RSS
 

Archive for the ‘Stāsti par lasīšanu’ Category

Novembrī jālasa latvieši

02 Nov

Foto: Spīgana

Novembris ir skaists laiks, kad viss ietērpjas neiedomājami daudzveidīgos pelēkos toņos un slēpjas dūmakainos rītos. Vismaz man novembris ir skaists laiks. Savukārt tiem, kam tas pelēkais aiz loga riebj, tiek dota brīnišķīga iespēja dzīvi padarīt gaišāku un svinēt Latvijas svētkus, kurus joprojām nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamiem.

Rudens ir arī lielisks laiks grāmatu lasīšanai. Pirms dažiem gadiem es nolēmu, ka pietiek čīkstēt par to, ka latviešu literatūra ir tāda vai šitāda, ka pienācis laiks to beidzot iepazīt, nevis dzīvot stereotipos par mūžīgo gaudu dziesmu. Un es esmu atklājusi veselu brīnumainu pasauli, esmu iepazinusi fantastiskus rakstniekus un lieliskas grāmatas, kas uz visiem laikiem ir mainījušas manas domas par latviešu literatūru.

Jau dažus gadus es novembrī aicinu citus man pievienoties šai atklājumā un novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu. Aicinājuma noteikumi joprojām ir vienkāršāki par vienkāršu – ir tikai jāizlasa vismaz viena latviesu grāmata. Un viss. Par to nav nekur jāatskaitās, nav skaļi jādeklarē, ka piedalies akcijā. Protams, par grāmatām runāt vienmēr ir lieliski, bet tas nav obligāti.

Šogad man ar apņemšanos vairak lasīt latviešu literatūru ir veicies tik labi kā nekad, jo šogad esam sagaidījuši veselu birumu lielisku latviešu grāmatu un par izvēles trūkumu sūdzēties noteikti nevar. Un es ne tikai aicinu citus lasīt latviešu literatūru, esmu gatava arī dalīties ar saviem šī gada atklājumiem. Turpinājumā saraksts ar grāmatām, kuras silti iesaku izlasīt. (Mana otrā šī mēneša apņemšanās ir par šīm grāmatām beidzot sarakstīt recenzijas.)

“Lopu ekspresis” Toms Kreicbergs – pēdējo mēnešu top grāmata, kuru vajadzētu lasīt visiem. Bez gaudām un žēlošanās par Sibīriju un aizraujoši par Volstrītu, bez aizspriedumiem par krieviem, un ar stāstu, kas neļaus no grāmatas atrauties.
“Mēness teatris” Ieva Melgalve – diezgan droši var apgalvot, ka šī gramata ir latviešu spēcīgākais fantastikas romāns. Perfekti izstrādata pasaule, interesanti varoņi un dziļš, aizraujošs stāsts.
“Stikli” Inga Gaile – griezīga grāmata, kas iedur dziļi sirdī un neļauj aizmirst stāstu.
“Klūgu mūks” Inga Ābele – šī gan nav pavisam svaiga grāmata, tomēr brīžiem šķiet, ka tā nav saņēmusi pienācīgu uzmanību. Fantastiski skaista valoda un brīnumains stāsts, kas sevī apvieno interesantus dzīvesstāstus un Latvijas vēsturi. Garlaicīgi nebūs.
“Ledus apelsīns” Dace Vīgante – stāstu krājums, kurā izteikti jūtama autores vēlme iedziļināties dažādos viedokļos, nevis atrast vienīgo patiesību. Man pie šīs gramatas bija jāraud, bet tas nav obligāti.
“Trakie veči” Pauls Bankovskis – grāmatas nosaukumā principā ir pateikts viss, kas par grāmatu būtu jāzina. Šim stāstu krajumam vēlams tuvoties ar atvērtu prātu.
“Mājas bez durvīm” Ieva Melgalve – viena no šī gada gaidītākajām grāmatām. Esmu tikusi tikai līdz pusei, bet noteikti iesaku lasīt arī tiem, kas nav lasījuši sērijas pirmo daļu. Vēl viena brīnišķīga pasaule un izjusti ikdienišķs stāsta pasniegšanas veids. Es esmu sajūsmā.
“Latviešu šausmu stāsti” apkopojusi Bārbala Simsone – vēl neesmu izlasījusi, ķeršos klāt uzreiz pēc Ievas grāmatas, tomēr tas, ko es no šīs grāmatas esmu dzirdējusi ir lieliski.
“Jelgava 94″ Jānis Joņevs – šis nu galīgi nav nekas svaigs un pārsteidzošs, bet grāmatu sarakstā ievietoju tāpēc, ka šogad tai iznāca brīnišķīga audioversija, kas mani absolūti apbūra.

Ieteikumi bērniem:
“Sāļās pankūkas” Māris Rungulis – ļoti simpātisks stāsts par diviem bērniem un aizraujošu piedzīvojumu, kas sevī iekļauj laivu, vientuļu salu un aizdomīgu māju. Un tas, ko Elīnas Brasliņas ilustrācijas dara ar šo tekstu, ir vienkārši fantastiski.
“Čomiņš” Dzintars Tilaks – beidzot viena grāmata par dzīvniekiem, kas nemēģina dzīvniekus pielīdzināt cilvēkiem. Kaķis šinī gramatā ir kaķis ar visām viņam piemītošajām īpašībām un tas stāstu padara tikai un vienīgi vēl aizraujošāku.
“Operācija “Maska”” Luīze Pastore – jaunākā Mākslas detektīvu grāmata. Vai gan vēl ir nepieciešami paskaidrojumi?
“Pastaiga mirušo pilsētā” Māris Rungulis – vēl viena gramata, kuru neesmu paspējusi izlasīt, bet izskatās daudzsološi un Kristiana Brektes ilustrācijas vien ir ko vērtas.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Par tiesībām nelasīt

28 Apr

Diskusiju, savu raidījumu un vispār blogu kontekstā laikam gan esmu radījusi sajūtu, ka esmu radikāla grāmatu atbalstītāja un ka pēc manām domām visiem to vien būtu jādara kā jāsēž pie grāmatām. Otra lieta, ko esmu dabūjusi dzirdēt, ir, ka es vispār īsti nevarētu spriest par to, kā cilvēkos raisīt interesi par grāmatām, jo es esmu lasījusi vienmēr un nav bijusi situācija, kurā mani vajadzētu mudināt lasīt.

Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess. Tomēr es visai labi saprotu, no kurienes rodas šāds iespaids, jo, runājot par literatūru, es visai maz pieminu savu pārliecību, ka cilvēkiem ir tiesības arī nelasīt un ka nelasīšana nav nekas traģisks. Un tieši šobrīd ir labs laiks par to parunāt, jo man jau 2 mēnešus ir lasīšanas krīze.

Martā es faktiski izlasīju vienu grāmatu. Aprīlī – trīs, un priekš manis tas ir maz. Nav tā, ka man būtu noriebušās grāmatas vai nebūtu laika, vienkārši man šobrīd ir grūti ilgstoši nosēdēt pie grāmatas, jo nemitīgi vilina kas cits. Pastaigas ar kucēnu, videospēles, internets, jaunas informācijas rakšana – tas viss pēdējos divos mēnešos ir lielā mērā aizstājis grāmatu lasīšanu. Un man nešķiet, ka tas būtu kaut kādā veidā slikti vai apkaunojoši, toties es daudz labāk saprotu tos cilvēkus, kuriem lasīt negribas vispār vai gribas to darīt pavisam minimāli, un es arvien labāk saprotu to, kā efektīvāk pievērsties grāmatām.

No 4 grāmatām, kuras šinī laikā esmu izlasījusi, vissmagāk man gāja ar to grāmatu, par kuru man būs jāraksta recenzija žurnālam, par spīti tam, ka grāmatu es izvēlējos pati. Bet sajūta, ka man to grāmatu vienkārši ir jāizlasa un ka man nav kur likties, drausmīgi bremzēja lasīšanas prieku neskatoties uz to, ka grāmata man ļoti patika. Un te nu es atkal nonāku pie tā, ko es mēģinu pateikt dažādās diskusijās – nedrīkst nevienu spiest lasīt grāmatas un jo mazāk drīkst spiest lasīt konkrētas grāmatas. Tas pašā saknē nocērt prieku par literatūru un skarbākā gadījumā var radīt milzīgu riebumu pret visām jelkad sarakstītajām grāmatām.

Mīlestībai pret literatūru pamatu pamats ir tieši tiesības nelasīt, kas patiesībā var izpausties ļoti daudzveidīgi – cilvēkiem ir tiesības neizlasīt grāmatu līdz galam, nelasīt klasiku, nelasīt grāmatas, kas visiem patīk, tiesības nelasīt to, ko “obligāti vajag izlasīt”, tiesības lasīt pa diagonāli neinteresantās vietas un galu galā tiesības nelasīt vispār. Un tikai tad, kad lasīšana nav absolūti spiesta lieta, cilvēkiem pret to sāk veidoties simpātijas.

Jā, grāmatu nelasīšanai ir sekas. Visi pētījumi rāda, ka skolā krietni labākas sekmes ir tiem skolēniem, kas lasa daiļliteratūru, nemaz nerunājot par to, kā lasīšana ietekmē spēju izteikties un spējas pieņemt jaunas idejas, bet mēs absolūti neko neiegūstam no tā, ka skaļi skandinām, cik dumji ir cilvēki, kas nelasa vispār. Tieši otrādi – mēs zaudējam jebkuru iespēju, ka šie cilvēki kādreiz tomēr pievērsīsies literatūrai. Jā, lasīšanai ir milzīga nozīme cilvēka attīstībā, bet mēs nedrīkstam automātiski pieņemt, ka tie, kas nelasa, ir pēdējie idioti. Jā, man ir daudz vieglāk atrast kontaktu ar cilvēkiem, kas lasa, bet tas nenozīmē, ka visi pārējie būtu garlaicīgi un nekam nederīgi cilvēki. Jā, man gribētos, lai grāmatas lasa ikviens, bet man nešķiet, ka pasaule sabruks, ja būs cilvēki, kas tomēr nelasa.

Īsāk sakot – tas vien, ka tu lasi grāmatas, nepadara tevi par labāku cilvēku.

Un tagad atpakaļ pie manas personīgās pieredzes ar grāmatu krīzi. Šo divu mēnešu laikā jūtu, ka grāmatu nelasīšana mani ietekmē – man jau tagad ir grūtāk ilgstoši veltīt uzmanību gariem teksta blāķiem, jo esmu strauji pieradusi no teksta izķert sev vajadzīgo informāciju un to ātri apstrādāt un sakompilēt ar citviet lasīto. Šāda teksta uztvere, protams, palīdz iegūt praktisku informāciju un jaunas zināšanas, bet tas neder daiļliteratūrai, tāpēc šobrīd es nodarbojos ar domāšanas pārlikšanu atpakaļ ierastajās daudzlasīšanas sliedēs. Otra lieta, kas ir skarbi cietusi, ir manas spējas piesēsties pie klaviatūras un uzdrukāt normālus rakstus medijiem. Bez īpaša pārsteiguma esmu secinājusi, ka nelasīšana nokauj manas spējas ģenerēt “iedvesmu” rakstīšanai. Mazāk svarīgi man šķiet tas, ko man stāsta Goodreads – šogad no lasīšanas plāna atpalieku jau par 14 grāmatām un gada beigās diez vai būšu izlasījusi 100 grāmatas.

Kas man palīdz pievērsties grāmatām laikā, kad īsti negribas?

1. Neviens mani nespiež lasīt. Toties cilvēki man gādīgi iesaka grāmatas, kas varētu man patikt. Šeit svarīgs ir ļoti smalks balanss – nelasītājs pats no sevis nesāks lasīt un viņam vajag pamudinājumu, bet lasīšana nedrīkst būt spiesta lieta.

2. Ir grūti pārslēgties no interneta rakstiem uz gariem gabaliem literatūrā, tāpēc vieglāk iesākt lasīt ir grāmatas, kuras sastāv no īsām nodaļām, nevis gariem vienlaidu tekstiem.

3. Es atmetu domas par visām grāmatām, kuras man noteikti vajadzētu izlasīt un lasīju tikai un vienīgi to, kas man sagādā prieku.

4. Man nebija uzstādījuma, ka obligāti ir jālasa katru dienu pa vairākām stundām. Pietiek ar to vien, ka palasu 15 minūtes. Ļoti iespējams, ka nākamajā dienā gribēsies jau vairāk. Un man nenokrita gabals arī no tā, ka kādu dienu grāmatu nelasītu vispār.

5. Es neklausos tais cilvēkos, kuri ar putām uz lūpām apgalvo, ka tas, ko es lasu, ir triviālliteratūra. Jums arī šādus cilvēkus nevajag jūsu dzīvē.

6. Es nespiedu sevi izlasīt iesāktas grāmatas un brīvi lēkāju pa vairākiem grāmatu sākumiem līdz atradu kaut ko, ko šobrīd gribētos izlasīt.

Ko vēl varētu darīt, lai citos radītu vēlmi lasīt?

1. Atkal un atkal – nespiest citiem obligāti lasīt.

2. Ļaut izvēlēties literatūru atbilstoši gaumei un interesēm un aizmirst to ļauno murgu, kas ir obligātā literatūra.

3. Atzīt, ka arī audiogrāmatas skaitās kā lasīšana.

4. Atzīt, ka arī komiksi skaitās un neiedomāties, ka visi komiksi ir stulbi.

5. Būtu jāsaprot, ka visiem nav jālasa ne 100, ne 30 grāmatas gadā. Arī viena grāmata divos mēnešos ir daudz.

6. Pārstāt klāstīt, ka cilvēki jau mūsdienās nelasa. Nopietni – kāpēc kādam šķiet, ka ar šo čīkstēšanu radīsim interesi par grāmatām?

7. Dieva dēļ likt mierā cilvēkus, kas lasa! Cilvēks, kas lasa ir neaizskarams, neuzrunājams un liekams mierā.

8. Vairāk runājiet par idejām, ko esat atraduši grāmatās, stāstiet par sižetiem, kas jūs ir sajūsminājuši un tiem stulbajiem varoņiem, kas jūs tā sadusmo. Un nav obligāti rakstīt garus pārspriedumus, arī tvīts vai ieraksts sejas grāmatā derēs, tieši tāpat kā saruna pie vakariņām vai alus kausa. Negaidiet, ka citi zinās par visām tām lieliskajām grāmatām, ko esat izlasījuši, ja paši par tām nerunājat.

Faktiski, tas ko es vēlos teikt ir – mudiniet cilvēkus lasīt, bet esiet iejūtīgi un neuzbāzīgi, saprotiet, ka gaumes un vajadzības atšķiras. Un aizmirsīsim domu, ka cilvēki, kas lasa ir ar kaut ko labāki.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Diskusijas „Lasām pa vecam, lasām pa jaunam” kopsavilkums

22 Apr

Šodien, 22. aprīlī bibliotēku nedēļas ietvaros risinājās diskusija par literatūru un tās ietekmi uz cilvēkiem, diskusijā piedalījos arī es un biju ārkārtīgi iepriecināta par sarunas kvalitatīvo saturu un konstruktīvajām idejām. Arī man pašai ir jaunas idejas, ko vēl vajadzētu darīt ar blogiem un citām literatūru saistītām lietām, bet par to vēlāk.

Diskusijā piedalījās ar literatūru dažādos veidos saistīti cilvēki un dzirdētās idejas bija tik labas, ka noteikti vēlos ar tām dalīties arī blogā kopsavilkuma veidā. Diskusiju iespējams noskatīties arī arhīvā.

Sāksim ar 2 lieliskiem citātiem, kas izskanēja diskusijas laikā.

„E-grāmatas apdraud fiziskās grāmatas tikpat lielā mērā, kā lifti apdraud kāpnes.” Stīvens Frajs

„Grāmatas ir mūsu civilizācijas DNS.” Baronese Geila Rebuka

Diskusijā liela loma bija tieši e-grāmatām un to ietekmei uz lasīšanu, nonācām pie secinājuma, ka lasošā sabiedrības daļa īpaši nedalās e-grāmatu piekritējos un fizisko grāmatu piekritējos, bet gan lielākoties lieto abus variantus paralēli. Priekšroka ikdienā gan lielākoties tiek dota fiziskajām grāmatām, tomēr e-grāmatas tiek lietotas brīžos, kad kaut kādu iemeslu dēļ būtu neērti lietot fizisko grāmatu. Pie kam, pagājušā gada dati liecina, ka fizisko grāmatu izdošanas apjomi pieaug, ko nevar teikt par e-grāmatām.

Paralēli e-grāmatām pievērsāmies arī audiogrāmatām un jautājumam par to, vai tas Latvijā vispār ir kaut kas pieejams un interesants. Nonācām pie secinājuma, ka interese it kā būtu, bet nepieciešams ļoti liels darbs sabiedrības izglītošanā. Ņemot vērā Fabulas jaunās aktivitātes, ir cerība ka arī Latvijā šī lieta aizies. No manas puses savukārt var drīzumā gaidīt rakstu par to, kā sadraudzēties ar audiogrāmatām un ko ar tām iesākt.

Ļoti iedvesmojošu stāstu uz diskusiju bija atveduši valmierieši, kurus pārstāvēja bibliotekāre Olga Kronberga un 2 jaunieši. Viņi stāstīja par veiksmīgu programmu, kuras ietvaros jaunieši tika mudināti lasīt grāmatas un dalīties informācijā par tām, ir jūtams, ka vienaudžu mudināti grāmatām ir pievērsušies vairāki jaunieši. Iepriecina tas, cik lielā apjomā Valmieras bibliotēkā tiek sekots jaunākajām tehnoloģijām un iespējām, radās iespaids par patiesi mūsdienīgu bibliotēku, kas perfekti pilda savu informācijas centra funkciju un veicina pievēršanos literatūrai. Visvairāk mani gan sajūsmināja jauniešu stāstītais, ka viņu skolā reizi mēnesī ir bibliotēkas stunda, kurā ir obligāti jālasa grāmatās, jāstāsta par tām, saņemot atzīmi. Izcila doma!

Diskusijā ļoti bieži tika pieminēta bērnu žūrija kā brīnišķīgs piemērs tam, kā veicināt bērnu un jauniešu interesi par literatūru kaut kādā mērā ieviešot spēles elementus. Runājām arī par to, ka Latvijā vispār būtu nepieciešams kvalitatīvs mediju saturs literatūras jomā, piemēram, radio un TV šovu veidā. Radio pieredze rāda, ka interese par šādiem šoviem ir un tos noteikti var veidot arī ļoti saturīgus, mācoties, piemēram, no kļūdām, kas pieļautas Lielās lasīšanas šovā.

Runājot par mediju atbildību, man ārkārtīgi patika Renātes Punkas paustā doma, ka portālos ļoti trūkst informācijas par grāmatām un ka izdevēji būtu ar mieru šo lietu labot, bet būtu vajadzīga lielāka pretimnākšana no portālu puses, stāstot kādā veidā sagatavot informāciju par grāmatām tā, lai tā piesaistītu uzmanību. No šādas sadarbības daudz iegūtu gan paši portāli, gan izdevēji, gan lasītāji un jācer, ka tiks atrasta iespēja veidot dialogu un grāmatas reklamēt efektīvāk.

Apspriežot medijus, protams, ir grūti nenonākt līdz sarunai par blogiem un te nu Latvijas literārā blogāre var līksmot, jo saņēmām ļoti daudz komplimentu par savu darbību – gan par to, ka rakstīto ir baudāmi lasīt, gan Arno Jundzes pausto viedokli, ka blogi Latvijā lielā mērā aizstāj akadēmisko kritiku. Pēc diskusijas man ir radušās arī jaunas idejas jaunumiem, ko vajadzētu ieviest blogu darbībā, blogeri, gaidiet e-pastu.

Sarunu ļoti konstruktīvi noslēdzām ar to, kā jauniešus mudināt pievērsties grāmatām. Paudu viedokli, ka mūsdienās neviens bērniem nemāca lasīt. Tiek mācīti burti un tehniska grāmatu analizēšana, bet netiek runāts par to, ka grāmata var būt fantastisks izklaides līdzeklis un vieta, kur kontrolētā, nebiedējošā vidē iepazīties ar jaunām idejām un personībām, kas realitātē nebūtu iespējams. Pētniece Antra Ozola piekrita arī viedoklim, ka skolu obligātā literatūra katastrofāli grauj grāmatu prestižu un negatīvi ietekmē vēlmi lasīt. Diskusijas gaitā nonācām pie secinājuma, ka obligāta lasīšana saņemot par to atzīmi skolās noteikti ir nepieciešama, bet literatūras izvēle gan noteikti būtu jāatstāj pašu jauniešu ziņā, jo šobrīd skolas uzdevumam būtu jābūt iemācīt to, ka grāmatas ir baudāmas, nevis radīt riebumu pret tām.

Diskusijas gaitā izskanēja daudz lielisku ideju un es iesaku šo diskusiju noklausīties, jo īpaši tas būtu nepieciešams tiem cilvēkiem, kas tādā vai citādā veidā lemj Latvijas literatūras nākotni un ļoti ieteicama šī diskusija būtu visiem literatūras skolotājiem un bibliotekāriem. Es pati no šī pasākuma prom devos iedvesmas pilna un ar jaunām idejām, kuras centīšos tuvākajā laikā realizēt vai vismaz sākt darbu pie tām.

Paldies Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Latvijas Pašvaldību savienībai par kvalitatīvu pasākumu un ceru, ka šādas diskusijas redzēsim arī turpmāk.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tā gadās.

05 Apr

Uldis (tas pats, kurš Baltais Runcis) šodien tviterī nāca klajā ar brīnišķīgu ideju – par godu Kurta Vonnegūta 9. nāves gadadienai 11. aprīlī vajag rīkot Vonnegūta lasīšanas akciju. Es, protams, esmu ar visām četrām par un aktīvi iesaistos pasākumā.

Galvenā ideja ir sekojoša – mēs tagad visi teciņiem vien dodamies pie saviem/bibliotēku/grāmatnīcu grāmatplauktiem un no tiem gādīgi izceļam kādu Vonnegūta grāmatu. Šo grāmatu izlasām un 11. aprīlī par to publicējam recenziju.

Sākotnējā ideja bija tāda, ka šis pasākums būtu grāmatu blogeriem paredzēts, bet es domāju, ka ideju varētu pastiept plašumā un

piedalīties pavisam droši var arī tie lasītāji, kam sava bloga nav.

Pārdomas par grāmatām noteikti varētu publicēt arī sejas grāmatā, tviterī vai instagramā. Varu arī piedāvāt palīdzību no savas puses – ja recenziju ļoti gribas publicēt tieši blogā, nevis kādā no sociālajiem tīkliem, kur tā ātri aiziet nebūtībā, sūti savu recenziju uz manu e-pastu spigana@spigana.com un 11. aprīlī labākās recenzijas es publicēšu šeit, savā blogā.

Nekādas balvas par akciju gan neviens nesola (lai gan… kas to lai zina), jo grāmatu lasīšana vien jau ir kaifs. Un varbūt kāds iekrīt azartā un kļūst par grāmatu blogeri vai varbūt vienkārši sev atklāj fantastisku autoru.

Manas attiecības ar Vonnegūtu sākās vidusskolas sākumā, kad filozofijas skolotājs pastāstīja, ka Vonnegūta slavenākais citāts ir “Tā gadās.” Tas mani tā ieintriģēja, ka man obligāti vajadzēja ar šo rakstnieku iepazīties un tā bija mīlestība no pirmajām rindiņām. Īsā laikā izlasīju visu, kas vien no Vonnegūta tulkots un atklāju sev veselu pasauli.

Ar šo pašu brīnišķīgo autoru skolā mēģināju arī dumpoties, jo man šķita, ka tie pieaugušie mietpilsoņi taču būtu šokā beigti un gar zemi kaut ko tādu izlasot. Reiz mums latviešu valodā bija jāraksta domraksts, kura vienīgais nosacījums bija, ka jābūt iekļautam citātam no grāmatas. Es nolēmu būt ārkārtīgi asprātīga un par citātu izvēlējos veselu nodaļu no “Lopkautuves Nr.5”, domrakstam pievienoju tikai ievadu un noslēgumu. Visdīvainākais ir tas, ka skolotāja mani neizsvilpa par plaģiātismu, bet gan ielika augstu atzīmi. Man sabruka visas ilūzijas par manām spējām dumpoties un es biju ārkārtīgi vīlusies, ka tā skolotāja neprata pienācīgi šokēties par kaut ko TIK dumpiniecisku.

Papildināts 11. aprīlī.
Šeit apkopoju recenzijas, kas tapušas akcijas ietvaros:

Galapagu salas – Asmodeus.lv
Māte nakts – Sibillas grāmatas
Mehāniskās klavieres – Baltais Runcis
A Man Without a Country – Marii grāmatas
Lopkautuve Nr.5 – Grāmatu Spīgana par grāmatām
Fokuss Pokuss – Andris lasa
A Man Without a Country – juljetas
Čempionu brokastis – Mēnessmeitēns
Mehāniskās klavieres – Absolūta grāmatplaukts

P.S. – iemetiet man ar linku, ja esmu palaidusi garām kādu akcijas recenziju.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Grāmatas “Iemiesošanās” atvēršanas svētki

16 Mar

Ivara Kleina grāmata “Iemiesošanās” mani ieinteresēja uzreiz, kā par to padzirdēju, jo tā beidzot runā par to, ko teātra skatītāji neredz – kā notiek aktiera pārtapšana par izrādes tēlu un kā tēls sadzīvo ar aktiera personisko dzīvi. Šis nav ne akadēmisks pētījums par teātri, ne bulvārpreses stila rakšanās aktieru privātajā dzīvē, bet gan ļoti interesants materiāls par konkrētu tēmu. Apsolos par šo uzrakstīt arī blogā, kad beidzot grāmatu būšu izlasījusi, bet līdz tam laikam padalos ar bildēm no grāmatas atvēršanas svētkiem.

Pasākums bija 15. martā plkst. 15.00 Dailes teātrī un jāatzīst, ka priekš tik dīvaina laika bija ieradušies daudz cilvēku, netrūka arī mediju, bet vislielākais prieks par to, ka bija ieradušies daži no grāmatas tapšanā iesaistītajiem aktieriem.

To visu ārkārtīgi atraktīvi un humorīgi vadīja Dailes teātra aktieris Intars Rešetins un vispār pasākumā valdīja burvīga gaisotne. Runāja gan pats autors, gan izdevniecības pārstāvji, bet vissimpātiskākā laikam bija tā daļa, kur Intars Rešetins uzdeva jautājumus sanākušajiem aktieriem. Atbildes bija gan nopietnas, gan ironiskas un vispār jau aktieros ir bauda klausīties arī ikdienā, ne tikai skatītāju zālē sēžot.

Visu fotogrāfiju autore, protams, ir Spīgana.

01_01_MG_8043

Sarkans.

Sarkans.

Grāmatas autors žurnālists Ivars Kleins

Grāmatas autors žurnālists Ivars Kleins

Pasākumu vada Intars Rešetins

Pasākumu vada Intars Rešetins

Aktrise Dita Lūriņa

Aktrise Dita Lūriņa

Aktieris Juris Strenga

Aktieris Juris Strenga

Aktrise Vita Vārpiņa stāsta par "izmiesošanos" no lomas.

Aktrise Vita Vārpiņa stāsta par “izmiesošanos” no lomas.

Aktieris Juris Strenga

Aktieris Juris Strenga

Aktieri Juris Lisners un Dita Lūriņa

Aktieri Juris Lisners un Dita Lūriņa

Aktrise Dita Lūriņa

Aktrise Dita Lūriņa


10__MG_8225

Aleksandrs Čak... piedodiet, autors Ivars Kleins sniedz autogrāfus

Aleksandrs Čak… piedodiet, autors Ivars Kleins sniedz autogrāfus

12_12_MG_8331

13__MG_8051 14__MG_8151 15__MG_8078

Grāmatu atvēršanas svētki, kur dod ēst, ir brīnišķīgi!

Grāmatu atvēršanas svētki, kur dod ēst, ir brīnišķīgi!


17__MG_8262

Dita Lūriņa, viņas suns un blogere Anete jeb HappyNorelle

Dita Lūriņa, viņas suns un blogere Anete jeb HappyNorelle

Par Ditas Lūriņas sunīti visi bija diezgan lielā sajūsmā

Par Ditas Lūriņas sunīti visi bija diezgan lielā sajūsmā

20_17_MG_8085

Un, protams, protams, kur tad bez šī kunga.

Un, protams, protams, kur tad bez šī kunga.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ķīpsalas grāmatu izstāde 2016 un Spīganas lasītava #8

09 Mar

Ir pagājusi pusotra nedēļa kopš Ķīpsalas grāmatu izstādes un es beidzot esmu attapusies no tā 3 dienu maratona un beidzot arī esmu sevi nosēdinājusi pie klaviatūras.

Es neatceros, kurā gadā bija pirmā reize, kad aizbraucu uz Ķīpsalas grāmatu izstādi, bet zinu, ka nu jau vismaz 5-6 gadus tas ir pasākums, kuru es garām nelaižu. Pēdējos 3 gadus izstādē esmu dzīvojusies visas 3 dienas kā Zvaigznes fotogrāfs, tad nu ir iespēja novērtēt, kas mainījies un kas katru gadu jauns, kas aizrauj, kas kaitina, kas atstāj vienaldzīgu.

Spīganas lasītava #8

Skaidra lieta, ka arī Spīganas lasītavā runāju par grāmatu izstādi, šoreiz raidījums sastāv no vairākām mazām intervijām. Ieva Melgalve stāsta to, ka uz izstādi ir vērts nākt mazo izdevniecību dēļ, Prometeja Andris runā par jaunumiem, Sintija Buhanovska no Zvaigznes ļoti simpātiski stāsta par interaktīvajiem materiāliem mācību procesā, Ints Valcis stāsta, ko iepircis utt.

Kultūras pasākumi

Es, protams, nebiju visos kultūras pasākumos, kas risinājās šogad Ķīpsalā, jo ne visi interesē un kaut kad man ir arī grāmatas jāpērk un Skrīveru saldējums jāēd (darbinieka priekšrocības – katru dienu var brīvi aizstaigāt līdz Skolas izstādei, kur nopērkams dievīgais Skrīveru mājas saldējums).

Man ļoti žēl, ka nogulēju tikšanos ar Noru Ikstenu, bet 3. dienas rītā es vairs nebiju pie pilnas apziņas un tā sanāca. Toties Sibilla jautri stāsta, ka šī pasākuma beigas lielākoties raisījušas līdzjūtību pret autori.

Speciāli gāju uz Silvijas Radzobes grāmatas atvēršanu un aizgāju precīzi tik aizkaitināta, kā biju iedomājusies – kamēr Radzobe profesionāli runā par teātri, es klausos ar milzīgu interesi, bet tikko kā sāk nākt ārā personīgie viedokļi, tā es mazliet vāros. Es šeit varētu sarakstīt veselu monologu ar atbildēm uz Radzobes izteikumiem, bet paliksim pie viena. Radzobe pozitīvi izteicās par Nastaševa izrādi “Melnā sperma”, bet pa vidu bija apmēram šāds teksts: “Man šķiet, ka “Melnā sperma” ir komēdija, bet jauniešiem tā ir pārākā drāma.” Te varētu veselu diskusiju aizsākt par žanriem, tomēr man šķiet, ka striktais komēdijas nodalījums no drāmas ir krietni novecojis. Īpaši jauniešu vidū šobrīd neviena drāma dzīvē nenotiek bez ironijas un sarkasma un humors ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā cīnīties ar risināmām un nerisināmām problēmām. Tas vien, ka izrāde ir smieklīga, vēl nenozīmē, ka tā nav drāma.

Vēl par šo pašu pasākumu – es gan nepaspēju saklausīt, kas ir sieviete, kas sarunājās ar Silviju Radzobi, bet no viņas nāca izteikums par to, ka mūsdienu jaunieši jau nespējot nekam veltīt uzmanību, tāpēc teātris ir tāds kā ir. (Uz citāta precizitāti nekādā gadījumā nepretendēju.) Man tomēr šķiet, ka cilvēkiem būtu pēdējais laiks saprast – ja vēlies, lai tevī klausās arī mērķauditorija x, nesauc šos cilvēkus par nespējīgiem. Tā dialogs veidots netiek un vispār šāda veida izteikumi tomēr liecina par runātāja nespēju vai nevēlēšanos iedziļināties citu cilvēku kultūrā/dzīvē un šādi stereotipiski izteikumi nevienam par labu nenāk, vismazāk jau pašam runātājam.

Lai kā tur būtu ar personīgajiem viedokļiem, biju nolēmusi, ka Radzobes grāmatu par jauno režiju es gribu nopirkt un izlasīt. Šī vēlme gan izgaisa, kad ieraudzīju grāmatas cenu (22 eiro). Nebija pārliecības, ka ar tādu summu gribu riskēt par kaut ko, kas man emocionāli varētu ļoti, ļoti nepatikt, tad nu gaidīšu šai grāmatai simpātiskāku cenu.

Vēl viens pasākums, uz kuru gāju speciāli, bija Gunta Bereļa vadītā diskusija ar tulkotājiem Daci Meieri un Denu Dimiņu. Vispār saruna bija interesanta un man vienmēr patīk klausīties labos tulkotājos, jo mani interesē šis process, bet man žēl, ka diskusijai par tulkošanu tika atvēlēta tik maza uzmanība, tā vietā vairāk runājot par 3 konkrētam grāmatām.

Bija arī pāris pasākumi, kas sagādāja patīkamu pārsteigumu.

Lūsinda Railija. Foto - Spīgana

Lūsinda Railija. Foto – Spīgana

Tikšanās ar īru rakstnieci Lūsindu Railiju bija brīnišķīga un Railija mani tā nošarmēja ar saviem stāstiem par vēsturiskā fona izpēti, ka es nolēmu dot viņas romāniem iespēju par spīti tam, ka es romantiskos romānus nelasu vispār.

Līdzīgi par grāmatu mani ieintriģēja Andris Bulis Rūmnieka un Miglas grāmatas “Debess aiztur elpu” atvēršanas svētkos. Nebiju plānojusi šo lasīt, bet Bulis bija tik efektīgi izvēlējies lasāmos fragmentus un tik aizrautīgi runāja par to, kā šī grāmata pretēji Greja 50 nokrāsām liek uz pieres izspiesties sviedriem, ka es grāmatu nolēmu kaut kad tomēr izlasīt.

Savukārt Ingunas Baueres grāmatas “Hernhūtiešu meitas” atvēršanas svētkus varētu likt par paraugu šāda veida pasākumiem – atraktīvs pasākums, kas vērsts uz īsto mērķauditoriju, piedalās aktieri un pati autore simpātiski stāsta par grāmatas tapšanas iemesliem. Šo gan es neplānoju lasīt, jo galīgi nav mans žanrs, bet tas neliedz novērtēt lieliski sarīkotu pasākumu.

Kas izstādē mainījies un ko Spīgana tur gribētu redzēt

Mainījies nav nekas.
Joprojām Ķīpsalas grāmatu izstāde ir tirgveidīgs pasākums uz kuru primāri nāk iepirkt grāmatas par labām cenām. Principā jau tas it kā nav nekas slikts, tomēr man ļoti gribētos grāmatu izstādi redzēt nevis kā tirgošanās iespēju, bet gan kā platformu literārām diskusijām, vietu, kur tikties grāmatu mīļotājiem.

Ir patīkami, ka šogad kultūras pasākumos laiks atvēlēts arī dokumentālai literatūrai, tomēr man šķiet, ka tieši kultūras pasākumi ir tie, kuriem prasās pēc pamatīgām pārmaiņām. Šobrīd tie ir tendēti ekskluzīvi uz grāmatu atvēršanas svētkiem un te nu ir problēma – grāmatas atvēršanas svētki piesaista tikai cilvēkus, kurus jau ir ieinteresējusi konkrētā grāmata, bet ir visai maza iespēja, ka atnāks kāds, kuru grāmata tikai varētu ieinteresēt. Attiecīgi rodas situācija, kurā kultūras pasākumus apmeklē visai vāji.

Atvēršanas svētku vietā es daudz labprātāk redzētu diskusijas un Ted tipa runas par tēmām, kas ir interesantas/problemātiskas/izglītojošas. Tulkotāju diskusija bija labs solis šinī virzienā, diemžēl līdz galam doma izpildīta netika.

Būtu tik lieliski kultūras stendā dzirdēt diskusijas par kritikas nepieciešamību, par jauno literātu attīstību, par redaktoru darbu, par izpēti, ko veic rakstnieki utt. Tieši tāpat varētu klausīties runas par dažādām aizraujošām tēmām un nebūt nav obligāti katram pasākumam atvēlēt veselu stundu. Daudzi runātāji varētu pavēstīt kaut ko jaunu un interesantu, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir jāaizpilda vesela stunda. Šādas diskusijas un runas arī varētu efektīvāk pievērst uzmanību konkrētām grāmatām, jo uz šādiem pasākumiem varētu nākt arī tie, kas līdz tam nav iedomājušies, ka tā vai cita grāmata varētu viņus interesēt.

Vēl gribētos, lai pasākumi neaprobežojas tikai ar oficiālo kultūras stendu. Jau pagājušajā gadā pavīdēja ideja par to, ka grāmatu izstādē varētu atvēlēt vietu blogeriem. Es iedomājos, ka varētu blogeriem iedot kādu mazu stūrīti, kur, piemēram, stundu vai divas var satikt kādu konkrētu blogeri, kurš ir sagatavojis sarakstu ar 10 izstādē nopērkamām grāmatām, kuras šis blogeris iesaka izlasīt. Apmeklētāji var iet pie blogera un parunāties par šīm izvēlētajām grāmatām, saprast, kas un kā. Tam, protams, nav jāizskatās precīzi tā, bet ideja man patīk.

Laba ideja būtu arī lasītāju diskusijas, kurām gan būtu nepieciešams kāds klusāks stūrītis. Piemēram, izstādes rīkotāji paziņo, ka tanī un tanī laikā var atnākt un parunāties par to vai citu iemīļotu grāmatu, pārspriest tās idejas vai vienkārši paspiegt sajūsmā. Nu, tāds pop-up grāmatu klubs.

Būtu brīnišķīgi arī turpināt jau šogad manīto iespēju stendos konkrēta laikā tikties ar grāmatu autoriem.

Vēl ļoti svarīga lieta, par kuru jau runāja Baltais runcis – informācijai par grāmatu izstādes programmu ir jābūt viegli un ērti pieejamai, lai jau iepriekš var kvalitatīvi ieplānot izstādes apmeklējumu.

Ja grāmatu izstāde veidotos par 3 dienu festivālu, kur tikties visiem, kas mīl grāmatas, varbūt arī izdotos izsvēpēt no turienes ezotēriku, kuras klātesamība ar katru gadu izstādē ir arvien uzbāzīgāka; arī bez desām, kristāliem un trauku mazgāšanas līdzekļiem es labprāt iztiktu.

Ko Spīgana nopirka grāmatu izstādē

Beidzot esmu nonākusi arī līdz lielību stūrītim. Šogad gan ļoti maz bija sajūta, ka ir kāda grāmata, kuru man vajag par spīti jebkam, vienīgais izņēmums bija “Zelta dēls”. Tā nu man visai veiksmīgi izdevās iekļauties izstādei atvēlētajā budžetā un laikam pat pāri palika, ko gan man tagad jau ir grūti (un bail) sarēķināt, jo bija daži stendi, kuros varēja maksāt ar karti.

Zelta dēls. Pīrss Brauns. Šī ir vienīgā no izstādē dabūtajām grāmatām, ko jau esmu paspējusi izlasīt. Līdz blogam gan grāmata vēl nav tikusi, jo beigas mani tā notrieca gar zemi, ka bail ķerties klāt runāšanai par šo grāmatu. Varu pateikt tikai, ka autors ir pelnījis gan medaļu, gan pa seju, un tas, ko “Zelta dēls” ar mani izdarīja ir atsevišķs stāsts.

_MG_7692

Pilotnumurs. Umberto Eko. Man mājās vēl trūkst dažas Eko grāmatas un šo nopirku tieši izstādē, lai tanī dabūtu Meieres autogrāfu.

Kultūrnieze. Normunds Naumanis. Nezinu, vai nebiju pievērsusi uzmanību vai grāmata patiešām nebija pārdošanā pēdējos gados, bet šoreiz pirmo reizi Dienas stendā ieraudzīju Naumaņa grāmatu.

Kūrviesis. Hermanis Hese. Pret Hesi man vienkārši ir siltas jūtas par spīti tam, ka esmu lasījusi vien dažas grāmatas.

Ārstu romāns. Korhonens Riku. Izklausījās pēc simpātiskas grāmatas, kuru jau tā ka kādu laiku gribēju izlasīt un šoreiz tai bija lieliska cena – pusotrs eiro.

_MG_7689

Neverwhere. Neil Gaiman. Geimens komentārus neprasa, ja neskaita to, ka grāmata maksāju vienu eiro.

Intrusion. Ken Macleod. Nekad neesmu par šādu dzirdējusi, bet izvilku no Rozes atradumu kastēm un pēc anotācijas izklausījās labi.

I am Malala. Malala Yousafzai. Šo būtu palaidusi garām, ja ne Oskars, kurš man palūdza nopirkt vienu eksemplāru priekš viņa. Cena smieklīga – pusotrs eiro.

A God in Ruins. Kate Atkinson. Dzīve pēc dzīves ir padarījusi mani par Atkinsones fani.

_MG_7691

Par Rikikī piedzīvojumiem dārgāks bija tikai Eko, bet es padevos sentimentam un vienu no bērnības vislabākajām grāmatām nopirku par 7 eiro.

_MG_7688

Humberto cirku, Ēnas paradīzē un Konektikutas jeņķi karaļa Artūra galmā jau esmu lasījusi, bet gribēju savā personīgajā kolekcijā. Regīnas Ezeras grāmatu gan vēl neesmu lasījusi. Šīs četras grāmatas atrastas grāmatu maiņas punktā.

_MG_7693

Rozes skaistās un ilgotās. Juhanna Nilsone. Šo grāmatu man virtuāli iedāvināja Lasītāja, soloties, ka tā neesot nekāda lubene. Noticēju un devos iepirkt. Uz vietas stendā gan dotajā brīdī nebija, toties pārdevēja uzreiz to pasūtīja un jau tanī pašā pēcpusdienā grāmata man tika atvesta speciāli.

Bildes

Ja autorus publiski apsveic dzimšanas dienā, viņi sāk starot. :) Rakstniece Evija Gulbe. Foto - Spīgana.

Ja autorus publiski apsveic dzimšanas dienā, viņi sāk starot. :) Rakstniece Evija Gulbe. Foto – Spīgana.

Rūmnieks Hānbergam dāvina jauno grāmatu. Foto - Spīgana.

Rūmnieks Hānbergam dāvina jauno grāmatu. Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Nezinu, vai es esmu vienīgā, kam tas kaķis izskatās appīpējies, bet bērniem traki patīk viņu mīļot. Foto - Spīgana.

Nezinu, vai es esmu vienīgā, kam tas kaķis izskatās appīpējies, bet bērniem traki patīk viņu mīļot. Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Foto - Spīgana.

Foto – Spīgana.

Šo skaistuli uz izstādi bija atvedusi Ulubele un tā ir brīnišķīga ideja. Iedomājieties, cik lieliski ir apskaut tādu mierīgu lācīti un pašņukstēt kažokā par to, ka kāroto grāmatu nevar dabūt. Foto - Spīgana.

Šo skaistuli uz izstādi bija atvedusi Ulubele un tā ir brīnišķīga ideja. Iedomājieties, cik lieliski ir apskaut tādu mierīgu lācīti un pašņukstēt kažokā par to, ka kāroto grāmatu nevar dabūt. Foto – Spīgana.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

“Fanītes” konkurss

17 Feb

Spīganas lasītavā pienācis laiks jaunam konkursam sadarbībā ar Zvaigzni ABC un šoreiz vinnējama jauniešu grāmata “Fanīte”.

Ar oficiālo anotāciju var iepazīties izdevēja mājaslapā, bet īsumā stāsts ir par 18 gadus veco Kati, kas tikko sākusi mācības koledžā, un kura raksta ārkārtīgi populārus fanu stāstus. Kā jau pienākas jauniešu literatūrā – ir arī mīlas mokas un sarežģītas dilemmas, un citas jauniešu problēmas. Grāmata iepriecina ar burvīgu ironiju un galveno varoņu humora izjūtu, bet īpašus bonuspunktus no manis saņem par vienu no labākajām pusaudžu romantikas ainām – tā vieta ar grāmatas lasīšanu bija neatvairāma.

Man personīgi vissimpātiskākā bija tieši tā fanu stāstu daļa un es visu grāmatu ar lielu nepacietību gaidīju brīdi, kad atkal parādīsies kāds fragments par Saimonu Sniegu, kas ir ļoti jauka parafrāze par Hariju Poteru, tāpēc šoreiz konkurss tieši par to:

līdz 20. februārim uz e-pastu spigana@pieci.lv sūti savas idejas par to, kādu fanu stāstu Tu kādreiz gribētu uzrakstīt vai izlasīt. Nav jāsūta viss stāsts, bet gan tikai nosaukums grāmatai, par kuru tas tiktu rakstīts, un idejas apraksts pāris teikumos.

Nākamajā raidījumā izziņošu uzvarētāju, ar kuru sazināšos arī personīgi, lai vienotos, kurā Zvaigznes grāmatnīcā ir vēlme saņemt balvu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

NN nakts

12 Jan

Vakar biju NN naktī – pasākumā, kurā pirmo reizi tika pasniegta Normunda Naumaņa balva kritikā – un man tik ļoti patika, ka nolēmu dalīties ar citiem.

Jāsāk ar to, ka man ārkārtīgi patīk šīs balvas ideja kā tāda. Turpmāk reizi gadā kāds lielisks kritiķis tiks godināts ar balvu, kas prestiži nodēvēta Normunda Naumaņa vārdā. Kā lielāko ieguvumu šādai balvai redzu to, ka tiek veicināta diskusija par kritikas attīstību Latvijā un jau šobrīd ir redzams, ka par to runā krietni vairāk, nekā bija pierasts. Būsim atklāti – Latvijā ir visai maz kvalitatīvas, profesionālas kritikas, kas ir visai skumji, bet šāda balva ir labs pirmais solis ceļā uz kvalitatīvas kritikas vairošanu.

Šī ideja mani tik ļoti aizrāva, ka biju gatava ziedot vienu pirmdienas nakti balvas pasniegšanas ceremonijai, un ne mazākajā mērā to nenožēloju.

Ceremonijas pirmajā daļā 5 aktieri – Guna Zariņa, Ināra Slucka, Kaspars Znotiņš, Dace Eversa un Juris Žagars – lasīja fragmentus no Naumaņa esejām, to papildināja Nastaševs pie klavierēm, kas vienmēr ir bauda ausīm. Eseju fragmenti bija ļoti veiksmīgi atlasīti, programma sastādīta tā, lai zālē sēdošajiem nebūtu garlaicīgi un varētu pilnībā izbaudīt Naumaņa ironisko stilu. Neesmu gan pārliecināta, vai tiešām vajadzēja tik gari un vai tiešām visi fragmenti tur bija 100% vajadzīgi, tomēr saturiski pirmā daļa bija ļoti simpātiska. Īpaši jau patīkami bija tie fragmenti, kurus lasīja Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš – viņi šiem tekstiem piešķir neatkārtojamu dzīvīgumu un teksti ne tik daudz tiek klausīti kā vizuāli zīmējas acu priekšā. Bet par spīti šiem ļoti veiksmīgajiem lasītājiem, jau pirmajā daļā sāka rasties nojausma, ka pasākums ir rīkots visai lielā steigā, aktieriem acīmredzami nebija pieticis laika sagatavoties un pirmo reizi parādās sajūta, ka viss ir veidots pēc principa “paņemsim skatītāju ar savu šarmu, būs jau labi”. Nē, nu labi jau bija, bet nav nekāda milzīgā bauda klausīties kā aktieris aizķeras aiz lasāmā teksta.

Otrā daļa jau no paša sākumā izsauc JRT pastāvīgo apmeklētāju sajūsmu – Kārlis Vērdiņš un Alvis Hermanis uz skatuves nosēdināti tanī ainā no “Latviešu mīlestībām”, kur divi geji nevar saprast, ko iesākt ar beigto kaķi. Arī viņu sarunas stils vismaz sākotnēji atdarina šo izrādes epizodi un skatītāji ir apburti. Kā tulkot šo ainu – tas paliek katra paša ziņā. Un Hermanis, protams, ir cilvēks, kurā ir bauda klausīties par spīti tam, ka viņš ir publiski sasmērējies (tie izteikumi arī neattiecas uz šo lietu un NN nakts kontekstā ir nebūtiski). No Hermaņa stāstītā tiek uzburts emocionāls Naumaņa portrets, viss ir humorīgi un ar dziļu domu, joprojām par pasākumu ir teju vai sajūsma. Vienīgi jau atkal ir sajūta, ka laika gatavoties nav bijis gana, pie kam sāk parādīties aizdomīgas snobisma pazīmes.

Mākslas un kritikas jomām gan snobisms ir raksturīgs, tomēr rodas jautājums, kāpēc par kritiku tiek runāts tikai un vienīgi teātra kontekstā, kāpēc kino būtu jāuzskata par zemāku mākslas formu (vai par formu, kas vispār nav māksla) un kāpēc šis it kā nacionālais pasākums notiek tādā šaurā pulciņā, kurā nepiedalās (vai nav aicināti) tie “resnie teātri”, kā Hermanis izteicās. Īsāk sakot – sāk rasties jautājums vai šāda mēroga balva drīkst būt tendēta uz tik šauru cilvēku loku?

Tālāk seko starpbrīdis, kura laikā skatītajiem tiek dota brīnišķīga iespēja satikties un aprunāties ar 8 nominētajiem kritiķiem. Doma neapšaubāmi lieliska un es to labprāt būtu izmantojusi, ja vien iepriekš būtu zinājusi, ka šāda iespēja būs. Es nezināju, attiecīgi neesmu arī gatavojusies uz šādām sarunām, nācās vien laist garām iespēju. Nu, es taču nevaru iet pie Silvijas Radzobes un stāstīt, ka bija manā dzīvē tāds samērā īss brīdis, kad viņas kritikas lasīju tāpēc, lai zinātu, uz kurām izrādēm nevajag iet, paldies viņai par to. Laikam kaut kā nē.

Foto: Jānis Deinats

Un beidzot esam nonākuši arī līdz balvu pasniegšanai, kas bija vakara spilgtākā daļa. Mani absolūti sajūsmināja performance, ar kuru tika pasniegtas piemiņas balvas nominantiem un galvenā balva Vilnim Vējam – skatuves iekārtojums ņemts no izrādes “12 krēsli” un balvas tiek izgrieztas no krēsliem. Ģeniāli un pievilcīgi, skatītāji sajūsmā. Tieši tikpat liela sajūsma man ir arī par to, ka balvu saņēma Vilnis Vējš – viņš to ir godam pelnījis.

Starp citu, pie katras balvas pasniegšanas kritiķim tiek jautāts, kas viņaprāt ir svarīgākais kritikā. Kritiķi bija godam sagatavojušies un visas atbildes bija ļoti labas, bet īpaši atmiņa palikušas divas.

Anda Baklāne: “Kas ir svarīgākais vakariņās? Lai ir, ko ēst. Kritikā tāpat.”

Vilnis Vējš: “Vissvarīgākais ir atvērt Word failu un sākt rakstīt.”

Mēreni mulsināja tas, ka kultūras ministre nebija uzskatījusi par vajadzīgu ierasties, tā vietā viņa uzvarētajam atsūtījusi noļukušu puķu pušķi. Un pietrūka žūrijas pamatojuma, kāpēc izvēlējušies tieši Vilni Vēju, gribējās, lai skatītajiem vairāk tiktu pastāstīts par viņa darbu, ārkārtīgi trūka arī žūrijas pamatojuma un stāsta, kā tika izvirzīti 8 nominanti. Par ko, kāpēc, kā? To skatītāji var paši minēt un tas minējums ir visai vienbalsīgs – visticamāk žūrijai nav vienotu kritēriju. Jācer, ka turpmākajām balvām tiks izstrādāti kādi kritēriji, un spēles noteikumi būs saprotami visiem.

Pasākuma pēdēja daļa bija vienīgā, kas raisīja pilnīgu neizpratni – tā vietā, lai pievērstos Vilnim Vējam vai kritikai kā tādai, uz skatuves kāpj Shipsi un kopā ar diviem citiem mūziķiem spēlē ļoti skaistu un ļoti neiederīgu mūziku. No mūzikas gan es neko nejēdzu un daudz komentēt nevaru, bet ņemot vērā kuslos pieklājības aplausus un to cilvēku pūli, kas pa galvu, pa kaklu metās tikt ārā no zāles dziesmu pauzēs, pieņemu, ka neesmu vienīgā, kas lāga nesaprata šo publikas iemidzināšanas mēģinājumu. Lai nebūtu pārpratumu – šī mūzika bija ļoti skaista un es spēju iedomāties situācijas, kurās es to izbaudītu, bet konkrētajā pasākumā bija galīgi garām.

Nu tā, tagad, kad esmu visu nokritizējusi, laikam ir vērts vēlreiz atkārtot to, ka pasākums un jo īpaši pati balvas ideja man patika un šis pirmais pasākums pat nebija slīcināmi kucēni, bet gan labs solis virzienā uz lielisku mākslas pasākumu, kuru vēlēšos apmeklēt katru gadu. Man arī netraucēja tas, ka pirmā balvas pasniegšana bija tik lielā mērā par Normundu Naumani, nevis kritiku – ir loģiski, ka pirmajā reizē skatītaji tiek iepazīstināti ar personu, kuras vārdā nodēvēta balva un ir visai ticami, ka turpmākās balvu pasniegšanas ceremonijas jau būs par kritiku, nevis Naumani. Īsumā – ir, kur piestrādāt, bet kopējais iespaids bija ārkārtīgi simpātisks un ir milzīga sajūsma, ka Latvijā kas tāds notiek.

Spilgtākie citāti no pasākuma (atvainojos par iespējamām neprecizitatēm):

Kritiķis un mākslinieks drīzāk kopā nodzersies, nekā atradīs kopēju valodu.” /N. Naumanis/

Kritiķis ir spējīgs uz visu – pat iet uz sliktām izrādēm, sliktu kino un lasīt sliktas grāmatas.” /N. Naumanis/

Naumanim bija lingvistiskā zarna, no kuras bira pērles.” /A. Hermanis/

Kritiķis jau neraksta par izrādi, viņš raksta par sevi.” /A. Hermanis/

P.S. – jau šo svētdien es radio 5 ēterā tikšos ar Normunda Naumaņa balvas žūrijas priekšsēdētāju Ilmāru Šlāpinu, runāsim gan par balvu, gan literatūrkritiku, jādomā, ka veidosies visai interesanta saruna.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Virtuālās Ziemassvētku dāvanas blogeriem.

06 Jan
Mans lielais Ziemassvētku palīgs arī grib dāvināt gramatas.

Mans lielais Ziemassvētku palīgs arī grib dāvināt grāmatas.

Jā, jā, Ziemassvētku dāvanas tikai tagad. Vispār es te jūtos mazliet kā gaisu jaucējs, jo zinu, ka lielākā daļa blogeru (ja ne visi) jau paspējuši uztaisīt dāvanu apkopojumus un saplānot, ko tad lasīt šogad, bet vienmēr jau pastāv iespēja mani ignorēt.
Kāpēc tikai šodien? Nu… Pieņemsim, ka tas nav tāpēc, ka man pa svētkiem salūza ielogošanās blogā, bet gan tāpēc, ka es savas “jaunās” ģimenes kontekstā ievēroju armēņu tradīcijas un nolēmu blogerus apdāvināt armēņu Ziemassvētkos (nejaukt ar pareizticīgo Ziemassvētkiem, kāds vēl apvainosies).

Atzīstos, ka man pašai pagājušajā gadā ar iedāvāto grāmatu lasīšanu gāja smagi – izlasīju tikai 2, uzrakstīju tikai par vienu. Kādu brīdi pat apsvēru domu neuzbāzties te citiem ar dāvanām, ja jau pat pati nevaru izlasīt, bet nolēmu, ka virtuālā blogeru apdāvināšanās tomēr ir viena skaista tradīcija, no kuras negribas atteikties un vismaz es itin nemaz neapvainojos, ja kādam tieši šinī gadā (vai vispār) neiznāk izlasīt manis ieteikto, uzdāvināto grāmatu.
Vēl nākas atzīt, ka dāvanu sadomāšana ir tāda traki sarežģīta lieta, kas ne vienmēr labi sanāk, tāpēc šogad tas dāvanu skaits ir diezgan sarucis un viena liela daļa blogeru ir palikuši aiz borta, tā teikt. Ceru, ka neviens briesmīgi uz mani neapvainosies.

Nu tad ķeramies klāt dāvanām:

Ar Asmo dāvanu es šogad diezgan riskēju – pati neesmu lasījusi. Bet manās mājās bija ļoti labas atsauksmes par Jerry Brotton grāmatu “A History of the World in Twelve Maps” un man šķiet, ka Tev arī patiks.

Baltajam Runcim man bija traki bail nograut viņa lasīšanas plānus, tāpēc iedāvinu jaunāko nobeli – Svetlanas Aleksijevičas “Černobiļa. Lūgšana”

Dainim iedāvinu grāmatu, par kuru tā arī neuzrakstīju blogā, bet kas man ļoti patika – Ian McDonald grāmatu “Planesrunner”. Simpātisks stīmpanks (vizuāli, tehniski vairāk laikam elektropanks būtu), īpašie bonuspunkti – autors nav ieslīdzis dzimumu stereotipos.

Doronikes dāvanu man priekšā pateica Goodreads – tā būtu Māras Zālītes grāmata “Pieci pirksti”

Lasītājai tuvāka laikam ir nopietna literatūra, tāpēc dāvinu Herbjorgas Vasmu “Šie mirkļi”. Jāgatavojas skaudram vēstījumam.

Mairita arvien vairāk pievēršas komiksiem, tāpēc dāvanā saņem vienu nopietnu un zināmā mērā smagu komiksu – “Fun Home” Alison Bechdel.

Sibillai savukārt nav nekādu aizspriedumu pret labām bērnu grāmatām, tāpēc dāvinu vienu no ļoti retajām grāmatām, pie kuras esmu skaļi un ilgi smējusies – Timo Parvelas “Ella un viņas draugi”

Lai labi lasās un laimīgu jauno!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

2015 bija tā.

02 Jan

Tā kā 1. janvārī abas ar Mio bijām aizņemtas ar mētāšanos dīvānā, kopsavilkums top tikai tagad.

 

Ir tā, ka 2015. ir bijis reti episks gads un man bail pat iedomāties, kas tieši man būtu jānostrādā šogad, lai turpinātu to pozitīvo līkni uz augšu, bet par to es padomāšu rīt. Vai aizparīt. Vai varbūt kaut kādā nenosakāmā nākotnē, jo šogad tak pati stāstīju, ka dzīvi pārlieku ieplānot nav veselīgi. Pie tā tad arī paliksim.

Šis gads iezīmējās ar lielām pārmaiņām kā personīgajā dzīvē, tā manā grāmatu dzīvē, kuru nu jau zināmā mērā varētu dēvēt par manu profesionālo dzīvi. Lielie notikumi varbūt nav pārlieku daudzskaitlīgi, bet to apjoms un iespaids ir tāds, ka joprojām grūti visu aptvert.

Personīgajā dzīvē lielie notikumi ir divi (un tie visai dabiski izrietēja viens no otra) – beidzot es vairs nepārvākšos reizi pusgadā un nu man ir patiesi pastāvīga dzīvesvieta un gada beigās mūsmājās ieļepatoja arī kucēns (jeb mans alternatīvais grāmatu kaķis) Mio. Gadu noslēdzu ar ļoti skaistu ceļojumu uz Prāgu (par to vēl parunāsim manā fotoblogā) un brīnišķīgu spontāno lēmumu mājās atgriezties tieši uz jaungada svinībām.

_MG_0446

Savukārt grāmatu dzīvē to episko notikumu ir jau krietni vairāk. Pirmais gada lielais notikums bija brauciens uz Berlīni, lai satiktu Patriku Rotfusu, un, atskatoties uz 2015. gadu, šķiet, ka tieši šī saņemšanās uzdeva toni visam atlikušajam gadam, jo līdz gada beigām jau biju paspējusi sākt runāt radio, rakstīt žurnālam Ir, rakstīt portālam satori.lv, intervēt un bildēt Džefu Kinniju, runāt Lietuviešu vidusskolas sarunu vakarā “Katls” un vispār iesaistīties visādās grāmatu lietās, kurām turpinājums un, protams, arī izaugsme ir gaidāma šogad.

Foto: Una Spektore

Pa vidu visādām lielām lietām mazliet cieta gada lasīšanas izaicinājums – šogad līdz 100 grāmatām nedavilku, 2015. noslēdzās ar 94 izlasītām grāmatām (27968 lpp), bet es nedomāju, ka tā būtu lieta, par ko sūdzēties, jo 94 grāmatas gadā tomēr ir visai cienījams skaitlis (jā, nu kurš tad sunim asti cels, ja ne pats). Starp citu, mērķi sasniegt neizdvās droši vien tāpēc, ka gada beigās iesprūda audiogrāmatu lasīšana – pēdejo audiogrāmatu izlasīju septembra sākumā, pēc tam klusums.

Par pārējiem izaicinājumiem runājot: latviešu literatūras izaicinājums izpildīts ar uzviju – biju plānojusi izlasīt visamz vienu latviešu grāmatu mēnesī, izlasīju 18. Arī vēlme vismaz reizi mēnesī iet uz teātri tika veiksmīgi izpildīta skaitliski (jūlijs un decembris gan no teātriešanas izkrita) – šogad manā kontā 13 izrādes. Galīgi izgāzās vēlme lasīt krievu valodā – šogad galu galā izlasīju precīzi nevienu grāmatu krievu valodā (vienu atstāju pusratā, otru pabeidzu latviešu valodā, jo vajadzēja lasīt ātri, pārējās 4 pat nesāku).

 

Kā jau iegājies manos kopsavilkumos, sāksim ar teātri. 2015. gadā izcilam teātrim bija vārds un uzvārds – Dainis Grūbe. “Visas viņas grāmatas” un “Equus” bija izrādes, uz kurām gaidīt nācās labi daudz mēnešus, jo es nebiju vienīgā, kuru šīs izrāds noblieza gar zemi. Iespaidīgi, vienkārši iespaidīgi. Bija arī citas labas izrādes, bet nekas no tā visa ne tuvu nestāv abām izrādēm ar Grūbi.

Foto: Spīgana

Grāmatu pasaulē mans šīgada labais atklājums ir latvišu literatūra. Latviešus gan lasīju arī iepriekš, bet šogad ir izlasītas īpaši labas latviešu literatūras grāmatas. Īpaši izcelt gribas 5:

 

“Mēness teātris” Ieva Melgalve – brīnišķīgs fantastikas eksemplārs ar fantastiski uzbūvētu pasauli, no kuras dabiski izriet sižets. Lasiet šo, dārgie, lasiet, tur atrodams tāds ideju dziļums, ka šo nedrīkst nelasīt.

“Vārdiem nebija vietas” Guntis Berelis – viena kreptīga grāmata ar smeķīgu valodu, pilnīgi bez jebkāda pielaķējuma. Melni un spēcīgi.

“Mātes piens” Nora Ikstena – grāmata, kas izraisa aizdomīgu kamolu kaklā un vēlmi autorei dusmīgi pajautāt, ko lai ar sevi vispār iesāk pēc tādas grāmatas.

“Klūgu mūks” Inga Ābele – blīva, krāšņa, piesātināta grāmata par atsevišķiem likteņiem un to ietekmi uz pasaules likteni.

Mākslas detektīvu sērija, Luīze Pastore – spridzīgs stāsts, kas ievelk, un atbilstīgi dzīvas ilustrācijas. Spīgana-bērniņš sajūsmā sit ķepiņas.

 

Brīnišķīgi atradumi šogad bija arī ārzemju literatūrā (uzskaitījuma secībai nav nozīmes):

 

“Kalpones stāsts” Mārgareta Atvuda – grāmata, kas jāizlasa visiem (un pēc tam jāpadomā, vai tiešām gribam ļaut tiem tur mūs čakarēt ar kaut kādiem tikumības likumiem)

“Šie mirkļi” Herbjorga Vasmu” – skarba, atkailināta un intīma grāmata, kas skaudri griež sirdī. (Par šo grāmatu mazliet lepnums, jo netīšām nonācu tai uz vāka)

“Fun Home” Alison Bechdel – komikss, kas uzskatāmi pierāda to, ka komiksi nav tikai nenopietna literatūra

“Burvji” Levs Grosmans – bidzot kāds izdarīja to, ko jau sen gaidījām – uzrakstīja grāmatu par maģiju, kas nav pielaizīta, pa to, kā maģija vien neglābs tavu dzīvi, par to, kā dzīvo pusaudži, kad tikuši prom no vecāku uzraudzības. Ļoti netradicionāli un iespaidīgi.

“Dārgā dzīve” Alise Manro – grāmata it kā ne par ko, tomēr tik lielā mērā par dzīvi. Grāmata, kas prasa lielu lasītāja iedziļināšanos.

“Sarkanā sacelšanās” Pīrss Brauns – viens lielisks action gabals, kas aiz spraigas darbības slēpj dziļu domu.

“The Sleeper and the Spindle” Neil Gaiman, Chris Riddell – brīnišķīgi melna versija par klasisko dusošās princeses pasaku un fantastiskas ilustrācijas.

“Among Others” Jo Walton – brīnišķīga grāmata visādiem dīvaiņiem, kas prot uz pasauli skatīties no dažādiem skatu punktiem. Par maģiju, bet varbūt tomēr par bēgšanu no dzīves.

“The Dark Tower” sērija, Stephen King – dīvains gadījums, kurā visas sērijas vērtība ir lielāka, nekā tās atsevišķo grāmatu kopsumma. Iespaidīgi uzbūvēta pasaule, dziļš stāsts un episks ceļojums.

“Dzīve pēc dzīves” Keita Atkinsone – burvīga stāsta ideja un lieliski sarakstīta grāmata. Pamatdomai var piekrist vai nepiekrist, tomēr grāmatu lasīt būs bauda.

 

Un ko tad 2016. gadā? Nekāds konkrēts lasīšanas plāns man nav (ir gan dažas grāmatas, ko ļoti, ļoti gaidu), arī visādas apņemšanās man gadumijā nav raksturīgas, bet vispār man šķita, ka 2015. gada lasīšanas izaicinājums bija labs (un nekas, ka lāga neizdevās izpildīt), to tad plānoju arī atkārtot:
 

  • 100 grāmatas gadā

 

  • Vismaz 1 latviešu grāmata mēnesī

 

  • 6 grāmatas krievu valodā

 

P.S. – neesmu aizmirsusi arī blogeru Ziemassvētku dāvanas, bet par tām parunāsim armēņu Ziemassvētkos.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote