Grāmatu Spīgana par grāmatām

Šai grāmatai es uzdūros netīšām – ieraudzīju Signes tvītu par skaitīt protošiem zirnekļiem un saintriģējos. Sagādāju audiogrāmatu, daudz nedomājot ķēros klāt un nu šķiet, ka manā personīgajā “šogad labākā izlasītā grāmata” konkursā nupat Mistborn ir uzradusies pamatīga konkurence, jo šis nu bija kaut kas brīnišķīgs.

Par dieva sindroma trūkumu cilvēce tā kā nekad nav varējusi sūdzēties un kaut kādā nākotnē, kur tehnoloģijas ļauj paveikt brīnumu/briesmu lietas, cilvēkiem arvien vairāk šķiet, ka viņiem vajadzētu kontrolēt dabu. Cik tas ir labi vai slikti lai spriež izmirstošā cilvēku suga, kas paši sev atņēmuši mājas – Zeme ir neapdzīvojama un cilvēces pēdējās driskas meklē sev jaunu mājvietu.
Tikmēr uz kādas citas, teraformētas planētas zirnekļiem varētu būt cits viedoklis par cilvēka darbību, jo tieši greizi aizgājis cilvēku projekts ļauj zirnekļiem attīstīties par inteliģentiem radījumiem, kas apzinās sevi un spēj izveidot augsti attīstītu civilizāciju.
Bet ko tad, ja nu uz šo zirnekļu planētu pretendē arī atlikusī cilvēku saujiņa?

Beidzot, beidzot es esmu uzdūrusies grāmatai, kur cilvēki nav krutie varoņi, kur pasauli glābj cita suga, kur viss nav pašsaprotami, kur varoņiem ir jāpakustina smadzenes, lai risinātu problēmas! Es pat īsti nezinu, kādos vārdos lai ietērpju savu sajūsmu, bet nu grāmata, kas apskata dažādas iespējas par to, kā var attīstīties komunikācija par pamatu ņemot dažādas sugas, kas neuzskata cilvēkus par visuma centru, kas vienaldzīgi pasper malā cilvēku iedomību, tā ir lieliska grāmata.

Milzīga uzmanība grāmatā ir pievērsta ekosistēmām un evolūcijai, dažādiem veidiem kā sugas risina problēmas un konfliktus, aiz tā visa gaumīgi uz paplātes pasniedzot fundamentālu jautājumu – vai cilvēks tiešām ir labākais, kas varētu notikt ar visumu? Atbilde, protams, nebūt nav viennozīmīga, bet autora literāra meistarība ir neapšaubāma. Man, cilvēkam, kam izteikti riebjas zirnekļi, iepārdot ideju, ka zirnekļi patiesībā ir foršāka civilizācija par cilvēkiem? Visu cieņu.

Teju vai jādomā, ka pats autors vai viņa senči būs bijuši piederīgi kādām citām civilizācijām, jo tik oriģinālu un svaigu skatījumu uz Zemes galu, cilvēces attīstību un konfliktu risinājumu man sen nebija nācies lasīt. Galvenā konflikta atrisinājums beigās vispār lasītāju atstāj uz pauzes par spīti tam, ka jau biju pārliecināta – šī nu reiz nav grāmata, kurā viss beigsies mums tik ierastajā veidā.

Un vēl tāda neliela nianse – šis nav prasts kosmosa apšaudīšanās romāns, kurā izdzīvo krutākie roboti. Nē, nē, dārgie, šis ir romāns, kas pilns ar idejām par emancipāciju (Go, #TeamFabian!), vienlīdzību, cilvēcību, empātiju un visām tām lieliskajām lietām, kuras gribētu redzēt mūsu sabiedrībā. Ja man lūgtu īsi definēt grāmatas galveno ideju es teiktu, ka tā ir sekojoša: “Kā tu vari būt cilvēks, ja otrā cilvēkā neredzi cilvēku?”

Īsāk sakot – jums ir jāizlasa šī grāmata! Ja tuvākajā laikā redzēsiet Spīganu maniakāli skraidot pa ielām un uzbāžoties svešiniekiem ar grāmatu, ziniet, ka tā ticami ir “Children of Time”.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Children of Time
Autors: Adrian Tchaikovsky
Lappušu skaits: 600
Pirmizdevuma gads: 2015

Jau rīt sāksies gada lielākais grāmatu pasākums Latvijā, kuru šogad gan es nelietīgi taisos neapmeklēt (ta gadās), bet vismaz Prometejs mani iepriecināja un vēl pirms Ķīpsalas izsniedza lasīšanai otro “Burvju” daļu. Grāmatu iesāku teju vai drebošām rokām, jo pirmā daļa bija tik sasodīti laba, ka bail – otrā var neturēt līdzi. Bet nē, viss ir labi un varbūt pat vēl labāk.

Kvnetins, Džūlija, Eliots un Džanete nu ir Filorijas karaļi un karalienes, bet nevarētu teikt, ka tā ir piedzīvojumiem bagāta dzīve un Kventins jau atkal nezina, kur likties ar savu bezjēdzīgumu un kniešās uz kādu piedzīvojumu. Ja galvenajam varonim vajag, piedzīvojums, protams, tiek pagādāts un pilnai laimei komplektā neiztrūkst arī krietns spēriens pa pakaļu.

Es nudien apbrīnoju autorus, kuri spēj saglabāt sērijas integritāti, nākamo grāmatu vedot pavisam jaunā virzienā, un Grosmans to dara meistarīgi. Ja pirmā grāmata vairāk bija parafrāze par fantāzijas žanru kā tādu un stāsts par to, kas parasti tiek grāmatās izlaists, tad otrajā grāmatā autors jau iet savu ceļu un neatkarīgāk no literatūras kanona risina burvju pavedienus.

Joprojām ir manāmas atsauces uz pasaules fantāzijas klasiku, tomēr tās ir kļuvušas neuzkrītošākas, galveno vietu atdodot pašu burvju dzīvesstāstiem un mēģinājumam saprast, kāda velna pēc cilvēki vispār ir tikuši pie maģijas. Mani īpaši sajūsmina tas, ka galvenā varoņa lomā nu vairs neuzstājas tikai Kventins – vienlīdz nopietna loma ir atvēlēta noslēpumainajai kārklu raganai Džūlijai, kas maģiju apguvusi nevis ērtajā Breikbilā, bet gan krietni tumšākos veidos un nostūros, par savām spējām maksājot ļoti sāpīgu cenu.

Lasītājiem tiek piedāvāts arī plašāks ieskats pasaules uzbūvē (bet, protams, ka Venēcija virs ūdens turas tikai ar maģijas palīdzību, protams), vairāk tiek pētīta arī pašas maģijas uzbūve un burvju izpratne par to. Tas beidzot ļauj šo sēriju uztvert kā atsevišķu, oriģinālu darbu, kas nebalstās tikai parodijas notīs, bet patiesi iedziļinās burvju dabā un mēģina izprast savus joprojām nekam nederīgos varoņus. Bet lasītājam ir krietni jāpiesargās, jo šī romāna beigas drusku atstāj bez elpas un izraisa zināmu vēlmi grāmatu mest pret sienu, jo tā taču nedrīkst un tā nebija runāts. Bet tāpēc jau Grosmans ir lielisks, ka viņš neseko nekādiem likumiem un var atļauties gan ar varoņiem, gan lasītāju rotaļāties pēc sirds patikas. Un ļaušanās šai spēlei nudien sagādā literāru baudu.

Viens mīnuss grāmatai piemīt gan un tā ir valoda. Jau pirmā grāmata lasījās lēni un smagi, toties to atdzīvināja brīnišķīgi dialogi. Otrā grāmata valodas plūduma ziņā stagnē vēl vairāk un dialogi ir kļuvuši neveiklāki jau balansējot uz tās robežas, kur tie no dzīviem pārtop par neveikliem. Nav īsti skaidrs, vai šoreiz vaina ir rakstniekā, tulkotājā vai korektorā (nudien, ar karietēm nejāj), tomēr fakts paliek – valoda varēja būt arī labāka.

Lai nu kā būtu ar valodu, es vienalga atļaujos šo grāmatu dēvēt par lielisku. Burvju sērija ir tieši tas, ko jau gadiem esmu ilgojusies redzēt fantāzijas lauciņā un autora spēja apspēlēt to, kas līdz šim dzīvojis ēnās, ir brīnišķīga. Jādomā, ka “Burvju” fani nebūs vīlušies un atliek vien cerēt, ka sērija arī turpmāk ies uz augšu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”

Nosaukums: Burvju karalis
Sērija: Burvji #2
Autors: Levs Grosmans
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 432
Pirmizdevuma gads: 2011
ISBN: 9789934553073