šermuļus un radīja zināmu neomulības izjūtu. Jāatzīst gan, ka vairākkārt tas notika ne tanīs vietās, kas stāstā bija paredzētas kā tās šausminošākās – piemēram, spoku stāstu grāmatā es biju līdz sirds dziļumiem aizskarta par to, ka tie divi kretīni dzīvu sadedzināja večuka suni un vēl vīzdegunīgi paziņoja, ka tas jau tāds nelaimes gadījums vien esot bijis.

No abām grāmatām vairāk mani laikam aizķēra šausmu stāstu grāmata, tanī arī vairāk atradās stāsti, kas skanēja pārsteidzoši mūsdienīgi – nezinot to sarakstīšanas laiku, es viegli būtu varējusi pieņemt, ka tie ir tapuši pēdējo desmit gadu laikā. Savukārt pie spoku stāstu grāmatas gribējās mazliet skumji nopūsties par to, ka mūsdienās šādas tematikas grāmatas raksta krietni vien mazāk – lielākais uzsvars kvalitatīvā literatūrā tomēr ir uz psiholoģiskajām šausmām, nevis tādām vecmodīgām tēmām kā dvēsele un tās nespēja gulēt mierā.

Mazliet pārsteigta jutos par valodu – manā galvā valdīja stereotips, ka Viktorijas laikā visu rakstīja tikai izcakoti un caur puķītēm, bet šie stāsti ir sarakstīti visai ikdienišķā, brīžiem pat ļoti parastā valodā. Kādā citā grāmatā tik piezemēta valoda man būtu traucējusi, tomēr šajos stāstos ikdienišķais stāstījuma stils dod papildus autentiskuma garšu – tā kā lielākā daļa stāstu ir sarakstīti pirmajā personā, ir vieglāk noticēt, ka tā patiešām ir noticis tad, ja cilvēks stāsta līdzīgi kā ikdienā varētu runāt.

Ja no šīm grāmatām negaida kādu īpašu baiļu izjūtu, tad šī būs laba lasāmviela – ir iespējams palūkoties šausmu žanra vēsturē, atklāt, ka lielos vilcienos tematika nav mainījusies (ja neskaita to, ka mūsdienu šausmu literatūrā briesmoņi vairs lielākoties neslēpjas kaut kur tur, ārā). Arī izlasīšana daudz laika neaizņems – es abus stāstu krājumus izlasīju vienā vakarā. Principā šie stāsti var kalpot kā pievilcīga atelpa starp šausmīgākām šausmām un saspringtākiem sižetiem.

Vērtējums:
7/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Viktorijas laika spoku stāsti; Viktorijas laika šausmu stāsti
Autors: Pārstāstījis Maiks Stoks
Tulkotājs: Laura Romanovska
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 128 (katra)
Pirmizdevuma gads: 1995 (spoku stāsti); 2013 (šausmu stāsti)
ISBN: 9789934055737; 9789934055720

Ar Stīvena Kinga radošo darbību es iepazinos pirms diviem gadiem, 2013. gada jūlijā izlasīju vienu no viņa visu laiku labākajām un slavenākajām grāmatām “Mirdzums”. Kopš tā laika esmu izlasījusi 17 Kinga grāmatas, tai skaitā tikko pabeidzu Mirdzuma turpinājumu “Doktors Miegs”. Nevarētu teikt, ka esmu kāds baigais Kinga eksperts, jo ar savām 17 grāmatām esmu tikai mazliet apžļembājusi visu viņa sarakstīto, tomēr zināms priekšstats par Kinga stilu un viņa spējām man ir. Un tā nu es atļaujos apgalvot sekojošo – lai arī “Doktors Miegs” nebūt nav slikta grāmata, pēc Kinga standartiem šis ir mēreni vājš romāns.

Dens Toranss nu ir izaudzis no baisajām “Overlook” dienām, bet tā tad arī būtu vienīgā labā lieta, kas par viņa dzīvi sakāma. Dens ir atklājis, ka ar mirdzumu krietni vieglāk sadzīvot ir tad, ja to noēno ar alkoholu un nu Dens ir nožēlojams alkoholiķis bez pastāvīgas dzīvesvietas, ienākumiem, radiem vai draugiem.
Tā tas ir līdz brīdim, kad viņa dzīvē ierodas Anonīmie Alkoholiķi un neparastā meitene Ābra, kuras mirdzums pārspēj jebko līdz šim piedzīvoto. Un, lai nebūtu garlaicīgi, uz skatuves parādās arī Īstenais Mezgls – bariņš necilvēku (burtiskā nozīmē), kas pārtiek no tvaika jeb mirdzuma. Kā iegūt visvairāk tvaika? Pavisam vienkārši – jo ilgāk spīdzināsi bērnu ar mirdzumu, jo vairāk tvaika varēsi no viņa izsūkt. Neveiksmīgā kārtā Ābra ir Īstenajam Mezglam patrāpījusies pa kājām un nu viņi ir uzsākuši meitenes medības, bet Denam būs jāizdomā kāds pilnīgi ģeniāls plāns, kā viņu glābt.

Galvenā lieta, ko es nekādīgi nespēju saprast ir – nu kāds velna pēc Kingam vajadzēja Denu par alkoholiķi pataisīt? Tas ne mazākajā mērā nepalīdz sižetam, savukārt grāmatas Anonīmie Alkoholiķi ir tik neciešama (gandrīz reliģioza) sekta, ka vai nelabi metas. Ja AA šitā darbojas arī reālajā dzīvē, nav brīnums, ka ir cilvēki, kas viņiem negrib pievienoties. (Jā, es neapstrīdu to, ka daudziem grāmatā AA palīdz, un vieniem 90% pievienoties negribētāju tas sektas stāvoklis ir tikai attaisnojums, bet nu nevar taču visiem Dievs priekšā pakaļā palīdzēt. Tā reliģiozā daļa bija drausmīgi kaitinoša.) Un tas Dena lielais, briesmīgais noziegums man vispār šķita smieklīgs – nekā jauka jau tur nebija, bet nu tik šausmīga, lai to būtu gadiem ilgi jāvazā līdzi kā baisāko noslēpumu arī ne. Ja no grāmatas izmestu alkoholisma daļu, šis romāns krietni vien iegūtu kvalitātē, bet ko nu padarīsi lieliem māksliniekiem, kas droši vien grib savās grāmatās vismaz nedaudz izrakstīt savu dzīvi.

Ja salīdzina ar Mirdzumu, šī galīgi nav šausmu grāmata, arī spriedze te īpaši neveidojas (galvenokārt tāpēc, ka atkal un atkal nākas krāmēties ar to alkoholismu). No Kinga es būtu gaidījusi romānu, kas vairāk iecērt galvā un spēlē uz jūtām, bet šoreiz nekā. Tā vietā ir diezgan labs action un asprātīgs risinājums par vampīru tēmu.

Visvairāk mani iepriecināja tas, ka grāmatā beidzot ar ļaunajiem nekaujas bērni vai pusaudži vien, te talkā nāk pieaugušie, tiek iesaistīti vecāki un viss notiek ar visai labu loģiku un izcilām plānošanas spējām. Patīkami, ka šoreiz labie paļaujas ne tikai uz savām superspējām, bet arī glīti izmanto pretinieku vājās vietas un gandrīz vienmēr pieturas pie plāna. Un vispār sižets bija labs, motivācijas ar savās vietās, diezgan labi izstrādāti varoņi un vispār jau nekādu diži lielo problēmu grāmatai nav (ja neskaita to sasodīto alkoholismu, kā man viņš grauž). Galvena grāmatas problēma laikam ir tā, ka nekādu pārsteigumu šeit arī nav – šis ir vienkārši kvalitatīvi sarakstīts romāns, kura lasīšana nesagādā problēmas.

Ak jā, vienīgi tulkotājas virzienā gan es gribu dusmīgi pakratīt pirkstu. Ak jel, nu cik sarežģīti ir pārbaudīt to, ka latviski ir Cūkkārpa, nevis Hogvartsa, un Kalambols, nevis Kvidičš?! Iegūglēt šos jautājumus aizņem burtiski pāris minūtes un es gandrīz palēcos, kad grāmatā ieraudzīju tos idiotiskos latviskojumus. Bija sajūta, ka ar nosaukumu latviskojumiem arī citviet ir klājies čābīgi, bet neviens cits tik spilgti acīs neielēca un citus man bija slinkums pārbaudīt (jo tas nav mans pienākums).

Jebkurā gadījumā – grāmata ir lasāma, tā negarlaiko un ir vairāki ļoti pozitīvie aspekti, bet uz pārējo Kinga grāmatu fona, kuras esmu lasījusi, šī šķiet visvajākā no viņa grāmatām. Katrā ziņā ar šo grāmatu noteikti nevajadzētu sākt savu pazīšanos ar Kingu, bet kā padsmitā Kinga grāmata – derēs.

Citāts no grāmatas:

“”Mums nav varas pār civlēkiem, vietām un lietām.” Kā jau lielākā daļa dzērājiem paredzēto zelta domugraudu, arī šios atbilda patiesībai tikai par kādiem septiņdesmit procentiem; atlikušie trīsdesmit bija tukša muldēšana.”

Vērtējums:
6/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Doktors Miegs
Autors: Stīvens Kings
Tulkotājs: Ina Strautniece
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 512
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789934051357