RSS
 

Archive for the ‘Skandināvu literatūra’ Category

The Christmas Mystery. Jostein Gaarder

29 Dec

Jau uzreiz, kad manā īpašumā nonāca šī grāmata, es izlēmu tās lasīšanu atstāt Ziemassvētkiem, jo kad gan būtu vēl piemērotāks laiks lasīt par Ziemassvētku mistērijām, ja ne Ziemassvētkos? Žēl tikai, ka uzreiz neiemetu acis grāmatā un arī nevienu aprakstu neizlasīju, jo palaidu garām to, ka grāmata sākas 1. decembrī un patiesībā būtu jālasa kā adventes kalendārs. Es izlasīju praktiski vienā piegājienā un jāatzīst, ka tas grāmatai par labu nenāca, šī ir tieši tāda grāmata, kas jālasa pa vienai nodaļai katru dienu līdz pat Ziemassvētkiem.

Joahims (Joachim?) ir mazs zēns, kurš kopā ar Papu ir nopircis pavisam īpašu adventes kalendāru- pirmkārt, tas ir maģisks, otrkārt, tanī ir ieslēpts stāsts, katru dienu pa smalki aprakstītai lapai, treškārt, šķiet, ka adventes kalendārs ir izgatavots mājās un visas aizdomas krīt uz noslēpumaino puķu tirgotāju Džonu.
Katru rītu Joahims atver vienu adventes kalendāra lodziņu un katru reizi no tā izkrīt daudzkārt salocīta, blīvi aprkastīta lapa. Šīs lapas vēsta stāstu par mazu meitenīti- Elizabeti (vai varbūt Elisabeti) Hansenu- kuras acu priekšā rotaļlietu veikalā atdzīvojas jēriņš. Šim jēriņam Elisabete skrien pakaļ un atklājas, ka viņa ir nonākusi pagalam jocīgā ceļojumā- viņa ar visu raibo kompāniju (jēriņam un Elisabetei pievienojas avju gani, enģeļi un trīs gudrie) dodas uz Bētlemi. Bet viņi ceļo ne tikai ģeogrāfiski, bet arī laikā, jo kompānijai ir jāpaspēj ierasties Bētlemē uz brīdi, kad piedzims Jēzus. Adventes kalendāra lapas tad nu stāsta par to, kā kompānijai sokas ceļojumā.
Savukārt Joahims paralēli stāsta lasīšanai atklāj, ka viņa pilsētā pirms daudziem, daudziem gadiem patiešām pazuda maza meitenīte vārdā Elisabete un sāk prātot, vai tiešām tā būtu tikai sakritība.

Pirmais, ko gribās par šo grāmatu teikt ir- tā ir romantiski vecmodīga un īsti Ziemassvētkiem piemērota grāmata. Ja šo grāmatu lasītu pareizi, kā adventes kalendāru, tā spētu uzburt brīnišķīgu Ziemassvētku noskaņu. Un ši noteikti būtu tāda grāmata, ko pirms Ziemassvētkiem varētu lasīt priekšā bērniem- nodaļas ir salīdzinoši īsas un rakstītas jau no bērna skatupunkta, savukārt piedzīvojums gana aizraujošs.
Manuprāt, galvenais ir nepieļaut to kļūdu, kuru pieļāvu es- nelasīt šo grāmatu vienā piegājienā. To ir jāizbauda lēnām un jāļauj sevī augt satrauktām gaidām pēc nākamās nodaļas un noslēpuma atrisinājuma. Izlasot vienā piegājienā, grāmata zaudēja daļu savas burvības un bija uzkrītoša autora tendence atkārtoties, kas rodas no tā, ka katru nodaļu ir jāiesāk un jānobeidz zināmā mērā kā atsevišķu stāstu. Un šo grāmatu noteikti ir jālasa ar nekritisku prātu, jo mazliet nesakarīgu vietu ir daudz, kā jau bērnu grāmatā, kurai sveši pieaugušo pasaules garlaicīgie likumi.

Jāatzīst, ka, izlasot grāmatu līdz beigām, es biju mēreni vīlusies, jo pirmā nodaļa solīja krietni vien aizraujošākus piedzīvojumus, nekā pēcāk parādījās grāmatā un arī virsstāsta atrisinājums bija visnotaļ paredzams, kā arī sākumā nebiju gaidījusi, ka grāmatā būs tik daudz reliģijas. Un tomēr par spīti tam visam, es plānoju nākamgad šo grāmatu lasīt atkal un tad to darīt pareizi. Domāju, ka īpaši šo grāmatu pārlasīt vērts ir dēļ tās vecmodīgās, romantiskās un ģimeniskās noskaņas, šī grāmata patiešām spētu sagādāt Ziemassvētku sajūtu.
Ceru, ka arī kāda latviešu izdevniecība saņemsies izdot šo grāmatu latviski.

Lai arī neesmu nevienas reliģijas piekritēja, no grāmatas gribējās izrakstīt citātu, kas lieliski raksturotu jebkuru reliģiju:

„..many things have been done in the name of Jesus, that heaven is not very happy about..”

Vērtējums
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Brāļi Lauvassirdis. Astrīda Lindgrēne

22 Nov

Šogad pirmo reizi sanāca pabūt Stokholmā un attiecīgi arī Stokholmas labākajā vietā- Lindgrēnes muzejā. Teikt, ka es par to biju stāvā sajūsmā, nozīmētu nepateikt neko, bet ne par to stāsts. Lindgrēnes muzejā mani sagaidīja mērens pārsteigums un atklāsme, ka Brāļus Lauvassirdis taču sarakstījusi Lindgrēne, nevis Andersens. Un nemaz nesmejaties. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka bērnībā izlasīju visas Lindgrēnes grāmatas, kas tulkotas latviski, un tās bija pirmās grāmatas, ko pati ņēmu no bibliotēkas, bet par Brāļiem Lauvassirdīm man atmiņā bija noglabājušās tik smeldzīgi skumjas atmiņas, ka biju pilnīgi pārliecināta, ka tās ir piederīgas Andersenam, nevis jaukajai Lindgrēnei. Nu redz, izrādījās, ka esmu smagi kļūdījusies un nolēmu Brāļus Lauvassirdis izlasīt vēlreiz.
Starp citu, lasīju burvīgu Zvaigznes izdevumu no sērijas “Lasītprieks” un lasot priecājos par smukajām ilustrācijām. Man vispār patīk, ka mūsdienās joprojām izdod grāmatas ar oriģinālajām ilustrācijām.

Kārlis Lauvassirds ir mazs, slims zēns, kura lielākais elks un labākais draugs ir viņa skaistais, gudrais un visādi citādi brīnišķīgais vecākais brālis Jonatans. Kad mājā izceļas ugunsgrēks Jonatans drošsirdīgi glābj mazo brāli no liesmām un ar Kārli uz muguras metas ārā pa trešā stāva logu, pieliekot punktu savai īsajai dzīvei (un pēc tam vesels bars cinisku tantiņu iet pie brāļu mātes vaidēt par to, kāpēc tieši tam jaukajam puikam vajadzēja mirt, bet tam slimīgajam dzīvot). Tomēr tieši šeit stāsts tikai sākas, jo brāļi norunājuši tikties teiksmu un ugunskuru zemē Nangijālā, kur viss ir iespējams.
Kad arī Kārlis seko Jonatanam, viņš atklāj, ka Nangijāla tiešām ir neaprakstāmi burvīga vieta, tomēr dzīvi tur aptumšo ļaunais Tengīls, kas nežēlīgi paverdzinājis kaimiņu Ērkšķrozīšu ieleju. Brāļi Lauvassirdis ar gudrību un neaprakstāmu drošsirdību cīnās pret Tengīlu un galu galā viņu arī uzveic.

Tagad pēc pārlasīšanas man šī grāmata vairs nešķiet tik traģiska un skumja kā likās bērnībā, drīzāk tāda patiešām skaista pasaka par drošsirdību, visu labo un brāļu mīlestību. Droši vien bērna acīm tas viss šķita krietni traģiskāk, jo abi brāļi taču mirst, un miršana taču ir skumja padarīšana. Bet patiesībā nāves tēma šinī grāmatā nemaz nav vissvarīgākā, lai arī bērnībā šī bija pirmā grāmata, kas runāja par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves un cik nu atceros, tās idejas man bērnībā šķita ļoti mierinošas.
Un vispār šī ir tāda grāmata, ko arī pieaugušie var lasīt, ne tikai bērni, vismaz man bija ļoti interesanti to izlasīt vēlreiz, jo īpaši tāpēc, ka sižetu atcerējos maz, atmiņā bija palicis tikai tas skumjais iespaids, un tā man gribējās ātrāk izlasīt un uzzināt, ar ko tas tas beigsies un kas notiks.

