RSS
 

Posts Tagged ‘5’

Sievietes, kuras skrien ar vilkiem. Klarisa Pinkola Estesa

27 Feb

Šī ir grāmata, no kuras es turētos pa gabalu un ij nedomātu to lasīt. Visās malās to slavē un dēvē par jauno sievietes bībeli, blogos un recenzijās stāsta, cik dziļas atklāsmes šī grāmata piedāvā un tad vēl kā kronis visam- goodreads pavīd viedoklis, ka šī grāmata varētu nepatikt tikai šovinistu cūkām un overly-sophisticated feministēm. Īsāk sakot- pārāk izklausījās pēc kārtējās sieviešu pašpalīdzības grāmatas un tas nu reiz ir lauciņš, kurā es nelienu.
Bet tomēr es izvēlējos izlasīt šo grāmatu. Izvēlējos tāpēc, ka grāmatas pamatuzstādījums šķita ļoti saistošs un no Zvaigznes vēl pirms grāmatas iznākšanas dabūju izlasīšanai nelielu fragmentu, kas man likās interesants.

Autorei tiek piedēvēti milzum daudz dažādi tituli, kurus es nu nekādīgi nespēju atcerēties, tomēr būtība ir tāda, ka viņa vāc senos mītus, nokasa no tiem cenzūru un lieko kristietības glazūru, un caur šiem senajiem mītiem un pasakām palīdz sievietēm atrast ceļu uz savu dabisko būtību mūsdienu pasaulē, kas noliedz tādas svarīgas lietas kā intuīcija un saikne ar Pirmatnējo Sievieti.

Uzstādījums izklausījās patiešām saistošs un tēma- bezgala aizraujoša, bet diemžēl izpildījums bija tāds, ka es sāku vēlēties, kaut es tomēr būtu klausījusi savai intuīcijai un grāmatai metusi līkumu.
Autores stils nemitīgi lika domāt, ka autore dzīvo pasaulē, kas pilnībā un neatgriezeniski atrauta no realitātes, pie kam vēl mēģina visus pārliecināt, ka viņas ceļš ir vienīgais pareizais un turpmāk nevienai saprātīgai sievietei vairs nebūs dzīvot kā līdz šim. Viss dabiskais un senais ir labs, viss mūsdienīgais- izmetams mēslainē kā sievieti graujošs un slikts.
Autore runā par apspiestām, vājām sievietēm, kurām netiek dota iespēja piepildīt savas vēlmes un ilgas, sievietes ir iesprostotas mājās kā krātiņā, bet viņām beidzot jāatrod spēkus izplest spārnus. Un tad piepeši nākamajā lapaspusē autore gari un plaši apspriež to, kā sieviete sajūt piepildījumu, zīdot bērnu. Piedodiet? Pirmkārt, sēdēt mājās un audzināt bērnus sievietēm neviens nekad nav aizliedzis, bet gan tieši pretēji, un, otrkārt, bērni un ģimene ne tuvu ne visām sievietēm ir dzīves piepildījums. Man tas „esi stipra un uzdrīksties” īsti loģiski negāja kopā ar „zīdi bērnu un tu sajutīsi piepildījumu”.
Rindkopa, kurā tiek stāstīts, kā Babajaga, iesaistot Vasilisu Brīnumgudro mājas darbu veikšanā, māca meitenei nebīties no savādām, neizprotamām un neparastām parādībām, manās acīs šo grāmatu sagrāva pilnībā par spīti tam, ka manā ikdienas dzīvē mājas uzkopšana patiešām ir savāda un neparasta parādība.

Un tomēr- man joprojām šķiet, ka šī būtu varējusi būt laba grāmata. Vai drīzāk- es neesmu šīs grāmatas mērķauditorija. Ja grāmata būtu sarakstīta baudāmākā stilā, ja būtu lakoniskāka un mazliet piezemētāka (nespēju noticēt, ka Spīgana to saka), ne tik pārspīlēta- man tā būtu patikusi. Savukārt pašreizējā variantā- šis nebija man. Šī grāmata ir jālasa sievietēm, kurām nepieciešams pamudinājums meklēt savu ES, un tām, kuras neattopas, ka viņu dzīvē kaut kas neiet pareizajās sliedēs. Es īsti nepiederu nevienai no kategorijām. Un ar intuīciju ar man nav problēmu sadzīvot.
Galu galā- šī grāmata piedāvā patiešām interesantas interpretācijas par mītiem un pasakām, tādas idejas, kas parasti pat prātā neienāktu, lasot tās pasakas, gan tāpēc, ka senie simboli jau zaudējuši nozīmi mūsu kultūrā, gan tāpēc, ka uztveram šos stāstus pārāk burtiski.

