Tā kā 1. janvārī abas ar Mio bijām aizņemtas ar mētāšanos dīvānā, kopsavilkums top tikai tagad.
Ir tā, ka 2015. ir bijis reti episks gads un man bail pat iedomāties, kas tieši man būtu jānostrādā šogad, lai turpinātu to pozitīvo līkni uz augšu, bet par to es padomāšu rīt. Vai aizparīt. Vai varbūt kaut kādā nenosakāmā nākotnē, jo šogad tak pati stāstīju, ka dzīvi pārlieku ieplānot nav veselīgi. Pie tā tad arī paliksim.
Šis gads iezīmējās ar lielām pārmaiņām kā personīgajā dzīvē, tā manā grāmatu dzīvē, kuru nu jau zināmā mērā varētu dēvēt par manu profesionālo dzīvi. Lielie notikumi varbūt nav pārlieku daudzskaitlīgi, bet to apjoms un iespaids ir tāds, ka joprojām grūti visu aptvert.
Personīgajā dzīvē lielie notikumi ir divi (un tie visai dabiski izrietēja viens no otra) – beidzot es vairs nepārvākšos reizi pusgadā un nu man ir patiesi pastāvīga dzīvesvieta un gada beigās mūsmājās ieļepatoja arī kucēns (jeb mans alternatīvais grāmatu kaķis) Mio. Gadu noslēdzu ar ļoti skaistu ceļojumu uz Prāgu (par to vēl parunāsim manā fotoblogā) un brīnišķīgu spontāno lēmumu mājās atgriezties tieši uz jaungada svinībām.
Savukārt grāmatu dzīvē to episko notikumu ir jau krietni vairāk. Pirmais gada lielais notikums bija brauciens uz Berlīni, lai satiktu Patriku Rotfusu, un, atskatoties uz 2015. gadu, šķiet, ka tieši šī saņemšanās uzdeva toni visam atlikušajam gadam, jo līdz gada beigām jau biju paspējusi sākt runāt radio, rakstīt žurnālam Ir, rakstīt portālam satori.lv, intervēt un bildēt Džefu Kinniju, runāt Lietuviešu vidusskolas sarunu vakarā “Katls” un vispār iesaistīties visādās grāmatu lietās, kurām turpinājums un, protams, arī izaugsme ir gaidāma šogad.
Pa vidu visādām lielām lietām mazliet cieta gada lasīšanas izaicinājums – šogad līdz 100 grāmatām nedavilku, 2015. noslēdzās ar 94 izlasītām grāmatām (27968 lpp), bet es nedomāju, ka tā būtu lieta, par ko sūdzēties, jo 94 grāmatas gadā tomēr ir visai cienījams skaitlis (jā, nu kurš tad sunim asti cels, ja ne pats). Starp citu, mērķi sasniegt neizdvās droši vien tāpēc, ka gada beigās iesprūda audiogrāmatu lasīšana – pēdejo audiogrāmatu izlasīju septembra sākumā, pēc tam klusums.
Par pārējiem izaicinājumiem runājot: latviešu literatūras izaicinājums izpildīts ar uzviju – biju plānojusi izlasīt visamz vienu latviešu grāmatu mēnesī, izlasīju 18. Arī vēlme vismaz reizi mēnesī iet uz teātri tika veiksmīgi izpildīta skaitliski (jūlijs un decembris gan no teātriešanas izkrita) – šogad manā kontā 13 izrādes. Galīgi izgāzās vēlme lasīt krievu valodā – šogad galu galā izlasīju precīzi nevienu grāmatu krievu valodā (vienu atstāju pusratā, otru pabeidzu latviešu valodā, jo vajadzēja lasīt ātri, pārējās 4 pat nesāku).
Kā jau iegājies manos kopsavilkumos, sāksim ar teātri. 2015. gadā izcilam teātrim bija vārds un uzvārds – Dainis Grūbe. “Visas viņas grāmatas” un “Equus” bija izrādes, uz kurām gaidīt nācās labi daudz mēnešus, jo es nebiju vienīgā, kuru šīs izrāds noblieza gar zemi. Iespaidīgi, vienkārši iespaidīgi. Bija arī citas labas izrādes, bet nekas no tā visa ne tuvu nestāv abām izrādēm ar Grūbi.
Grāmatu pasaulē mans šīgada labais atklājums ir latvišu literatūra. Latviešus gan lasīju arī iepriekš, bet šogad ir izlasītas īpaši labas latviešu literatūras grāmatas. Īpaši izcelt gribas 5:
“Mēness teātris” Ieva Melgalve – brīnišķīgs fantastikas eksemplārs ar fantastiski uzbūvētu pasauli, no kuras dabiski izriet sižets. Lasiet šo, dārgie, lasiet, tur atrodams tāds ideju dziļums, ka šo nedrīkst nelasīt.
“Vārdiem nebija vietas” Guntis Berelis – viena kreptīga grāmata ar smeķīgu valodu, pilnīgi bez jebkāda pielaķējuma. Melni un spēcīgi.
“Mātes piens” Nora Ikstena – grāmata, kas izraisa aizdomīgu kamolu kaklā un vēlmi autorei dusmīgi pajautāt, ko lai ar sevi vispār iesāk pēc tādas grāmatas.
“Klūgu mūks” Inga Ābele – blīva, krāšņa, piesātināta grāmata par atsevišķiem likteņiem un to ietekmi uz pasaules likteni.
Mākslas detektīvu sērija, Luīze Pastore – spridzīgs stāsts, kas ievelk, un atbilstīgi dzīvas ilustrācijas. Spīgana-bērniņš sajūsmā sit ķepiņas.
Brīnišķīgi atradumi šogad bija arī ārzemju literatūrā (uzskaitījuma secībai nav nozīmes):
“Kalpones stāsts” Mārgareta Atvuda – grāmata, kas jāizlasa visiem (un pēc tam jāpadomā, vai tiešām gribam ļaut tiem tur mūs čakarēt ar kaut kādiem tikumības likumiem)
“Šie mirkļi” Herbjorga Vasmu” – skarba, atkailināta un intīma grāmata, kas skaudri griež sirdī. (Par šo grāmatu mazliet lepnums, jo netīšām nonācu tai uz vāka)
“Fun Home” Alison Bechdel – komikss, kas uzskatāmi pierāda to, ka komiksi nav tikai nenopietna literatūra
“Burvji” Levs Grosmans – bidzot kāds izdarīja to, ko jau sen gaidījām – uzrakstīja grāmatu par maģiju, kas nav pielaizīta, pa to, kā maģija vien neglābs tavu dzīvi, par to, kā dzīvo pusaudži, kad tikuši prom no vecāku uzraudzības. Ļoti netradicionāli un iespaidīgi.
“Dārgā dzīve” Alise Manro – grāmata it kā ne par ko, tomēr tik lielā mērā par dzīvi. Grāmata, kas prasa lielu lasītāja iedziļināšanos.
“Sarkanā sacelšanās” Pīrss Brauns – viens lielisks action gabals, kas aiz spraigas darbības slēpj dziļu domu.
“The Sleeper and the Spindle” Neil Gaiman, Chris Riddell – brīnišķīgi melna versija par klasisko dusošās princeses pasaku un fantastiskas ilustrācijas.
“Among Others” Jo Walton – brīnišķīga grāmata visādiem dīvaiņiem, kas prot uz pasauli skatīties no dažādiem skatu punktiem. Par maģiju, bet varbūt tomēr par bēgšanu no dzīves.
“The Dark Tower” sērija, Stephen King – dīvains gadījums, kurā visas sērijas vērtība ir lielāka, nekā tās atsevišķo grāmatu kopsumma. Iespaidīgi uzbūvēta pasaule, dziļš stāsts un episks ceļojums.
“Dzīve pēc dzīves” Keita Atkinsone – burvīga stāsta ideja un lieliski sarakstīta grāmata. Pamatdomai var piekrist vai nepiekrist, tomēr grāmatu lasīt būs bauda.
Un ko tad 2016. gadā? Nekāds konkrēts lasīšanas plāns man nav (ir gan dažas grāmatas, ko ļoti, ļoti gaidu), arī visādas apņemšanās man gadumijā nav raksturīgas, bet vispār man šķita, ka 2015. gada lasīšanas izaicinājums bija labs (un nekas, ka lāga neizdevās izpildīt), to tad plānoju arī atkārtot:
- 100 grāmatas gadā
- Vismaz 1 latviešu grāmata mēnesī
- 6 grāmatas krievu valodā
P.S. – neesmu aizmirsusi arī blogeru Ziemassvētku dāvanas, bet par tām parunāsim armēņu Ziemassvētkos.
