Grāmatu Spīgana par grāmatām

Ziemassvētki ir gada vienīgais laiks, kad lasāmo mēģinu saskaņot ar sezonu- t.i. Ziemassvētkos lasu Ziemassvētku tematikas grāmatas (vai stāstus un pasakas kā šogad). Ne vienmēr tas izdodas, jo ne vienmēr izdodas iepriekš sākto grāmatu piebeigt pirms Ziemassvētkiem un dažkārt rindā gaida kaut kas pārāk kārdinošs, bet šogad izdevās. Šogad īpaši gribējās lasīt kaut ko ļoti ziemassvētkainu, jo Ziemassvētku sajūtas kā nav tā nebija (neesošais sniegs pie vainas, protams) un vispār pēdējā mēneša laikā esmu bijusi pilnīgs grumpy cat.
Tā nu izskrēju cauri vairākiem sarakstiem ar labākajām Ziemassvētku grāmatām un beigās apstājos pie vairākiem veciem stāstiem, kurus žigli varēju ielādēt Kindlē caur Gūtenberga projektu vai nopirkt par smieklīgām naudiņām.
Jāatzīst tomēr, ka šogad ar to Ziemassvētku lasāmvielu man vairāk neveicās, nekā veicās un Ziemassvētku sajūtu tā arī nenoķēru.

A Christmas Carol. Charles Dickens

Šo grāmatu jau sen biju nolūkojusi un gribēju izlasīt, kā nekā tā parādās visos Ziemassvētku literārajos sarakstos un nereti tiek dēvēta par labāko Ziemassvētku grāmatu.
Scrooge ir skopulīgs un nīgrs vīrelis bez ģimenes, kas ienīst Ziemassvētkus, bet tad viņam trīs eņģeļi dod iespēju ieskatīties pagātnes, tagadnes un nākotnes Ziemassvētkos un redzētais pilnībā izmaina līdz šim neciešamo cilvēku.
Šo grāmatu mierīgi varu novērtēt vienā vārdā: vilšanās. Galvenokārt jau tāpēc, ka šāda tipa stāsti nu jau ir lasīti un redzēti simtiem reižu, nekā pārsteidzoša šeit vairs nav un tas nekas, ka šis bija viens no pirmajiem.
Nebija īsti skaidrs, kāpēc tad Scrooge vispār ir tāds naids pret Ziemassvētkiem (nu, visādi personīgi pieņēmumi man ir, bet grāmatā tas praktiski nebija aprakstīts) un arī tās brīnumainās pārvērtības šķita vai nu pārāk žiglas vai samākslotas.
Katrā ziņā stāsts mani absolūti nespēja aizķert un tā labākā īpašība bija tā, ka tas bija īss. Vislabāk man noteikti patika sākumdaļa, tur vismaz kopā ar Scrooge varēju rūkt uz Ziemassvētkiem.
Tomēr par spīti manai nepatikai, es pieļauju domu, ka kādos veiksmīgākos Ziemassvētkos šo pārlasīšu un varbūt man patiks labāk, jo nevaru apgalvot, ka šī būtu slikta grāmata. Mums vienkārši katastrofāli nebija pa ceļam.

Citāts:

“If I could work my will, every idiot who goes about with ‘Merry Christmas’ on his lips, should be boiled with his own pudding, and buried with stake of holly through his heart.”

Vērtējums:
5/10

The Nutcracker. E. T. A. Hofman

Pēc Dikensa pievārēšanas sapratu, ka uz šādas nots Ziemassvētku lasīšanu beigt nevar un paņēmu lasīt vienu no savas bērnmības mīļajām pasakām- Riekstkodi.
Marija Štālbauma Ziemassvētkos zem eglītes atklāj brīnišķīgu dāvanu- Riekstkodi un uzreiz šai rotaļlietai sirsnīgi pieķeras. Un tad pusnaktī sāk atklāties brīnumainas lietas- Riekstkodis patiesībā ir apburts jauneklis, kuram nākas cīnīties ar septiņgalvaino žurku ķēniņu, bet Riekstkoža likteni labot var tikai Marija.
Vispirms mēģināju lasīt latvisko versiju, kas iekļauta Sprīdīša bibliotēkā, bet absolūti nejutos aizrauta un kādu brīdi jau baidījos, ka būšu sabojājusi sev ļoti mīļu pasaku. Nogarlaikojos tik ļoti, ka aizmigu uz grāmatas uzreiz pēc tam, kad Fricis Riekstkodim izlauza zobus. Bet kaut kur miegā biju izfunktierējusi, ka pasakai jādod otru iespēju un jālasa tā angliski (par spīti tam, ka angļu nav tās oriģinālvaloda). Amazonē par Ziemassvētku cenām iepirku glītu anglisko versiju un šoreiz viss uz priekšu gāja lieliski un pasaka mani sajūsmināja tikpat ļoti kā bērnībā.
Mani ārkārtīgi aizrāva pasakā izmantotā sapņu un murgu tematika, kas tiek pasniegta kā īstenība, un vispār patika mazliet gotiskā noskaņa. Katrā ziņā jāsaka, ka šī ir viena no jaukākajām Ziemassvētku pasakām, ko zinu, un tagad zināšu vismaz vienu “drošo” gabalu, ko var pārlasīt katros Ziemassvētkos. Atliek vēl tikai baletu noskatīties kādreiz.

Vērtējums:
9/10

The Gift of Magi. O. Henry

Pēc Riekstkoža pabeigšanas miegs vēl galvā nerosījās, tāpēc nolēmu pameklēt vēl kādu Ziemassvētku stāstu. No vairākiem sarakstiem manu uzmanību piesaistīja “The Gift of Magi”, kuru ātri atradu Gūtenberga projektā.
Ir vakars pirms Ziemassvētkiem un Dellai kabatā ir tikai viens dolārs un 87 centi, tā tad arī ir visa nauda, par kuru nopirkt dāvanu viņas mīļotajam vīram.
Šis bija jauks un simpātisks stāsts, kas man visnotaļ patika, bet tam bija divi milzīgi trūkumi: 1) stāsta beigas bija saprotamas jau pirmajās rindkopās; 2) tas bija nepiedienīgi īss (izlasīju padsmit minūšu laikā).
Stāsta apjoms bija tik smieklīgs, ka Gūtenberga projekta licence, kas nāk līdzi katrai e-grāmatai, bija divreiz garāka par pašu stāstu, tā arī nesapratu, kāpēc šis stāsts vispār kaut kur figurē atsevišķi.
Tomēr par spīti minētajiem mīnusiem, stāsts man patika un es noteikti palasīšos vēl kaut ko no šī autora.

Vērtējums:
7/10

The Snow Queen. Hans Christian Andersen

Lai arī “The Snow Queen” nav Ziemassvētku stāsts, izvēlējos to tāpēc, ka gribējās kaut ko sniegotu un aukstu, un arī par šo pasaku man no bērnības ir saglabājušās ļoti siltas atmiņas.
Mazie Kajs un Gerda ir nešķirami draugi un viņi visu laiku pavada kopā, bet viss mainās, kad Kaja acī un sirdī iekļūst drumslas no ļaunā spoguļa, kas Kaja sirdi pārvērš ledus klucī, bet acīm neļauj skatīt neko labu. Vizinoties ar ragaviņām, Kajs nokļūst Sniega karalienes pilī, bet Gerda, skumju nomākta, dodas Kaju meklēt.
Par šo pasaku gan mans priekšstats mazliet pabojājās un te nu pie vainas būs uztveres atšķirības tagad un bērnībā. Bērnībā man šis stāsts šķita ārkārtīgi krāšņs un Gerda- pats varonības iemiesojums, savukārt tagad es vairāk pievērsu uzmanību valodai un notikumu izklāstam kā tādam un neviens no šiem lielumiem nav dēvējams par īpaši krāšņu vai daudzpusīgu. Šī joprojām ir ļoti jauka pasaka un Gerda man joprojām patīk, bet kaut kāda daļa no manas sajūsmas gan izplēnēja par ko mazliet žēl.

Vērtējums:
6/10

Šī bija jau otrā reize, kad ķēros klāt šai grāmatai. Otrā nevis tāpēc, ka pirmajā reizē man viņa nebūtu patikusi, bet gan tāpēc, ka pirmo reizi šo mēģināju klausīties kā audiogrāmatu, ejot kājām uz universitāti. Bet diemžēl vai drīzāk par laimi semestris beidzās pirms grāmatas un tā arī grāmata palika nenoklausīta. Jādomā, ka manā gadījumā tas grāmatai nāca tikai un vienīgi par labu, jo galu galā es nonācu pie secinājuma, ka audiogrāmatas kā tādas nav domātas man, jo audio formātā es nespēju pilnībā izsekot sižetam un uztvert visas nianses. Kad otrajā reizē pieķēros klāt kārtīgai papīra versijai, bija sajūta, ka grāmatu lasu pirmo reizi- tieši tik daudz biju palaidusi garām audio versijā (audiogrāmatas vienīgā priekšrocība bija to klausīties burvīgā balsī, nevis ierastajā savā). Ak jā, un arī valoda bija gana sarežģīta, lai audioversijā man būtu grūti visu saprast, ar šo grāmatu šad tad nācās ķerties arī pie vārdnīcas.

Pasaulei tuvojas gals. Un nevis vienkārši kaut kādas abstraktas pasaules beigas kaut kad nākotnē, bet gan pavisam reāla apokalipse. Patiesībā pasaules beigas pienāks šo sestdien. Pirms pusdienlaika, ja ievērojam precizitāti.
Bet ko tad, ja Antikristam šī pasaule tīri labi patīk?

Nevar noliegt, ka Geimens un Prečets ir ģeniāla kombinācija. Šķita, ka no Geimena grāmatā vairāk ir sižets, no Prečeta- humora izjūta un pasaules skatījums, un gala rezultāts ir grāmata, kas spēj smīdināt līdz asarām. Sižeta pavērsieni ir asprātīgi (nu labi, beigas gan bija ļoti iepriekšparedzamas), varoņi dzīvi un perfekti raksturoti, valoda burvīga un grāmata kopumā- apburoša ar melodisku ritmu. Grāmata ir pieblīvēta ar mazām detaļām, kas to padara jautrāku, un liek apbrīnot autoru prasmi nedaudzos vārdos pasniegt lasītājam lietu būtību. Lasot šo grāmatu, ir skaidri jūtams tas, ka autori ir ārkārtīgi izbaudījuši tās rakstīšanu, šķiet, ka viņiem tas ir bijis ļoti jautrs pasākums.
Diemžēl šinī vietā seko lielais BET. Jā, sižets ir asprātīgs un varoņi burvīgi, bet šī ir grāmata, kas lasītāju nekur neaizved. Kā grāmata sākās- asprātīgi un jautri, tā arī ietur šo līniju, bet lasītājs visu laiku gaida to vienu soli uz priekšu, kuru tā arī nesagaida. Brīžiem šķiet, ka pietrūkst tikai viens solis, lai šī grāmata būtu patiešām ģeniāla, viens solis līdz pilnīgai cilvēku “atkailināšanai”, viens solis līdz stāsta kulminācijai, viens solis līdz tiem lieliskajiem stāstiem, ko autori ir radījuši vēlāk. Šī bija ārkārtīgi izklaidējoša grāmata ar milzīgu potenciālu, kurai beigās tomēr kaut kā mazliet pietrūka, lai to no sirds varētu dēvēt par ģeniālu.
Kad es sāku lasīt šo grāmatu, man šķita, ka šī bus viena no labākajām, ko jebkad esmu lasījusi, es nevarēju beigt smieties un smaidīt, un sajūsmināties par visām asprātībām un precīzajiem cilvēku attēlojumiem, es nevarēju saprast, kā var neiemīlēties tādā grāmatā. Un tad apmēram pusē es sāku saprast, ka sižets īsti vairs neattīstās un viss būtībā ir pateikts un man kļuva mazliet skumji par grāmatu, kas būtu varējusi būt ģeniāla.

Tomēr par spīti tam, ka autori šo stāstu īsti nenoveda līdz galam, šī joprojām bija burvīga, asprātīga un brīnišķīga grāmata un es noteikti nevēlos citus atrunāt no Good Omens lasīšanas. Šī būs laba grāmata brīžiem, kad gribas lasīt kaut ko smieklīgu, bet ne stulbu, kaut ko kas atklāj cilvēku dabu, bet nav depresīvs. Un, ja no šīs grāmatas negaida pārāk daudz, tā noteikti būs ļoti baudāma.

Citāti no grāmatas:

“Human beings mostly aren`t (particulary evil). They just get carried away by new ideas, like dressing up in jackboots and shooting people, or derssing up in white sheets and lynching people, or dressing up in tie-dye jeans and playing guitars at people.”

“It may help to understand human affairs to be clear that most of great triumphs and tragedies are caused not by people being fundamentally good or fundamentally bad, but by people being fundamentally people.”

Vērtējums:
8/10

Šī bija jau otrā reize, kad ķēros klāt šai grāmatai. Otrā nevis tāpēc, ka pirmajā reizē man viņa nebūtu patikusi, bet gan tāpēc, ka pirmo reizi šo mēģināju klausīties kā audiogrāmatu, ejot kājām uz universitāti. Bet diemžēl vai drīzāk par laimi semestris beidzās pirms grāmatas un tā arī grāmata palika nenoklausīta. Jādomā, ka manā gadījumā tas grāmatai nāca tikai un vienīgi par labu, jo galu galā es nonācu pie secinājuma, ka audiogrāmatas kā tādas nav domātas man, jo audio formātā es nespēju pilnībā izsekot sižetam un uztvert visas nianses. Kad otrajā reizē pieķēros klāt kārtīgai papīra versijai, bija sajūta, ka grāmatu lasu pirmo reizi- tieši tik daudz biju palaidusi garām audio versijā (audiogrāmatas vienīgā priekšrocība bija to klausīties burvīgā balsī, nevis ierastajā savā). Ak jā, un arī valoda bija gana sarežģīta, lai audioversijā man būtu grūti visu saprast, ar šo grāmatu šad tad nācās ķerties arī pie vārdnīcas.

Pasaulei tuvojas gals. Un nevis vienkārši kaut kādas abstraktas pasaules beigas kaut kad nākotnē, bet gan pavisam reāla apokalipse. Patiesībā pasaules beigas pienāks šo sestdien. Pirms pusdienlaika, ja ievērojam precizitāti.
Bet ko tad, ja Antikristam šī pasaule tīri labi patīk?

Nevar noliegt, ka Geimens un Prečets ir ģeniāla kombinācija. Šķita, ka no Geimena grāmatā vairāk ir sižets, no Prečeta- humora izjūta un pasaules skatījums, un gala rezultāts ir grāmata, kas spēj smīdināt līdz asarām. Sižeta pavērsieni ir asprātīgi (nu labi, beigas gan bija ļoti iepriekšparedzamas), varoņi dzīvi un perfekti raksturoti, valoda burvīga un grāmata kopumā- apburoša ar melodisku ritmu. Grāmata ir pieblīvēta ar mazām detaļām, kas to padara jautrāku, un liek apbrīnot autoru prasmi nedaudzos vārdos pasniegt lasītājam lietu būtību. Lasot šo grāmatu, ir skaidri jūtams tas, ka autori ir ārkārtīgi izbaudījuši tās rakstīšanu, šķiet, ka viņiem tas ir bijis ļoti jautrs pasākums.
Diemžēl šinī vietā seko lielais BET. Jā, sižets ir asprātīgs un varoņi burvīgi, bet šī ir grāmata, kas lasītāju nekur neaizved. Kā grāmata sākās- asprātīgi un jautri, tā arī ietur šo līniju, bet lasītājs visu laiku gaida to vienu soli uz priekšu, kuru tā arī nesagaida. Brīžiem šķiet, ka pietrūkst tikai viens solis, lai šī grāmata būtu patiešām ģeniāla, viens solis līdz pilnīgai cilvēku “atkailināšanai”, viens solis līdz stāsta kulminācijai, viens solis līdz tiem lieliskajiem stāstiem, ko autori ir radījuši vēlāk. Šī bija ārkārtīgi izklaidējoša grāmata ar milzīgu potenciālu, kurai beigās tomēr kaut kā mazliet pietrūka, lai to no sirds varētu dēvēt par ģeniālu.
Kad es sāku lasīt šo grāmatu, man šķita, ka šī bus viena no labākajām, ko jebkad esmu lasījusi, es nevarēju beigt smieties un smaidīt, un sajūsmināties par visām asprātībām un precīzajiem cilvēku attēlojumiem, es nevarēju saprast, kā var neiemīlēties tādā grāmatā. Un tad apmēram pusē es sāku saprast, ka sižets īsti vairs neattīstās un viss būtībā ir pateikts un man kļuva mazliet skumji par grāmatu, kas būtu varējusi būt ģeniāla.

Tomēr par spīti tam, ka autori šo stāstu īsti nenoveda līdz galam, šī joprojām bija burvīga, asprātīga un brīnišķīga grāmata un es noteikti nevēlos citus atrunāt no Good Omens lasīšanas. Šī būs laba grāmata brīžiem, kad gribas lasīt kaut ko smieklīgu, bet ne stulbu, kaut ko kas atklāj cilvēku dabu, bet nav depresīvs. Un, ja no šīs grāmatas negaida pārāk daudz, tā noteikti būs ļoti baudāma.

Citāti no grāmatas:

“Human beings mostly aren`t (particulary evil). They just get carried away by new ideas, like dressing up in jackboots and shooting people, or derssing up in white sheets and lynching people, or dressing up in tie-dye jeans and playing guitars at people.”

“It may help to understand human affairs to be clear that most of great triumphs and tragedies are caused not by people being fundamentally good or fundamentally bad, but by people being fundamentally people.”

Vērtējums:
8/10

Reiz pienāca tāda diena, kad Spīganai atkal gribējās lasīt ko sulīgi, drūmi melnu, kaut ko, kas uzceptu smadzenes. Un viņa zināja, ka Spīganas grāmatplauktā ir atrodama tieši viena tāda grāmata- Nika Keiva „Un ēzelis ieraudzīja eņģeli”. Jā, tas ir tas pats Niks Keivs, kurš slavenais mūziķis un jā, viņa grāmata ir tieši tāda pati kā viņa mūzika.

Eikrids piedzimst mēms un izstumts, bet viņam ir dievišķs uzdevums. Viņa māte ir nevīžīga žūpa, bet viņa tēvs savas dienas vada, taisot nežēlīgus slazdus dzīvniekiem. Viņš dzīvo baismīgajā Ukuloras ielejā, kuras galvenie iedzīvotāji ir fanātiski ticīgie, kuru nežēlība nepazīst robežas. Un, kad mazā Beta tiek atzīta par svēto, izredzēto, tikai Eikrids ir tas, kurš zina patiesību.

Man vienmēr ir patikušas drūmas vai šizofrēniskas grāmatas, bet šī visā manā grāmatu lasītājas karjerā ir vienīgā, kas spējusi manī izraisīt patiesu riebumu un pretīgumu. Parasti, lasot grāmatas, es mēdzu našķoties, bet šoreiz es pavisam ātri atklāju, ka vienlaicīgi dabūt lejā šo grāmatu un ēdienu ir krietni pāri maniem spēkiem, un ēšanai atmetu ar roku, jo no grāmatas atrauties nespēju. Tiesa gan, kad pirms vairākiem gadiem šo grāmatu mēģināju lasīt pirmo reizi, es netiku tālāk par 20 lapaspusēm, es vienkārši nespēju izturēt toreiz šo grāmatu, bet šoreiz bija vēlme tieši pēc tādas un es jau zināju, kas mani sagaida, pie kam, šķiet, ka pēc tām 20-30 lapaspusēm pie grāmatas pamazām pierod un tā ievelk sevī.
Šo grāmatu pretīgu nepadara sižets. Protams, arī tas nav nekāds saulainais un notikumi ir šausminoši, bet ar briesmīgiem notikumiem vien riebumu nevienā neizraisīsi. Nē, šīs grāmatas galvenais trumpis ir fantastiskā valoda, kas galvā zīmē drūmi krāšņas ainas un liek sāpēs saviebties pie grāmatā tik bieži sastopamās vardarbības. Tieši autora stils un valoda ir tas, kas šo grāmatu no vienkārši riebīgu notikumu apraksta paaugstina par ģeniāli pretīgu literāru mākslas darbu.

Atļaušos citēt fragmentu no grāmatas anotācijas, jo es nudien nespēju vēl precīzāk aprakstīt šo grāmatu:

„Spēcīga, poētiska un nevaldāma proza. Neatvairāma un satriecoša savā barokālajā krāšņumā. Ja sen meklējat kādu, kas spēj rakstīt kā visrūdītākais klasiķis un pārsteigt ar pārdroša teksta ambīciju pamatotību, — tad tieši šo grāmatu ir vērts izlasīt. Nika Keiva pirmais un atzinību guvušais romāns ir fantastisks ceļojums gotiskas traģēdijas pasaulē.”

„Un ēzelis ieraudzīja eņģeli” ir neprātīga, piesātināta un brīnišķīga grāmata, kura atmiņā kavēsies vēl ilgi jo ilgi.
Un tomēr par spīti savai sajūsmai par šo grāmatu, es neesmu pārliecināta, vai es apņemtos to kādam ieteikt lasīt. Bukovska faniem droši vien jā un cilvēkiem, kam patīk melnas grāmatas, bet noteikti ne visiem.

Vērtējums:
9/10

Reiz pienāca tāda diena, kad Spīganai atkal gribējās lasīt ko sulīgi, drūmi melnu, kaut ko, kas uzceptu smadzenes. Un viņa zināja, ka Spīganas grāmatplauktā ir atrodama tieši viena tāda grāmata- Nika Keiva „Un ēzelis ieraudzīja eņģeli”. Jā, tas ir tas pats Niks Keivs, kurš slavenais mūziķis un jā, viņa grāmata ir tieši tāda pati kā viņa mūzika.

Eikrids piedzimst mēms un izstumts, bet viņam ir dievišķs uzdevums. Viņa māte ir nevīžīga žūpa, bet viņa tēvs savas dienas vada, taisot nežēlīgus slazdus dzīvniekiem. Viņš dzīvo baismīgajā Ukuloras ielejā, kuras galvenie iedzīvotāji ir fanātiski ticīgie, kuru nežēlība nepazīst robežas. Un, kad mazā Beta tiek atzīta par svēto, izredzēto, tikai Eikrids ir tas, kurš zina patiesību.

Man vienmēr ir patikušas drūmas vai šizofrēniskas grāmatas, bet šī visā manā grāmatu lasītājas karjerā ir vienīgā, kas spējusi manī izraisīt patiesu riebumu un pretīgumu. Parasti, lasot grāmatas, es mēdzu našķoties, bet šoreiz es pavisam ātri atklāju, ka vienlaicīgi dabūt lejā šo grāmatu un ēdienu ir krietni pāri maniem spēkiem, un ēšanai atmetu ar roku, jo no grāmatas atrauties nespēju. Tiesa gan, kad pirms vairākiem gadiem šo grāmatu mēģināju lasīt pirmo reizi, es netiku tālāk par 20 lapaspusēm, es vienkārši nespēju izturēt toreiz šo grāmatu, bet šoreiz bija vēlme tieši pēc tādas un es jau zināju, kas mani sagaida, pie kam, šķiet, ka pēc tām 20-30 lapaspusēm pie grāmatas pamazām pierod un tā ievelk sevī.
Šo grāmatu pretīgu nepadara sižets. Protams, arī tas nav nekāds saulainais un notikumi ir šausminoši, bet ar briesmīgiem notikumiem vien riebumu nevienā neizraisīsi. Nē, šīs grāmatas galvenais trumpis ir fantastiskā valoda, kas galvā zīmē drūmi krāšņas ainas un liek sāpēs saviebties pie grāmatā tik bieži sastopamās vardarbības. Tieši autora stils un valoda ir tas, kas šo grāmatu no vienkārši riebīgu notikumu apraksta paaugstina par ģeniāli pretīgu literāru mākslas darbu.