Tā nu nonācu pie grāmatas vērtējuma, kurā saku- šī nav slikta grāmata, bet tā nav paredzēta visām sievietēm, un, lai cik interesantas bija idejas, man tomēr bija grūti sagremot autores stilu, kas iemanījās manās acīs sagraut vai vismaz pazemināt šīs grāmatas vērtību.
Ja runājam par atklāsmēm- nu, var jau būt, bet jāatzīstas, ka es sev neko jaunu tur neatradu.

Bet viens citāts gan man patika:

„..mēs tikām mācīti kaunēties par savām ilgām.”

Vērtējums
5/10

P.S.- šī grāmata mani atkal uzvedināja uz domu, par kuru esmu pārliecināta jau sen: „Feminisma lielākais ienaidnieks ir feminisms.”. Ja sievietes vēlas sev izcīnīt dzīvē vietu un tiesības, kādas ir vīriešiem, tad nedrīkstētu izskatīties tā, ka sievietes patiesībā sev prasa privilēģijas. Ja jau ir vēlme būt vienlīdzīgām, tad arī jārīkojas kā vienlīdzīgām. Grāmatu jomā tas nozīmētu- lasīsim grāmatas, kuras ir vispārcilvēcīgas un piedāvā universālu filozofiju, nevis kaut ko, kas ir uzražots speciāli sievietēm, mākslīgi dalot seno gudrību sievietes un vīrieša gudrībā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

The Kingdom of Gods. N. K. Jemisin

01 Nov

Izlasīju “Inheritance” triloģijas trešo, noslēdzošo daļu un… jāatzīst, ka daļēji esmu krietni vīlusies. Kāpēc daļēji? Tāpēc, ka no visām grāmatām, ko man nācies lasīt, šī ir vienīgā, kura precīzi pusē sadalās- pirmā puse man nepatika un šķita vāja, otrā puse jau bija pirmo divu grāmatu cienīga.

Pasaule ir uz milzīgu pārmaiņu sliekšņa- ir pagājuši apmēram 100 gadi, kopš dievi vairs nav Arameri vergi un Arameri pamazām zaudē savu varu pār pasauli.
Shahar ir topošā Arameri valdniece un viņai, kā jau topošai valdniecei, nāksies pieņemt daudzus smagus lēmumus, to skaitā tādus, kas attiecas uz dievu, ko viņa mīl- Sieh. Savukārt Sieh dažādu apstākļu dēļ ir iesprostots mirstīgo pasaulē un viņam nākas sadzīvot ar pavisam jauniem dzīves apstākļiem.

Šoreiz grāmatas galvenais varonis ir viens no pasaules vecākajiem dieviem, dievs-bērns Sieh un, kā jau šinī triloģijā pierasts, grāmatas darbība tiek risināta no pirmās personas skatupunkta, šinī gadījumā- no Sieh skatu punkta. Un tā, diemžēl, ir šīs grāmatas vājākā vieta. Nevienu mirkli visā grāmatā Sieh nepārliecina- ar lasītāju nerunā dievs-bērns, kurš vēl piedevām, ir visvecākais no zemākajiem dieviem (joprojām nevaru atrast labu tulkojumu vārdam “godlings”). Šoreiz autorei patiešām nav izdevies radīt ticamu varoni, ir sanācis tikai vājš mēģinājums un Sieh vairāk izklausās pēc pieaugušā, kas neveiksmīgi mēģina tēlot bērnu, nevis pēc tā, kam viņam būtu jābūt. Protams, var saprast, kāpēc autore ir izvēlējusies šādu galveno varoni- ar trešo grāmatu lasītājam beidzot ir radīts pilnīgs priekšstats par grāmatas pasauli, jo nu tā ir aprakstīta arī no dievu viedokļa un mēs par pasauli uzzinām daudz jauna, bet tas tomēr neglābj grāmatas pirmo pusi.
Precīzi visu grāmatas pirmo pusi mēs lasām par Sieh attiecībām ar Shahar un tas brīžiem kļūst neizsakāmi garlaicīgi, jo autore jau atkal atkārto pati sevi, dieva un mirstīgā attiecības atkal risinās pēc tā paša šablona, kas bija iepriekšējās grāmatās- vienmēr centrā ir parasta mirstīgā meitene, kas beigās izrādās nemaz neesam tik parasta, un kāds dievs, kas šinī meitenē ir samīlējies, bet baidās tikt sāpināts, jo mirstīgie ir mirstīgi. Nē, nu nopietni, cik var? Visa triloģija daudz iegūtu, ja autore par dievu un mirstīgo romantiskajām attiecībām rakstītu krietni vien mazāk. Labākās grāmatas vietas viennozīmīgi ir tās, kurās netiek apskatītas šīs naivi romantiskās, pasakām līdzīgās attiecības.

Lūk, bet tad lasītājs ir ticis grāmatai pusē un piepeši visa tā lieta sāk iet uz labo pusi- mirstīgo-dievu attiecību aprakstu daudzums krietni samazinās, toties parādās krietni vairāk interesantas darbības un pasaules apraksta. Beidzot parādās arī dievu savstarpējās attiecības un patīkami tas, ka autore ir izdarījusi loģisku secinājumu, ka dieviem tāds jēdziens kā dzimums ir absolūti vienaldzīgs un tā vispār vairāk vai mazāk ir tikai mirstīgo izdomāta lieta, attiecīgi dievi attiecībās tādiem sīkumiem kā šķirošana pēc dzimuma uzmanību vispār nepievērš.
Otra lieta, kas man šinī grāmatā ļoti patika, ir teicami izstrādāta maģija, dievi un pasaules rašanās. Maģija jo īpaši, jo nav tāda bērnišķīgā uzskata, ka maģija strādā tieši tā, kā nu kādam dotajā brīdī ievajagās, bet gan tai ir savi likumi un principi. Īpaši patika Sieh skaidrojums par maģiju: “Maģija ir komunikācija. Tu runā ar Visumu un Visums atbild.”
Un vispār grāmatas otrā puse ir patiešām interesanta, notikumi uzņem apgriezienus un ir vairāki negaidīti sižeta pavērsieni, bet par to gan es te vairāk neko nevaru stāstīt, jo nevar tak citiem izbojāt sižetu.

Kopumā šis ir labs triloģijas noslēgums, ja neskaita to grāmatas pirmo pusi, un patīkami, ka triloģija beigās rada tādu pabeigtības sajūtu- pasaule ir no visām pusēm apskatīta, ir izstāstīts viss no sākuma līdz tādām nosacītām beigām vai pareizāk sakot- jaunam sākumam.

Ak jā, grāmatas beigās autore ir burvīgi izjokojusi lasītājus un es uz tā pamatīgi uzķēros. Grāmatas vārdnīca ir pamatīgi apķēpāta un aprakstīta ar asprātīgām piezīmēm. Un tas ir izdarīts tik meistarīgi, ka es no visas sirds noticēju, ka kāds grāmatnīcā pa kluso ir apķēpājis manu grāmatas eksemplāru. Re ku skaidrojums no pašas autores par šo brīnišķīgo meistarstiķi: http://aidanmoher.com/blog/2011/11/articles/guest-post-n-k-jemisin-on-god-doodled-appendices/

Vērtējums:
5/10 par pirmo pusi
8/10 par otro pusi

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

The Kingdom of Gods. N. K. Jemisin

01 Nov

Izlasīju “Inheritance” triloģijas trešo, noslēdzošo daļu un… jāatzīst, ka daļēji esmu krietni vīlusies. Kāpēc daļēji? Tāpēc, ka no visām grāmatām, ko man nācies lasīt, šī ir vienīgā, kura precīzi pusē sadalās- pirmā puse man nepatika un šķita vāja, otrā puse jau bija pirmo divu grāmatu cienīga.

Pasaule ir uz milzīgu pārmaiņu sliekšņa- ir pagājuši apmēram 100 gadi, kopš dievi vairs nav Arameri vergi un Arameri pamazām zaudē savu varu pār pasauli.
Shahar ir topošā Arameri valdniece un viņai, kā jau topošai valdniecei, nāksies pieņemt daudzus smagus lēmumus, to skaitā tādus, kas attiecas uz dievu, ko viņa mīl- Sieh. Savukārt Sieh dažādu apstākļu dēļ ir iesprostots mirstīgo pasaulē un viņam nākas sadzīvot ar pavisam jauniem dzīves apstākļiem.

Šoreiz grāmatas galvenais varonis ir viens no pasaules vecākajiem dieviem, dievs-bērns Sieh un, kā jau šinī triloģijā pierasts, grāmatas darbība tiek risināta no pirmās personas skatupunkta, šinī gadījumā- no Sieh skatu punkta. Un tā, diemžēl, ir šīs grāmatas vājākā vieta. Nevienu mirkli visā grāmatā Sieh nepārliecina- ar lasītāju nerunā dievs-bērns, kurš vēl piedevām, ir visvecākais no zemākajiem dieviem (joprojām nevaru atrast labu tulkojumu vārdam “godlings”). Šoreiz autorei patiešām nav izdevies radīt ticamu varoni, ir sanācis tikai vājš mēģinājums un Sieh vairāk izklausās pēc pieaugušā, kas neveiksmīgi mēģina tēlot bērnu, nevis pēc tā, kam viņam būtu jābūt. Protams, var saprast, kāpēc autore ir izvēlējusies šādu galveno varoni- ar trešo grāmatu lasītājam beidzot ir radīts pilnīgs priekšstats par grāmatas pasauli, jo nu tā ir aprakstīta arī no dievu viedokļa un mēs par pasauli uzzinām daudz jauna, bet tas tomēr neglābj grāmatas pirmo pusi.
Precīzi visu grāmatas pirmo pusi mēs lasām par Sieh attiecībām ar Shahar un tas brīžiem kļūst neizsakāmi garlaicīgi, jo autore jau atkal atkārto pati sevi, dieva un mirstīgā attiecības atkal risinās pēc tā paša šablona, kas bija iepriekšējās grāmatās- vienmēr centrā ir parasta mirstīgā meitene, kas beigās izrādās nemaz neesam tik parasta, un kāds dievs, kas šinī meitenē ir samīlējies, bet baidās tikt sāpināts, jo mirstīgie ir mirstīgi. Nē, nu nopietni, cik var? Visa triloģija daudz iegūtu, ja autore par dievu un mirstīgo romantiskajām attiecībām rakstītu krietni vien mazāk. Labākās grāmatas vietas viennozīmīgi ir tās, kurās netiek apskatītas šīs naivi romantiskās, pasakām līdzīgās attiecības.

Lūk, bet tad lasītājs ir ticis grāmatai pusē un piepeši visa tā lieta sāk iet uz labo pusi- mirstīgo-dievu attiecību aprakstu daudzums krietni samazinās, toties parādās krietni vairāk interesantas darbības un pasaules apraksta. Beidzot parādās arī dievu savstarpējās attiecības un patīkami tas, ka autore ir izdarījusi loģisku secinājumu, ka dieviem tāds jēdziens kā dzimums ir absolūti vienaldzīgs un tā vispār vairāk vai mazāk ir tikai mirstīgo izdomāta lieta, attiecīgi dievi attiecībās tādiem sīkumiem kā šķirošana pēc dzimuma uzmanību vispār nepievērš.
Otra lieta, kas man šinī grāmatā ļoti patika, ir teicami izstrādāta maģija, dievi un pasaules rašanās. Maģija jo īpaši, jo nav tāda bērnišķīgā uzskata, ka maģija strādā tieši tā, kā nu kādam dotajā brīdī ievajagās, bet gan tai ir savi likumi un principi. Īpaši patika Sieh skaidrojums par maģiju: “Maģija ir komunikācija. Tu runā ar Visumu un Visums atbild.”
Un vispār grāmatas otrā puse ir patiešām interesanta, notikumi uzņem apgriezienus un ir vairāki negaidīti sižeta pavērsieni, bet par to gan es te vairāk neko nevaru stāstīt, jo nevar tak citiem izbojāt sižetu.

Kopumā šis ir labs triloģijas noslēgums, ja neskaita to grāmatas pirmo pusi, un patīkami, ka triloģija beigās rada tādu pabeigtības sajūtu- pasaule ir no visām pusēm apskatīta, ir izstāstīts viss no sākuma līdz tādām nosacītām beigām vai pareizāk sakot- jaunam sākumam.

Ak jā, grāmatas beigās autore ir burvīgi izjokojusi lasītājus un es uz tā pamatīgi uzķēros. Grāmatas vārdnīca ir pamatīgi apķēpāta un aprakstīta ar asprātīgām piezīmēm. Un tas ir izdarīts tik meistarīgi, ka es no visas sirds noticēju, ka kāds grāmatnīcā pa kluso ir apķēpājis manu grāmatas eksemplāru. Re ku skaidrojums no pašas autores par šo brīnišķīgo meistarstiķi: http://aidanmoher.com/blog/2011/11/articles/guest-post-n-k-jemisin-on-god-doodled-appendices/

Vērtējums:
5/10 par pirmo pusi
8/10 par otro pusi

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote