RSS
 

Posts Tagged ‘10’

Puķes Aldžernonam. Daniels Kīzs

27 Dec

Atceros, ka kāds no izdevniecības Zvaigzne izteicās: „Ja gadā varēu izdot tikai trīs grāmatas, „Puķes Aldžernonam” būtu viena no tām.” Nespēju nepiekrist šim viedoklim.
Šis ir tāds rets gadījums, kad pirms tiku lasīt grāmatu, man to ārkārtīgi saslavēja un man bija mazliet bail, ka sanāks, kā ar citām grāmatām, no kurām gaidi ļoti daudz- galu galā izrādās, ka esi sadomājies pārāk daudz un grāmatu vairs nespēj izbaudīt, bet šoreiz tomēr grāmata attaisnoja visas uz to liktās cerības un pat pārsniedza tās.

Čārlijs ir 32 gadus vecs vīrietis, kura IQ knapi sasniedz atzīmi 70, kas pēc būtības nozīmē to, ka viņš ir idiots. Bet tad zinātnieki Čārlijam piedāvā piedalīties eksperimentā- viņam tiks veikta smadzeņu operācija, kas Čārliju padarīs par ģēniju. Iepriekš šādi eksperimenti ir veikti ar pelēm un pēdējais no eksperimentiem- ar peli Aldžernonu- ir izrādījies veiksmīgs. Čārlijs, protams, piekrīt, jo cer, ka tad, kad viņš būs gudrs, viņš cilvēkiem patiks un iegūs jaunus draugus.
Operācija izrādās veiksmīga un Čārlija prāta spējas ātri vien pārsniedz jebkura cita zinātnieka zināšanas, tomēr atklājas, ka jauniegūtā gudrība vien nesniedz laimi, bet drīzāk gan otrādi, pie kam, šķiet, ka Aldžernons tomēr sāk regresēt.

Grāmata ir sarakstīta pirmajā personā, Čārlija dienasgrāmatas veidā un sarakstīta tik dzīvi, ka lasītājam jau ar pirmajām lapaspusēm ļauj indentificēties ar Čārliju un lasītājs patiešām spēj iztēloties, kā tas ir- dzīvot kā idiotam, neizprast pasauli un tomēr gribēt būt gudram. Un tad pēc operācijas lēnām ir jūtama izaugsme, sākumā lasītājs pat lāga nemana to, kā Čārlijs mainās, tikai piepeši atskārš, ka Čārlijs raksta labāk, saprotamāk un ievēro gramatikas likumus, sāk pārspriest nozīmīgākas lietas, arī viņa vārdu krājums strauji palielinās. Ir gandrīz sāpīgi vērot, kā Čārlija emocionālā inteliģence netiek līdzi viņa prāta spēju izaugsmei- sākotnēji, lai arī jau ģēnijs, emocionāli Čārlijs ir iestrēdzis pusaudža vecumā un nespēj sadzīvot ar to, ka emocionāli neattīstās tikpat ātri kā intelektuāli. Galu galā- Čārlijs dažu nedēļu laikā ir ieguvis zināšanu bagāžu, kādu parasti cilvēki iegūst (vai drīzāk jau neiegūst) visas dzīves laikā, tomēr emociju pasauli nav iespējams apgūt no grāmatām vien, tam nepieciešama arī pieredze.
Grāmatā visā pilnībā atklājas arī tas, cik ļoti bērnībā gūtās traumas spēj ietekmēt cilvēka atlikušo dzīvi. Lai arī Čārlijs tagad ir ģēnijs un izprot to, kā darbojas cilvēka smadzenes, viņš tomēr nespēj pārkāpt bērnības pāridarījumiem no mātes un ģimenes, un tieši šīs bērnības traumes ir viens no faktoriem, kas kavē Čārliju tagad dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Stāsts ir patiesi aizkustinošs un liek uz pasauli paskatīties citām acīm, norādot, ka ar zināšanām un intelektu vien varbūt šinī pasaulē nemaz nepietiek un cilvēkiem pilnvērtīgai dzīvei ir nepieciešams vēl arī kas cits.

Teju vai pārsteidzoši ir tas, cik ļoti 50 gadus veca grāmata šķiet oriģināla un aizraujoša arī mūsdienās, lasot gandrīz nekur nepavīdēja kaut kas novecojis vai mūsdienām smieklīgs, šī ir no retajām grāmatām, kas patiešām spēs nenovecot vēl ilgi.

„Puķes Aldžernonam” viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad esmu lasījusi, es pat atļautos šo grāmatu ierindot to grāmatu sarakstā, kas būtu jāizlasa ikvienam, jo šī nenoliedzami ir vērtīga grāmata. Starp citu, man šķita, ka tā itin labi iederējās Ziemassvētku laikā- jo lai arī skumja, tā tomēr ir tāda gaiša un aizkustinoša grāmata.

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Brāļi Lauvassirdis. Astrīda Lindgrēne

22 Nov

Šogad pirmo reizi sanāca pabūt Stokholmā un attiecīgi arī Stokholmas labākajā vietā- Lindgrēnes muzejā. Teikt, ka es par to biju stāvā sajūsmā, nozīmētu nepateikt neko, bet ne par to stāsts. Lindgrēnes muzejā mani sagaidīja mērens pārsteigums un atklāsme, ka Brāļus Lauvassirdis taču sarakstījusi Lindgrēne, nevis Andersens. Un nemaz nesmejaties. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka bērnībā izlasīju visas Lindgrēnes grāmatas, kas tulkotas latviski, un tās bija pirmās grāmatas, ko pati ņēmu no bibliotēkas, bet par Brāļiem Lauvassirdīm man atmiņā bija noglabājušās tik smeldzīgi skumjas atmiņas, ka biju pilnīgi pārliecināta, ka tās ir piederīgas Andersenam, nevis jaukajai Lindgrēnei. Nu redz, izrādījās, ka esmu smagi kļūdījusies un nolēmu Brāļus Lauvassirdis izlasīt vēlreiz.
Starp citu, lasīju burvīgu Zvaigznes izdevumu no sērijas “Lasītprieks” un lasot priecājos par smukajām ilustrācijām. Man vispār patīk, ka mūsdienās joprojām izdod grāmatas ar oriģinālajām ilustrācijām.

Kārlis Lauvassirds ir mazs, slims zēns, kura lielākais elks un labākais draugs ir viņa skaistais, gudrais un visādi citādi brīnišķīgais vecākais brālis Jonatans. Kad mājā izceļas ugunsgrēks Jonatans drošsirdīgi glābj mazo brāli no liesmām un ar Kārli uz muguras metas ārā pa trešā stāva logu, pieliekot punktu savai īsajai dzīvei (un pēc tam vesels bars cinisku tantiņu iet pie brāļu mātes vaidēt par to, kāpēc tieši tam jaukajam puikam vajadzēja mirt, bet tam slimīgajam dzīvot). Tomēr tieši šeit stāsts tikai sākas, jo brāļi norunājuši tikties teiksmu un ugunskuru zemē Nangijālā, kur viss ir iespējams.
Kad arī Kārlis seko Jonatanam, viņš atklāj, ka Nangijāla tiešām ir neaprakstāmi burvīga vieta, tomēr dzīvi tur aptumšo ļaunais Tengīls, kas nežēlīgi paverdzinājis kaimiņu Ērkšķrozīšu ieleju. Brāļi Lauvassirdis ar gudrību un neaprakstāmu drošsirdību cīnās pret Tengīlu un galu galā viņu arī uzveic.

Tagad pēc pārlasīšanas man šī grāmata vairs nešķiet tik traģiska un skumja kā likās bērnībā, drīzāk tāda patiešām skaista pasaka par drošsirdību, visu labo un brāļu mīlestību. Droši vien bērna acīm tas viss šķita krietni traģiskāk, jo abi brāļi taču mirst, un miršana taču ir skumja padarīšana. Bet patiesībā nāves tēma šinī grāmatā nemaz nav vissvarīgākā, lai arī bērnībā šī bija pirmā grāmata, kas runāja par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves un cik nu atceros, tās idejas man bērnībā šķita ļoti mierinošas.
Un vispār šī ir tāda grāmata, ko arī pieaugušie var lasīt, ne tikai bērni, vismaz man bija ļoti interesanti to izlasīt vēlreiz, jo īpaši tāpēc, ka sižetu atcerējos maz, atmiņā bija palicis tikai tas skumjais iespaids, un tā man gribējās ātrāk izlasīt un uzzināt, ar ko tas tas beigsies un kas notiks.

Es priecājos, ka atkal izlasīju šo brīnišķīgo grāmatu un apsveru domu kaut kad pārlasīt vēl šo to no bērnības grāmatām, jo tas ir patiesi aizraujoši.

Vērtējums
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Vinnijs Pūks. A. A. Milns

12 Oct

Nav nekāds Noslēpums, ka mums ar māsu ir tikai 3 svētas un neaizskaramas lietas, un Vinnijs Pūks ir viena no tām. Manu grāmatplauktu rotā Ļoti Patīkami Nobružāta un Veca Vinnija Pūka grāmata. Patiesībā tā grāmata ir pat krietni vecāka par mani, pašlaik pat mazliet vairāk kā divreiz vecāka par mani, un man sen jau ir nojucis skaits, cik reižu es to esmu pārlasījusi, bet es katrā ziņā zinu, ka tā kļuva par manu Mīļāko Grāmatu jau tad, kad man to bērnībā lasīja priekšā un savu Statusu tā nav zaudējusi joprojām.
Vakar sanāca Pūku pārlasīt vēlreiz, jo šoreiz tas bija nepieciešams studiju mājasdarbam, bet tam jau pēc būtības nav nekādas Nozīmes, šā vai tā es kaut kad drīzumā būtu atkal ķērusies klāt Vinnijam, jo rudens vienkārši ir tāds laiks, kad lasīt Vinniju Pūku.

Es apšaubu, ka kāds mūsu platuma grādos nepazīst veco, dumjo lāci ar zāģu skaidām galvā un ja nu tomēr ir gadījies tā, ka kāds nezina, kas ir Pūks, es pieņemu, ka šis Kāds ir tikko nokritis no Mēness. Un kurš gan vismaz reizi dzīvē nav spēlējis Pūksprunguļus?
Ir grūti precīzi ietērpt vārdos to sajūtu, kas Vinniju Pūku padara par Izcilu grāmatu, bet lietas, kas mani šinī grāmatā vienmēr ir pievilkušas ir tās vienkāršība, varoņu naivums un nevainība, tas cik viegla, asprātīga un vienlaikus gudra ir šī grāmata.

Protams, runājot par Vinniju Pūku, nevar nepieminēt arī Šeperda kunga ilustrācijas, kas teicami papildina grāmatu un rada tieši vajadzīgo noskaņu. Vinnijs Pūks ir vienīgā grāmata, kurai katru reizi ar milzīgu baudu aplūkoju arī ilustrācijas, nevis vienkārši tām pārlecu pāri. Starp citu, līdz diezgan nesenam laikam es biju pārliecināta, ka visas ilustrācijas, izņemot vāku, vienmēr ir bijušas melnbaltas, bet, meklējot internetā šīs ilustrācijas tetovējumam, es atklāju, ka patiesībā taču tās ir krāsainas un tikai padomju laikā izdotajai grāmatai krāsas nav atvēlētas.
Un jā, jā, es esmu tik fanātiski pieķērusies Vinnijam, ka man uz muguras ir Vinnija Pūka tetovējums, kas ņemts no grāmatas oriģinālajām ilustrācijām. Nē, man nešķiet, ka es būtu Pārāk Aizrāvusies, es jau neesmu Tāda Spīgana.

Es esmu cieši pārliecināta, ka Vinnijs Pūks ir Diža Grāmata un man neizsakāms prieks, ka jau sen atpakaļ man iemācīja to mīlēt. Un vēl es esmu stingri pārliecināta, ka šī ir grāmata, kas būtu jāzina katram.

“Ja tu dūc, tad tāpēc, ka esi bite. Cik es zinu, vienīgais iemesls būt par biti ir medus vākšana. Un vienīgais iemesls vākt medu ir, lai es to apēdu.”

“Īsts stāsts vienmēr ir labāks par atmiņām.”

“Visi jau nevar. Dažiem jau nepienākas.”

“Reti lietots svešvārds: “Labsirdība”.”

Šis par mani:

“Pūks paskatījās uz savām ķepām. Viņš zināja, ka viena no tām ir labā. Un vēl viņš zināja: ja viena ir izrādījusies par labo, tad otra noteikti ir kreisā, bet viņš nekādi nevarēja atcerēties, ar kuru ķepu jāsāk.”

“Trusītim galvā ir Smadzenes, nevis Zāģu Skaidas. Un man liekas, tāpēc viņš nekad neko nesaprot.”

Vērtējums:
10+/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Amerikāņu dievi. Nīls Geimens

21 Sep

Ja būtu jānosaka, kura no šī gada Zvaigznes grāmatām bija visgaidītākā, būtu grūti izvēlēties starp Gvinas “Tumsas kreisā roka” un Geimena “Amerikāņu dievi”, bet nupat jau lasītājiem ir pieejamas abas un nemaz ne tik īsu brīdi. Beidzot grāmattārpu vēlmes ir piepildītas un pāris mēnešu laikā esam latviski saņēmuši veselus divus fantastikas smagsvarus. Laime pilnīga.
Sen nebiju turējusi rokās grāmatu, kas mani tik pilnīgi savaldzinātu un neprātīgi ierautu sevī. Pat Gvinas Tumsas kreisajai rokai tas neizdevās tādos apmēros, kā to paveica Amerikāņu dievi- es šo grāmatu lasīju katrā mazākajā vaļas brīdī un garlaicīgo lekciju laikā mani kursabiedri jau zināja, ka ar mani nav vērts runāt, jo es jau atkal esmu tur- tajā pasaulē, kur joprojām dzīvo vecie dievi. Un brīžos, kad nācās pievērsties kam citam, es nepacietīgi dīdījos krēslā, skaitot mirkļus, kas vēl atlikuši līdz es atkal varēšu tikties ar senaizmirstajiem dieviem.
Gvinas grāmata bija, iespējams, filozofiskāka, bet Geimens mums dāvā trakāko mītu kokteili kopš brīža, kad pa šo zemi vēl staigāja senie grieķi ar visu savu dievu plejādi. Mītomāniem šī grāmata būs īsts saldais ēdiens.

Grāmatā mums atklājas tas, ka senie dievi nebūt nav miruši, kā arī tas, ka cilvēki savus dievus paņēma līdzi, kad ieceļoja Amerikā. Amerika nav dieviem labvēlīga zeme un pat jaunie dievi ātri tiek nodoti aizmirstībai, tāpēc dieviem nākas savu iztiku pelnīt, kā nu kurš prot- piestrādājot par taksometra šoferi vai augstākās klases prostitūtu, vai piedāvājot ģimeniskas bēru ceremonijas.
Tomēr nu tuvojas vētra un dievi- vecie un jaunie- ceļas kaujai, izšķirošam cilvēku ticības pārbaudījumam. Galu galā- dievi uz šīs zemes atrodas tikai cilvēku ticības dēļ un aizmirstībā slēpjas viņu nāve. “Idejas nogalēt ir daudz grūtāk kā cilvēkus, bet beigās arī tās var iznīcināt.”
Dievu darbībām pa vidu tiek iejaukts arī grāmatas galvenais personāžs- Ēna. Un jāsaka, ka Ēna ir viens laimīgs bastards, velns parāvis. Es arī gribu dzīvot pasaulē, kur miegā ar Tevi mīlējas Basta vai leprikoni dāvā zelta monētas. Nu kāpēc tā veicas tikai dažiem?

Šī ir neticama, episka grāmata, kas aizrāva mani līdz matu galiņiem un neļāva naktīs gulēt. Sarakstīta burvīgā, sulīgā valodā un lasījās ar minimālo ātrumu 100-200 lapaspuses dienā, kas man ir salīdzinoši ātri. Varoņi ir dzīvi un tādi, kas liek sevī iemīlēties, un vispār šis stāsts ir tāds, no kura grāmatas beigās ir grūti šķirties. Un par beigām runājot- man personīgi tās šķita pat ļoti negaidītas (izņemot vienu elementu, bet nevar jau visiem izspoilot grāmatu).
Mitoloģijas cienītājiem un pārzinātājiem šī grāmata šķitīs īpaši garšīga, jo mitoloģisku mīklu un vārdu spēļu šeit netrūkst, un jāatzīst, ka es lielāko daļu atminēt/atpazīt nespēju un gan jau vismaz pusi mīklu vispār nepamanīju, bet tas nemazināja lasīšanas baudu un visi stāstam nepieciešamie atminējumi grāmatā agrāk vai vēlāk tiek atklāti arī lasītājam, kurš ar mitoloģiju ir uz Jūs.

Viennozīmīgi, Amerikāņu dievi ir viena no šī gada gardākajām grāmatām un jau gaida rindā uz pārlasīšanu atkal un atkal. Ja Amerikāņu dievi būtu teātra izrāde, tā saņemtu skatītāju ovācijas kājās stāvot.

Vēl tikai pāris citāti.
Šis man šķita bezgala brīnišķīgs salīdzinājums:

“Čikāga sākās lēni kā migrēna.”

“Ja patiesība nav pārliecinoša, jādrukā leģendas.”

“-Es ceru, ka viņa ir mirusi.
Ēna bija satriekts.
-Kāpēc?
-Citi varianti ir vēl sliktāki.”

Vērtējums
10+/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Amerikāņu dievi. Nīls Geimens

21 Sep

Ja būtu jānosaka, kura no šī gada Zvaigznes grāmatām bija visgaidītākā, būtu grūti izvēlēties starp Gvinas “Tumsas kreisā roka” un Geimena “Amerikāņu dievi”, bet nupat jau lasītājiem ir pieejamas abas un nemaz ne tik īsu brīdi. Beidzot grāmattārpu vēlmes ir piepildītas un pāris mēnešu laikā esam latviski saņēmuši veselus divus fantastikas smagsvarus. Laime pilnīga.
Sen nebiju turējusi rokās grāmatu, kas mani tik pilnīgi savaldzinātu un neprātīgi ierautu sevī. Pat Gvinas Tumsas kreisajai rokai tas neizdevās tādos apmēros, kā to paveica Amerikāņu dievi- es šo grāmatu lasīju katrā mazākajā vaļas brīdī un garlaicīgo lekciju laikā mani kursabiedri jau zināja, ka ar mani nav vērts runāt, jo es jau atkal esmu tur- tajā pasaulē, kur joprojām dzīvo vecie dievi. Un brīžos, kad nācās pievērsties kam citam, es nepacietīgi dīdījos krēslā, skaitot mirkļus, kas vēl atlikuši līdz es atkal varēšu tikties ar senaizmirstajiem dieviem.
Gvinas grāmata bija, iespējams, filozofiskāka, bet Geimens mums dāvā trakāko mītu kokteili kopš brīža, kad pa šo zemi vēl staigāja senie grieķi ar visu savu dievu plejādi. Mītomāniem šī grāmata būs īsts saldais ēdiens.

Grāmatā mums atklājas tas, ka senie dievi nebūt nav miruši, kā arī tas, ka cilvēki savus dievus paņēma līdzi, kad ieceļoja Amerikā. Amerika nav dieviem labvēlīga zeme un pat jaunie dievi ātri tiek nodoti aizmirstībai, tāpēc dieviem nākas savu iztiku pelnīt, kā nu kurš prot- piestrādājot par taksometra šoferi vai augstākās klases prostitūtu, vai piedāvājot ģimeniskas bēru ceremonijas.
Tomēr nu tuvojas vētra un dievi- vecie un jaunie- ceļas kaujai, izšķirošam cilvēku ticības pārbaudījumam. Galu galā- dievi uz šīs zemes atrodas tikai cilvēku ticības dēļ un aizmirstībā slēpjas viņu nāve. “Idejas nogalēt ir daudz grūtāk kā cilvēkus, bet beigās arī tās var iznīcināt.”
Dievu darbībām pa vidu tiek iejaukts arī grāmatas galvenais personāžs- Ēna. Un jāsaka, ka Ēna ir viens laimīgs bastards, velns parāvis. Es arī gribu dzīvot pasaulē, kur miegā ar Tevi mīlējas Basta vai leprikoni dāvā zelta monētas. Nu kāpēc tā veicas tikai dažiem?

Šī ir neticama, episka grāmata, kas aizrāva mani līdz matu galiņiem un neļāva naktīs gulēt. Sarakstīta burvīgā, sulīgā valodā un lasījās ar minimālo ātrumu 100-200 lapaspuses dienā, kas man ir salīdzinoši ātri. Varoņi ir dzīvi un tādi, kas liek sevī iemīlēties, un vispār šis stāsts ir tāds, no kura grāmatas beigās ir grūti šķirties. Un par beigām runājot- man personīgi tās šķita pat ļoti negaidītas (izņemot vienu elementu, bet nevar jau visiem izspoilot grāmatu).
Mitoloģijas cienītājiem un pārzinātājiem šī grāmata šķitīs īpaši garšīga, jo mitoloģisku mīklu un vārdu spēļu šeit netrūkst, un jāatzīst, ka es lielāko daļu atminēt/atpazīt nespēju un gan jau vismaz pusi mīklu vispār nepamanīju, bet tas nemazināja lasīšanas baudu un visi stāstam nepieciešamie atminējumi grāmatā agrāk vai vēlāk tiek atklāti arī lasītājam, kurš ar mitoloģiju ir uz Jūs.

Viennozīmīgi, Amerikāņu dievi ir viena no šī gada gardākajām grāmatām un jau gaida rindā uz pārlasīšanu atkal un atkal. Ja Amerikāņu dievi būtu teātra izrāde, tā saņemtu skatītāju ovācijas kājās stāvot.

Vēl tikai pāris citāti.
Šis man šķita bezgala brīnišķīgs salīdzinājums:

“Čikāga sākās lēni kā migrēna.”

“Ja patiesība nav pārliecinoša, jādrukā leģendas.”

“-Es ceru, ka viņa ir mirusi.
Ēna bija satriekts.
-Kāpēc?
-Citi varianti ir vēl sliktāki.”

Vērtējums
10+/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tumsas kreisā roka. Ursula K. le Gvina

19 Jul

Kad uzzināju, ka Zvaigzne taisās latviski izdot Gvinas romānu “Tumsas kreisā roka” es biju stāvā sajūsmā un nevarēju vien sagaidīt un nociesties, kad beidzot dabūšu to grāmatu. Nezinu gan, kāpēc es to nebiju izlasījusi angliski, jo galu galā- grāmata ir sarakstīta 1969. gadā un Gvinas Jūrzemes burvja sērija tak man nenormāli patika. Bet nu tā gadās.
Un tad sanāca pavisam neparedzēti- es grāmatu ievietoju savā grīļīgajā un nepiedienīgi augstajā neizlasīto grāmatu kaudzē tieši vienīgajā manas dzīves mēnesī, kad man vispār nebija laika atvērt kādu daiļliteratūras grāmatu. Nu tīrā sodība! Es tā mēneša laikā uz savām grāmatām centos vispār neskatīties, citādāk noteikti būtu visu metusi pie malas un lasījusi tās neatraujoties. Un tad beidzot pienāca tā diena, kad varēju ķerties klāt grāmatai un šo es izrāvu cauri principā vienas nakts laikā un biju stāvā sajūsmā. Kā būtu teikusi mana vecvecmāmiņa- “Kas lēni nāk, tas labi nāk.”

Darbība risinās tālā nākotnē Visuma visattālākajā apdzīvotajā stūrī uz planētas Ziema jeb Getena, kurā valda mūžīgais aukstums. Uz šīs planētas ir ieradies sūtnis Dženli Ai no starpplanētu savienības Ekumēnes, lai vestu diplomātiskas sarunas par Getenas pievienošanos Ekumēnei.
Dženli Ai savā misijā saskaras ar nebeidzamu grūtību virkni, sākot jau ar nepanesamo aukstumu un beidzot ar to, ka Getenu apdzīvo pavisam citāda rase kā pārējās planētas- Getenas iedzīvotāji ir androgīni, kas automātiski nozīmē to, ka viņu domāšana un priekšstati par dzīvi ir atšķirīgi no Ai pierastajiem un sagādās ne vienu vien šķērsli.

Šī ir grāmata, kurā atrodamas daudz un dažādas apslēptas nozīmes, metaforas un ilgu pārdomu cienīgas domas. Vispirms droši vien par to, kā ir dzīvot sabiedrībā, kurā nepastāv dalījums dzimumos, kur neeksistē dzimumiem tipiskas vai netipiskas lomas, dzimumu uzvedības modeļi un, protams, līdz ar to arī dzimumu diskriminācija. Bet tā nav vienīgā grāmatas tēma, tajā ir smalki savijušās gan pārdomas par laika ritējumu, gan par dzīves jēgu, reliģiju un cilvēkmīlestību. Grāmatai visu laiku nākas domāt līdzi, citādi tā varētu šķist bezcerīgi garlaicīga un nebaudāma.

Bet nav jau arī tā, ka nupat Gvina mums būtu cēlusi priekšā smagsvara filozofiju. Valoda ir aizraujoša un skaista, varoņi pavisam dzīvi un sižets absolūti ticams, grāmata viegli plūst uz priekšu un rauj lasītāju sev līdzi.
Autore ievadā burvīgi stāsta, kā rakstnieks melo, lai lasītājām izstāstītu patiesību, un viņai ir pilnīga taisnība- labi zinot to, ka visa grāmata ir viena vienīga fikcija, es biju gatava tai ticēt ne mirkli nešauboties. Tieši tik laba tā ir.

“Patiesība atklājas caur iztēli.”

Šis ir romāna pirmais teikums un to arī lieliski raksturo.
Grāmata patiešām rada spēcīgu realitātes garšu. Nu, piemēram, lasot par galveno varoņu pārgājienu pāri ledājiem vairāku mēnešu garumā, mani pārņēma sajūta, ka es atkal lasu kādu no alpīnistu sarakstītajām grāmatām, atklājot savus piedzīvojumus slavenajā Apvāršņa sērijā, tas nekas, ka viņi to dara uz kādas mums nezināmas planētas.

Ir tikai viena lieta, kas man šķita jocīga un man nav īsti izprotams, kāpēc kāds tā ir izdomājis darīt, bet skaidrojums par Getenas laika iedalījumu, par to, cik gadā mēnešu, cik mēnesī dienas, cik dienā stundu- ir atrodams pašās grāmatas beigās un nekur grāmatā nemanīju norādi uz to (ja nu tā tur tomēr ir, atvainojos, biju pārāk aizrāvusies ar stāstu). Nav tā, ka to visu vajadzētu iemācīties no galvas, lai saprastu grāmatu, bet man šī informācija tomēr būtu noderējusi pirms sāku lasīt pašu romānu, jo grāmatas vidū man vienā vietā sanāca pamatīgi aizķerties, mēģinot izrēķināt, cik tad uz Getenas dienā ir stundu un kā tas viss liekās kopā. Šī mīkla atrisinājās, kad nejauši atradu paskaidrojošo daļu un atklāju, ka Getenā stundas sāk skaitīt no pusdienlaika.

Un vispār- es par šo grāmatu biju stāvā sajūsmā, tā ir lieliska un pilnīgi noteikti lasīšanas vērta. Piekam, iepriecina arī vāka dizains- gan atbilstošs grāmatai, gan vizuāli ļoti baudāms, dodiet man vairāk tādus!

Nobeigumam vēl citāti, kas man šķita izraksīšanas vērti (aizlocīto stūrīšu gan grāmatā bija reizes 10 vairāk, bet neba nu visu var izraut no konteksta).

“[..] (psihologiem) nebija telepātijas spējas un viņi tādēļ vairāk atgādināja aklus ķirurgus.”

“Mēģināt kaut ko aizliegt nozīmē to uzturēt.
Šeit ir tāds teiciens- “Visi ceļi ved uz Mišnori.”. Un, pat ja tu pagriez Mišnori muguru un ej prom, tu tik un tā atrodies uz Mišnori ceļa. Aizliegt vulgāro nenovēršami nozīmē kļūt vulgāram. Ir jāiet kur citur, jāizvirza cits mērķis, tad tu nostāsies uz cita ceļa.”

10/10 Patiešām izcili.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tumsas kreisā roka. Ursula K. le Gvina

19 Jul

Kad uzzināju, ka Zvaigzne taisās latviski izdot Gvinas romānu “Tumsas kreisā roka” es biju stāvā sajūsmā un nevarēju vien sagaidīt un nociesties, kad beidzot dabūšu to grāmatu. Nezinu gan, kāpēc es to nebiju izlasījusi angliski, jo galu galā- grāmata ir sarakstīta 1969. gadā un Gvinas Jūrzemes burvja sērija tak man nenormāli patika. Bet nu tā gadās.
Un tad sanāca pavisam neparedzēti- es grāmatu ievietoju savā grīļīgajā un nepiedienīgi augstajā neizlasīto grāmatu kaudzē tieši vienīgajā manas dzīves mēnesī, kad man vispār nebija laika atvērt kādu daiļliteratūras grāmatu. Nu tīrā sodība! Es tā mēneša laikā uz savām grāmatām centos vispār neskatīties, citādāk noteikti būtu visu metusi pie malas un lasījusi tās neatraujoties. Un tad beidzot pienāca tā diena, kad varēju ķerties klāt grāmatai un šo es izrāvu cauri principā vienas nakts laikā un biju stāvā sajūsmā. Kā būtu teikusi mana vecvecmāmiņa- “Kas lēni nāk, tas labi nāk.”

Darbība risinās tālā nākotnē Visuma visattālākajā apdzīvotajā stūrī uz planētas Ziema jeb Getena, kurā valda mūžīgais aukstums. Uz šīs planētas ir ieradies sūtnis Dženli Ai no starpplanētu savienības Ekumēnes, lai vestu diplomātiskas sarunas par Getenas pievienošanos Ekumēnei.
Dženli Ai savā misijā saskaras ar nebeidzamu grūtību virkni, sākot jau ar nepanesamo aukstumu un beidzot ar to, ka Getenu apdzīvo pavisam citāda rase kā pārējās planētas- Getenas iedzīvotāji ir androgīni, kas automātiski nozīmē to, ka viņu domāšana un priekšstati par dzīvi ir atšķirīgi no Ai pierastajiem un sagādās ne vienu vien šķērsli.

Šī ir grāmata, kurā atrodamas daudz un dažādas apslēptas nozīmes, metaforas un ilgu pārdomu cienīgas domas. Vispirms droši vien par to, kā ir dzīvot sabiedrībā, kurā nepastāv dalījums dzimumos, kur neeksistē dzimumiem tipiskas vai netipiskas lomas, dzimumu uzvedības modeļi un, protams, līdz ar to arī dzimumu diskriminācija. Bet tā nav vienīgā grāmatas tēma, tajā ir smalki savijušās gan pārdomas par laika ritējumu, gan par dzīves jēgu, reliģiju un cilvēkmīlestību. Grāmatai visu laiku nākas domāt līdzi, citādi tā varētu šķist bezcerīgi garlaicīga un nebaudāma.

Bet nav jau arī tā, ka nupat Gvina mums būtu cēlusi priekšā smagsvara filozofiju. Valoda ir aizraujoša un skaista, varoņi pavisam dzīvi un sižets absolūti ticams, grāmata viegli plūst uz priekšu un rauj lasītāju sev līdzi.
Autore ievadā burvīgi stāsta, kā rakstnieks melo, lai lasītājām izstāstītu patiesību, un viņai ir pilnīga taisnība- labi zinot to, ka visa grāmata ir viena vienīga fikcija, es biju gatava tai ticēt ne mirkli nešauboties. Tieši tik laba tā ir.

“Patiesība atklājas caur iztēli.”

Šis ir romāna pirmais teikums un to arī lieliski raksturo.
Grāmata patiešām rada spēcīgu realitātes garšu. Nu, piemēram, lasot par galveno varoņu pārgājienu pāri ledājiem vairāku mēnešu garumā, mani pārņēma sajūta, ka es atkal lasu kādu no alpīnistu sarakstītajām grāmatām, atklājot savus piedzīvojumus slavenajā Apvāršņa sērijā, tas nekas, ka viņi to dara uz kādas mums nezināmas planētas.

Ir tikai viena lieta, kas man šķita jocīga un man nav īsti izprotams, kāpēc kāds tā ir izdomājis darīt, bet skaidrojums par Getenas laika iedalījumu, par to, cik gadā mēnešu, cik mēnesī dienas, cik dienā stundu- ir atrodams pašās grāmatas beigās un nekur grāmatā nemanīju norādi uz to (ja nu tā tur tomēr ir, atvainojos, biju pārāk aizrāvusies ar stāstu). Nav tā, ka to visu vajadzētu iemācīties no galvas, lai saprastu grāmatu, bet man šī informācija tomēr būtu noderējusi pirms sāku lasīt pašu romānu, jo grāmatas vidū man vienā vietā sanāca pamatīgi aizķerties, mēģinot izrēķināt, cik tad uz Getenas dienā ir stundu un kā tas viss liekās kopā. Šī mīkla atrisinājās, kad nejauši atradu paskaidrojošo daļu un atklāju, ka Getenā stundas sāk skaitīt no pusdienlaika.

Un vispār- es par šo grāmatu biju stāvā sajūsmā, tā ir lieliska un pilnīgi noteikti lasīšanas vērta. Piekam, iepriecina arī vāka dizains- gan atbilstošs grāmatai, gan vizuāli ļoti baudāms, dodiet man vairāk tādus!

Nobeigumam vēl citāti, kas man šķita izraksīšanas vērti (aizlocīto stūrīšu gan grāmatā bija reizes 10 vairāk, bet neba nu visu var izraut no konteksta).

“[..] (psihologiem) nebija telepātijas spējas un viņi tādēļ vairāk atgādināja aklus ķirurgus.”

“Mēģināt kaut ko aizliegt nozīmē to uzturēt.
Šeit ir tāds teiciens- “Visi ceļi ved uz Mišnori.”. Un, pat ja tu pagriez Mišnori muguru un ej prom, tu tik un tā atrodies uz Mišnori ceļa. Aizliegt vulgāro nenovēršami nozīmē kļūt vulgāram. Ir jāiet kur citur, jāizvirza cits mērķis, tad tu nostāsies uz cita ceļa.”

10/10 Patiešām izcili.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote