Tā ir sanācis, ka es ļoti maz lasu latviešu literatūru. Gan tāpēc, ka īsti neesmu uzķērusi, kas ir labs no mūsdienu latviešu literatūras, gan tāpēc, ka pārāk bieži ir sanācis uzdurties grāmatām, kas ne tuvu nav manā gaumē. Bet gribētos tomēr un neticās arī, ka no latviešu literatūras ir tik maz baudāmu gabalu.
Un tad pie manis nonāca Atēnas gana nesen izdotā grāmata „Ievārījums un brīnumi”, kas uzskatāmi parādīja, ka ir mums labi un lasāmi gabali, ir.
Grāmata sastāv no literārām miniatūrām, lielākā daļa no tām- ar vieglu humora piesitienu. Noprotams, ka vismaz daļa vai varbūt pat visi ir autobiogrāfiski. Un praktiski visi stāstiņi arī ir tādi, kuros es itin viegli varētu iedomāties sevi vai kādu citu savu paziņu, viss ir tā kā dzīvē.
Īpaši pie sirds man gāja neparastais skatījums uz pasaku par Ansīti un Grietiņu, kā arī stāsts par grāmatām, kas ir bezgala skaists un liks aizkustinājumā ietrīcēties jebkurai grāmatmīļa sirdij. Šo divu stāstu dēļ vien bija vērts grāmatu lasīt.
Grāmatā kopumā visvairāk laikam pievilka vienkāršība, lasi to grāmatu un domā, ka tikpat labi to visu kāds varētu vakarā pie alus kausa stāstīt, nekas nav pārāk samākslots vai neticams, tikai tādas dzīves krāsainākās epizodes. Un valoda arī atbilstoša- nu tieši tā taču cilvēki dzīvē arī runā.
Pavīd arī pa filozofiskai domai un dzīves apcerējumam, šī nav grāmata tikai iesmaidīšanai par amizantām situācijām, bet arī padomāšanai par dzīves līkločiem.
Es ļoti priecājos, ka man ieteica šo grāmatu izlasīt un iesaku arī citiem, īpaši patiks tiem, kuriem iet pie sirds grāmatas „iz dzīves”. Un izlasīsies arī gana ātri.
Vērtējums
8/10
