RSS
 

Archive for the ‘Viņi’ Category

Šodien ir brīnišķīgo cilvēku diena.

19 Aug

Bez citām dīvainām lietam, ko kolekcionēju, manā galvā glabājas arī nelielu dzīves fragmentiņu izlase, kurā nonāk amizanti, mīļi, jocīgi, stulbi vai kā citādi uzmanību piesaistoši dzīves mirkļi, kuri kādā no smadzeņu plauktiņiem ir noglabāti miniatūru stāstu veidā.
Šodien šim arhīvam pievienoju trīs unikālus eksemplārus, kuros galveno lomu spēlē brīnišķīgie cilvēki mums apkārt.

Eksponāts A.
Šis, emmm…., džentlmenis labākajos gados bija saguris pēc ilgstošas staigāšanas, tāpēc uzskatīja par savu pienākumu parūpēties par nogurušām pēdām, tās sabiedriskajā autobusā izvelkot no apaviem un laiski uzslienot uz pretējā sēdekļa. Tā kā ceļš vēlāk būs arī jāturpina, šis džentlmenis nolēma pie viena arī nogriezt uz pēdām izveidojušās tulznas.

Eksponāts B.
Vienīgā brīvā sēžamvieta tai pašā autobusā atradās blakus kādam jaunēklim, kura dzīvība bija atkarīga no tā, cik aktīvi viņš būs spējīgs komentēt drauga telefonsarunu. Vienīgā neērtība – draugs sēž aiz muguras, bet lielai apņēmībai tas netraucē un jaunēklis veikli apmeta roku ap mana krēsla atzveltni un, sāniski pagriezies, lūkoja iespraukties sarunā. Noprotams, ka jaunēklis par tādām lietām kā dezodorants vai citu cilvēku personīga telpa nav dzirdējis, ierosinu šīs divas lietas iekļaut skolas mācību programmā līdz ar tikumības iezubrīšanu nākotnes gaišajos prātos.

Eksponāts C.
Trīs jaunavas vecumā ap mazpadsmit vakara pastaigas laikā beidzot atklāja lielisku izklaidi un nolēma, ka priekšā ejošā Spīgana būtu lielisks mērķis, pa kuru mest ar zaļiem āboliem. Protams, pirms šādām izklaidēm meitenes būtu varējušas patrenēties mešanas tehnikā un precizitātē, jo tie āboli lidoja cītīgi, bet kaut kā apkaunojoši neprecīzi.
Starp citu, žēl ka valodas barjera liedza noskaidrot kādu mani interesējošu jautājumu – vai viņas katru vakaru iet pastaigāties ar zaļiem āboliem cerībā, ka atradīsies kāds bezdvēseles mērķis, vai tomēr šī bija veiksmīga sagadīšanās?

Bet, atmetot neauglīgus prātuļojumus par cilvēkiem, kuriem dzīvojam līdzās, mana šodienas labākā doma bija no zobārsta mājās doties kājām. Nu, no tām lieliskajām domām par kurām tarakāni galvā aplaudē kājās stāvot un fotogrāfa sirds no sajūsmas apmet pāris kūleņus.
To 9 kilometru laikā līdz mājām varēja saskatīties glīšas gaismas un tik skaistus skatus, ka tie tā labprātīgi nemaz negribēja kamerā līst. Un vēl pa ceļam var netīšām atklāt, ka mazliet nekurienes vidū (Liepājas 76) atrodas kafejnīca “Bulka”, kurā izsalkušiem garāmgājējiem dod gardas maizes, maizītes, cepumus, mafinus, kūkas un mīlīgu interjeru.

Foto: Spīgana

Foto: Spīgana
Foto: Spīgana

Foto: Spīgana

Foto: Spīgana

Saldus sapņus, murmuļi!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

tu ej uz vientulību ar manu parakstu uz maigās baltās ādas

01 Feb

Šodien par godu twitter dzejas dienai- mans `mīļākais` Elsberga dzejolis.

es klusi rādīšu – tu aizej tur pa ceļu
tu vientulīga ej starp diviem sniega klajiem
es rādīšu kā es no peļķes smeļu
un sniega ūdeni pie karstās pieres ceļu
kā mana seja raud par vārdiem vienīgajiem

cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā
cik ātri pakāries ir maigais rietumvējš
un tavas drēbes tavas acis skaistās
kā pelni rūsgani pār mitro sniegu kaisās
un pār šo muļķīti kas kaukdams grāvī sēž

viņš piecelsies un noskrāpēs tos dubļus
(vairs viņu neredzēs pie kādas kājām klūpam)
ar ledu noskrāpēs tos ārstējošos dubļus
un resnai bufetniecei atdos piecus rubļus
un uzpīpēs un runāsies ar žūpām

es klusi rādīšu – tu ej uz vientulību
ar manu parakstu uz maigās baltās ādas
ar cigareti raksta nebūtību
ar sniega piku raksta mīlestību
ar lūpām raksta atvadas uz ādas

/Klāvs Elsbergs/

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Lidmašīnu revolūcija.

16 Jan

Es stāvēju mammas dzīvoklī Pļavniekos, vienkārši stāvēju istabas vidū, bez jebkāda mērķa, domām, apmēram tā, kā videospēles varoni spēles sākumā varētu ievietot telpā.

Piepeši manu uzmanību pievērsa dīvainas skaņas aiz loga- daži klusināti sprādzieni, arvien skaļāka motora dunoņa. Neparastas tāpēc, ka nāca no nepareizās puses- no gaisa, kaut kur tālumā virs ēkām, nevis no ielas līmeņa, kā tām pienāktos. Un tās bija skaļas, aiz aizvērtiem logiem taču parasti ielas trokšņus šeit dzirdēt nevar.

Es vēros ārā pa logu, joprojām stāvot istabas vidū, un beidzot ieraudzīju cēloni- neredzētu, neierastu ainu, kurai negribēju ticēt, nevar taču noticēt, ka Tavas acis lūkojas uz milzīgu baltu lidmašīnu, kas agresīvi lido pār dzīvojamām ēkām, tāds milzīgs, balts kaut kas pāri pelēcībai un ikdienībai. Šķiet, lidmašīna sajuta manu skatienu un bailes un nupat vēlas man personīgi apliecināt- jā, tas pavisam noteikti var notikt ar Tevi. Patiesību sakot, tieši pašlaik notiek, ne tikai var notikt kaut kādā nereālā nākotnē.

Līdz šim lidmašīna bija lidojusi paralēli manam logam, bet nu asā leņķī pagriezās pret mani un laidās straujā pikējumā tā, lai lidmašīnas deguns iedurtos precīzi manā logā un es to kārtīgi varētu aplūkot pēdējos mirkļos pirms nāves, jo man taču patīk lidmašīnas, man noteikti ir jāgrib to pēdējā mirklī apskaut.

Un tad viss pazuda, tikai bezgalīgs melnums, melns ekrāns kā Trīra Melanholijā.

Es pamodos.

Nolāpītā motora skaņa nekur nebija pazudusi, tikai nu nāca no pareizās puses- ielas, un, protams, es nestāvēju mammas dzīvoklī. Nē, es pavisam normāli pamodos gultā un blenzu griestos, domājot, ka kaut kur tur, lejā, tās mašīnas, kas rada motora troksni, šoferim taču vajadzēja tai durvis arī atvērt un aizcirst, lai to iedarbinātu, gan jau tie tad arī bija tie sprādziena trokšņi. Atviegloti konstatēju, ka ir gana agrs, lai es varētu vēl pagulēt, un viegli ieslīdēju miegā, iegrimstot sapnī, par kuru biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir realitāte un nu nekādā veidā tas nevarētu būt sapnis.

Gulēju gultā un draugiem atstāstīju sapni par lidmašīnas uzbrukumu, vēlreiz to detaļās atcerējos, tikai šoreiz tas beidzās nevis ar klusumu un melno ekrānu, bet manu ķermeni, kas kopā ar lidmašīnu liesmojot gāzās lejā no septītā stāva. Vairs nebija bail, tikai domāju par to, ka šai filmai nu reiz ir lieliski specefekti un perfekts operatora darbs. Izstāstīju sapni un patiešām aizbraucu uz Pļavniekiem, pie mammas, lai paņemtu kaut kādas savas mantas, viņai par sapni neko nepastāstīju un devos atpakaļ uz sabiedrisko transportu.

Biju atnākusi jau līdz Saharova ielai, gribēju ieskriet vietējā Maximā pēc kādiem našķiem un tikai tad pamanīju, ka uz ielām ir uzstādīti milzīgi ekrāni. Līdz šim nebiju tos ievērojusi, jo tie bija nedzīvi un neko nerādīja, taču nu visi kā viens ieslēdzās un sāka ņirbināt skatus ar visas pasaules pilsētām, un notikums visur bija viens un tas pats- lidmašīnas iegāžas dzīvojamajos rajonos, aizraujot sev līdzi daudzstāvu ēkas, kas sadrūp kā spēļu namiņi, būvēti no lego, un domino kauliņu efektā aizrauj līdzi pārējās ēkas.