Es priecājos, ka atkal izlasīju šo brīnišķīgo grāmatu un apsveru domu kaut kad pārlasīt vēl šo to no bērnības grāmatām, jo tas ir patiesi aizraujoši.

Vērtējums
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Prom ārā zirgus zagt. Pērs Petersons

01 Aug

Pirms ne pārāk ilga laika Zvaigzne izdeva norvēģu rakstnieka grāmatu, kas manu uzmanību piesaistīja ar īpatno nosaukumu- man nepārvarami gribējās zināt, kas aiz tā slēpjās, kāpēc tāds nosaukums, ko no tā gaidīt. Man gribējās uzzināt šīs mīklas atrisinājumu, kas beigās ne tuvu nelīdzinājās maniem minējumiem. Un galu galā- mani vienmēr ir vilinājusi skandināvu literatūra, tajā ir kaut kas maģisks un netverami pievilcīgs, kam es nespēju pretoties.

Galvenajā lomā darbojas ne tuvu vairs jauns vīrs, kas nolēmis dzīves nogali pavadīt vienatnē pie upes un šī vienatne un upes tuvums neizbēgami raisa viņa atmiņas par to vasaru, kad viņš ar tēvu dzīvoja līdzīgā mājā, par to laiku, kad viņš no pusaugu zēna kļuva par pieaugušu vīrieti.
Stāstījums ir plūdens, rakstīts pirmajā personā tā, it kā lasītājam būtu ļauts ielūkoties šī vīra domās un izošņāt tur katru stūrīti. Juceklīgs stāstījums, kā jau, kad cilvēks atceras savu dzīvi un viena asociācija noved pie nākamās. Lai arī vieglāk lasīt būtu lineāru notikumu izklāstu un nemēģināt galvā likt kopā notikumu hronoloģiju, tomēr šāds stāsts šķiet ticamāks un dzīvāks, rada lasītājam ciešāku saikni ar galveno varoni.
Šī grāmata ir mazliet smeldzīga un tā arī nenocēla savu skumju plīvuru, bet tā ir arī mazliet raupja un tieša. Grāmata, kas smaržo pēc nepielūdzami zilām debesīm, pēc svaigi cirstiem kokiem, sveķiem un pirmā sniega, kas sajaucas ar dubļiem. Iespējams, šī ir grāmata, kas vairāk būtu piemērota aukstiem novembra vakariem, kad aiz loga plosās vētra, nevis tādām svelmainām jūlija dienām, kā pagājusī sestdiena, pat par spīti tam, ka liela daļa darbības risinās tādā karstā vasarā, kad mazākā kustība vai piepūle liek uz pieres izspiesties sviedru lāsītēm. Otru Petersona iztulkoto grāmatu es noteikti atstāšu rudenim.

Vispār, šī ir grāmata ar savu garšu un tulkotājai pienākas žetons par lielisku tulkojumu un brīnišķīgu vārdu izvēli, kas īsti piederas galvenā varoņa vecumam. Un beidzot, beidzot šinī grāmatā satiku vēl kādu prātīgu cilvēku, kam metas slikti no tikko svaigi slaukta piena. Man bērnībā laukos mūžīgi tādu mēģināja iebarot un nekādi nesaprata, kāpēc man tas riebjas (un riebjas vēl šobaltdien).

Kopumā šī ir grāmata, kas mani neatstāja vienaldzīgu un radīja vēlmi izlasīt arī “Es nolādu laika upi”, man tikai mazliet žēl, ka nezināju, ka jāpaciešas līdz kādam drēgnam rudens vakaram, lai ķertos pie šīs grāmatas. Patīkami arī tas, ka grāmatas vāka dizains prefekti raksturo grāmatu. “Prom ārā zirgus zagt” patiks tiem, kuri grāmatās meklē smalku emociju un domu spēli, netveramas skumjas un garšīgus vārdus.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Septītā tikšanās. Herbjorga Vasmu.

14 May

Ar Vasmu iepazinos caur Dinas grāmatu, kas mani bezgalīgi aizrāva, nu tā, ka gribējās pārlasīt vēl un vēl. Bet šoreiz tā vietā izvēlējos izlasīt vēl kādu citu Vasmu grāmatu bez Dinas triloģijas un pieķēros Zvaigznes izdotajai grāmatai “Septītā tikšanās”.

Šī ir grāmata par mīlestību, bet nekāda te prastā lubene, bet smalks tīkls, emociju un raksturu virpulis, stāsts par diviem cilvēkiem, kuri pēc nejaušas tikšanās bērnībā neapzinoties kļūst par otra dzīves centru, par to cilvēku, kuram tiek veltīta jebkura darbība, visus dzīves pagriezienus dzīvē vairāk vai mazāk, bet vienmēr nejauši ietekmē tas otrs īpašais cilvēks. Brīdinu uzreiz, ka pēdējo lapaspusi pirms grāmatas izlasīšanas vaļā labāk nevērt, jo tieši pēdējās divās lapaspusēs slēpjas viss romāna atrisinājums. Jāatzīst gan, ka visnotaļ iepriekšparedzams, bet man jau tas nekad nav traucējis. Piekam, autore grāmatu sāk tieši ar šo noslēdzošo, fināla daļu un tikai pēc tam iepazīstina ar varoņiem un atklāj, kā viņi nokļuvuši līdz šai situācijai. Patiesībā pēc šī ievada man par situāciju bija radies pavisam cits priekšstats, atšķirīgs no tā, kā viss bija patiesībā un bija interesanti pavērot, kā varoņi attālinās no manis iedomātajām situācijām un varoņiem.
Šķiet, ka ar citātu no grāmatas anotācijas par sižetu būs pateikts absolūti viss, kas lasītājam jāzina pirms šīs grāmatas vēršanas vaļā:

“Rute ir māksliniece, kuru jau no mazotnes dzīve nav lutinājusi, savukārt Gorms ir baudījis bagātas dzīves jaukumus un pārvalda no tēva mantotu uzņēmumu. Viņu tikšanās ir liktenīgas, kaut šķietami nejaušas. Gan Rute, gan Gorms dzīvo citiem pakārtotu dzīvi, līdz septītā tikšanās visu maina…”

Tāpat kā Dinas triloģijā, arī šeit Vasmu radītā galvenā varone ir stipra un neatkarīga, neparasta sieviete. Patiesībā Rute šeit ir tik spēcīgs un pievilcīgs tēls, ka, lasot grāmatu, gluži vai šķita, ka visa grāmata ir tikai par viņu, visi citi, pat Gorms, kuram veltīta Rutes dzīve, ir tikai piedevas, tikai fons Rutei. Rute ir arī visnostrādātākais tēls, kurā visvairāk jūtama tēla izaugsme, iekšējās pasaules pārmaiņas. Arī citi tēli ir izstrādāti meistarīgi un dzīvi, bet tomēr klusinātākos toņos kā Rute, liekot Rutei izcelties uz pārējo fona.
Ruti laikam gan labi raksturo citāts, aiz kura gluži neviļus aizķērās skatiens:

“Rute nevarēja noliegt, ka arī viņai ir dzimumorgāni, taču tas vēl nebija iemesls, lai precētos un radītu bērnus.”

Grāmata ir emocionāla un ievelkoša, lasījās ļoti ātri un man patika gandrīz tikpat ļoti kā Dinas grāmata, katrā ziņā baudīju tās lasīšanu. Un jā, Rutes gleznas bija attēlotas tik lieliski, ka man gaužām žēl, ka man nav iespējas tās aplūkot citādi kā vien manā iztēlē.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Septītā tikšanās. Herbjorga Vasmu.

14 May

Ar Vasmu iepazinos caur Dinas grāmatu, kas mani bezgalīgi aizrāva, nu tā, ka gribējās pārlasīt vēl un vēl. Bet šoreiz tā vietā izvēlējos izlasīt vēl kādu citu Vasmu grāmatu bez Dinas triloģijas un pieķēros Zvaigznes izdotajai grāmatai “Septītā tikšanās”.

Šī ir grāmata par mīlestību, bet nekāda te prastā lubene, bet smalks tīkls, emociju un raksturu virpulis, stāsts par diviem cilvēkiem, kuri pēc nejaušas tikšanās bērnībā neapzinoties kļūst par otra dzīves centru, par to cilvēku, kuram tiek veltīta jebkura darbība, visus dzīves pagriezienus dzīvē vairāk vai mazāk, bet vienmēr nejauši ietekmē tas otrs īpašais cilvēks. Brīdinu uzreiz, ka pēdējo lapaspusi pirms grāmatas izlasīšanas vaļā labāk nevērt, jo tieši pēdējās divās lapaspusēs slēpjas viss romāna atrisinājums. Jāatzīst gan, ka visnotaļ iepriekšparedzams, bet man jau tas nekad nav traucējis. Piekam, autore grāmatu sāk tieši ar šo noslēdzošo, fināla daļu un tikai pēc tam iepazīstina ar varoņiem un atklāj, kā viņi nokļuvuši līdz šai situācijai. Patiesībā pēc šī ievada man par situāciju bija radies pavisam cits priekšstats, atšķirīgs no tā, kā viss bija patiesībā un bija interesanti pavērot, kā varoņi attālinās no manis iedomātajām situācijām un varoņiem.
Šķiet, ka ar citātu no grāmatas anotācijas par sižetu būs pateikts absolūti viss, kas lasītājam jāzina pirms šīs grāmatas vēršanas vaļā:

“Rute ir māksliniece, kuru jau no mazotnes dzīve nav lutinājusi, savukārt Gorms ir baudījis bagātas dzīves jaukumus un pārvalda no tēva mantotu uzņēmumu. Viņu tikšanās ir liktenīgas, kaut šķietami nejaušas. Gan Rute, gan Gorms dzīvo citiem pakārtotu dzīvi, līdz septītā tikšanās visu maina…”

Tāpat kā Dinas triloģijā, arī šeit Vasmu radītā galvenā varone ir stipra un neatkarīga, neparasta sieviete. Patiesībā Rute šeit ir tik spēcīgs un pievilcīgs tēls, ka, lasot grāmatu, gluži vai šķita, ka visa grāmata ir tikai par viņu, visi citi, pat Gorms, kuram veltīta Rutes dzīve, ir tikai piedevas, tikai fons Rutei. Rute ir arī visnostrādātākais tēls, kurā visvairāk jūtama tēla izaugsme, iekšējās pasaules pārmaiņas. Arī citi tēli ir izstrādāti meistarīgi un dzīvi, bet tomēr klusinātākos toņos kā Rute, liekot Rutei izcelties uz pārējo fona.
Ruti laikam gan labi raksturo citāts, aiz kura gluži neviļus aizķērās skatiens:

“Rute nevarēja noliegt, ka arī viņai ir dzimumorgāni, taču tas vēl nebija iemesls, lai precētos un radītu bērnus.”

Grāmata ir emocionāla un ievelkoša, lasījās ļoti ātri un man patika gandrīz tikpat ļoti kā Dinas grāmata, katrā ziņā baudīju tās lasīšanu. Un jā, Rutes gleznas bija attēlotas tik lieliski, ka man gaužām žēl, ka man nav iespējas tās aplūkot citādi kā vien manā iztēlē.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda. Jūnass Jūnasons

19 Mar

Ja runa ir par skandināvu literatūru, es parasti īpaši nešaubos jautājumā “Ir vai nav vērts šo lasīt?”, jo skandināvu literatūrai gluži vienkārši piemīt kaut kāds savdabīgs šarms, ko citās grāmatās nesastapt. Tieši tāpat es nešaubījos arī par Zvaigznes ABC nesen izdoto Simtgadnieku.
Līdz šīs grāmatas sarakstīšanai Jūnasons bija žurnālists, bet tad izdomāja, ka nu būtu dzīvē jāpasāk kas jauns, pārdeva visus savus īpašumus, pārcēlās uz Šveici, uzrakstīja savu debijas romānu “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”, pāris gadus paturēja romānu savā atvilknē līdz beidzot saņēma dūšu atrādīt savu veikumu tēvocim Hansam, pēc kura verdikta “Esmu lasījis trakāku draņķi.”, saprata, ka romānu ir jāpublicē. Debija izrādījās veiksmīga un 2010. gadā Simtgadnieks kļuva par pārdotāko grāmatu Zviedrijā. Runā, ka pašlaik Jūnasons strādājot pie sava 2. romāna.

Allans Karlsons ir tieši 100 gadus vecs spridzināšanas un lietu uzlaišanas gaisā eksperts (šīs zināšanas, starp citu, ieguvis pašmācības ceļā) ar Foresta Gampa sirdi un Minhauzena cienīgiem piedzīvojumiem, kuru patiesīgumu nav vērts pat sākt apšaubīt, jo visiem taču ir labi zināms, ka 2. Pasaules karš patiešām notika, Amerika patiešām Japānā nometa pārīti atombumbu un tādas personas, kā Mao Dzeduns, Vinstons Čērčils un Harijs Trūmens patiešām ir dzīvojušas šinī pasaulē. Tad kāpēc gan lai kāds apšaubītu Allana Karlsona saistību ar atombumbas izgudrošanu vai Trūmena piedzirdīšanu ar tekilu? Un Allana ietekme uz dažādiem vēsturiski visnotaļ nozīmīgiem notikumiem neapšaubāmi ir milzīga, bet to nu katram pašam jāatklāj, lasot šo grāmatu, es par notikumiem klusēju.

Grāmatā savijas 2 stāsti- par Allana brīnumainajiem piedzīvojumiem pagātnē un ne mazāk jautriem piedzīvojumiem tagadnē kopš brīža, kad Allans izdomā, ka nu gan viņam pietiks dzīvoties tajā pansionātā un tieši savā 100. dzimšanas dienā galvenais varonis izrāpjas pa pansionāta logu, mazliet pamīņājas atraitnītēs un dodas sameklēt vēl kādu piedzīvojumu, kuru, protams, arī atrod, jo laimīgā kārtā pa ceļam iemanās nospert 50 miljonus Zviedru kronu noziedzīgajam grupējumam “Never again”. (Starp citu, 50 miljonu Zviedrijas kronu esot gandrīz 4 miljoni Latvijas latu. Man šķiet, ka tulkojot grāmatas būtu jauki piezīmēs norādīt aptuveni šādu informāciju, citādi mazliet grūti orientēties šādu zādzību mērogos.)
Piedevām vēl Allanam ir simpātiski politiskie uzskati- t.i. absolūta neinteresēšanās par politiku un doma, ka cilvēki ar to nodarbojas krietni par daudz.

Lasās šis romāns viegli un ātri, ir pilns ar gaumīgu humoru un noteikti ir visnotaļ laba atslodze no ikdienas, teiksim- viegla lasāmviela, kas neprasa milzīgu iedziļināšanos, bet par stulbu grāmatu arī noteikti nav nosaucama. Man laiku pa laikam šādas grāmatas prasās palasīt starp klasikas smagsvariem un tas vien, ka šī grāmata būtu ierindojama citā svara kategorijā, ne gluži ar klasiku kopā, vēl nepadara šādas grāmatas sliktākas.
Atzīstos gan, ka gluži skaļi es, lasot šo grāmatu, nesmējos, bet uz tādiem varoņdarbiem jau mani pamudināt laikam spēj tikai Prečets un Jūnasons tomēr nav gluži Prečets.

Grāmatas lasīšanai noteikti par labu nāktu vismaz elementāras vēstures zināšanas, bez tādām šī grāmata varētu likties visnotaļ muļķīga, komunismu no kapitālisma arī potenciālajam lasītājam arī būtu jāprot atšķirt.
Ak jā, un vēl Latvijas superpatriotiem iespējams vajadzētu mest šai grāmatai līkumu, jo kāds varētu justies aizvainots par to, ka mūsu kulturālā un visādi burvīgā tēvzeme tiek pieminēta vienīgi narkotiku biznesa un zagtu mašīnu realizēšanas sakarā.

Īsāk sakot- Simtgadnieku ir vērts izvēlēties kā lasāmvielu atelpai vai garākam ceļojumam, negaidot milzu filozofiju un dziļas pārdomas izraisošu lasāmvielu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote