Grāmatu Spīgana par grāmatām

(Raksts tapis priekš satori.lv)

Katra lasītāja dzīvē reizi pa reizei ienāk grāmata, kas nogāž no kājām ar sava vēstījuma skarbo tiešumu. Manā pieredzē pēdējā šāda grāmata bija Herbjorgas Vasmu “Šie mirkļi”, kas nesen izdota latviešu tulkojumā. Ar norvēģu rakstnieces Herbjorgas Vasmu daiļradi biju pazīstama jau iepriekš – vispirms es autori iemīlēju ar “Dinas grāmatu”, vēlāk bija “Septiņas tikšanās”, kam sekoja īpatni autobiogrāfiskais romāns “Simts gadi”. Un tagad “Šie mirkļi”, kas atkal apliecina Vasmu prasmi meistarīgi vērpt romānus, kuri lasītāja kapāšanas skarbumā neatpaliek no Norvēģijas vējiem.

“Šie mirkļi” ir autobiogrāfisks romāns – tajā ietverts laika periods no autores agrīnās jaunības līdz brīdim, kad Vasmu jau kļūst par atzītu rakstnieci. Romāns sarakstīts trešajā personā, varoņu vārdi darbā neparādās, un netiek pieminēti arī konkrēti notikumi vai gada skaitļi. Tā vietā autore izvērstā veidā atklāj to, cik nepanesami ir dzīvot ar nedrošības sajūtu, balansēt uz depresijas robežas un mēģināt savas emocijas sajūgt ar realitāti. No malas gan šī realitāte nemaz tik drūma neizskatās – viņa bija nabadzīga lauku meitene ar ambīcijām, kura par spīti milzum daudz dažādiem šķēršļiem kļuva par plaši atzītu un mīlētu rakstnieci. Tomēr autores subjektīvā realitāte krāsojas krietni vien drūmākos toņos, un tieši par iekšējo pasaules izjūtu arī ir šis romāns.

Vasmu literāro darbu varones vienmēr ir stipras ziemeļnieces, kas cīnās par savu “es”, kā nu prot (un apstākļi ļauj), un romāna “Šie mirkļi” galvenā varone nav izņēmums. Romāna autore un romāna varone manā apziņā tā arī nesaplūda vienotā tēlā, jo nošķīrums starp Vasmu iekšējo pasauli un publisko tēlu ir tik dramatisks, ka grūti to iztēloties kā vienu personu par spīti tam, ka gan es pati, gan liela daļa citu cilvēku (lai neteiktu – visi) dzīvi pavada līdzīgā duālā stāvoklī, mētājoties starp ārēji veiksmīgu, bet iekšēji šaubīgu, nepārliecinātu personu.

Lielā mērā šīs savstarpēji nošķirtās vienas personas divas dzīves nosaka grāmatas veiksmi – stāsts ļauj ielūkoties autores dvēseles aizkulisēs un parāda lasītājam to cilvēka dzīves daļu, kas parasti no citiem tiek rūpīgi slēpta. Ir vajadzīga zināma drosme, lai citiem rādītu savu vājumu, turklāt tas ir krietni grūtāk, nekā cīnīties ar iesīkstējušām sabiedrības normām un pastāvēt uz savu taisnību – krietni vieglāk sakaut pretinieku, ja šis pretinieks neesi tu pats. Jāņem vērā arī tas, ka Vasmu runā par depresiju laikā, kad tā vēl netiek atzīta par slimību – tā tiek uztverta kā prasts slinkums, vēlme žēlot sevi un tikt žēlotam, līdz ar to nav neviena, kas šajā iekšējā cīņā varētu palīdzēt.

Šaubas par savu vērtību un spēkiem gan nav vienīgā grāmatas tēma. Aprakstot, ko nozīmē būt sievietei rakstniecei 60. gadu vidū Norvēģijas laukos, pavīd arī feminisma idejas. Autore uzdod nevienam konkrēti neadresētu jautājumu, kāpēc sabiedrība lielākoties izvēlas vārdu “sieviete” piekarināt kā īpašu apzīmējumu. Kāpēc tiek lietoti vārdu savienojumi “sieviete rakstniece”, “sieviete premjerministre” vai “sieviete mehāniķe”? Kāpēc kādam šķiet tik īpaši, ka sieviete ir spējīga kaut ko darīt, domāt un sasniegt? Romāna varone baidās no tā, ka viņas svaigi publicētās grāmatas kāds kritiķis nodēvēs par “sieviešu literatūru”, jo tas nozīmētu konkrētu klasifikāciju, no kuras nekad nebūs iespējams izlauzties. Šī problēma ir manāma arī mūsdienās – joprojām aktuāls ir jautājums, kāpēc sabiedrības domāšanā pastāv ideja, ka sieviete, kas savā dzīvē kaut ko sasniegusi, ir īpaši drosmīga vai pat izredzēta? Kāpēc mēs vienkārši nelepojamies ar cilvēka sasniegumiem, bet gan īpaši uzsveram, ka sieviete ir izdarījusi kaut ko vērtīgu? Šāds domu gājiens nepalīdz dzimumu vienlīdzības veicināšanā, drīzāk otrādi – tas joprojām kultivē domu, ka kaut ko īpašu paveikt spējīga sieviete ir izņēmuma gadījums, kas netieši pasvītro pārējo nevarību.

Romāna varones domai, ka visļaunākais nodarījums pret šo grāmatu būtu nodēvēt to par “sieviešu literatūru”, ir grūti nepiekrist. Nav tā, ka nebūtu iemesla vai kārdinājuma to darīt – galu galā, autore sieviete raksta par dzejnieci sievieti, kas mēģina izcīnīt savu vietu sabiedrībā, kura nav īpaši labvēlīga pret stiprām un domājošām sievietēm. Tomēr apzīmējums “sieviešu literatūra” šo grāmatu nogalinātu. Šis romāns nav konkrēti par sievietēm, un tas nav par feminismu, lai gan tematiski apskata gan vienu, gan otru. “Šie mirkļi” ir vispārcilvēciska grāmata par depresiju un mēģinājumiem izlauzties, lai īstenotu savus sapņus. Šis ir skarbs romāns, kas rakstīts no iekšpuses uz āru, – grāmata, kas pamazām sadriskā lasītāju, aizcērt elpu un iegriež tieši sirdī.

Pāri visam – nebeidzama kauna izjūta. Kauns, ka esi vājš. Kauns, ka esi kaut nedaudz “izlēcis” no sabiedrības. Kauns atzīt, ka patiešām patīk bērni un padodas ar viņiem strādāt, jo tas taču būtu pretrunā ar “īsto” feminismu. Kauns par vēlmi sasniegt vairāk un kauns par nespēju izdarīt labāk. Mūžīgais kauns par teju katru gan sperto, gan nesperto soli, vienalga, kādā virzienā, – kauns, kas pavada tik daudzu mūsu dzīves.

Neraugoties uz to, cik dziļu iespaidu grāmata uz mani atstāja, es dīvainā kārtā tā arī nespēju just līdzi romāna varonei. Sākumā autores stils rakstīt trešajā personā un neminēt nevienu pašu personvārdu mazliet pat kaitina un atgādina pusaudža pirmos literāros mēģinājumus. Tikai vēlāk atklājas, ka autore ir smalki spēlējusies ar lasītāju un teksts izaug līdz ar galveno tēlu.

