Stāsti par lasīšanu « Grāmatu Spīgana par grāmatām

RSS

Archive for the ‘Stāsti par lasīšanu’ Category

2015 bija tā.

02 Jan

Tā kā 1. janvārī abas ar Mio bijām aizņemtas ar mētāšanos dīvānā, kopsavilkums top tikai tagad.

Ir tā, ka 2015. ir bijis reti episks gads un man bail pat iedomāties, kas tieši man būtu jānostrādā šogad, lai turpinātu to pozitīvo līkni uz augšu, bet par to es padomāšu rīt. Vai aizparīt. Vai varbūt kaut kādā nenosakāmā nākotnē, jo šogad tak pati stāstīju, ka dzīvi pārlieku ieplānot nav veselīgi. Pie tā tad arī paliksim.

Šis gads iezīmējās ar lielām pārmaiņām kā personīgajā dzīvē, tā manā grāmatu dzīvē, kuru nu jau zināmā mērā varētu dēvēt par manu profesionālo dzīvi. Lielie notikumi varbūt nav pārlieku daudzskaitlīgi, bet to apjoms un iespaids ir tāds, ka joprojām grūti visu aptvert.

Personīgajā dzīvē lielie notikumi ir divi (un tie visai dabiski izrietēja viens no otra) – beidzot es vairs nepārvākšos reizi pusgadā un nu man ir patiesi pastāvīga dzīvesvieta un gada beigās mūsmājās ieļepatoja arī kucēns (jeb mans alternatīvais grāmatu kaķis) Mio. Gadu noslēdzu ar ļoti skaistu ceļojumu uz Prāgu (par to vēl parunāsim manā fotoblogā) un brīnišķīgu spontāno lēmumu mājās atgriezties tieši uz jaungada svinībām.

Savukārt grāmatu dzīvē to episko notikumu ir jau krietni vairāk. Pirmais gada lielais notikums bija brauciens uz Berlīni, lai satiktu Patriku Rotfusu, un, atskatoties uz 2015. gadu, šķiet, ka tieši šī saņemšanās uzdeva toni visam atlikušajam gadam, jo līdz gada beigām jau biju paspējusi sākt runāt radio, rakstīt žurnālam Ir, rakstīt portālam satori.lv, intervēt un bildēt Džefu Kinniju, runāt Lietuviešu vidusskolas sarunu vakarā “Katls” un vispār iesaistīties visādās grāmatu lietās, kurām turpinājums un, protams, arī izaugsme ir gaidāma šogad.

Pa vidu visādām lielām lietām mazliet cieta gada lasīšanas izaicinājums – šogad līdz 100 grāmatām nedavilku, 2015. noslēdzās ar 94 izlasītām grāmatām (27968 lpp), bet es nedomāju, ka tā būtu lieta, par ko sūdzēties, jo 94 grāmatas gadā tomēr ir visai cienījams skaitlis (jā, nu kurš tad sunim asti cels, ja ne pats). Starp citu, mērķi sasniegt neizdvās droši vien tāpēc, ka gada beigās iesprūda audiogrāmatu lasīšana – pēdejo audiogrāmatu izlasīju septembra sākumā, pēc tam klusums.

Par pārējiem izaicinājumiem runājot: latviešu literatūras izaicinājums izpildīts ar uzviju – biju plānojusi izlasīt visamz vienu latviešu grāmatu mēnesī, izlasīju 18. Arī vēlme vismaz reizi mēnesī iet uz teātri tika veiksmīgi izpildīta skaitliski (jūlijs un decembris gan no teātriešanas izkrita) – šogad manā kontā 13 izrādes. Galīgi izgāzās vēlme lasīt krievu valodā – šogad galu galā izlasīju precīzi nevienu grāmatu krievu valodā (vienu atstāju pusratā, otru pabeidzu latviešu valodā, jo vajadzēja lasīt ātri, pārējās 4 pat nesāku).

Kā jau iegājies manos kopsavilkumos, sāksim ar teātri. 2015. gadā izcilam teātrim bija vārds un uzvārds – Dainis Grūbe. “Visas viņas grāmatas” un “Equus” bija izrādes, uz kurām gaidīt nācās labi daudz mēnešus, jo es nebiju vienīgā, kuru šīs izrāds noblieza gar zemi. Iespaidīgi, vienkārši iespaidīgi. Bija arī citas labas izrādes, bet nekas no tā visa ne tuvu nestāv abām izrādēm ar Grūbi.

Grāmatu pasaulē mans šīgada labais atklājums ir latvišu literatūra. Latviešus gan lasīju arī iepriekš, bet šogad ir izlasītas īpaši labas latviešu literatūras grāmatas. Īpaši izcelt gribas 5:

“Mēness teātris” Ieva Melgalve – brīnišķīgs fantastikas eksemplārs ar fantastiski uzbūvētu pasauli, no kuras dabiski izriet sižets. Lasiet šo, dārgie, lasiet, tur atrodams tāds ideju dziļums, ka šo nedrīkst nelasīt.

“Vārdiem nebija vietas” Guntis Berelis – viena kreptīga grāmata ar smeķīgu valodu, pilnīgi bez jebkāda pielaķējuma. Melni un spēcīgi.

“Mātes piens” Nora Ikstena – grāmata, kas izraisa aizdomīgu kamolu kaklā un vēlmi autorei dusmīgi pajautāt, ko lai ar sevi vispār iesāk pēc tādas grāmatas.

“Klūgu mūks” Inga Ābele – blīva, krāšņa, piesātināta grāmata par atsevišķiem likteņiem un to ietekmi uz pasaules likteni.

Mākslas detektīvu sērija, Luīze Pastore – spridzīgs stāsts, kas ievelk, un atbilstīgi dzīvas ilustrācijas. Spīgana-bērniņš sajūsmā sit ķepiņas.

Brīnišķīgi atradumi šogad bija arī ārzemju literatūrā (uzskaitījuma secībai nav nozīmes):

“Kalpones stāsts” Mārgareta Atvuda – grāmata, kas jāizlasa visiem (un pēc tam jāpadomā, vai tiešām gribam ļaut tiem tur mūs čakarēt ar kaut kādiem tikumības likumiem)

“Šie mirkļi” Herbjorga Vasmu” – skarba, atkailināta un intīma grāmata, kas skaudri griež sirdī. (Par šo grāmatu mazliet lepnums, jo netīšām nonācu tai uz vāka)

“Fun Home” Alison Bechdel – komikss, kas uzskatāmi pierāda to, ka komiksi nav tikai nenopietna literatūra

“Burvji” Levs Grosmans – bidzot kāds izdarīja to, ko jau sen gaidījām – uzrakstīja grāmatu par maģiju, kas nav pielaizīta, pa to, kā maģija vien neglābs tavu dzīvi, par to, kā dzīvo pusaudži, kad tikuši prom no vecāku uzraudzības. Ļoti netradicionāli un iespaidīgi.

“Dārgā dzīve” Alise Manro – grāmata it kā ne par ko, tomēr tik lielā mērā par dzīvi. Grāmata, kas prasa lielu lasītāja iedziļināšanos.

“Sarkanā sacelšanās” Pīrss Brauns – viens lielisks action gabals, kas aiz spraigas darbības slēpj dziļu domu.

“The Sleeper and the Spindle” Neil Gaiman, Chris Riddell – brīnišķīgi melna versija par klasisko dusošās princeses pasaku un fantastiskas ilustrācijas.

“Among Others” Jo Walton – brīnišķīga grāmata visādiem dīvaiņiem, kas prot uz pasauli skatīties no dažādiem skatu punktiem. Par maģiju, bet varbūt tomēr par bēgšanu no dzīves.

“The Dark Tower” sērija, Stephen King – dīvains gadījums, kurā visas sērijas vērtība ir lielāka, nekā tās atsevišķo grāmatu kopsumma. Iespaidīgi uzbūvēta pasaule, dziļš stāsts un episks ceļojums.

“Dzīve pēc dzīves” Keita Atkinsone – burvīga stāsta ideja un lieliski sarakstīta grāmata. Pamatdomai var piekrist vai nepiekrist, tomēr grāmatu lasīt būs bauda.

Un ko tad 2016. gadā? Nekāds konkrēts lasīšanas plāns man nav (ir gan dažas grāmatas, ko ļoti, ļoti gaidu), arī visādas apņemšanās man gadumijā nav raksturīgas, bet vispār man šķita, ka 2015. gada lasīšanas izaicinājums bija labs (un nekas, ka lāga neizdevās izpildīt), to tad plānoju arī atkārtot:

100 grāmatas gadā

Vismaz 1 latviešu grāmata mēnesī

6 grāmatas krievu valodā

P.S. – neesmu aizmirsusi arī blogeru Ziemassvētku dāvanas, bet par tām parunāsim armēņu Ziemassvētkos.

3 Comments

Posted in Dzīve, Grāmatas, Spīgana, Stāsti par lasīšanu

Intervija ar Džefu Kinniju

14 Dec

Foto: Anda Kārkliņa

Tie, kas klausījās radio 5 raidījumu, jau zina, ka man bija iespēja ne tikai fotografēt Džefa Kinnija vizīti Latvijā, tiku arī pie nelielas intervijas.

Vispār ar Kinniju bija ārkārtīgi patīkami sarunāties, viņš šķiet visā ieinteresēts un ļoti pacietīgi atbild uz jautājumiem, kurus ir dzirdējis jau miljons reižu, pie kam atbild dažādi, bez iepriekš sagatavotām frāzēm, attiecīgi tālāk jau rodas iespēja sarunu virzīt jaunos laukos.

Interviju var noklausīties angļu valodā, bet zemāk var atrast manu mēģinājumu šo interviju pārtulkot latviski (brīdinu uzreiz – nekāds dižais tulks no manis neiznāk, jo domāt vienlaikus 2 valodās es neprotu).

Gregs sāk savu dienasgrāmatu ar apgalvojumu, ka vēlas būt slavens. Vai arī Jums bija šāds mērķis, kad bijā Grega vecumā?

Grāmatās es mazliet pasmaidu par faktu, ka visi amerikāņu bērni ir pārliecināti – viņi būs slaveni, visi būs prezidenti vai superzvaigznes. Ironiski ir tas, ka Gregs savā veidā patiešām ir kļuvis slavens.

Vai Jūs rakstījāt dienasgrāmatu?

Es nerakstīju dienasgrāmatu, kad biju bērns, bet man tāda bija vēlāk, kad man bija 20+ gadu, un no tās man radās ideja par Grega dienasgrāmatu.

Droši vien arī Jums, tāpat kā citiem amerikāņu bērniem, bija ideja, ka būsiet slavens, bet vai Jūs kādreiz domājāt, ka kļūsiet slavens rakstot grāmatas?

Nē, es nekad tā nedomāju, pie kam man pat nebija sajūtas, ka esmu slavens līdz brīdim, kad devos šinī pasaules tūrē. Šodien es ierados Latvijas lidostā un tur mani sagaidīja bērnu grupa ar karogiem – tas bija patiesi neticami, nekad iepriekš neesmu izjutis šādas emocijas.

Arī priekš Jums atrašanās šeit ir lieliska?

Jā, tā ir ļoti cilvēku mainoša pieredze. Rīga ir pēdējā pieturvieta šinī pasaules tūrē, es esmu bijis 13 dažādās valstīs un visu laiku domāju, ka mājās došos pavisam cits cilvēks, tikai es vēl nezinu, kā būšu mainījies. Pēc divām dienām es dodos mājās.

Kā jūtaties domājot par to, ka drīz dodaties mājās?

Es jūtos ārkārtīgi iepriecināts, jo tur ir manas mājas un mani bērni, man tur ir grāmatnīca, bet tanī pašā laikā ir mazliet skumji, jo šī ir bijusi ļoti spēcīga pieredze un es dievinu tikšanās ar bērniem, kas lasa manas grāmatas.

Ir patiesi apbrīnojami tas, ka pat bērni, kas parasti uz grāmatām skatās šķībi un tās nekad nelasa, ir iemīlējuši Jūsu grāmatas. Kur slēpjas Grega dienasgrāmatu pievilcība?

Es domāju, ka galvenokārt pievilcība ir tanī, ka šīs grāmatas ir jautras. Jau atverot grāmatu, ir redzams, ka to būs patīkami lasīt, tās lasīšana neizskatās pēc nopietna darba. Es pieļauju, ka ļoti bieži bērni atver grāmatu un tur ir milzum daudz teksta un viņiem ir grūti iedomāties, ka lasīšana būs jautra. Bet manās grāmatās es lasītājiem dodu komiksveidīgas ilustrācijas, tās ir kā mazas salas uz kurām var viegli aizpeldēt starp tekstu un es domāju, ka tas bērniem palīdz.

Man šķiet, ka grāmatu pievilcību vairo arī tas, ka Jūs nemoralizējat un nemācāt, kādiem bērniem būtu jābūt.

Es piekrītu. Ir daudz grāmatas, tai skaitā arī labas grāmatas, kas to dara, bet es domāju, ka vislabākās grāmatas ir tās, kuras ļauj bērniem pašiem veidot viedokli. Gregs nav varonis un bērni to saprot, viņi var smieties par Gregu.

Dažkārt gadās redzēt grāmatas, kas ar bērniem runā “no augšas uz leju” un, protams, bērni to ienīst. Kā Jūs no tā izvairāties?

Es no tā izvairījos tādējādi, ka sākumā domāju – es rakstu pieaugušajiem. Astoņus gadus, kurus pavadīju, strādājot pie grāmatas, es biju pārliecināts, ka rakstu grāmatu pieaugušajiem, kuri ir aizmirsuši, kā tas ir – būt bērnam. Es nekad nebiju iedomājies, ka grāmatu auditorija būs bērni un tas noteikti man palīdzēja.

Vai ir kaut kas, ko vēlaties novēlēt saviem latviešu lasītājiem?

Es vēlos pateikties maniem latviešu lasītājiem par milzīgo atbalstu – es šeit esmu bijis vien dažas stundas, bet es jau jūtu mīlestību un entuziasmu, kas plūst no šiem bērniem. Tāpēc es vēlos teikt – liels paldies, jūs padarījāt šo ceļojumu īpašu.

No Comments

Posted in Intervija, Radio, Stāsti par lasīšanu

Perfektā dāvana – grāmata

03 Dec

Bildi aizņēmos internetos.

Klāt decembris, kas nozīmē, ka tūlīt, tūlīt sāksies lielais stress par to, ko tad citiem dāvināt. Viena no brīnišķīgākajām dāvanām pasaulē ir grāmata, bet tā, protams, nav viegli atrodama dāvana, jo ir gan jāzina, ko grāmatnīcas piedāvā, gan jāizpēta apdāvināmā cilvēka gaume un lasīšanas paradumi. Ar to otro daļu es nekā palīdzēt nevaru, tomēr ar ieteikumiem, kas būtu labas grāmatas, ko vērts dāvināt – varu. Šinī ierakstā apkopoju latviski izdotās grāmatas, kuras esmu lasījusi šogad un kuras es pati labprāt dāvinātu citiem. Pievienoju arī komentārus par to, kādiem lasītājiem šīs grāmatas varētu būt piemērotas un apmēram sadalīju grāmatas pa kategorijām.

Kategorija “Obligāti jālasa visiem”

“Kalpones stāsts” Mārgareta Atvuda
Biedējoši reālistiska distopija, kas runā par to, kādas sekas var būt ilgstošai sabiedrības klusēšanai. ASV pārvērtusies par Gileādu, sievietes ir beztiesīgi radījumi, kas paredzēti tikai cilvēces atražošanai un pār visu valda plānprātīgas Bībeles interpretācijas. Biedējošā daļa slēpjas tanī, ka liela daļa no grāmatā aprakstītā ir novērojama arī mūsu sabiedrībā.
Kam dāvināt?
Kā jau kategorijas nosaukums vēsta – šo vajadzētu lasīt visiem. Tiesa gan, vairāk pie sirds ies brīvi domājošiem cilvēkiem, kas spējīgi analizēt sabiedrībā notiekošos procesus. Vecuma ierobežojums īsti nav, bet lasītājam droši vien būtu jābūt vismaz vidusskolas vecumā.

Latviešu literatūra

“Vārdiem nebija vietas” Guntis Berelis
Tušs ir viens atsaldēts urla, kura hobijs ir dedzināšana. Viņš iztaisās par mēmu, lai varētu nopisties ar šmarēm, un vispār, kad intelektu dalīja, nebija mājās. Berelis fantastiskā valodā uzbur 1. Pasaules kara un 1905. gada revolūcijas ainas, kādas tās varētu būt no viena atsaldeņa skatupunkta. Brīnišķīgs literārais pārdzīvojums.
Kam dāvināt?
Šī grāmata nebūs piemērota maigajām dvēselēm, kas sarkst pie lamuvārdiem un pornogrāfiju uzskata par pasaules lielāko ļaunumu. Patiks tiem, kas izbauda brīnišķīgu valodu un kuri vēlas laiku pa laikam aplūkot citas dzīves realitātes.

“Mātes piens” Nora Ikstena
Meita, māte, mātesmāte, Padomju laiki un nevēlēšanās dzīvot. Izcils vēsturisks romāns, pēc kura izlasīšanas nezini, kā tālāk dzīvot un ko ar visu šito vispār iesākt. Sāpīgs un ļoti intīms romāns, kas perfekti atklāj padumjo laiku reālijas, tomēr runā arī par cilvēcisko faktoru un to, cik lielā mērā dzīves uztvere ietekmē dzīvi.
Kam dāvināt?
Cilvēkiem, kas nebaidās no sāpīgas literatūras, un tiem, kas grāmatās vēlas atrast “dzīvo vēsturi”. Tiem, kas padumjos laikus laimīgā kārtā nav piedzīvojuši, šī grāmata daudz ko saliks pa plauktiņiem.

“Klūgu mūks” Inga Ābele
Fantastiski blīvs, krāšņs un piesātināts romāns brīnišķīgā valodā un Latgales noskaņās. Par Latvijas valsts dibināšanu un cilvēkiem aiz tās, par Latgali un iekšējo cīņu.
Kam dāvināt?
Lasītājiem, kas ar baudu tver brīnumaini skaistu valodu un interesējas par vēsturi.

Fantastika un fantāzija

“Burvji” Levs Grosmans
Stāsts par Kventinu, kurš nekad nav mierā ar savu dzīvi. Pat tad, kad viņš nonāk burvju skolā vai sava izsapņotajā Filorijā, izrādās, ka tas tomēr nav tas, ko viņš ir gribējis un vispār pasaule nemaz nav tāda, kā bērnībā iztēlots. Spēcīga un pelēki depresīva grāmata.
Kam dāvināt?
Cilvēkiem, kas ir noguruši no rožaini skaistās fantāzijas, kur labie vienmēr uzveic ļaunos, un tiem, kas grāmatās meklē realitātes atspoguļojumu.

“Sarkanā sacelšanās” Pīrss Brauns
Pārsteidzoši dziļš jauniešu distopijas romāns, kas vēsta par citu planētu kolonizāciju, verdzību un kastu sistēmas sabiedrību. Lieliski pārdomāts stāsts par to, kā briest revolūcija un smagām personīgajām izvēlēm.
Kam dāvināt?
Lasītājiem, kas meklē aizraujošas grāmatas, kuras nevar nolikt malā visu nakti, tomēr no tām sagaida arī dziļas idejas un iespēju uz pasauli palūkoties citām acīm. (Galvenais varonis varētu patikt arī tiem, kas Kvoutā ir samīlējušies.)

Psiholoģiskais romāns

“Šie mirkļi” Herbjorga Vasmu
Skarbs, atkailināts un skaudrs romāns, kas iegriež sirdī un aizcērt elpu. Autobiogrāfisks romāns par vēlmi darīt lietas pa savam laikā un vietā, kur sieviete ir tikai mājas pavarda sargātāja, par depresiju laikā, kad depresija atzīta netiek, par iekšējo cīņu un to, cik grūti ir karot, ja ienaidnieks esi tu pats.
Kam dāvināt?
Cilvēkiem, kas grāmatās meklē iespēju rakties cilvēka psihē un domu gājienā.

“Dārgā dzīve” Alise Manro
Īsi stāsti it kā ne par ko, tomēr sevī iekļauj tik neparasti ietilpīgu dzīves vēstījumu un pārdomas par nedaudz atšķirīgo.
Kam dāvināt?
Cilvēkiem, kas vēlas aktīvi domāt līdzi grāmatām un meklēt to apslēpto jēgu. Neiesaku tiem, kas noliedz visu atšķirīgo un uzskata, ka ir viens, pareizais veids, kā dzīvot.

“Patiesība” Riikka Pulkkinen
Pieklusināts romāns, kas pilnībā attaisno savu skaļo nosaukumu. Par sevis meklējumiem un mēģinājumiem izprast, kas tad šai dzīvē ir patiesība.
Kam dāvināt?
Cilvēkiem, kas grib lasīt par mīlestību un nāvi, bet negrib dzirdēt kārtējās banalitātes.

“Par pelēm un cilvēkiem” Džons Steinbeks
Divi autsaideri meklē savu vietu šai dzīvē un sapņo savus mazos sapnīšus, kamēr maļas pa dzīves mašīnu.
Kam dāvināt?
Ja gribat kādam izraut sirdi, uzdāviniet viņam šo grāmatu.

Dzeja

“Saulesizplūdums” Katrīna Rudzīte
Skaista, stipra un tomēr tik melanholiska un maiga grāmata. Pilsētas un iekšējās esības pētīšana.
Kam dāvināt?
Apcerīgiem cilvēkiem, kas spējīgi ilgstoši pētīt kā sevi, tā apkārtni.

“Narkozes” Madara Gruntmane
Tieša, lakoniska un skaudra dzeja, kas neko neslēpj. Krājuma kodolā ir dzejoļi par tādām tēmām, kuras slēpjam pat paši no sevis, tomēr Madarai veiksmīgi ir izdevies šo sarunu iznest līdz lasītājiem.
Kam dāvināt?
Tiem, kas nebaidās ielūkoties acīs patiesībai un ar to aprunāties.

Lielākiem un mazākiem bērniem

“Mākslas detektīvu” sērija, Luīze Pastore
Dzirkstošas, aizrautīgas un pētīgas grāmatas par Teo un Pogu, kas izmeklē dažādus ar latviešu gleznām saistītus notikumus. Fantastiski sižeti, burvīga valoda un brīnišķīgas ilustrācijas.
Kam dāvināt?
Ikvienam bērnam, kas lasa un domā patstāvīgi, kā arī visiem tiem, kas necenšas iegrožot savu fantāziju. Ies pie sirds arī tiem bērniem, kas ikdienā grāmatām met līkumu.

“Vai otrā grupa mani dzird?” Inga Gaile
Lielisks dzejoļu krājums par to, cik daudzveidīga var būt ģimene. Nepiespiestā un priecīgā veidā pēta pilsētu, cilvēkus un ģimenes un ļauj bērniem darboties līdzi grāmatai.
Kam dāvināt?
Bērniem, kuru vecāki ir spējīgi palūkoties apkārt un saprast, ka cilvēki dzīvo dažādos veidos.

“Lauvas rūciens” Juris Zvirgzdiņš
Ārkārtīgi simpātisks stāsts par baiļu pārvarēšanu, vēlmi palīdzēt un sevis izklaidēšanu. Īpaši manu atzinību izpelnījās saprātīgais lācis Tobiass, kurš prātīgi stāsta, ka brīnumi ir jārada pašiem.
Kam dāvināt?
Lieliem un maziem bērniem, kas mīl doties patstāvīgos piedzīvojumos.

6 Comments

Posted in Stāsti par lasīšanu

Novembra kopsavilkums

30 Nov

Novembris šogad izvērties pagalam skaists un pārsteidzošā kārta labākās lietas šoreiz pat nav grāmatas. Mēneša lielākais jaunums ir tāds, ka Spīganas mājās nu jau drīz ieļepatos kucēns, kuru apciemoju pagājušajā nedēļā. Kā es izdzīvošu tās divas nedēļas līdz kucēna vešanai mājās – nav ne jausmas.

Mio, mana Mio

Lai cik pārņemta es arī nebūtu ar domām par kucēnu, sadarīju arī citas lietas. Vārījos katlā (ceru kaut kad vēlāk atrādīt ierakstu). Mazliet neveiksmīgi uzsāku Nacionālā teātra abonementa eksperimentu – pirmā izrāde “Uguns un nakts” mani neaizķēra, otro uz ļoti neizdevīgiem noteikumiem nācās samainīt. Novadīju 5 radio raidījumus un arvien vairāk iekrītu azartā.

Grāmatu pasauli, protams, ar neesmu pametusi. Novembrī izlasītas 7 grāmatas (1756 lpp), bet sāk rasties aizdomas, ka šogad savu 100 grāmatu izaicinājumu tomēr nepievārēšu. Galvenokārt droši vien tāpēc, ka pēdējā laikā krietni mazāk klausos audiogrāmatas, bet decembrī jau vēl visādi brīnumi var notikt.

Grāmatu jomā šomēnes spilgtākais notikums laikam gan bija latviešu literatūras izaicinājums, kas man sagādāja daudz prieka un iepazinu vēl neatklātus Latvijas literatūras laukus. Nākamgad noteikti atkārtosim.

Teātris:

“Uguns un nakts” Latvijas Nacionālais teātris – Raiņa idejas ir ģeniālas un joprojām aktuālas, bet šo ideju pasniegšanas didaktisko manieri nevaru paciest.

Grāmatas:

“Burvji” Levs Grosmans – novembri aizsāka ārkārtīgi dziļa, pārdomājama un pelēki depresīva grāmata. Par to, kā dzīvei jēgu jāpiešķir pašam. 9/10

Viktorijas laika šausmu un spoku stāsti, pārstāstījis Maiks Stoks – divas neliela apjoma grāmatiņas, kas mani mazliet pārsteidza – biju domājusi iesmaidī par 19. gadsimta naivo literatūru, bet tā vieta dabūju kaut ko mazliet nopietnāku. 7/10

“Sarkanā sacelšanās” Pīrss Brauns – grāmata, no kuras nevarēju atrauties. Spraigs stāsts par revolūciju, ilūzijām un pasaules sociālo uzbūvi. Pārsteidza ar nopietno tēmas ķidāšanu un to, ka beigas acīmredzami nebūs skaistas un rožainas, bet gan jēli sāpīgas. 9/10

“Svešinieka atnākšana” Luīze Pastore – ļoti gaidītā Mākslas detektīvu 3. grāmata. Stāsts plešas plašumā un sērija turpina sajūsmināt. 10/10

“Klūgu mūks” Inga Ābele – krāšņs, blīvs un piesātināts romāns ārkārtīgi skaistā valodā. Klūgu mūka izlasīšana bija brīnišķīgs ieguvums no latviešu literatūras izaicinājuma. 9/10

“Mio, manu Mio” Astrīda Lindgrēne – pirms galīgi izlemt, vai savu kucēnu pēc māsas ieteikuma saukšu par Mio, pārlasīju Lindgrēnes grāmatu. No bērnības par šo galīgi neko neatcerējos un tagad saprotu kāpēc. Pretēji citiem Lindgrēnes stāstiem šis ir ārkārtīgi melnbalts un sarakstīts mazliet dīvaini skaistā formā – kaut kur starp pasaku un poēmu. Tagad es spēju novērtēt šī stāsta skaistumu, bet bērnībā tas mani būs garlaikojis, pie kam tolaik es laikam arī apbižojos uz autori par to, ka viņa mani mēģina apvest ap stūri – tas puika taču nemaz nenonāk tai tālajā karalistē, bet gan sēž uz soliņa un fantazē! Bērnībā man vēl tie duāli lasāmie stāsti nesaistīja. Tagad secināju, ka nav jau nu pati labākā Lindgrēnes gramata, bet skaista gan un Mio ir pagalam skaists vārdiņš. 8/10

Tagad atliek vien mesties iekšā decembrī un kas to lai zina – varbūt paspēju ar izlasīt tās atlikušās 14 grāmatas.

Priekā!

No Comments

Posted in Grāmatas, Stāsti par lasīšanu

Vlada Spāres romāna “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” atvēršanas svētki

25 Nov

Nav nekāds noslēpums, ka Spīganai ļoti patīk apmeklēt dažādus grāmatu pasākumus savas labākās draudzenes (fotokameras) pavadībā. Vakar pabiju Vlada Spāres jaunākās grāmatas atvēršanas svētkos un šoreiz uz pasākumu devos ar diezgan konkrētu mērķi galvā. Es jau novembra sākumā iesāku lasīt grāmatu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”, bet lasīšana diez ko nevedās. It kā smieklīgs romāns, it kā ar kādu sērīgāku noti, labi sarakstīts un tā, bet kaut ko es tur nesaprotu. Secināju, ka šis droši vien būs viens no tiem gadījumiem, kad ar grāmatu vienu pašu vien nepietiek un ir nepieciešams plašāks konteksts (kuru parasti var izlobīt no autora sacītā), tāpēc devos uz vakardienas pasākumu.

Atklāju, ka mana doma ir bijusi pat ļoti pareiza – autora sacītais grāmatas atvēršanas svētkos daudz izskaidroja un viņa atbilde uz manu jautājumu vispār visu salika pa plauktiņiem. Par to, kāds bija jautājums un ko man atbildēja gan stāstīšu pie grāmatas apraksta.

Ļoti veiksmīgs bija pasākuma formāts – par grāmatu diskutēja pats autors ar domubiedriem un šī diskusija piedāvāja ļoti dziļu un vērtīgu grāmatas analīzi. Man šķiet, ka grāmatu atvēršanas svētkus biežāk vajadzētu rīkot šādā formātā – tas ne tikai dod lasītājiem jaunu skatījumu uz grāmatu, bet ir arī ārkārtīgi pamācoši un izklaidējoši. Diezgan daudz tika diskutēts par to, kādā žanrā ievietot šo romānu un kas tas vispār ir, kā spilgtākos diskusijas piemērus varētu nosaukt divus: hibrīdromāns un klīniskais baroks. Izskanēja arī doma, ka literārās meistarības ziņā šis romāns varētu atrasties vienā plauktiņā ar Bereļa jaunāko romānu “Vārdiem nebija vietas” un literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis šai grāmatai pareģoja klasikas nākotni.

Ko es pati domāju par šo grāmatu, pagaidām vēl neatklāšu, jo grāmatu līdz galam neesmu izlasījusi, pie kam vajadzēs kādu brīdi, lai galvā saliktu kopā grāmatas tekstu ar vakar dzirdēto.

Pasākumā atklāju, ka Vladis Spāre ir ļoti šarmants un atraktīvs kungs, un viņa teiktais man tik ļoti iepatikās, ka vēlāk ar viņu tiksimies arī manā radio raidījumā.

Fotogrāfu mīļākā nodarbe nezkāpēc ir bildēt to, kā citi fotogrāfi bildē.

Ir ļoti grūti nesmieties un neķiķināt, lasot šo grāmatu.

Rinda pēc autogrāfiem bija visai iespaidīga.

No Comments

Posted in Fotogrāfija, Grāmatas, Latviešu literatūra, Stāsti par lasīšanu

Spoku nakts

02 Nov

Jau otro gadu Zvaigznes grāmatnīcā tiek rīkota Spoku nakts – pasākums, kurā rakstnieki, lasītāji un blogeri var labprātīgi ieslēgties tumšā, tumšā grāmatnīcā un visādi izklaidēties piedienības robežās. Pagājušajā gadā man kaut kā nācās laist garām šo pasākumu, bet šogad gan es un mana labākā draudzene kamera bijām klāt. Vispār ir tā, ka šitādi tumšie pasākumi nebūt nav piemēroti bildēšanai, bet kaut ko man tai kamerā izdevās iebakstīt.

Pasākums kā tāds, protams, ir burvīgs. Sanāk vesels bars grāmatu mīļotāju un tad nu izklaidējas katrs pa savam. Vieni guļ uz grīdas un lasa grāmatas, citi apspriež vīna baudīšanas kultūru un pēc tam pārmetas un latīņu valodas gramatiku, vēl citi draudzīgi sastājas ap uzkodu stūrīti un iet vaļā sarunas, kas bez piemērota konteksta izklausītos pagalam dīvainas.

Kādu brīdi es pavadīju lasot Vlada Spāres jaunāko romānu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” (blogeru privilēģijas – šad tad pirms izdošanas tieku klāt grāmatām, kuras gribu), bet galu galā mana fotogrāfa vēlme visur iebāzt savu degunu ņēma virsroku un lielāko daļu laika pavadīju klīstot apkārt un medījot glītus kadrus. Un tad mani pievilināja brīnumgarda štolle un es attapos ērti iekārtojusies sarunās. Piemēram, ar Lindu Nemieru apspriedām kaķu barības nianses, savukārt ar Ievu Melgalvi radījām jaunu biznesa ideju – stāstu virsrakstu tirgošana.

Tagad tikai vajadzētu Zvaigznes meitenes pierunāt, ka pasākumu vajag rīkot uz visu nakti un grāmatnīcā arī gulēt….

No Comments

Posted in Fotogrāfija, Stāsti par lasīšanu

Latvieti, izlasi šomēnes vienu latviešu grāmatu

01 Nov

Pagājušā gada novembrī aizsāku akciju, kas šķita visai veiksmīga esam, un nu es domāju, ka varētu to ieviest kā ikgadēju tradīciju. Runa, protams ir par (iz)aicinājumu novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu.

Pēdējos gados strauji pieaug labas un lieliskas latviešu literatūras īpatsvars, nav tā, ka kaut ko labu būtu radījuši tikai klasiķi, tomēr joprojām nereti dzirdu izteikumus no sērijas “tie latviešu darbi jau tādi nebaudāmi, vienas gaudu dziesmas vai bezjēdzīgi gari apraksti vien”. Tiesa gan, vairāk ir novērojami arī pārsteiguma pilni stāsti par to, kā vienmēr latviešu literatūra ir uzlūkota ar aizdomām, bet te piepeši patrāpījusies īstā grāmata un izrādās, ka arī tie letiņi raksta kaut ko labu un lasāmu!

Tieši tāds arī ir šī izaicinājuma mērķis – atklāt sev to, ka arī latvieši raksta izcilas un baudāmas grāmatas.

Tas nav nekas sarežģīts un noteikumi dalībai ir praktiski neeksistējoši- Tev nav jābūt blogerim un nav obligāti pēc tam jāraksta par izlasīto grāmatu, tev nav jāsaņem īpašs izaicinājums vai stafete, lai piedalītos, tev pat nav publiski jāziņo, ka Tu vispār grasies piedalīties. Viss, uz ko es aicinu, ir – novembrī izlasi vismaz vienu latviešu grāmatu. Vienkārši.

Nezini, ko lasīt? Man ir pāris ieteikumi no pēdējā laikā lasītā:

“Vārdiem nebija vietas” Guntis Berelis – skarbs un netikumīgs romāns, par kuru gribas teikt, ka tas ir labākais, kas ar latviešu literatūru pēdējā laikā ir noticis.
“Mātes piens” Nora Ikstena – klusi smeldzīgs romāns par nevēlēšanos dzīvot un padumjajiem laikiem
“Pirmā reize” Daina Tabūna – man varbūt nav īsti pa ceļam ar šo žanru, tomēr es spēju novērtēt to, cik lieliski šais stāstos ir attēlots pretīgais pieaugšanas process
“Saulesizplūdums” Katrīna Rudzīte – neparasti nobriedusi dzejas debija, brīnišķīgi pilsētas vērojumi un pāri malām plūstoši, atkailināti dzejoļi
“Zilie jūras vērši” – jauno autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājums, man patika.

Bērniem:

Mākslas detektīvu sērija, Luīze Pastore – fantastiskas grāmatas, kas aizraujoši ieved latviešu mākslas pasaulē. Novembrī arī tiks izdota jaunākā sērijas grāmata.
“Lauvas rūciens” Juris Zvirgzdiņš – apbrīnojami saprātīga, dzīva un ievelkoša grāmata. Biju stāvā sajūsmā.
“Nenotikušais atklājums” Mārtiņš Zutis – asprātīga skaitīšanas grāmata, kurā pieaugušie saskatīs to, kas bērniem pagaidām vēl apslēpts.
“Vai otrā grupa mani dzird?” Inga Gaile – burvīgs dzejoļu krājums bērniem par to, cik daudzveidīga var būt ģimene.

Manā blogā ir arī atsevišķa kategorija latviešu literatūrai, kur atrast arī senāk lasītas grāmatas. Un vienmēr jau pastāv iespēja grāmatas izvēlē lūgt padomu draugiem, foršajai grāmatnīcas pārdevējai vai jaukajai bibliotekārei.

Šie ir tikai nedaudzi ieteikumi no visa plašā latviešu literatūras piedāvājuma, izvēle ir plaša un es neredzu nevienu pašu saprātīgu argumentu, kāpēc tieši Tu nevarētu šomēnes izlasīt vismaz vienu latviešu literatūras grāmatu.

P.S. – bildi taisīju speciāli šim ierakstam, izmantoju Knipinskas jaunkundzes radīto piespraudi.

7 Comments

Posted in Grāmatas, Latviešu literatūra, Stāsti par lasīšanu

No A līdz Z

16 Oct

Foto: Spīgana

Martas blogā atradu ļoti jauku grāmatakciju – ir sagatavoti 26 jautājumi (katram angļu alfabēta burtam pa vienam), kas saistīti ar grāmatām, savukārt blogeri ņem un atbild. Šoreiz es pat centos īsi, bet vispār diezgan labi pavadīju laiku, mēģinot atrast atbildes uz šiem jautājumiem.

Jautājumus arī atstāju angliski, lai neizjauktu alfabētisko secību.

Author you’ve read the most books from:

Pirmajā vietā ir Roberts Asprins, jo izlasīju visu Mītu sēriju – 18 grāmatas. Asprinam seko Vonnegūts ar 16 grāmatām un Stīvens Kings ar 15 grāmatām.

Best Sequel Ever:

Es pat nezinu. Vai nu Rotfusa “Vieda vīra bailes” vai Montgomerijas Annas sērija.

Currently Reading:

Šobrīd ar mainīgiem panākumiem lasu 6 grāmatas 3 dažādās valodās 3 dažādos formātos.

Drink of Choice While Reading:

Ikdienā dzeru ūdeni, bet dzēriena izvēli var ietekmēt tobrīd lasāmā grāmata.

E-reader or Physical Book?

Abi un vēl audiogrāmatas klāt. Es grāmatas nediskriminēju.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School:

Kvouts, viennozīmīgi. Es jau tagad biju viņā nepiedienīgi samīlējusies.

Vēl Emīlija no Jauna mēness, Herbjorgas Vasmu Dina vai Hermione (ar Hermioni gan mēs viena otru ilgi neizturētu).

Glad You Gave This Book A Chance:

Džeina Eira. Ilgstoši biju pārliecināta, ka tas ir salkans un garlaicīgs mīlas romāniņš, bet šogad atklāju ko pavisam citu.

Hidden Gem Book:

Alisonas Bečdelas “Fun Home”. Nesaprotu, kāpēc agrāk nebiju atklājusi šo brīnišķīgo komiksu.

Important Moment in your Reading Life:

Ar grāmatām sākās manas ļoti skaistās attiecības, kuras kļūst tikai un vienīgi nopietnākas un skaistākas.

Just Finished:

“Černobiļa. Lūgšana” Svetlana Aleksijeviča

Kinds of Books You Won’t Read:

Salkani un līdz vēmienam sacukuroti mīlas romāni, kā arī ezotērika un pašpalīdzības grāmatas. Vļē.

Longest Book You’ve Read:

“Vieda vīra bailes” lasīju angliski – 1347 lpp. Tālu neatpaliek arī dažas “A Song of Ice and Fire” daļas.

Foto: Una Spektore

Major book hangover because of:

Atvudas “Kalpones stāsts” un Vasmu “Šie mirkļi”. Abas grāmatas ļoti skarbi aizķēra emocijas, par Vasmu grāmatu bija arī ārkārtīgi grūti rakstīt (grāmatas apraksts gaida savu publicēšanas kārtu satori.lv)

Number of Bookcases You Own:

Šobrīd divi – liels skapis un grīda. Bet ir pasūtīti vēl trīs un vispār jau manās mājās grāmatas izklīst pa visam malām.

One Book You Have Read Multiple Times:

Vinniju Pūku pārlasu vismaz reizi gadā – tas ir mans glābiņš un mierinājums.

Preferred Place To Read:

Vislabākā vieta lasīšanai, protams, ir kokos. Diemžēl, ne vienmēr kāds ērts koks ir pa rokai, tāpēc lasu visur, kur vien pagadās.

Foto: Una Spektore

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read:

“Tā gadās.” (Vonnegūts, Lopkautuve Nr.5) Šis ir viens no retajiem citātiem, ko atceros no galvas un lietoju ikdienā. Citātu paturēšana atmiņā nav mana stiprā puse, tam paredzēts Goodreads un pierakstu blociņi, un blogs.

Reading Regret:

Ļoti nožēloju to, ka joprojām neesmu spējusi izlasīt Gredzenu pavēlnieku. Cerams, ka kādreiz saņemšos.

Series You Started And Need To Finish(all books are out in series):

Tādu ir daudz, blogā sērijām ir atsevišķs uzskaitījums, kuru laiku pa laikam pat atjaunoju.

Three of your All-Time Favorite Books:

“Vinnijs Pūks”, “Lopkautuve Nr.5”, “Vēja vārds” un vēl kāds pārsimts grāmatu.

Unapologetic Fangirl For:

Neapšaubāmi Rotfuss. Pirms Rotfusa nekad dzīvē neesmu par kādu tā īsti fanojusi, bet Rotfuss gan lieliski raksta, gan atstāj patīkama, inteliģenta un asprātīga cilvēka iespaidu (ar labām grāmatām vien nepietiek, lai fanotu par autoru, es cenšos autoru daiļradi vērtēt atsevišķi no viņu personības).

Very Excited For This Release More Than All The Others:

Katru nedēļu ar lielu nepacietību gaidu Ievas Melgalves “The Happiness Monster” jauno nodaļu. Bet vispār jaunas grāmatas gaidu ar pietāti pret autora darbību un labprātāk grāmatu gaidu ilgāk, nevis dabūju lasīt kaut ko nepabeigtu. Neviens autors nav man neko parādā un tā arī cenšos skatīties uz visādām nepabeigtām sērijām.

Worst Bookish Habit:

Man nav sliktu lasīšanas ieradumu. Ir gan tādi, kas citiem šķiet esam slikti, bet es neredzu iemeslu, kāpēc par tādam lietām būtu jāsatraucas. Es brīvi dzīvoju savu grāmatu pasaulē un neiespringstu par kaut kādiem likumiem vai ieražām.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book:

“The Goldfinch” Donna Tart (vēl neesmu izlasījusi)

Your latest book purchase:

Rudens tradicionāli ir laiks, kad lasīt Čārlzu Bukovski, tāpēc iepirku viņa grāmatu “Holivuda”.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late):

Pēdējā grāmata, no kuras mani bija jādzen gulēt, bija “Ready Player One”.

Šoreiz tāda brīvā stafete – paņem tas, kurš grib rakstīt, bet es labprāt dzirdētu Asmo, Marī un Ofijas atbildes. Jā, Ofija, ir laiks atdzīvināt Tavu blogu.

2 Comments

Posted in Fotogrāfija, Spīgana, Stāsti par lasīšanu

Linda Nemiera ar “Kaķi maisā”

05 Oct

Pagājusī nedēļa noslēdzās ar vairākiem grāmatu pasākumiem, arī piektdienas vakarā aizcilpoju uz grāmatas atklāšanas svētkiem.

Linda Nemiera gan nebija vēlējusies iet tradicionālo ceļu, tāpēc atklāšanas svētku vietā bija tūre pa trim Latvijas grāmatnīcām. Es, protams, pabiju tanī, kas man vistuvāk – Rīgā.

Bet visādi citādi grāmatu pasākumā kā jau viss pienākas – var dabūt grāmatu, aprunāties ar autoru, satikt citus latviešu autorus un tikt pie autogrāfa.

Simetrija.

Lindu Nemieru intervē chaula tv.

Līdz šim nebiju pamanījusi, ka Zvaigznes grāmatnīcā ir ārkārtīgi fotogēniskas lampas.

Īpaši sagatavots autogrāfs.

No Comments

Posted in Fotogrāfija, Stāsti par lasīšanu

Kao Vieta Ngujena jaunā komiksa “Kurbads jodu kāvējs. I Ķēves dēls” prezentācija

02 Oct

Iet uz interesantu grāmatu prezentācijām un atvēršanas svētkiem ir viens no grāmattārpu izpriecu veidiem un, protams, es nevarēju laist garām arī jaunā komiksa prezentāciju.

Nepiespiestā atmosfērā Kao Viets Ngujens stāstīja par sava komiksa tapšanu un turpmākajiem plāniem, Juris Jēkabs Tomašūns burvīgi spēlēja kokli un sanākušie iztaujāja komiksu mākslinieku.

Skaidra lieta, ka Spīgana iegādājās arī pašu komiksu, bet par to blogā kādu citu reizi parunāšos.