“ATTIECĪBAS AR GRĀMATU IR INDIVIDUĀLA MAĢIJA”
Nesen pie lasītājiem ir nonākusi Ievas Melgalves jaunākā grāmata “Bulta, Zvaigzne un Laī”, kas ieguva pirmo vietu konkursā “Zvaigznes grāmata”. Mani ļoti fascinē gan Ievas grāmatas, gan viņas skatījums uz dzīvi, tāpēc es ar lielu sajūsmu devos ciemos pie Ievas, lai aprunātos ar viņu par jauno grāmatu un grāmatu rakstīšanu kā tādu. Intervija izvērtās ļoti aizraujoša un piedevām es sev atklāju arī to, ka ir iespējams kvalitatīvi sarunāties ar otru cilvēku un vēl paspēt pa vidu viņu nobildēt.
Kad tapa Tava jaunākā grāmata “Bulta, Zvaigzne un Laī”, kas bija pirmais – ideja, tēli, sižets? Kā vispār radās doma par šo grāmatu?
Šī ir grāmata, kurai vispirms radās sižets. Es saspraudu lapiņas uz korķa dēļa, piespraudu klāt bildītes no Braiena Frauda (Brian Froud), kas, protams, daļēji ietekmēja to, ka šī grāmata beigās sanāca ne tik ļoti maziem bērniem, kā es sākumā biju iedomājusies. Interesanti, ka sižets pats par sevi īsti nemainījās, tā ir tāda klasiska ceļojumu grāmata – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Šinī jomā nekādu pārsteigumu nav; pārsteigums bija tikai tas, ka viss ir nopietnāk, nekā es biju domājusi. Es esmu no tiem rakstniekiem, kam mūždien vajag, lai tas, ko es rakstu, ir pārsteigums man pašai. Šinī grāmatā mans pārsteigums bija par to, ka šie bērni risina problēmas ar radikālākām metodēm, nekā man bija licies. Brīdis, kad viņi viens otru sāk indēt, kad viņi izpilda visas bērnu atgrūšanas un ieriebšanas un spēlē uz dzīvību un nāvi, bija negaidīts.
Šī grāmatu ir uzvarējusi bērnu konkursā, paredzēta bērnu auditorijai, bet bērni tur uzvedas kā pieaugušie. Tas radās rakstīšanas gaitā, nevis bija iepriekš tā plānots?
Man šķiet, ka bērni vispār uzvedas kā pieaugušie. Grāmata ir rakstīta no bērnu skatupunkta, un bērns pats sev nekad vai gandrīz nekad nešķiet bērns, pie kam grāmatā bērni atrodas jau pārejā starp bērnu un pieaugušo – šinī sabiedrībā īsti nav iespējas ilgi būt pusaudzim un rullēt gurķi. Es pati neatceros, ka būtu domājusi kā bērns, ka būtu domājusi tā, kā pieaugušie domā, kā bērni domā. Toties es atceros to, ka lasīju bērnu grāmatas, un tur bija rakstīts kā domā bērni, un es vienmēr jutos ārkārtīgi neadekvāta tāpēc, ka es tā nedomāju. Man likās, ka grāmatās viss, protams, ir pareizi, līdz ar to tas, kā es domāju, ir kaut kā slimi. Es sapratu, kā domā pieaugušie pieaugušo grāmatās, bet es nesapratu, kā domā bērni bērnu grāmatās.
Man šķiet, ka tā ir viena no problēmām, ar ko rakstnieki katrs savā veidā cīnās, un viens no variantiem droši vien ir pieņemt, ka bērni domā apmēram tāpat, kā domā pieaugušie. Es pieļauju, ka bērns varbūt ne līdz galam izanalizē visas savas jūtas un attieksmes, bet es arī grāmatā esmu veiksmīgi izvairījusies no ilgām pārdomām par to, ko katrs domā.
Un tie bērni, kas lasa, ļoti bieži arī domā netipiski. Jebkurā gadījumā – tas bērns, kurš lasīs šo grāmatu, visticamāk, būs jau lasījis 20 grāmatas, kurās arī bērni domā ne tā, kā viņš, un nebūs pārsteigts. Es pieļauju, ka tā varētu būt tikpat lielā mērā problēma kā pluss, un mēģināt imitēt kaut kādu bērnu literatūru, kurai es pati neticu, es noteikti nevēlos.
Kad lasīju šo grāmatu, man tā kaut kādā mērā atgādināja indiāņu grāmatas, kuras lasīju bērnībā. Vai bez Braiena Frauda bildēm bija vēl kaut kas, no kā Tu iedvesmojies?
Mana mīļākā bērnības grāmata vienmēr ir bijusi Ronja, tas bija numur viens. Indiāņu grāmatas – krietni mazāk. Es zinu, ka varoņu vārdi ir veidoti indiāņu vārdu stilā, bet tas tikai izskatās līdzīgi, tie pēc būtības nav indiāņi. Man šķiet, ka viņi dzīvo vairāk vai mazāk Latvijas teritorijā, tikai ar laumām. Protams, esmu lasījusi pārāk daudz indiāņu pasaku, lai man būtu tiesības teikt, ka es no tām neietekmējos, jo es ietekmējos no visa, bet vairāk varētu runāt par maoru pasakām. Kaut kur fonā ir arī visas Lielbritānijas pasakas, kur laumas nav mazie, mīļie gariņi.
Es esmu lasījusi daudz, un tas droši vien viss ir kaut kur uzsūcies un uzslāņojies. Sakrāmēts tādās kārtainās kūkās, un rakstot es tur iebāžu karoti un izceļu ārā kaut kādu ķēpu, nezinot, kas tur no tā visa ir izlīdis.
Atgriežoties pie varoņu vārdiem – grāmatā ir ļoti liela nozīme piešķirta varoņu vārdiem. Vai Tu uzskati, ka gan grāmatās, gan dzīvē cilvēkam dotais vārds ietekmē kaut kā viņa darbību vai viņa dzīvi un likteni?
Nē.
Nu, faktiski “nē” gan ir nepareiza atbilde. Formulēsim to tā: vārds, manuprāt, neietekmē to, kas cilvēks ir, bet vārds dod cilvēkam konkrētu vietu sabiedrībā. Piemēram, man piedzimst meitiņa un es viņu nosaucu par Elizabeti, bet pilnīgi citādi būtu tad, ja es viņu nosauktu par Jeļizavetu. Tas ir tas pats bērns, faktiski tas ir vārds ar to pašu nozīmi, bet, ja man saka Jeļizaveta, tad es uzreiz padomāju: “Ahā! Vecāki pat nevar to bērnu nosaukt latviski.”
Vārds iedod vietu sabiedrībā, vārds pasaka: tu esi tas un tas, mēs no tevis sagaidām to un to. Ir milzīga atšķirība, vai tevi VIDā nosauc par kundzi vai jaunkundzi, vai jaunkundzīti. Man tas nekad nav paticis, ka šādā veidā man ierāda manu vietu, pirms es esmu paspējusi kaut ko pateikt vai izdarīt.
Protams, bērnam tas ir jūtams vēl izteiktāk – ja pieaugušajam ir iespēja vārdu pilnībā nomainīt vai lietot tikai iesauku, vai principā saukties uzvārdā, tad bērnam faktiski šāda iespēja netiek dota. Visa bērna dzīve ir ar ļoti ierobežotām spējam būt brīvam.
Un tas, ka patiesībā bērns nav brīvs, rada bērnu literatūras problēmu nr.1. Kāpēc lielākā daļa bērnu grāmatu sākās ar to, ka varonim nosit mammu un tēvu? Tas ir vienīgais veids, kā iedot protagonistam iespēju kaut ko reāli izdarīt. Tas nav tāpēc, ka autori ienīstu vecākus, tas ir tāpēc, ka bērns pēc definīcijas ir tik nebrīvs, ka mēģināt kaut kādu brīvību iegūt vai izmantot lielākoties ir nepareizi. Līdz ar to autoram jādomā par to, vai tagad “manam mazajam lasītājam” var iemācīt, ka ir jādara tā un tā, vai tomēr vajadzētu iemācīt “manam mazajam lasītājam”, ka, tikko ir kādas problēmas, ir jāiet pie pieaugušajiem un jāpastāsta, lai pieaugušais visu atrisinātu.
Kad es lasīju grāmatu, pamanīju, ka visiem varoņiem vārdi bija lielākoties viegli “iztulkojami”, savukārt Laī īsti neko neizsaka. Vai šim vārdam arī ir kāds tulkojums vai nozīme?