Atļaušos citēt fragmentu no grāmatas anotācijas, jo es nudien nespēju vēl precīzāk aprakstīt šo grāmatu:

„Spēcīga, poētiska un nevaldāma proza. Neatvairāma un satriecoša savā barokālajā krāšņumā. Ja sen meklējat kādu, kas spēj rakstīt kā visrūdītākais klasiķis un pārsteigt ar pārdroša teksta ambīciju pamatotību, — tad tieši šo grāmatu ir vērts izlasīt. Nika Keiva pirmais un atzinību guvušais romāns ir fantastisks ceļojums gotiskas traģēdijas pasaulē.”

„Un ēzelis ieraudzīja eņģeli” ir neprātīga, piesātināta un brīnišķīga grāmata, kura atmiņā kavēsies vēl ilgi jo ilgi.
Un tomēr par spīti savai sajūsmai par šo grāmatu, es neesmu pārliecināta, vai es apņemtos to kādam ieteikt lasīt. Bukovska faniem droši vien jā un cilvēkiem, kam patīk melnas grāmatas, bet noteikti ne visiem.

Vērtējums:
9/10

Šovakar prāts nesas uz padumjiem jociņiem, tāpēc viens precīzs horoskops 😀

“Septiņas piektdienas nedēļā – pikasso, Gogēni-Hujēni un svētā māksla, bet miskasti aiz sevis iznest neatcerās.” Kuru nu vēl precīzāk par Spī…

Svari
Īsāk sakot – sūdains estēts. Septiņas piektdienas nedēļā – pikasso, Gogēni-Hujēni un svētā māksla, bet miskasti aiz sevis iznest neatcerās. Labi, ne par to – visu savu dzīvi meklē gaišo ideālu, tāpēc laika tam, lai iemācīties taisīt ēst vai piešūt pogas nevar atrast. Patīk kārtīgi saposties, pietam visiem apriebsies izvēloties starp vooooot tām perlamutra podziņām vai toooooo zīda šallīti. Nav stulbs, un laiž pa kreisi, pie tam viņam var būt pastāvīgs partneris, bet krāpšanu izskaidro ar to, ka viņš ar visu sirdi ir uzticīgs Vienīgajam/ai. Īsāk sakot – baigais riebeklis. Dzenās pēc dvēseles līdzsvara, kurš Svariem ir nesasniedzams, tāpēc ka to idiotiskais raksturs vienmēr pārsniedz augstākos ideālus. Kā jau visi neizlēmīgie cirvji, bieži mokās ar nervu slimībām, piemēram psoriāzi un gastrītu. Skaudīgs, bet ne ļauns. Parasti izskatās maigs un skumīgs, ir tendence citus “paņemt zem spārna”, kam nevajag pakļauties nekādā gadījumā, jo Svari var nokaitināt vairāk nekā citas horoskopa zīmes, kopā ņemtas. Atrodas pastāvīgā kognitīvā disonansē starp reālo un vēlamo, tāpēc ka ir lohs.

Citi labi citāti:

Strēlnieks – tas ir vēlviens zodiakāls pizģec.

Noslieces uz visām narkotiskajām atkarības formām, reliģiozu fanātismu, kas pēc idejas ir viens un tas pats.

Pat ja Ūdensvīra dzīvē viss iet caur dirsu, spēj apkārtējiem dot padomus, kuri, bļe, strādā.

Nospēru šeit:  http://www.spoki.lv/joki/Zodiaka-zimes-loled/222066