Tāpat interesanti redzēt, kā aiz visas šīs atklātības un intimitātes autorei tomēr izdodas no lasītāja slēpties. No vienas puses, dvēsele šķietami tiek izķidāta līdz molekulāram līmenim, no otras – noslēpumainība tiek saglabāta, grāmatu rakstot, līdzīgi kā cilvēki domā, proti, aprautās frāzēs, puspabeigtos teikumos un idejās, kuras netiek vairāk paskaidrotas, jo cilvēka paša galvā visi konteksti ir pašsaprotami un skaidrojumi lieki. Savukārt lasītājam atliek tikai uzlasīt šīs druskas un līmēt kopā pa savam, tā arī īsti netiekot līdz pārliecībai par to, vai un cik lielā mērā “sagrabinātā” aina sakrīt ar realitāti autores galvā. Tas savukārt noved pie mūžīgajām pārdomām par to, vai cilvēki vispār ir spējīgi pilnvērtīgi nodot citiem savas domas un idejas pat brīžos, kad šķiet, ka viss izstāstīts nevainojami. Šādas pārdomas, šķietami aizplūdušas ar stāstu vairs nesaistītā virzienā, tomēr nemanāmi ved atpakaļ pie grāmatas tematikas, atgriežot mūs pie autores iekšējās vientulības, kuru vēl jo smagāku dara bezcerība to visu līdz galam izstāstīt apkārtējiem. Citi autori redz vispirms kā veiksmīgu sievieti, kas dzīvē īpaši izsitusies, nevis kā to šaubīgo un trauslo esamību, kas kaut kāda iemesla dēļ ir neatņemami saistīta ar būšanu cilvēkam.

Šādas un līdzīgas idejas Vasmu romānā “Šie mirkļi” sastopamas biezā slānī, un katra no tām ir tikpat daudzšķautņaina kā romāns kopumā. Katrā ziņā autore ar šo romānu ir lasītājiem pasniegusi atslēgu uz ļoti plašām pārdomām, kas interpretējamas tik daudzveidīgi, ka kļūst bailīgi uzstāties ar jebkādu savu versiju. Vismaz es noteikti jutos daudz drošāka un par sevi pārliecinātāka, kamēr par šo romānu biju uzrakstījusi vien: “Skarba, intīma un atkailināta grāmata, kas skaudri griež sirdī.”

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Šie mirkļi
Autors: Herbjorga Vasmu
Tulkotājs: Raita Kozlovska
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 316
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789934053771

“Atriebes ceļi” nu reiz ir grāmata, kas mani pievilka ar savu vāka dizainu, kas, salīdzinājumā ar citiem šīs grāmatas izdevumiem, ir padevies visai veiksmīgs.

Uz pēdējā vāka atrodamā anotācija lasītājam pārdroši apsola “spriedzes pilnu šausmu romānu”, kas mani jo vairāk pamudināja lasīt šo grāmatu, bet jāatzīst tomēr, ka spriedzi es šinī grāmatā neatradu nu itin nemaz un par tām šausmām arī vēl varētu padiskutēt. Atkal sāku atgriezties pie domas, ka grāmatu oficiālās anotācijas ir gluži vienkārši neuzticamas. Vai arī man pēdējā laikā ar tām īpaši nav paveicies.

19. gadsimta vidus. Divas labi audzinātas jaunavas- Lūkana un Zosina- attopas neapskaužamā situācijā- viņas ir palikušas bez pajumtes un bez aizstāvjiem, un nu par izdzīvošanu nākas cīnīties pašām. Mirklī, kad viss jau sāk šķist pagalam bezcerīgs, uzrodas pavecāks skotu mācītājs ar sievu un cēli piedāvā abām jaunavām braukt uz Franciju, kur viņas varēs dzīvot un izglītoties šo žēlsirdīgo cilvēku pajumtē. Tomēr patiesība nebūt nav tik rožaina un drīz abu vecīšu maskas krīt, atklājot necilvēcīgus nodomus.
Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem.

Grāmata mani ievilka jau no pirmajām lapaspusēm un es ar lielu aizrautību tai izbūros cauri par spīti tam, ka notikumu pavērsieni bija visai paredzami. Galvenokārt mani pievilka brīnišķīgi glītā un vecmodīgā valoda, kas pilnībā ļāva iejusties tai laikmetā, un tas, ka šī grāmata piedāvā perfektu iespēju ielūkoties divu 19. gadsimta jaunavu domāšanā.

Bet jāatzīst, ka tieši abas jaunavas man sagādāja arī vislielākās problēmas- mūsdienās ir visai grūti sevi iedomāties situācijā, kāda atrodas Zosina un Lūkana. Kā jau 19. gadsimta jaunavām piedienas, viņas ir audzinātas neko nezinot par dzīvi, neviens nekad nav pat ļaunākajos murgos iedomājies, ka viņām kādreiz nāktos parūpēties pašām par sevi un būt kaut kam vairāk par labu sievu un greznumlietiņu mājās. Lūkana un Zosina ir neticami naivas (no mūsdienu viedokļa raugoties, protams), ne mazākajā mērā nepazīst cilvēkus un nenojauš neko par grūtībām, ko dzīve varētu sagādāt. Viņas ir audzinātas vienmēr paļauties uz vīrieti un viņām nekad nav nācies pieņemt savus lēmumus. Tas viss, protams, iederas 19. gadsimtā, bet ar to ir grūti identificēties un ir mazliet sarežģīti izsekot abu jaunavu domu gājienam un izprast viņu rīcības motīvus, jo lai cik labi man strādātu iztēle, šī nu reiz bija loma, kurā es ielekt nespēju. Un bija vēl kāds iemesls, kāpēc es nespēju just līdzi abām nabaga jaunavām- visas tās ķibeles viņas sev uz galvas uzkrāmēja pašas! Ja Lūkanu vēl varētu kaut mazliet saprast- jaunai meitenei ar romantiskiem ideāliem precības ar vecu atraitni nebūt nešķiet simpātiskas, tad Zosina gan rīkojas tīri aiz iecirtības un būtu varējusi gan sev, gan iemīļotajai draudzenei nodrošināt pavisam ērtus dzīves apstākļus, ja vien tik spītīgi neatteiktos glābt īpašumus no tēva kreditoriem vai vismaz sazinātos ar savu bagāto radinieci. Bet, protams, tas droši vien īsti neatbilstu abu jaunavu audzināšanas garam un galu galā- tad arī stāsta nebūtu.

Ak jā, un man vienmēr ir gribējies zināt kā tās 19. gadsimta sievietes iemanās visur un vienmēr zaudēt samaņu. Katrā ziņā šinī grāmatā ģībšanas netrūka.

Šī bija izklaidējoša grāmata ar pievienoto vērtību- iespēju iejusties 19. gadsimta garā, tomēr par spriedzes un šausmu esamību šai romānā gan varētu strīdēties. Romāns rit pārāk lēnā un nesteidzīgā gaitā, lai to no sirds varētu dēvēt par spriedzes piepildītu- pat izšķirošajā naktī abas jaunavas būtībā tikai sēž un gaida un tā pa īstam nekas nemaz nenotiek. Savukārt šausmu esamība vai neesamība jau atkal droši vien ir mūsdienīga skatījuma problēma- mēs esam tik ļoti piesātinājušies ar grafiskiem un intensīviem šausmu aprakstiem vai skatiem, ka bez tā visa šausmas īsti vairs nešķiet īstas. Lai arī, protams, var just līdzi Lūkanai un Zosinai viņu pārliecībā par viņām piespēlēto traģisko likteni, šī līdzjūtība neliek skudriņām skriet pār muguru un ne mirkli neizraisa šausmas. Tā ir un paliek tikai vienkārša līdzjūtība jo vairāk tāpēc, ka ir ļoti viegli prognozēt šīs grāmatas laimīgās beigas.

Tomēr par spīti visam iepriekšminētajam, es grāmatu patiesi izbaudīju un sajūsminājos gan par burvīgo valodu, gan psiholoģiski dziļo varoņu portretējumu. Nepameta sajūta, ka autore ir pamatīgi izklaidējusies, rakstot šo grāmatu un vairāk vai mazāk veiksmīgi slēpjoties aiz pseidonīma, un grāmatas, kuras ir tapšanas procesā pašam autoram radījušas prieku, vienmēr ir viegli un patīkami lasīt, neatkarīgi no sižeta satura.

Citāts no grāmatas:

“Lai cilvēks uzvestos kā saprātīga būtne [..] visupirmais nosacījums ir iztēle.”

Vērtējums:

8/10

Pavisam nesen rakstīju par Vasmu grāmatu Simts gadi ar tādu neizteiktu domu, ka no Vasmu esmu ar mieru lasīt jebkuru grāmatu. Pēc tam mana māsa iekš to Twitter paziņoja, ka ir gatava atdot teju vai dvēseli par Vasmu grāmatu „Bēgšana no Franka”, kas grāmatnīcās vairs nav pieejama. Tad nu savtīgos nolūkos- lai apmaiņā pret grāmatu piespiestu māsu darīt man vajadzīgas lietas- iegādājos to grāmatu ibook.lv un pirms atdošanas māsai vēl paspēju arī izlasīt. Un, ak vai, nekad nebūtu domājusi, ka pienāks diena, kad man kādā Vasmu grāmatā būs tik smagi jāviļas.

Šoreiz neatstāstīšu sižetu, jo šai grāmatai laikam gan būtu svarīgi to nezināt.
Mums dota ir galvenā varone Sanne, līdz slimīgumam pedantiska būtne un piedevām vēl garlaicīga svētule. Neatceros pēdējo reizi, kad man kādas grāmatas galvenais varonis būtu tik šausmīgi riebies kā šinī grāmatā (pat Sagānas Akordos negāja pa tik augstiem plauktiņiem šinī ziņā). Bet es jau parasti saku, ka lasīt grāmatas ar varoņiem, kas personiski ir nesimpātiski, ir diezgan interesanti, ja vien to nav jādara ilgstoši.
Tad vēl ir Franks- Sannes mīļākais, kurš, protams, protams, katru mīļu dienu solās šķirties no savas sievas.
Un ir Frīda- Sannes draudzene, pilnīgs Sannes pretstats.

Grūti par šo grāmatu rakstīt, jo visas manas piezīmes, ko veicu lasīšanas laikā, beigās izrādījās grāmatas atrisinājums un galvenais pavērsiena punkts, tāpēc, negribot izspoilot grāmatu, nākas daudz paturēt pie sevis un nepateikt. Jāatzīst gan, ka tās grāmatas beigas krietni glāba visu grāmatu un vispār pēdējās pārdesmit lapaspuses bija krietni jēdzīgākas par visu grāmatu kopumā.
Es domāju, ka lielākā šīs grāmatas problēma ir tā, ka Vasmu ir atrauta no viņas ierastās vides- darbība vairs nenorisinās uz Norvēģijas krāšņās dabas fona- un Vasmu līdz ar to zaudē pusi savas pievilcības. Lai arī tā, protams, ir tikai un vienīgi autora darīšana, es domāju, ka „izkāpt” no Norvēģijas bija liela kļūda, jo pārējās Eiropas apraksti vairs tik skaisti nevedas un šķiet pliekani.
Jā, patiesībā visa tā grāmata šķita tāda plakana, bez dziļuma. Grāmatas pirmajā trešdaļā nenotiek praktiski nekas, mēs tikai varam iepazīties ar izcili kaitinošo galveno varoni. Tad pēc pirmajām simts lapaspusēm beidzot sāk parādīties vismaz kaut kāda emocionāla pievienotā vērtība- parādās bērnu nama ainas, kuras līdz pat grāmatas beigām tā arī paliek visspēcīgākās epizodes. Kaut kur ap grāmatas vidu vai pat vēlāk sāka parādīties arī darbība, bet savus augstumus Vasmu tā arī nesasniedz.
Netipiski Vasmu arī tas, ka galvenā varone ir nevis stipra sieviete, kas uz skarbās bērnības pamatiem uzbūvējusi neatkarīgu dzīvi, bet gan vāja bezrakstura būtne, kas peld pa straumi.

Man tā vien šķiet, ka Vasmu iznīkst, ja viņu izrauj no ierastās vides, un šī viennozīmīgi ir neveiksmīgākā Vasmu grāmata, ko esmu lasījusi. Ne miņas no tā Vasmu tiešā, gandrīz skarbā stila, tā vietā pie lasītājiem ir nonākusi banāla un diezgan vienmuļa grāmata. Es pat neesmu pārliecināta, vai to tiešām bija vērts lasīt.

Vērtējums:
4/10 (būtu likusi zemāku atzīmi, bet grāmatas atrisinājums man tomēr patika…)

Pavisam nesen rakstīju par Vasmu grāmatu Simts gadi ar tādu neizteiktu domu, ka no Vasmu esmu ar mieru lasīt jebkuru grāmatu. Pēc tam mana māsa iekš to Twitter paziņoja, ka ir gatava atdot teju vai dvēseli par Vasmu grāmatu „Bēgšana no Franka”, kas grāmatnīcās vairs nav pieejama. Tad nu savtīgos nolūkos- lai apmaiņā pret grāmatu piespiestu māsu darīt man vajadzīgas lietas- iegādājos to grāmatu ibook.lv un pirms atdošanas māsai vēl paspēju arī izlasīt. Un, ak vai, nekad nebūtu domājusi, ka pienāks diena, kad man kādā Vasmu grāmatā būs tik smagi jāviļas.

Šoreiz neatstāstīšu sižetu, jo šai grāmatai laikam gan būtu svarīgi to nezināt.
Mums dota ir galvenā varone Sanne, līdz slimīgumam pedantiska būtne un piedevām vēl garlaicīga svētule. Neatceros pēdējo reizi, kad man kādas grāmatas galvenais varonis būtu tik šausmīgi riebies kā šinī grāmatā (pat Sagānas Akordos negāja pa tik augstiem plauktiņiem šinī ziņā). Bet es jau parasti saku, ka lasīt grāmatas ar varoņiem, kas personiski ir nesimpātiski, ir diezgan interesanti, ja vien to nav jādara ilgstoši.
Tad vēl ir Franks- Sannes mīļākais, kurš, protams, protams, katru mīļu dienu solās šķirties no savas sievas.
Un ir Frīda- Sannes draudzene, pilnīgs Sannes pretstats.

Grūti par šo grāmatu rakstīt, jo visas manas piezīmes, ko veicu lasīšanas laikā, beigās izrādījās grāmatas atrisinājums un galvenais pavērsiena punkts, tāpēc, negribot izspoilot grāmatu, nākas daudz paturēt pie sevis un nepateikt. Jāatzīst gan, ka tās grāmatas beigas krietni glāba visu grāmatu un vispār pēdējās pārdesmit lapaspuses bija krietni jēdzīgākas par visu grāmatu kopumā.
Es domāju, ka lielākā šīs grāmatas problēma ir tā, ka Vasmu ir atrauta no viņas ierastās vides- darbība vairs nenorisinās uz Norvēģijas krāšņās dabas fona- un Vasmu līdz ar to zaudē pusi savas pievilcības. Lai arī tā, protams, ir tikai un vienīgi autora darīšana, es domāju, ka „izkāpt” no Norvēģijas bija liela kļūda, jo pārējās Eiropas apraksti vairs tik skaisti nevedas un šķiet pliekani.
Jā, patiesībā visa tā grāmata šķita tāda plakana, bez dziļuma. Grāmatas pirmajā trešdaļā nenotiek praktiski nekas, mēs tikai varam iepazīties ar izcili kaitinošo galveno varoni. Tad pēc pirmajām simts lapaspusēm beidzot sāk parādīties vismaz kaut kāda emocionāla pievienotā vērtība- parādās bērnu nama ainas, kuras līdz pat grāmatas beigām tā arī paliek visspēcīgākās epizodes. Kaut kur ap grāmatas vidu vai pat vēlāk sāka parādīties arī darbība, bet savus augstumus Vasmu tā arī nesasniedz.
Netipiski Vasmu arī tas, ka galvenā varone ir nevis stipra sieviete, kas uz skarbās bērnības pamatiem uzbūvējusi neatkarīgu dzīvi, bet gan vāja bezrakstura būtne, kas peld pa straumi.

Man tā vien šķiet, ka Vasmu iznīkst, ja viņu izrauj no ierastās vides, un šī viennozīmīgi ir neveiksmīgākā Vasmu grāmata, ko esmu lasījusi. Ne miņas no tā Vasmu tiešā, gandrīz skarbā stila, tā vietā pie lasītājiem ir nonākusi banāla un diezgan vienmuļa grāmata. Es pat neesmu pārliecināta, vai to tiešām bija vērts lasīt.

Vērtējums:
4/10 (būtu likusi zemāku atzīmi, bet grāmatas atrisinājums man tomēr patika…)