Visticamāk, Laī radās no vārda “lai”, kas patiesībā ir acīmredzami, bet, lasot grāmatu, visi vienmēr padomā, ka tas taču nevar būt tik vienkārši. Vārds “lai” pats par sevi ir bez īpašām nozīmēm, tomēr es domāju, ka tas viņai ļoti piestāv. Ar laumu vārdiem patiesībā ir tā, ka nevajadzētu līdz galam zināt, kāpēc šai laumai ir šāds vārds.
Ļoti bieži ir tā, ka autori tieši jauniešu un bērnu romānus saraksta kā veltījumus saviem bērniem. Vai Tu šo grāmatu rakstīji ar domu par saviem bērniem, vai tā vienkārši bija ideja, kas jāizraksta?
Mana meita dīca, lai es kādreiz uzrakstu arī kaut ko bērniem, jo iepriekšējo grāmatu “Mirušie nepiedod” es saviem bērniem lasīt neļauju. Un viņi vispār bija diezgan aizvainoti par to, ka es nevaru uzrakstīt kaut ko tādu, ko viņi drīkstētu lasīt.
Bet šis nav no sērijas “rakstīju Kristoferam Robinam par Kristoferu Robinu”, un es viņus neesmu ņēmusi par prototipiem, tas būtu diezgan šausmīgi. Es gribēju uzrakstīt foršu bērnu grāmatu, par ko man nebūtu kreņķis, ka mani bērni to lasa, bet šis nav veltījums kādam no maniem bērniem klasiskajā izpratnē.
Tu saviem bērniem mēdz arī lasīt priekšā?
Nē. Man šausmīgi nepatīk lasīt priekšā, un es viņiem liku mācīties lasīt pašiem. Pirms miega viņi drīkst palasīt, un viņi ir pievilkuši pilnu midzeni ar grāmatām, kuras viņi arī lasa.
Kāda bija tavu bērnu reakcija uz jauno grāmatu?
Džonatans to jau ir izlasījis; viņš izskatījās diezgan rezervēts un teica, ka tā grāmata ir ļoti saspiesta, bet visādi citādi tai neesot nekādas vainas.
Viņam gribējās garāku?
Es nezinu. Es viņam prasīju, vai vajag garāku, viņš teica, ka nē, tas esot labi. Visiem gan vienmēr gribas manas grāmatas garākas, un es vienmēr nodomāju, ka tas ir ļoti labi, jo, ja kāds man pateiktu, ka viņš to grāmatu gribētu īsāku, tas nozīmētu, ka es neesmu pietiekami daudz noīsinājusi. Man patīk rakstīt īsas grāmatas.
Man vienmēr ir šķitis, ka īsu grāmatu uzrakstīt ir grūtāk.
Jo īsāka grāmata, jo proporcionāli nozīmīgāks katrs vārds, un, ja īsā grāmatā lej ūdeni, tas ir daudz labāk redzams, nekā tad, ja to dara garā grāmatā. Un, tā kā man nepatīk liet ūdeni, faktiski vienīgais veids, kā es varētu padarīt savas grāmatas garākas, būtu likt klāt vairāk notikumu. Tas ir meistarības jautājums, kuras man vēl nav. Es tomēr vēl neesmu kļuvusi par Lielisku Rakstnieci, pagaidām es grāmatas redzu tik garas, cik viņas sanāk.
Ir autori, kuriem vienkārši patīk rakstīt un kuri to spēj. Ir autori, kuri uzraksta rindkopu, kurā tiek uzrakstīts tas, ko lasītājs jau zina, tikai dramatiskā tonī, un tas ir normāli. Man to gan atsita brīdī, kad es rakstīju lugas – es savus dramatiskos monologus parasti ierakstīju lugās un dažas reizes esmu redzējusi savas lugas uzvedumu, un teiksim tā – pusstundu sēdēt zālē un šausmīgi just līdzi aktierim, kuram ir jārunā dramatisks monologs, izārstē no šīs ligas uz ilgu laiku.
Tu atkal esi uzbūvējusi burvīgu pasauli. Vai tu šinī pasaulē grasies rakstīt vēl kaut ko?
Šinī pasaulē nē. Man ir sajūta, ka tur viss uz puņķiem uzbūvēts.
“Mirušie nepiedod” pasaule ir tāda, ka es viņai redzu ļoti daudz ko apkārt un es redzu vēl ļoti daudz veidus, kā maģija var turpināties, attīstīties; es zinu, ka esmu parādījusi aisberga galiņu un visa tā aisberga bāze tur apakšā ir un uz viņas var būvēt un turpināt rakstīt otro grāmatu, un zināt, ka visa tā būve nesabruks.
Jāatzīstas, ka pasaule, kas ir būvēta priekš “Bultas, Zvaigznes un Laī”, ir būvēta ļoti vieglā konstrukcijā. Viņi paši par šo pasauli neko daudz nezina un tas it kā ir okei, nekas arī netiek paskaidrots, bet arī es par šo pasauli neko daudz nezinu, man nav tā zinātniskā pamatojuma, kāpēc maģija var strādāt tieši šādā veidā. Lai es daudz rakstītu kaut kādā vienā pasaulē, man vajag to pārliecību, ka maģija strādā tieši šinī veidā un ne citādi. Un vēl jo vairāk man ir vajadzīga pārliecība, ko nav iespējams izdarīt ar šo maģiju. Es īsti nezinu, kas ir tas, ko laumas nevar izdarīt.
Vai pēc grāmatas uzrakstīšanas nav grūti atgriezties realitātē, izkāpt no grāmatas?
Nē, bet … Es par to nekad neesmu domājusi. Es neesmu pārliecināta, ka es pārāk veiksmīgi izkāpju no jelkādas iedomu pasaules, man tas nekad nav padevies. Tomēr es nedzīvoju sevis rakstītajās grāmatās pārmēru intensīvi. Tās vienkārši ir vēl papildus attiecības, kas man ir, bet tās nepārņem tā saucamo reālo dzīvi. Līdzīgi kā man nevajag atslēgties no viena bērna, lai runātos ar otru.
Grāmatas rakstīšanas laikā gan ir grūti nomenedžēt visu. Es zinu, ka vienā brīdī es kļūstu neciešama – pat pieņemot, ka es parasti esmu ciešama. Tad ir brīdis, kad visi apkārt nez kāpēc kļūst neuzvedīgi un ļoti kaitinoši un mani nesaprot, un visādi citādi uzvedas nepareizi. Bet tā, protams, nav mana vaina. (smejas)
Tāpēc jau liela daļa grāmatu ir ar pateicībām dzīvesbiedram un ģimenei – tas ir nevis aiz mīlestības, bet gan vainas apziņas.
Vai mēdz gadīties tā, ka Tev nepatīk kāds savas grāmatas varonis, bet tāds nu viņš ir, un tu ar viņu neko nevari iesākt?
Tas parasti ir milzīgi liels bonuss, ja man kāds no grāmatas varoņiem nepatīk. Man ārkārtīgi patīk rakstīt cilvēkus, kas man nepatīk. Nīna ir mans mīļākais tēls “Bultā, Zvaigznē un Laī”, viņa ir tik burvīgi ļauna pilnīgi nevainīgā veidā.
Savukārt, ja man kāds nepatīk tāpēc, ka viņš ir pārāk labs, tad es ar viņu viskautko ļaunu varu izdarīt, jo es esmu Autors. Mēdz gan gadīties arī tā, ka varoņi nedara to, ko es gribu, lai viņi dara. Piemēram, ja runa ir par mīlu, tas, vai varoņiem būs kāda ķīmija vai nebūs, atklājas tikai rakstīšanas gaitā. Visā pārējā laikā tas ir diezgan kontrolējami.
Ko Tu dari ar saviem varoņiem tad, kad viņi neuzvedas Tev pa prātam?
Tā ir lieliska iespēja pamainīt sižetu atbilstoši tam, kā varonis ir attīstījies rakstīšanas gaitā. Es nekad neieplānoju tik stingru sižetu, lai tur nevarētu kaut ko mainīt.
Es darbu uztveru vairākos līmeņos – ir sākotnējais sižets, ko esmu izdomājusi, nākamais ir tas, kā sižeta punkti izspēlējas ar varoņiem, kā viņi uzrakstās. Dažkārt es rakstot saprotu, ka tā, kā es biju ieplānojusi, neies krastā, bet uz to brīdi parasti man jau ir jaunas idejas, kas notiks. Problēmas sākas tad, ja es vairs nezinu, kam īsti būtu jānotiek tālāk. Brīdī, kad man vairs nav skaidrs, ko tur rakstīt tālāk, es vienkārši sāku virzīties uz nobeigumu, kas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc manas grāmatas ir tik īsas.
Palasot citas Tavas intervijas, es vairākās manīju teju vai pārmetumu par to, ka Tu esi atkāpusies no elitārās literatūras. Vai Tu pati vispār tici šādam iedalījumam – elitāra literatūra pret, piemēram, fantāziju?
Es ticu šādam sadalījumam, bet ne šādā kontekstā un veidā. Elitārā literatūra laikam ir tā, kuru lasot tu mokies un tev sāp visas iekšas, un tu domā, kāda velna pēc ir jāraksta tik psihi teikumi, bet tu vienalga to lasi, jo tā saucas elitārā literatūra un tu pats jūties labi par to, ka lasi kaut ko, ko nespēj palasīt. Ir grāmatas, kuru lasīšanai ir jābūt izlasījušam ļoti daudz citu grāmatu, lai mēģinātu saprast šo konkrēto, grāmatas, kuras prasa iepriekš sagatavotu lasītāju. Un fantāzija patiesībā ir žanrs, kas prasa iepriekš sagatavotu lasītāju. Tie, kas nelasa fantāziju vispār, parasti šausmīgi apmulst, pirmo reizi saskaroties ar fantāzijas grāmatām, un pārejas posms ir diezgan garš.
Es uzskatu, ka šāds sadalījums eksistē un tādam ir jābūt, bet es neuzskatu, ka viena veida vai žanra grāmatas automātiski ir labākas par citām. Katrai grāmatai ir savs lasītājs. Tāpat kā var gūt tīri intelektuālu baudu, lasot grāmatas, kuras ir rakstītas tāpēc, lai tās būtu grūti atšifrēt, tā var gūt izklaides tipa baudu no grāmatām, kas ir rakstītas tāpēc, lai būtu izklaidējošas, bet to noteikti nediktē žanrs.
Fantāzija un fantastika var būt gan izklaidējoša, gan elitāra. Pie kam es nebūt neuzskatu, ka grāmatas augstākais mērķis būtu būt par nogurdinošu intelektuālu literatūru. Tas droši vien ir kruti, bet man labāk patīk grāmatas, kuras, ja grib, var izlasīt 1-2 vakaru laikā un nodomāt, cik jauka grāmata, bet, ja grib, var lasīt arī nopietnāk un dziļāk lienot iekšā.
Es šobrīd lasu Tavu pirmo grāmatu “Bezzaudējumu punkts”…
Ak, Tu nabaga cilvēks! (smejas)
…un, lasot Tavu pirmo grāmatu, man radās sajūta, ka jau tanī laikā Tu ļoti “velc” uz fantāzijas pusi – simboli un metaforas jau tad ļoti atgādina fantāzijas žanru. Vai Tu jau tolaik uz to aktīvi mērķēji?
Nē, es tolaik vispār nezināju, ka ir tāds žanrs. Es taču esmu padomju bērns! Es biju lasījusi tikai “Sofijas Zilberes mistifikācijas”, kas tehniski ir fantāzija, bet es to, protams, lasīju kā ļoti izsmalcinātu elitāro literatūru, kur rūpīgi savīti dažādi mīti. Ak, un, protams, vēl tur bija sekss, no kura es pusi nesapratu, kas padarīja to grāmatu vēl simpātiskāku. Es vispār esmu ļoti vīlusies, ka esmu uzzinājusi, kas ir sekss, un puse no grāmatām ir zaudējušas savu noslēpumainību.
Ja es būtu dzimusi citā laikā, es droši vien uzreiz būtu sākusi rakstīt fantāziju, bet man nav nekāda sāpe par to, ka es sāku ar elitāro literatūru, jo tagad es savā fantāzijā varu viltīgi iešmugulēt kādus elementus no elitārās literatūras, kurus es, protams, cenšos ļoti rūpīgi noslēpt.
Man ļoti patīk postmodernisma idejas, bet man nepatīk tas, ka postmodernismu ir ļoti grūti rakstīt, neizliekoties, ka Tu esi gudrāks par lasītāju. Kamēr es tā rakstu pusaudža vecumā, tas ir samērā nekaitīgi – lasītājs kaut ko nesaprata un padomāja: “Ai, to jau rakstīja pusaudzis, tātad autors muļķis.” Bet pieaugušā vecumā tas sāk kļūt kaitīgi. Ir ļoti rūpīgi jāstrādā pie darba, lai lasītājam nerastos nemitīga vēlme atvainoties autoram par to, ka viņš nav pietiekoši gudrs šai grāmatai.
Piemēram, kad cilvēks zaudē kāju, neviens viņam nesaka: “Nu pats vainīgs, kroplis tāds”, savukārt, ja cilvēkam ir zemāks IQ, tad visi pieņem, ka tā ir viņa paša vaina, kas būtībā tā īsti nav. Tas ir līdzīgi kā teikt par nabagiem – paši vainīgi, ka nabagi. Un es zinu, ka es šobrīd izklausos vēl nejūtīgāka nekā visi, kam es te braucu virsū. Man nepatīk, ja cilvēks sēž savā luksusa birojā un burkšķ par to, ka, ja nabagi parūpētos par sevi – salabotu zobus, nopirktu jaunu uzvalku un aizietu uz interviju, neraizējoties par to, kurš izmaksās kafiju –, tad viņi dabūtu darbu un viņiem nebūtu nekādu problēmu. Tieši tikpat neiejūtīgi ir rakstīt, pieņemot, ka tavs lasītājs gribēs un spēs saprast visu, ko tu esi mēģinājis pateikt.
Tā varētu būt arī izglītības sistēmas problēma – tu lasi piektajā klasē stāstu, un tev skolotāja jautā, ko tad autors ir gribējis ar to pateikt, radot ilūziju, ka tev vienmēr ir jāzina, ko tad tas autors bija domājis. Pirmkārt, tās ir pilnīgas muļķības, jo lielākoties autors pats to lāgā nezina, un ir negodīgi skolēnam uzdot jautājumu, uz kuru pats rakstnieks atbildēt nevarētu. Ja autors precīzi zina, ko viņš gribēja pavēstīt, tas ir diezgan sūdīgs autors. Kāda mana paziņa reiz palūdza Kārlim Vērdiņam, lai viņš viņai skolas darbam uzraksta sava dzejoļa analīzi. Rezultātā šis darbs dabūja viduvēju atzīmi un komentāru, ka meitene jau nu būtu varējusi pacensties iedziļināties dzejolī.
Bet, no otras puses, mani kaitina arī lasītāja pieņēmums, ka autors pats nesaprot, ko ir uzrakstījis. Piemēram, cilvēks lasa “Vēja vārdu” un pieņem, ka Rotfuss rakstot ir domājis par to, kā būtu, ja viņš būtu superkruts varonis fantāzijas romānā, un to visu tā arī uzrakstījis. Bet, manuprāt, tieši “Vēja vārdā” ir ļoti uzskatāmi redzams tas, ka autors atklāj mehānismu, kā cilvēks stāsta pats par sevi, un stāsta ietvaros atklāj to, ka cilvēks pusi savas eksistences patiesībā izdomā vai samuld. Bet lasītājs nez kāpēc pieņem, ka autors ir tik tups, ka nav spējīgs savā darbā redzēt to, ko tur redz lasītājs. Pusē no gadījumiem lasītāju atrastās problēmas grāmatā autors patiesībā ir apzināti radījis, bet loģiski, ka liela daļa no visa rakstīšanas procesa ir burvju triki un neviens nestaigā apkārt, izklāstot savus trikus. Patiesībā es šinī intervijā jau atbildu uz jautājumiem, kurus man parasti neuzdod un stāstu lietas, ko publiski nekad neesmu klāstījusi.
Vai ir vēl kas tāds, ko Tev nekad intervijās nejautā, bet, ko Tu vēlētos pateikt?
Nē, es parasti izmantoju katru mazāko iespēju pamuldēt par to, ko vēlos. Bet ir lieta, ko es droši vien atkārtoju teju vai visās intervijās – man šķiet, ka lasīšanai, mīlestībai pret grāmatām būtu jābūt ļoti iekļaujošai nodarbei un nav patīkami, ka lasītāji sašķeļas pa žanriem un sāk apkarot viens otru. Ir šausmīgi riebīgi, ka kāds ienīst otru par to, ko viņš lasa. Tas, kā veidojas attiecības ar kādu grāmatu, ir individuāla maģija, kas ir ļoti līdzīga tam, kā attiecības veidojas starp cilvēkiem.
Ievu Melgalvi intervēja un fotografēja Spīgana Spektore
