RSS
 

Posts Tagged ‘Zvaigzne’

Neatstājot pēdas. Gijoms Miso

07 Jun

Kad es sāku lasīt šo grāmatu, man pirmajā brīdī šķita, ka nu gan esmu iegrābusies, ka būs banālais mīlasstāsts, kas man riebsies, bet izrādījās, ka nekā- grāmata no mīlasstāsta noskaņām pārmetās uz gana spraigu detektīvromānu, kas mani ievilka tā, ka nevarēju grāmatu nolikt nost, pirms to nebiju izlasījusi. Attapos 4 rītā, kad beidzot aizvēru pēdējo lapaspusi.

Medlina ir floriste Parīzē, bet Džonatans- pavārs Sanfrancisko, viņi ir pilnīgi svešinieki, kuriem šķietami nav nekā kopīga, tomēr viņi iemanās lidostā saskrieties un, vācot izbirušās mantas, apmainīties telefoniem- Džonatana telefons aizlido uz Parīzi kopā ar Medlinu, bet Medlinas telefons nonāk Sanfrancisko pie Džonatana. Ziņkārības mudināti abi sāk pētīt svešā telefona saturu un abos svešiniekos pamazām dzimst interese par otru. Pie kam, atklājas, ka abiem svešiniekiem tomēr ir kaut kas kopīgs…

Jāatzīst, ka sākot lasīt šo grāmatu, es patiešām negaidīju, ka stāsts izvērtīsies aizraujošā detektīvromānā, kam žiglāk, žiglāk gribas zināt atrisinājumu. Neesmu daudz lasījusi detektīvromāus, tāpēc nevaru spriest par klišeju daudzumu šinī romānā, bet man šķita gana oriģināls un pāris pavērsieni pat bija diezgan negaidīti, arī mīklas atrisinājums sāka kļūt nojaušams vien pašās beigās, intriga bija visu laiku. Pie kam, man ļoti patika tas, ka sākumā nemaz nav zināms, ka tāds noslēpums eksistē, šķiet, ka runa būs par pavisam ko citu.
Lūk, tiktāl- sižeta ziņā- viss bija lieliski, bet ir lieta, kas mani kaitināja- grāmata ir sarakstīta (vai iztulkota, bet drīzāk jau sarakstīta) dikti prastā un seklā valodā un dialogi ir vienkārši neciešami stīvi. Nu kurš normāls tēvs savam bērnam aizrāda, runājot pilnos teikumos? Īsāk sakot- valoda bija diezgan nebaudāma, nebijis sižets, kas strauji virzās uz priekšu, es šo grāmatu vispār nespētu lasīt.

Par šo grāmatu jāsaka, ka tanī slēpjas negaidīti pārsteigumi, un, ja autora stils nebūtu tik vienmuļš, šī būtu jau pavisam lieliska grāmata. Bet tā pašlaik- aizraujoša grāmata, kas ideāli piemērota vasaras izklaidei un atpūtai. Un nost nolikt nevarēs, kamēr nebūs zināms viss stāsta atrisinājums.

Vērtējums:
6.5/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Runāt. Lorija Holsa Andersone

05 Mar

Ja es turpināšu lasīt šitādas young adult grāmatas, es vēl sākšu domāt, ka no tā žanra iznāk arī šis tas jēdzīgs…
Kad savās ķepās dabūju jauno Zvaigznes grāmatu „Runāt”, tā īsti nezināju, ko gaidīt, bet atsauksmes no visādiem prātīgiem cilvēkiem bija labas un tā nu es vakar pieķēros šai ne pārāk biezajai grāmatai. Sen tā nebija gadījies, bet šo grāmatu kā atvēru, tā arī izlasīju „neatejot no kases”, aizrāvos, patika un pat smējos. Jā, tā bija tā pārsteidzošākā daļa, jo līdz šim sasmīdināt mani bija izdevies tikai Prečetam, tā ka šis jau ir milzīgs kompliments grāmatai no manas puses.

Sižets ir gaužām vienkāršs un pēc anotācijas izlasīšanas šķiet, ka simtiem reižu jau atrunāts- mums ir jauna meitene Melinda, kura sāk mācīties vidusskolā, bet viņa ir Izstumtā- viņa nepieder nevienai no grupām un vispār neviens ar viņu pat netaisās runāt. Tiktāl viss, kā vienmēr. Bet grāmatai atšķirības zīmogu uzspiež iemesls, kāpēc Melinda ir izstumta, kā arī grāmatas burvīgā humora izjūta.

Šai grāmatai ir divas sejas- no vienas puses tas ir stāsts par to, kā samērā nenozīmīga tīņu sāpe- izstumšana- pāraug samilstošā problēmā, jo Melindai nav neviena, kam izstāstīt to, kas patiesībā notika. Šī izstumtība pamazām noved pie graujoši zemām atzīmēm un galu galā Melinda atsakās runāt, viņa vienkārši klusē. Otra puse ir pozitīvāka- šī grāmata ir patiešām smieklīga parodija par amerikāņu kultūru.
Nevarētu teikt, ka sižeta pavērsieni un atrisinājums bija negaidīti, tieši otrādi- es jau sākumā biju precīzi prognozējusi to, kas notika un kā tam visam ir jāatrisinās, bet tas netraucēja priecāties par grāmatu. Pie kam, papildpunktus šī grāmata pelna par brīnišķīgo mākslas skolotāja tēlu, kuru visi uzskata par pusjukušu, bet gan man, gan Melindai šķiet, ka viņš ir vienīgais normālais cilvēks visā tanī skolā.

Šī grāmata man kārtējo reizi lika priecāties par to, ka nedzīvoju Amerikā. Jo vispār jau es skolas laikā arī biju tas izstumtais bērns, kuru mūžīgi mēģināja apcelt, bet vidusskolā man tas jau bija vienaldzīgi un tāda „izstumšana” man sāka šķist vairāk pozitīva, nekā negatīva, jo varēju mierīgi savā nodabā kāri notiesāt vienu grāmatu pēc otras un nebija nepieciešamības sekot tam, kas tagad ir stilīgi un kas nav. Amerikas sabiedrībā nez vai man tas vispār izdotos, kaut kā pie mums tas viss nenotiek tik nežēlīgi. Man jau vispār šķiet, ka visa tā iekļaušanās/neiekļaušanās problēma ir mākslīgi uzpūsta, bet laikam ne man par to spriest, jo es biju tāds dīvains, intraverts un savā intravertumā laimīgs pusaudzis.

Par šo grāmatu man gribējās teikt, ka tā patiktu vai vismaz liktu pasmaidīt ikvienam, kas skolas laikā nebija superpopulāra blondīne, bet šāds viedoklis tomēr būtu mēreni pārspīlēts, tāpēc teikšu, ka šī grāmata ir īsti piemērota, pirmkārt, pusaudžiem, otrkārt, pusaudžu vecākiem, treškārt, tiem, kam patīk iesmaidīt par populāro kultūru un kuri neuzskata, ka skolas laiks ir laimīgākais laiks cilvēka dzīvē un, ceturtkārt, citiem. Vispār jauka grāmata, no kuras man ļoti bieži gribējās izrakstīt labākos citātus, beigās jau sapratu, ka jāsāk ar tiem piebremzēt.

Tad nu tie citāti, kurus izvēlējos publicēšanai:

„Dažas nepatiesības, ko jums stāsta skolā:
• Skolas teritorijā nav atļauts smēķēt;
• Stundu saraksts ir izveidots, ņemot vērā jūsu vajadzības;
• Šie būs gadi, kurus jūs atcerēsities ar prieku”

„Es vēl nevaru izlemt, vai viņa ir pasūtījusi savu frizieri vienu māju tālāk vai arī atrodas pārtapšanas stadijā par monarha tauriņu.”

„Ja jūs neiemācīsities izprast mākslu, jūs nekad neiemācīsities elpot.”

„Pavasara brīvdienu laikā viņas īrē pludmales vasarnīcas Kankunā un pirms izlaiduma balles dabū grupu atlaides abortiem.”

„Skolas valde neļaujot spēlēt ne Ziemassvētku korāļus vai Hanukas melodijas, ne Kvanza ritmus. Tā vietā, lai būtu multikulturāli, mēs esam bez-kulturāli.”

Vērtējums
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Sievietes, kuras skrien ar vilkiem. Klarisa Pinkola Estesa

27 Feb

Šī ir grāmata, no kuras es turētos pa gabalu un ij nedomātu to lasīt. Visās malās to slavē un dēvē par jauno sievietes bībeli, blogos un recenzijās stāsta, cik dziļas atklāsmes šī grāmata piedāvā un tad vēl kā kronis visam- goodreads pavīd viedoklis, ka šī grāmata varētu nepatikt tikai šovinistu cūkām un overly-sophisticated feministēm. Īsāk sakot- pārāk izklausījās pēc kārtējās sieviešu pašpalīdzības grāmatas un tas nu reiz ir lauciņš, kurā es nelienu.
Bet tomēr es izvēlējos izlasīt šo grāmatu. Izvēlējos tāpēc, ka grāmatas pamatuzstādījums šķita ļoti saistošs un no Zvaigznes vēl pirms grāmatas iznākšanas dabūju izlasīšanai nelielu fragmentu, kas man likās interesants.

Autorei tiek piedēvēti milzum daudz dažādi tituli, kurus es nu nekādīgi nespēju atcerēties, tomēr būtība ir tāda, ka viņa vāc senos mītus, nokasa no tiem cenzūru un lieko kristietības glazūru, un caur šiem senajiem mītiem un pasakām palīdz sievietēm atrast ceļu uz savu dabisko būtību mūsdienu pasaulē, kas noliedz tādas svarīgas lietas kā intuīcija un saikne ar Pirmatnējo Sievieti.

Uzstādījums izklausījās patiešām saistošs un tēma- bezgala aizraujoša, bet diemžēl izpildījums bija tāds, ka es sāku vēlēties, kaut es tomēr būtu klausījusi savai intuīcijai un grāmatai metusi līkumu.
Autores stils nemitīgi lika domāt, ka autore dzīvo pasaulē, kas pilnībā un neatgriezeniski atrauta no realitātes, pie kam vēl mēģina visus pārliecināt, ka viņas ceļš ir vienīgais pareizais un turpmāk nevienai saprātīgai sievietei vairs nebūs dzīvot kā līdz šim. Viss dabiskais un senais ir labs, viss mūsdienīgais- izmetams mēslainē kā sievieti graujošs un slikts.
Autore runā par apspiestām, vājām sievietēm, kurām netiek dota iespēja piepildīt savas vēlmes un ilgas, sievietes ir iesprostotas mājās kā krātiņā, bet viņām beidzot jāatrod spēkus izplest spārnus. Un tad piepeši nākamajā lapaspusē autore gari un plaši apspriež to, kā sieviete sajūt piepildījumu, zīdot bērnu. Piedodiet? Pirmkārt, sēdēt mājās un audzināt bērnus sievietēm neviens nekad nav aizliedzis, bet gan tieši pretēji, un, otrkārt, bērni un ģimene ne tuvu ne visām sievietēm ir dzīves piepildījums. Man tas „esi stipra un uzdrīksties” īsti loģiski negāja kopā ar „zīdi bērnu un tu sajutīsi piepildījumu”.
Rindkopa, kurā tiek stāstīts, kā Babajaga, iesaistot Vasilisu Brīnumgudro mājas darbu veikšanā, māca meitenei nebīties no savādām, neizprotamām un neparastām parādībām, manās acīs šo grāmatu sagrāva pilnībā par spīti tam, ka manā ikdienas dzīvē mājas uzkopšana patiešām ir savāda un neparasta parādība.

Un tomēr- man joprojām šķiet, ka šī būtu varējusi būt laba grāmata. Vai drīzāk- es neesmu šīs grāmatas mērķauditorija. Ja grāmata būtu sarakstīta baudāmākā stilā, ja būtu lakoniskāka un mazliet piezemētāka (nespēju noticēt, ka Spīgana to saka), ne tik pārspīlēta- man tā būtu patikusi. Savukārt pašreizējā variantā- šis nebija man. Šī grāmata ir jālasa sievietēm, kurām nepieciešams pamudinājums meklēt savu ES, un tām, kuras neattopas, ka viņu dzīvē kaut kas neiet pareizajās sliedēs. Es īsti nepiederu nevienai no kategorijām. Un ar intuīciju ar man nav problēmu sadzīvot.
Galu galā- šī grāmata piedāvā patiešām interesantas interpretācijas par mītiem un pasakām, tādas idejas, kas parasti pat prātā neienāktu, lasot tās pasakas, gan tāpēc, ka senie simboli jau zaudējuši nozīmi mūsu kultūrā, gan tāpēc, ka uztveram šos stāstus pārāk burtiski.

Tā nu nonācu pie grāmatas vērtējuma, kurā saku- šī nav slikta grāmata, bet tā nav paredzēta visām sievietēm, un, lai cik interesantas bija idejas, man tomēr bija grūti sagremot autores stilu, kas iemanījās manās acīs sagraut vai vismaz pazemināt šīs grāmatas vērtību.
Ja runājam par atklāsmēm- nu, var jau būt, bet jāatzīstas, ka es sev neko jaunu tur neatradu.

