Grāmatu Spīgana par grāmatām

Diskusiju, savu raidījumu un vispār blogu kontekstā laikam gan esmu radījusi sajūtu, ka esmu radikāla grāmatu atbalstītāja un ka pēc manām domām visiem to vien būtu jādara kā jāsēž pie grāmatām. Otra lieta, ko esmu dabūjusi dzirdēt, ir, ka es vispār īsti nevarētu spriest par to, kā cilvēkos raisīt interesi par grāmatām, jo es esmu lasījusi vienmēr un nav bijusi situācija, kurā mani vajadzētu mudināt lasīt.

Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess. Tomēr es visai labi saprotu, no kurienes rodas šāds iespaids, jo, runājot par literatūru, es visai maz pieminu savu pārliecību, ka cilvēkiem ir tiesības arī nelasīt un ka nelasīšana nav nekas traģisks. Un tieši šobrīd ir labs laiks par to parunāt, jo man jau 2 mēnešus ir lasīšanas krīze.

Martā es faktiski izlasīju vienu grāmatu. Aprīlī – trīs, un priekš manis tas ir maz. Nav tā, ka man būtu noriebušās grāmatas vai nebūtu laika, vienkārši man šobrīd ir grūti ilgstoši nosēdēt pie grāmatas, jo nemitīgi vilina kas cits. Pastaigas ar kucēnu, videospēles, internets, jaunas informācijas rakšana – tas viss pēdējos divos mēnešos ir lielā mērā aizstājis grāmatu lasīšanu. Un man nešķiet, ka tas būtu kaut kādā veidā slikti vai apkaunojoši, toties es daudz labāk saprotu tos cilvēkus, kuriem lasīt negribas vispār vai gribas to darīt pavisam minimāli, un es arvien labāk saprotu to, kā efektīvāk pievērsties grāmatām.

No 4 grāmatām, kuras šinī laikā esmu izlasījusi, vissmagāk man gāja ar to grāmatu, par kuru man būs jāraksta recenzija žurnālam, par spīti tam, ka grāmatu es izvēlējos pati. Bet sajūta, ka man to grāmatu vienkārši ir jāizlasa un ka man nav kur likties, drausmīgi bremzēja lasīšanas prieku neskatoties uz to, ka grāmata man ļoti patika. Un te nu es atkal nonāku pie tā, ko es mēģinu pateikt dažādās diskusijās – nedrīkst nevienu spiest lasīt grāmatas un jo mazāk drīkst spiest lasīt konkrētas grāmatas. Tas pašā saknē nocērt prieku par literatūru un skarbākā gadījumā var radīt milzīgu riebumu pret visām jelkad sarakstītajām grāmatām.

Mīlestībai pret literatūru pamatu pamats ir tieši tiesības nelasīt, kas patiesībā var izpausties ļoti daudzveidīgi – cilvēkiem ir tiesības neizlasīt grāmatu līdz galam, nelasīt klasiku, nelasīt grāmatas, kas visiem patīk, tiesības nelasīt to, ko “obligāti vajag izlasīt”, tiesības lasīt pa diagonāli neinteresantās vietas un galu galā tiesības nelasīt vispār. Un tikai tad, kad lasīšana nav absolūti spiesta lieta, cilvēkiem pret to sāk veidoties simpātijas.

Jā, grāmatu nelasīšanai ir sekas. Visi pētījumi rāda, ka skolā krietni labākas sekmes ir tiem skolēniem, kas lasa daiļliteratūru, nemaz nerunājot par to, kā lasīšana ietekmē spēju izteikties un spējas pieņemt jaunas idejas, bet mēs absolūti neko neiegūstam no tā, ka skaļi skandinām, cik dumji ir cilvēki, kas nelasa vispār. Tieši otrādi – mēs zaudējam jebkuru iespēju, ka šie cilvēki kādreiz tomēr pievērsīsies literatūrai. Jā, lasīšanai ir milzīga nozīme cilvēka attīstībā, bet mēs nedrīkstam automātiski pieņemt, ka tie, kas nelasa, ir pēdējie idioti. Jā, man ir daudz vieglāk atrast kontaktu ar cilvēkiem, kas lasa, bet tas nenozīmē, ka visi pārējie būtu garlaicīgi un nekam nederīgi cilvēki. Jā, man gribētos, lai grāmatas lasa ikviens, bet man nešķiet, ka pasaule sabruks, ja būs cilvēki, kas tomēr nelasa.

Īsāk sakot – tas vien, ka tu lasi grāmatas, nepadara tevi par labāku cilvēku.

Un tagad atpakaļ pie manas personīgās pieredzes ar grāmatu krīzi. Šo divu mēnešu laikā jūtu, ka grāmatu nelasīšana mani ietekmē – man jau tagad ir grūtāk ilgstoši veltīt uzmanību gariem teksta blāķiem, jo esmu strauji pieradusi no teksta izķert sev vajadzīgo informāciju un to ātri apstrādāt un sakompilēt ar citviet lasīto. Šāda teksta uztvere, protams, palīdz iegūt praktisku informāciju un jaunas zināšanas, bet tas neder daiļliteratūrai, tāpēc šobrīd es nodarbojos ar domāšanas pārlikšanu atpakaļ ierastajās daudzlasīšanas sliedēs. Otra lieta, kas ir skarbi cietusi, ir manas spējas piesēsties pie klaviatūras un uzdrukāt normālus rakstus medijiem. Bez īpaša pārsteiguma esmu secinājusi, ka nelasīšana nokauj manas spējas ģenerēt “iedvesmu” rakstīšanai. Mazāk svarīgi man šķiet tas, ko man stāsta Goodreads – šogad no lasīšanas plāna atpalieku jau par 14 grāmatām un gada beigās diez vai būšu izlasījusi 100 grāmatas.

Kas man palīdz pievērsties grāmatām laikā, kad īsti negribas?

1. Neviens mani nespiež lasīt. Toties cilvēki man gādīgi iesaka grāmatas, kas varētu man patikt. Šeit svarīgs ir ļoti smalks balanss – nelasītājs pats no sevis nesāks lasīt un viņam vajag pamudinājumu, bet lasīšana nedrīkst būt spiesta lieta.

2. Ir grūti pārslēgties no interneta rakstiem uz gariem gabaliem literatūrā, tāpēc vieglāk iesākt lasīt ir grāmatas, kuras sastāv no īsām nodaļām, nevis gariem vienlaidu tekstiem.

3. Es atmetu domas par visām grāmatām, kuras man noteikti vajadzētu izlasīt un lasīju tikai un vienīgi to, kas man sagādā prieku.

4. Man nebija uzstādījuma, ka obligāti ir jālasa katru dienu pa vairākām stundām. Pietiek ar to vien, ka palasu 15 minūtes. Ļoti iespējams, ka nākamajā dienā gribēsies jau vairāk. Un man nenokrita gabals arī no tā, ka kādu dienu grāmatu nelasītu vispār.

5. Es neklausos tais cilvēkos, kuri ar putām uz lūpām apgalvo, ka tas, ko es lasu, ir triviālliteratūra. Jums arī šādus cilvēkus nevajag jūsu dzīvē.

6. Es nespiedu sevi izlasīt iesāktas grāmatas un brīvi lēkāju pa vairākiem grāmatu sākumiem līdz atradu kaut ko, ko šobrīd gribētos izlasīt.

Ko vēl varētu darīt, lai citos radītu vēlmi lasīt?

1. Atkal un atkal – nespiest citiem obligāti lasīt.

2. Ļaut izvēlēties literatūru atbilstoši gaumei un interesēm un aizmirst to ļauno murgu, kas ir obligātā literatūra.

3. Atzīt, ka arī audiogrāmatas skaitās kā lasīšana.

4. Atzīt, ka arī komiksi skaitās un neiedomāties, ka visi komiksi ir stulbi.

5. Būtu jāsaprot, ka visiem nav jālasa ne 100, ne 30 grāmatas gadā. Arī viena grāmata divos mēnešos ir daudz.

6. Pārstāt klāstīt, ka cilvēki jau mūsdienās nelasa. Nopietni – kāpēc kādam šķiet, ka ar šo čīkstēšanu radīsim interesi par grāmatām?

7. Dieva dēļ likt mierā cilvēkus, kas lasa! Cilvēks, kas lasa ir neaizskarams, neuzrunājams un liekams mierā.

8. Vairāk runājiet par idejām, ko esat atraduši grāmatās, stāstiet par sižetiem, kas jūs ir sajūsminājuši un tiem stulbajiem varoņiem, kas jūs tā sadusmo. Un nav obligāti rakstīt garus pārspriedumus, arī tvīts vai ieraksts sejas grāmatā derēs, tieši tāpat kā saruna pie vakariņām vai alus kausa. Negaidiet, ka citi zinās par visām tām lieliskajām grāmatām, ko esat izlasījuši, ja paši par tām nerunājat.

Faktiski, tas ko es vēlos teikt ir – mudiniet cilvēkus lasīt, bet esiet iejūtīgi un neuzbāzīgi, saprotiet, ka gaumes un vajadzības atšķiras. Un aizmirsīsim domu, ka cilvēki, kas lasa ir ar kaut ko labāki.

Šodien, 22. aprīlī bibliotēku nedēļas ietvaros risinājās diskusija par literatūru un tās ietekmi uz cilvēkiem, diskusijā piedalījos arī es un biju ārkārtīgi iepriecināta par sarunas kvalitatīvo saturu un konstruktīvajām idejām. Arī man pašai ir jaunas idejas, ko vēl vajadzētu darīt ar blogiem un citām literatūru saistītām lietām, bet par to vēlāk.

Diskusijā piedalījās ar literatūru dažādos veidos saistīti cilvēki un dzirdētās idejas bija tik labas, ka noteikti vēlos ar tām dalīties arī blogā kopsavilkuma veidā. Diskusiju iespējams noskatīties arī arhīvā.

Sāksim ar 2 lieliskiem citātiem, kas izskanēja diskusijas laikā.

„E-grāmatas apdraud fiziskās grāmatas tikpat lielā mērā, kā lifti apdraud kāpnes.” Stīvens Frajs

„Grāmatas ir mūsu civilizācijas DNS.” Baronese Geila Rebuka

Diskusijā liela loma bija tieši e-grāmatām un to ietekmei uz lasīšanu, nonācām pie secinājuma, ka lasošā sabiedrības daļa īpaši nedalās e-grāmatu piekritējos un fizisko grāmatu piekritējos, bet gan lielākoties lieto abus variantus paralēli. Priekšroka ikdienā gan lielākoties tiek dota fiziskajām grāmatām, tomēr e-grāmatas tiek lietotas brīžos, kad kaut kādu iemeslu dēļ būtu neērti lietot fizisko grāmatu. Pie kam, pagājušā gada dati liecina, ka fizisko grāmatu izdošanas apjomi pieaug, ko nevar teikt par e-grāmatām.

Paralēli e-grāmatām pievērsāmies arī audiogrāmatām un jautājumam par to, vai tas Latvijā vispār ir kaut kas pieejams un interesants. Nonācām pie secinājuma, ka interese it kā būtu, bet nepieciešams ļoti liels darbs sabiedrības izglītošanā. Ņemot vērā Fabulas jaunās aktivitātes, ir cerība ka arī Latvijā šī lieta aizies. No manas puses savukārt var drīzumā gaidīt rakstu par to, kā sadraudzēties ar audiogrāmatām un ko ar tām iesākt.

Ļoti iedvesmojošu stāstu uz diskusiju bija atveduši valmierieši, kurus pārstāvēja bibliotekāre Olga Kronberga un 2 jaunieši. Viņi stāstīja par veiksmīgu programmu, kuras ietvaros jaunieši tika mudināti lasīt grāmatas un dalīties informācijā par tām, ir jūtams, ka vienaudžu mudināti grāmatām ir pievērsušies vairāki jaunieši. Iepriecina tas, cik lielā apjomā Valmieras bibliotēkā tiek sekots jaunākajām tehnoloģijām un iespējām, radās iespaids par patiesi mūsdienīgu bibliotēku, kas perfekti pilda savu informācijas centra funkciju un veicina pievēršanos literatūrai. Visvairāk mani gan sajūsmināja jauniešu stāstītais, ka viņu skolā reizi mēnesī ir bibliotēkas stunda, kurā ir obligāti jālasa grāmatās, jāstāsta par tām, saņemot atzīmi. Izcila doma!

Diskusijā ļoti bieži tika pieminēta bērnu žūrija kā brīnišķīgs piemērs tam, kā veicināt bērnu un jauniešu interesi par literatūru kaut kādā mērā ieviešot spēles elementus. Runājām arī par to, ka Latvijā vispār būtu nepieciešams kvalitatīvs mediju saturs literatūras jomā, piemēram, radio un TV šovu veidā. Radio pieredze rāda, ka interese par šādiem šoviem ir un tos noteikti var veidot arī ļoti saturīgus, mācoties, piemēram, no kļūdām, kas pieļautas Lielās lasīšanas šovā.

Runājot par mediju atbildību, man ārkārtīgi patika Renātes Punkas paustā doma, ka portālos ļoti trūkst informācijas par grāmatām un ka izdevēji būtu ar mieru šo lietu labot, bet būtu vajadzīga lielāka pretimnākšana no portālu puses, stāstot kādā veidā sagatavot informāciju par grāmatām tā, lai tā piesaistītu uzmanību. No šādas sadarbības daudz iegūtu gan paši portāli, gan izdevēji, gan lasītāji un jācer, ka tiks atrasta iespēja veidot dialogu un grāmatas reklamēt efektīvāk.

Apspriežot medijus, protams, ir grūti nenonākt līdz sarunai par blogiem un te nu Latvijas literārā blogāre var līksmot, jo saņēmām ļoti daudz komplimentu par savu darbību – gan par to, ka rakstīto ir baudāmi lasīt, gan Arno Jundzes pausto viedokli, ka blogi Latvijā lielā mērā aizstāj akadēmisko kritiku. Pēc diskusijas man ir radušās arī jaunas idejas jaunumiem, ko vajadzētu ieviest blogu darbībā, blogeri, gaidiet e-pastu.

Sarunu ļoti konstruktīvi noslēdzām ar to, kā jauniešus mudināt pievērsties grāmatām. Paudu viedokli, ka mūsdienās neviens bērniem nemāca lasīt. Tiek mācīti burti un tehniska grāmatu analizēšana, bet netiek runāts par to, ka grāmata var būt fantastisks izklaides līdzeklis un vieta, kur kontrolētā, nebiedējošā vidē iepazīties ar jaunām idejām un personībām, kas realitātē nebūtu iespējams. Pētniece Antra Ozola piekrita arī viedoklim, ka skolu obligātā literatūra katastrofāli grauj grāmatu prestižu un negatīvi ietekmē vēlmi lasīt. Diskusijas gaitā nonācām pie secinājuma, ka obligāta lasīšana saņemot par to atzīmi skolās noteikti ir nepieciešama, bet literatūras izvēle gan noteikti būtu jāatstāj pašu jauniešu ziņā, jo šobrīd skolas uzdevumam būtu jābūt iemācīt to, ka grāmatas ir baudāmas, nevis radīt riebumu pret tām.

Diskusijas gaitā izskanēja daudz lielisku ideju un es iesaku šo diskusiju noklausīties, jo īpaši tas būtu nepieciešams tiem cilvēkiem, kas tādā vai citādā veidā lemj Latvijas literatūras nākotni un ļoti ieteicama šī diskusija būtu visiem literatūras skolotājiem un bibliotekāriem. Es pati no šī pasākuma prom devos iedvesmas pilna un ar jaunām idejām, kuras centīšos tuvākajā laikā realizēt vai vismaz sākt darbu pie tām.

Paldies Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Latvijas Pašvaldību savienībai par kvalitatīvu pasākumu un ceru, ka šādas diskusijas redzēsim arī turpmāk.

Uldis (tas pats, kurš Baltais Runcis) šodien tviterī nāca klajā ar brīnišķīgu ideju – par godu Kurta Vonnegūta 9. nāves gadadienai 11. aprīlī vajag rīkot Vonnegūta lasīšanas akciju. Es, protams, esmu ar visām četrām par un aktīvi iesaistos pasākumā.

Galvenā ideja ir sekojoša – mēs tagad visi teciņiem vien dodamies pie saviem/bibliotēku/grāmatnīcu grāmatplauktiem un no tiem gādīgi izceļam kādu Vonnegūta grāmatu. Šo grāmatu izlasām un 11. aprīlī par to publicējam recenziju.

Sākotnējā ideja bija tāda, ka šis pasākums būtu grāmatu blogeriem paredzēts, bet es domāju, ka ideju varētu pastiept plašumā un

piedalīties pavisam droši var arī tie lasītāji, kam sava bloga nav.

Pārdomas par grāmatām noteikti varētu publicēt arī sejas grāmatā, tviterī vai instagramā. Varu arī piedāvāt palīdzību no savas puses – ja recenziju ļoti gribas publicēt tieši blogā, nevis kādā no sociālajiem tīkliem, kur tā ātri aiziet nebūtībā, sūti savu recenziju uz manu e-pastu spigana@spigana.com un 11. aprīlī labākās recenzijas es publicēšu šeit, savā blogā.

Nekādas balvas par akciju gan neviens nesola (lai gan… kas to lai zina), jo grāmatu lasīšana vien jau ir kaifs. Un varbūt kāds iekrīt azartā un kļūst par grāmatu blogeri vai varbūt vienkārši sev atklāj fantastisku autoru.

Manas attiecības ar Vonnegūtu sākās vidusskolas sākumā, kad filozofijas skolotājs pastāstīja, ka Vonnegūta slavenākais citāts ir “Tā gadās.” Tas mani tā ieintriģēja, ka man obligāti vajadzēja ar šo rakstnieku iepazīties un tā bija mīlestība no pirmajām rindiņām. Īsā laikā izlasīju visu, kas vien no Vonnegūta tulkots un atklāju sev veselu pasauli.

Ar šo pašu brīnišķīgo autoru skolā mēģināju arī dumpoties, jo man šķita, ka tie pieaugušie mietpilsoņi taču būtu šokā beigti un gar zemi kaut ko tādu izlasot. Reiz mums latviešu valodā bija jāraksta domraksts, kura vienīgais nosacījums bija, ka jābūt iekļautam citātam no grāmatas. Es nolēmu būt ārkārtīgi asprātīga un par citātu izvēlējos veselu nodaļu no “Lopkautuves Nr.5”, domrakstam pievienoju tikai ievadu un noslēgumu. Visdīvainākais ir tas, ka skolotāja mani neizsvilpa par plaģiātismu, bet gan ielika augstu atzīmi. Man sabruka visas ilūzijas par manām spējām dumpoties un es biju ārkārtīgi vīlusies, ka tā skolotāja neprata pienācīgi šokēties par kaut ko TIK dumpiniecisku.

Papildināts 11. aprīlī.
Šeit apkopoju recenzijas, kas tapušas akcijas ietvaros:

Galapagu salas – Asmodeus.lv
Māte nakts – Sibillas grāmatas
Mehāniskās klavieres – Baltais Runcis
A Man Without a Country – Marii grāmatas
Lopkautuve Nr.5 – Grāmatu Spīgana par grāmatām
Fokuss Pokuss – Andris lasa
A Man Without a Country – juljetas
Čempionu brokastis – Mēnessmeitēns
Mehāniskās klavieres – Absolūta grāmatplaukts

P.S. – iemetiet man ar linku, ja esmu palaidusi garām kādu akcijas recenziju.

Vakar biju NN naktī – pasākumā, kurā pirmo reizi tika pasniegta Normunda Naumaņa balva kritikā – un man tik ļoti patika, ka nolēmu dalīties ar citiem.

Jāsāk ar to, ka man ārkārtīgi patīk šīs balvas ideja kā tāda. Turpmāk reizi gadā kāds lielisks kritiķis tiks godināts ar balvu, kas prestiži nodēvēta Normunda Naumaņa vārdā. Kā lielāko ieguvumu šādai balvai redzu to, ka tiek veicināta diskusija par kritikas attīstību Latvijā un jau šobrīd ir redzams, ka par to runā krietni vairāk, nekā bija pierasts. Būsim atklāti – Latvijā ir visai maz kvalitatīvas, profesionālas kritikas, kas ir visai skumji, bet šāda balva ir labs pirmais solis ceļā uz kvalitatīvas kritikas vairošanu.

Šī ideja mani tik ļoti aizrāva, ka biju gatava ziedot vienu pirmdienas nakti balvas pasniegšanas ceremonijai, un ne mazākajā mērā to nenožēloju.

Ceremonijas pirmajā daļā 5 aktieri – Guna Zariņa, Ināra Slucka, Kaspars Znotiņš, Dace Eversa un Juris Žagars – lasīja fragmentus no Naumaņa esejām, to papildināja Nastaševs pie klavierēm, kas vienmēr ir bauda ausīm. Eseju fragmenti bija ļoti veiksmīgi atlasīti, programma sastādīta tā, lai zālē sēdošajiem nebūtu garlaicīgi un varētu pilnībā izbaudīt Naumaņa ironisko stilu. Neesmu gan pārliecināta, vai tiešām vajadzēja tik gari un vai tiešām visi fragmenti tur bija 100% vajadzīgi, tomēr saturiski pirmā daļa bija ļoti simpātiska. Īpaši jau patīkami bija tie fragmenti, kurus lasīja Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš – viņi šiem tekstiem piešķir neatkārtojamu dzīvīgumu un teksti ne tik daudz tiek klausīti kā vizuāli zīmējas acu priekšā. Bet par spīti šiem ļoti veiksmīgajiem lasītājiem, jau pirmajā daļā sāka rasties nojausma, ka pasākums ir rīkots visai lielā steigā, aktieriem acīmredzami nebija pieticis laika sagatavoties un pirmo reizi parādās sajūta, ka viss ir veidots pēc principa “paņemsim skatītāju ar savu šarmu, būs jau labi”. Nē, nu labi jau bija, bet nav nekāda milzīgā bauda klausīties kā aktieris aizķeras aiz lasāmā teksta.

Otrā daļa jau no paša sākumā izsauc JRT pastāvīgo apmeklētāju sajūsmu – Kārlis Vērdiņš un Alvis Hermanis uz skatuves nosēdināti tanī ainā no “Latviešu mīlestībām”, kur divi geji nevar saprast, ko iesākt ar beigto kaķi. Arī viņu sarunas stils vismaz sākotnēji atdarina šo izrādes epizodi un skatītāji ir apburti. Kā tulkot šo ainu – tas paliek katra paša ziņā. Un Hermanis, protams, ir cilvēks, kurā ir bauda klausīties par spīti tam, ka viņš ir publiski sasmērējies (tie izteikumi arī neattiecas uz šo lietu un NN nakts kontekstā ir nebūtiski). No Hermaņa stāstītā tiek uzburts emocionāls Naumaņa portrets, viss ir humorīgi un ar dziļu domu, joprojām par pasākumu ir teju vai sajūsma. Vienīgi jau atkal ir sajūta, ka laika gatavoties nav bijis gana, pie kam sāk parādīties aizdomīgas snobisma pazīmes.

Mākslas un kritikas jomām gan snobisms ir raksturīgs, tomēr rodas jautājums, kāpēc par kritiku tiek runāts tikai un vienīgi teātra kontekstā, kāpēc kino būtu jāuzskata par zemāku mākslas formu (vai par formu, kas vispār nav māksla) un kāpēc šis it kā nacionālais pasākums notiek tādā šaurā pulciņā, kurā nepiedalās (vai nav aicināti) tie “resnie teātri”, kā Hermanis izteicās. Īsāk sakot – sāk rasties jautājums vai šāda mēroga balva drīkst būt tendēta uz tik šauru cilvēku loku?

Tālāk seko starpbrīdis, kura laikā skatītajiem tiek dota brīnišķīga iespēja satikties un aprunāties ar 8 nominētajiem kritiķiem. Doma neapšaubāmi lieliska un es to labprāt būtu izmantojusi, ja vien iepriekš būtu zinājusi, ka šāda iespēja būs. Es nezināju, attiecīgi neesmu arī gatavojusies uz šādām sarunām, nācās vien laist garām iespēju. Nu, es taču nevaru iet pie Silvijas Radzobes un stāstīt, ka bija manā dzīvē tāds samērā īss brīdis, kad viņas kritikas lasīju tāpēc, lai zinātu, uz kurām izrādēm nevajag iet, paldies viņai par to. Laikam kaut kā nē.

Foto: Jānis Deinats

Un beidzot esam nonākuši arī līdz balvu pasniegšanai, kas bija vakara spilgtākā daļa. Mani absolūti sajūsmināja performance, ar kuru tika pasniegtas piemiņas balvas nominantiem un galvenā balva Vilnim Vējam – skatuves iekārtojums ņemts no izrādes “12 krēsli” un balvas tiek izgrieztas no krēsliem. Ģeniāli un pievilcīgi, skatītāji sajūsmā. Tieši tikpat liela sajūsma man ir arī par to, ka balvu saņēma Vilnis Vējš – viņš to ir godam pelnījis.

Starp citu, pie katras balvas pasniegšanas kritiķim tiek jautāts, kas viņaprāt ir svarīgākais kritikā. Kritiķi bija godam sagatavojušies un visas atbildes bija ļoti labas, bet īpaši atmiņa palikušas divas.

Anda Baklāne: “Kas ir svarīgākais vakariņās? Lai ir, ko ēst. Kritikā tāpat.”

Vilnis Vējš: “Vissvarīgākais ir atvērt Word failu un sākt rakstīt.”

Mēreni mulsināja tas, ka kultūras ministre nebija uzskatījusi par vajadzīgu ierasties, tā vietā viņa uzvarētajam atsūtījusi noļukušu puķu pušķi. Un pietrūka žūrijas pamatojuma, kāpēc izvēlējušies tieši Vilni Vēju, gribējās, lai skatītajiem vairāk tiktu pastāstīts par viņa darbu, ārkārtīgi trūka arī žūrijas pamatojuma un stāsta, kā tika izvirzīti 8 nominanti. Par ko, kāpēc, kā? To skatītāji var paši minēt un tas minējums ir visai vienbalsīgs – visticamāk žūrijai nav vienotu kritēriju. Jācer, ka turpmākajām balvām tiks izstrādāti kādi kritēriji, un spēles noteikumi būs saprotami visiem.

Pasākuma pēdēja daļa bija vienīgā, kas raisīja pilnīgu neizpratni – tā vietā, lai pievērstos Vilnim Vējam vai kritikai kā tādai, uz skatuves kāpj Shipsi un kopā ar diviem citiem mūziķiem spēlē ļoti skaistu un ļoti neiederīgu mūziku. No mūzikas gan es neko nejēdzu un daudz komentēt nevaru, bet ņemot vērā kuslos pieklājības aplausus un to cilvēku pūli, kas pa galvu, pa kaklu metās tikt ārā no zāles dziesmu pauzēs, pieņemu, ka neesmu vienīgā, kas lāga nesaprata šo publikas iemidzināšanas mēģinājumu. Lai nebūtu pārpratumu – šī mūzika bija ļoti skaista un es spēju iedomāties situācijas, kurās es to izbaudītu, bet konkrētajā pasākumā bija galīgi garām.

Nu tā, tagad, kad esmu visu nokritizējusi, laikam ir vērts vēlreiz atkārtot to, ka pasākums un jo īpaši pati balvas ideja man patika un šis pirmais pasākums pat nebija slīcināmi kucēni, bet gan labs solis virzienā uz lielisku mākslas pasākumu, kuru vēlēšos apmeklēt katru gadu. Man arī netraucēja tas, ka pirmā balvas pasniegšana bija tik lielā mērā par Normundu Naumani, nevis kritiku – ir loģiski, ka pirmajā reizē skatītaji tiek iepazīstināti ar personu, kuras vārdā nodēvēta balva un ir visai ticami, ka turpmākās balvu pasniegšanas ceremonijas jau būs par kritiku, nevis Naumani. Īsumā – ir, kur piestrādāt, bet kopējais iespaids bija ārkārtīgi simpātisks un ir milzīga sajūsma, ka Latvijā kas tāds notiek.

Spilgtākie citāti no pasākuma (atvainojos par iespējamām neprecizitatēm):

“Kritiķis un mākslinieks drīzāk kopā nodzersies, nekā atradīs kopēju valodu.” /N. Naumanis/

“Kritiķis ir spējīgs uz visu – pat iet uz sliktām izrādēm, sliktu kino un lasīt sliktas grāmatas.” /N. Naumanis/

“Naumanim bija lingvistiskā zarna, no kuras bira pērles.” /A. Hermanis/

“Kritiķis jau neraksta par izrādi, viņš raksta par sevi.” /A. Hermanis/

P.S. – jau šo svētdien es radio 5 ēterā tikšos ar Normunda Naumaņa balvas žūrijas priekšsēdētāju Ilmāru Šlāpinu, runāsim gan par balvu, gan literatūrkritiku, jādomā, ka veidosies visai interesanta saruna.