Grāmatu Spīgana par grāmatām

Spīgana brīdina – šeit būs divreiz sastopams viens necenzēts vārds un sajūsmināta spiegšana nekontrolējamos apmēros.

Uzreiz pēc apsēšanās Ģertrūdes ielas teātra zālē, manā blociņā parādījās pirmais ieraksts: “Šauri krēsli”. Vietas tur tiešām ir pamaz un nebakstīt blakussēdētāju ir absolūti neiespējami, bet sūds par tiem krēsliem, jo pavisam ātri skatītājs tiek iemests pavisam citā realitātē un pārstāj eksistēt gan krēsli, gan blakussēdētāji, gan pati teātra zāle. Izrāde vispār tā ieblieza pa galvu, ka man migrēna pārgāja.

Nastaševa izrāde “Melnā sperma” ir balstīta krievu rakstnieka Sergeja Uhanova astoņos stāstos Pētera Draguna tulkojumā. Ir grūti ļoti konkrēti norādīt, par ko tieši ir šie stāsti un par ko ir pati izrāde, jo uz šo jautājumu atbildes būs atkarīgas no katra skatītāja personīgās pieredzes, stereotipiem, aizspriedumiem un citām lietām, bet man šī izrāde ir par pieaugšanu vai varbūt izaugšanu no neērtā Es uz kaut ko kvalitatīvāku un par to, ko sabiedrības normas izdara ar indivīdu, kas neatbilst vidējam aritmētiskajam. Protams, pieaugšana ne vienmēr notiek pozitīvā virzienā un vairākos stāstos varonis beigās ir krietni sliktākā situācijā, nekā stāsta sākumā, tomēr atļaujos apgalvot, ka galvenie varoņi šajos stāstos ir nevis tie, kas veic aktīvas darbības, bet gan stāstu teicēji, kas šos cilvēkus novēro un aug caur saviem novērojumiem. Faktiski varētu pat teikt, ka šī izrāde ir antropoloģisks pētījums, kurā pētnieki piedzīvo personīgo izaugsmi, vērojot citus.

Izrādes atribūtika ir minimāla – 5 krēsli, 1 padomju laika gulta, 1 padomju laika galds, pāris mikrofoni. Tomēr efekts ar šo “trūcīgo” skatuves iekārtojumu ir panākts grandiozs, jo izrādes 5 aktieri – Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs un Kārlis Tols – katrā etīdē uz skatuves uzbur jaunu ainu un skatītājam nav ne mazāko šaubu, ka, lūk, šinī gadījumā krēsls ir gulta, bet tai citā stāstā uz skatuves ir vesela māja. Izcilā aktierspēle atdzīvina dekorācijas un nekas cits skatuvei vairs nav nepieciešams. Paši aktieri savukārt ietērpti padomju laika skolas formās, kas viņiem ir krietni par mazu – bikšupriekšas nav aiztaisāmas, meiteņu blūzītes teju pašas plīst vaļā un vispār aktieri lauztin laužas ārā no šī smacējošā apģērba, tieši tāpat kā izrādes varoņi raujas ārā no sabiedrības normām.

“Melnā sperma” ir fantastiski dzīva un vitāla izrāde, skatītājs ne mirkli neatrodas zālē, bet gan tiek transportēts uz darbības vietu un visas ainas spilgti zīmējas acu priekšā, ir sajūta, ka skatos nevis teātri, bet gan kādu ultra reālistisku 3D filmu, kurā pati esmu iekšā. Piemēram, ainā ar caurejas slimnieku, man pavisam burtiski “parāva uz augšu”, jo bija sajūta, ka zālē izplatās sūdu smaka. Aktieru darbība, scenogrāfija, teksts, režija – tas viss šai izrādē ir nostrādāts līdz niecīgākajai detaļai un atstāj tik apdullinošu iespaidu, ka izrāde nelaiž vaļā ne pēc iziešanas no teātra, ne nākamajā, ne arī aiznākamajā dienā. Un pēc izrādes īsti nav skaidrs, ko tagad vispār iesākt – sajūsmā paspiegt vai tomēr iet pasēdēt kādā tumšā stūrī un paklusēt kādu nedēļu. Tas spēks, ar kādu izrāde ielaužas apziņā, ir neatkārtojams un skartās tēmas – tik smagas, ka raudāt nemaz nevar, tā vietā nākas smieties.

Izrādes laikā patiesi sevi brīžiem pieķeru pie jautājuma: “Paga, paga, bet par ko tad es smejos?” Piemēram, stāstā, kur meitene lasa anonīmās klasesbiedru zīmītes, kuru saturs nesniedzas tālāk par rupjiem ģenitāliju apzīmējumiem, un jau burtiski kauc, sēžot uz grīdas, patiesībā ir gandrīz traģiska, bet visa zāle rēc pilnā kaklā. Un es smejos līdzi un smejos, un smejos, līdz vairs nav skaidrs, par ko. Laikam jau tomēr ne par to meiteni, jo skolas laikā viņas vietā biju es. Drīzāk jau laikam par to, ka beidzot esmu izaugusi no tā riebīgā pusaudžu vecuma, par to, ka tas vairs nav svarīgi, par tiem mazajiem stulbeņiem, kas tālāk par savām ģenitālijām netiek. Un pati izrāde jau ir būvēta uz melnā humora pamatiem, brīžiem pietuvojoties absurda stilistikai, un Nastaševs izrādē profesionāli apstrādā ne tikai aktierus, bet arī skatītājus. Izrādes temps ir veidots perfekti, līdz pēdējam nospriegotas ainas mijas ar atslābuma mirkļiem, ne mirkli nezaudējot skatītāja uzmanību, un to visu vēl spilgtāku padara izrādes muzikālais pavadījums, kā arī mikrofonu izmantojums. Un izrādes beigās es apmulsusi sēdēju krēslā un nesapratu: “Kā? Vai tad viss? Divas stundas taču solīja!”. Tā neizpratne tāda līdz brīdim, kad paskaties pulkstenī un saproti, ka tikko esi piedzīvojis savas dzīves īsākās divas stundas.

Aktieru darbs vietām ir tik izcils, ka teju vai paliek žēl, ka izrādes temps neatstāj vietu skatītāju emocijām pēc katra stāsta, jo “Dievu nams” un “Žeņečka Čurajevs” būtu pelnījuši skaļas ovācijas. Izrāde vispār rada vēlmi noņemt cepuri un dziļi paklanīties gan aktieru aizrautībai, gan viņu fiziskajai formai, kas režisoram ļauj izspēlēt brīnišķīgas ainas (pamēģiniet paši gulēt uz divām krēslu atzveltnēm nez cik minūtes un pie viena vēl tēlot, runāt un kliegt). Izrādi dzīvu padara ne tikai režisora darbs, bet arī tas, kā aktieri ir caur sevi izlaiduši savas lomas – tur, uz skatuves, vairs nav aktieri, bet gan pilnībā iemiesoti tēli, kuros vairs nav vietas aktiera patībai. Starp citu, 4 no izrādes aktieriem nav atraduši pastāvīgu darba vietu kādā no teātriem un gribas jautāt – vai tiešām lielie teātri ir tā saspiedušies un viņiem nevajag šādus talantus? Vai varbūt ir vajadzīgs Nastaševa ģēnijs, kas atklātu jauno aktieru spējas? Lai vai kā, es šos aktierus gribēšu redzēt vēl un es ļoti ceru, ka teātra pasaule viņus pamanīs (kas ir visai ticami pēc tik veiksmīga karjeras starta).

Protams, izrādes skartās tēmas ir ārkārtīgi neērtas un Uhanova izteiksmes veids kādam varētu šķist nepietiekoši estētisks – viņš ka jau ārsts (nepraktizējošs gan) par cilvēka ķermeni un fizioloģiskām norisēm un šķidrumiem runā lietišķi un neko neizskaistinot, tomēr mani tieši šī vienkāršā pieeja sajūsmina, jo brīžiem ir tik smagi noriebusies parastu lietu izpušķošana un aizplīvurošana. Laikam jau mazliet izbrīna tas, ka šī izrāde tiek dēvēta par skandalozu un provokatīvu, jo tā noteikti nenodarbojas ar pašmērķīgu skatītāja šokēšanu. Nu nav taču ar Latvijas teātri tik slikti, ka lamuvārdi un lietu saukšana to īstajos vārdus būtu jādēvē par uzdrīkstēšanās kalngalu? Man pat šo izrādi īpaši neprasās dēvēt par moderno teātri, par farsu un absurdu ne tik. Man šī bija elegantā minimālisma stilā ieturēta izrāde, kas ar visai klasiskiem paņēmieniem un to profesionālu apstrādi atstāj graujošu iespaidu uz skatītāju.

“Melnā sperma” ir tāds pārdzīvojums, ka pēc izrādes gribas iziet āra un uzsmēķēt. Un es pavisam noteikti gatavojos uz šo izrādi iet atkārtoti, jo diez vai ar pirmo reizi sapratu un redzēju visu, kas ielikts šai meistardarbā. Un tas nekas, ka labs teātris ir bīstams (pēc izrādes es neglābjami sabojāju vakariņās, gandrīz nepabaroju kucēnu un vispār joprojām neesmu savā ādā). Kam uz šo izrādi būtu jāiet? Nu, jāiet būtu visiem, bet svētuļiem un dziļi stereotipos un fobijās aizsēdējušamies cilvēkiem diez vai patiks. Varu tikai vēlreiz atkārtot, ka izrāde ir izcila, aktierdarbs ir izcils, horeogrāfija ir izcila, režija ir izcila. Neliedziet sev šo skarbo baudījumu.

Vērtējums:
10+/10

P.S. – žēl tikai, ka pie izrādes fotografēšanas nav ticis kāds labāks fotogrāfs, jo no tās varētu izcelt krietni vien fantastiskākus kadrus par tiem, kas atrodami teatra mājaslapā.

Režija, telpa, kostīmi: Vladislavs Nastavševs
Spēlē: Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs un Kārlis Tols.
Teksts: Sergejs Uhanovs (Сергей Уханов)
Tulkoja: Pēteris Draguns
Gaisma: Jūlija Bondarenko
Producents: Ģertrūdes ielas teātris
Ilgums: 2 stundas (bez starpbrīža)

Pagājušā gada nogalē ar zaļu skaudību uzzināju, ka mana mamma ir bijusi izrādē, ar kuru Lauris Gundars runā par raiņaspaziju. Neko vairāk man nemaz zināt nevajadzēja, skaidrs, ka šo man ir jāredz! Pirmais iemesls – es labi atceros, cik brīnišķīgi lekcijās Lauris Gundars mums Šekspīru skaidroja. Bez stereotipiem, ar mūsdienīgu skatupunktu, saprotami, humorīgi un ģeniāli. Izskaidroja tā, ka sapratu un visu dzīvi atcerēšos. Otrais iemesls – izrāde notiek Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā pēc bibliotēkas slēgšanas, “spoku stundā”.

Oficiālā anotācija vēsta, ka šī izrāde ir “groteska mistērija par kādu laulātu pāri, kuri mūžībā jau kuro gadu desmitu strīdas par to, kāda ir bijusi viņu fiziskā dzīve”. Šis laulātais pāris, protams, ir Rainis un Aspazija, kurus šogad esam atēdušies līdz ūkai, tomēr gudrāki tikuši neesam. Lauris Gundars savā izrādē “Mīļākais” cenšas šo absurdu labot un bez stereotipiem aplūko to, kā raiņaspaziju mūsdienās uztver.

Nešaubīgi var apgalvot, ka šī izrāde ir izcilākā diskusija par raiņaspaziju, ko šī gada laikā esam pieredzējuši. Šeit beidzot tiek uzdoti jautājumi par to, kāda vieta ir Rainim mūsu tagadnes dzīvē, kā viņu uztveram, kāpēc negribam lasīt ne Raini, ne Aspaziju un ko iesākt ar šo lietu. Gatavas atbildes, protams, izrāde nepiedāvā un tāds nav arī uzstādījums, toties skatītājs aiziet mājās pārdomu pilnu galvu un īstā diskusija droši vien sākas tikai pēc izrādes beigām.

Izrādes jēga varbūt ir apjaušama tikai vēlāk, toties vizuālais iespaids ir satriecošs no pirmās līdz pēdējai minūtei. Aktieri Jānis Jarāns un Anna Putniņa aptumšotajā bibliotēkā pārvietojas pa 5 stāviem, skatītāji viņiem iespēju robežās seko. Un telpas izmantojums ir vienkārši ģeniāls! Ir izcili skati no augšas, kādu brīdi aktieri parādās pie dekoratīvā grāmatplaukta, izdejojot brīnišķīgu simetriju, brīžiem iejūk starp skatītājiem, brīžiem kāpj augstāk, brīžiem zemāk. To visu pavada eleganti vienkāršs tomēr satriecošs gaismotāja darbs, kas saliek pareizos akcentus un punktus uz i. Tikpat lakonisks tomēr efektīvs ir arī aktieru apģērbs.

Goda vārds, es pat nezinu, kā lai vārdos izskaidro to, cik vizuāli efektīga ir šī izrāde, kā ar minimāliem līdzekļiem tiek panākts maksimālais efekts, kā režisors ir uz visiem 100% izmantojis telpas sniegtās iespējas. Man tik ļoti, ļoti gribējās tur skatītāju vidū būt ar kameru un sabildēt to, ko es nevaru atstāstīt. Sirds sāp, atceroties visus tos ģeniālos kadrus, ko šai izrāde varētu nobildēt.

Ja par formu un telpas izmantojumu sajūsma bija visas izrādes garumā, tad ar saturu notiek citādi. Izrādes lielu sākuma daļu skatītāju pārņem neizpratne – kas tas ir? Kāpēc es vispār šito skatos? Tiešām man vajag klausīties kā viens laulāts pāris nevar savus mīļākos sadalīt? Meh. Gandrīz jau sāku izjust vilšanos un nodomāju, ka šī būs kārtējā smukā, bezsaturīgā izrādīte, bet kaut kur izrādes vidū notiek klikšķis un piepeši saproti – paga, paga, te ir kaut kas vairāk! Es pat nevaru nosaukt precīzu brīdi, kad iestājās sajūta, ka tas viss tomēr ir arī ļoti saturīgi, bet šī sajūta tikai un vienīgi pieņēmās spēkā un man laikam pat žēl to cilvēku, kas no izrādes aizgāja par agru, nesagaidot to brīdi, kad viss saliekas pareizajās vietās un skatītājs saprot, kas tas viss vispār ir.

Zinu, ka daudziem izbrīnu ir raisījusi Jāņa Jarāna izvēle Raiņa lomai. Kaut kāda mērā tas varbūt pārsteidz arī mani, bet no otras puses – izrādē “Kolekcionārs” Jarāns bija izcils un man vairs nav tā stereotipa, ka Jarāns ir tikai vieglo, humorīgo lomu aktieris. Un vispār iespējams, ka tieši šis stereotips jau piespiež skatītāju uz notiekošo un Raini skatīties citādi, atmest to stereotipu par drūmo un intelektuālajās augstienēs neaizsniedzamo Raini. Un galu galā abi aktieri savas lomas iznes perfekti – Jarāns lieliski nospēlē smagnēju Raini, kas nav spējīgs pielāgoties jaunai realitātei (jā, un Jarāns vai nu neprot dejot vai ģeniāli tēlo to, ka neprot dejot, bet iespaids ir grandiozs), savukārt Putniņai lieliski padodas mazliet gaisīga un koķeta Aspazijas loma, kas ir nogurusi no pagātnes un vēlas doties uz priekšu. Izrāde Rainis vairākkārtīgi saka, ka Aspazija jau nav ieslēgta, viņa var aiziet, bet ne reizi tas neskan pārliecinoši un gribas jautāt, vai Rainis paceļ Aspaziju vai tomēr ir viņai balasts, kas liedz lidot.

Un ziniet, manuprāt, tieši šādam ir jābūt modernam teātrim – atsvabinātam no telpas un stereotipu važām. “Mīļākais” ir ļoti brīva un ārkārtīgi skaista izrāde, kuras saturs pilnībā attaisno formu un forma pati par sevi sajūsmina. Citējot Daci: “Izrāde “Mīļākais” LNB ir viskvalitatīvākā un skaistākā diskusija par Raiņa un Aspazijas mūsdienu tēlu, ar ko esmu saskārusies.”

Vērtējums:
9/10

Lomās Anna Putniņa un Jānis Jarāns.
Izrādes autors un režisors Lauris Gundars, komponists Emīls Zilberts, horeogrāfe Rūta Nordmane. Artūra Arņa spēles laukumi, Elitas Patmalnieces tērpi. Asistē Klāvs Knuts Sukurs.

Foto: K. Kalns

Es ilgu laiku pārdomāju, vai vispār vēlos par šo izrādi kaut ko rakstīt, jo šogad taču mums Rainis ir tas svētais un neaizskaramais, kuru kritizēt nav pieņemami. Arī par šo Nacionālā teātra izrādi sliktas atsauksmes dzirdējusi neesmu vispār – visas recenzijas ir pozitīvas (bet Latvijas teātru kritikas kultūra vispār ir tāda, ka par izrādēm tiek teikts tikai pozitīvais), arī no citiem skatītājiem parasti ir sajūsmas izsaucieni. Tā nu man likās – ko nu es te, pēc tam vēl būs jāklausās visādi komentāri par to, kā es, neizglītotais pamuļķis, neko nejēdzu no augstās kultūras. Apnicīgi taču. Tomēr domas par izrādi visu laiku vārās galvā, nolēmu, ka tomēr vajag nolaist tvaiku.

Kad dzirdēju, ka Nacionālajā teātrī būs izrāde “Uguns un nakts”, es biju stāvā sajūsmā – beidzot kāds ir iestudējis arī Raiņa darbu, nevis tikai runā par to, kurš ar kuru gulēja vai negulēja un kāpēc. Brīnišķīgi, ar to tak vajadzēja sākt visu šo raiņaspazijas gadu! Diemžēl jau pirmā cēliena laikā secināju, ka es ļoti, ļoti neesmu šīs izrādes auditorija, jo man šāda patosa pilna un mākslīgā sentimentā balstīta izrāde absolūti nešķiet saistoša un nekādas patriotisma jūtas neraisa. Šī teju vai kļuva par pirmo izrādi, kuru būtu pametusi pēc pirmā cēliena, jo šķita, ka otrreiz to pusotru stundu nosēdēt es nespēšu, tomēr skopums nospēlēja savu un paliku arī uz otro cēlienu. Labi, ka tā, jo otrais cēliens jau bija krietni tuvāk tam, ko es būtu gaidījusi no šīs izrādes un vispār krietni uzlaboja visu iespaidu.

Pirmajā cēlienā mani visvairāk nomocīja nemitīgi galvā verdošā doma, ka ne jau lielus varoņus šobrīd Latvijai vajag, bet gan inteliģentus un izglītotus ļaudis, kas izcīna ikdienības cīņas un spēj skatīties nākotnē, spēj saprast, ka ar visu šobrīd sastrādāto būs jāturpina dzīvot, bet izrāde, protams, ir tikai par vienu lielo varoni, kas nu visu Latviju glābj. Šādai lugai ir vēsturiska vērtība, tomēr mūsdienās tas lāga nav aktuāli. Otrais cēliens gan šo lietu glābj – beidzot parādās idejas par to, ka cīņa nekad nav galā un brīvība nav pašsaprotama lieta, kas mums iedota mūžīgai glabāšanai. Šīs tad arī bija idejas, ko gaidīju visu izrādi, žēl tikai, ka pa tām trim stundām tas viss kaut kur pazūd.

Sākotnēji pārdomājot redzēto izrādi, man šķita, ka tās trīs stundas pieciest bija grūti tāpēc, ka pēdējā laikā vairāk esmu apmeklējusi kamerizrādes un mazo zāļu izrādes un man vispār tuvāks šķiet šāds intīms teātris, nevis lielās, monumentālās izrādes, kas ir Raiņa formāts. Tomēr tā īsti nav problēma, arī 3 stundas sēdēt teātrī man it kā problēmas nesagādātu, mana problēma ir tieši Raiņa teksti. Rainim ir izcilas idejas, kas aktuālas mūsdienās un būs aktuālas arī nākotnē, bet forma, kādā šīs idejas ir pasniegtas, bieži vien ir baisi didaktiska un novecojusi. Un man vispār gribas izteikt tādu ķecerīgu domu, ka Rainis bija dižs domātājs, bet ne tik izcils rakstnieks. Piemēram, sēdēt un klausīties, kā Spīdola vienā laidā atkārto: “Es esmu visskaistākā!”, bet Lāčplēsis bliež pretī: “Es esmu visstiprākais!”, ir vienkārši mokoši un neviens aktieris vai režija šādus tekstus neglābj. Un man ir žēl, ka aiz šī teksta blāķa noslīkst izcilas idejas, kurās mums visiem šobrīd vajadzētu ieklausīties.

Savukārt izrādes spēcīgā puse ir vizuālais risinājums un izcils aktieru darbs – Guna Zariņa Spīdolas lomā ir absolūti ģeniāla un tieši savā vietā, bet Maiju Doveiku es iemīlu arvien vairāk. Arī skatuves iekārtojums ir visai iespaidīgs un izrādes mērogam atbilstoši monumentāls. Patīkams risinājums ir izrādes darbības laiks – visa darbība it kā risinās 20. gados, ar atbilstošiem tērpiem un izskatu. Otrajā cēlienā gan jau varētu runāt arī par laiktelpas eklektiku – parādās gan padumjo laiku iezīmes, gan mūsdienīgāki kostīmi. Gan kostīmi, gan dekorācijas ir rūpīgi pārdomātas un rada vajadzīgo iespaidu. Vienīgais, kas man krietni traucēja – ilgu laiku pirmā cēliena sākumā prožektors atspīd spogulī un zāles labajā pusē pamatīgi žilbina acis. Patiesībā tā žilbina, ka uz skatuves notiekošo ir grūti saskatīt un pat tad, kad prožektors spogulī vairs neatspīd, kādu laiku vēl ir grūti kaut ko redzēt, jo skatītājs ir burtiskā nozīmē apžilbināts.

Visai interesanta ir varoņu interpretācija – ir pierasts, ka Lāčplēsis ir mūsu lielais, cēlais, nevainojamais varonis, bet Spīdola tā riebīgā musinātāja, bet šoreiz izrādē tēlu raksturi parādās jaunā gaismā. Šoreiz Lāčplēsis ir pastulbs spēka mitriķis bez spējām domāt tālāk par spēka pielietojumu, savukārt Spīdola no pavedinātājas kļuvusi par saprāta balsi, kas nemitīgi atgādina, ka cīņa nav galā, ka nedrīkstam kā uzvarētāji laiski gozēties saulītē. Tā nu šinī izrādē par simpātiskāko tēlu kļūst Spīdola, savukārt Lāčplēsis raisa vienu otru smīnu. Sākotnēji tas mulsina un varbūt pat aizvaino – kā tad tā, mūsu nacionālo varoni par antiņu pataisīt? Tomēr izrādes gaitā šis paņēmiens pilnībā sevi attaisno un galu galā lieliski redzam to, ka no lieliem varoņiem ne vienmēr iznāk labi valdnieki. Vienīgais tēls, kuru šai izrādē gribas nožēlot ir Laimdota – viņai šoreiz ir atņemtas visas simbola iezīmes un viņas loma pazemināta vien līdz sievai un mājās gaidītājai. Laimdota, starp citu, ir vienīgais tēls, kura kostīma izvēli es nesaprotu – nu kāda velna pēc tai nabaga Laimdotai gandrīz visu izrādes laiku pa skatuvi naktskreklā jāskraida?

Īsāk sakot – izrāde ir krāšņa un teicami izpildīta un Raiņa idejas joprojām ir aktuālas, bet Raiņa izteiksmes formu es neesmu spējīga paciest. Viss šis patoss un mākslīgi uzpūstais sentiments vienkārši nav priekš manis un man patiesi žēl, ka ar šo latviešu dižgaru man nav pa ceļam.

Režisors: Viesturs KAIRIŠS
Izrādes dramaturģija: Ieva STRUKA
Scenogrāfs: Reinis DZUDZILO
Kostīmu māksliniece: Krista DZUDZILO
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Horeogrāfe: Elīna LUTCE
Izrādē skan Riharda Vāgnera un Kārļa Auzāna mūzika
Projekta vadītāja: Ilona MATVEJEVA
ProducentS: Jānis KAIJAKS
Lāčplēsis: Uldis ANŽE
Spīdola: Guna ZARIŅA
Laimdota: Maija DOVEIKA
Kangars: Gundars GRASBERGS
Melnais bruņinieks: Arturs KRŪZKOPS
Koknesis: Kaspars DUMBURS
Laika vecis: Astrīda KAIRIŠA
Pūķis: Juris LISNERS
Aizkrauklis:Jānis SKANIS
Lielvārds: Ģirts JAKOVĻEVS
Burtnieks: Uldis NORENBERGS
Raganas: Madara BOTMANE, Agnese CĪRULE, Ance KUKULE
Vīri: Kaspars ANIŅŠ, Kristians KAREĻINS, Artis DROZDOVS

“Ja to varētu pateikt, tad kālabad zīmēt?”

29. septembrī biju uz izrādi “Padegs un Padegs” peldošajā mākslas centrā ”Noass”. Uz izrādi devos, īpaši nezinot, ko gaidīt, jo recenzijas par “Padegu un Padegu” atrodamas visai ierobežotā apjomā. Ja citkārt teātrī mēdz rasties sajūta, ka esmu atnākusi neizpildot mājasdarbu un neizlasot visu iespējamo un neiespējamo par izrādi, tad ar Padegu ir pavisam citādi – šķiet, ka tieši ekspektāciju trūkums ļauj mierīgi baudīt notiekošo un galvā to pārspēlēt dažādās variācijās bez iepriekš uzliktiem rāmjiem.

“Padegs un Padegs” ir neliela apjoma, lakoniska portretizrāde. Šeit nav īpaša sižeta, skatuve iekārtota askētiski – atspergulta, divi krēsli, balts fons, uz kura viens otru nomaina Padega zīmējumi.

Kārlis Padegs parasti asociējas ar nesaprasto dendiju, domājot par Padegu automātiski prātā nāk viņa izkoptais stils un manierīgā pievēršanās savai ārienei, savukārt viņa radītā māksla šķiet nākusi pasaulē kādu desmitgadi par agru. Tomēr šie nav galvenie punkti, kam pievēršas izrāde, tās ir tikai pieturzīmes, kas vedina domāt tālāk. Izrādes veidotāji ir centušies ielūkoties aiz dendija un bohēmas maskas, tiek rādīta versija par to, kas Padegs varēja būt aiz rūpīgi koptā tēla.

Padega versija, kas atklājas viņa dzīves aizkulisēs, ir savdabīgi fascinējoša, bet mani jau vienmēr ir pievilkusi tie cilvēki, kas savu dzīvi spēj radīt kā stāstu. Padegs varētu būt viens no tiem personāžiem, kuri fascinē nelielās devās un mazliet no attāluma, jo diez vai ikdienā viņš būtu tik viegli paciešams vai izprotams. Tiesa gan, viņa spēja ironziēt par visu, tai skaitā sevi, apvienojumā ar spēju redzēt pasauli noteikti viņu padarītu par pievilcīgu sarunubiedru.

No vienas puses gribas teikt, ka Padegs ir piedzimis īstā laikā – dažas desmitgades vēlāk viņa izdarības un viņa māksla nevienu vairs nešokētu, bet publikas šokēšana neapšaubāmi ir viens no Padega mērķiem. No otras puses – autsaideri, kuriem kā ēst ir nepieciešamas ciešanas, tās atradīs jebkurā gadsimtā, arī iespējas nošķirties no sabiedrības ir pieejamas vienmēr. Varbūt vienīgi ar to šokēšanos mūsdienās varētu klāties grūtāk, bet tas neizslēdz faktu, ka būtu interesanti palūkoties, ko gan Padegs iesāktu ar mūsdienu pasauli.

Visu izrādes laiku mani nepameta jautājums – interesanti, vai Padegs pats ticēja šai savai vēlmei tikt saprastam? Laikam jau visi tic, arī tie, kuru māksla vairojas tikai uz neizpratnes rēķina.

Lai arī sākumā mani mulsināja galvenā aktiera tēlojums (es kādu laiku nevarēju izlemt, vai nevīžīgā izturēšanās ir daļa no izrādes vai tomēr nespēja pilnībā atdoties tēlam), izrādes formāts ir ļoti veiksmīgs. Lai iepazītu kādu cilvēku, mums nav obligāti jāzina, kādā vecumā viņš uzskribelēja pirmo mīlasvēstuli vai kad pirmo reizi pa durvju šķirbu aplūkoja kailu pēcpusi, daudz efektīvāka iepazīšanās ir tā, kur tiekam klāt idejām un motivācijām, nevis notikumiem, un tieši tādā veidā darbojas izrāde “Padegs un Padegs”. Kaut kādā mērā šī izrāde ir vairāk saruna, nekā teātris – mirušā Padega saruna pašam ar sevi, saruna ar skatītājiem, saruna ar savu mākslu. Šinī sarunā atklājas, ka Padegs droši vien ir bijis trausls cilvēks, kas pratis sev uzbūvēt spēcīgas bruņas, un šī atklāsme tikai vairo cieņu pret Padegu.

Ak jā, vēl mazliet gribas izrādes veidotājiem teikt paldies par to, ka izrādē nesmēķē par spīti tam, ka tieši šinī izrādē tas būtu bijis pieņemami. Man nav nekādu principiālu iebildumu pret cigaretēm uz skatuves, māksla ir māksla, tomēr sāk kaut kā palikt apnicīgi tas, ka smēķē katrā otrajā izrādē neatkarīgi no tā, vai tas ir nepieciešams vai vienkārši tāpēc, ka tagad tas skaitās modernais teātris. Bet Padega izrāde jau vispār izceļas ar minimālistisku līdzekļu perfektu pielietojumu – askētisko skatuvi aktieri perfekti iekrāso ar to vidi, kas katrai ainai nepieciešama, mīmika un žesti pasaka krietni vairāk par izrunātajiem vārdiem, tukšais iemutis laiski kūpina izfantazētu dūmus, kas teju sasmaržojami, savukārt ceturtās sienas neesamība un neslēpšanās no skatītāja ļauj pašiem skatītājiem galvās piedomāt klāt visu nepieciešamo. Faktiski mani sajūsmina teātris, kas neslēpj to, ka ir teātris, teātris, kas rīcībspēju atstāj arī skatītājiem.

Lai arī askētiska, “Padegs un Padegs” ir efektīva izrāde, kas aizrauj un liek just līdzi. Un jo īpaši sajūsmina izrādes cilvēcība un spēja arī citos saskatīt cilvēku.

Noskaņai iesaku uzlikt dziesmu, kuru Padegs nereti esot pasūtījis radio. Marian Anderson – “Sometimes I feel like a motherless child”.

Vērtējums:
8/10

Režisors: Varis Piņķis
Dramaturgs: Ivo Briedis
Lomās: Mārtiņš Upenieks un Inga Tropa
Mākslinieks: Māris Ruskulis
Gaismu mākslinieks: Rauls Lorencis
Producē: Mūzikas un mākslas atbalsta fonds

Foto: Jānis Deinats

“Aspazija. Personīgi” Jaunajā Rīgas teātrī ir vēl viena izrāde, par kuru sākumā domāju – nē, blogā neko nerakstīšu, neaizķer tik ļoti, lai tam veltītu laiku. Tomēr līdz izrādes beigām es biju gana sacepusies, lai secinātu, ka ar pāris piezīmēm personīgajā blociņā vien nepietiks, lai nolaistu tvaiku par šo pasākumu.

Pēc “Raiņa sapņu” noskatīšanās Nacionālajā teātrī šķita, ka būs interesanti skatīties izrādi, kas veltīta tieši Aspazijai, tomēr tieši šinī aspektā pamatīgi vīlos, jo Māras Ķimeles izrādē Aspazija sākas un beidzas Rainī, šeit viņas vienīgā funkcija ir būt par Raiņa mūzu, balstu un pakalpotāju, un izrādē Aspazija kā rakstniece un Aspazija kā diža personība neeksistē. Interesanti gan būtu uzzināt, ko pati Aspazija domātu par šādu viņas dzīves interpretāciju, kurā feminisms tiek veikli paslaucīts zem tepiķa un rūpīgi noslēpts no citu acīm.

Māra Ķimele ir izvēlējusies runāt par Raiņa un Aspazijas personīgajām attiecībām, uz skatuves pamatīgi tiek citētas viņu vēstules un iztirzāta viņu kopdzīve, savukārt Raiņa un Aspazijas ietekme uz Latvijas kultūru, vēsturi un politiku tiek atstāta vājā otrajā plānā. Pa vidu gan ir iepīti abu dzejnieku citāti, bet no izrādes sižeta tie skarbi lec ārā un nepamet sajūta, ka esmu atnākusi uz citātu vakaru, nevis teātra izrādi.

Sadzīves ikdiena un sīkumi ir tik uzkrītoši izvirzīti priekšplānā, ka gribas apgalvot – ir skaidrs, ka vēstīt Aspazijas biogrāfiju nebija šīs izrādes mērķis. Trīs ar pusi stundu laikā skatītājs izrādē tā arī neko jaunu par Aspaziju neuzzina (izņēmumi, protams, ir tie gadījumi, kad skatītājam par Aspaziju iepriekšēju zināšanu nav vispār) un neatbildēts paliek jautājums – bet kāds tad bija izrādes mērķis? Kas skatītājam bija jāsaskata aiz šīs personīgās dzīves un attiecību izķidāšanas? Tas, ka Aspazija radīja Raini? Var jau, protams, uzskatīt, ka tas ir bijis Aspazijas dzīves lielākais sasniegums, bet es tomēr atļautos nepiekrist.

Izrādē ir epizode, kurā Aspazijai stāsta par Maskavas studentēm, kas griež īsus matus un dzer alu, uz ko Aspazija ar vieglu smīnu atjautā, vai tad šādas ārišķības kaut kā reprezentē būtību. Tā arī par šo izrādi gribas jautāt – vai tiešām šī attiecību izlikšana uz skatuves, kas vairāk atgādina bulvārpresi, ne intelektuālu teātri, kaut kā reprezentē Aspazijas un Raiņa būtību? Man tas liek domāt vien to, ka mūsdienās pat domas dižgarus esam spējīgi aplūkot vien “kurš ar kuru gulēja un kāpēc” kontekstā un es itin nemaz negrasos justies vainīga par to, ka šāds skatījums mani garlaiko. Vai tiešām man ir jāinteresējas par to, kādos mīļvārdiņos Rainis sauca Aspaziju, par to, ka viņiem nebija seksa un par to, ar ko Rainis gulēja? To varētu pieņemt kā paskaidrojošo fonu tam vai citam viņu literārajam darbam, bet no tā taisīt veselu izrādi? Nē, nu cilvēki arī ziepju operas skatās un lai jau, bet no teātra tomēr gribētos sagaidīt ko vairāk par piezemētu biogrāfijas izklāstu.

No Silvijas Radzobes recenzijas gan uzzinu, ka Ingas Ābeles radītajā lugā akcenti varētu būt bijuši citi un no apraksta šķiet, ka Ābeles luga man varētu šķist pat pievilcīga, bet vai nu man rokas aug no nepareizās vietas vai arī parastajiem mirstīgajiem luga izlasīšanai nav pieejama.

Manās acīs izrādi glābj tikai un vienīgi aktieru absolūti izcilais darbs. Baiba Broka Aspazijas lomā ir nepārspējami lieliska un viņas spēja pārvērsties un mainīties līdzi tēlam ir apbrīnojama. Broka līdz skatītājam veiksmīgi iznes gan koķeto jaunības dienu Aspaziju, gan rūgtuma pārņemto Aspaziju, kurai tik grūti panesama dzīve ar Raini trimdā, gan jau pavisam sirmo Aspaziju, kas aukstajā Jūrmalas vasarnīcā sildās vien pie atmiņām. Savukārt Raiņa loma sadalīta divās daļās – jaunības dienu par sevi nepārliecināto Jāni Pliekšānu, kurš vēl īsti nemaz nav Rainis, izcili atveido Ivars Krasts, bet pašapzinīgo un paštaisno Raini brieduma gados spēlē Ģirts Krūmiņš. Visi aktieri savas lomas spēlē nevainojami un itin nemaz nav grūti iedomāties, ka uz skatuves ir kāpuši pats Rainis un Aspazija, nevis aktieri.

Visai divējādas izjūtas man ir par izrādes skatuvisko noformējumu. No vienas puses man visai patika gaismu izmantojums, jo īpaši aktieru pārvēršana siluetos, tādējādi lielo izrādi sadalot mazākās etīdēs, kas veiksmīgi spēlē viena pret otru. No otras puses galīgi nav skaidrs, kāpēc fonā bija nepieciešamas nemitīgi rotējošās vizualizācijas, no kurām brīžiem reibst galva un kuras es nespēju sasaistīt ar pārējo izrādes stilistiku.

Ar izrādi “Aspazija. Personīgi” es beidzot esmu sasniegusi savu augstāko raiņaspazijas piesātinājuma punktu, pēc kura diemžēl seko tikai vienaldzība. Pēc “Raiņa sapņiem” jutos iedvesmota beidzot saņemties un izlasīt vēl kādu Raiņa lugu, jo tur ir tik spēcīgas idejas, jo tur ir domas, kas aktuālas vēl šodien. Savukār JRT izrāde ar visiem saviem deminutīviņiem un nespēju pacelties augstāk par biogrāfisku datu uzskaitījumu šo vēlmi noraka, jo man beidzot bija par daudz. Tā vietā, lai smeltos no izrādes jaunu iedvesmu un jaunas atklāsmes, es sapratu, ka tuvākajā laikā Raini lasīt negribēšu.

Iespējams, ka šo lietu vēl varētu glābt, ja izrāde nebūtu tik bezdievīgi gara. Kā Rainis saka Aspazijai: “Kad tu dzer un piecas stundas mani rāj, es tik ļoti sagurstu.” (Citēju no atmiņas, atvainojos, ja neprecīzi) Tā arī man ar šo izrādi – ja uz mani trīs ar pusi stundas runā kaut ko tādu, es sagurstu. Nevajag tā.

Ne reizi vien esmu dzirdējusi viedokli, ka nu jau mums tas Raiņa un Aspazijas gads ir tā kā par daudz un beidzot esmu gatava šim viedoklim arī piebalsot.
Neviļus gribas raiņaspaziju salīdzināt ar latvju zīmēm, kuras nupat ir tik daudz, ka nemanot esam iekāpuši “amerikānītī” – kā viņi savu karogu drukā uz peldbiksēm, apakšbiksēm un visam pārējām biksēm, tā arī mēs latvju zīmes nu bāžam arī uz apakšbiksēm un vispār visur, kur pagadās. Līdzīgi ar Raini – ja jau Raiņa gads, tad Rainim ir jābūt uz katra stūra, nu tā pa nopietno, lai ir līdz kliņķim.

Nākamgad mēs šito joku varētu izspēlēt arī ar citiem dzejniekiem. Piemēram, Veidenbaumu, tad mēs visi varētu katru dienu ieraut. Vai Elsbergu – varētu kolektīvi lekt ārā pa logu (jo jau tagad mazliet gribas). Varētu iet arī vēl tālāk – veltam visu gadu vienai grāmatai, piemēram, “Zaļajai Zemei”. Tad mēs to grāmatu beidzot nogalinātu par vienu un visām reizēm.

Piedodiet, bet Jaunais Rīgas teātris man nogalināja Raini.

Vērtējums:
5/10 (savukārt aktieri ir droši pelnījuši visas 10 balles)