Bet viens citāts gan man patika:

„..mēs tikām mācīti kaunēties par savām ilgām.”

Vērtējums
5/10

P.S.- šī grāmata mani atkal uzvedināja uz domu, par kuru esmu pārliecināta jau sen: „Feminisma lielākais ienaidnieks ir feminisms.”. Ja sievietes vēlas sev izcīnīt dzīvē vietu un tiesības, kādas ir vīriešiem, tad nedrīkstētu izskatīties tā, ka sievietes patiesībā sev prasa privilēģijas. Ja jau ir vēlme būt vienlīdzīgām, tad arī jārīkojas kā vienlīdzīgām. Grāmatu jomā tas nozīmētu- lasīsim grāmatas, kuras ir vispārcilvēcīgas un piedāvā universālu filozofiju, nevis kaut ko, kas ir uzražots speciāli sievietēm, mākslīgi dalot seno gudrību sievietes un vīrieša gudrībā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Pāreja. Džastins Kronins

27 Dec

Šogad Zvaigzne tieši mēnesi pirms gaidāmā pasaules gala 21. decembrī (kurš, ak vai, tā arī nepienāca) izdeva grāmatu „Pāreja”, tā teikt, lai sagatavotu cilvēkus lielajai apokalipsei.
Jāsaka uzreiz, ka es neesmu postapokaliptiskās literatūras cienītāja un arī šo grāmatu izvēlējos lasīt viena vienīga iemesla dēļ- ja mūsdienās par bestselleru ir spējusi kļūt 850 lapaspušu bieza grāmata, kas sver vairāk par kilogramu- es pieņemu, ka to ir vērts lasīt. Nu kaut vai tāpēc vien, lai paskatītos, ar ko tad autors ir spējis noturēt mūsdienu nelasošās publikas uzmanību.

Šoreiz laikam izvairīšos no sižeta atstāstīšanas, jo, pirmkārt, tas ir ļoti apjomīgs, un, otrkārt, negribētos kādam izbojāt lasīšanas prieku. Pateikšu vien to, ka mums šeit ir darīšana ar kārtējo valdības „labas gribas” ekperimentu, kas aiziet galīgi šķērsām un rezultējas neaptverama mēroga apokalipsē. Tomēr ir bariņš cilvēku, kas iemanījušies izglābties un kaut kā nebūt turpina cilvēces attīstību, kas nupat jau šķiet krietni apdraudēta.

Šī nav kārtējā vampīrgrāmata, kas uzbliezta uz vampīrpopularitātes viļņa (lai gan vampīri tur vispār figurē, tiesa gan, ne gluži to klasiskajā formā), šī ir viena kārtīga un apjomīga apokalipses grāmata ar episkiem piedzīvojumiem. Mani īpaši iepriecināja grāmatas lineārā hronoloģija- lielākoties postapokaliptiskās grāmatās stāstīts par laiku pēc apokalipses un par apokalipsi parasti tiek runāts retrospektīvi, bet šeit viss notiek mums pierastajā secībā- vispirms ir mums pazīstamā pasaule, kas aizņem veselu grāmatas ceturtdaļu, tad nāk apokalipse un tad seko stāsts par cilvēkiem Laikā Pēc. Mani patiešām sajūsmināja šī secība, jo tas ļauj daudz labāk iejusties stāstā un to izdzīvot, lasītājs no viņam pazīstamas pasaules uz nepazīstamo pārvests tiek pamazām. Te būtu vietā piebilst, ka grāmatas darbība sākas ļoti tuvā nākotnē, man šķiet, ka rēķinot man sanāca apmēram 2020. gads, bet varbūt jau kļūdos.

Protams, cilvēki, kas dzīvo Laikā Pēc, praktiski neko nezina par cilvēces vēsturi un ir zudis praktiski viss kultūras mantojums, tāpēc ir ļoti interesanti lasīt, kā cilvēki skatās uz dažādām mums pašsaprotamām lietām. Bija grāmatā tāda smieklīga vieta, kurā galvenie varoņi pamestā veikala skatlogā ieraudzīja augstpapēžu kurpes un nespēja saprast, kāda jēga no apaviem, ar kuriem nav iespējams staigāt.
Ak jā, grāmatas varoņi. Šeit pamatīgi jāuzslavē autors, jo varoņu grāmatā ir daudz un lielākā daļa no tiem ir dziļi un pamatīgi izstrādāti, ir ļoti maz tādu, kas izskatās tikai pēc kartona dekorācijām. Ja vēl klāt pieliek to, ka autors pārāk nekavējas ar daudzu varoņu nogalināšanu, tad varoņu ziņā šī grāmata jau sāk līdzināties Martina Troņu spēlei. Nu, gandrīz.

Grāmatas beigas, protams, atstāja āķīti un divas versijas par to, kas tad tur beigās notika, tā ka ir pilnīgi skaidrs, ka tagad nevaru vien sagaidīt, kad latviski izdos otro triloģijas daļu. Varētu jau it kā izlasīt arī angliski, bet man kaut kā šķiet, ka ja jau triloģiju iesāku latviski, tad arī jāturpina latviski. Ceru arī uz to, ka kādā no divām nākamajām grāmatām tiks atbildēts arī uz jautājumu, vai apokalipse skāra tikai Ameriku vai tomēr visu pasauli.

Bija gan grāmatā divas trīs neloģiskas vietas, bet kopumā šī ir grāmata, kas man pierāda, ka arī postapokaliptiska žanra literatūra spēj mani sajūsmināt un aizraut, jo īpaši tāpēc, ka šī grāmata ir smalki un pārdomāti izstrādāta, un viss ir savās vietās.
Prieks arī par pēdējā laikā manāmo tendenci, ka tulkojot imperiālās sistēmas mērvienības tiek pārvērstas metriskajās, kā arī par psakaidrojošajām piezīmēm lapaspušu apakšā, jo itin bieži tādas lietas, kas amerikānim liktos pašsaprotamas, musm ir pavisam svešas, tas tiešām palīdz tikt galā ar grāmatas tekstu, neatstājot baltos plankumus.
Iesaku tiem, kuriem patīk lasīt konspirācijas teorijas par valdības slepenajiem eksperimentiem un tiem, kuri ļoti gaidīja pasaules galu. Domāju, ka patiks.

Un vēl tikai mans mīļākais citāts no grāmatas:

„Jā, elle pastāvēja, un Ārnate pat zināja, kur tā ir. Tepat vien tā bija.”