Neviens nespēja justies pārsteigts, kad virs mazliet attālākām mājām arī Pļavniekos parādījās lidmašīna un precīzi tāpat iegāzās dzīvojamo ēku pudurī, iznīcinot visu savā ceļā. Neviens neskrēja, nebija panikas, tikai milzīga, neizmērojama nolemtības sajūta, tikai daži cilvēki apstājās ielas vidū. Droši vien tur tikko sagruva viņu mājas un vairs nebija, kur iet, tāpēc bezmērķīgi stāvēja ielas vidū un lūkojās dūmos, kas cēlās no gruvešiem.

Miljoniem asarām notecējušu seju- gan ekrānos, gan man blakus uz ielas, joprojām nekādas histērijas, tikai asaras, kas straumēm līst pāri vaigiem, bezcerība un nolemtība. Un nebija jau vērts kaut kur skriet, cilvēki mehāniski turpināja iesāktās darbības. Es vēl palūkojos uz savu saraudāto seju no malas un nodomāju, diez vai šādā brīdī būtu piedienīgi iet sev pirkt šokolādi, bet vispār taču jau ir vienalga, gan jau pēdējos dzīves mirkļus vari pavadīt arī stāvot rindā pie Maximas kasēm un pērkot šokolādi.

Šinī brīdī skanēja modinātājs un nekad dzīvē man šī skaņa nav likusies skaistāka un pievilcīgāka kā šorīt. Tikai tā sasodītā nolemtības sajūta nav pametusi arī pēc pamošanās, nelīdz ne karsta duša, ne brokastis, ne tas, ka jau pienākusi pēcpusdiena. Sēž kaut kur galvas stūrī un lēnām grauž.

Un es tikai lamāju savas smadzenes par to, ko šoreiz sastrādājušas. Varēja taču sapņot par mirušiem tauriņiem, kā vakar pirms miega lasītajā grāmatā, nevis noslaucīt pilsētas un sevi no zemes virsas vienā sasodītā lidmašīnu revolūcijā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
Comments Off on Lidmašīnu revolūcija.

Posted in Dzīve, Spīgana, Viņi

 

Vasaras laiks, ziemas laiks

16 Nov

Ja vien es nebūtu sev svēti nosolījusies neiesaistīties derībās, es tagad būtu ar mieru saderēt, ka tie, kas joprojām čīkst par to, ka sakarā ar pāreju uz ziemas laiku tagad vakari gari un tumši un kas par to, ja rīti gaiši, bet piecelties jau nevar šā vai tā, ir tie paši, kas pie pārejas uz vasaras laiku spēra ārā frāzes apmēram tādas, kā “pusnaktī gaišs? Ha! Es arī varu pagriezt pulksteni tā, lai 2 naktī būtu gaišs!”

Gaišs pusnaktī? A bet lieliski! Vēlās nakts pastaigas piemājas parkā vai romantiskā nakts pastaiga! Vakarā ir pārāk gaišs, lai aizmigtu? Neguli! Vai iegādājies melnus aizkarus. Saule lec 4 no rīta? Burvīgi! Ar saullēktu nāc mājās no velns-viņ-vien-zin-kurienes, vērojot, kā pamazām izgaismojas pilsēta. Vai neej gulēt un sagaidi saullēktu, sēžot uz palodzes. #vasara

Jau 4 pēcpusdienā ir tumšs? Satriecoši! Sagaidi pieklājīgu sniegu, savelc mugurā vis-vis-vis-vissiltākās drēbes un ej pagulēt sniegā pie jūras, skatoties zvaigznēs, un būsi izdarījis burvīgu lietu, ko atcerēties. Pagājušogad šito joku nostrādāju Baltajā kāpā (ap pusnakti, protams ka), šogad vēl domāju, par piemērotāko lokācijas vietu.
Ziema ir pārāk auksta un vispār nekam nederīgs gadalaiks? Palien zem segas ar lielisku grāmatu (šo pasniedz karstu, pēc garšas pievienojas karstvīnu, mandarīnus vai grauzdētas mandeles). Grāmatas nav stilīgi? Tu esi stulbs un nekāda laika nepārgriešana Tev nelīdzēs.

Čīkstuļi jūs esat, iesūnojuši čīkstuļi!

Ko es ar to gribēju teikt? To, ka es esmu forša un nesūdzos par laikapstākļiem un lietām, kuras nevaru mainīt!
Oh, wait…..


Foto: Kārlis Ratkēvičs; modele: Spīgana

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
Comments Off on Vasaras laiks, ziemas laiks

Posted in Little precious moments of life, Viņi

 

Vakara smalkās kaites

09 Nov

Un tad pēkšņi hops- vakars pārvēršas par pilnīgi nelietojamu lielumu un Tu vairs nevari iekārtoties pats savā ādā, un gaiss vairs negaršo, kā vajadzētu, un tas pelēkais pleķis tur uz sienas nebija, kad pēdējoreiz izgāji no istabas, un sajūtas izgaist, izplēn kaut kādā nebūtībā, un vispār jau varbūt varēja savādāk, bet varbūt nevajadzēja, un grīda ir pārāk auksta, lai novietotu tur kailo pēdu, bet zeķes iegriežas ādā un noēd Tevi, un pa kreisi mirgo zaļa lampiņa- velti, un vispār jau vienalga, tikai neskaties atpakaļ, nelūkojies pāri plecam, viņi to tik vien gaida, viņi gaida, kad pagriezīsi galvu, pavisam viegliņām, pavisam ātri tikai uzmetīsi vienu acumirkli, viņi to tik vien gaida, un Tevis nav,
Tevis nav,
Tevis nav,

Tu izgaisti

 

Bet nekas taču nenotika.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
Comments Off on Vakara smalkās kaites

Posted in Little precious moments of life, Viņi

 

Archija superkonkurss

28 Oct

Par @archijs konkursu lasi šeit: http://archija.info/index.php/2011/10/28/3047 tikmēr es padalos ar savu jauno mūzikas projektu.

 

Esmu Catharine Parr Trall (un velns viņu zina, kā manu vārdu izrunā tai jūsu jocīgajā valodā), man riebjas, ja kāds mēģina nozagt manus panākumus, tāpēc spēlēju viena, esmu cilvēks-orķestris. Dziesmas rakstu un izpildu psihodēliskā roka stilā, tas nav nekas tāds, kas Tev, cilvēk prastais, būtu jāsaprot, manas dziesmas ir mana privilēģija.
Katra mana dziesma ir balstīta uz kādu no populārajām pasakām, iedvesmu smeļos no Jefferson Airplane dziesmas White Rabbit http://www.youtube.com/watch?v=WANNqr-vcx0
No lielās mūzikas grasos aiziet, kad izbeigsies pasakas, par kurām rakstīt. Vai arī, ja trīs-ausu divgalvainie kentauri man vēlreiz piedāvās doties viņiem līdzi, šoreiz neatteikšu, lai kāds arī nebūtu viņu galamēŗkis un mežonīgas viņu orģijas.
Es no sirds ticu, ka esmu leģendārās rakstnieces Catharine Parr Trall reinkarnācija, tāpēc arī šai dzīvē esmu pieņēmusi viņas/manu vārdu (vecākiem prātiņš bija par īsu, lai līdz tam aizdomātos, nabaga cilvēki…). Manu biogrāfiju Tu, draudziņ, vari izlasīt šeit:http://en.wikipedia.org/wiki/Catharine_Parr_Traill
Un šinī leģendārajā brīdī es cilvēcei dodu neatkārtojamu iespēju noklausīties manu pirmo albumu “you should follow that.”, kurā iekļautas tādas dziesmas kā “Karlson on the Roof flys high”, “Doctor Dolittle and his sweet, little animals”, “Mary Poppins, umbrella, window”, “Winnie-the-Pooh is stuffed” kā arī daudz citus šedevrus.

Peace un lai miermīlīgais elfs ir ar jums visās jūsu dzīves gaitās.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
Comments Off on Archija superkonkurss

Posted in Citāti, Viņi

 

Pussy

25 Oct

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Klāvs par draugiem

28 Jul

es neatsakos no draugiem
arī tad ja tie dzer

es neatsakos no gaismas
arī tad ja tās nav

es atceros būdas tumsā
līķbālos aveņu stiebrus
tie noteikti ilgojās saules

es negribu nodot biedrus
ko dzīve ir izdzērusi
sausus kā vītušus ziedus

/K. Elsbergs/

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
Comments Off on Klāvs par draugiem

Posted in Citāti, Viņi

 

Skatiens

25 Oct

Tu skatījies tā, ka es pagriezu galvu un sekoju Tavam skatienam tikai, lai ieraudzītu kailu sienu sev aiz muguras.

Tavs skatiens bija tik ciešs un intensīvs, ka man šķita- Tu lūkojies man cauri. Bet mirklī, kad ieraudzīju sienu, kad sapratu, bija par vēlu, jo sapnis bija izgaisis līdz ar Tevi, un es atkal redzēju tikai skapi un vēl vienu kailu sienu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
Comments Off on Skatiens

Posted in Little precious moments of life, Spīgana, Viņi