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Puķes Aldžernonam. Daniels Kīzs

27 Dec

Atceros, ka kāds no izdevniecības Zvaigzne izteicās: „Ja gadā varēu izdot tikai trīs grāmatas, „Puķes Aldžernonam” būtu viena no tām.” Nespēju nepiekrist šim viedoklim.
Šis ir tāds rets gadījums, kad pirms tiku lasīt grāmatu, man to ārkārtīgi saslavēja un man bija mazliet bail, ka sanāks, kā ar citām grāmatām, no kurām gaidi ļoti daudz- galu galā izrādās, ka esi sadomājies pārāk daudz un grāmatu vairs nespēj izbaudīt, bet šoreiz tomēr grāmata attaisnoja visas uz to liktās cerības un pat pārsniedza tās.

Čārlijs ir 32 gadus vecs vīrietis, kura IQ knapi sasniedz atzīmi 70, kas pēc būtības nozīmē to, ka viņš ir idiots. Bet tad zinātnieki Čārlijam piedāvā piedalīties eksperimentā- viņam tiks veikta smadzeņu operācija, kas Čārliju padarīs par ģēniju. Iepriekš šādi eksperimenti ir veikti ar pelēm un pēdējais no eksperimentiem- ar peli Aldžernonu- ir izrādījies veiksmīgs. Čārlijs, protams, piekrīt, jo cer, ka tad, kad viņš būs gudrs, viņš cilvēkiem patiks un iegūs jaunus draugus.
Operācija izrādās veiksmīga un Čārlija prāta spējas ātri vien pārsniedz jebkura cita zinātnieka zināšanas, tomēr atklājas, ka jauniegūtā gudrība vien nesniedz laimi, bet drīzāk gan otrādi, pie kam, šķiet, ka Aldžernons tomēr sāk regresēt.

Grāmata ir sarakstīta pirmajā personā, Čārlija dienasgrāmatas veidā un sarakstīta tik dzīvi, ka lasītājam jau ar pirmajām lapaspusēm ļauj indentificēties ar Čārliju un lasītājs patiešām spēj iztēloties, kā tas ir- dzīvot kā idiotam, neizprast pasauli un tomēr gribēt būt gudram. Un tad pēc operācijas lēnām ir jūtama izaugsme, sākumā lasītājs pat lāga nemana to, kā Čārlijs mainās, tikai piepeši atskārš, ka Čārlijs raksta labāk, saprotamāk un ievēro gramatikas likumus, sāk pārspriest nozīmīgākas lietas, arī viņa vārdu krājums strauji palielinās. Ir gandrīz sāpīgi vērot, kā Čārlija emocionālā inteliģence netiek līdzi viņa prāta spēju izaugsmei- sākotnēji, lai arī jau ģēnijs, emocionāli Čārlijs ir iestrēdzis pusaudža vecumā un nespēj sadzīvot ar to, ka emocionāli neattīstās tikpat ātri kā intelektuāli. Galu galā- Čārlijs dažu nedēļu laikā ir ieguvis zināšanu bagāžu, kādu parasti cilvēki iegūst (vai drīzāk jau neiegūst) visas dzīves laikā, tomēr emociju pasauli nav iespējams apgūt no grāmatām vien, tam nepieciešama arī pieredze.
Grāmatā visā pilnībā atklājas arī tas, cik ļoti bērnībā gūtās traumas spēj ietekmēt cilvēka atlikušo dzīvi. Lai arī Čārlijs tagad ir ģēnijs un izprot to, kā darbojas cilvēka smadzenes, viņš tomēr nespēj pārkāpt bērnības pāridarījumiem no mātes un ģimenes, un tieši šīs bērnības traumes ir viens no faktoriem, kas kavē Čārliju tagad dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Stāsts ir patiesi aizkustinošs un liek uz pasauli paskatīties citām acīm, norādot, ka ar zināšanām un intelektu vien varbūt šinī pasaulē nemaz nepietiek un cilvēkiem pilnvērtīgai dzīvei ir nepieciešams vēl arī kas cits.

Teju vai pārsteidzoši ir tas, cik ļoti 50 gadus veca grāmata šķiet oriģināla un aizraujoša arī mūsdienās, lasot gandrīz nekur nepavīdēja kaut kas novecojis vai mūsdienām smieklīgs, šī ir no retajām grāmatām, kas patiešām spēs nenovecot vēl ilgi.

„Puķes Aldžernonam” viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad esmu lasījusi, es pat atļautos šo grāmatu ierindot to grāmatu sarakstā, kas būtu jāizlasa ikvienam, jo šī nenoliedzami ir vērtīga grāmata. Starp citu, man šķita, ka tā itin labi iederējās Ziemassvētku laikā- jo lai arī skumja, tā tomēr ir tāda gaiša un aizkustinoša grāmata.

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Brāļi Lauvassirdis. Astrīda Lindgrēne

22 Nov

Šogad pirmo reizi sanāca pabūt Stokholmā un attiecīgi arī Stokholmas labākajā vietā- Lindgrēnes muzejā. Teikt, ka es par to biju stāvā sajūsmā, nozīmētu nepateikt neko, bet ne par to stāsts. Lindgrēnes muzejā mani sagaidīja mērens pārsteigums un atklāsme, ka Brāļus Lauvassirdis taču sarakstījusi Lindgrēne, nevis Andersens. Un nemaz nesmejaties. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka bērnībā izlasīju visas Lindgrēnes grāmatas, kas tulkotas latviski, un tās bija pirmās grāmatas, ko pati ņēmu no bibliotēkas, bet par Brāļiem Lauvassirdīm man atmiņā bija noglabājušās tik smeldzīgi skumjas atmiņas, ka biju pilnīgi pārliecināta, ka tās ir piederīgas Andersenam, nevis jaukajai Lindgrēnei. Nu redz, izrādījās, ka esmu smagi kļūdījusies un nolēmu Brāļus Lauvassirdis izlasīt vēlreiz.
Starp citu, lasīju burvīgu Zvaigznes izdevumu no sērijas “Lasītprieks” un lasot priecājos par smukajām ilustrācijām. Man vispār patīk, ka mūsdienās joprojām izdod grāmatas ar oriģinālajām ilustrācijām.

Kārlis Lauvassirds ir mazs, slims zēns, kura lielākais elks un labākais draugs ir viņa skaistais, gudrais un visādi citādi brīnišķīgais vecākais brālis Jonatans. Kad mājā izceļas ugunsgrēks Jonatans drošsirdīgi glābj mazo brāli no liesmām un ar Kārli uz muguras metas ārā pa trešā stāva logu, pieliekot punktu savai īsajai dzīvei (un pēc tam vesels bars cinisku tantiņu iet pie brāļu mātes vaidēt par to, kāpēc tieši tam jaukajam puikam vajadzēja mirt, bet tam slimīgajam dzīvot). Tomēr tieši šeit stāsts tikai sākas, jo brāļi norunājuši tikties teiksmu un ugunskuru zemē Nangijālā, kur viss ir iespējams.
Kad arī Kārlis seko Jonatanam, viņš atklāj, ka Nangijāla tiešām ir neaprakstāmi burvīga vieta, tomēr dzīvi tur aptumšo ļaunais Tengīls, kas nežēlīgi paverdzinājis kaimiņu Ērkšķrozīšu ieleju. Brāļi Lauvassirdis ar gudrību un neaprakstāmu drošsirdību cīnās pret Tengīlu un galu galā viņu arī uzveic.

Tagad pēc pārlasīšanas man šī grāmata vairs nešķiet tik traģiska un skumja kā likās bērnībā, drīzāk tāda patiešām skaista pasaka par drošsirdību, visu labo un brāļu mīlestību. Droši vien bērna acīm tas viss šķita krietni traģiskāk, jo abi brāļi taču mirst, un miršana taču ir skumja padarīšana. Bet patiesībā nāves tēma šinī grāmatā nemaz nav vissvarīgākā, lai arī bērnībā šī bija pirmā grāmata, kas runāja par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves un cik nu atceros, tās idejas man bērnībā šķita ļoti mierinošas.
Un vispār šī ir tāda grāmata, ko arī pieaugušie var lasīt, ne tikai bērni, vismaz man bija ļoti interesanti to izlasīt vēlreiz, jo īpaši tāpēc, ka sižetu atcerējos maz, atmiņā bija palicis tikai tas skumjais iespaids, un tā man gribējās ātrāk izlasīt un uzzināt, ar ko tas tas beigsies un kas notiks.

Es priecājos, ka atkal izlasīju šo brīnišķīgo grāmatu un apsveru domu kaut kad pārlasīt vēl šo to no bērnības grāmatām, jo tas ir patiesi aizraujoši.

Vērtējums
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals. Haruki Murakami

11 Oct

Ar šo Murakami grāmatu man jau ir vēsture- pirms pāris gadiem iegādāju sev to angļu valodā, bet, kad sāku lasīt, sapratu, ka ne sitama nelasās. Toreiz norakstīju visu uz to, ka varbūt angļu valoda vēl nav tādā līmenī, lai pavilktu Murakami un noliku plauktā, jo latviski ar nekur nevarēju dabūt. Bet te Zvaigzne pirms kāda brīža pārizdeva šo grāmatu un es nolēmu dot tai otro iespēju.
Varbūt vaina ir tanī, ka ar katru izlasīto Murakami grāmatu manas ekspektācijas pret nākamo aug ģeometriskā progresijā, bet varbūt šī vienkārši bija tik ļoti saslavēta, ka vairs jau nebija, kur pašai grāmatai izpausties. Nezinu. Bet katrā ziņā šī un Norwegian wood ir Murakami grāmatas, kas mani aizrāvušas vismazāk. Pat ne tā, ka pavisam, pavisam nepatika. Nē, uz beigām jau kļuva pat labāk, bet manā galvā šī grāmata nobāl pret citām Murakami grāmatām.

Grāmatu veido divi stāsta pavedieni- viens par šifrētāju, kurš pret savu gribu ir ievilkts neaptveramā zinātniskā afērā, un otrs- par Pasaules galu, kas ir pilsēta, kurā ieejot cilvēks zaudē savu ēnu un līdz ar to arī savas atmiņas un pats sevi. No pilsētas izejas nav un vienīgie, kas no tās var katru dienu izkļūt ir pilsētas vienradži.

Vispār grāmata ir ļoti murakamīga- stāsta duālisms, kur divi sižeti veido vienu veselu, galvenie varoņi, kuru vārdus nekad tā arī neuzzinām, galvenie varoņi, kuriem raksturīga padevība un samierināšanās ar likteni, kāds mūzikas skaņdarbs, kas ir atslēga uz kādu no stāsta noslēpumiem. Šoreiz man patika tas, ka jau grāmatas pirmajā trešdaļā bija noprotama abu stāstu saistība, tomēr es tā arī grāmatā neatradu to izdaudzināto noslēpumainību un mistēriju- pēc manām domām šī ir shematiski vissakārtotākā, lineārākā, loģiskākā un iepriekšparedzamākā no visām Murakami grāmatām. Pat to, kā tikt ārā no pilsētas es sapratu jau tanī pašā mirklī, kad tas tika pieminēts. Tā teikt- ja 1. cēlienā pie sienas karājas bise, tad 3. cēlienā tā noteikti izšaus. Protams, Murakami nav taupījis fantāziju, lai radītu īpatnēju, savā ziņā utopisku pilsētu, un ne mazāk ir pūlējies radīt īpatnu dzīves pavērsienu šifrētājām, tomēr pati sižeta līnija ne ar kādu noslēpumainību neizceļas. Patiesībā sižets vispār ir diezgan rāms. Darbība, protams, notiek, tomēr visa grāmata ir ļoti pieklusinātos un piezemētos toņos. Nu gluži kā tāda mierīga, postoša upe, kas nesteidzīgi rit savu ritējumu, tomēr aizslauka prom visu, kas vien tai patrāpās ceļā.
Un vēl tie tēli… ar visiem pārējiem viss vēl bija daudzmaz kārtībā, bet galvenais varonis- nu neticams un pārspīlēts līdz pat matu galiņiem. Tā vien šķiet, ka Murakami šeit katram varonim ir piešķīris vienu, divas rakstura īpašības un tad pārspīlējis tās līdz tādai pakāpei, ka nekam citam vairs nepaliek vietas. Parasti man tas Murakami grāmatās patīk- varoņi ir viengabalaini un viņus viegli izprast, bet šoreiz man tas likās krietni vien pārspīlēts. Nu piedodiet, bet vīrietis, kurš ar 6 centimetru grieztu brūci vēderā rāpjas klintīs, mani galīgi nepārliecina. Šis tak nav nekāds lētais bojeviks, kur tādas lietas ir piedodamas.

Tiktāl par to, kas man nepatika, bet tagad mazliet par tām burvīgi pozitīvajām lietām, kas kopumā šo grāmatu manās acīs izglāba. Mani ļoti sajūsmināja pasaule, kurā risinās šī romāna darbība un tās daļas par Pilsētu bija bauda lasīt. Un vienradži! Tādu skumji, brīnišķīgi tēli, viņos es iemīlējos no pirmā acu skatiena. Pozitīvi arī tas, ka nav salkani laimīgu beigu, viss beidzas tieši tā, kā tam bija jābeidzas un neatstāj nepatīkamu pēcgaršu pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas. Vēl bija pāris interesantas idejas. Nu, piemēram, par to, kā uz viena zobu bakstāmā kociņa var iegravēt jebkāda garuma stāstu vai doma par iekšējo un ārējo apziņu. Šīs ir lietas, kuru dēļ man grāmata neizsakāmi patika. Un varbūt, ja es nebūtu no šīs grāmatas gaidījusi to izdaudzināto mistiku, tad kas to lai zina- varbūt man arī būtu bezdievīgi paticis.

Ak jā, es nevaru nepieminēt to, cik ļoti nopriecājos par zemsvītras piezīmēm, kurās bija konvertēta valūta un paskaidrots šis tas no japāņu vai pasaules kultūras. Jo citādi jau ar tām japāņu jēnām nekad nevar saprast, kas ir daudz un kas maz. Par to patiešām milzīgs prieks, ceru to sagaidīt no citām grāmatām ar.

Nobeigumam daži citāti.

“..lielākā daļa nepatikšanu ir nekonkrētas runāšanas rezultāts. Tie cilvēki, kas nerunā konkrēti, dvēseles dziļumos neapzināti meklē nepatikšanas.”

“Nomirt ir atstāt pustukšu skūšanās putu tūbiņu.”

 

Vērtējums

6/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Amerikāņu dievi. Nīls Geimens

21 Sep

Ja būtu jānosaka, kura no šī gada Zvaigznes grāmatām bija visgaidītākā, būtu grūti izvēlēties starp Gvinas “Tumsas kreisā roka” un Geimena “Amerikāņu dievi”, bet nupat jau lasītājiem ir pieejamas abas un nemaz ne tik īsu brīdi. Beidzot grāmattārpu vēlmes ir piepildītas un pāris mēnešu laikā esam latviski saņēmuši veselus divus fantastikas smagsvarus. Laime pilnīga.
Sen nebiju turējusi rokās grāmatu, kas mani tik pilnīgi savaldzinātu un neprātīgi ierautu sevī. Pat Gvinas Tumsas kreisajai rokai tas neizdevās tādos apmēros, kā to paveica Amerikāņu dievi- es šo grāmatu lasīju katrā mazākajā vaļas brīdī un garlaicīgo lekciju laikā mani kursabiedri jau zināja, ka ar mani nav vērts runāt, jo es jau atkal esmu tur- tajā pasaulē, kur joprojām dzīvo vecie dievi. Un brīžos, kad nācās pievērsties kam citam, es nepacietīgi dīdījos krēslā, skaitot mirkļus, kas vēl atlikuši līdz es atkal varēšu tikties ar senaizmirstajiem dieviem.
Gvinas grāmata bija, iespējams, filozofiskāka, bet Geimens mums dāvā trakāko mītu kokteili kopš brīža, kad pa šo zemi vēl staigāja senie grieķi ar visu savu dievu plejādi. Mītomāniem šī grāmata būs īsts saldais ēdiens.

Grāmatā mums atklājas tas, ka senie dievi nebūt nav miruši, kā arī tas, ka cilvēki savus dievus paņēma līdzi, kad ieceļoja Amerikā. Amerika nav dieviem labvēlīga zeme un pat jaunie dievi ātri tiek nodoti aizmirstībai, tāpēc dieviem nākas savu iztiku pelnīt, kā nu kurš prot- piestrādājot par taksometra šoferi vai augstākās klases prostitūtu, vai piedāvājot ģimeniskas bēru ceremonijas.
Tomēr nu tuvojas vētra un dievi- vecie un jaunie- ceļas kaujai, izšķirošam cilvēku ticības pārbaudījumam. Galu galā- dievi uz šīs zemes atrodas tikai cilvēku ticības dēļ un aizmirstībā slēpjas viņu nāve. “Idejas nogalēt ir daudz grūtāk kā cilvēkus, bet beigās arī tās var iznīcināt.”
Dievu darbībām pa vidu tiek iejaukts arī grāmatas galvenais personāžs- Ēna. Un jāsaka, ka Ēna ir viens laimīgs bastards, velns parāvis. Es arī gribu dzīvot pasaulē, kur miegā ar Tevi mīlējas Basta vai leprikoni dāvā zelta monētas. Nu kāpēc tā veicas tikai dažiem?

Šī ir neticama, episka grāmata, kas aizrāva mani līdz matu galiņiem un neļāva naktīs gulēt. Sarakstīta burvīgā, sulīgā valodā un lasījās ar minimālo ātrumu 100-200 lapaspuses dienā, kas man ir salīdzinoši ātri. Varoņi ir dzīvi un tādi, kas liek sevī iemīlēties, un vispār šis stāsts ir tāds, no kura grāmatas beigās ir grūti šķirties. Un par beigām runājot- man personīgi tās šķita pat ļoti negaidītas (izņemot vienu elementu, bet nevar jau visiem izspoilot grāmatu).
Mitoloģijas cienītājiem un pārzinātājiem šī grāmata šķitīs īpaši garšīga, jo mitoloģisku mīklu un vārdu spēļu šeit netrūkst, un jāatzīst, ka es lielāko daļu atminēt/atpazīt nespēju un gan jau vismaz pusi mīklu vispār nepamanīju, bet tas nemazināja lasīšanas baudu un visi stāstam nepieciešamie atminējumi grāmatā agrāk vai vēlāk tiek atklāti arī lasītājam, kurš ar mitoloģiju ir uz Jūs.

Viennozīmīgi, Amerikāņu dievi ir viena no šī gada gardākajām grāmatām un jau gaida rindā uz pārlasīšanu atkal un atkal. Ja Amerikāņu dievi būtu teātra izrāde, tā saņemtu skatītāju ovācijas kājās stāvot.

Vēl tikai pāris citāti.
Šis man šķita bezgala brīnišķīgs salīdzinājums:

“Čikāga sākās lēni kā migrēna.”

“Ja patiesība nav pārliecinoša, jādrukā leģendas.”

“-Es ceru, ka viņa ir mirusi.
Ēna bija satriekts.
-Kāpēc?
-Citi varianti ir vēl sliktāki.”

Vērtējums
10+/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Amerikāņu dievi. Nīls Geimens

21 Sep

Ja būtu jānosaka, kura no šī gada Zvaigznes grāmatām bija visgaidītākā, būtu grūti izvēlēties starp Gvinas “Tumsas kreisā roka” un Geimena “Amerikāņu dievi”, bet nupat jau lasītājiem ir pieejamas abas un nemaz ne tik īsu brīdi. Beidzot grāmattārpu vēlmes ir piepildītas un pāris mēnešu laikā esam latviski saņēmuši veselus divus fantastikas smagsvarus. Laime pilnīga.
Sen nebiju turējusi rokās grāmatu, kas mani tik pilnīgi savaldzinātu un neprātīgi ierautu sevī. Pat Gvinas Tumsas kreisajai rokai tas neizdevās tādos apmēros, kā to paveica Amerikāņu dievi- es šo grāmatu lasīju katrā mazākajā vaļas brīdī un garlaicīgo lekciju laikā mani kursabiedri jau zināja, ka ar mani nav vērts runāt, jo es jau atkal esmu tur- tajā pasaulē, kur joprojām dzīvo vecie dievi. Un brīžos, kad nācās pievērsties kam citam, es nepacietīgi dīdījos krēslā, skaitot mirkļus, kas vēl atlikuši līdz es atkal varēšu tikties ar senaizmirstajiem dieviem.
Gvinas grāmata bija, iespējams, filozofiskāka, bet Geimens mums dāvā trakāko mītu kokteili kopš brīža, kad pa šo zemi vēl staigāja senie grieķi ar visu savu dievu plejādi. Mītomāniem šī grāmata būs īsts saldais ēdiens.

Grāmatā mums atklājas tas, ka senie dievi nebūt nav miruši, kā arī tas, ka cilvēki savus dievus paņēma līdzi, kad ieceļoja Amerikā. Amerika nav dieviem labvēlīga zeme un pat jaunie dievi ātri tiek nodoti aizmirstībai, tāpēc dieviem nākas savu iztiku pelnīt, kā nu kurš prot- piestrādājot par taksometra šoferi vai augstākās klases prostitūtu, vai piedāvājot ģimeniskas bēru ceremonijas.
Tomēr nu tuvojas vētra un dievi- vecie un jaunie- ceļas kaujai, izšķirošam cilvēku ticības pārbaudījumam. Galu galā- dievi uz šīs zemes atrodas tikai cilvēku ticības dēļ un aizmirstībā slēpjas viņu nāve. “Idejas nogalēt ir daudz grūtāk kā cilvēkus, bet beigās arī tās var iznīcināt.”
Dievu darbībām pa vidu tiek iejaukts arī grāmatas galvenais personāžs- Ēna. Un jāsaka, ka Ēna ir viens laimīgs bastards, velns parāvis. Es arī gribu dzīvot pasaulē, kur miegā ar Tevi mīlējas Basta vai leprikoni dāvā zelta monētas. Nu kāpēc tā veicas tikai dažiem?

Šī ir neticama, episka grāmata, kas aizrāva mani līdz matu galiņiem un neļāva naktīs gulēt. Sarakstīta burvīgā, sulīgā valodā un lasījās ar minimālo ātrumu 100-200 lapaspuses dienā, kas man ir salīdzinoši ātri. Varoņi ir dzīvi un tādi, kas liek sevī iemīlēties, un vispār šis stāsts ir tāds, no kura grāmatas beigās ir grūti šķirties. Un par beigām runājot- man personīgi tās šķita pat ļoti negaidītas (izņemot vienu elementu, bet nevar jau visiem izspoilot grāmatu).
Mitoloģijas cienītājiem un pārzinātājiem šī grāmata šķitīs īpaši garšīga, jo mitoloģisku mīklu un vārdu spēļu šeit netrūkst, un jāatzīst, ka es lielāko daļu atminēt/atpazīt nespēju un gan jau vismaz pusi mīklu vispār nepamanīju, bet tas nemazināja lasīšanas baudu un visi stāstam nepieciešamie atminējumi grāmatā agrāk vai vēlāk tiek atklāti arī lasītājam, kurš ar mitoloģiju ir uz Jūs.

Viennozīmīgi, Amerikāņu dievi ir viena no šī gada gardākajām grāmatām un jau gaida rindā uz pārlasīšanu atkal un atkal. Ja Amerikāņu dievi būtu teātra izrāde, tā saņemtu skatītāju ovācijas kājās stāvot.

Vēl tikai pāris citāti.
Šis man šķita bezgala brīnišķīgs salīdzinājums:

“Čikāga sākās lēni kā migrēna.”

“Ja patiesība nav pārliecinoša, jādrukā leģendas.”

“-Es ceru, ka viņa ir mirusi.
Ēna bija satriekts.
-Kāpēc?
-Citi varianti ir vēl sliktāki.”

Vērtējums
10+/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Dienas atlikusī daļa. Kadzuo Išiguro

04 Sep

Ar Išiguro daiļradi es pirmo reizi sastapos „Neļauj man aiziet” grāmatas veidolā un biju diezgan ļoti sajūsmināta. Pēc tam Zvaigznes izdoto „Dienas atlikusī daļa” gan grāmatnīcās redzējusi biju, bet uz lasīšanu nebiju saņēmusies vāka dēļ. Jā, nemaz nav smieklīgi, es mēdzu vērtēt grāmatas pēc to vākiem, kas, starp citu, itin nemaz nav peļama metode vairākumā gadījumu, bet šoreiz gan nenostrādāja, jo grāmata izrādījās laba un baudāma.

Stāstu lasītājam vēstī Stīvensa kungs- vecs angļu virssulainis, kurš dodas nelielā ceļojumā pa Angliju, lai satiktu sava nama izbijušo saimniecības vadītāju, Kentones jaunkundzi. Protams, šāds ceļojums neizbēgami izvēršas izbraukumā pa atmiņām par laiku, kad Stīvensa kungs bija lorda Dārlingtona virssulainis. Atmiņu epizodes risinās starp diviem pasaules kariem un skar nozīmīgus politiskus notikumus no neierasta skatu punkta.

Iespējams, ka šī grāmata varētu šķist vienmuļa vai pat garlaicīga, jo sižeta pavērsienu nav vispār un arī aprakstītās epizodes uz mūsdienu piesātināto lasītāju varētu neatstāt īpašu iespaidu, tomēr mani bezgalīgi sajūsmināja autora valoda un stils, tas cik atbilstoši tie bija dotajai situācijai un galvenajam varonim. Lasot šo grāmatu, uzreiz ir skaidrs, ka vēstījuma galvenais varonis ir „vecā kaluma” snobisks anglis šī apzīmējuma cēlākajā un labākajā nozīmē, īsts džentlmenis un dižs virssulainis. Stīvensa kungs savu būšanu profesionālajos augstumos uztver līdzīgi kā lielākā daļa fanātisku ticīgo.

Iedomājieties, kas tas par cilvēku, kuru ceļojumā pārņem gandrīz nepārvarama vēlme iegriezties ciemā, kas ir „slavens” ar to, ka tajā savulaik ražoja valstī labāko sudrablietu spodrināmo līdzekli? Es Stīvensa kungu nekā citādi nespēju raksturot, kā vien- darbaholiķis, tomēr pat šis apzīmējums nav piemērots dotajai situācijai, jo Stīvensa kungs drīzāk vienkārši dzīvo savam darbam un nekas cits viņam vispār neeksistē. Rodas iespaids, ka pēc Stīvensa kunga ieskatiem, dzīve ir viena vienīga nebeidzama profesionālu pienākumu virkne, un pat ne tikai pienākumu, bet kalpošanas. Pēc būtības Stīvensa kunga galvenā dzīves jēga patiešām ir kalpošana un izcila kalpošana. Īpaši amizantas man šķita epizodes, kas skāra Stīvensa kunga ķircināšanās problēmu un viņa nespēju izlemt, vai un kādā veidā, un cik lielā mērā būtu jāatbild ar ķircinošām piezīmēm uz jaunā saimnieka ķircināšanos.

Un turpinot par profesionālo dzīvi- tā vien šķiet, ka virssulaiņa vai saimniecības vadītājas profesija būtu pielīdzināma dzīvei klosterī:

„Kentones jaunkundze ir profesionāle ar augstu pienākuma apziņu. Es skaidri zinu, ka viņai nav nekādas vēlēšanās dibināt ģimeni.”

Brīdis, kad Kentones jaunkundze izsaka savu nožēlu par to, ka istabene apprecējusies, šķiet gandrīz vai cinisks, jo apgalvojums, ka šo istabeni gaidīja spoža karjera, ka no tās būtu sanākusi saimniecības vadītāja, bet viņa to ir izpostījusi ar savām laulībām, mūsdienās šķiet patiešām cinisks. Tomēr laikam gan vajadzētu ņemt vērā starpību starp mūsdienām un tā laika ieradumiem…

Gribētos apgalvot, ka šinī grāmatā parādās vissvešādākā pasaule, ar kādu jebkad esmu sastapusies. Ļaujiet paskaidrot- kad kāds fantastikas autors savā darbā rada fiziski pavisam citādu pasauli, autors ir spiests to lasītājām vairāk vai mazāk izskaidrot, atklāt un parādīt, jo citādāk lasītājs nespēs uztvert sižetu, jo viņam nebūs zināšanu par šo jauno pasauli. Diezgan neizbēgami ir arī tas, ka, atklājot lasītājam jauno pasauli, autors tanī ieviesīs vairāk vai mazāk mūsu pasaules elementu, lai padarītu to lasītājam saprotamāku. Bet šīs grāmatas gadījumā ir pavisam citādāk- darbība risinās mums visiem pazīstamā pasaulē un ar vēsturiski akurātiem faktiem, līdz ar to autoram nav pienākuma lasītājam kaut ko izskaidrot. Bet Stīvensa kunga iekšējā pasaule jebkuram mūsdienu lasītājam ir tik absolūti sveša, ka tik sveša nevarētu būt neviena cita no jauna uzbūvēta fiziska pasaule.

Vienā no grāmatas epizodēm parādās arī ārkārtīgi interesanta doma par politisko procesu un parasta iedzīvotāja attiecībām. Tās galvenā būtība ir šāda- nevienam cilvēkam, kura profesija nav tiešā veidā saistīta ar politiku, nav jāpārzina politikas notikumi, tā vietā uzmanība būtu jāvelta personīgajai izaugsmei, jo šāds laika izlietojums būtu daudz efektīvāks, bet politika jāatstāj cilvēkiem, kam tā ir profesionāls pienākums. Man šī doma sēž galvā jau vairākus gadus un šī ir pirmā reize, kad kaut kur sastopos ar līdzīgu domu. Patīkami, protams.

Un tagad, kad esmu beidzot izrakstījusies par galvenā varoņa dzīvi un grāmatas sižetu, paskatīsimies uz šo grāmatu no citas puses. Var jau būt, ka nepiedodami kļūdos, tomēr, lasot šo grāmatu, mani ne mirkli neatstāja sajūta, ka grāmata ir par pavisam ko citu, ne to, kas tiek izteikts vārdos un par ko vedina domāt sižets. Lasītājam šis stāsts neatklājas tiešā veidā, tas ir jāizlasa starp rindiņām, jānoķer bēglis aiz astes. Šī grāmata ir kā dārgumu lāde ar dubultu dibenu, kuras patiesais saturs atklājas vien tad, kad ir atklāts dubultā dibena noslēpums.

Zem visa redzamā stāsta slēpjas vēl viens- netverams, vārdos un varbūt pat galvenā varoņa domās neizteikts stāsts, ko Stīvensa kungs slēpj pats no sevis, jo šādas iespējas atzīšana, domas pieļaušana par to, ka viņš savu mūžu varbūt ir izniekojis vai vismaz izlietojis neīstam, iedomātam mērķim, būtu graujoša un pat traģiska. Tomēr nē, kalpošana ir Stīvensa kunga būtība un galu galā, viņš vadīja milzīgu namu, no kura tika ietekmēti arī pasaules notikumi, un pat apjauta par to, ka dzīvi varēja nodzīvot citādāk, nespētu sagraut Stīvensa kunga gandarījumu un lepnumu par dižo kalpošanu.

Bet tomēr iespējams, ka es kļūdos un mēģinu grāmatā saskatīt to, kā tur nav. Viss kas var būt….

Ak jā, pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta arī filma ar tādu pašu nosaukumu un patiesībā šī filma par apmēram pusnedēļu aizkavēja šī bloga ieraksta tapšanu, jo pirms rakstīšanas gribēju noskatīties arī filmu. Godīgi sakot, velti, jo filma mani diezgan ļoti garlaikoja un es to pat nenoskatījos līdz galam, jo šķita, ka filmā ir salikti nepareizie akcenti un ka notikumu būtība ir izkropļota un neatspoguļo īsto Stīvensa kunga dabu. Bet varbūt es vienkārši neko nejēdzu no filmām. Vismaz citas atsauksmes par šo filmu bija labas.

Vispār man šī grāmata patika un nenožēloju laiku, ko veltīju tās izlasīšanai, tomēr šķiet, ka Išiguro „Neļauj man aiziet” tomēr bija labāka un raisīja spēcīgākas emocijas. Tiesa gan, Bukera balvu tomēr dabūja šī grāmata, nevis manis minētā….

Re ku Doronike precīzi aprakstījusi šo grāmatu: http://burtkoki.wordpress.com/2012/02/11/kadzuo-isiguro-dienas-atlikusi-dala-2004/

Noslēgumam vēl tikai jauks citāts no paša grāmatas sākuma:

„..man, tāpat kā daudziem, nav īpašas vēlēšanās kaut ko mainīt ierastajā lietu kārtībā. Taču pašmērķīga turēšanās pie tradīcijām nav tikums.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote